tātad vinča ir un darbojas, akumulators vietā, sēdekļi salikti, bagāžas nodalījumā iebūvējies paliels plaukts, nu tāds ļoti liels, jumta terase arī ir vietā, priekšējais bamperis arī ir procesā, pagājšnakt pieliku atpakaļgaitai papildlukturi un saskrūvēju visādus sīkumus. vēl palicis savilkt daudz elektrības kontaktus, kur saspraust visus devaisus, pieslēgt radio, uzlikt priekšējos papildlukturus un radiatoram pielikt elektrisko ventilatoru.
Pētera iveco arī pamazām aprīkojās ar izlietnēm, gāzes plītiņām, seifiem, skapjiem, plauktiem, gāzes sildītājiem, sūkņiem un visu ko citu.

tam visam pa vidu svētdien atradām mazliet laiku pabūt pie dabas, pamētāt upē akmeņus, pabraukāt pa ūdeni, iegrūst filmoru grāvī, izvilkt ārā, un atkal iegrūst un atkal izvilkt.
fotogrāfēja Zais.

vakar filmors tika pie glaunas gāzes iekārtas, par benzīna kosmiskajām cenām varam aizmirst. gāzes vīrs bija ļoti pārsteigts ieraugot šādu, pēc viņa domām “antikvāru” transportlīdzekli, taču vakarā, kad braucu savākt auto, savas domas jau bija mainījis, un slavēja ka mašīna nav izrūsējusi — esot pat nolauzis divus urbjus. iespējams, ka nemāk urbt.
akumulators arī ir nomainījies, un priekšējā bampera vietā sāk iekārtoties vinča.

līdz startam vēl 12 dienas, filmors reizēm lec, reizēm nelec.
vakar pavizināju mammu — acīmredzot pirmo un pēdējo reizi, tajā elles mašīnā nekad vairs labprātīgi nekāpšot.
uztaisīju jumta bagāžnieku, bet liekot kopā izradījās, ka skrūves tomēr par īsam. uztaisīju garākas skrūves, izrādījās, ka neizjaucot nesošo konstrukciju, nevar salikt. nācās izjaukt. mērfijs neguļ.
ap deviņiem vakarā, kad bija jāstartē uz rīgu, protams nekas neleca, nācās palūgt Zaisu, lai ievelk. filmors ievilkās jau pirmajos desmit metros, kā nekas nebūtu bijis.
uz šosejas izspiedu 110kmh, bet tomēr atradās īpatņi, kuriem bija principiāli jāapdzen “šo veco lūzni” un jāiespraucas priekšā.
joprojām nezinu, cik šis brīnums rij.
rīgā, kamēr runājos ar sargu, lai atver vārtus un ielaiž iekšā, motors nolēma, ka vajag pavārīties. cerams,ka bez sekām.
vēl jāieliek gāzes iekārta, jāuzliek vinča, jānomaina akumulators, jāsavelk elektrība, jāpieslēdz radio, jāsaliek sēdekļi, jāuzliek jumta bagāžnieks, jāiebūvē skapis un vēl daži desmiti sīkumu — tieši, lai 12 dienas nebūtu jāgarlaikojas.

starta šāviens tuvojas lieliem soļiem, brīžiem pat ir sajūta, ka pulkstenis ir sācis griezties divreiz ātrāk, un saule pie debesīm visu laiku mirgo. kā jau virsrakstā stāv rakstīts, tad atlikušas vēl 29 dienas, un tad aidā uz baikālu. autoparks jau gandrīz saskrūvēts, daļa dokumentu jau arī ir derīgi lietošanai krievijā, katru reizi iegriežoties veikalā tiek nopirkts kāds gabaliņš inventāra no garu garā saraksta. par autoparku runājot — rīt visi skatās pasaules galu (neesmu informēts, pa kuru kanālu raidīs), bet svētdien, 21.maijā no 12:00 līdz kādiem četriem interesenti ir laipni aicināti uz atvērto durvju dienu — mūsu braucamrīkus varēs apskatīt, pačamdīt, iekāpt, izkāpt, pasēdēt pie stūres, palīst apakšā un tikt izvizinātiem pa tuvējo smilškasti pie kadagas ezera. tas pie reizes būs arī geoevents Baikāls 2011.
ja trāpās ierasties ar kādu smalkāku auto, to var atstāt stāvlaukumā tur.
par pārējo var lasīt baikals.lv un geocaching.com.

toreiz, kad vēl lija lietus un bija auksts, sarīkojām mazu komandas un transportrīku fotosesiju. dīvaino darba grafiku un citu aizraujošu iemeslu dēļ visai komandai pilnā sastāvā savākties sanāk ļoti reti, tāpēc vien šīs ir unikālas bildes abi autobusi ir rūcoši un jau spēj pārvietoties bez ārēju spēku ietekmes (īpaši tas pa kreisi). joprojām turpinās arī intensīvs darbs pie abu mašīnu uzlabošanas — pasažieru ērtībai tiek ierīkotas arī sēdvietas, kravas nodalījumu ērtākai izmantošanai tiek iebūvētas mēbeles — vēl nevar saprast, būs trīsdurvju skapis vai kumode, nu un tur vēl visādi elektriski nieki skaistākai dzīvei. šobrīd apsveru domu par zilo diožu izvietošanu vējstikla apskalotājos, jo kādā auto forumā lasīju, ka katra diode palielina dzinēja jaudu par piecām zirgspējām


starpcitu, arī tev ir vienreizēja iespēja uzrakstīt savu vārdu uz ekspedīcijas transporta un tikt godātam un cildinātam — par to sīkāk var palasīt baikals.lv mājaslapā.

kamēr neesmu aizmirsis, tīri tā statistikai: pēc 590 dienu rāmas stāvēšanas salacgrīvā Fillmors ir ticis pie jaunas sirds un ar mazu atrādīšanos pa ceļam limbažu csdd nodaļā, pats saviem spēkiem ir ticis līdz rīgai, kur vēl šis — tas jāuzpucē, un tad jau aidā uz baikālu. ekskursija solās būt gana interesanta, un tiks atspoguļota gan tur, gan te.
ā, noteikti visdetalizētākais pasākuma atspoguļojums būs lasāms tur.

vakar mazliet pabīdīju uz priekšu vienu ļoti ilgtermiņa projektu — ir cerība, ka tuvākajā laikā mans salacgrīvas nekustamais īpašums pārvērtīsies kustamajā.
vakar, noīrējis vienu vecu vw busu (jo bija zināmas aizdomas, ka bembja grabažniekā volgas motoru būs diezgan pagrūti iemānīt) aizkratījos līdz cesvainei pie Bizenāja brāļa pēc augstākminētā motora, kurš savā nodabā zvilnēja blakus garāžai, turklāt vēl bija kopā ar ātrumkārbu (tā ir tāda kārba, kurā iekšā ir ātrumi) un izskatījās visai smags. labi, ka ir izgudroti traktori, kuri tādu dzelzs kluci ar ventilatoru mierīgi paceļ un noliek kur vajag. protams, iekšā busā traktors savas hidrauliskās rokas iebāzt nevar, nācās tur mazliet pastīvēties, taču iekšā dabūjām, piesējām lai neizdomā kautkur pa ceļam izkāpt, un kratījāmies uz salacgrīvu. sākumā bija mazliet nepierasti un bail, ka “pasažieris” neizdomā stāties kontaktā ar gāzes balonu, bet pēc kilometriem desmit jau atkal apdzinām fūres un citus mazkustīgus priekšmetus, un piecos knapi paspējām uz servisa durvju aizvēršanu salacgrīvā. nevarētu teikt, ka servisa saimnieks bija dikti priecīgs mani redzēt, un jau bija gatavs nosviest motoru turpat blakus filmoram (tad man būtu divi nekustamie īpašumi salacgrīvā), taču pēc īsas sarunas un manu vēlmju uzklausīšanas pārdomāja, un ievilka darbnīcā. kopā ar meistaru sarakstījām garu sarakstu ar manām vēlmēm, ko filmoram tādu labu izdarīt, un tagad jāgaida rezultāti.

vienvakaru šonedēļ tika veikts vēsturisks un piedzīvojumiem bagāts pārbrauciens ķegums — rīga ar antīka paskata auto. viss sākās ar nelielu paviesošanos ogres csdd nodaļā un auto reģistrāciju un diezgan nežēlīgu uzmetienu no csdd nodaļā rezidējošas apdrošināšanas kompānijas BAN, kas par triju mēnešu octa polisi pamanījās noplēst apaļus 85 latus. tobrīd vajadzēja ātri un nebija daudz alternatīvu variantu, bet paskatoties eagents.lv redzam, ka tas ir konkrēti visdārgākais variants, un tieši divreiz dārgāks par gjensidige piedāvājumu. sāpe. otra sāpe bija ogres csdd nodaļas atteikšanās dot vienas dienas braukšanas atļauju no ķeguma uz rīgu, bet gan tikai līdz tuvākajai csdd nodaļai, respektīvi tai pašai ogrei. arī šajā jautājumā izvēles nebija, nācās piekrist. ar siltu tiko svaigi ielaminētu tehpasi kabatā, ieradāmies ķeguma lielākajā autoplacī, kur pēc dažu papīru parakstīšanas pretī tika izsniegts skumīga paskata uazs, un jāatdzīst, ka pirmajā momentā arī ne pārāk ejošs. akumulators sen kā izbeidzies, motortelpā pilnīgs klusums. attiecīgi brauciens uz ogri pēc slimības lapas tiek aizstāts ar vilkšanu “mīkstajā” uz rīgu. sakabinam un sākam vilkties uz rīgas pusi, kad vienā momentā pamanu spogulī izmisīgus nepārprotamus žestus, ka jāstājas malā. acīmredzot kautkas ir atgadījies. izrādās, ka Artūrs ir ielicis robā, un brīnumainais auto ir piešķīlies un pat darbojas! kaujas plāns momentā mainās par 180°, un rīgas vietā velkam uz ķeguma benzīntanku ieliet benzīnu un nomainīt akumulatoru. abas šīs darbības tiek operatīvi izdarītas, buss tiek ievilkts un tiešām darbojas! deg visas vajadzīgās lampas, bremzes arī beidzot ir izkustējušas un darbojas, mums abiem neviltots prieks! nosviežam bembi pie tuvākās mājas, un braucam braukāties pa rajonu. palīkumojam pa šaurajām ķeguma ieliņām, un kautkā tizli sanāk, ka vienā līkumā auto noslāpst… neraža, jākāto kāds kilometrs atpakaļ pēc vilcēja. pēc atkārtotas ievilkšanas vēlreiz pārspriežam darbības plānu — uz apskati ogrē braukt nav jēgas, auto patstāvīgi nav piešķiļams, tā ka atliek vien neuzkrītoši caur daugmali braukt uz rīgu. samainamies, un nu arī man ir tas prieks pastūrēt šo brīnumu. sajūtu gamma plaša, bet pāri visam noteikti absolūti bērnišķīgs prieks un mirdzošas acis, ko nespēj slāpēt pat grūti atrodams trešais pārnesums. šķērsojuši hesu, nogriežamies uz rīgas pusi, un uz šosejas pat izdodas sasniegt 82 km/h (salīdzinoši ar bmw spidometru, jo dzimtais uaz spidometrs ir diezgan drebelīgs, un ātrumu rāda visai aptuveni). jau pie 60 km/h ļoti ļoti gribas piesprādzēties, tik diemžēl nav ar ko. kopumā auto diezgan stabils, stūre klausa, viss strādā, tik nav tās dinamikas… bet tam jau ir citi auto. ar laiku aizmugurē sāk veidoties neliela nervozu vadītāju karavāna, un nepacietīgākās fūres apdzen pat līkumos. viens tāds pamuļķis s veida līkumā apdzenot gandrīz nošķūrēja vienā grāvī mani un otrā grāvī pretīmbraucošo audi. uz ne pārāk platā ceļa spoguļos ieraudzīju, ka mani jau apdzen fūre, un tā jau ir blakus, bet pretī nāk audī ar piekabi, un pilnīgi nezināju ko iesākt, jo piedot gāzi lai fūre var iekārtoties aiz manis būtu bezjēdzīgi, uazam tiešām nav nekādas dinamikas, bet bremzēt, lai fūre tiek man garām — nav atkal tik labas bremzes. beigās es nobraucu cik varēju malā, audī arī piespiedās otrai malai un fūre izspraucās pa vidu. ar Artūru vienojāmies mainīties daugmalē, un izbraukuši cauri centram sākām stāties malā. Artūrs smuki nobremzē ielas malā, es stājos aiz viņa, bet auto turpina braukt… bremžu vairs nav. aizripoju garām, apstājos. pēc īsas apspriedes nolemjam ceļu tomēr turpināt, jo nav jau īpaši lielas izvēles. palaižu Artūru pa priekšu, un pats velkos līdzi. pēc stresa pilnām četrdesmit minūtēm ieripojām servisa pagalmā, kur ap auto aplipa sajūsmināti meistari. bremzes un starteris ļoti operatīvi tika savesti darba kārtībā, tā ka nākamajā dienā jau varam braukt uz apskati. šoreiz brauciens apraujas jau pie pirmā luksofora, kur blakus piebrauc viens motorizētais milicis un noceļ malā. rezultātā protokols par braukšanu bez apskates. eh. nu nekas. toties apskates inspektors bija visnotaļ apjucis ieraugot šo brīnumu. slimības lapu arī dabūjām, tagad vismaz var mēnesi mierīgi braukt un ir skaidrs kas jālabo.
otrā reize, kad palikām bez bremzēm bija šodien, ņemot dalību subarupower orientēšanās pasākumā GPS Tīmeklis. veiksmīgas izlozes kārtībā izlozējām vispēdējāko starta numuru un ar Zaisu pie stūres distancē braši devāmies paši pēdējie. viss bija skaisti, līdz metrus divsimts pirms pirmā kontrolpunkta aizmugurē parādījās dīvaina, šmirģelim līdzīga skaņa, jo īpaši bremzējot. “acīm redzot kolodkas beidzās” dusmīgi norūca Zais, pēc īsas bremžu apskates. sakoduši zobus turpinājām ceļu, taču pie otrā KP aplūkojot vainīgo bremzi tuvāk, sapratām, ka nu ir tūtā — bremžu suports turējās vairs uz vienas skrūves, cilindrs jau bija izgājis pastaigāties un no šļaukas smuki tecēja eļļa. nācās ierīkot pitstopu un veikt remontdarbus, tikai pasākumu apgrūtināja fakts, ka no instrumentiem līdzi bija tikai domkrats, riteņatslēga un aptieciņa. noskrūvējām riteni, izskrūvējām arī otru suporta skrūvi, un mēģinājām tikt pie vēl vienas līdzīgas tuvējās mājās, kuru pagalmā bija redzams kas līdzīgs mini šrotam, taču neveiksmīgi izrakājot pāris spaiņus ar skrūvēm, neko derīgu netradām. beigās aizņēmāmies no dzelzceļa infrastruktūras 10cm tērauda drāti, ar ko tika sadrātēts bremžu suports, un saaudzīgā režīmā turpinājām ceļu. diemžēl prieki bija īsi, un pēc pieciem kilometriem bremzes beidzās vispār. apskatot tuvāk vainīgo, šoreiz izrādījās, ka atskrūvējusies un izkritusi bija pēdējā skrūve un viena kolodka, un suports brīvi plīvoja vējā. pēc īsas pastaigas atradās tikai kolodka, un ar skumjām nācās no dalības sacensībās izstāties. atpakaļ mājās tā arī atlikušos 45km noripinājām bez bremzēm.

tiko, pirms pāris minūtēm latvenergo nevajadzīgo auto izsolē, par 410 latiem tiku pie desmitgadīga uaz busa. pirktgribētāji bija trīs, no kuriem viens atteica dalību, tā ka palikām mēs divi. šo auto bijām noskatījuši ar čomu, atvēlot šim projektam četrsimts latus, jo nu vairāk tur nav par ko, turklāt tāpat vēl būs nepieciešami ieguldījumi. tā nu es droši turēju roku līdz četrsimts latiem, un kā izrādās, tad otrs pircējs arī bija nospraudis tādus pat griestus, un tieši pie četrsimts izstājās. bet es kļuvu par līdzīpašnieku vēl vienām galvas sāpēm

papildināts
speciāli pēc skatītāju lūguma: