kā jau visi daudz maz praktiski ļaudis, arī es visu lietu kārtošanu parasti atlieku uz pēdējo brīdi. tāpat arī sen iznīcināta auto norakstīšana tika atlikta un atlikta, kamēr par to vispār aizmirsu. līdz pienāca gada pēdējā nedēļa, un klausoties briesmu stāstus par bezgalīgajām rindām csdd, atcerējos par augstākminēto nekārtībiņu.
un lai nākotnē mūsu naudaskārā valsts nesadomātu piedzīt mistisko ceļa nodokli par uzskaitē esošu auto (apmēram pirms gada tāds likums tika pieņemts), vakar vakarā steidzu uz bauskas ielu pielikt šai lietai punktu. pēcpusdienā brangi sniga, tapēc nolēmu viltīgi apbraukt centra sastrēgumus pa dienvidu tiltu, kas arī brīnišķīgi izdevās, un rezultatā no grīziņkalna līdz bauskas ielai aizbraucu nepilnās 25 minūtēs, ar pārākumu noskatoties uz sastrēgumiem pretējā virzienā. nosviedis auto ielas malā, steidzos pastāvēt rindā, taču jutos stipri vīlies, jo ne pie kasēm, ne arī otrajā stāvā nekādas lielās rindas nebija, ja nu vienīgi burzma bija novērojama pie reģistrācijas apliecību izsniegšanas lodziņa, visādi citādi mierīgi. pēdējā laika novērojums par csdd — apkalpojošā personāla padzīvojušās dāmas izskatās diezgan smieklīgas, visas tādas arhisvarīgas, pilnā kaujas krāsojumā, mazliet atgādina filmas “surogāti” tēlus. bet toties visu paskaidro, un vairākkārt pārjautā “to mašīnu jūs gribat norakstīt pa visam, ja? bet tad vairs atjaunot nevarēs!” pat ja es gribētu, tas vairs nebūtu iespējams nu lūk, man visa šī procedūra aizņēma nieka piecpadsmit minūtes. toties, lai pasaulē valdītu līdzsvars, no bauskas ielas līdz akmens tiltam pa mūkusalas ielu braucu četrdesmit piecas minūtes. vispār jau vairāk stāvēju, nekā braucu, un klausījos uzmundrinošas ziņas par sastrēgumiem visur citur rīgā. pilnīgs dizāsters, uzsniga sniegs un pilsēta ir paralizēta. jo tuvāk nāca akmens tilts, jo lēnāka tapa kustība, tāpēc sazvanīju Lauru, un sarunājām, ka viņa nāk uz pārdaugavu, un tad izdomāsim ko darīt tālāk — tā noteikti būs ātrāk, nekā kamēr es vēl tikšu līdz vecrīgas otram galam. pēc īsas apspriedes nolēmām palikt pārdaugavā, paēst vakariņas un kādu stundu nogaidīt, lai sastrēgumi izklīst, nekā sēdēt sastrēgumā un pukoties. ap pusdeviņiem jau viss bija beidzies, vanšu tilts tukšs, centrā arī visi aizbraukuši, jau sapriecājāmies, bet šetev! — pie alfas viss tikai sākās — no alfas līdz pēdējam juglas luksoforam bīdījāmies stundu. un bez nekāda iemesla, nekādas avārijas, vai metro rakšanas darbu brīvības ielas vidū. ceļš brīvs, tikai neviens nebrauc. tāpat arī šorīt, pa tīri nošķūrētu un nokaisītu A2 šoseju daži turpina egoistiski pārvietoties ar 60kmh ātrumu arī ārpus apdzīvotām vietām. toties zināms pārsteigums bija apdzīvotajā vietā “rīga”, kur ielas šorīt bija tukšas, bez nekādām sastrēgumu pazīmēm. varbūt pēc vakardienas sastrēgumu rīkotāji ir saguruši un palikuši mājās. vispār man arī bija alternatīvais plāns šorīt braukt ar vilcienu, bet slinkums tomēr uzvarēja, un sasnidzis arī nebija nemaz tik daudz.

ārā viss balts, un man joprojām patīk, redzēs cik ilgi vēl. (te mēs varam atcerēties seno joku par sniega tīrīšanu). apstākļi ir sagadījušies, ka pašlaik epizodiski nākas rezidēt arī ķengaragā, nezinu, vai tas labi, vai ne pārāk, bet vismaz savādāk. zināms mīnuss ir piesnigušie pagalmi, kurus tā neviens īsti nesteidz tīrīt, tā arī vakar vakarā jau sešos pagalma piesnigušajā stāvlaukumā varēju iebraukt tikai pa trešo iebrauktuvi, jo pirmās divas bija vareni aizšķūrētas, turklāt pirmajā mazliet aplauzos, mēģinot pa to iebraukt. bet nekā. otrajā nemaz nemēģināju, trešā izskatījās tīri braucama. iekšpagalmu brauktuves jau arī neviens neraujas tīrīt, tā ka cik nu izbraukā, tik tur tas ceļš ir. atradu arī pieņemamu vietu, kur pieparkoties, tālredzīgi paredzot arī iespēju vajadzības gadījumā izbraukt. vajadzība parādījās vienos naktī, kad bija ātri jāaizskrien līdz centram un atpakaļ — brīnumainā kārtā pietika tikai ar slotu, tālāk jau gāja tīri labi, pat nekas nebija jārok. ar mazu ieskrējienu pārlecu sniega tīrītāja sašķūrētajai kupenai priekša pagalma izbrauktuvei, un tālāk jau ziemas prieki ar kontrolētām un nekontrolētām sānslīdēm pa tukšajām ielām. šorīt no rīta ap auto bija uzradusies kupena, galvenokārt pateicoties čaklajiem cilvēkiem, kuri bija atrakuši ceļu un savas mašīnas, īpaši nesaspringstot par citiem. bet vismaz pagalma ceļš bija izbraukāts, tā ka skatoties dažu kaimiņu mēģinājumus tikt ārā no pagalma (viens neatlaidīgi izmēģināja visus iespējamos ceļus, līdz beidzot atrada vienu pa kuru var izbraukt) notīrīju mašīnu, mazliet paraku nost kupenu un braucu stāvēt plašsaziņas līdzekļos izreklamētajos sastrēgumos, taču biju patīkami pārsteigts, ka maršrutā jāņavārti — vecrīga — grīziņakalns vienīgā aizķeršanās sanāca uz čaka ielas braucot prom no centra, jo pirmajā joslā rīgas siltuma avārijas dienests bija sarīkojis mazu disko. protams, nekāda ātrā braukšana jau nav, viss notiek tā igauniski prātīgi, taču visi brauc. un kas interesanti, vietām ielas pat ir tīrītas! redzēs, kā būs vakarā, un jo īpaši ārrīgā.

sniega rūķi vakardien sasparojās un sabēra labi daudz tos saldētos ūdens kristālus, paralizējot jau tā bēdīgo satiksmi rīgas un citās ielās. pirmā jautrība sākās mēģinot izbraukt no stāvvietas dziļā sniega. kaut arī no rīta ar gudru ziņu biju atstājis auto itkā viegli izbraucamā un ne pārāk dziļā sniegā, vakarpusē aina jau bija cita, un pēc brīža jau vicinājos ar lāpstu. parakņājos, bet nekas daudz nemainījās, tāpēc nācās lūgt laipno kolēģi “paraut trosē”. pirmais rāviens ierāva manu auto vēl dziļākā kupenā, bet pēc brīža tiku izraustīts no tās ārā. ielas bija sarāvušās un piesnigušas, radio balsis uzmundrināja sastrēgumos iestrēgušos autobraucējus un brīdināja par kritiskajām ielām, kur nevajadzētu braukt — tādas bija visas pēc kārtas. diemžēl man bija plānā uz īsu brīdi paviesoties šķirotavā, un no grīziņkalna līdz šķirotavai es aizstumdījos pa korķiem tieši divās stundās, un pēc tam vēl kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz gaujai, kur arī sniegs bija sabērts jo dziļš. par laimi svētdien biju kārtīgi nošķūrējis ielu un varēju itin ciešami piebraukt pie vārtiem, taču kopējā aina un joprojām krītošais sniegs vedināja uz domām par mazāk stresainu pārvietošanos ar vilcienu, kaut arī jāceļas pāris stundas agrāk. šorīt izbrienot pagalmā kupenas apstiprināja manu izvēli, un pa automašīnu iebraukto sliedi bridu stacijas virzienā. dzirnupes iela gaujā skaitās tāda kā vietējā ļeņiniela (spriežot pēc kustības intensitātes rītos un vakaros), bet atšķirībā no pagājušā gada šogad sniega tīrītāji ir reti viesi un ar šķūrēšanu neaizraujas, un līdz ar to arī uz ielas sniegs līdz ceļiem un tikai divas iebrauktas sliedes. diviem pretī braucošiem auto samainīties neierokoties kādā kupenā diezgan nereāli. arī man ejot uz staciju ik pa laikam nācas ielēkt kādā kupenā, lai palaistu garām pa retam auto, daži no kuriem bija diezgan nervozi, un jau pa lielu gabalu midžināja ar tālajiem, lai es kāpju nost — varētu padomāt, ka man dikti patīk kupenā stāvēt, ne? vilciens atnāca laikā (iepriekšējais bija kavējis pusstundu), un operatīvi nogādāja mani zemitānos, kur atkal pa šaurām, dziļajā sniegā iebristajām taciņām tipināju uz darbu, priecājoties par vienu otru kārtīga namsaimnieka visā platumā rūpīgi notīrīto ielu.

vakar pilnīgi nejauši gadījās pielikt roku cīņā ar krīzi, un papildināt valsts budžetu ar pārdesmit latiem. aizdomājies pārāk strauji iepedālēju gāzi, kā rezultātā 78 kmh apdzīvotā vietā gaišā dienas laikā, ar labi redzamu policijas patruļu (šī nu varētu būt tā reize, kad bmw dinamiku varētu atzīmēt kā mīnusu). kamēr modrais inspektors rakstīja rakstāmo, tika atvērts termoss ar karsto piparmētru tēju, jo ziema taču. tā nu sēdējām un dzērām tēju, dzērām tēju un gaidījām protokolu, te pēkšņi tāda jocīga sajūta, liekas, ka kāds mani vēro — pagriežos, tiešām — policists pielavījies, stāv aiz loga ar dokumentiem rokās. atveru durvis, šis novēl labu apetīti un atvainojas par traucējumu, bet uz protokola vajagot arī manu parastu. patīkami tomēr komunicēt ar laipniem cilvēkiem.

cilvēks taču ir viens interesants radījums, kurš nekad nebeidz pārsteigt. šīs nedēļas laikā, vairākkārt gadījās ievērot automašīnas ar ieslēgtiem aizmugures miglas lukturiem (nevar nepamanīt, kad viss tāds spoži sarkans brauc pa priekšu) — gan gaišajā dienas laikā pilsētā, gan pa tumsu uz lielceļiem ārpus pilsētas, turklāt nebija ne bieza migla, ne stiprs lietus, ne necaurredzams putenis. gluži parasts, skaidrs ziemas laiks. un šis jautājums man tagad neliek mieru — kas viņiem liek tā darīt? ir kautkādas izmaiņas satiksmes noteikumos, ko es esmu palaidis garām? uzmanības trūkums? tehniskas problēmas?

kad svētdienas miegs ir izgulēts, tiek dzerta jau otrā kafija un pulkstenis rāda vienu stundu dienā, aiz loga sasnigušais sniegs arī pamazām plok, tiek pieņemts izšķirošs lēmums nevārtīties pa māju, bet darīt kautko labu. piemēram aizbraukt pastaigāties svaigā gaisā. piemēram mērsragā. ko tur daudz funktierēt, nogrābjam sniegu no kumeliņa (kurš gan dažbrīd tumsā mirgo kā margarita) un aidā prom, uz jūraspusi. pirmā pietura — lapmežciema skatu tornis. celtne, kas paceļas augstu pāri lapmežciema pagājušā gadsimta apbūvei, paverot plašu skatu gan uz jūras līci vienā pusē, gan uz kaņiera ezeru otrā. būtu mazliet skaidrāks laiks, varbūt pat rīgu varētu redzēt (palecoties). šeit paslēptā kastīte gandrīz pati ielec rokā, pat nekāda lielā meklēšana nesanāk. diemžēl nogulēju tos laikus, kad šeit bija izvietots specifiski oriģinālais konteiners, bet ko nu vairs. papriecājamies par smukumu visapkārt, vēl mazliet pabaidamies un kāpjam lejā. nākamā pietura — lāčupītes dendrārijs apmēram klapkalnciemā. atstājam auto pilsētas centrā, un ejam staigāt — nepilns kilometrs pa taisno, bet kā jau latvijā pie jūras ierasts, visur ir sabūvētas mājas un ne lāga pie jūras iziet, kur nu vēl kaut kur pa taisno līdz kautkādam dendrārijam. brīnumainā kārtā starp privātīpašumus norobežojošiem dzeloņdrāšu žogiem ir atstāta taka, kur proletariātam uz jūru tikt. apejam sabūvētās mājas pa liedagu, un pa smuku meža ceļu nonākam lāčupītes krasta apstādījumos. diemžēl šoreiz meklējumi īpaši raiti nevedas, jo šis ir slēpnis klasiskais — mežā, sem sūnām, un šoreiz arī vēl zem sniega. pārbaudām visas iespējamās alas, aliņas un pasaknes ap nullpunktu, bet burciņa māk labi slēpties, un rokās nedodas. kad jau nolemjam mest mieru, un griežamies uz promiešanu, ielūkojos caurumē zem viena celma — rokā ir. būtu biezāka sniega sega, caurums nemaz nebūtu manāms. ieskrāpējam blociņā vārdus un soļojam atpakaļ uz auto. no otras puses ejot, izrādās, ka pāri lāčupītei ir iekārtots pat tiltiņš, tā ka atpakaļceļš sanāk krietni īsāks. braucam tālāk. kopš brokastīm pagājis jau laiciņš, un sāk parādīties tāda kā ēstgribēšana, tāpēc tiek ievērtēts engures elvi, kurš uz sevi liktās cerības neattaisno. šņabi protams tur var atrast plašā izvēlē, bet tādas uzreiz ēdamas lietas garāmbraucējiem pakaļ vis nemet (čipši neskaitās). lūkosim skatīties, ko piedāvās rojas elvis, kurš vismaz jūnijā vēl izskatījās nopietnāks un lielāks. pa ceļam apčamdam čemodānu zem vecas senlaiku klēts un neveiksmīgi palūkojamies uz mērsraga piejūras pļavām. vienmēr jau nevar veikties. toties kilometru garā pastaiga pa kaltenes putnu vērošanas taku gan izrādās veiksmīga, kaut arī slapja, auksta un tumša. nezkāpēc es biju iedomājies, ka tā būs jauki labiekārtota taka, ar dēļu klājumu un margām, kur veciem cilvēkiem atbalstīties, bet nē — šajā gadījumā taka ir virziens, kurā ejot brienot pa jūras krasta dūņām, meldriem un smiltīm nonākam trijās labiekārtotās nojumēs ar informāiju un plašu skatu uz jūru. toties pastaiga vainagojas ar atradumu, un atpakaļkilometrs vairs nešķiet tik drūms. tik daudz svaiga gaisa ļoti rosina ēstgribu, tāpēc visi pieturas punkti līdz rojai tiek svītroti, un jau pēc brīža veram skumīga lielveikala durvis. uzraksts ‘elvi’ ir nomainīts pret uzrakstu ‘mego’, arī inerjerā ir jūtamas pārmaiņas — plaukti ir sarāvušies un piedāvājums arī tieši nekāds. tāpat vilties liek arī pāri ielai esoša maksima ar savu piedāvājumu. acīmredzot nāksies paciesties līdz talsiem. talsos ir rimī, kurā var atrast vairāk vai mazāk kārojamas lietas, un sarīkot mazas dzīres. kad izsalkums remdēts, varam doties tālāk. tālāk nav nekur īpaši tālu — šaursliežu tvaika lokomotīve tehnikas muzejā turpat talsos. un kurš gan muzejs strādā svētdienas vakarā septiņos?! par laimi, vilciens ir gana liels eksponāts, lai to eksponētu ārpus telpām, tāpēc tumsas aizsegā klusu pārslīdot pār metāla norobežojumu, tautā zināmu kā ‘sēta’, ar zināmām bažām par to, vai būs suns, vai nebūs, lieki nespīdinoties veikli sameklējam kastīti, pierakstāmies un pazūdam pastendes virzienā. suns nebija, un tā kā bija tumšs, tad arī lokomotīvi nesanāca īsti apjūsmot — būs vien jāatgriežas dienasgaismā, jo kā runā, tad muzejā netrūkst arī citi ievērojami eksponāti. nākamā pietura — vecā pastendes skolas ēka. pamesta un mazliet pademolēta. vietā, kur aizved gps, nekas piemērots acīs nekrīt, tik vien kā mazmājiņai līdzīga telpa, un tur jau nu neviens slēpni neliks. ejam raudzīt, kas mājā iekšā. paveram durvis, un nonākam telpā, kuras iekārtojums atkal nepārprotami liecina par labierīcībām. interesanta būve. aiz otrām durvīm ir stāvas kāpnes, kas ved uz bēniņiem. uzkāpjam tur, grīda ir diezgan šaubīga, bet staigāt var. izložņājam augšstāvu, dažās telpās redzamas dzīves un uzdzīves pēdas, treniņtērpu daļas, tukšas pudeles un matracīši — kā jau lauku skolu jumta stāvā. bet tikai ne tas, ko mēs meklējam. neko darīt, nakas līst internetos un lasīt aprakstu. bet protams — jocīgā celtne, kuru es sākumā kļūmīgi noturēju par mazmājiņu ir speciāls kambaris, no kura sava laikā ir rādīts kino, un tur arī jameklē meklējamais. cik vienkārši. tālāk ceļš jau pagriežas uz rīgas pusi, ar dažām pieturām pa ceļam. pirmā no tām – piesnigusi dižstendes muiža, kurai, kā var lasīt aprakstā, jākāpj uz jumta kores. sniega daudz un izskatās diezgan slidens (to man arī ik pa laikam atgādina auto, uzzīmējot kādu neplānotu parabolu uz ceļa) tāpēc šo atstājam saulainākam laikam. nākamā atrakcija ir nokļūšana no dižstendes atpakaļ uz rīga — ventspils šoseju. divlīmeņu krustojums ar atdalītajām joslām, uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un tiltiem ir īsts slepenības paraugs. ne viena atstarotāja, aprūsējušas ceļazīmes un atdalošās barjeras un uz brauktuves sazīmētas svītras vai bultas šajā vietā ir neiedomājama greznība. ja nav kartes vai gāpēesa, tad šajā labirintā var iesprūst uz kādu pusstundu, vai arī nemanot aizbraukt pa pretējo joslu, vai pabraukt garām vajadzīgajai nobrauktuvei vai arī savārīt vēl veselu lērumu citu muļķību. es šai situācijai piegāju analītiski, un pavērojot pārējos satiksmes dalībniekus iekļāvos plūsmā un ar dažām māņu kustībam tiku tur kur jātiek. pēc pāris minūtem ieripojām tukumā, un atstājuši auto uz perona stacijā ‘tukums divi’ devāmies vēl vienā svētdienas vakara pastaigā. šoreiz pa sliedēm. sliedes turklāt bija vairākstāvīgas, ar visiem gulšņiem smuki sakrāmētas kādās piecās kārtās, tāda kā noliktava. atzars, pa kuru gājām bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzsāktās un nepabeigtās tukuma — kuldīgas līnijas sākums. šīs pašas līnijas uzbērums pēc kāda kilometra šķērso rīga — ventspils šoseju — abās ceļa malās ir uzbērums un tilta balsti, bet tilta nav. nu ja, tātad starp kautkādiem betona gabaliem atradām burciņu un slidinoties gājām atpakaļ. ja jau reiz esam tukumā, tad piedāvāju Laurai aizstaigāt arī līdz Draņķozolam, un arī man pie reizes būtu interesanti novērtēt slēpņa stāvokli. pa slideno meža ceļu aizvirpuļojam līdz starta punktam, lēkājot pāri sakritušajiem kokiem un sekojot spīguļiem aizstaigajām līdz ozolam. nakts bija mierīga un klusa, mežs piesnidzis un diezgan gaišs, vilkači pa ceļam netrāpījās un vadātājs nevadīja. kaste arī bija tur kur tai jābūt, pārskatījām saturu, un noslēpām labāk. pa pareizo taku izlavījāmies uz ceļa, kurš ir turpat blakus (lai nebūtu jāiet atpakaļ apkārt purvam), un braucām prom. uz rīgu. ar pieturu pie durbes pils, jo šķirba akmens mūrī arī sevī glabā noslēpumus, un nelielu ieskatu tukuma lidlauka angāros. pareizāk sakot vienā. mazliet kļūdījos ar pareizo angāra durvju noteikšanu, un uzlīdu ne tur kur vajag, bet kad atkal bija atrastas pareizās durvis, uz tām nevarēja tikt augšā, jo bija apsnigušas un slidenas. pēc neilgas vibrēšanas atklājās, ka ir lieliska taciņa pa angāra malu, un pārējais jau bija nepieklājīgi vienkārši. viss, svētdienai pietiks, jābrauc mājās.

darbadienas rīts, brīvības gatve virzienā uz centru berģos, trīs joslas, intensīva satiksme, visi brauc uz darbu.
kāpēc, pastāstiet man lūdzu, kāpēc trešā josla (kreisā malējā) kustās lēnāk nekā vidējā, un savukārt vidējā lēnāk par pirmo?

šodien pie mēbeļu nama brašie satiksmes uzraugi atkal rakstīja protokolus neapzinīgajiem gājējiem, kuri šķērsoja krustojumu pie sarkanās gaismas. nu fuj. (“nufuj” gājējiem)

ir taču jābūt pilnīgi debīlam cilvēkam, lai stipra lietus laikā baltezerā skrietu pa ielas braucamo daļu pretī automašīnu plūsmai, sportists, ibio!
braucu no rīta aiz kautkāda smagā, smagais mazliet pavirzās pa kreisi — atkal kāds igaunis velkas — nodomāju, un arī pastūrēju pa kreisi. un jāsaka, ka pēdējā mirklī, jo tas muļķis burtiski iznira no lietusgāzes tieši uz ielas! vispār jau pēc apģērba izskatījās ka, čalis maratonam trenējas, bet ar galvu viņš točna nedraudzējas.

stafetes mietiņš par tēmu no baltārunča, viņš arī Uldis. jā, man ir viedoklis. tātad trīs kaitinošākie autovadītāju tipi manā skatījumā ir sekojoši:

3. autovadītāji, kuri vēl nav pamodušies. to lieliski var redzēt ik rītu iebraucot rīgā — tie, kuri brauc no ārpilsētas, paspēj līdz rīgai pamosties, un jau spēj adekvāti reaģēt, iekļauties plūsmā un veikt artikulētus manevrus, savukārt viens otrs samiegojies rīdzinieks vēl joprojām guļ, brauc ne pārāk pārliecinoši un jebkurā brīdī var paņemt pārējos uz izbrīnu. ļoti labi šādi auto jau pa gabalu izceļas ziemā, kad tiem vēl papildus ir aizsaluši logi, 20cm sniegs uz jumta, un vadītājs caur mazu atkausētu pleķīti priekšējā stiklā cenšas kautkur braukt.

2. priekšā līdēji. visvairāk kaitina korķī, kad visi godīgi stāv un gaida savu kārtu, bet atrodas vienlīdzīgākie, kuriem noteikti ir svarīgākas lietas kārtojama, nekā citiem, un ne trotuārs, ne zaļā zona nav šķērslis. vai labā ceļa nomale. aizbraucam visiem garām, pielienam priekšā, lai jau tie lūzeri tur sēž un gaida…

1. tādi, kuri speciāli cenšas ieriebt un apzināti čakarē citus — nav daudz, bet ikdienā sastopami uz tallinas šosejas pielipuši pie viduslīnijas un redzot, ka aizmugurē braucošais brauc ātrāk, nelaiž garām. šajā kategorijā var ieskaitīt arī tos, kuri sastrēguma laikā iebrauc krustojumā, un tur arī paliek, jo ieslēdzoties sarkanajam, nevar izbrauk no krustojuma, jo nav kur palikt.

apmēram tā. bet principā visvairāk tracina tieši rupja attieksme un necieņa pret citiem satiksmes dalībniekiem — vai tas autobraucējs, velominējs vai gājējs. manispēc, dariet ko un kā vēlaties, tikai netraucējiet un neapdraudiet citus. (īpaši kontekstā ar pēdējo nedēļu šaušalīgajām avārijām — viena garkalnē, otra vecmīlgrāvī)

staf.koc. tālāk tiek padots… tiek padots tālāk… emē, kam lai iemet? Lienča, Sergejs, Bārbalai arī noteikti būs ko teikt šajā sakarā un Toms pakomentēs situāciju liepājā.