pirmdiena, divtūkstošvienpadsmitā gada trīsdesmit pirmais janvāris. ārā smuka, gandrīz saulaina ziemas diena, mīnus četri grādi, sniegs ir.
bet tieši pirms desmit gadiem, divtūkstošpirmā gada trīsdesmit pirmais janvāris bija trešdiena, un tieši tad kopā ar savu studiju biedru Artūru B. cēli ieradāmies Lipštates rūpnīcā Hella, ar grandiozu plānu — izstrādāt savus diplomprojektus un šo to arī iemācīties.
viss sākās ar godātā profesora Rudzīša telefona zvanu kāda novembra vakarā, un uzaicinājumu kopā ar Artūru B. ierasties pie viņa uz pārrunām. īsti skaidrības nebija, par ko tad mums būtu jārunā, jo visi parādi tobrīd jau bija nokārtoti, un ceturtais studiju gads jau tāda atpūta vien ir. saruna bija visnotaļ īsa un kodolīga:
— nu tā, jūs abi vāciski runājat?
— jā.
— diplomprojektu auto lukturu rūpnīcā Hella vācijā gribat rakstīt?
— jā.
— ļoti labi, tad jums pirmajā februārī jābūt Lipštatē.
nu labi, bija arī mazliet vairāk sarunas, pāris birokrātiski jautājumi ar vēstniecību par ilgtermiņa vīzu un citi sīkumi, bet globāli skatoties viss bija pārāk vienkārši. vācu puse nodrošināja transporta izdevumus, dzīvošanu, ēdināšanu un divsimts latu stipendiju mēnesī (kas bija tieši divreiz lielāka par manu tā brīža algu lampiņu rūpnīcā). decembris un janvāris pagāja atvadoties no vienas vācu lampiņu rūpnīcas un gatavojoties nākamajai, ik pa laikam paviesojoties pie Rudzīša kunga un uzfrišinot auto garajam ceļam. bija arī pāris telefonsarunas ar frau Krauzi, kura bija Hellas atbildīgā persona darbam ar studentiem. telefoniski noskaidrojām, kur, kad un cikos jāierodas, kā atrast un kam zvanīt. mēs jau bijām gatavi ierasties pāris dienas iepriekš, taču gadsimtiem koptā prūšu punktualitāte un kārtības mīlestība šādu atkāpi no priekšrakstiem nepieļāva, un mūsu ierašanās tika strikti noteikta pirmā februāra pēcpusdienā. lai nu tā arī būtu, un atvadījušies no radiem un draugiem, trīsdesmitā janvāra ļoti agrā rītā, būsim precīzi — divos nulle nulle, startējām no rīgas. tā kā tas notika tajos senlaikos, kad gps vēl bija diezgan reta parādība un vispirmākais geocaching slēpnis nebija pat gadu vecs, navigējām izmantojot žūksni ar dažādam papīra kartēm un naivi uzticoties ceļazīmēm. iepriekš uz vāciju biju braucis tikai ar autobusu, kurš pats labi zin kur jābrauc, tāpēc nekāda lielā nojausma par maršrutu nebija. viss sākās lieliski, tukša naksnīga šoseja līdz robežai, īsa dokumentu pārbaude un vēl labāka šoseja lietuvā, līdz kamēr kautkā neveiksmīgi ienavigējām kauņā, pabraucot garām pagriezienam uz marijampoli. četrdesmit minūtes pa kauņas guļamrajonu pagalmiem un ieliņām, līdz kamēr tikām atpakaļ uz pareizā ceļa. arī uz polijas robežas, ja pareizi atceros, tajā reizē nekādu starpgadījumu nebija, un jau visai drīz poļu zemē skatījāmies gandrīz tikpat skaistu ziemas saullēktu, kā šodien aiz loga. jau pirmajā pilsētā poļu luksofors mūs paņēma uz izbrīnu, pilnīgi bez brīdinājuma pārslēdzoties no zaļās gaismas uz dzelteno, un uz sarkano (toreiz vēl rīgā visi luksofori bija ar mirgojošu zaļo). gan jau, ka bija vēl visādi interesanti sīkumi, kas jau ir aizmirsušies (tā iet, ka nepieraksta). slavenais poznaņas autobānis vēl bija bezmaksas, un uz tā uzbraukuši pabrīnījāmies, ka nav nevienas ātrumu ierobežojošas zīmes, respektīvi, nebija īsti skaidrs, uz cik tad drīkst braukt. šo jautājumu atrisinājām vienkārši iekļaujoties kopējā satiksmē un izspiežot no vecā audī nereālus 180 kmh. diemžēl bānis drīz beidzās, un atkal bija jākratās starp fūrēm pa bedraino tranzītšoseju tuvāk vāczemei. ap septiņiem tikām pāri robežai, ā, toreiz vēl bija jāstāv kādā kilometru garā rindā, un tad jau pilnīgi mierīgu sirdi varēja spiest grīdā. mūsu pirmās dienas mērķis bija naktsmājas berlīnē, pie mana drauga vecākiem. māju dālemdorfā ar sabiedrisko transportu atrast ir ļoti vienkārši, ko nevarētu teikt par braukšanu ar auto. pāe neilgas ekskursijas pa naksnīgo berlīni tomēr atradām pareizo ielu un īsto māju, kur mūs jau gaidīja viesmīlīgie cilvēki ar vakariņām un siltu tēju. nākamajā rītā, uzēduši brokastis un vēl papļāpājuši ar Sebastiana mammu, nolēmām, ka laiks ir gana pietiekoši, lai vēl paspētu aizbraukt uz otru berlīnes galu, apciemot arī pašu Sebastianu. Sebastiana mamma iedalīja mums pilsētas karti un sazīmēja visādas shēmas, kā ātrāk un ērtāk aizbraukt uz karlshorstu. atvadījāmies, un braucām. bija ceturtdienas rīts, apmēram pusdesmit, un izskatījās, ka visi berlīnieši bija sasēdušies savos auto un sabraukuši ielās. uz tā fona necilie rīgas “sastrēgumiņi” vispār nav nekas. sekojot instrukcijām, izbraucām uz stadtautobahn — vismaz uz tā nekādu sastrēgumu nebija, un lai iekļautos satiksmē un nekavētu citus, atkal varēja iežmiegt grīdā. tā nu mēs joņojām pa to stadtautobahn, joņojām, garām skrēja ausfārti, umleitungi, bauštelles un tankštelles, līdz kamēr pēc apmēram četrdesmit minūšu brauciena mani nedaudz pārsteidza ceļazīme ar norādi “Steglitz / Dahlem” — veiksmīgi bijām nonākuši tajā pat vietā, kur sākām braukt. nolēmām izmēģināt laimi pilsētas ielās un daudz nedomājot, braucām nost no viltīgā autobāņa. situācija pilsētas ielās nebija daudz mainījusies, sastrēgumi joprojām strēga un nekustējās, un tā nu mēs bez liekas steigas virzījāmies cauri centram, izmetot loku gar reihstāgu, brandenburgas vārtiem (tur es izpildījos, no otrās joslas nogriežoties pa labi gar autobusa purnu, jo man tā vajadzēja), un nepagāja ne stunda, kā mēs jau bijām klāt. apraudzījuši apsirgušo Sebastianu un iedāvinājuši viņam rīgas melno balzāmu zāļu tiesai, braucām prom, jo nu jau vairs nebija ko kavēties — līdz lipštatei vēl gabals ko braukt. ar ārā braukšanu no berlīnes mums veicās labāk, un tikuši uz autobāņa turpinājām jautri dedzināt benzīnu. atceros, ka vienā brīdī runājām ar Artūru, un es viņam sāku stāstīt par autobāņu tradīcijām vietās, kur notiek brauktuves remonts: ir divas joslas — labā josla normālā izmērā, bet pa to uz 80kmh velkas fūres, un divus metrus plata labā josla, pa kuru kā traki nesas vieglie auto… un tajā momentā es jau pats pa tādu braucu — kreisajā pusē betona apmale, labajā kautkādas fūres riteņi kādus desmit centimetrus no spoguļa. bija jautri. lipštatē ieradāmies ap četriem pēcpusdienā, sazvanījām frau Krauzi, paviesojāmies Pašā Galvenākajā Hellas birojā, nokārtojām pāris formalitātes un sekojot frau Krauzes golfam devāmies uz Göthestrasse 17 — lipštates slimnīcas māsiņu kojām. daudz netrūka, lai jau pirmajā krustojumā mēs ieskrietu golfam pakaļā, jo frau Krauze, griežoties pa kreisi izdomāja palaist gājējus! iekārtojāmies gandrīz tukšajās kopmītnēs — pirmā stāva koridorā mēs bijām vienīgie, kas notika citos stāvos, nav ne jausmas.

pēdējās ceļojuma dienas rīts uzausa saulains un silts, un kā gaismā labi varēja redzēt, tad bijām noparkojušies kārtējā maksas stāvvietā, taču tas mūs sevišķi neuztrauca, turklāt autostāvvietas placis robežojās ar pļavu, pa kuru nebēdnīgi joņoja divi mēreni traki zirgi — viens liels un melnbalts, otrs bija tāds ruds puszirgs un jo īpaši aktīvs agrajā rīta stundā. rīta stunda tiešām bija agra — pulkstenis rādīja astoņus no rīta, un tā kā bija ieplānots daudz ko paspēt, tad ātri pārkārtojām guļamvagonu par sēžamvagonu un traucāmies uz vietējo bastejkalnu. pie klintīm tuvakajā stāvvietā mēs ne pavisam nebijām pirmie — tur jau spoži rīta saulstaros laistījās divi tūristu autobusi, un viens vēl nelaistījās, taču pie šis īpašības tika strādāts — autobusa šoferis operējot ar birsti un ūdenspaini mazgāja noputējušā autobusa sānus. vēl jau bija paspējuši ierasties arī pāris vieglie auto un motobraucēju grupa, nu un arī mēs. autostāvvieta ar šlagbaumu un uzraugu, stāvēšana līdz trijām stundām pa lēto, pēc tam mazliet dārgāk. čaļi no blakus auto izkrāmēja pārsimts metrus virves, jautri šķindošas karabīnītes un citus alpīnistu štruntus — acīmredzot šī ir arī iecienīta kāpēju vieta. kamēr mēs lēnā garā dzērām jogurtus un domājām ko lai tādu uzvelk, jo īsti nevarēja saprast cik silts vai nesilts ir ārā, stāvvieta zibenīgi sāka pildīties — iebrauca vēl pāris lielie autobusi, no kuriem izvēlās sportiski tērptu pensionāru grupas un braši aizsoļoja uz klintīm (te jāpiebilst, ka lielākā daļa šo ļaužu bija tērpušies kā labāko cīrihes sporta un tūrisma preču veikalu manekeni — goreteksi, lafumas, raichles, mammuti — pilnā ekipējumā, lai iekarotu kalnu takas, rāptos pa nogāzēm un lēktu pāri plaisām… tikai acīmredzot bija mazliet kļūdījušies ar galamērķi, jo basteju klintis var lieliski izstaigāt pa labiekārtotu celiņu, nekur nav ne jākāpj, ne jārāpjas, visu var izbaudīt arī baltā uzvalkā ar balles kurpēm), arī vieglās automašīnas saradās, pārsvarā jau vācu numuri, bet bija arī viens taksometrs no plašās austrumzemes, un tajā atbraukusī ģimene ar trokšņa līmeni neatpalika no viena skolēnu autobusa. līdzsvaram jābūt. tikuši skaidrība ar sevi un no netīrajām drēbēm izvēlējušies tīrākās (“jo publika te tāda solīda”), devāmies arī mēs lūkot tās klintis.

basteju klintis, ja var ticēt ierakstiem ceļvežos un internetos, slejas savus 194 metrus pāri elbas ielejai, un no tam paveras elpu aizraujošs skats. tomēr, piebraucot no klintīm no cietzemes, jākāpj nekur nav, jo stāvvietas un piebraucamie ceļi atrodas vienā līmenī ar klinšu virsotnēm. tā nu iekļaujoties raibajā tūristu pūlī izstaigājām augstākos skatu laukumus, papriecājāmies par elbu un plašo skatu tās pretējā krastā, izstaigājām slaveno tiltiņu, un pa vienu no viduslaikos klintīs iecirstajām takām nokāpām klinšu pakājē, kur mazliet pameklējuši neatradām ļoti labi noslēpto kastīti, toties mazliet mazāk publiskā vietā pakāpelējām pa klinti. izstaigājuši visu, safotogrāfējušies un mazliet pabaidījušies no augstuma devāmies prom.

par turpmāko dienas gaitu vēl nebija skaidru plānu, bija vairāki varianti, ko darīt tālāk — atgriesties drēzdenē, un meklējot vēl kādu kastīti izstaigāt vēlreiz vecpilsētu, un varbūt pat ielūkoties kādā mākslas krātuvē, jeb tomēr turpināt virzību uz māju pusi, aplūkojot arī citas pilsētas, jeb precīzāk tieši divas — bauceni un gorlicu, jo tālāk jau lauzicas neisas otrā krastā sākās poļu pilsēta zgoželeca. pēc īsas apspriedes tomēr izlēmām par labu otrajam variantam, un pagriezām auto uz ziemeļauzstrumiem. lai brauciens būtu interesantāks, braucām pa pēc iespējas mazākiem celiņiem, un vienu brīdi pat uztrāpījām uz klasiska lauku ceļa ar grants klājumu, bedrēm un peļķēm! tāda īstena mājas sajūta! arī asfaltētie, līkumainie un šaurie celiņi bija simtreiz lāpīti, un jautrības labad šur tur bija ierīkots pa kādai bedrītei. necik tālu jau arī nebija jābrauc, turpat aiz pāris pakalniem slējās sorbu pilsēta budišina, vāciski saukta arī par bauceni. pilsēta jo skaista, un pagājušā gadsimta karos maz cietusi, vecpilsētu ieskauj varens cietokšņa mūris ar torņiem, iekšpilsētā daudz šauras mazas ieliņas, viss sakopts un tīrs, nu tā smuki. mēs gan vispirms par šo skaistumu papriecajāmies sastrēgumā izstumjoties cauri pilsētelei uz pasaulslaveno iestādījumu pēc nu jau pusdienas kafijas, un īsā pauzē mazliet paretinājām pārtikas krājumus, lai ar pilnu sparu mestos iekšā baucenes ielu labirintos.

vecpilsēta tiešam bija brīnišķīga, un lielākā daļa slēpņu (mēs atradām sešus) bija labi nostrādāta un interesantās vietās. brīžiem mani pārsteidza krāšņas jūgendstila villas, daudzas protams padomju laiku zobu sagrauztas, tomēr iespaidīgas, un kā īpaša odziņa dažam bija masīvkokā grieztas verandas, kuras gan vairāk līdzinājās lakotiem ozolkoka skapjiem. bet tā pa smuko.

izstaigājušies un atraduši visus tobrīd aktīvos tradicionālos slēpņus baucenē, braucām tālāk, un gorlicu. šoreiz gan pa bāni, jo jau bija pēcpusdiena, un vēl bija jāpaspēj iepirkt šādas tādas ēdamlietas. ceļš paskrēja gana ātri, un jau pēc neilga brīža bija pagrieziens ar norādi uz gorlicu, taču nezkapēc es tai nenoticēju, un pēc minūtes mēs jau attapāmies polijā. atkal autobānis bija izspēlējis savu veco joku ar aizbraukšanu garām īstajam pagriezienam, tā ka nekas vien neatlika, kā līkumot caur zgoželecu atpakaļ uz gorlicu. zgoželeca un gorlica, tāpat kā valka un valga ir viena pilsēta, kuru šajā gadījumā nepārprotami sadala upe, un tāpat kā valkas iedzīvotāji dodas uz valgu iepirkties, gorlicas iedzīvotāji dodas iepirkties uz krietni lielākās zgoželecas iepirkšanās centriem, zgorzelec plaza, piemēram. mēs savukārt braucam pretējā virzienā, lai pavadītu dažas pēdējās stundiņas uz vācu zemes. pirmais uzdevums bija atrast pārtikas veikalu, un piekrāmēt grabažnieku ar kautko interesantu, ar ko pārsteigt mājās palicējus, kas mūsdienās nebūt nav nemaz tik vienkārši, bet tomēr ja paskatās, tad šo to interesantu tomēr atrast var. grūtākais bija atrast piemērotu veikalu, jo pilsēta tāda ne pārāk liela, un polijas lielveikalu ietekme acīm redzama. taču pēc īsas ekskursijas un apstākļu noskaidrošanas viss tika atrasts, un bagāžnieks piekrāmēts. tālākais plāns, protams bija pariņķot pa pilsētu kastīšu meklējumos, un te nu jāsaka, ka gorlicas slēpņi reāli sūkā — pirmie trīs, pretēji nosaukumam “welcome to görlitz” bija paslēpti pie informācijas dēļiem ar pilsētas karti, kautkur starp sasitām pudelēm, cigarešu galiem, špricēm, kaku čupiņām un citiem sūdiem. jau pirmajā acu uzmetienā zuda jebkāda vēlme kautko meklēt, tāpēc šos mēs izlaidām, un meklējām citus. pilsētas nomalē atkal uzgājām īstu un gludu grants ceļu, pa kuru tā smuki uzgāzēt, taču man par nepatīkamu pārsteigumu tas bija tikai pusotru kilometru garš un izveda uz kārtējā asfalta. pēc aplauziena pilsētas nomalēs, atradām vienu fotodozi pilsētas centrālajā laukumā. diemžēl zoodārzs arī jau bija ciet un tajā paslēptajiem dārgumiem klāt tikt nebija iespējams, toties vilināja kāda cita kārba, noslēpta pie dzelzceļa uzbēruma, vietējā mazdārziņu rajona stūrī. metot lokus cauri nomales daudzstāvu namu pagalmiem ar otro piegājienu ietrāpījām pareizajā mazdārziņu kolonijā. globāli skatoties, arī vācijā mazdārziņi paliek mazdārziņi — pēc platības pat vēl mazāki, būdeles tādas pašas, salātu un puķu dobes, kāds plūmjkoks vai panīkusi ābelīte un uzstellēts plastmasas baseins. tomēr bija arī pamanāmas atšķirības — pirmkārt jau, ar auto pie sava dārziņa neviens nebrauc — mašīnas tiek atstātas stāvvietā pie vārtiem, un talāk jau teciņiem uz savu stūrīti kaplēt un rušināties. nav jau protams, tā, ka nav ceļa, ir, bet tam ir vārti priekšā, un droši vien tiek lietots īpašos gadījumos — kad kādu ķieģeļu kravu jāpiegādā, vai tamlīdzīgi. mājiņas arī visas spīd un laistās, uzfrišinātas pēc pēdējās modes, apkarinātas ar dārza lampām, puķupodiem un grezniem plastmasas dekoriem, dažviet kaimiņi sacenšas kuram lielāks/garāks/vairāk dārzarūķis un tādā garā. diemžēl ap saulrieta laiku piektdienas vakarā nebija vairs neviena dārzkopja, ko pavērot darbībā, kā pļauj zāli, laista puķītes vai dzer alu — visiem jau bija faijerābends vōnungos uz zōfām pie tv, pa kuru, pēc maniem novērojumiem, vācijā nepārtraukti rāda kādu svarīgu futbola maču. tikmēr mēs jau bijām izgājuši cauri dārziņu kooperatīvam, un līdz nullpunktam bija atlikuši vairs piecdesmit metri, kad ceļa galā izrādījās dārzu ieskauts strupceļš. laime bija tik tuvu, bet Lauritta man kategoriski aizliedza izpildīt vingrinājumu “divreizhopspārisētaikamērneviensneredz”, un nācās iet ar palielu līkumu tam visam atkal apkārt. beigās arī šis gājiens izrādījās veltīgs un dārgumu lāde palika neatrasta, jo bija jālien diezgan tumšā un garā caurtekā zem dzelzceļa uzbēruma — nebija pie rokas nedz lukturīša, nedz gumijas zābaku. nosprieduši, ka gorlica ir gauži nedraudzīga slēpņotājiem, nopurinājām no drēbēm putekļus, un braucām mājās.

izlīkumojuši cauri dīvainajai zgoželicai izbraucām uz perfekta poļu autobāņa un minām grīdā. kas interesanti, ātruma ierobežojums uz autobāņa bija, ja nemaldos 130 kmh, bet reāli neviens to neņem vērā, un brauc pēc izjūtām. lai šīs izjūtas mazliet savaldītu, ik pa laiciņam uz autobāņa ir izvietoti radari, kuri, gadījumā, ja auto brauc ātrāk, kā atļauts, iededz koši sarkanu ceļazīmi ar ātruma ierobežojumu. strādā diezgan iedarbīgi, īpaši jau uz tiem, kuri aizdomājas — uz maģistrāles ātruma sajūta pazūd, un ja visu laiku neskatās spidometrā, tad ļoti viegli ir sasniegt gaismas ātrumu. kādus kilometrus piecus aiz robežas, pirmo reizi redzējām interesantu skatu, kad bāņa malā aiz kalniņa stāv robežsargu busiņš, un pamanījis tuvojamies auto, uz ceļa izskrien vīriņš dzeltenā vestē ar svītraino kociņu un liek stāties malā.
- pirmā doma, ka tā ir policija, un grib stādināt mūs, taču nē, robežsargu brigāde bija bruņojusies ar ievērojama izmēra binokli, un tālumā lūkojās pēc automašīnām ar ukrainas un krievijas numuriem,
- un tos arī stādināja. tādus pašus čaļus ar binokli observējām arī nākamajā rītā lietuvā, pāris kilometrus pirms latvijas robežas. turpinājumā bija garlaicīgs brauciens pa bāni, skaitot kilometrus līdz vroclavai. īsa pauzīte statoilā, un tālāk līkumainais ceļš uz varšavu. brīnumainā kārtā tam bija labs segums, un arī nakts satiksme nebija pārāk intensīva, tā ka varējām gana labi iekļauties grafikā, un iebraucām varšavā pusčetros no rīta. parasti jau no varšavas caurbraukšanas jāizvairās, lai neiesprūstu tur uz vairākām stundām, taču agrajā rīta stundā tā bija kā izmirusi, vairs tikai daži takši un patukši autobusi veda mājās sagurušos piektdienas vakara baudītājus. izbraucot no varšavas, tieši pretī lēca saule, tas bija viens no brīnumjaukajiem šīsvasaras saullēktiem, ar miglā tītām pļavām un vēl nakts tumsā grimstošiem mežiem. saule cēlās arvien augstāk, un mazliet pēc sešiem iebraucām lomžā — sāka klanīties galva un acis krist ciet, tāpēc ieplānojām padzert statoilā kafiju, un kamēr vēl agrs rīts, salasīt pāris vietējās kastītes. statoilā bija rinda, bet blakus esošais makdonalds vēl bija slēgts līdz septiņiem. un te nu mēs pieļāvām konceptuālu kļūdu — iekāpām mašīnā pagulēt līdz septiņiem, lai tiktu pie makdonalda kafijas un kādas siltas rīta maltītes, bet nokrācam līdz pusdesmitiem, kad viss benzīntanks un blakus esošā ēstuve bija pilnas ar cilvēkiem. mazliet sabozušies un burkšķīgi braucām prom, arī kastes jau bija par vēlu meklēt — bija sajūta, ka visa mazpilsēta ir iznākusi ielās. tā nu iekļaujoties ārprātīgajā polijas satiksmē, lavierējot starp fūrēm un traktoriem, tuvojāmies dzimtajai zemei.

parasti gaidīšana un gatavošanās tālākam braucienam ir ilgāka nekā pats brauciens, tāpat arī šoreiz — gaidījām, gaidījām, sagaidījām un jau esam atpakaļ mājās. īsuma varu atkārtot, ka plānā “a” bija ieplānots AC/DC koncerts varšavā ceturtdienas vakarā, brokastis vīnē piektdienas rītā un kāpiens Lozerī vakarā, dalība sestdien — svētdien Pinzgau 2010 mega eventā cellamzē (zell am see), pēc tam braukāšana pa alpiem, alusvakars minhenē un tad jau pamazām uz māju pusi, ar ieskatu basteju klintīs elbas krastā. lielos vilcienos šis plāns arī tika realizēts, vienīgi dēļ laikapstākļiem mazliet nācās optimizēt laika sadalījumu apmeklējot ieplānotās vietas.
tātad, no rīgas izbraucām trešdienas (26.05) vakarā, diezgan precīzi 23:12 no mūkusalas apļa nestes, un jau pēc nepilnas stundas šķērsojām robežu grenctāles robežpunktā. iepriekšējās dienas pa radio katrās ziņās skandināja, ka sakarā ar nedēļas nogalē gaidāmo nato sanāksmi rīgā uz visām robežām atjaunota dokumentu kontrole, neko tādu nemanījām, acīmredzot tas attiecās tikai uz valstī iebraucošajiem transportlīdzekļiem. pa ceļam uz robežu, apmēram pie iecavas telefonā pieteicās Bizenājs, kuram bija plānā nokļūt leipcigas pusē. jau iepriekš bijām norunājuši līdz varšavas pievārtei braukt kopā, bet tā kā viņš bija tiko izbraucis no jelgavas, tad es kādu brīdi biju viņam priekšā. pāris kilometrus aiz robežas nācās atrast vienu patiltes slēpni — kā lai brauc garām, ja kaste tepat pie kājām nolikta? turklāt vienīgie meklētāji līdz šim ir bijuši latvieši. veikli atraduši “paslēpto” kasti, turpinājām ceļu, joprojām turoties kādus divdesmit kilometrus priekša Bizenājam, pat bez īpašas skriešanas. lietuvas gludie un tukšie ceļi, spoža mēness gaisma, un nelielas izmaiņas uz ceļiem kopš pēdējās reizes pirms trim gadiem, kad pa šo ceļu braucu — policijas krūmu patruļas aizvietotas ar stacionāriem fotoradariem, turklāt pirms katra ir brīdinājuma zīme. ja var ticēt detektoram, tad ne visi fotoradari strādāja, taču audzinošais efekts noteikti ir iedarbīgāks, nekā no krūmiem izlecoši policisti vai paslēpts fotoradars. acīmredzot lietuvā svarīgāka ir satiksmes drošība, nevis naudas pelnīšana. tā kā bija nakts un tukšas ielas, tad braucām taisni cauri panevēžai un marijampolei neizmantojot apvedceļus, kuri lieti noder dienā, kad stumdīties caur pilsētu varētu būt garlaicīgi un laikietilpīgi. tā kā līdz pat marijampolei Bizenājs mūs vēl nebija noķēris, tad sarunājām tikties pēdējā statoilā pirms robežas, ieliet benzīnu un padzert kafiju. pēc īsas pauzes turpinājām ceļu, uzsmaidot modrajiem poļu robežsargiem. mūs palaida garām, taču Bizenāju nolika malā uz mazu dokumentu un līdzvedamās kravas apskati. tā kā nekas nelegāls netika atrasts (acīmredzot viņš visu bija labi noslēpis ), viņš jau pēc brīža atkal bija manāms manā atpakaļskata spogulī. mūsu kopīgais galamērķis bija hitleronkuļa bunkurs wolfsschanze, pa ceļam piestājot arī 19.gs. pirmajā pusē celtā austrumprūsijas cietoksnī. tā kā šie objekti nav īsti taisnā līnijā ceļa uz varšavu, suvalkos nogriezāmies no galvenās tranzīta maģistrāles uz mazāku lauku šoseju — šauru, līkumainu un kalnainu, toties asfaltētu un bez bedrēm. pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu un sāka aust gaisma — vasaras īso nakšu priekšrocība — āra gaišs, bet visi vel guļ, ielas tukšas. izlīkumojuši pa poļu kalniņiem (tiešām jautrs posms, nekad tur nebiju braucis) ap pieciem no rīta piebraucām pie cietokšņa, sākumā gan pie nepareizajiem vārtiem. tas nekas, tapat bija ko redzēt, cietoksnis tāds paliels, iespējams, ka tāds pats kā daugavpilī, tikai labāk saglabājies. mazliet pabrīnījušies apbraucam apkārt un piebraucam pie īstajiem vārtiem, un devāmies meklēt meklējamo. ja seko aprakstam un norādēm, tad atrast nav grūti, un pa ceļam var arī ielūkoties bastiona iekšpusē. iezīmējuši viesu grāmatā savus vārdus devāmies tālāk. mazu asumu braucienam piedeva arī navigācija pēc 1982.gada ģenerālštāba kartes, ne visi ceļi tajā bija iezīmēti, taču galvenajos vilcienos ārpus pilsētām karte bija derīga.

pēc mazas taustīšanās meža biezoknī atradām arī ādolfa volfsšanci — milzīgu betona blāķi ar trepītēm. nu ļoti milzīgu, gluži kā klinti, un saspridzinātu — plaisās starp betona klučiem ir saauguši palieli koki un krūmi, un staigājot pa bunkura paliekām uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai kādā no spraugām neieveltos. izstaigājāmies, pēc nelielas pameklēšanas atradām arī kastīti — protams pilnīgi neiedomājamā vietā, paložņājām mazliet arī pa ejām, cik nu tās tur vairs ir palikušas. kādu kilometru tālāk ir arī iespēja ielūkoties sakoptākos bunkuros samaksājot konkrētu poļu naudiņu, taču, ka zinoši ļaudis runā, tad arī tur nekā īpaša nav. pie šī objekta tad arī atvadījāmies no Bizenāja — viņš uz leipcigu, mēs uz varšavu.

nu jau ceļš vairs nelocījās tik raiti — saulīte jau gabalā, čaklie poļi ar traktoriem un zirgu pajūgiem ielās un arī nogurums liek sevi manīt. kādus simts kilometrus pirms varšavas piestājām uz stundiņu benzīntankā atpūsties, lai atkal jauniem spēkiem turpinātu ceļu. varšavā ieripojām ap divpadsmitiem, un tā kā koncerta sākums (iekšā laišana) bija no trijiem plus vēl iesildītāji un tā, tad mums bija jūra laika. mazliet nemieru radīja briesmu stāsti par plūdiem varšavā un citur polijā, taču par laimi nekādus satiksmes ierobežojumus nasastapām un plūdus arī nekur nemanījām. izbraucam līkumu caur varšavu, noskaidrojām koncerta vietu (vecajā kartē liela pļava, šobrīd sabūvēti vietējie pļavnieki) un nosvieduši auto kautkādā kravu pārkraušanas un smago auto rajonā, devāmies iepazīt varšavas pažobeles.

lai arī ielu malās sastopamie poļu reklāmas dizaina paraugi un oriģinālās ceļazīmes manās acīs ir apbrīnas vērts nebeidzamas jautrības avots, poļus var apskaust ļoti ļoti par pagājušā gadsimta sākuma sarkano ķieģeļu arhitektūru un neskaitāmiem neizlaupītajiem dzelzs objektiem — pie mums tas viss sen jau būtu nozagts, sazāģēts un nodzerts. kā vienu no interesantajiem atradumiem jāmin varšavas dzelzceļa muzeja pievārtē pamests pagājušā gadsimta sešdesmito gadu ātrvilciena lokomotīves vraks — krūmiem aizaugušā, vecā stacijā. meklējot taisnāko ceļu uz šo objektu izlauzāmies caur džungļiem, veciem, kokos ieaugušiem vagoniem, krimināla paskata pagalmiem, pagājām garām dzeloņdrāšu ieskautam baikeru pagalmam, šaubīgam naktsklubam, pusizjauktiem auto vrakiem un kautkādām nenosakāmām iestādēm. pieļauju, ka varēja atrast arī civilizētāku ceļu, bet tas būtu gan ilgāk, gan garlaicīgāk.

papriecājāmies par veco lokomotīvi, palūrējām pāri žogam uz muzeja eksponātiem — varbūt kādreiz būs jāpalūko tuvāk, un gājām tālāk. vēl pāris pilsētas kastītes, un jāsāk taisīties uz koncertu — vakars nāk. izvazājušies pa vagonparkiem beidzot atrodam savu auto, un sākam spaidīties pa sastrēgumiem bemovo lidlauka virzienā. visas plašās ielas pilnas mašīnām un autobusiem, vietām parādās arī kāds latvijas numurs. tā kā ir jau diezgan vakars, ap kādiem sešiem, nolemjam, ka prātīgāk būtu nosviest auto kautkur nost no kopējās plūsmas, un tad arī pēc koncerta būtu vieglāk tikt prom. pēc dažiem māņu manevriem esam ārā no viena sastrēguma, taču jau aiz līkuma iekuļamies nākamajā. neko darīt, sēžam un pamazām stumjamies tuvāk notikuma vietai, un pētām karti. lidlauks uz kartes neizskatās nemaz tik tālu, turklāt kā izskatās, pie tā var tikt arī no otras puses, tāpēc noparkojam auto pie kautkādām kojām un tālāk ejam kājām. tuvojoties lidostai dežūrējošo policistu blīvums pieaug ar katru kvartālu, kārtība tiek modri uzraudzīta. diemžēl ceļa galā mūš sagaida neliels aplauziens, jo šis ir ceļš uz aizskatuvi un parastajiem skatītājiem ieeja ir tikai viena, tā ka nākas mērot pāris liekus kilometrus un pievienoties lielajam fanu pūlim pie centrālās ieejas. mazliet neizpratni rada klusums no tās vietas, kur vajadzētu būt skatuvei, jo būtu jau tā kā laiks spēlēt kādai iesildītāju grupai, bet nekas par to neliecina. centrālā ieeja ir ļoti civilizēta, nekādu rindu un drūzmēšanos — pie pirmās kontroles paliek visi matrači, teltis, lietussargi un pudeles, pēc piecdesmit metriem ir otra kontrole, kur jau tiek izčamdītas somas un atņemti naži, šķēres, pistoles un citi sīkumi, un vel pēc piecdesmit metriem ir trešā kontrole, kur pārbauda tikai biļetes. tā kā mēs ieradāmies tukšām rokām, ja neskaita Lauras mazo somiņu, tad mūs visur izlaida cauri par neapčamdot. mūsu paranojas pārņemtie bāleliņi varētu pamācīties. tikuši iekšā, dabūjām vel nokājot kādu kilometru līdz pieskatuvei, taču joprojām nekas neliecināja, ka te pēc brīža plosīsies eisīdīsī. ļaudis tik nāca, un nāca, bet lielā pļava vienalga izskatījās pustukša. tuvojoties koncerta sākumam, aiz mākoņiem pazuda arī saulīte, un uz brīdi pat sāka līt riebīgs un auksts lietus — visu dienu bija karsts, un pirms nākt uz koncertu mēs vēl pārdomājām, vai nākt maikās, vai tomēr kautko uzvilkt. rezultātā paņēmām līdzi ne pārāk siltas jakas, un negaidītais lietus uzdzina arī vieglu drebuli. patirinājušies vēsajā vakarā, beidzot sagaidījām kautkādu dzīvību uz skatuves — kā iesildītāji uzstājās vietējā prāta vētra, un lielākā daļa skatītāju iemīļotos hītus sirsnīgi dziedāja līdzi. mazliet pievēršoties publikai, jāatzīmē, ka kā jau jebkurā pasākumā bija novērojami dažādi īpatņi, daļa no kuriem bija tērpusies īsos šortos, žaketēs un žokejcepurēs, citi atkal bija ieradušies pa taisno no kādas gotu performances vai merilina mensona pārtijas. vēl vakara gaitā labi bija novērojams slavenais tankistu gēns, kas acīmredzot pārmantots no tiem četriem kas ar suni tankā vizinājās, jo ik pa laiciņam kāds drukns tēvainis, pieri savilcis, taisnā līnijā gāja cauri pūlim, īpaši neskatoties, ko pagrūst malā — puišeli, kungu gados vai kādu dāmu. bija arī daži eksemplāri, kuri pat thunderstruck laikā mierīgi stāvēja un lūrēja fotoaparātā fotogrāfijas no ēģiptes ceļojuma. nu katram savs.

atgriežoties pie koncerta tēmas — jā, koncerts bija enerģisks un krāšņs, pat negaidīti atraktīvs sniegums no onkuļiem gados. setliste arī bija ļoti laba, neatceros vairs precīzi, ja kādu interesē pameklējiet internetos, tur visu var atrast. pirmās pāris dziesmas gan bija tāda kā iesildīšanās, kamēr solista kungam balss sasniedza vajadzīgo kondīciju, taču tālākais priekšnesums bija teicams — gan ausīm prieks, gan arī bija ko šovu paskatīties. visnemierīgākais, protams, bija Anguss Jangs, kurš nepaguris plosījās pa skatuvi, un koncerta noslēgumā iepriecināja skatītājus ar visai garu solopriekšnesumu, gandrīz bezgalīgu. koncerts man tiešām ļoti patika, rekomendēju, ja gadās pa ceļam. pēc koncerta braši aizsoļojām uz auto, ievērtējot, kā poļu policisti veic audzinošas pārrunas ar sētmalē čurājošiem jauniešiem. nepilna pusstunda raitu soļu, un auto tika atrasts turpat kur atstāts, tikai stāvvieta gan bija kļuvusi pilnāka. veikli piešķīlām portatīvo gāzes plīti un uzvārījām mazas vakariņas, jo bija parādījies tāds kā izsalkums. apmānījuši vēderus izbraucām kādu gabaliņu no varšavas, uzlikām modinātāju uz trijiem un likāmies pāris stundiņas pasnaust.

Rīga – Varšava-Krakova

Tātad – vēl joprojām tās pašas trīspadsmitā janvāra piektdienas vakarā, ja nemaldos – plkst.22 un konkrētās minūtēs kāpu autobusā un māju pakaļpalicējiem ardievas.

Brauciens līdz Varšavai nekad nav bijis interesants, tāpēc jo labāk, ka tas bija pa nakti. Mazliet traucēja divkārtējā pasu kontrole, bet citādi varēja labi pasnaust. Ap deviņiem no rīta cēli iebraucām Warszawa-Zachodnia – briesmīga paskata autoosta/dzelzsceļa stacija. Visi protams momentā izklīda, kur nu kurais, es devos iepazīties un izpētīt iespēju turpināt ceļu Krakovas virzienā. Pa gariem, vēja caurpūstiem un mazu poļu stila krāmu tirgotavu piebāztiem tuneļiem tiku līdz šīs stacijas dzelzceļa daļai, kura tiek izmantota tikai ļoti vietējai satiksmei pilsētas un piepilsētas robežās. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem uzsākt komunikāciju un noskaidrot kā tikt uz Warszawa Centralna, atradu vienu izglītotu cilvēku, kurš angliski paskaidroja, kā tikt līdz autobusam, un ar kādu autobusu uz kuru pusi cik pieturas jābrauc. Laimīgi un bez starpgadījumiem ar piebāztu veca ikarusa stila autobusu aizbraucu līdz Warszawa centralna, kas kā jau centrālajai stacijai pienākas, bija krietni vien advancētāka un sakoptāka. Nopirku biļeti līdz Krakovai, un kāpu iekšā vilcienā, kuram pēc minūtem piecpadsmit bija jādodas ceļā. Kā jau sestdienas dienā, vilciens bija mēreni pilns, un es neievērojot vagona un kupejas numuru biju iesēdies svešā vietā. Nācās spraukties cauri vairākiem vagoniem uz man pienākošos vietu. Ceļā no Varšavas līdz Krakovai pavadīju kādas trīs stundas, un nācās atzīt, ka dienvidpolija ir sakoptāka un civilizētāka, kā regulāri šķērsotajā posmā Rīga – Berlīne. Krakovā izpētīju vilcienu sarakstu, un devos pie starptautiskās kases pirkt biļeti vilcienam uz Budapeštu. Diemžēl sestdienās nekursēja tas vilciens pēc pusstundas, un nācās stundas septiņas gaidīt nākamo. Par šo jauko iespēju es ļoti sapriecājos, jo varēju no sirds patikas apskatīt Krakovu.

Beigās tomēr izrādījās, ka Krakova nav nemaz tik liela, un man pilnīgi pietika ar trijām stundām, lai iepazītu Krakovu un pagūtu labi nosalt, jo grādīzeris bija noslīdējis kādas desmit iedaļas zem nulles.

Atlikušo laiku īsināju sēžot draugos vai lasot latvijas ziņas, un ieturoties jaukā, viduslaiku stilā ieturētā itāļu restorānā. Visgarlaicīgākās bija pēdējās stundas, kuras nācās nīkt trešās klases uzgaidāmajā telpā (bomži, dzērāji un tā…) līdz vilciena atiešanai plkst.22.30. Bet vilcienā atkal varēja labi pagulēt, pa laikam apbrīnojot fantastiskās, sniegotās kalnu ainavas, un rādot poļu, slovāku un ungāru robežsargiem pasi. Uz Polijas – Slovākijas robežas manu pasi skatījās kādi pieci ierēdņi – nezinu, sports viņiem tāds, vai kā, bet tas pats atkārtojās arī uz Ungārijas robežas. Mani visvairāk pārsteidza pirmais polis, kurš ilgi un dikti šķirstīja manu pasi, pētīja un skaitīja lapas – laikam likos aizdomīgs.