atbrauca, uzdziedāja un aizbrauca. merlins. tāds smieklīgs, sakrāsojies vīrelis. švaki. biju gaidījis ko vairāk. ja ne kustīgu bildi uz lielā ekrāna, lai arī zālē stāvošā publika redz kas darās uz skatuves, tad vismaz krāšņāku šovu ar visādiem elementiem. tas ko vakar varēja redzēt bija ļoti vāji. un stunda divdesmit šādas klases koncertam (nu merlins droši vien pats domā, ka viņš ir Tajā klasē) ir nepieklājīgi maz. nu un kāds koncerts tādas ovācijas, tā ka nav ko apvainoties (kā var nojaust no raksta dienā, tad merlinonkulis esot mazliet apvainojies par kūtro publiku).
bez tā visa bija arī interesantas lietas — piemēram biļešu kontrolieri arēnā neielaida dažus apmeklētajus, jo viņiem bija viltotas biļetes (nenolasījās svītrkods), cik pa ausu galam dzirdēju, esot pirktas pēc sludinājuma esesā. otra, iepriekš nenovērota lieta bija biļešu kontrolieri arī pie ieejām zālē, un vērīgi kontrolēja biļešu atbilstību sektoriem, līdz ar ko izgāzās plāns vērot koncertu no kādas brīvas sēžamvietas.

nākamā gada ceturto martu kalendāra iekrāsojam MELNU — būs svētki. jā, tieši tā, arēnā rīga plāno uzdziedāt neviens cits, kā RAMMSTEIN! vismaz tā maksas raksta redzamajā daļā šodien ziņo diena es gan nezinu, kas ir sarakstīts tur tālāk, cerams, ka ne april, april.

kādreiz raucu degunu un nevarēju ciest šo ņaudulīgo mākslinieku un grupu kopumā, bet gadiem ejot domas mainās, un pozitīvo sajūtu grāmatā atveras jauna lappuse — Мумий Тролль. man šī lapa atvērās pirms pusotra gada salacgrīvā, un skat, puiši atkal viesojas rīgā ar enerģisku un ļoti dzīvu rokkoncertu, ar Iļjas performanci un lielisku mūziku, o jā. brīnišķīgs piedzīvojums.

šorīt izpalīdzīgais kluba biedrs atšlepēja manu auto uz servisu, kur meistari tagad raujas vaiga sviedros/melnās miesās/muguras neatliecot (ē, 'melnās miesās' laikam skaitās ārkārtīgi politnekorekti ), cerams ka drīz atkal būšu uz riteņiem, citādi kautkā tāda stulba sajūta, neskatoties uz to, ka ikdienā braucu ar vilcienu. protams, velkoties šņorē neiztika arī bez jautrības un adrenalīna – vienā līkumā no sānu ceļa priekšā izlīda viena tante ar audi un lēnām nesteidzoties uzsāka savas dienišķās 'pamaisīšos jums pa kājām' gaitas. itkā jau nekas nepierasts, tikai savākt auto, kuram nekas nestrādā ir mazliet grūtāk, nekā auto, kuram darbojas gan bremzes, gan stūre griežas.
braucot tramvajā ar neaizbāztām ausīm var dzirdēt visādas interesantas lietas – viens jauneklis pa telefonu diezgan skaļi klāstīja savus dzīves principus, ka viņam galvenais dzīvē ir nopirkt jaunu telefonu un labas drēbes, kā arī lai patusēt sanāk. diezgan pieticīgi. protams, ir vēl arī tantiņas, kuras burkšķ un sūrojas, meitenes, kuras apspriež džekus un jaunakās modes tendences un tādā garā. interesanti. tas viss tiek zaudēts braucot ar auto.
vakar vakarā bija uzgriezies radio, un skanēja programma, kurā Toms Grēviņš spēlēja visādas interesantas mūzikas, un viena no tām man riktīgi ieķērās ausī – Carla Bruni ar savu 'Quelqu'un m'a dit' no tāda paša nosaukuma divtūkstošotrāgada albuma. iepiratēju visu albumu, pārējās dziesmas gan tā ne pārāk, bet šis, augtākminētais gabals tiešām skan smalki.

Šis gads man tāds kultūras pasākumiem bagāts padevies – lūk, kārtējais koncerts izbaudīts! Gorans Bregovičs ar savu čigānu kāzu/bēru orķestri un Karmenu ar laimīgām beigām. Savdabīgs, mazliet balagānisks piegājiens un interpretācija. Nē, nevis balagānisks, bet balkānisks. Bregovičam patīk blēņoties. Tā gaumīgi. Un sanāk arī – tajā arī slēpjas izrādes burvība. Ne tikai šajā gadījumā, arī citkārt, kad nav nopietnības sausuma. Izrāde pati brīžam smeldzīga, vietām arī bija kur pasmaidīt. Domāju, ka tikpat brīvi Gorans varētu uzvest arī Zaķīšu pirtiņu ļoti baudāmā sava pūtēju orķestra izpildījumā. Mani šausmīgi tracina cilvēki, kuri, atskanot pirmajiem aplausiem, lec kājās un skrien uz izeju, negaidot kamēr mākslinieki kaut vienu reizi paklanīsies – un tādu nav mazums. Vistīrākā necieņas izrādīšana. Varētu padomāt, ka visi ļoti steidzas, un bija ieskrējuši uz īsu brīdi paklausīties koncertu. Protams – mūziķi, paklanījās, paklanījās un nogāja no skatuves. Un skatītāji tik iet prom un iet prom. Bet citi skatītāji tik aplaudē un aplaudē. Beigās orķestris vēl kādas piecas dziesmas tā sirsnīgi uzspēlēja

Meisija bija vienkārsi fantastiska!!! Salīdzinot ar diviem iepriekšējiem koncertiem (īstenībā tur neko nevar salīdzināt) šis bija patiess baudījums dvēselei! Lieliski! Feini… man ļoti patika.

Šodienu esmu ieplānojis beigt ar Meisijas Grejas koncertu – jā, jā, turpat – Arēnā Rīga, jau trešais koncerts septiņu dienu laikā. Esot kafijas ar pienu krāsas amerikāņu dziedātāja. Vārds ir dzirdēts, bet nekādu asociāciju… nu neko neatceros. Skatīšos koncertu, tad jau redzēs, varbūt tiešām neko no viņas daiļrades neesmu dzirdējis. Kas interesanti, par savu iesildītaju Meisija esot izvēlējusies Lindu… hm, to pasākuma daļu laikam vajadzēs izlaist.

Ozija koncis vakar bija labais! Uz šitā onkuļa fona Placebo var iet spēlēties smilškastē.

Šodien jāiet apbrīnot Osborna kungu klātienē

nu koncis kā koncis. hītus jau viņi riktīgi nodeva, bet pārējās kompozīcijas gan man visai līdzīgas likās.
un man vēl patika tā mazā žiperīgā meitenīte, kura tur visu laiku šiverēja pa skatuvi un mainīja ģitāras.
solists arī bija gana smieklīgs – īpaši jau beigās, kad nostājās blakus ģitāristam, un bija viņam tā līdz pleciem.