sniega rūķi vakardien sasparojās un sabēra labi daudz tos saldētos ūdens kristālus, paralizējot jau tā bēdīgo satiksmi rīgas un citās ielās. pirmā jautrība sākās mēģinot izbraukt no stāvvietas dziļā sniega. kaut arī no rīta ar gudru ziņu biju atstājis auto itkā viegli izbraucamā un ne pārāk dziļā sniegā, vakarpusē aina jau bija cita, un pēc brīža jau vicinājos ar lāpstu. parakņājos, bet nekas daudz nemainījās, tāpēc nācās lūgt laipno kolēģi “paraut trosē”. pirmais rāviens ierāva manu auto vēl dziļākā kupenā, bet pēc brīža tiku izraustīts no tās ārā. ielas bija sarāvušās un piesnigušas, radio balsis uzmundrināja sastrēgumos iestrēgušos autobraucējus un brīdināja par kritiskajām ielām, kur nevajadzētu braukt — tādas bija visas pēc kārtas. diemžēl man bija plānā uz īsu brīdi paviesoties šķirotavā, un no grīziņkalna līdz šķirotavai es aizstumdījos pa korķiem tieši divās stundās, un pēc tam vēl kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz gaujai, kur arī sniegs bija sabērts jo dziļš. par laimi svētdien biju kārtīgi nošķūrējis ielu un varēju itin ciešami piebraukt pie vārtiem, taču kopējā aina un joprojām krītošais sniegs vedināja uz domām par mazāk stresainu pārvietošanos ar vilcienu, kaut arī jāceļas pāris stundas agrāk. šorīt izbrienot pagalmā kupenas apstiprināja manu izvēli, un pa automašīnu iebraukto sliedi bridu stacijas virzienā. dzirnupes iela gaujā skaitās tāda kā vietējā ļeņiniela (spriežot pēc kustības intensitātes rītos un vakaros), bet atšķirībā no pagājušā gada šogad sniega tīrītāji ir reti viesi un ar šķūrēšanu neaizraujas, un līdz ar to arī uz ielas sniegs līdz ceļiem un tikai divas iebrauktas sliedes. diviem pretī braucošiem auto samainīties neierokoties kādā kupenā diezgan nereāli. arī man ejot uz staciju ik pa laikam nācas ielēkt kādā kupenā, lai palaistu garām pa retam auto, daži no kuriem bija diezgan nervozi, un jau pa lielu gabalu midžināja ar tālajiem, lai es kāpju nost — varētu padomāt, ka man dikti patīk kupenā stāvēt, ne? vilciens atnāca laikā (iepriekšējais bija kavējis pusstundu), un operatīvi nogādāja mani zemitānos, kur atkal pa šaurām, dziļajā sniegā iebristajām taciņām tipināju uz darbu, priecājoties par vienu otru kārtīga namsaimnieka visā platumā rūpīgi notīrīto ielu.

Sen jau biju apsvēris šādu iespēju, un pēdējais impulss bija visu autovadītāju galvenā drauga Zivtiņa kunga aicinājums pirmajā trešajā septembrī braukt ar sabiedrisko transportu, lai lieki neveidotu korķus. Jau parastie ikdienas korķi man bija apnikuši, īpaši jau vakarā, izbraucot no Rīgas lielāko daļu ceļā pavadītā laika jānosēž sastrēgumā. Nu tad es arī ņēmu un pirmdien piecēlos agrāk, aizdevos uz staciju "Gauja" un pēc četrdesmitminūšu brauciena kāpu ārā stacijā "Zemitāni". Vilciens jau kopš senseniem laikiem ir bijis mans mīļākais transporta līdzeklis, tā ka lieku stresu šāda veida pārmaiņas man neradīja. Pie tam turpatpakaļbrauciens ar vilcienu ir reizes četras lētāks nekā pārvietojoties ar benzīna iznīcinātāju, un vēl pie tam var galīgi neiespringt par situāciju uz ceļa un sastrēgumiem, kurus pa vilciena logu es trešā septembra rītā redzēju gana iespaidīgus. Kā jau pirmajā skolas dienā, vilcienā ik pa laikam kāpa arī dažādu vecumu skolnieki, starp kuriem ļoti izcēlās par mazgadīgām padauzām pārģērbušās vidusskolnieces. Jeb varbūt viņas nebija pārģērbušās bet uzpucējušās? OMG… laikam kļūstu vecs, kur skatās vecāki?!

pēc pusgada pārtraukuma atkal pieķēros sen iesāktam projektam – vācu 80 sērijas manevru tvaika lokomotīves 5 collu modelim. šodien pabeidzu zīmēt tvaika cilindru (vēl gan pāris neskaidras lietas, bet lielākā daļa detaļu ir kārtībā). lielākā problēma slēpjas tajā, ka izejas materiāls – detaļu rasējumu komplekts, kuru man pirms gadiem četriem atsūtīja viens vācietis ir diezgan murgains, tā ka daudz ko jāfunktierē pašam. toties interesanti

Šo man kā prezentu atvizināja no alpiem šogad. Tur tādas esot daudz.

Šito trešās sērijas ekzemplāru 2001.gadā atvedu no Lipštates pats personīgi.

Pagājšsestdien manā depo ieripoja jauna lokomotīve – kārtējais papildinājums manai kolekcijai.

Belgrada Vilciena​m Belgradā bija jāpienāk pusseptiņos no rīta, un tuvojoties galastacijai tas kļuva ar vien pilnāks un pilnāks. Un par veselīgo miegu arī bija jāaizmirst. Pie tam serbi bija pamanījusies atslēgt apkuri, un iekšā bija tikpat silts cik ārā — mīnusos. Belgradā visi braucēji izbira no vilciena un aiznesās savās gaitās. Es devos iepazīt vilcienu sarakstu un nodibināt kontaktus ar kasierēm. Nezinu, kā izskatās Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā (esmu dzirdējis, ka tas ir kā ceļojums laikā), tad arī Belgradā es sajutos, it kā laiks būtu pagriezts par astoņpadsmit gadiem atpakaļ. No saraksta neko jēdzīgu izdibināt neizdevās, tāpēc prasīju starptautisko biļešu kases kasierei par vilcieniem uz Saloniku pusi — sešos vakarā bija viens tiešais vilciens uz Salonikiem — biju rēķinājies ar sliktāko, ka vēl vismaz vienu reizi būs jāpārsēžas Skopjē. Kasē, ja mani atmiņa neviļ, norēķinājos ar eiro — visticamāk, ka tā bija kasieres privāta iniciatīva, bet man nebija ne mazākās vēlēšanās skraidīt pa maiņas punktiem vai izmantot perona valūtas dīleru pakalpojumus. Vienojāmies ar kasieri par kursu, par kuru man jau bija savs viedoklis, un beigās abi bijām apmierināti. Pat ja viņasprāt es biju pārmaksājis uz valūtas kursa rēķina, cena par biļeti man likās pieņemami lēta — 40 EUR. Veiksmīgi ticis pie starptautiski atzīta ceļošanas dokumenta, steidzos iepazīt pilsētu. Kaut arī vēl bija tikai septiņi no rīta, pilsētā bija tāda burzma, kā mums dziesmusvētku laikā mežaparkā. Kā jau rakstīju — jutos, kā ar laika mašīnu būtu aizceļojis pagātnē — neskaitāmie kioski, mini ēstuvītes, sociālistiskā stilā ieturēta arhitektūra, arī cilvēki — līdzīgi man ir iespiedusies atmiņā Maskava, kurā es pēdējo reizi biju 1989.gadā. Mazliet jocīgi likās arī latīņu un slāvu alfabēta līdzāspastāvēšana, un valoda arī viegli saprotama, kaut kas starp poļu un krievu. Tā kā neko nopietnu nebiju ēdis kopš iepriekšējās pēcpusdienas maltītes Budapeštas pagrabiņā, tad pirmkārt gribēju paēst brokastis un iedzert kafiju. Bija gana agrs, lai nekas prātīgaks par Роштилъ (pīrādziņu kiosks) nebūtu atvērts. Pat mana pēdējā cerība — mcdonalds — tik agri bija ciet. Tā nu es ar kurkstošu vēderu un mazliet miegains klimtu pa aukstajām Maskavas ielām… ak, nē, Belgradas ielām. Ja kāds saka, ka Rīgā ielas ir bedrainas un asfalts slikts, lai aizbrauc uz Belgradu. Vietām pilsēta kā pilsēta — platas ielas, briesmīga paskata trolejbusi un nenosakāmu marku automašīnu straume, bet aiz stūra — kā kādā Latvijas mazpilsētā. Nesenais karš atstājis savas pēdas, bet tā pat daudz kur būvē un remontē. Bet nekas neliecināja, ka šī ir lielpilsēta ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Kaut arī janvāris, sniega Belgradā nebija, bet bija auksts un visi koki bija superīgi nosarmojuši — daži skati tiešām bija pasakaini. Ar fotogrāfēšanu gan īpaši neaizrāvos — ka nenotur par spiegu, jo tur ar viņiem jau nekad neko nevar zināt, un arī megabaiti jātaupa — braucu taču uz Grieķiju. Papriecājies par prezidenta pili un pāris elpu aizraujosiem skatiem pilsētas parkā, drusku nosalis, uz kādas viesnīcas durvīm ieraudzīju dažādas maksājumu karšu uzlīmes, un braši devos iekšā ēdamzālē. Viesnīcas ēdamzāle bija ieturēta īsteni sociālistiskā stilā, liela, plaša, sienas apšūtas ar tumšiem koka paneļiem, pie griestiem smagas kristāla lustras, masīvi galdi un krēsli. Neskatoties, ka astoņos no rīta es biju vienīgais apmeklētājs, bufetes rajonā cītīgi rosījās resna bufetniece baltā ķitelī ar baltu, cakainu vainadziņu, trauku mazgātāja un pavecs viesmīlis, kurš runāja angliski. Tiesa, pirmais pārpratums sanāca jau uzsākot sarunu — uz manu jautājumu, vai šinī iestadē akceptē American Express karti, kā to nepārprotami norāda uzlīmes uz durvīm, man atnesa mazu krūzīt espresso. Es no sākuma biju mēreni izbrīnīts, kas tā par laipnības izpausmi, bet vēlāk sapratu. Nekas. Pasūtīju vīnes šniceli — tā tik bija porcija! Pie mums pat lauku ēstuvēs nav tik lielas — liels šķīvis ar salātiem, daži kartupelīši un pāri visam liela, liela gaļas šķēle!!! Izdzēru pāris normāla izmēra kafijas, un pienāca svinīgais maksāšanas mirklis — devu savu AMEX karti — pāris neveiksmīgi mēģinājumi, un beigās vienojāmies par desmit eiro, kas pēc kursa sanāca tas pats, bet ar labu dzeramnaudu. Bet brokastis bija tā vērtas. Kad vēders pilns, varēju pievērsties nopietnākai pilsētas iepazīšanai, turklāt ārā jau bija pilnīgi gaišs, kas arī nav mazsvarīgi. Tā kā laika bija gana, tad nesteidzīgi izstaigāju centru, stundu vēl nosēdēju netā (ārā taču auksts, un tā ir laba iespēja sasildīties), aizgāju līdz Kalemegdanas cietoksnim, apskatīju ieroču kolekciju, papriecājos par ainavu, kada pavērās no cietokšņa uz Donavas un Savas sateku, aizgāju atpakaļ uz centru, tad gar Savas krastu gar veselu rindu pusnogrimušu, sarūsējušu kuģu,

no kuriem daži brīnumainā kārtā, pretēji visiem fizikas likumiem vēl turējās virs ūdens, un tad cauri kautkādiem šrotiem, pagalmiem, betona rūpnīcām un jokainiem mazdārziņiem iznācu centralās stacijas vagonu parkā — vietā, kur vilciena pavadoņi no tālsatiksmes vagoniem met ārā pasažieru atstātās drazas. Pie tam met ārā vienkārši tāpat — uz blakus sliedēm. Skats jau diezgan briesmīgs — tādi vietēja mēroga getliņi, un diez vai kāds to kādreiz plāno savākt. Pagājis garām šiem briesmu darbiem, ieraudzīju krūmos ieaugušas divas vecas tvaika lokomotīves — tas tik bija atradums! Man pilnīgi sirds sažņaudzās, kadā nožēlojamā stāvoklī tās bija — šis tas jau noskrūvēts, salauzts, sarūsējis. Kā vēlāk noskaidroju, tad tās ir atstātas rezerves daļām priekš muzeja lokomotīvēm, un kā izrādās, tad muzejs bija turpat aiz sētas.

Beidzis sajusmināties par atradumu, pačamdījis un safotogrāfējis, pa sliedēm devos stacijas virzienā, garām pārmijnieku un sargu būdai, kuriem es likos pilnīgi vienaldzīgs. Starp citu, nesen arī uzzināju, ka Serbijā ir vajadzīga speciāla atļauja, ja grib fotogrāfēt dzelzceļa stacijas. Man tāda doma pat prātā nebija ienākusi. Centrālajā stacijā papriecājos par tur izstādīto un smuki nokrāsoto lokomotīvi, safotogrāfēju arī to, bet man līdz vilcienam bija vēl tik daudz brīva laika… Saņēmos, un atstāju smago somu, kuru visu rītu biju staipījis līdzi, bagāžas glabātuvē, kura tur saucās nekā savādāk kā Гардероб, un nododod somu, jāuzrāda pase. Nav nekādi joki.