Kurzeme turp—atpakaļ

ilgu laiku nekur nebija būts, un iekšā sēdošais nemiera velniņš ar savu aso dakšu bakstīja, bakstīja, līdz svētdien ap pusdienlaiku sarosījāmies mazam izbraukumam pa ziemeļkurzemi. jau kopš ceturtdienas vērojot laika prognozi, nekas labs nerādījās — piektdien lietus, sestdien saule, svētdien lietus. tieši tā arī bija, sestdien bija jauka saulaina diena, atgādināšu — trešais decembris, sniegs ne vienā acī, saulīte pa zemes virsu un kādi grādi +5. savukārt svētdienas rītā mostoties varēja dzirdēt ritmiskus pakšķus pret palodzi — tātad tomēr lietus. tomēr pieceļoties un laiski brokastojot starp mākoņiem sāka parādīties šādi tādi zilumi un pat pa kādam cerību stariņam, ka tomēr viss nav tik slikti. ātri tika pārskatīti plāni, savāktas visas navigācijas ierīces un citi nieki, un uzņemts kurss uz ziemeļrietumiem. pa ceļa, protams, saule atkal kautkur norietēja un ik palaikam uznāca pamatīgs lietus. tomēr laimīgā kārtā aiz talsiem lietus beidzās, un dundagā jau ap puspieciem pat sanāca noskatīties tādu kā saulrietu. operatīvi atradām visus aktīvos dundagas slēpņus (septiņus) izņemot letterboksu, kas kautkā bija paslīdējis garām, un stūrējām tālāk, uz jūru. jau šlīterē bija melna nakts, un no skatu torņa skatoties jūru varēja tikai dzirdēt. ar laiku izklīda arī mākoņi un sāka spīdēt zvaigznes un gabals no mēness. kolkā jūra bija mierīga — varētu pat teikt, ka bezvējš. droši vien pirms nedēļas bija vairāk ko redzēt, bet ne vienmēr veicas būt īstajā laikā īstajā vietā.

par spīti ziemai neraksturīgajām temperatūrām mans auto pielec un dūc kā bitīte jau kuro dienu, bet lai dzīve būtu interesantāka, tas ik pa brīdim izdomā neslēgties vaļā. nu tur tipa atslēgas sasalušas un tādā garā. vai arī, ja durvis izdodas atvērt, tad tās atkal nevar aizvērt. piektdienas rītā, mēģinot aizvērt labās puses durvis, nolauzu iekšējo kliņķi. itkā jau nekas kritisks, bet lai to sīko detaļu nomainītu jāizjauc gandrīz visas durvis. vai arī ar viltību un pierunāšanu līdz milimetriem precīzo trosīti jāiekabina kliņķa aizmugurē, turklāt tādā vietā, kur klāt var tikt tikai laumiņas un ļoti mazi rūķīši. es izvēlējos otro variantu, un tas aizņēma tieši deviņdesmit minūtes, radot nepārvaramu vēlmi ieskatīties acīs bmw durvju konstruktoriem. šīrīta pārsteiguma moments bija, ka nekādi neizdevās atvērt vadītāja puses durvis, ne no ārpuses, ne no iekšpuses, nācās ierausties caur labās puses durvīm (tām, kurām ir jaunais kliņķītis). atbraucot līdz birojam, durvis tomēr izdevās atmūķēt, bet tagad tās vairs nebija iespējams aizslēgt — ne ar pulti, ne arī vairs durvīs pogu nospiest. grīziņkalnā uz ielas atstāt neaizslēgtu auto laikam nav īpaši prātīgi, nospers man vēl no bardačoka šokolādi, tāpēc sameklēju bagāžniekā brīnumlīdzekļa WD40 baloniņu (kurš paradoksālā kārtā no ārpuses bija aprūsējis), un sāku burties ap durvīm. un sanāca! durvis ciet, un tagad jāgaida līdz vakaram, un jāskatās, kādi būs nākamie joki.

brīvdienās aiz gara laika un pēc ieraduma, ka vajag pašķūrēt, paņēmu un nošķūrēju sniegu piemājas dīķim, lai varētu pabaudīt cirkulāros ziemas priekus. ja atmiņa neviļ, tad tā bija “pastariņa dienasgrāmata”, kurā bija uzzīmēts un aprakstīts karuselis uz ezera ledus. tādu pašu, tikai mazliet mazāku un ar rokas piedziņu, nevis ar zirgspēkiem, jau trešo ziemu ierīkoju arī savā gandrīz dārzā. turklāt, ar katru gadu labāku, ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi un kļūdas. un tā kā iepriekšējais pagājušā gada pavasara plūdos aizpeldēja uz jūru, tad nācās iegādāties jaunu

kā jau visi daudz maz praktiski ļaudis, arī es visu lietu kārtošanu parasti atlieku uz pēdējo brīdi. tāpat arī sen iznīcināta auto norakstīšana tika atlikta un atlikta, kamēr par to vispār aizmirsu. līdz pienāca gada pēdējā nedēļa, un klausoties briesmu stāstus par bezgalīgajām rindām csdd, atcerējos par augstākminēto nekārtībiņu.
un lai nākotnē mūsu naudaskārā valsts nesadomātu piedzīt mistisko ceļa nodokli par uzskaitē esošu auto (apmēram pirms gada tāds likums tika pieņemts), vakar vakarā steidzu uz bauskas ielu pielikt šai lietai punktu. pēcpusdienā brangi sniga, tapēc nolēmu viltīgi apbraukt centra sastrēgumus pa dienvidu tiltu, kas arī brīnišķīgi izdevās, un rezultatā no grīziņkalna līdz bauskas ielai aizbraucu nepilnās 25 minūtēs, ar pārākumu noskatoties uz sastrēgumiem pretējā virzienā. nosviedis auto ielas malā, steidzos pastāvēt rindā, taču jutos stipri vīlies, jo ne pie kasēm, ne arī otrajā stāvā nekādas lielās rindas nebija, ja nu vienīgi burzma bija novērojama pie reģistrācijas apliecību izsniegšanas lodziņa, visādi citādi mierīgi. pēdējā laika novērojums par csdd — apkalpojošā personāla padzīvojušās dāmas izskatās diezgan smieklīgas, visas tādas arhisvarīgas, pilnā kaujas krāsojumā, mazliet atgādina filmas “surogāti” tēlus. bet toties visu paskaidro, un vairākkārt pārjautā “to mašīnu jūs gribat norakstīt pa visam, ja? bet tad vairs atjaunot nevarēs!” pat ja es gribētu, tas vairs nebūtu iespējams nu lūk, man visa šī procedūra aizņēma nieka piecpadsmit minūtes. toties, lai pasaulē valdītu līdzsvars, no bauskas ielas līdz akmens tiltam pa mūkusalas ielu braucu četrdesmit piecas minūtes. vispār jau vairāk stāvēju, nekā braucu, un klausījos uzmundrinošas ziņas par sastrēgumiem visur citur rīgā. pilnīgs dizāsters, uzsniga sniegs un pilsēta ir paralizēta. jo tuvāk nāca akmens tilts, jo lēnāka tapa kustība, tāpēc sazvanīju Lauru, un sarunājām, ka viņa nāk uz pārdaugavu, un tad izdomāsim ko darīt tālāk — tā noteikti būs ātrāk, nekā kamēr es vēl tikšu līdz vecrīgas otram galam. pēc īsas apspriedes nolēmām palikt pārdaugavā, paēst vakariņas un kādu stundu nogaidīt, lai sastrēgumi izklīst, nekā sēdēt sastrēgumā un pukoties. ap pusdeviņiem jau viss bija beidzies, vanšu tilts tukšs, centrā arī visi aizbraukuši, jau sapriecājāmies, bet šetev! — pie alfas viss tikai sākās — no alfas līdz pēdējam juglas luksoforam bīdījāmies stundu. un bez nekāda iemesla, nekādas avārijas, vai metro rakšanas darbu brīvības ielas vidū. ceļš brīvs, tikai neviens nebrauc. tāpat arī šorīt, pa tīri nošķūrētu un nokaisītu A2 šoseju daži turpina egoistiski pārvietoties ar 60kmh ātrumu arī ārpus apdzīvotām vietām. toties zināms pārsteigums bija apdzīvotajā vietā “rīga”, kur ielas šorīt bija tukšas, bez nekādām sastrēgumu pazīmēm. varbūt pēc vakardienas sastrēgumu rīkotāji ir saguruši un palikuši mājās. vispār man arī bija alternatīvais plāns šorīt braukt ar vilcienu, bet slinkums tomēr uzvarēja, un sasnidzis arī nebija nemaz tik daudz.

ārā viss balts, un man joprojām patīk, redzēs cik ilgi vēl. (te mēs varam atcerēties seno joku par sniega tīrīšanu). apstākļi ir sagadījušies, ka pašlaik epizodiski nākas rezidēt arī ķengaragā, nezinu, vai tas labi, vai ne pārāk, bet vismaz savādāk. zināms mīnuss ir piesnigušie pagalmi, kurus tā neviens īsti nesteidz tīrīt, tā arī vakar vakarā jau sešos pagalma piesnigušajā stāvlaukumā varēju iebraukt tikai pa trešo iebrauktuvi, jo pirmās divas bija vareni aizšķūrētas, turklāt pirmajā mazliet aplauzos, mēģinot pa to iebraukt. bet nekā. otrajā nemaz nemēģināju, trešā izskatījās tīri braucama. iekšpagalmu brauktuves jau arī neviens neraujas tīrīt, tā ka cik nu izbraukā, tik tur tas ceļš ir. atradu arī pieņemamu vietu, kur pieparkoties, tālredzīgi paredzot arī iespēju vajadzības gadījumā izbraukt. vajadzība parādījās vienos naktī, kad bija ātri jāaizskrien līdz centram un atpakaļ — brīnumainā kārtā pietika tikai ar slotu, tālāk jau gāja tīri labi, pat nekas nebija jārok. ar mazu ieskrējienu pārlecu sniega tīrītāja sašķūrētajai kupenai priekša pagalma izbrauktuvei, un tālāk jau ziemas prieki ar kontrolētām un nekontrolētām sānslīdēm pa tukšajām ielām. šorīt no rīta ap auto bija uzradusies kupena, galvenokārt pateicoties čaklajiem cilvēkiem, kuri bija atrakuši ceļu un savas mašīnas, īpaši nesaspringstot par citiem. bet vismaz pagalma ceļš bija izbraukāts, tā ka skatoties dažu kaimiņu mēģinājumus tikt ārā no pagalma (viens neatlaidīgi izmēģināja visus iespējamos ceļus, līdz beidzot atrada vienu pa kuru var izbraukt) notīrīju mašīnu, mazliet paraku nost kupenu un braucu stāvēt plašsaziņas līdzekļos izreklamētajos sastrēgumos, taču biju patīkami pārsteigts, ka maršrutā jāņavārti — vecrīga — grīziņakalns vienīgā aizķeršanās sanāca uz čaka ielas braucot prom no centra, jo pirmajā joslā rīgas siltuma avārijas dienests bija sarīkojis mazu disko. protams, nekāda ātrā braukšana jau nav, viss notiek tā igauniski prātīgi, taču visi brauc. un kas interesanti, vietām ielas pat ir tīrītas! redzēs, kā būs vakarā, un jo īpaši ārrīgā.

jipīī, beidzot ziema ir tā pa īstam, atkal sniegs līdz ceļiem un neviens vairs nemāk normāli pabraukt! toties plāns brīvdienām jau ir skaidrs — sniega lāpsta, slēpes un ragavas. būs arī jāpaprovē uzlīst uz ledus un neielūzt — un turpinot tradīciju jāsāk plānot le carrousel uz piemājas ūdenskrātuves. galvenais tagad, bez šitiem atkušņu jokiem, ja?

vakar vakarā gandrīz aizgāju ar sirdi — ap pusseptiņiem izgāju no biroja, un devos kāpt savā auto lai brauktu mājup. tā kā ārā plosās ziema un lielā daļā stāvvietu ir noparkotas kupenas, tad ar to auto novietošanu tā ir kā ir, un pēdējā laikā to lieku pie netālu esošās skolas gandrīz durvīm. nu lūk, tātad vakar vakarā brienu mašīnas virzienā, un starp kupenām ieraugu apmēram pusi no auto, un kas interesanti — priekšējā riteņa disks ir galīgi ne tāds kā bija. tas ir smuks, tīrs lietais disks, bet savādāks! man jau galvā pazib miljons dažādu variantu, kāpēc tas tā, un kurš pie tā vainīgs, roka kabatā meklē telefonu lai veiktu zvanus, kad pienācis tuvāk ievēroju, ka arī aizmugurējā riteņa disks ir savādāks, kā bija (respektīvi vienāds ar priekšējo). sirds pilnīgi sāk sisties straujāk un žokļa muskuļi atslābst, bet tad… tad blakus ieraugu savu auto, pilnīgi neskartu, un ar visu savās vietās, un tieši tādu pašu pēc skata.
varbūt citkārt man šī pārskatīšanās būtu šķitusi vairāk smieklīga, ja ne gadījums ar gāzbetonu zasulaukā.

sniega rūķi vakardien sasparojās un sabēra labi daudz tos saldētos ūdens kristālus, paralizējot jau tā bēdīgo satiksmi rīgas un citās ielās. pirmā jautrība sākās mēģinot izbraukt no stāvvietas dziļā sniega. kaut arī no rīta ar gudru ziņu biju atstājis auto itkā viegli izbraucamā un ne pārāk dziļā sniegā, vakarpusē aina jau bija cita, un pēc brīža jau vicinājos ar lāpstu. parakņājos, bet nekas daudz nemainījās, tāpēc nācās lūgt laipno kolēģi “paraut trosē”. pirmais rāviens ierāva manu auto vēl dziļākā kupenā, bet pēc brīža tiku izraustīts no tās ārā. ielas bija sarāvušās un piesnigušas, radio balsis uzmundrināja sastrēgumos iestrēgušos autobraucējus un brīdināja par kritiskajām ielām, kur nevajadzētu braukt — tādas bija visas pēc kārtas. diemžēl man bija plānā uz īsu brīdi paviesoties šķirotavā, un no grīziņkalna līdz šķirotavai es aizstumdījos pa korķiem tieši divās stundās, un pēc tam vēl kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz gaujai, kur arī sniegs bija sabērts jo dziļš. par laimi svētdien biju kārtīgi nošķūrējis ielu un varēju itin ciešami piebraukt pie vārtiem, taču kopējā aina un joprojām krītošais sniegs vedināja uz domām par mazāk stresainu pārvietošanos ar vilcienu, kaut arī jāceļas pāris stundas agrāk. šorīt izbrienot pagalmā kupenas apstiprināja manu izvēli, un pa automašīnu iebraukto sliedi bridu stacijas virzienā. dzirnupes iela gaujā skaitās tāda kā vietējā ļeņiniela (spriežot pēc kustības intensitātes rītos un vakaros), bet atšķirībā no pagājušā gada šogad sniega tīrītāji ir reti viesi un ar šķūrēšanu neaizraujas, un līdz ar to arī uz ielas sniegs līdz ceļiem un tikai divas iebrauktas sliedes. diviem pretī braucošiem auto samainīties neierokoties kādā kupenā diezgan nereāli. arī man ejot uz staciju ik pa laikam nācas ielēkt kādā kupenā, lai palaistu garām pa retam auto, daži no kuriem bija diezgan nervozi, un jau pa lielu gabalu midžināja ar tālajiem, lai es kāpju nost — varētu padomāt, ka man dikti patīk kupenā stāvēt, ne? vilciens atnāca laikā (iepriekšējais bija kavējis pusstundu), un operatīvi nogādāja mani zemitānos, kur atkal pa šaurām, dziļajā sniegā iebristajām taciņām tipināju uz darbu, priecājoties par vienu otru kārtīga namsaimnieka visā platumā rūpīgi notīrīto ielu.

cilvēks taču ir viens interesants radījums, kurš nekad nebeidz pārsteigt. šīs nedēļas laikā, vairākkārt gadījās ievērot automašīnas ar ieslēgtiem aizmugures miglas lukturiem (nevar nepamanīt, kad viss tāds spoži sarkans brauc pa priekšu) — gan gaišajā dienas laikā pilsētā, gan pa tumsu uz lielceļiem ārpus pilsētas, turklāt nebija ne bieza migla, ne stiprs lietus, ne necaurredzams putenis. gluži parasts, skaidrs ziemas laiks. un šis jautājums man tagad neliek mieru — kas viņiem liek tā darīt? ir kautkādas izmaiņas satiksmes noteikumos, ko es esmu palaidis garām? uzmanības trūkums? tehniskas problēmas?

tā kā latvija jau izsenis ir slavena kā kalnu slēpošanas lielvalsts, nu vismaz lietuvā noteikti, tad vismaz reizi gadā jau nu jāsaņemās un jābrauc paslīpēt latvijas kalnu virsotnes. darbdienu vakaros var aizšaut pastāvēt rindā kautkur siguldā, cēsīs vai baldonē, bet brīvdienās tomēr var arī saņemties uz tālāku izbraucienu, un braukt iepazīties, piemēram, ar latvijas lepnuma — gaiziņa — piedāvājumu. piektdienas vakarā rīga — bērzkogs — lautere (tas turpat blakus gaiziņam) tieši divas stundas, un neskatoties uz sniegu latvijas lielceļi lieliski sakopti, nošķūrēti un nokaisīti, jo nav jau nekāda rīga. gulēt un ēst labi dod kučuru dzirnavās, kur arī pie reizes var aplūkot sienaspulksteņu kolekciju ēdamzālē un dzelzslietu krājumu pagrabā, tīri vai skaudība pārņēma, par tiem senlaiku dzelžiem… nu lūk, jā. tātad izgulējies un paēdis, rīdzinieks ir gatavs kāpt uz inventāra, un baudīt kalnus. kā jau iepriekš bija nolemts, tad pirmā pietura, ir gaiziņš, un kas patīkami, tad arī norāžu pie ceļiem netrūkst, un vajadzīgo kalnu atrast nav sarežģīti. gaiziņš kā gaiziņš, brūkošs skatu tornis kalna galā, inventāra noma pirmskara šķūnītī un pacēlājs, kurš kopš ādolfa laikiem paspējis padarboties gan alpos, gan tatros un iespējams, ka vēl kautkur. nogāzes nosaukums 'dāmu paradīze' sevi pilnīgi nemaz neattaisno, drīzāk jau to varētu saukt vienkārši par 'elli' un ir ļoti piemērota ekstrēma un pārsteigumu cienītājiem, jo kalns ir ledains, ar pampakiem un tranšejām šķērsām pāri, un visādām negaidītām sīkreljefa izmaiņām. pāris reizes nošļūcis ar dēli, sapratu, ka manas dēļošanas iemaņas ir stipri par vājām, un pārkāpu uz slēpēm, bet nu arī slēpju braukšana uz šī nogāzes kautkā prieku nesagādāja. ak, jā, un trases darbinieks, kurš dežūrēja pie pacēlāja, jautats, kad trase pēdējo reizi retrakota, neizpratnē bolīja acis un prasīja 'kā tas ir? āāā, ar traktoru? nē mums nav.' lūk. tāpēc, sakravājāmies, un veicam mazu pārbraucienu apkārt kalnam un golgātu. apkārt, jo ceļam, pa kuru var aizbraukt pa taisno, ir uzbērts jauks kalniņš pa vidu. nebūs jums te ko pie konkurentiem braukt, tā teikt. acīmredzot pamatoti, jo golgāta nogāzes pret dāmu paradīzi kā diena pret nakti, gan kalna kvalitātes ziņā, gan servisa ziņā. bija jau protams arī uz golgāta ledus, bet tas vismaz ir kopts un līdzens, bez visādām bedrēm un zariem kalna vidū. golgātā savukārt bija arī savas dīvainības — iespēja braukt no kalna līklocī cauri kokiem, un mazliet jocīgi likās tas, ka pacēlājs iet slīpi pāri nogāzei, respektīvi lejābraucējiem ir jāmēģina trāpīt šķirbās starp tiem, kas ar pacēlāju brauc augšā. laba daudz nevajag, tāpēc pēc pāris intensīvi pavadītam stundām augšā—lejā, metām mieru, un devāmies meklēt ēst. ēst tika ļoti veiksmīgi atrasts pašā madonas centrā — restorāns 'šlāgeris', kurā tika baudītas izcilas vakariņas sākot ar brīnišķīgu dārzeņu biezeņzupu un beidzot ar milzīgu porciju grilētas teļa gaļas ar dārzeņiem un brūkleņu mērci, kvalitātes un apjoma ziņā tālu pārspējot rīgas restorānus. respektīvi, visās ailītēs liekam pieci ar krustu. un protams, pārsteigumu sagādāja arī rēķins — 12.x lati par karalisko maltīti diviem. lūk tā. vakars bija iesākts godam, un turpinājumā bija mazs izbrauciens līdz cesvainei ar neiztrūkstošu iesēdienu pilsētas centra puķudobē, līdz kamēr kāds izpalīdzīgs audībraucējs mani no tās izvilka, jo šoreiz spēles ar lāpstiņu izskatījās diezgan bezcerīgas. un vispār, kas tā par modi, būvēt puķudobes, tur kur jābrauc? atceļā uz augstākminētajām dzirnavām, kur dod gulēt, nogriezāmies no galvenā ceļa, lai palūkotos, kas gan ir tas objekts, kurš ir tik ļoti izgaismots, ka gaismas atblāzma ir redzama tālu pāri mežiem un pļavām? piebraucot tuvāk, izrādījās, ka tas ir rēķu kalns, un viņš izskatījās tik pozitīvs, ka jautājums ko darīt svētdien palika neuzdots. vēl viena madonas pievārtes iezīme ir visnotaļ maniakāls ceļu policists, kurš vientuļi patrulē un ķer ļaunos likumpārkapējus. es viņa aktivitātes jau ievēroju pa dienu, bet tā nu sagadījās, ka arī viņš ievēroja manas aktivitātes un gana laipni izteica brīdinājumu. pēc rīta pamošanās, izčammāšanās un brokastīm devāmies pretīm rēķu kalnam, kas uz sevi liktās cerības attaisnoja pilnībā. serviss līmenī, rindu nav, apkalpošana laipna, kalns sakopts, vienīgi varēja būt mazliet stāvāks. brīnišķīgi. noslēpojuši dienas normu, posāmies mājupceļam. mazu vilšanos sagādāja svētdienās nestrādājošais brīnumrestorāns šlāgeris, kura aizvietošanai izvēlētais ceļmalas smecerkrogs atpalika visās kategorijās. bija protams garšīgi, bet ir vēl kurp augt un tiekties. mājupceļu locīju caur ērgļiem, suntažiem un kangariem. brīžiem radās aizdomas, ka par šī ceļa kopšanu rūpējas speciālas ledus lejamās mašīnas, jo ledus bija spožs un gluds kā spogulis, tikai vietām bija saraktas mazas trepītes. vēl jāpiezīmē viena ceļubūvētāju kļūda — apmēram pie suntažiem ir ārkārtīgi nepareizi izbūvēts pagrieziens uz ogri, un kāda slēpotāju kompānija bija uzsēdinājusi savu auto uz kupenas. tā kā man pašam bieži gadās izmantot pakalpojumu 'izvelc mani', tad nevarēju vienaldzīgā augstprātībā pabraukt garām bēdu brāļiem, un pēc nelielas cīņas un kārpīšanās pa ledu visi varēja laimīgi turpināt ceļu.