ā, kamēr vēl neesmu aizmirsis, jāuzraksta par positivus. jau pagājšgad nesanāca pabūt festivālā, tad nu šogad visas neatliekamās lietas tika sabīdītas tā, lai vismaz ar vienu ausi tomēr salacgrīvā pabūtu. sestdienas pēcpusdienā auto plūsma ziemeļu virzienā nebija nekāda dižā, tā ka visai ātri ieradāmies salacgrīvā, un tālredzīgi nosviedām auto pilsētas centrā pie ornamentiem rotātas daudzstāvu mājas, kautkāds kultūras nams vai, nekādu uzrakstu nebija. tālāk kājām, lavierējot starp dažādu kondīciju sasniegušiem jauniešiem un diezgan labi organizētām atkritumu čupām. pa ceļam nācās vēl noklausīties pāris skaļas telefonsarunas “INEsīt, ZAČīt, NU, es tagad te jau EJU, JA…” un “es tev saku, viņš vēma, točna vēma! es pats redzēju!” un vēl līdzīgas. nepatīkami pārsteidza milzīgās ļaužu masas festivāla teritorijā, bet nu tas laikam būs jāpiecieš, ja gribās redzēt labus mūziķus. visādi citādi viss ir kļuvis lielāks un plašāks, vairāk skatuves un skatuvītes vairāk šūpuļtīklu, vairāk visādu sīkumu un tā. daudz neko paklausīties
nesanāca, ejot uz ēdamtelti piestāju paskatīties, kas ir tas slavenais kristal saund sistem — hm, nu kā lai tā pasaka… man nepatika. toties ļoti patika uz cēsu alus skatuves spēlējošie chapel club, tāds smuks rociņš bija. pēc tam bija gara pauze, kuras laikā neveiksmīgi mēģinājām satikt Artūru, satikām vairākus citus, bet tikai ne viņu. un tad jau bija arī laiks ilgi gaidītajam un jau reiz tieši turpat piedzīvotajam James — rokkoncerts no sirds, ar pilnu atdevi un abpusēji pozitīvām emocijām. ja jau reiz bijām tik tālu braukuši, tad bija arī mazliet jāuzkavējas, un jāpaskatās arī slavenais roksjop — kas tad tas tāds ir, par ko visi tik ļoti fano. hm, pēc otrās dziesmas skaņdarba tomēr pametām skatītāju pūli, tas bija kautkas nesaprotams. ja skanētu pa radio, iespējams, ka radiostaciju nepārslēgtu, bet nu kāpēc viņus bija jālaiž uz skatuves? nu ja ļoti gribās, bija taču tur visādas mazskatuvītes un tā, bet nā uz lielās?

kamēr neesmu aizmirsis, tīri tā statistikai: pēc 590 dienu rāmas stāvēšanas salacgrīvā Fillmors ir ticis pie jaunas sirds un ar mazu atrādīšanos pa ceļam limbažu csdd nodaļā, pats saviem spēkiem ir ticis līdz rīgai, kur vēl šis — tas jāuzpucē, un tad jau aidā uz baikālu. ekskursija solās būt gana interesanta, un tiks atspoguļota gan tur, gan te.
ā, noteikti visdetalizētākais pasākuma atspoguļojums būs lasāms tur.

vakar mazliet pabīdīju uz priekšu vienu ļoti ilgtermiņa projektu — ir cerība, ka tuvākajā laikā mans salacgrīvas nekustamais īpašums pārvērtīsies kustamajā.
vakar, noīrējis vienu vecu vw busu (jo bija zināmas aizdomas, ka bembja grabažniekā volgas motoru būs diezgan pagrūti iemānīt) aizkratījos līdz cesvainei pie Bizenāja brāļa pēc augstākminētā motora, kurš savā nodabā zvilnēja blakus garāžai, turklāt vēl bija kopā ar ātrumkārbu (tā ir tāda kārba, kurā iekšā ir ātrumi) un izskatījās visai smags. labi, ka ir izgudroti traktori, kuri tādu dzelzs kluci ar ventilatoru mierīgi paceļ un noliek kur vajag. protams, iekšā busā traktors savas hidrauliskās rokas iebāzt nevar, nācās tur mazliet pastīvēties, taču iekšā dabūjām, piesējām lai neizdomā kautkur pa ceļam izkāpt, un kratījāmies uz salacgrīvu. sākumā bija mazliet nepierasti un bail, ka “pasažieris” neizdomā stāties kontaktā ar gāzes balonu, bet pēc kilometriem desmit jau atkal apdzinām fūres un citus mazkustīgus priekšmetus, un piecos knapi paspējām uz servisa durvju aizvēršanu salacgrīvā. nevarētu teikt, ka servisa saimnieks bija dikti priecīgs mani redzēt, un jau bija gatavs nosviest motoru turpat blakus filmoram (tad man būtu divi nekustamie īpašumi salacgrīvā), taču pēc īsas sarunas un manu vēlmju uzklausīšanas pārdomāja, un ievilka darbnīcā. kopā ar meistaru sarakstījām garu sarakstu ar manām vēlmēm, ko filmoram tādu labu izdarīt, un tagad jāgaida rezultāti.

vakardien sanāca paviesoties valmieras pusē, lai atdotu aizlienētu koferīti ar elektronisku attēlu izvadierīci (kura papildus pusgadsimtu vecu fotogrāfiju demonstrēšanai tika izmantota arī lieliskai pusnakts metallica S&M koncertieraksta brīvdabas projekcijai, tā bija viena varena ballīte). tā nu ieradies valmierā, atradu pareizo daudzstāvu namu pagalmu un ārdurvis — tas man parasti problēmas nesagādā, kā arī atceros stāvu un kurā pusē ir durvis, taču grūtības sākas ar dzīvokļu numuru lielāku par trīs iegaumēšanu. tā kā šis valmieras daudzdzīvokļu nams ir aprīkots ar durvju zvanu un sarunu ierīci pie kāpņutelpas durvīm, tad jau laicīgi uzzvanīju laipnajam cilvēkam un noskaidroju, ka pie durvīm jāspiež pīci pīci, un durvis taps atvērtas. saspiedis maģisko kodu un sarunu ierīcē nosaucis paroli, tapu ielaists un līksmi lēkšoju pa kāpnēm uz piekto stāvu. pusceļā sastapu divas lejupkāpjošas kundzītes, paspraucos garām, un pēdējais stāvs jau klāt, nu var atkal uzdzindzināt pie durvīm, lai laiž iekšā. piespiežu zvana pogu, bet neviens iekšālaidējs nenāk. piezvanu vēlreiz, un nobrīnos, ka redzkā cilvēks jocīgi pie durvīm pielicis piecdesmit trešo numuriņu, bet man teica, ka piecdesmit piektais. nodomāju, ka čoms kautko sajaucis, paskatos, kāds tad pretējā dzīvokļa durvīm numurs — hm, dīvaini, pretī ir dzīvoklis numur piecdesmit divi, un kas tad tas…? kautkādas trepes, pa kurām var uzkāpt vēl stāvu augstāk, un tur ir arī piecdesmit piektais dzīvoklis.
pēc tam ar mazu līkumu caur rūjienu, mazsalacu, staiceli, ainažiem un salacgrīvu uz mājām, pa ceļam apciemojot nekustamo īpašumu salacgrīvā un mazliet iebrienot arī jūrā, kura mēnesnīcā izskatījās mazliet atkāpusies no krasta.
un lai pasākums būtu izdevies pilnībā, šorīt arī pelēcītis iespītējās un izdomāja uz kādu laiku pabūt par nekustamo īpašumu, būs vakarā jāvelk ar mīksto. sakabi, protams.

kad Dohertiju Pīts bija atstājis skatuvi, festivāla apmeklētāji sāka drūzmēties pie lielās skatuves, uz kuras tūlīt tūlīt savi priekšnesumi bija jāsniedz Prāta Vētrai. aizdrūzmējos es arī, un no droša attāluma uzklausīju visu, ko Renārs ar čaļiem spēja piedāvāt. diemžēl, šī vairs nav tā prāta vētra, kura man patika, un brīdī, kad uz skatuves parādījās Gustāvō, es gāju baudīt jauku vakaru smiltiņās pie jūras.
saulainais sestdienas rīts atnāca ar neciešamu karstumu teltī, ta ka nācās vien celties, un iet meklēt veldzi piemērotas temperatūras jūrā. šogad, atšķirībā no abiem iepriekšējiem gadiem, daudzas organizatoriskās lietas bija krietni vien pārdomātākas un labāk organizētas — plašs ēstpiedāvājums bez pārtraukuma, pietiekamā daudzumā tualetes gan festivala teritorijā, gan telšu pilsētiņā, labi organizēta telšu pļava un autostāvvieta, nemanāma apsardze un vēl daudz kas cits. diemžēl bija arī ļoti daudz tautas, bet nu tads jau ir tas attīstības ceļš. vēl ļoti patīkama lieta bija, ka teritorija pa dienu netika slēgta, un nebija līdz pēcpusdienai jānīkst vai jāsiro pa salacgrīvu, varēja labi atpūsties un ar vienu ausi klausīties, kas notiek kādā no teltīm vai uz skatuvēm. no sestdienas piedāvājuma paklausījos the hobos un zig zag, bet dienas nagla bija dzeltenie pastnieki. ja pagājšgad nr1 bija Dambis (viņš šogad tika diskaverots tirgojot savus diskus un pļāpājot par dzīvi), tad šogad viena no labākajām uz skatuves redzētajām grupām bija dzeltenie pastnieki, arī ar mazliet neierastu skanējumu. pēcāk mazliet no attāluma pavēroju, kā puikas baltos kombinezonos performē pa skatuvi, un paklejojot apkārt sagaidīju arī Konora kundzi, kura kļuvusi par vienkāršu dziedātāju ar ģitāru — nav vairs agrākās enerģijas un dzirksts. žēl. toties enerģijas netrūka, kad uz skatuves parādījās Mobijs ar savu meiteņu ansambli, un deva vaļā ne pa jokam. līdz šim, kautkā maldīgi biju iedomājies, ka Mobijs, līdzīgi kā Fatbojslims ir dīdžejs da elektroniskās mūzikas spēlētajs, bet tas kas atskanēja no skatuves sestdienas vakarā kategorijā ‘tehno’ neiekļaujas, un Mobijs pats ar ģitāru lēkāja pa skatuvi. bija pārsteidzoši lieliski, enerģiski un skaļi.
svētdienas rītā neparasti agri (nezinu precīzi cikos, bet pirms desmitiem) sarullējām telti, un smaidot policistiem mēģinājām ievilkt autobusu, bet diemžēl neizdevās. toties pēc neilgas ekskursijas pa salacgrīvu atradām pilsētas vienīgo autoservisu, kurā par brīnumu satikām arī pilsētas vienīgo meistaru, kurš iespējams ka šobrīd nosaka auto diagnozi.

izmantojot mūsu gadsimta priekšrocības atļaušos mazu reportāžu no notikuma vietas. viss sākās, protams, ar ierašanos, kas, no plānotās atšķīrās par pusotru stundu, jo prmkārt autobusam rīgas centrā bedzās benzīns un tam sekoja maza pabraukāšanās šņorē, plus vēl izbraucot no rīigas uzvārījās radiators, bet visādi citādi nekādi traucējumi netika novēroti. atstājuši bembi gaujā, un papildinājuši ūdens krājumus, turpinājām ceļu salacgrīvas virzienā. pa ceļam paņēmām arī vienu stopētāju pārīti (es tā arī nesapratu, vai viņiem patika, vai nē), un ap sešiem ieripojām salacgrīvā, diezgan uzkrītoši pievēršot policijas un citu skatītāju uzmanību. diemžēl metrus simts pirms iebraukšanas stāvvietā auto kautkas beidzās, un ceļu turpināt tas kategoriski atteicās. ar laipna policista palīdzību nostūmām ielas malā, un sarunājām dzeltenu auto, kurš mūs ievilka stāvvietā. ierašanās gan nebija gluži kā plānota, bet tomēr mūs pamanīja. uzcēlām telti, un gājām festivālēt. pirmie, kuru priešnesumu baudīām, bija Tiger Lillies, redzēti jau pirms pāris gadiem sapņu fabrikā – brīnišķīgi frīki, man patika. šobrid uz skatuves Pīts Dohertijs strinkšķina giču, bet jūtos vīlies, biju gaidijis ko vairāk.

kārtējais pozitīvais festivāls ir izdzer… veiksmīgi pavadīts, plus vēl ar metalikas koncertu galā! kas var būt labāks? pēc pagājušā gada festivāla nebija divu domu, ka pasākums ir ar savu atmosfēru un nosaukumam atbilstošo pozitīvo lādiņu, un jābrauc atkal. ņemot vērā pagājušā gada pieredzi, arī šogad startējām no rīgas pusdienlaikā, lai varētu laicīgi ieņemt pāris apbūves gabalus, sasliet telti un iesildīt māksliniekus. šoseja bija patīkami tukša ar dažiem lietuviešu opeļiem, kuri mazliet bremzēja satiksmi, bet tas ir pārejoši. gluži pirmie telšu laukumā neieradāmies, bet pašas labākās vietas (tās, kur no rīta visilgāk ēna) jau bija rezervētas. iekārtojāmies otrās šķiras labākajās vietās, sajaucām pēdējā laika iecienītāko kokteili — tekila ar alu, uzbūvējām telti un nokāvām matrača pūšamo turbīnu. gribējām izrādīt labo gribu, apmainīt festivāla biļetes pret rokassprādzēm un sākt iesildīt mūziķus, bet iekšā laišana vēl nebija sākusies, tā ka nācās vien atgriezties pie auto bagāžnieka krājumiem un gudrām runām par latvijas industrijas jaunākajām tendencēm un politiku. pēc kāda nenoteikta laika sprīža (festivāls ir vieta, kur laiks apstājas) devāmies uz ieeju. pirmo uzstāšanos uz mazās skatuves jau bijām nokavējuši, un kā nākamie jau spēlēja astronauti, kurus man līdz šim dzīvajā nebija sanācis redzēt. feini. pēc astronautu uzstāšanās, pārgājienā uz lielo skatuvi pie mammasdabas telts tika manītas dažādas neadekvātas izdarības, īsti ta arī nesapratu, kas uzstājās un ko gribēja parādīt. kustību teātris vai kas? toties tika satikti un sasveicināti sen neredzēti exit jaunieši, kuri arī tūlīt pat kāpa uz skatuves ar savu programmu. tas bija tāds diezgan negaidīts pārsteigums, un mēs ar Arčiju sarēķinājām, ka uz skatuves viņus pēdējo reizi redzējām pirms kādiem desmit — vienpadsmit gadiem. pēc exit uz lielās skatuves bija jākāpj un kāpa arī barselonas instrumentālais orķestris, kuru diemžēl nesanāca ievērtēt, jo bija jādodas sagaidīt un ierādīt vietu otrajai ekipāžai, kura ieradās ar mazu pastāvēšanu korķī. vakara turpmākajā gaitā noskatījāmies travis un manic street preachers, kurus gan līdz galam nē, apnika, godīgi sakot. un tā umbrella… es esmu no tiem, kuri čīkst — no priekš kam tas bija vajadzīgs, fuj, fuj un tādā garā. aizgāju prom. nu visā visumā jau patika gan, bet tobrīd likās, ka priekšnesums par garu. turpinājumā sekoja maza vakarēšana pie jūras, ieskats piejūras deju teltī (kura manā skatījumā bija galvas tiesu pārāka par shark telti, neskatoties uz shark plikajām meitenēm) un visai gara gulētiešana ar tekilu, ananāsiem un lietuviešiem. pie teltīm mēs atvilkāmies mazliet pirms trijiem, un blakus vienā diezgan šaurā pleķītī četri lietuviešu čaļi stutēja augšā savu telti. ātri vien izvērtās maza draudzīga komunikācija, nacionālo īpatnību skaidrošana un abpusēja apcelšanās. izrādījās, ka šis viņiem bija jau trešais festivāls pēc kārtas un viņi bija tiko kā ieradušies. jocīgi protams, ierasties, kad koncerts ir beidzies, bet lietuvieši tā dara. sāka kļūt neciešami gaišs, tāpēc bija vien jāiet gulēt. nepatīkamu pārsteigumu sagādāja matracis, kurš ātri izlaida gaisu un nekāda mīkstā gulēšana nesanāca. bet vismaz nebija auksts, varētu pat teikt, ka ap desmitiem jau bija ļoti karsts. it kā iepriekš bija plānā doma sestdienas rītā aizšaut līdz pērnavai, bet dažādu faktoru dēļ šī muļķīgā doma tika atmesta, un sestdiena priekšpusdiena pagāja blandoties pa pilsētu un apsmaidot visos veikalos garajās rindās stāvētājus. īsti nezinu, kas uzsāka pēcpusdienas koncertprogrammu, bet mēs mazliet paskatījāmies livingstonu jocīgo priekšnesumu un Dūles komunikāciju ar kādu igauņu klausītāju, un, ā jā, livingstonu priekšnesumā man vislabāk patika bekvokāliste Vineta, viena ļoti izskatīga meitene. pēcāk tika noskatīta voiceks voiska un kuchenbeat uzstāšanās, kā arī inokentija mārpla šovs! tas bija kautkas, bija ko pakliegt līdzi pēc tam bija garš vakara cēliens ar pilnīgi… nu tas ir mans ļoti subjektīvais viedoklis, ka gustavo uz lielās skatuves nevajadzēja laist. nu un festivāla muzikālo programmu noslēdza fatbojslims ar savu atraktīvo disko. gluži nevarētu teiks, ka esmu liels bumsiku cienītājs, bet Normans Kuks kā personība vien ir ko vērts. right here, right now. festivāla nemuzikālā daļa noslēdzās mazliet vēlāk ar ananāsa pārpalikumu skrubināšanu, filozofiskām pārdomām par dzīves jēgu un manuālu matrača pumpēšanu. pumpēt matraci lielas jēgas gan nebija, tik vien kā lai fiksi fiksi horizontāli un ātri aizmigt. es vēl atceros, ka jau laidos miegā un kautkur nrtālu no manas auss bijā kluss šššsss…. bet varbūt tas bija vēl no fatbojslima. svētdienas rītā telts operatīvi tika ierullēta mašīnā un lai nebūtu jāskatās uz apkārt valdošo postažu un miegainajiem kaimiņiem, rullējām prom uz rīgu caur ainažiem. caur ainažiem tāpēc, ka bija jāizmanto gadījums un jāsameklē tuvumā un pa ceļam noslēptie keši. viss gāja kā pa diegu, līdz kamēr tikām līdz ķurmragam, kur pie bākas arī ir viens slēpnis. lielākā latvijas jūras krasta problēma ir privātīpašumi pašā krastā, tā ka vietām līdz jūrai tikt ir gandrīz nereāli. pirmkārt, ir posmi, kuros nav kur atstāt mašīnu, jo ceļa malas ir nokrāmētas ar laukakmeņiem, lai neviens pat neiedomētos savu auto kautkur noparkot (vietām jau ir maksas laukumi, un ja ķurmragā tāds būtu, tad jau es daudz nedomājot tur arī būtu iebraucis), un kur nu vēl uz jūru vilkties – visur ir zīmes, ka privātīpašums, dažādas atraktivitātes norobežojumi un žogi. mums ar Arčiju vnk apnika un nometām autiņu vienā krustojumā, kur vairāk vietas, tā lai otra mašīna tiek garām, neko ļaunu nedomājot noignorējam kārtējo privātīpašuma zīmi un spērāmies tik taisni uz jūru. ceļš protams veda cauri mājas pagalmam, un tuvojoties mājai, pa durvīm izvēlās apenēs tērpies saimnieks, kuru pieklājīgi sveicinājām un atvainojāmies par privātīpašuma izbradāšanu, kā arī pajautājām vai tuvumā ir slavenā ķurmraga bāka, uz ko saņēmām dusmīgu uzbrukumu par svētā privātīpašuma robežu pārkāpšanu, un te kā nekā dzīvo divdesmit cilvēki (mēs pēc tam spriedām, ka tas bija kā brīdinājums, ka viņam būs ko pasaukt palīgā) un ka tā nav viņa darīšana, kā lai parasti mirstīgie tiek pie jūras. nācās atmest ar roku un pārliecinoši turpināt ceļu. visticamāk, jau ka arī es viņa vietā būtu neapmierināts un dusmīgs, bet vai tad ir grūti atstāt kādu taku sava 'dārgā' zemes pleķa stūrī, lai arī proletariāts tiek pie jūras? atpakaļ nācām caur blakussētu, kas nemaz nebija sēta, bet gan ceļš starp vairākām neapdzīvotām mājām. vismaz neviens dusmīgs aborigēns neparādījās. turpinot ceļu piestājām zvejniekciemā un saulkrastos, un vēl šur tur. un tad jau arī vakars bija klāt, un kratoties tramvajā uz centru, protams sāka līt lietus. kur nu līt — gāzt, tā ka izkapjot no tramvaja momentā bijām slapji. bet kā jau tas šādos pasākumos ierasts (atceramies aerosmith koncertu) lietus pārgāja, un jūlija svelmes vietā iestajās patīkami spirgts vakars. un metallica. labi. ļoti labi. pat labāk, nekā abi iepriekšējie koncerti tallinā. pabļaustījāmies, palēkājām, un s
katies – jau pirmdienas rīts…

šīs dienas skaļākā mūzikas ziņa Latvijā – kā pirmais lielais mākslinieks, kurš uzstāsies 18.-19.jūlijā Salacgrīvā, positivus ab festivālā tika nosaukts Fatboy Slim! sīkāku aprakstu variet lasīt tur, bet man liekas svarīgi minēt divas lietas – Fatboy Slim ir lielisks mūziķis, ko tiešām būtu vērts skatīt dabā, un otra – 2002. gadā britu mūzikas žurnāls Q ir iekļāvis Fatboy Slim šovu sarakstā „50 grupas, kas jāredz, pirms mirsti”, tā ka, ja kāds taisās mirt, bet vēl nav redzējis Fatboy Slim, varbūt pagaidiet vēl mazliet?

šodien tiku pie šī gada salacgrīvas festivāla ieejas kartes – līdz pimdienai vēl pa lēto, kamēr nav izziņots pirmais mākslinieks, tā ka pasteidzieties!