beidzot ir kāds veikalnieks, kurš sauc lietas īstajos vārdos, nevis tur kautkāds abstrakts “gastronoms”, “pārtika” vai “mahima”.

vakardien sanāca iegriezties vienā no centrālajiem rīgas gultņu veikaliem ar konkrētu vēlmi iegādāties brīvgaitas sajūgu, un izklāstījis savu vajadzību Viszinošajam Pārdevējam, saskatīju viņa acīs neizpratni. tad viņš nosodoši pakratīja galvu, un uzdeva jautājumu: ‘priekš kam tev tādu vajag?’ pirmajā mirklī pat neattapu ko atbildēt, jo ja jau esmu atnācis uz veikalu nopirkt konkrētu lietu, tad jau laikam vajag. ‘nu nav mums tādu, nav. brauc uz eskāefu ūnijas ielā, tie ar tādām muļķībām nodarbojas. un tas gultnis tak tev maksās savus simts latus!’ tāda normāla pārdevēja attieksme pret potenciālo klientu, kurš pārdevēja prāt nodarbojas ar muļķībām, un ir gatavais lohs (© šrota tante).

Vai rinda veikalā pie kases virzās uz priekšu ātrāk, ja aizmugurē stāvošā tante šņācot un pūšot pakausī stumjās virsū, un ir izkrāmējusi savu iepirkumu ratu saturu pie kases, pirms es esmu paspējis nolikt tukšo groziņu tajā figņā, kur tos tukšos groziņus liek…