jau sen, staigājot pa pilsētu, gribas fiksēt dažādas fantastiskās izkārtnes un iestādījumu nosaukumus — pārsteidzoši oriģinālus un vienreizējus. un pie reizes, es labprāt iedzertu kādu alu kopā ar šo garadarbu radītājiem, nu tīri tā, zinātniskos nolūkos.


videonoma “stroncijs” liepājā



veikals “veloriba” arī liepājā.

CITO laikā Airavs bija iesidījies, un gatavs kalnus gāzt. te nu varam redzēt, kā viņš gatavojas forsēt jūru.

pagājšnedēļ pilnīgi nejauši atgadījos liepājā, jūras krastā pie ziemeļu fortiem. kā jau parasti, neko sliktu nedomādāms, gāju gar jūru, pie sevis klusu dungojot “mī, mī, mī, mī…” un te pēkšņi:

turpinot pirms gadiem iesākto tradīciju, dažas lietainas novembra dienas padzīvojos pa vēju pilsētu liepāju. pirmajā dienā gan pārsteidza bezvējš, taču tas tika kompensēts ar dāsnu lietu — un kas gan brīvdienās var būt jaukāks kā rudenīgs lietus? sestdienā gan lietus mazliet pierima (kā vēlāk izlasīju tviterī, tad no rīta esot pat bijis pērkona negaiss) un vējš atkal pūta ar dubultu sparu. protams, tika sameklētas šādas tādas labi paslēptas kastītes, apciemota karosta ar saviem nebeidzamajiem pazemes labirintiem un citiem jaukiem objektiem, jūras krastā izbaudījām vētras spēku — vējš pūta tā, ka kāpas galā varēja nesasprindzinoties slīpi karāties pret vēju un nenokrist, un viss liedags bija zem viļņiem. un pat brīžiem starp mākoņiem izlīda kāds saules stariņš. piektdienas vakarā izmantoju arī izdevību beidzot redzēt astro’n'aut dzīvajā atjaunotajā fonteina klubā. jāsaka gan, kaut arī klubs ir interesants un tīri omulīgs, tomēr izcēlās ar izcili sliktu skaņu. kad beidzot jābrauc mājās, tad arī parādās zilas debesis un saulīte arī spīd jo koši — jā, svētdiena bija jauka un silta pat ar visu vēju. svētdien izbraucām arī ar liepājas tramvaju, eleganta izklaide, rekomendēju , turklāt tikai 30 santīmi pērkot biļeti pie vadītāja. uz atvadām vēl izlodājām austrumu un zaļās birzs fortus, un tad jau kompass rādīja rīgas virzienu. tā kā brokastis sen jau neskaitījās, ieplānojām vakariņas saldū. saldus it kā nav diži liela pilsēta, taču atrast vietu, kur svētdienas vakarā paēst nav nemaz tik vienkārši. izmetām pāris riņķus pa centru, un kā vienīgo vietu, kur dod ēst, sazīmējām picēriju blakus rimī. acīmredzot šī tiešām ir vienīgā vieta pilsētā, kur var ieturēties un alu padzert, jo iestādījums bija pilns ar dažāda gadagājuma pilsoņiem, lielākoties dzerošiem alu. bet ēst tur tiešām dod garšīgi.

ievērojot pirms gadiem aizsākto tradīciju, novembra pirmspadsmitie datumi tiek vadīti dedzinot benzīna litrus un bradājot pa civilizācijas neskartām vietām tā patālāk no galvaspilsētas. pagājšgad bija spēles ar lāpstu liepājas karostā un ielūkošanās dienvidu kaimiņu kūrortos.

vakar arī kompass rādīja konkrētu rietumu virzienu, un neskatoties uz “to balto sūdu”, kas neatlaidīgi centās pārklāt zemi un piedot slidināšanās efektu autotransportam, nepilnu piecu stundu laikā ar pieturām gluži parastā kodolbāzē taujeņos un divkārtēju kāpienu pamestā graudu bunkurā rudbāržos (kāpt nācās divreiz, jo kad graudu bunkurā iekāpu pirmoreiz, slēpņa kārbiņa jautri grabēdama noripoja bunkura dziļumā un pa caurumu izkrita ārā, tā ka nācās kāpt ārā, un atkal vēlreiz iekšā. bet runā, ka fiziskas aktivitātes svaigā gaisā esot veselīgas). jo tuvāk nāca liepāja, jo mazāk sniega, līdz apmēram pie durbes sniegs beidzās. liepājas nestē ielējis jaunu porciju degšķidruma, devos pētīt karostas pazemes noslēpumus. garos stāstos izplūst nedrīkst, tas jāpiedzīvo un jāredz katram pašam. piemēram sikspārņu uzlidojumu šaurā pazemes koridorā, kur nekad neiespīdz saules gaisma kaut arī nebiju pārāk izvēlīgs attiecībā uz piebraucamajiem ceļiem, netrūka ne dubļu, ne peļķu, kautkā izdevās izvairīties no rakšanas darbiem. tik vien, kā vienreiz priekšējais labais rats ieslīdēja labi maskētā grāvī, bet pielietojot zirgspēkus arā tiku visai operatīvi. ā, pa ceļam tika aplūkots arī atjaunotais karostas tilts, tāds smuks.

diemžēl kuģu iešana kanālā nenotika, un tilta grozīšanu neredzēju. bet gan jau nākamreiz. nākamās dienas plāns mazliet mainījās un tā tika nobumbulēta senu draugu kompānijā un sameklējot vien tikai vienu slēpni sikšņu vecajās vējdzirnavās.

pēc interjera spriežot, pirms pārdesmit gadiem šī ir bijusi visnotaļ šika atpūtas vieta ar saunu, baseinu un disko. par to liecina lakoto līstīšu un preskartona apdare, un ar brūnu grīdas krāsu pārklātas vēsturiskās koka daļas — centrālais stabs un par gaismekļiem pārvērstie lielie koka zobrati. lai arī cik interjeru nebūtu papostījuši padomju interjeristi, lielākais posts nāk no augšas — caur lubiņu jumta kupolu var arī skatīties zvaigznēs, bet galvenokārt pa to līst iekšā ūdens visos savos agregātstāvokļos, un dara savu slapjo darbu. iesaku apskatīt, kamēr vēl ir ko redzēt.
atpakaļceļā uz rīgu izvēlējos braukt caur priekuli, ezeri, auci un jelgavu. pirmkārt nekad pa to pusi nebiju braucis, otrkārt tā ir lieliska iespēja izvairīties no garlaicīgās rīga-liepāja šosejas.

apstājos pavērties arī uz vaiņodes staciju, izrādās, ka tur vēl vienas sliedes ir palikušas, neskatoties uz to, ka pasažieru vilcienu kustība šajā posmā tika pārtraukta 1998.gadā un arī visi pārbrauktuvju luksafori un cita infrastruktūra ir nomontēta (dzelzceļa līnija liepāja — kaišadore (lietuvā) tika atklāta 1871.gada 4.septembrī). jā, protams, un pa ceļam var arī atrast kādu slēpni, kaut arī bija ļoti liels slinkums saspringt uz meklēšanu. tā arī daudziem slēpņiem pabraucu garām, tik vien kā palūkojos kā izskatās virszemes raķešu bāzes angāri nīgrandē un uzrāpos alšu kaļķu cepļa pašā augšā.

ceplis salīdzinoši labi saglabājies, var atrast visādas interesantas štelles, ejas, trepes un trepītes. kaut arī slēpņa aprakstā minēts, ka “slēpnis ir gandrīz pašā augšā” — kurš tad pievērš uzmanību tādam sīkumam, kā “gandrīz”? ja jau augšā, tad augšā, un daudz nedomājot pa jauko tērauda konstrukciju, kura ir pārsteidzoši stabila un metinājumi bija atnākuši vaļā tikai pāris vietās, kāpu tik augšā. ā, un vienā vietā trūka arī gabaliņš no lentera tā nu uzspēros līdz pašai augšai, pārmeklēju visas konstrukcijas potenciālās slēpņu vietas, gan loģiskās, gan neloģiskās un ļoti vīlies jau kāpu lejā. atkārtoju meklējumus arī stāvu zemāk, bet neveiksmīgi. mazliet sašutis jau spēru soli trepju virzienā, bet tad es ieraudzīju Viņu. jā, tas bija Slēpnis. atlika vairs tikai mazliet pakāpties un rokā ir! atrodot šādus lieliskus slēpņus, kvalitātes latiņa ar katru reizi tiek pacelta augstāk un pāriet jebkāda vēlme meklēt rīgas sūdslēpņus. ar labi padarīta darba sajūtu (tas ir viens no slēpņa kvalitātes kritērijiem) iekrāsojot auto vieglā smilšu krāsā turpinu ceļu mājup. brīvdienas ir izdevušās, atkal viens gads klāt un šovakar jāiet ievērtēt merilina daiļrade.

sestdiena palidoja vienā acu mirklī, un vēl tagad ir sajūta, ka tas viss notika pilnīgi citā dimensijā, kā labā spraiga sižeta kino. piedzīvojums saucās CDT Lapsa Simtiem un izpaudās kā intensīva dažādās vairāk vai mazāk ievērības cienīgas vietās paslēptu un nepaslēptu kontrolpunktu meklēšana, kā arī tiesnešu mašīnas izsekošana un ķeršana izmantojot internetā pārraidītu atrašanās vietas gps signālu, vienkāršiem vārdiem runājot — kā filmās rāda, kad uz ekrāna var redzēt, kur pārvietojas izsekojamais objekts. pasākumam atvēlētās desmit stundas pagāja nemanot, liepāja tika izbraukāta no viena gala līdz otram apmēram piecas reizes, tika pabūts stadiona katakombās, karostas graustos, ziemeļu fortos, ezerā uz mola, vecpilsētā, ostmalā, torņos, mazliet grobiņā, mazliet kapsēdē, mazliet šķēdē, zem tilta, uz jumta, ar velosipēdu, pie bungām, lidostā, pagrabos, riepās, mežā, aiz garāžām un vēl, un vēl… un pa starpu onlainā tv3 mājaslapā tika vērota hokeja tiešraide, kas arī sagādāja zināmu prieka devu. finišējām tieši laikā, respektīvi pirms saulrieta, ieapēdām organizatoru sarūpēto zupu, piecpadsmit reizes noskatījāmies hokeja spēles labākos momentus, pārspriedām piedzīvojumus, un saņemot paziņojumu, ka rezultātu apkopošana mazliet kavēsies, devāmies izbraucienā uz liepāju sameklēt pāris slēpņus un samedīt kautko ēdamu. pēc stundas pienāca vēl viena īsziņa, ka rezultāti tomēr nebūs tik drīz zināmi, un tika pieņemts lēmums doties pie miera. naktī nežēlīgi pārsalu, kaut arī bija divas vilnas segas un beigās vēl jaku uzmetu pāri, neapkurinātā cellē bija vēsāks nekā ārā, toties svētdienas rītā saulīte sildīja diezgan braši, tā ka siltums atkal ielija kaulos. atpakaļceļš bija līkumains ar vairākkārtēju apstāšanos un kāpšanu torņos, tiltos un citu objektu apskati, kas bija vistiešākajā veidā saistīta ar slēpņu meklēšanu un jautri pavadītu laiku. ap pusdienlaiku mana jautrība beidzās ar neciešamām galvassāpēm un vispārēju nelabumu, bet ko nu par to. divas dienas pavadītas godam, nobraukti 700+ km, gūti simtiem iespaidu un pozitīvu emociju, kārtējo reizi aplūkota liepāja un atklātas jaunas vietas, kur būs vēlreiz jāatgriežas un apskatei jāvelta mazliet vairāk laika. lielum lielais paldies organizatoriem — CDT, un komandas biedriem calibra666!

11.novembris.
reizēm pienāk brīdis, kad apnīk mīt ikdienas taciņu un bakstīt klabiatūru, bet gribas kautko, nu… kautko citu. un tamdēļ tiek izbrīvētas brīvdienas, lekts pelēcītī (kurš, kā jau ierasts, saniķojas un izrāda vēlmi remontēties tieši dienu pirms starta) un uzsmaidot pakaļpalicējiem, tiek uzņemts konkrēts rietumu virziens. ceļš rietumu virzienā necik tālu vis neved, jo kāds uzreiz aiz Liepājas ir pamanījies izrakt jūru, bet arī līdz jūras plašumiem ir gana ko darīt. protams, bezmērķīga braukāšana pa ceļiem un neceļiem ir pagātne, un mūsdienās, lielā mērā braukšanas virzienu un pieturas punktus nosaka visādās vietās saslēptas kārbiņas un bundžiņas, dozītes un kastītes, sauktas arī par kešiem, jeb pēc jaunākās modes — par G—punktiem. starp galvaspilsētu un rietumu krastu pie b.jūras šādi punkti arī ir atrodami, un tad nu tos arī es devos medīt. slēpņu atraktivitāte ir klasificējama gan pēc vietas, kurā vai pie kuras tas noslēpts, gan arī cik viegli tam var piekļūt. tā nu pa ceļam pagadījās caurteka zem liepājas šosejas, kurā pilnīgi negaidīti bija ūdens (!) un nokļūšana līdz slēpnim notika gandrīž špagatā ejot pa caurtekas sienām. jā iekļūšana tajā trubā bija gana vienkārša un ātra, tad lai tiktu ārā, nācās mazliet pacīnīties, lai nepiesmeltu bikses (bija jau arī gumijas zābaki, bet auto bagāžniekā…) nākamā pietura bija grobiņas estrāde ar vietējām emometenītēm, gulbju dīķi un rozā zemūdeni. popārts arī grobiņā ir popārts.

tālāk, pēc nelielas garāmaizbraukšanas un līkuma izmešanas caur mežu piebraucām bārtas armijas bāzei no otras puses, jo pirmās puses ceļam pamanījos aizbraukt garām. un kas interesanti, ne vienmēr taisnākie ceļi ir tie labākie, jo braucot prom pa taisnāko ceļu, nācās atzīt, ka tas ir krietni vien bēdīgāks, nekā jaukais grantsceļš mežā. tuvojās ieplānotais vakariņu laiks palangā, un pa ceļam uz ēdnīcu vēl nolēmām palūkoties uz kādu pagājušā gadsimta sākuma dzelzsceļa līnijas bārta — rucava inženiertehnisko būvi pār bārtas upi.

tilta atlikums ir gana iespaidīgs objekts, un kā jau tā laika labākajās tradīcijās būvēts, monumentālās mūra daļas un tilta centrālā ferma ir palikušas "gandrīz kā jaunas", ko nevarētu teikt par sapuvušajiem gulšņiem un norūsējušām margām un citām maznozīmīgām metāla daļām. pastaiga pār tiltu mazliet kutina nervus, bet ir to vērts. turpinot ceļu, nu jau uz dienvidiem, respektīvi uz lietuvas lielāko piejūras kūrortu palangu, un priecājoties par latvijas nemarķētajiem ceļiem, sanāk iebraukt arī rucavas centrālajā laukumā, kur vienā pusē vietējais šņabja veikals, otrā — pasts, un nekādu norāžu, nekādu horizontālo apzīmējumu, nekāda apgaismojuma. bez starpgadījumiem uz tausti sanāk izkļūt uz pareizā ceļa, un mierīgu sirdi mums tuvojas palanga. pirmie iespadi ir gauži spocīgi — pilsēta ir izmirusi, ceļā sastopam varbūt četrus auto, gājējus neredz. vairumā māju logi tumši, slēģi nolaisti, klusums… arī uz centrālās gājēju ielas astoņos vakarā manāmi kādi pieci cilvēki, un un iestādes kurās var dabūt ēst arī nav sevišķi daudz. dīvaini. vai tad tiešām ārzemju tūristi neizmanto palangas starptautiskās lidostas piedāvātās iespējas un masveidā negāžas notriekt savus dolārus, eiro un mārciņas šajā jaukajā vietā? tur pat labākajās katoļu tradīcijās seksšops un masāžas salons ar baznīcu fonā.

viss pie rokas, tā teikt. ā, un vakariņas bija garšīgas, tas gan jāatzīst. neskatoties uz to, ka bija zināmas grūtības sakomunicēt ar apkalpojošo personālu — meitenīte brīvi pārvaldīja tikai lietuviešu valodu, un tāpēc sauca talkā pavāri, vai trauku mazgātāju, vai nu es nezinu kas viņa tāda bija, bet vismaz runāja krieviski. jā, nu vakariņas tātad bija garšīgas, un varējām apmeklēt dažas ievērības cienīgas koku saknes un labākajās lietuvas kešotāju tradīcijās, slapjos miskastes maisos ietītas brokastu kārbas. paveikuši tumšos darbus, mājām sveikas spoku pilsētai, un atgriezāmies atbalstīt tūrisma industriju tēvzemē.
12.novembris.
12.novembra rīts… jā, tāds zīmīgs datums, gadu mija, es pat teiktu. bet ko nu par to divpadsmitā novembra plāns bija tikt iespējami tālu uz dienvidiem gar jūras krastu, respektīvi līdz krievijas pierobežai kuršu pussalā, kurš arī vieksmīgi tika izpildīts, turpceļā uzkāpjot vienā ne pārāk stabilā senlaiku novērošanas tornī un pie robežas atrādot skarba izskata lietuviešu robežsargdāmai dokumentus.

kamēr aizkļuvām līdz nidai, bija jau pienācis pavēls pusdienlaiks, un vienīgajā nidas ēstuvē tika iebaudītas pusdienas. ievērojot pēdējo dienu tendences, atkal ļoti agri satumsa, un kešdarbe (LZA terminoloģijas komisijas garadarbs) varēja sākties. kamēr nidas bākas starmeši tumsā meta savus starus, tikmēr mēs tās pakājē kā jāņtārpiņi spīdinājām savus lukturīšus un apčamdījām seno mūru atliekas (cik romantiski, vai ne?). nākamais apčamdes objekts bija pāris km uz dienvidiem, tāds vietējais tuksnesis ar mazām priedītēm, un diezgan spocīgu skatu mēnesgaismā. pieļauju, ka gaismā tāluma var saskatīt arī kēnigsbergas senos torņus, bet tumsā ta kā nesanāca. toties lapsas gan tur netrūka. viena pat piesēda ceļmalā un ar garlaikotu skatienu nolūkojās uz šiem dīvaiņiem, kas pilnīgā nesezonā un pa tumsu braukā te, zin. atpakaļceļā uz kontinentu vēl sanāca pāris pieturas ar pastaigām mēnesgaismā, un pilnmēness spīdēja atspēries, tā, ka pat lukturīši varēja atpūsties. nonākuši atpakaļ uz cietzemes, tika nobaudīts klaipēdas statoila kakao (nav slikts, tiešām, gandrīz kā mājās) un ļoti operatīvi atrasti visi klaipēdas keši. līdz ar pusnakti tika saniegtas arī liepājas ugunis, un vakars varēja sākties.
13.novembris.
ātras brokastis pulksten vienos, un dienaskārtībā jautājums: "kas jauns liepājā?". pastaiga pa molu, mazliet viļņu šļakatas, pilsētas vēsturiskais centrs, dzelzsceļa tilts no iekšpuses, zirgu salas dambis un ne pārāk patīkams vējš. pēc īsas kafijas pauzes…ē… kautkur, nākamā pietura ir karaostas gruveši. tā nu ir vieta, kur diennakts tumšajā laikā cilvēki ar tīriem nodomiem neiegriežas. par laimi nevienu tādu nesastapām tālāk ceļš veda pa piejūras meža ceļiem ziemeļu fortu virzienā. kautkā nesanāca uztrāpīt uz īstā ceļa, tāpēc nācās izbaudīt mazliet bezceļu, ar visām ekstrām – jauku norakšanos kāpā. pusstunda darba ar lāpstu mēnesgaismā (operācija 'spēle smiltiņās ar mašīnīti un lāpstiņu') un braucam tālāk.

pēc rakāšanās vairs nebija iekšā rāpties priedē un pēc tam pārlēkt uz novēro&
scaron;anas torņa jumta, un tādā pat vīzē arī atpakaļ — šis piedzīvojums atlikās uz nākamo reizi. tā lūk. iespaidi iespiedušies, sajūtas sajustas, atradumi atrasti. ceļš mājup.

tā kā ziema šogad ir padevusies nepieklājīgi silta, tad ar liepājnieku laipnu gādību sestdienas vakarā atklājām šī gada burāšanas sezonu. kaut arī sākums bija ieplānots septiņos vakarā, es, Salavecis un Krist2ps ieradāmies mazliet laicīgāk, lai nesteidzīgi varētu uzcelt kādu smilšu pili un uzdejot jūras krastā (tiem kas nav kursā – tas tāds burātāju rituāls, lai vējš nav pārāk stiprs), kā arī iemēģinājam karaliskos apartamentus. un tad jau arī sākās! vakara pirmo daļu mierīgā un omulīgā atmosfērā paburājām pa karalisko ķēķi – ieradās tie kas ieradās – Toms, Pēteris, Namejs, Jokerz, es, Salavecis, Krist2ps, un … un… tas džeks ar bembi… piedod, aizmirsu tavu vārdu  - atcerējos - taraCkaans nu lūk, kad ķēķa ūdeņi sāka kļūt par seklu mēs ar savu buru aizburājām paburāt pa fonteina klubu, kur klātesošo ausis ar mūziku pildīja instrumentālais ansamblis no alpiem. mjā… un tad es pamodos. no rīta pēz mazas ieturēšanās un statoila kafijas Pēteris iejutās gida lomā un izrādīja mums liepājas ievērojamākās vietas – paldies viņam par to! nu un tad nolikām Pēteri gandrīz tur pat kur paņēmām, Salavecis uzsauca saviem ziemeļbriežiem nūūū!!! un apbraucot stāvošos auto (jā dīvaini, kas tā par jaunu modi parkot auto uz šosejas braucamās daļas?!) visai drīz bijām rīgā.
vēlreiz liepājniekiem paldies!

turpinājums »