vakar, muzeju nakts ietvaros izmantoju vienreizējo iespēju paviesoties rīgas ūdensapgādes muzejā baltezerā. ikdienā tam braucu garām vismaz divreiz, bet tā arī līdz šim nekādi nebija sanācis tajā paviesoties, tik cik pasiekaloties klausoties tur bijušo stāstus. patīkami redzēt tik daudz nenozagtu metālizstrādājumu vienuviet, turklāt viss ir lieliski saglabāts, nopucēts un patiešām skaists. iesaku.

beidzot atkal kopā ar jauko laiku arī manā ciemā ir iestājušies plūdi. pirmās zīmes sāka parādīties pirms nedēļas, kad gaujā sāka iet ledus, un tieši pretī manai mājai izveidojās ledus sastrēgums, taču to izkausēja siltie valmieras un cēsu notekūdeņi (ja anglijā visa londona vienlaicīgi norauj ūdeni futbola spēles starplaikos, tad pie mums tas droši vien notiek dejo ar zvaigzni reklāmas pauzēs)tas kaut kā izkustējās un aizpeldēja, un zemāko vietu iedzīvotāji varēja atviegloti uzelpot, taču ne uz ilgu laiku. runā jau, ka pie visa vainīga esot amata ar savu ūdens pārpilnību, ka arī jau minētie valmierieši (jo kādēļ gan tas sūdens tāds brūns, ko?) un pēdējo dienu laikā ūdens līmenis ceļas, paslēpjot burkānu dobes un vietām arī galveno automaģistrāli. ja pirmajās dienās neiespringstot braši varēja lielajai peļķei braukt cauri, tad jau vakar no rīta lielā peļķe bija kļuvusi par ļoti lielo peļķi, piedāvājot vienreizēju autoslīcināšanas opciju. agrajā rīta stundā ūdens izskatījās pavēss, tāpēc šī piedāvājuma vietā izvēlējos “varbūt norakties mežā” — ierastais plūdu apbraucamais meža ceļš vēl ne līdz galam atkusis, savukārt vietās kur atkusis — ar plašām dubļu vannām, un bezgalīgam iespējām jautri pavadīt pāris stundas laužot lāpstas un lokot domkratus. par laimi sanāca bez starpgadījumiem, un tiku tur, kur jātiek. observējot ūdenslīmeni šorīt, rādījās, ka slapjums braši nāk klāt, tā ka brīvdienās būs jāatklāj navigācijas sezona, jo kas var būt jautrāks, kā braukt ar laivu pa kaimiņu dārziem un šoseju?

kā jau dabā ierasts, pavasarī latvijas augstajos kalnos, kur izvietojušies iecienīti slēpošanas kūrorti, bobsleja trases un senas viduslaiku pilis,  intensīvi tiek kausēts sniegs, un iegūto ūdeni salej gaujā. tā nu gaujas lejtecē var baudīt nelielu ūdens pārpilnību, un īpaši jauks skats paveras no vietas, kas ir piecus metrus virs kritiskā līmeņa.

turpinājums »

Vēl pagājušo sestdien, 09.06.07 notika gadskārtējais, nu jau vienpadsmitais mūsu kursa salidojums. Pirmsākumos tās gan bija vairāk tā kā manas vārda dienas svinības, bet vēsturiski tas nu tā ir izvērties par pasākumu, kurā reizi gadā mēs satiekamies. Protams ne jau vienmēr visi ierodas, arī šī reize nebija izņēmums, no sešpadsmit sabrauca tikai desmit. Laiks iet un mainās pasākumu norise – tie kļūst klusāki, mierīgāki, daži jau pat pamanījās apspriest jaunumus politikā (!), bet ir nemainīgas vērtības – ūdensatrakcijas. Kā jau minēju, trakumu laiks it kā ir pārgājis, un kur vairs tie gadi, kad daļa no pasākumu dalībniekiem ņēma līdzi otro drēbju kārtu, ko pārvilkt pēc vairāk vai mazāk apzinātas samērcēšanās… Bet neatņemama izklaide ir laiva. Braukšana ar laivu, laivas gremdēšana, laivas dedzināšana, lēkšana pāri degošai laivai un tamlīdzīgi. Šogad par nelaimi vēl nebiju paguvis pabeigt renovācijas darbus pie vecās laivas, tā ka tā vēl stāv krastā, bet nejauši garāžā uzgāju vēl vecāku saliekamo smailītiu, kuru tad arī atvēlēju jauniešu izklaidēm. Sākums bija ok – divi braši puiši iesēdās laivā, tiesa gan otrādi, nu ar priekšu uz pakaļu, bet tam jau pie zināmas kondīcijas nav nozīmes – smailei abi gali spici, un aizbrauca uz kādu stundu pavizināties pa Gauju. Atgriežoties, nepilnus septiņus metrus no krasta džeki ar titānika stūrmaņa precizitāti enerģiski uzskrēja uz nogrimuša koka zara un izplēsa laivā caurumu. Senā patiesība, ka no koka tikt lejā ir grūtāk, nekā tam virsū, tika pierādīta atkārtoti, un tajā brīdī, kad puiši tika līdz krastam, laiva jau bija pilna ar ūdeni, un džeki slapji līdz padusēm, sasvīduši, tā teikt