brīvdienās aiz gara laika un pēc ieraduma, ka vajag pašķūrēt, paņēmu un nošķūrēju sniegu piemājas dīķim, lai varētu pabaudīt cirkulāros ziemas priekus. ja atmiņa neviļ, tad tā bija “pastariņa dienasgrāmata”, kurā bija uzzīmēts un aprakstīts karuselis uz ezera ledus. tādu pašu, tikai mazliet mazāku un ar rokas piedziņu, nevis ar zirgspēkiem, jau trešo ziemu ierīkoju arī savā gandrīz dārzā. turklāt, ar katru gadu labāku, ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi un kļūdas. un tā kā iepriekšējais pagājušā gada pavasara plūdos aizpeldēja uz jūru, tad nācās iegādāties jaunu
kā jau visi daudz maz praktiski ļaudis, arī es visu lietu kārtošanu parasti atlieku uz pēdējo brīdi. tāpat arī sen iznīcināta auto norakstīšana tika atlikta un atlikta, kamēr par to vispār aizmirsu. līdz pienāca gada pēdējā nedēļa, un klausoties briesmu stāstus par bezgalīgajām rindām csdd, atcerējos par augstākminēto nekārtībiņu.
un lai nākotnē mūsu naudaskārā valsts nesadomātu piedzīt mistisko ceļa nodokli par uzskaitē esošu auto (apmēram pirms gada tāds likums tika pieņemts), vakar vakarā steidzu uz bauskas ielu pielikt šai lietai punktu. pēcpusdienā brangi sniga, tapēc nolēmu viltīgi apbraukt centra sastrēgumus pa dienvidu tiltu, kas arī brīnišķīgi izdevās, un rezultatā no grīziņkalna līdz bauskas ielai aizbraucu nepilnās 25 minūtēs, ar pārākumu noskatoties uz sastrēgumiem pretējā virzienā. nosviedis auto ielas malā, steidzos pastāvēt rindā, taču jutos stipri vīlies, jo ne pie kasēm, ne arī otrajā stāvā nekādas lielās rindas nebija, ja nu vienīgi burzma bija novērojama pie reģistrācijas apliecību izsniegšanas lodziņa, visādi citādi mierīgi. pēdējā laika novērojums par csdd — apkalpojošā personāla padzīvojušās dāmas izskatās diezgan smieklīgas, visas tādas arhisvarīgas, pilnā kaujas krāsojumā, mazliet atgādina filmas “surogāti” tēlus. bet toties visu paskaidro, un vairākkārt pārjautā “to mašīnu jūs gribat norakstīt pa visam, ja? bet tad vairs atjaunot nevarēs!” pat ja es gribētu, tas vairs nebūtu iespējams nu lūk, man visa šī procedūra aizņēma nieka piecpadsmit minūtes. toties, lai pasaulē valdītu līdzsvars, no bauskas ielas līdz akmens tiltam pa mūkusalas ielu braucu četrdesmit piecas minūtes. vispār jau vairāk stāvēju, nekā braucu, un klausījos uzmundrinošas ziņas par sastrēgumiem visur citur rīgā. pilnīgs dizāsters, uzsniga sniegs un pilsēta ir paralizēta. jo tuvāk nāca akmens tilts, jo lēnāka tapa kustība, tāpēc sazvanīju Lauru, un sarunājām, ka viņa nāk uz pārdaugavu, un tad izdomāsim ko darīt tālāk — tā noteikti būs ātrāk, nekā kamēr es vēl tikšu līdz vecrīgas otram galam. pēc īsas apspriedes nolēmām palikt pārdaugavā, paēst vakariņas un kādu stundu nogaidīt, lai sastrēgumi izklīst, nekā sēdēt sastrēgumā un pukoties. ap pusdeviņiem jau viss bija beidzies, vanšu tilts tukšs, centrā arī visi aizbraukuši, jau sapriecājāmies, bet šetev! — pie alfas viss tikai sākās — no alfas līdz pēdējam juglas luksoforam bīdījāmies stundu. un bez nekāda iemesla, nekādas avārijas, vai metro rakšanas darbu brīvības ielas vidū. ceļš brīvs, tikai neviens nebrauc. tāpat arī šorīt, pa tīri nošķūrētu un nokaisītu A2 šoseju daži turpina egoistiski pārvietoties ar 60kmh ātrumu arī ārpus apdzīvotām vietām. toties zināms pārsteigums bija apdzīvotajā vietā “rīga”, kur ielas šorīt bija tukšas, bez nekādām sastrēgumu pazīmēm. varbūt pēc vakardienas sastrēgumu rīkotāji ir saguruši un palikuši mājās. vispār man arī bija alternatīvais plāns šorīt braukt ar vilcienu, bet slinkums tomēr uzvarēja, un sasnidzis arī nebija nemaz tik daudz.
ārā viss balts, un man joprojām patīk, redzēs cik ilgi vēl. (te mēs varam atcerēties seno joku par sniega tīrīšanu). apstākļi ir sagadījušies, ka pašlaik epizodiski nākas rezidēt arī ķengaragā, nezinu, vai tas labi, vai ne pārāk, bet vismaz savādāk. zināms mīnuss ir piesnigušie pagalmi, kurus tā neviens īsti nesteidz tīrīt, tā arī vakar vakarā jau sešos pagalma piesnigušajā stāvlaukumā varēju iebraukt tikai pa trešo iebrauktuvi, jo pirmās divas bija vareni aizšķūrētas, turklāt pirmajā mazliet aplauzos, mēģinot pa to iebraukt. bet nekā. otrajā nemaz nemēģināju, trešā izskatījās tīri braucama. iekšpagalmu brauktuves jau arī neviens neraujas tīrīt, tā ka cik nu izbraukā, tik tur tas ceļš ir. atradu arī pieņemamu vietu, kur pieparkoties, tālredzīgi paredzot arī iespēju vajadzības gadījumā izbraukt. vajadzība parādījās vienos naktī, kad bija ātri jāaizskrien līdz centram un atpakaļ — brīnumainā kārtā pietika tikai ar slotu, tālāk jau gāja tīri labi, pat nekas nebija jārok. ar mazu ieskrējienu pārlecu sniega tīrītāja sašķūrētajai kupenai priekša pagalma izbrauktuvei, un tālāk jau ziemas prieki ar kontrolētām un nekontrolētām sānslīdēm pa tukšajām ielām. šorīt no rīta ap auto bija uzradusies kupena, galvenokārt pateicoties čaklajiem cilvēkiem, kuri bija atrakuši ceļu un savas mašīnas, īpaši nesaspringstot par citiem. bet vismaz pagalma ceļš bija izbraukāts, tā ka skatoties dažu kaimiņu mēģinājumus tikt ārā no pagalma (viens neatlaidīgi izmēģināja visus iespējamos ceļus, līdz beidzot atrada vienu pa kuru var izbraukt) notīrīju mašīnu, mazliet paraku nost kupenu un braucu stāvēt plašsaziņas līdzekļos izreklamētajos sastrēgumos, taču biju patīkami pārsteigts, ka maršrutā jāņavārti — vecrīga — grīziņakalns vienīgā aizķeršanās sanāca uz čaka ielas braucot prom no centra, jo pirmajā joslā rīgas siltuma avārijas dienests bija sarīkojis mazu disko. protams, nekāda ātrā braukšana jau nav, viss notiek tā igauniski prātīgi, taču visi brauc. un kas interesanti, vietām ielas pat ir tīrītas! redzēs, kā būs vakarā, un jo īpaši ārrīgā.
jipīī, beidzot ziema ir tā pa īstam, atkal sniegs līdz ceļiem un neviens vairs nemāk normāli pabraukt! toties plāns brīvdienām jau ir skaidrs — sniega lāpsta, slēpes un ragavas. būs arī jāpaprovē uzlīst uz ledus un neielūzt — un turpinot tradīciju jāsāk plānot le carrousel uz piemājas ūdenskrātuves. galvenais tagad, bez šitiem atkušņu jokiem, ja?
sniega rūķi vakardien sasparojās un sabēra labi daudz tos saldētos ūdens kristālus, paralizējot jau tā bēdīgo satiksmi rīgas un citās ielās. pirmā jautrība sākās mēģinot izbraukt no stāvvietas dziļā sniega. kaut arī no rīta ar gudru ziņu biju atstājis auto itkā viegli izbraucamā un ne pārāk dziļā sniegā, vakarpusē aina jau bija cita, un pēc brīža jau vicinājos ar lāpstu. parakņājos, bet nekas daudz nemainījās, tāpēc nācās lūgt laipno kolēģi “paraut trosē”. pirmais rāviens ierāva manu auto vēl dziļākā kupenā, bet pēc brīža tiku izraustīts no tās ārā. ielas bija sarāvušās un piesnigušas, radio balsis uzmundrināja sastrēgumos iestrēgušos autobraucējus un brīdināja par kritiskajām ielām, kur nevajadzētu braukt — tādas bija visas pēc kārtas. diemžēl man bija plānā uz īsu brīdi paviesoties šķirotavā, un no grīziņkalna līdz šķirotavai es aizstumdījos pa korķiem tieši divās stundās, un pēc tam vēl kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz gaujai, kur arī sniegs bija sabērts jo dziļš. par laimi svētdien biju kārtīgi nošķūrējis ielu un varēju itin ciešami piebraukt pie vārtiem, taču kopējā aina un joprojām krītošais sniegs vedināja uz domām par mazāk stresainu pārvietošanos ar vilcienu, kaut arī jāceļas pāris stundas agrāk. šorīt izbrienot pagalmā kupenas apstiprināja manu izvēli, un pa automašīnu iebraukto sliedi bridu stacijas virzienā. dzirnupes iela gaujā skaitās tāda kā vietējā ļeņiniela (spriežot pēc kustības intensitātes rītos un vakaros), bet atšķirībā no pagājušā gada šogad sniega tīrītāji ir reti viesi un ar šķūrēšanu neaizraujas, un līdz ar to arī uz ielas sniegs līdz ceļiem un tikai divas iebrauktas sliedes. diviem pretī braucošiem auto samainīties neierokoties kādā kupenā diezgan nereāli. arī man ejot uz staciju ik pa laikam nācas ielēkt kādā kupenā, lai palaistu garām pa retam auto, daži no kuriem bija diezgan nervozi, un jau pa lielu gabalu midžināja ar tālajiem, lai es kāpju nost — varētu padomāt, ka man dikti patīk kupenā stāvēt, ne? vilciens atnāca laikā (iepriekšējais bija kavējis pusstundu), un operatīvi nogādāja mani zemitānos, kur atkal pa šaurām, dziļajā sniegā iebristajām taciņām tipināju uz darbu, priecājoties par vienu otru kārtīga namsaimnieka visā platumā rūpīgi notīrīto ielu.
ja dedzināt benzīnu tad ar baudu — un kas var būt aizraujošāks par joņošanu pa naksnīgu pārdaugavu meklējot kontrolpunktus un pildot dažādus speciālos uzdevumus? tādi prieki tika izbaudīti naktī no sestdienas uz svētdienu CDT rīkotajā Polārlapsas spēlē. āķis lūpā jau bija no iepriekšējām reizēm, līdz ar to arī mazliet pieredze un tehniskais nodrošinājums pilnvērtīgai dalībai pasākumā — četrriteņu transportlīdzeklis, mobīlais internets, dators, pāris gps uztvērēji, kompass un lāpsta. un pats galvenais, protams, ir laba komanda. ierašanās starta vietā plānota mazliet pēc saulrieta, tāpēc, kamēr vēl gaišs saspraužam visus vadus, saslēdzam visu ko jāsaslēdz, maza instruktāža, tīmbildings un īss ievads datorlietošanā. brīnumainā kārtā viss strādā, varam sākt piedalīties. starta vietā ierodamies laicīgi, pieklājīgi sasveicinamies ar pazīstamiem cilvēkiem un kļūdas pēc arī ar dažiem nepazīstamiem, bet nu viņi konkurenti tāpat, piereģistrējam sevi un mazliet paizklaidējamies aplūkojot muzeja eksponātus. es laikam nepieminēju, ka sapulcēšanās notika dzelzceļa muzejā, kurā, man kauns atzīt, es līdz šim vēl nebiju bijis. klātesošajiem par pārsteigumu pasākumā piedalās arī GatisK, līdz ar to pirmā vieta skaidrs kam, pārējie varēs pacīnīties par vietām sākot ar otro. (tiem kuri nav lietas kursā — GatisK ir latvijas ģeokešeru leģenda, slēpņotājs nr.1, supermena brālēns un visādi citādi labs cilvēks, un parasti sacensībās ieņem pirmo vietu). pēc īsas dalībnieku sapulces, atbildēm un jautājumiem zālē paliek pa vienam komandas pārstāvim, pārējos palūdz aiziet prom. no mūsu komandas paliek Ieva. pēc minūtēm piecpadsmit arī viņa ir klāt, un varam sākt. zālē palikušajiem ir izdalītas audiokasetes ar klausāmu informāciju par pirmā punkta koordinātēm, un autostāvvietā ir manāma panika, jo kā izrādās, mūsdienās šādu formātu nav kur bāzt, līdz ar to tiek meklēti radi un draugi ar ejošiem kasešu magnetofoniem. mūs šis jautājums nesatrauc, jo kā jau premium klases auto, bmw pat vistrūcīgākaprīkotajos automobīļos var atrast “bmw business” audiosistēmas ar kasešu atskaņotāju. tā nu lieki nekavējamies, spraužam iekšā, klausāmies un lēnām sākam braukt. kamēr skan kasetē ierakstītais sviests Ieva izstāsta, ka zālē klātesošajiem demonstrēti dažādu vietu satelītattēli, kuri jāatpazīst un tajos jāmeklē kontrolpunkti pēc atmiņas. Ieva veiksmīgi visus ir atpazinusi, un viens no tiem ir tepat aiz stūra — mūkusalas aplī, pa vidu. to arī nolemjam paņemt pa ceļam uz starta punktu. noparkojos nestē un skrienu piereģistrēt kp. plāksnīti ar QR ornamentu atrodu ātri, telefons arī to ātri atpazīst, bet piereģistrēt nevar. sasodīts, kautkas nav labi! vēl pāris neveiksmīgi mēģinājumi, tad atmetu ar roku, pierakstu kodu un skrienu atpakaļ. pa to laiku meitenes ir noklausījušās raidījumu, un uzzinājušas kurp jābrauc — pirmais KP atrodas lidostas skrejceļa dienvidu galā, pie caurtekas. izklausās tālu, bet neko darīt, braucam turp. diez cik tuvu piebraukt nevar, tāpēc pēdējos trīssimts metrus nākas cilpot kājām. KP atrodu, piereģistrēju un spēle var sākties! lai tiktu pie nākamo KP koordinātēm, ar 25 minūšu intervālu nākas noķert tiesnešu auto, sekojot viņu atrašanās vietai uz kartes. tas mums pāris reizes izdodas, pa starpu ienirstot āgenskalna ieliņu labirintā un paslidinoties zasulaukā. diemžēl turpmāko spēles gaitu izmaina nepareizi izvēlēts piebraucamais ceļš kontrolpunktam lucavsalā — punktam piebraucam klāt ļoti tuvu, bet tur arī paliekam. sākas rotaļas sniegā, gan ar lāpstu, gan bez, stumt palīdz arī labais cilvēks no konkurentu komandas, bet tas daudz neko nedod, sniegotajā pļavā uzkavējamies nepilnu stundu, līdz kamēr ierodas glābējpatrols, kurš mazliet paminstinājies sadūšojas forsēt sniegoto pļavu, un apbraucis mūsu auto paņem mūs trosē vilkt ārā, tuvāk civilizācijai. džips brauc uz priekšu, es atmuguriski aiz viņa, un protams, ka redzamības nekādas, jo divi izpūtēji nodrošina lielisku miglas aizsegu, kas rezultējas ar nelielu “buc”. skāde nav liela, bet nepatīkami tomēr. tikuši ārā uz cietzemes, saprotam, ka nu ir jāsāk stresot, jo laika vairs nav, daudz kas vēl jāpaspēj un pēc piecpadsmit minūtēm jābūt jaunmārupē uz speciālo uzdevumu “aukstās virves”. nedaudz pārkāpjot csn (kamēr neviens neredz) joņojam uz jaunmārupi, un ierodamies minūti minūtē. par laimi, iepriekšējā komanda jau dodas prom, un mums lieki drebināties uz zemes nesanāk, jo piedāvājumā ir divi lieliski uzdevumi no augstasvirves.lv. pirmais ļoti vienkāršs — pa nelielā augstumā virs zemes starp diviem stabiem nostieptu virvi diviem komandas biedriem jānoiet katram no sava gala uz pretējo, pa vidu samainoties, turklāt katrs turēties drīkst tikai pie trešā staba piesietas virves gala. nekā sarežģīta, bet mēs nolažojam un nokrītam. neko darīt, ejam tālāk. otro uzdevumu var izvēlēties — vai nu vienkārši uzkāpt stabā un nostāties uz tā, jeb grūtajā variantā noiet divatā pa diviem paralēli iekārtiem baļķiem turoties tikai vienam pie otra. izvēlējāmies otro variantu, un ar Ievu kāpām augšā. pirmkārt bija auksts (~ —20°C) otrkārt bija ļoti bail. man vispār ir ļoti bail no augstuma, tāpēc ļoti vajadzēja saņemties atlaist roku no troses un balstot vienam otru pāriet baļķiem. (patiesībā jau tas viss ir galvā). sajūtas neaprakstāmas. ā, tas laikam bija adrenalīns, jā, pareizi. lūk, tātad paveikuši šo varoņdarbu, kurbulējām auto, lai pēc īsa pārlidojuma paspētu uz nākamo specuzdevumu kleistu mežā — klasiska orientēšanās distance ar karti un kompasu, un tikai pieciem KP, no kuriem jāatrod vismaz viens. daudz nedomājot, ieskrējām, atradām vienkāršāko un fiksi prom uz nākamo uzdevumu daugavgrīvas cietoksnī. daugavgrīvas cietokšņa pazemes bunkuri un ejas jau bija izložņātas senāk, kā arī par ūdenstorni pārbūvētais baznīcas tornis iepazīts no dažādiem skatu punktiem, bet šoreiz uzdevums bija mazliet savādāks — klausoties veco labo kasešu pleijeri, gluži kā muzeja audiogidu, jāiet turp, kur liek stāstnieks, un pa ceļam jāatrod kontrolpunkti ar kompostieriem. uzdevums interesants, bet laika trūkuma dēļ sakniebām tikai trīs punktus un skrējām tālāk. vēl pāris reizes noķērām lapsu, atradām dažus punktus un ieradāmies uz pēdējo speciālo uzdevumu, kas bija iepriekš zināms kā regularitāte. vairākkārt dažādos pasākumos ir gadījies braukt, un kautkā par šo disciplīnu sajūsmā neesmu, un tāpēc diez ko nealku pēc šī uzdevuma, taču ierodoties startā, mūs sagaidīja patīkams pārsteigums — šoreiz regularitāte bija izpildāma ar ragavām. Laura uz ragavām, es pie vilkšanas, Ieva ar hronometru un leģendu pa priekšu un aidā! kaut arī trase nebija neko gara (toties kalnaina), piekusu diezgan ātri, bet kontrollaikos iekļāvāmies gandrīz perfekti. nu jau arī līdz finiša laikam vairs tik stunda, tā ka salasam atlikušos puntus un 02:40 nesteidzīgi finišējam. rezultātā no astoņpadsmit komandām ierindojamies devītajā vietā. mazliet škrobe par pļavā zaudēto stundu, kas diezgan stipri iegrieza, bet paši vainīgi — tā ir, kad nedomā ar galvu
visādi citādi pasākums godam, un astoņas stundas paskrēja nemanot.
laimīgu jums visiem jauno gadu un priecīgus ziemassvētkus! (kā sena tautas gudrība vēsta — labāk vēlāk, nekā nekad) jaunais gads beidzot ir atnesis arī ziemu — vakar vakarā pat —8°C un šodien mazliet sniega, pie kam reāls sniegs, nevis kautkāda lipīga ķēpa. turklāt gana daudz, lai sālsūdeņa laistītāji vēl deviņos no rīta nebūtu paspējuši tikt ar to galā uz Valsts Galvenajiem Autoceļiem, un piesniguši tie atgādināja pasakainus meža ceļus. un rīgas ielas arī, bet kā var noverot, tad sodien laikam opelistiem vēl ir brīvdienas, jo sastrēgumi netika novēroti, un atslēdzot visas elektronikas, rīgas sniegoto ielu līkumos varēja no sirds izbaudīt aizmugures piedziņas priekšrocības! no visa augstāk rakstītā varam secināt, ka gads ir iesācies ļoti pozitīvi, ka ielas var netīrīt pie nosacījuma, ka uz tām nelien bezpiedziņas auto ar vasaras riepām. un ja nebūtu jāstrādā, varētu pat uz kalnu aizlaist…
Mērija, protams, tā kura Kristmasa. atnāca un veikli notinās, tā ka varam atviegloti nopūsties, jo palasot ko raksta citi, rodas iespaids, ka ziemassvētki ir ienīstākais gada pasākums, no kura visi cenšas izvairīties un šajā sakarā kautko paburkšķēt. nu ja nepatīk, tad nepiedalies, nav tak spiesta lieta! bet nē – ir sūdīgi, bet vienalga sakožam zobus un svinam! nepatīk gadāt dāvanas – bet skrienam pa bodēm, un stāvam rindās… labi, es arī dāvanas iepirku 24.decembra rītā, kamēr lielākā daļa vēl nebija modusies, un nebija sastājusies rindās. hm, kas tad vēl tāds interesants pa šīm piecām dienām atgadījās? sestdien, piemēram, ādažu benzīntankā gribēju izveikt parasto benzīna ieliešanas rituālu, bet kā tikko biju paņēmis rokā šļauku, no kases lodziņa atskanēja skarbs bļāviens "benzīna nav!" … nu laiki pienākuši. svētdienas vēlā pēcpusdienā, ilgāk uzkavējoties rīgas pasažieru ostas stāvlaukumā, automobīlim nosēdināju akumulatoru – vecs maita, būs jāmaina laikam, kā rezultātā pavizinājos pie šņores cauri pilsētai – vakarā uz vienu pusi, pirmdienas rītā uz otru. ļaunās aizdomas par defektiem elektonikā nepiepildījās, un tiku cauri ar vieglu izbīli. pirmdiena nāca ar vēl vienu pārsteigumu – no gaisa krītošu slapju drazu, kuru daži optimistiski noskaņoti personāži atļāvās nosaukt par sniegu. otrdienas pēcpusdienā ļāvos vilinājumam un paviesojos žagarkalnā – ievērtēju sapūsto sniegu, un vienreiz nobraucu ar dēli. vienreiz, jo nevēlēšanās stāvēt rindā bija tieši proporcionāla tās garumam. jāatzīst, ka pie mīnus diviem grādiem mākslīgajam sniegam nav ne vainas. un vēl brīvdienu laika paspēju atrādīt savu vadītāja apliecību un paskatīties acis pāris policistiem iespējams, ka tas ir jauns veids, kā izfiltrēt dzērājšoferus, bet es ne reizi pilnībā nesapratu, ko šie man saka – tikai dažus atslēgvārdus – brlbrrblrn policijas inspektors blkjrbrlrbls blrllbrbrlrls vadītāja apliecību plurp …. blrblbrlrlr pārējie dokubrlbrlrbrl kārtībā? blrblblrblsbrs laimīgu ceļu! un vēl pēdējā laikā arvien mazāk pretrīmbraucošie autovadītāji brīdina par policijas posteņiem – plocisti kļuvuši nemanāmāki, vai vadītāji sliktāk redz?
