ar skumjām konstatēju, ka pārinstalējot kompi pārsimts rasējumi ar BR80 detaļām ir norāvušies podā, un atkal jāsāk viss no sākuma. kā jau rakstīju sen atpakaļ, tad man ir ilgtermiņa plāns (ilgst jau kopumā kādus gadus septiņus, jo šim projektam pievēršos epizodiski) uzbūvēt mazu jauku, un kas svarīgi — pilnvērtīgi funkcionējošu 80.sērijas tvaika lokomotīvi. Izvēle uz šo modeli krita tādēļ, ka šī ir salīdzinoši maza un kompakta mašīna (Ch2 — trīs piedzīti riteņpāri, divi tvaika cilindri), un man palaimējās no vācu džekiem dabūt paku ar diezgan haotiskiem un nepilnīgiem rasējumiem, bet tomēr tas ir vairāk, nekā nekas. turklāt precīzi rasējumi tīklā brīvi apkārt nemētājas, tā ka atkal jāķeras klāt pie autokadiem, solidworkiem, zīmuļiem un rokasgrāmatām.

kad svētdienas miegs ir izgulēts, tiek dzerta jau otrā kafija un pulkstenis rāda vienu stundu dienā, aiz loga sasnigušais sniegs arī pamazām plok, tiek pieņemts izšķirošs lēmums nevārtīties pa māju, bet darīt kautko labu. piemēram aizbraukt pastaigāties svaigā gaisā. piemēram mērsragā. ko tur daudz funktierēt, nogrābjam sniegu no kumeliņa (kurš gan dažbrīd tumsā mirgo kā margarita) un aidā prom, uz jūraspusi. pirmā pietura — lapmežciema skatu tornis. celtne, kas paceļas augstu pāri lapmežciema pagājušā gadsimta apbūvei, paverot plašu skatu gan uz jūras līci vienā pusē, gan uz kaņiera ezeru otrā. būtu mazliet skaidrāks laiks, varbūt pat rīgu varētu redzēt (palecoties). šeit paslēptā kastīte gandrīz pati ielec rokā, pat nekāda lielā meklēšana nesanāk. diemžēl nogulēju tos laikus, kad šeit bija izvietots specifiski oriģinālais konteiners, bet ko nu vairs. papriecājamies par smukumu visapkārt, vēl mazliet pabaidamies un kāpjam lejā. nākamā pietura — lāčupītes dendrārijs apmēram klapkalnciemā. atstājam auto pilsētas centrā, un ejam staigāt — nepilns kilometrs pa taisno, bet kā jau latvijā pie jūras ierasts, visur ir sabūvētas mājas un ne lāga pie jūras iziet, kur nu vēl kaut kur pa taisno līdz kautkādam dendrārijam. brīnumainā kārtā starp privātīpašumus norobežojošiem dzeloņdrāšu žogiem ir atstāta taka, kur proletariātam uz jūru tikt. apejam sabūvētās mājas pa liedagu, un pa smuku meža ceļu nonākam lāčupītes krasta apstādījumos. diemžēl šoreiz meklējumi īpaši raiti nevedas, jo šis ir slēpnis klasiskais — mežā, sem sūnām, un šoreiz arī vēl zem sniega. pārbaudām visas iespējamās alas, aliņas un pasaknes ap nullpunktu, bet burciņa māk labi slēpties, un rokās nedodas. kad jau nolemjam mest mieru, un griežamies uz promiešanu, ielūkojos caurumē zem viena celma — rokā ir. būtu biezāka sniega sega, caurums nemaz nebūtu manāms. ieskrāpējam blociņā vārdus un soļojam atpakaļ uz auto. no otras puses ejot, izrādās, ka pāri lāčupītei ir iekārtots pat tiltiņš, tā ka atpakaļceļš sanāk krietni īsāks. braucam tālāk. kopš brokastīm pagājis jau laiciņš, un sāk parādīties tāda kā ēstgribēšana, tāpēc tiek ievērtēts engures elvi, kurš uz sevi liktās cerības neattaisno. šņabi protams tur var atrast plašā izvēlē, bet tādas uzreiz ēdamas lietas garāmbraucējiem pakaļ vis nemet (čipši neskaitās). lūkosim skatīties, ko piedāvās rojas elvis, kurš vismaz jūnijā vēl izskatījās nopietnāks un lielāks. pa ceļam apčamdam čemodānu zem vecas senlaiku klēts un neveiksmīgi palūkojamies uz mērsraga piejūras pļavām. vienmēr jau nevar veikties. toties kilometru garā pastaiga pa kaltenes putnu vērošanas taku gan izrādās veiksmīga, kaut arī slapja, auksta un tumša. nezkāpēc es biju iedomājies, ka tā būs jauki labiekārtota taka, ar dēļu klājumu un margām, kur veciem cilvēkiem atbalstīties, bet nē — šajā gadījumā taka ir virziens, kurā ejot brienot pa jūras krasta dūņām, meldriem un smiltīm nonākam trijās labiekārtotās nojumēs ar informāiju un plašu skatu uz jūru. toties pastaiga vainagojas ar atradumu, un atpakaļkilometrs vairs nešķiet tik drūms. tik daudz svaiga gaisa ļoti rosina ēstgribu, tāpēc visi pieturas punkti līdz rojai tiek svītroti, un jau pēc brīža veram skumīga lielveikala durvis. uzraksts ‘elvi’ ir nomainīts pret uzrakstu ‘mego’, arī inerjerā ir jūtamas pārmaiņas — plaukti ir sarāvušies un piedāvājums arī tieši nekāds. tāpat vilties liek arī pāri ielai esoša maksima ar savu piedāvājumu. acīmredzot nāksies paciesties līdz talsiem. talsos ir rimī, kurā var atrast vairāk vai mazāk kārojamas lietas, un sarīkot mazas dzīres. kad izsalkums remdēts, varam doties tālāk. tālāk nav nekur īpaši tālu — šaursliežu tvaika lokomotīve tehnikas muzejā turpat talsos. un kurš gan muzejs strādā svētdienas vakarā septiņos?! par laimi, vilciens ir gana liels eksponāts, lai to eksponētu ārpus telpām, tāpēc tumsas aizsegā klusu pārslīdot pār metāla norobežojumu, tautā zināmu kā ‘sēta’, ar zināmām bažām par to, vai būs suns, vai nebūs, lieki nespīdinoties veikli sameklējam kastīti, pierakstāmies un pazūdam pastendes virzienā. suns nebija, un tā kā bija tumšs, tad arī lokomotīvi nesanāca īsti apjūsmot — būs vien jāatgriežas dienasgaismā, jo kā runā, tad muzejā netrūkst arī citi ievērojami eksponāti. nākamā pietura — vecā pastendes skolas ēka. pamesta un mazliet pademolēta. vietā, kur aizved gps, nekas piemērots acīs nekrīt, tik vien kā mazmājiņai līdzīga telpa, un tur jau nu neviens slēpni neliks. ejam raudzīt, kas mājā iekšā. paveram durvis, un nonākam telpā, kuras iekārtojums atkal nepārprotami liecina par labierīcībām. interesanta būve. aiz otrām durvīm ir stāvas kāpnes, kas ved uz bēniņiem. uzkāpjam tur, grīda ir diezgan šaubīga, bet staigāt var. izložņājam augšstāvu, dažās telpās redzamas dzīves un uzdzīves pēdas, treniņtērpu daļas, tukšas pudeles un matracīši — kā jau lauku skolu jumta stāvā. bet tikai ne tas, ko mēs meklējam. neko darīt, nakas līst internetos un lasīt aprakstu. bet protams — jocīgā celtne, kuru es sākumā kļūmīgi noturēju par mazmājiņu ir speciāls kambaris, no kura sava laikā ir rādīts kino, un tur arī jameklē meklējamais. cik vienkārši. tālāk ceļš jau pagriežas uz rīgas pusi, ar dažām pieturām pa ceļam. pirmā no tām – piesnigusi dižstendes muiža, kurai, kā var lasīt aprakstā, jākāpj uz jumta kores. sniega daudz un izskatās diezgan slidens (to man arī ik pa laikam atgādina auto, uzzīmējot kādu neplānotu parabolu uz ceļa) tāpēc šo atstājam saulainākam laikam. nākamā atrakcija ir nokļūšana no dižstendes atpakaļ uz rīga — ventspils šoseju. divlīmeņu krustojums ar atdalītajām joslām, uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un tiltiem ir īsts slepenības paraugs. ne viena atstarotāja, aprūsējušas ceļazīmes un atdalošās barjeras un uz brauktuves sazīmētas svītras vai bultas šajā vietā ir neiedomājama greznība. ja nav kartes vai gāpēesa, tad šajā labirintā var iesprūst uz kādu pusstundu, vai arī nemanot aizbraukt pa pretējo joslu, vai pabraukt garām vajadzīgajai nobrauktuvei vai arī savārīt vēl veselu lērumu citu muļķību. es šai situācijai piegāju analītiski, un pavērojot pārējos satiksmes dalībniekus iekļāvos plūsmā un ar dažām māņu kustībam tiku tur kur jātiek. pēc pāris minūtem ieripojām tukumā, un atstājuši auto uz perona stacijā ‘tukums divi’ devāmies vēl vienā svētdienas vakara pastaigā. šoreiz pa sliedēm. sliedes turklāt bija vairākstāvīgas, ar visiem gulšņiem smuki sakrāmētas kādās piecās kārtās, tāda kā noliktava. atzars, pa kuru gājām bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzsāktās un nepabeigtās tukuma — kuldīgas līnijas sākums. šīs pašas līnijas uzbērums pēc kāda kilometra šķērso rīga — ventspils šoseju — abās ceļa malās ir uzbērums un tilta balsti, bet tilta nav. nu ja, tātad starp kautkādiem betona gabaliem atradām burciņu un slidinoties gājām atpakaļ. ja jau reiz esam tukumā, tad piedāvāju Laurai aizstaigāt arī līdz Draņķozolam, un arī man pie reizes būtu interesanti novērtēt slēpņa stāvokli. pa slideno meža ceļu aizvirpuļojam līdz starta punktam, lēkājot pāri sakritušajiem kokiem un sekojot spīguļiem aizstaigajām līdz ozolam. nakts bija mierīga un klusa, mežs piesnidzis un diezgan gaišs, vilkači pa ceļam netrāpījās un vadātājs nevadīja. kaste arī bija tur kur tai jābūt, pārskatījām saturu, un noslēpām labāk. pa pareizo taku izlavījāmies uz ceļa, kurš ir turpat blakus (lai nebūtu jāiet atpakaļ apkārt purvam), un braucām prom. uz rīgu. ar pieturu pie durbes pils, jo šķirba akmens mūrī arī sevī glabā noslēpumus, un nelielu ieskatu tukuma lidlauka angāros. pareizāk sakot vienā. mazliet kļūdījos ar pareizo angāra durvju noteikšanu, un uzlīdu ne tur kur vajag, bet kad atkal bija atrastas pareizās durvis, uz tām nevarēja tikt augšā, jo bija apsnigušas un slidenas. pēc neilgas vibrēšanas atklājās, ka ir lieliska taciņa pa angāra malu, un pārējais jau bija nepieklājīgi vienkārši. viss, svētdienai pietiks, jābrauc mājās.

sazīmējis baltkrievu makslinieks Mikolka-Parovoz. baltkrievu dizaineru – T & V – Vladimira Tseslera un Sergeja Voičenko daiļrades paraugi. feini. kas viņi ir?

pēc pusgada pārtraukuma atkal pieķēros sen iesāktam projektam – vācu 80 sērijas manevru tvaika lokomotīves 5 collu modelim. šodien pabeidzu zīmēt tvaika cilindru (vēl gan pāris neskaidras lietas, bet lielākā daļa detaļu ir kārtībā). lielākā problēma slēpjas tajā, ka izejas materiāls – detaļu rasējumu komplekts, kuru man pirms gadiem četriem atsūtīja viens vācietis ir diezgan murgains, tā ka daudz ko jāfunktierē pašam. toties interesanti

Šo man kā prezentu atvizināja no alpiem šogad. Tur tādas esot daudz.

Šito trešās sērijas ekzemplāru 2001.gadā atvedu no Lipštates pats personīgi.

Pagājšsestdien manā depo ieripoja jauna lokomotīve – kārtējais papildinājums manai kolekcijai.

Belgrada Vilciena​m Belgradā bija jāpienāk pusseptiņos no rīta, un tuvojoties galastacijai tas kļuva ar vien pilnāks un pilnāks. Un par veselīgo miegu arī bija jāaizmirst. Pie tam serbi bija pamanījusies atslēgt apkuri, un iekšā bija tikpat silts cik ārā — mīnusos. Belgradā visi braucēji izbira no vilciena un aiznesās savās gaitās. Es devos iepazīt vilcienu sarakstu un nodibināt kontaktus ar kasierēm. Nezinu, kā izskatās Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā (esmu dzirdējis, ka tas ir kā ceļojums laikā), tad arī Belgradā es sajutos, it kā laiks būtu pagriezts par astoņpadsmit gadiem atpakaļ. No saraksta neko jēdzīgu izdibināt neizdevās, tāpēc prasīju starptautisko biļešu kases kasierei par vilcieniem uz Saloniku pusi — sešos vakarā bija viens tiešais vilciens uz Salonikiem — biju rēķinājies ar sliktāko, ka vēl vismaz vienu reizi būs jāpārsēžas Skopjē. Kasē, ja mani atmiņa neviļ, norēķinājos ar eiro — visticamāk, ka tā bija kasieres privāta iniciatīva, bet man nebija ne mazākās vēlēšanās skraidīt pa maiņas punktiem vai izmantot perona valūtas dīleru pakalpojumus. Vienojāmies ar kasieri par kursu, par kuru man jau bija savs viedoklis, un beigās abi bijām apmierināti. Pat ja viņasprāt es biju pārmaksājis uz valūtas kursa rēķina, cena par biļeti man likās pieņemami lēta — 40 EUR. Veiksmīgi ticis pie starptautiski atzīta ceļošanas dokumenta, steidzos iepazīt pilsētu. Kaut arī vēl bija tikai septiņi no rīta, pilsētā bija tāda burzma, kā mums dziesmusvētku laikā mežaparkā. Kā jau rakstīju — jutos, kā ar laika mašīnu būtu aizceļojis pagātnē — neskaitāmie kioski, mini ēstuvītes, sociālistiskā stilā ieturēta arhitektūra, arī cilvēki — līdzīgi man ir iespiedusies atmiņā Maskava, kurā es pēdējo reizi biju 1989.gadā. Mazliet jocīgi likās arī latīņu un slāvu alfabēta līdzāspastāvēšana, un valoda arī viegli saprotama, kaut kas starp poļu un krievu. Tā kā neko nopietnu nebiju ēdis kopš iepriekšējās pēcpusdienas maltītes Budapeštas pagrabiņā, tad pirmkārt gribēju paēst brokastis un iedzert kafiju. Bija gana agrs, lai nekas prātīgaks par Роштилъ (pīrādziņu kiosks) nebūtu atvērts. Pat mana pēdējā cerība — mcdonalds — tik agri bija ciet. Tā nu es ar kurkstošu vēderu un mazliet miegains klimtu pa aukstajām Maskavas ielām… ak, nē, Belgradas ielām. Ja kāds saka, ka Rīgā ielas ir bedrainas un asfalts slikts, lai aizbrauc uz Belgradu. Vietām pilsēta kā pilsēta — platas ielas, briesmīga paskata trolejbusi un nenosakāmu marku automašīnu straume, bet aiz stūra — kā kādā Latvijas mazpilsētā. Nesenais karš atstājis savas pēdas, bet tā pat daudz kur būvē un remontē. Bet nekas neliecināja, ka šī ir lielpilsēta ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Kaut arī janvāris, sniega Belgradā nebija, bet bija auksts un visi koki bija superīgi nosarmojuši — daži skati tiešām bija pasakaini. Ar fotogrāfēšanu gan īpaši neaizrāvos — ka nenotur par spiegu, jo tur ar viņiem jau nekad neko nevar zināt, un arī megabaiti jātaupa — braucu taču uz Grieķiju. Papriecājies par prezidenta pili un pāris elpu aizraujosiem skatiem pilsētas parkā, drusku nosalis, uz kādas viesnīcas durvīm ieraudzīju dažādas maksājumu karšu uzlīmes, un braši devos iekšā ēdamzālē. Viesnīcas ēdamzāle bija ieturēta īsteni sociālistiskā stilā, liela, plaša, sienas apšūtas ar tumšiem koka paneļiem, pie griestiem smagas kristāla lustras, masīvi galdi un krēsli. Neskatoties, ka astoņos no rīta es biju vienīgais apmeklētājs, bufetes rajonā cītīgi rosījās resna bufetniece baltā ķitelī ar baltu, cakainu vainadziņu, trauku mazgātāja un pavecs viesmīlis, kurš runāja angliski. Tiesa, pirmais pārpratums sanāca jau uzsākot sarunu — uz manu jautājumu, vai šinī iestadē akceptē American Express karti, kā to nepārprotami norāda uzlīmes uz durvīm, man atnesa mazu krūzīt espresso. Es no sākuma biju mēreni izbrīnīts, kas tā par laipnības izpausmi, bet vēlāk sapratu. Nekas. Pasūtīju vīnes šniceli — tā tik bija porcija! Pie mums pat lauku ēstuvēs nav tik lielas — liels šķīvis ar salātiem, daži kartupelīši un pāri visam liela, liela gaļas šķēle!!! Izdzēru pāris normāla izmēra kafijas, un pienāca svinīgais maksāšanas mirklis — devu savu AMEX karti — pāris neveiksmīgi mēģinājumi, un beigās vienojāmies par desmit eiro, kas pēc kursa sanāca tas pats, bet ar labu dzeramnaudu. Bet brokastis bija tā vērtas. Kad vēders pilns, varēju pievērsties nopietnākai pilsētas iepazīšanai, turklāt ārā jau bija pilnīgi gaišs, kas arī nav mazsvarīgi. Tā kā laika bija gana, tad nesteidzīgi izstaigāju centru, stundu vēl nosēdēju netā (ārā taču auksts, un tā ir laba iespēja sasildīties), aizgāju līdz Kalemegdanas cietoksnim, apskatīju ieroču kolekciju, papriecājos par ainavu, kada pavērās no cietokšņa uz Donavas un Savas sateku, aizgāju atpakaļ uz centru, tad gar Savas krastu gar veselu rindu pusnogrimušu, sarūsējušu kuģu,

no kuriem daži brīnumainā kārtā, pretēji visiem fizikas likumiem vēl turējās virs ūdens, un tad cauri kautkādiem šrotiem, pagalmiem, betona rūpnīcām un jokainiem mazdārziņiem iznācu centralās stacijas vagonu parkā — vietā, kur vilciena pavadoņi no tālsatiksmes vagoniem met ārā pasažieru atstātās drazas. Pie tam met ārā vienkārši tāpat — uz blakus sliedēm. Skats jau diezgan briesmīgs — tādi vietēja mēroga getliņi, un diez vai kāds to kādreiz plāno savākt. Pagājis garām šiem briesmu darbiem, ieraudzīju krūmos ieaugušas divas vecas tvaika lokomotīves — tas tik bija atradums! Man pilnīgi sirds sažņaudzās, kadā nožēlojamā stāvoklī tās bija — šis tas jau noskrūvēts, salauzts, sarūsējis. Kā vēlāk noskaidroju, tad tās ir atstātas rezerves daļām priekš muzeja lokomotīvēm, un kā izrādās, tad muzejs bija turpat aiz sētas.

Beidzis sajusmināties par atradumu, pačamdījis un safotogrāfējis, pa sliedēm devos stacijas virzienā, garām pārmijnieku un sargu būdai, kuriem es likos pilnīgi vienaldzīgs. Starp citu, nesen arī uzzināju, ka Serbijā ir vajadzīga speciāla atļauja, ja grib fotogrāfēt dzelzceļa stacijas. Man tāda doma pat prātā nebija ienākusi. Centrālajā stacijā papriecājos par tur izstādīto un smuki nokrāsoto lokomotīvi, safotogrāfēju arī to, bet man līdz vilcienam bija vēl tik daudz brīva laika… Saņēmos, un atstāju smago somu, kuru visu rītu biju staipījis līdzi, bagāžas glabātuvē, kura tur saucās nekā savādāk kā Гардероб, un nododod somu, jāuzrāda pase. Nav nekādi joki.