…un sniegbaltītes.

ar grāmatām ir tāpat, kā ar bitēm — nekad nevar zināt, kas būs iekšā. būs paslēpta kāda naudaszīme, izgriezums ar viskija blašķīti, herbarizēta cannabis sativa lapa vai saspiests zirneklis. un tie, mazie, melnie — jā, burtiņi, kā tie būs sakārtoti, un ko pavēstīs, kā arī pats galvenais un svarīgākais, turklāt attiecināms ne tikai uz grāmatām, bet uz jebkuru drukāto presi — vai būs bildes, un ja būs, tad kādas? lūk. tā nu pirms pāris nedēļām manās rokās nonāca izslavētais 'fuko svārsts'. jā, grāmata ir bieza un svarīga, iesieta kvalitatīvi un cietos vākos. burtu ir ļoti daudz, bilžu savukārt, ļoti maz, un tās pašas tādas shematiskas. bet nu lai jau būtu. acīmredzot Umberto diez cik labi neprot zīmēt, bet rakstīk gan viņš prot, un izskatās, ka viņam pašam arī patīk. rakstīt. jo citādi, diez vai viņa grāmatas taptu tik biezas. pagaidām ar citām Eko grāmatām neesmu pazīstams, tik cik manītas svešos grāmatplauktos. īstenībā, sajūtas, kādas rodas lasot grāmatu būtu japieraksta lasīšanas laikā, jo lasot biezas grāmatas, sajūtas ik pa laikam mainās, bet es redz noslinkoju. nekas, mēģināšu atsaukt atmiņā šos iespaidus.
vispirmākie iespaidi par šo darbu man bija jau pirms lasīšanas, neatceros kur, bet biju dzirdējis salīdzinājumu ar 'davinčī kodu', un attiecīgi arī no 'fuko svārsta' gaidīju vismaz spraiga sižeta kriminālromānu, ja ne modernos Sīpoliņa piedīvojumus. bet nē. te nu man bija patrāpījušies kļūdaini informācijas avoti, un pirmajā piegājienā izlasot 0.5 grāmatu, man tapa skaidrs, ka nekāda akciona nebūs vis. respektīvi, grāmatas sākumā ieskicētā aina ar mājienu, ka atrisinājums nāks ar laiku grāmatas beigās, ieintriģē un notur lasītāju, jo varbūt, varbūt, ka nevis beigās sāksies aizraujošu notikumu virkne, bet nākamajā nodaļā? tiekot pāri pusei, arī šī ilūzija zūd, un tālāk jau ir vienkārši jālasa, kaut vai aiz spītības. respektīvi, grāmatas trīs ceturtdaļas aizņem templiešu, rožkrustiešu, brīvmūrnieku un citu iluzionistu teikas un pasakas, sazvērestības teorijas, svētā grāla leģendas un citas blēņas. ja to visu tā smuki ar šķērītēm čik-čik… nu labi, varbūt ne visu, bet lakoniski izklāstīt vienā nodaļā, tad sanāktu jauka jauniešu literatūra, varbūt pat atmiņu romāns, un būtu ietaupītas trīs ceturtdaļas papīra, iespiedēju darbs, lasītāju laiks un dabas resursi. lūk tā. bet jā, Umberto māk rakstīt. (es jau laikam to teicu)

- Рабинович, Вы играете на тромбоне?
– Конечно.
– Что "конечно"?
– Конечно, – нет, но, вот, сын – да!
– Что "да"?
– Тоже нет.

Mērija, protams, tā kura Kristmasa. atnāca un veikli notinās, tā ka varam atviegloti nopūsties, jo palasot ko raksta citi, rodas iespaids, ka ziemassvētki ir ienīstākais gada pasākums, no kura visi cenšas izvairīties un šajā sakarā kautko paburkšķēt. nu ja nepatīk, tad nepiedalies, nav tak spiesta lieta! bet nē – ir sūdīgi, bet vienalga sakožam zobus un svinam! nepatīk gadāt dāvanas – bet skrienam pa bodēm, un stāvam rindās… labi, es arī dāvanas iepirku 24.decembra rītā, kamēr lielākā daļa vēl nebija modusies, un nebija sastājusies rindās. hm, kas tad vēl tāds interesants pa šīm piecām dienām atgadījās? sestdien, piemēram, ādažu benzīntankā gribēju izveikt parasto benzīna ieliešanas rituālu, bet kā tikko biju paņēmis rokā šļauku, no kases lodziņa atskanēja skarbs bļāviens "benzīna nav!" … nu laiki pienākuši. svētdienas vēlā pēcpusdienā, ilgāk uzkavējoties rīgas pasažieru ostas stāvlaukumā, automobīlim nosēdināju akumulatoru – vecs maita, būs jāmaina laikam, kā rezultātā pavizinājos pie šņores cauri pilsētai – vakarā uz vienu pusi, pirmdienas rītā uz otru. ļaunās aizdomas par defektiem elektonikā nepiepildījās, un tiku cauri ar vieglu izbīli. pirmdiena nāca ar vēl vienu pārsteigumu – no gaisa krītošu slapju drazu, kuru daži optimistiski noskaņoti personāži atļāvās nosaukt par sniegu. otrdienas pēcpusdienā ļāvos vilinājumam un paviesojos žagarkalnā – ievērtēju sapūsto sniegu, un vienreiz nobraucu ar dēli. vienreiz, jo nevēlēšanās stāvēt rindā bija tieši proporcionāla tās garumam. jāatzīst, ka pie mīnus diviem grādiem mākslīgajam sniegam nav ne vainas. un vēl brīvdienu laika paspēju atrādīt savu vadītāja apliecību un paskatīties acis pāris policistiem iespējams, ka tas ir jauns veids, kā izfiltrēt dzērājšoferus, bet es ne reizi pilnībā nesapratu, ko šie man saka – tikai dažus atslēgvārdus – brlbrrblrn policijas inspektors blkjrbrlrbls blrllbrbrlrls vadītāja apliecību plurp …. blrblbrlrlr pārējie dokubrlbrlrbrl kārtībā? blrblblrblsbrs laimīgu ceļu! un vēl pēdējā laikā arvien mazāk pretrīmbraucošie autovadītāji brīdina par policijas posteņiem – plocisti kļuvuši nemanāmāki, vai vadītāji sliktāk redz?

kāpēc salavecis vienmēr tērpjas sarkanas krāsas kostīmā? ziemassvētki taču, kā jau pats nosaukums vēsta, ir svētki ziemā – kad apkārt viss ir balts (agrāk vismaz bija, un teorētiski tā tam būtu jābūt arī šobrīd), kluss un cilvēkiem labs prāts… bet nē, salavecim redz jāizceļas ar sarkanu ancuku! šis ilgu laiku bija labi glabāts noslēpums, bet nu tas ir nācis gaismā…
turpinājums »

šodien kā tētis ņēmu dalību vienā bērnudārza eglītē – bērneļi dziedāja, dejoja, gāja rotaļās un visādi citādi ampelējās, vienā vārdā sakot – atvases priecēja savus vecākus, mani tajā skaitā. kā jau ziemassvētku pasākumies pieklājas, bija arī Salavecis – tāds riktīgs, dūšīgs, sarkanā frencī un ar kuplu bārdu un skaļu balsi (ierodoties pat dažus bērnus sabiedēja). diemžēl bez seksīgas Sniegbaltītes. tā nu pasākums mierīgi ritēja savu gaitu, un protams, ka beigās Salavecis bērniem dalīja dāvanas, izsaucot tos pēc vārdiem. tā nu viņš viņus sauca un apdāvināja, līdz kamēr izsauca vienu čalīti, kuram vārdā Kristiāns, un saka: o, Kristiāns, kāds smuks vārds, jā, jā, kur tad es to esu dzirdējis… jā, pareizi, bija tāda jauka pilsēta – Kristiānija! – nu es tur biju gandrīz gar zemi, tiesa gan, daļa no vecākiem īsti nesaprata manas jautrības iemeslu…
info tiem, kas tankā

Šodien pie manis bija atnācis Kains Ānungs, un teica, ka nezinot ko darīt Ziemassvētkos. Svinēt, nesvinēt? Nav svētku sajūtas. Tas tā – iekšēji. Pēc vispārpieņemtām tradīcijām Z-svētki ir ģimenes svētki, kad sīkie gaida dāvanas un brīnumus, vecākiem atkal prieks par bērneļiem, un tā tālāk. Iepriecināt bērnus un tuviniekus – tas, protams, ir forši, bet ja ir iestājies leduslaikmets, tad es labprātāk izvēlētos Festivus.
Un visam pāri kretinē šis visu peltais Z-svētku iepirkšanās drudzis – sastrēgumi pilsētā jebkurā laikā (brīnumainā kārtā vakar vakarā pussešos stahančika aplis bija brīvs, neviens muļķis nebija pamanījies avarēt), pārpildītās lielveikalu autostāvvietas (ļaunākais murgs pie alfas – nezinu kā šogad, bet pirms gadiem četriem desmitos vakarā visi vēl parkojās apkārtējos pagalmos, uz trotuāriem un zālienā), bezgalīgi garās rindas veikalos – tāpēc priecājos, ka vēl ir mazie pārtikas veikaliņi, kuros var iepirkt visu eksistencei nepieciešamo. Dāvanu pirkšana – man nepatīk saņemt formālas dāvanas, un nepatīk tādas arī dāvināt. Protams gadās, bet ieliekot dāvanā kaut mazu daļiņu no sevis – tai jau ir pavisam cita vērtība. Tāpēc uzskatu, ka dāvanu nopirkt nevar (lai kādam uzdāvinātu). Dāvana ir jārada.