lielais krievijas piedzīvojums ir piedzīvots, iespaidu, brīnumu un emociju groziņš pārpildīts, un jau tagad, divas dienas pēc atgriešanās tas jau liekas kā nereāls un fantastisks sapnis. tas taču bija tiko, kad stāvējām sastrēgumā uz maskavas apvedceļa, tiko brīnījāmies par dzelzsrūdas dziļo bedri urālos, tiko gulējām pie bama, tiko ar kaķeni šāvām akmeņus baikālā, tiko pļāpājām ar tvaika lokomotīves mašīnistu, tiko maldījāmies pa irkutskas “ķengaragu”, tiko… krievija ir jāpiedzīvo, tā nav tāda, kādu es to atceros no 1989.gada, tā nav tāda, kādu to rāda televizoros vai kādu tu to esi iedomājies. tā ir savādāka. liela, bezgalīgi liela, skaista un briesmīga vienlaicīgi, sakopta un piemēslota, bagāta un nabadzīga. es gaidīju tur ieraudzīt padomju savienību, bet nē, no tās vairs tikai palikuši simboli un birokrātija, pārējais viss ir īpašais un nesaprotamais krievijas bezpreģels un bardaks. un nevajag mēģināt to saprast, tas vienkārši ir jāpieņem tāds kāds ir un jāizbauda. un atgriežoties tēvzemē, šeit viss liekas tik jauks, tik saprotams, tik kārtīgs.
par braucienu līdz baikālam sīki un smalki rakstīs Zais, viņam viss daudz maziem burtiņiem piefiksēts, mani stāsti būs par ezera šķērsošanu no ziemeļiem līdz dienvidiem. gan jau Lienei par to arī būs viedoklis.

papildināts: bildes tur.

vakar, kā parasti, neko ļaunu nedomājot (es parasti neko ļaunu nedomāju), mājās braucot pa ceļam iebraucu juglas nestē ieliet degvielu, lai būtu atkal kādu brīdi ko padedzināt. tā nu es tur, stāvu un leju benzīnu, kad aiz manis piebrauc un apstājas auto ar baltkrievijas numuru, no tā izkāpj vīriņš un nāk taisni pie manis, acīmredzot runāties. pienāk šis klāt, un jautā, vai runāju krieviski? nu no ārzemju tūrista jau nevar prasīt, lai viņš latviski runātu, tāpēc atbildu apstiprinoši. nākamais jautājums ir graujošs — cilvēks rāda berģu virzienā, un jautā, vai pa šo ceļu var aizbraukt uz viļņu. es pat apjuku, un pirmajā momentā pat nesapratu, ko lai atbild. pārvarējis apjukumu, saku, ka pa šo ceļu var aizbraukt uz tallinu, uz viļņu gan būs jābrauc uz otru pusi. nē, uz tallinu viņam nevajag, viņi kā reiz tiko no tallinas ir atbraukuši, nejauši nogriezušies no pareizā ceļa un iebraukuši rīgā. tad man pieleca, ka viņi grib tikt atpakaļ uz apvedceļu nevis maldīties cauri rīgai. teicu, lai nes šurp karti, parādīšu kā braukt. kartes nav. kamēr es domāju, kā lai tagad tā smuki pastāsta, Lauritta tikmēr jau bija sameklējusi bardačokā analogo rīgas rajona karti, sākam rādīt kā aizbraukt līdz apvedceļam, jābrauc tāpat kā uz tallinu, tikai jāgriežas pa labi.
“— augšā uz tilta un tālāk uz turieni, ja?” vīrelis jau velk ar pirkstu caur baltezeru uz ziemeļiem.
“— nē, tas ceļš ved uz tallinu, jums vajag uz otru pusi. pirms tilta jāgriežas pa labi, tur būs zīme uz kauņu…”
“— nē, mums uz kauņu nevajag, mums uz viļņu vajag.”
tādā stilā mēs pakomunicējām vēl brīdi, līdz kamēr tomēr apskaidrojām baltkrievu tūristu, kā tikt prom no šīs apsēstās vietas, turklāt es vēl beigās piedāvāju, lai viņš brauc līdzi, mēs ar pirkstu parādīsim pareizo ceļu kurā nogriezties pa labi.
tā lūk, vēl joprojām ir avantūristi, kuri ceļo vadoties tikai pēc norādēm uz ceļiem, neizmantojot kartes un gāpēesus, un arī ar ne pārāk labām ģeogrāfijas zināšanām. toties interesanti piedzīvojumi un negaidīti pārsteigumi garantēti, jo kas gan var būt jautrāks, kā braucot no tallinas uz viļņu, rīgā apgriezties un aizbraukt atpakaļ uz tallinu?
šajā sakarā nekad neaizmirsīšu, kā tālajā divtūkstošpirmā gada februārī, pirmo reizi ar auto uz vāciju braucot, četros no rīta iebraucu taisni kauņā, palaižot garām pagriezienu uz apvedceļu. rezultātā notika intensīva riņķošana un stumdīšanās pa tumšiem kauņas rajoniem, ik pa laikam atduroties pret kādu upi vai iebraucot kādā pagalmā, meklējot izeju uz pareizo lielceļu. lieki piebilst, ka man toreiz bija ne pārāk smalka lietuvas karte, un kauņas tumšās ieliņas tur sazīmētas nebija.

sestdiena palidoja vienā acu mirklī, un vēl tagad ir sajūta, ka tas viss notika pilnīgi citā dimensijā, kā labā spraiga sižeta kino. piedzīvojums saucās CDT Lapsa Simtiem un izpaudās kā intensīva dažādās vairāk vai mazāk ievērības cienīgas vietās paslēptu un nepaslēptu kontrolpunktu meklēšana, kā arī tiesnešu mašīnas izsekošana un ķeršana izmantojot internetā pārraidītu atrašanās vietas gps signālu, vienkāršiem vārdiem runājot — kā filmās rāda, kad uz ekrāna var redzēt, kur pārvietojas izsekojamais objekts. pasākumam atvēlētās desmit stundas pagāja nemanot, liepāja tika izbraukāta no viena gala līdz otram apmēram piecas reizes, tika pabūts stadiona katakombās, karostas graustos, ziemeļu fortos, ezerā uz mola, vecpilsētā, ostmalā, torņos, mazliet grobiņā, mazliet kapsēdē, mazliet šķēdē, zem tilta, uz jumta, ar velosipēdu, pie bungām, lidostā, pagrabos, riepās, mežā, aiz garāžām un vēl, un vēl… un pa starpu onlainā tv3 mājaslapā tika vērota hokeja tiešraide, kas arī sagādāja zināmu prieka devu. finišējām tieši laikā, respektīvi pirms saulrieta, ieapēdām organizatoru sarūpēto zupu, piecpadsmit reizes noskatījāmies hokeja spēles labākos momentus, pārspriedām piedzīvojumus, un saņemot paziņojumu, ka rezultātu apkopošana mazliet kavēsies, devāmies izbraucienā uz liepāju sameklēt pāris slēpņus un samedīt kautko ēdamu. pēc stundas pienāca vēl viena īsziņa, ka rezultāti tomēr nebūs tik drīz zināmi, un tika pieņemts lēmums doties pie miera. naktī nežēlīgi pārsalu, kaut arī bija divas vilnas segas un beigās vēl jaku uzmetu pāri, neapkurinātā cellē bija vēsāks nekā ārā, toties svētdienas rītā saulīte sildīja diezgan braši, tā ka siltums atkal ielija kaulos. atpakaļceļš bija līkumains ar vairākkārtēju apstāšanos un kāpšanu torņos, tiltos un citu objektu apskati, kas bija vistiešākajā veidā saistīta ar slēpņu meklēšanu un jautri pavadītu laiku. ap pusdienlaiku mana jautrība beidzās ar neciešamām galvassāpēm un vispārēju nelabumu, bet ko nu par to. divas dienas pavadītas godam, nobraukti 700+ km, gūti simtiem iespaidu un pozitīvu emociju, kārtējo reizi aplūkota liepāja un atklātas jaunas vietas, kur būs vēlreiz jāatgriežas un apskatei jāvelta mazliet vairāk laika. lielum lielais paldies organizatoriem — CDT, un komandas biedriem calibra666!

nē, piedodiet, bet es no sporta fanošanas esmu tikpat tālu, kā no baleta, jo manā skatījumā ir interesantākas lietas, ko paveikt saulainā pirmdienas vakarā. piemēram uzkāpt vecā katlumājas skurstenī. pa iekšpusi. un pēc tam 15 minūtes mēģināt nomazgāt rokas un izpurināt no drēbēm sodrējus. vai iedoties divus kilometrus dziļi purvā, noskatīties saulrietu, un nākt atpakaļ. bez ziepēm izspraukties caur siltumtrases trubām un neiesprūst. sasveicināties ar apsargiem, un vienoties, ka gan viņiem, gan man būs interesantāk, ja es tikšu galā pats un viņi tikai skatīsies (kad parādījos nullespunkta tuvumā ar gpsr rokās, no tuvumā esošās sargubūdas izlēca divi sargi, un viens jau bļaudams, ka es ne tur meklēju, skrēja rādīt pareizo vietu), vēl vakar kādu pusotru stundu es pabiju pamestā katlumājā, no kuras brīnumainā kārtā vel nav iznestas visas dzelzslietas un kur tiešām ir daudz ko redzēt. tad nākamais pieturas punkts bija ar mazu ‘ātripārkāpsētai’ epizodi pie pamesta graudu elevatora, un divarpus stundas nesekmīgi levitējot pāris metrus virs daugavas gandrīz pašā rīgas centrā. un skat — pulkstens jau pusčetri, jābrauc mājās ātri pagulēt.
un kas interesanti, pat četros no rīta ārā bija +17°C.