vienā no īsajām apstāšanās reizēm benzīntankā, lai tikai ielietu degvielu, blakus apstājās melns sestais žigulis. tā kā ceļā bijām kādu nedēļu, tad pie pastiprinātas uzmanības jau bijām pieraduši — raibi autobusi izraisītu interesi pat visgarlaikotākajā bankas darbiniekā. šoreiz gan no žiguļa izrāpās ne gluži baņķieris, bet gan tāds ādas žaketē un kepkā tērpies neliela auguma melnīgsnējs vīrelis. pie mums tādus sauc par čigāniem, bet tur, spriežot pēc auto numura zīmes, tie laikam ir kazahi. tātad, pienāk šis te vīrs klāt, smaidīgs tāds viss, pilnīgi kā saulīte, divas rindas spožu zelta zobu — tātad tomēr baņķieris, un sāk runāties — no kurienes braukuši, uz kurieni, cik ilgi, vienvārdsakot nekā oriģināla. onka ar lietpratēja aci ievērtē tehniku, sarunas uzturēšanai painteresējas par šādām tādām tehniskām niansēm. ap to laiku benzīns jau ir salijis bākās un mēs sākam rausties iekšā savos braucamrīkos, kad kazahu baņķieris sper vaļā gadsimta piedāvājumu — “varbūt jums vajag kartupeļus, burkānus? man ir bagāžniekā, lēti atdošu? jeb varbūt gultas veļu, palagus, dvieļus? ļoti labs, kvalitatīvs audums, vajag ko?” diemžēl sarūgtinājām kungu, un noraidījām šo izdevīgo piedāvājumu.
šī bija diena, kad aptaujājuši vairākas instances, tajā skaitā pastu ar vāciski runājošu pastnieci, konstatējām skumju faktu, ka baikāla tūrisma metropolē hužirā tiešām nav neviena bankomāta, un nekādu iespēju veikt neskaidras naudas norēķinus. pārskaitījām Lienes naudu (viņa bija vienīgā ar skaidru naudu) — sanāca tieši trijām biļetēm līdz irkutskai un vēl par viesnīcu norēķināties. autonomas, velonomas un citi prieki automātiski nosvītrojās, un nekas cits neatlika, kā doties nelielā pastaigā uz kalnu ezeriņu salas vidienē, nieka 12 km taisnā līnijā. pasākums gan mazliet ievilkās, un 22 kilometrus nočāpojām nieka septiņās stundās, reāli aplaužoties pie dubļainas plančkas gaidītā ezera vietā. noguruši un izslāpuši iznācām uz lielceļa un uzsākām soļot hužiras virzienā, apdzenot līdzīgu tūristu grupu. kādu laiku uz šosejas bija miers un klusums, jo satiksmes plūsma ir atkarīga no prāmju kustības. tad vienā brīdī tālumā parādījās pirmās mašīnas — acīmredzot bija pienācis prāmis. sākām stopēt, un jau kāda otrā mašīna apstājās un paņēma Lauru un Lieni, bet pēc divām minūtēm arī es jau sēdēju nākamajā auto. par to tad arī stāsts.
auto pats bija diezgan svaigs japāņu parketnieks, marku nepateikšu, kurš viņus visus var atšķirt. japāņu auto taipus urāliem jau nav nekas īpašs, bet šis konkrētais, atšķirībā no vairākuma, bija ar stūri kreisajā pusē. pie stūres sēdēja tāds kā vietējais uzņēmējs, kungs ap gadiem piecdesmit, baltā kreklā ar šlipsi, un viņam blakus, cik varēju noprast no sarunas — viesis. abi divi bija visīstākie burjati — tādi, kā bildē, bet runāja čista krieviski. knapi biju apsēdies, kā jau atskanēja jautājums: “no kurienes tu esi?” atbildēju, ka no rīgas, un pie stūres sēdošais vīrs pilnīgi palēcās: “kā, no pašas rīgas? šitā te ar kājām, vai?!” atbildēju, ka tomēr nē, esmu ieradies ar auto, bet redz tā gadījās, ka auto tagad brauc bez manis. turpmākā saruna gan vairāk pārvērtās par pie stūres sēdošā kunga stāstu savam viesim par latviju, ik pa laikam paprasot man apstiprinājumu. stāsts bija apmēram sekojošs: “o, latvija, jā, vieglas uzvedības sieviete, tur ir skaisti! es tur biju divas nedēļas septiņdesmit ceturtajā gadā, vepils, ja, pareizi? divsimts kilometrus no rīgas, vaine? jā, nu vepils ir fantastiski skaista pilsēta — jūra, ielas asfaltētas, vieglas uzvedības sieviete, gājējiem trotuāri, viss vieglas uzvedības sieviete, tīrs, kārtīgs, eiropa, vieglas uzvedības sieviete uz vīrieša dzimumlocekļa! pareizi? ieej veikalā, a tur, vieglas uzvedības sieviete, plaukti pilni, cilvēku nav — es uzreiz, vieglas uzvedības sieviete, divas pakas uz māju nosūtīju! un kādi tur ir ceļi, vieglas uzvedības sieviete, asfalts gluds kā galds, vieglas uzvedības sieviete, nevienas bedrītes, var reāli atvilkt uz vīrieša dzimumlocekļa, ne tā kā te, vieglas uzvedības sieviete, pa bedraino granteni. un tur arī, kārtība, vieglas uzvedības sieviete, viņi neskrien, ievēro noteikumus! autobuss trīs stundas līdz vepils brauca, es, vieglas uzvedības sieviete, šoferim saku — ko tu nebrauc ātrāk? a viņš man, vieglas uzvedības sieviete, atbild, ka te ne vīrieša dzimumlocekli ātrāk nedrīkst! iedomājies? es tak, vieglas uzvedības sieviete, tur pa pusstundu būtu aizbraucis, vieglas uzvedības sieviete!” tādā stilā viņš turpināja sajūsmināties par latviju vēl kādu brīdi, līdz atkal pievērsās man: “klausies, a kā jums tur visi šitie armēņi un azerbaidžāņi, daudz sabraukuši?” “nē” atbildu, “tie pie mums nebrauc”. atzinīgi pakratījis galvu vīrs noteica “pareizi ir, tos čurkas nevajag laist iekšā! mums gan te, vieglas uzvedības sieviete, viņu pilns!”
2011.gada 4. — 5.jūlijs, Severobaikaļska, Ņižņijangarska.
pēc četrpadsmit dienu brauciena, stāvot baikāla krastā, bija skaidrs, ka atlikušajās astoņās dienās nekāda ekskursija un akmeņu krāmēšana austrumu krastā vairs nespīd, pārāk riskanti un varam nepaspēt uz lidmašīnu. lai šīs astoņas dienas padarītu krāsainākas un dažādotu izmantoto transporta klāstu, nolēmām daļu baikāla šķērsot ar kuģi. neatceros, no kurienes bija šī informāciju, taču mītiskais kuģis no severobaikaļskas uz irkutsku tika minēts kā iespējamais evakuācijas plāns kopš paša ekspedīcijas sākuma, bet nekādas sīkākas informācijas par baikāla kartē iezīmēto raustīto kuģu ceļu nebija. tad nu ceturtā jūlija rītā, uzreiz pēc brokastīm (~ap 14:00) sākām aptaujāt satiktos vietējos iedzīvotājus. pirmie uzradās paši, mēs vēl nebijām novākuši mīlestības kalnā uzslieto nometni, kad ar žiguli ieradās trīs ne pārāk skaidri vīreļi. sākumā bija parasta saruna ar apstākļu noskaidrošanu, kas mēs tādi un kāpēc, un vai var apbraukt apkārt baikālam, un kādi otrā pusē ceļi un tā tālāk, līdz nonācam pie jautājuma par kuģu satiksmi ar irkutsku. es uzdevu tiešu jautājumu, vai tāds kuģis vispār ir, kā viņu var atrast un kad viņš iet. vīri rādīja mazliet apjukušas sejas, un sniedza ne pārāk skaidras atbildes — “jā, komēta iet, katru otro dienu, kad biju maziņš, ar mammu braucām uz irkutsku, jā. piestāj tur, kur agrāk bija zvejas osta, tagad armijas daļa.” ļoti aptuveni paskaidrojumi. līdzīgas atbildes saņēmām arī no vairākiem citiem pilsētā sastaptiem cilvēkiem, tika minēti dažādi atiešanas laiki un dienas, arī aplūkojot norādīto piestātni neko jaunu neuzzinājām — nekādas norādes, ka te vispār kāds kuģis piestāj. aprunājoties vēl ar dažiem vietējiem “jūrniekiem”, uzzinājām ka pāris reizes nedēļā komēta te garāmbraucot piestāj, bet var arī nepiestāt, tāpēc labāk doties uz ņižņijangarsku, kur tam kuģim ir tāds kā galapunkts. ņižņijangarskas piestātnē arī nekas neliecināja par regulāriem pasažieru pārvadājumiem — tukša piestātne, ar dažiem zvejas kuģiem un laivelēm. galu galā tomēr izdevās atrast kompetentu personu, pat vairākas — piestātnes sargu būdā rezidējošās tantiņas apstiprināja komētas esamību, un ka tā kursē divreiz nedēļā — trešdienās un sestdienās, un atiet 7:40. un kas pats interesantākais — trešdienas rītā uzkāpuši uz kuģa ko mēs ieraugam? jā tas ir kuģa kursēšanas grafiks, ar precīziem pienākšanas un atiešanas laikiem! jo kur gan vēl to sarakstu lai liek, ja ne uz kuģa?
tieši tāda pat situācija atkārtojās arī baikāla otrā galā, kad gaidījām prāmi, lai pārceltos no ļistvjankas uz portbaikālu — atnācām uz norādīto vietu, kur tikai pielietojot dedukciju, jeb kā to krievijā dēvē — čuju — var nojaust, ka tā ir prāmja piestātne. pulkstenis rādīja tā ap sešiem vakarā, pūta auksts vējš un taisījās uz lietu. no prāmja ne miņas. un arī citu braukt gribētāju nav. tā mēs notirinājāmies kādas divas stundas, līdz piestātnē ieradās vēl viena dāma, kura ievīstījās ciešāk savā vējjakā un nolīda aizvējā pie krūmiem uzpīpēt. pēc viņas nesteidzīgās uzvedības varēja saprast, ka viņa kautko gaida, un iespējams, ka prāmi. tāpēc gāju pavaicāt, vai šovakar prāmis vēl būs, un cikos. jā, viņa apstiprināja, prāmis būšot 20:45, vēl mazliet jāuzgaida. un tieši tā, ap 20:40 piestātnē pēkšņi saradās lērums brauktgribētāju, daži pat ar auto, un upes pretējā krastā parādījās ilgi gaidītais prāmis. un ko mēs ieraudzījām uzkāpuši uz prāmja? jā, elegantu, kokā grebtu prāmja kustības sarakstu.
kā atklājās atgriežoties rīgā, lai arī cik dīvaini tas neliktos, pakaļpalicēji, konkrēti mūsu radiocilvēks Raimonds (tas kurš autoziņu raidījumos stāstīja visādus faktus) pat bija pamanījušies augstāk minēto kuģu sarakstus uzrakt pat internetā.
tātad, ja ir plāns krievijā pabraukt ar kuģi, tad jārēķinās ar visnotaļ rūpīgu izpētes un novadpētniecības darbu, jārezervē pāris dienas brīva laika un jābruņojas ar pacietību un piemērotu apģērbu.
11.jūlijs, irkutska
izkāpuši no burvīgā vilciena tieši irkutskas centrālajā stacijā, kura atrodas galīgi ne pilsētas centrā, pēc īsas apmaldīšanās un vairāku uzmācīgu “хотел, приват румс, апартментс, такси ту ольхон, байкал плиз” atšūšanas iekāpām tramvajā lai tiktu pāri upei uz pilsētu. nekādas konkrētas vīzijas kurp doties nebija, prtg brālēna telefons joprojām klusēja, tā ka nolēmām meklēt kādu lētu viesnīcu. stacijā iegādātais pilsētas plāns arī nekādu skaidrību neieviesa, tāpēc pabraukuši ar tramvaju, vadoties pēc sajūtām, kāpām ārā, un turpinājām ceļu kājām, vērīgi lūkojoties apkārt. diemžēl nekas neliecināja par tūrisma industriju un viesmīlību, ja neskaita labākajās sibīrijas dizaina skolas tradīcijās ieturētu greznu rozā grieķu — romiešu tempļu sajaukumu piecos stāvos ar zelta uzrakstu “гостиница европа”. paklīduši vēl kādus kvartālus nonācām tādā kā mikrorajona centra laukumā ar strūklakām un saldējuma kioskiem, skvēra soliņos pēc darbadienas atpūtās darbaļaudis, bērneļi bļaustīdamies lēkāja pa baseinu un vispār pilsētas ielās bija pārsteidzoši daudz cilvēku — rīgā pulksten deviņos vakarā visi jau godīgi skatās televizorā, nevis pie strūklakas dzer šņabi. kritiski nopētījuši relaksēto proletariātu, gājām prasīt ceļu tuvākajam taksistam. arī šoreiz taksometra šoferis bija atsaucīgs, saprata mūsu vēlmes un izstāstīja kā nokļūt līdz viesnīcai daļņevostočnaja ielā 22/2. izstāstīja, atzīmēja mūsu kartē un tā kā tas neesot pārāk tālu, tad piedāvāja mūs turp nogādāt par apaļiem simts rubļiem (~1.80 ls). mēs gan atteicāmies, jo tas jau ir tepat, tad viņš izstāstīja ceļu vēlreiz un vēl uzzīmēja shēmu. sirsnīgi patencinājuši devāmies norādītajā virzienā — līdz pirmajam luksoforam taisni, tad jāpagriežas pa labi un tālāk lejā no kalniņa pa postiševa bulvāri. garām veikalam “пятёречка” — tāds kā mūsu s.neto, tad vēl mazliet lejā, un tad gar piecstāvu mājām pa kreisi. jāatzīmē, ka viss rajons ir reāli līdzīgs ķengaragam, gan piecstāvu mājas, gan novietojums pie upes, un publika arī. nu lūk, tātad iegriežamies pa kreisi starp piecstāvenēm, bet uzraksti uz māju numuriem joprojām neliecina par daļņevostočnajas ielas klātbūtni, un arī nevienu sarkanu ķieģeļu jaunceltni tuvumā neredz. izejam cauri vēl pāris pagalmiem, un tā kā ainava nemainās, nolemjam pakonsultēties ar divām omītēm, kuras turpat apspriež kāpņutelpas notikumus. tantes mazliet izbrīnījās par mūsu jautājumu, un pirmais pretjautājums bija, vai mēs esam vācieši. piedāvājām minēt vēlreiz, un paralēli poļiem un čehiem tika piedāvāts arī diezgan tuvs lietuviešu variants. galu galā omītes viena otru pārtraucot gari un plaši izstāstīja, ka mums jāgriežas atpakaļ, un jāiet pilnīgi pretējā virzienā, jāšķērso postiševa bulvāris, tad gar vienu māju, tad gar otru, tur kur bija vecās ivanovnas buločnaja jānokāpj pa trepītēm un tad tik pa labi — tur arī būs tā daļņevostočnaja 22. labi, teicām paldies un griezāmies atpakaļ. visu atradām, nokāpām pa trepītēm, un jā — uz mājas rakstīts daļņevostočnaja 69! jē, tagadiņ tikai pārdesmit kvartāli un klāt būs. vienīgā nelaime, ka visi sešdesmitcikturtie numuri salikti iekšpagalmos uz daudzstāvu mājām, un cik var noprast tad slavenās daļņevostočnaja ielas vienā pusē, otrā pusē māju nav, un tuvumā arī neredz. tātad jāiet būs ļoti tālu. nogājuši trīs mājas, sastapām jauniešu bariņu, nu tādi galīgi vietējie pacani, ar šņabīti un aliņiem, viss kā nākas. ko tur daudz, jāuzdod kontroljautājums, vai mēs pareizi ejam. čaļiem, protams, arī prieks par jocīgajiem ārzemniekiem “а ты что — американец?”. uzklausījuši mūsu sāpi, džeki paši uz brīdi apjuka, un momentā nevarēja vienoties, kur atrodas prasītā adrese, taču beigās mums paskaidroja, ka ejam pilnīgi pretējā virzienā un jāgriežas atpakaļ, jākāpj pa trepītēm augšā, jāiet cauri cik tur tiem pagalmiem, jāšķērso postiševa bulvāris, nu tāda liela iela ar kokiem pa vidu, otrā pusē jāskatās kur sākas daļņevostočnaja iela, jo pāra numuri sākas no postiševa ielas uz otru pusi, uz šo pusi aiziet tikai nepāra mājas — “не ну ты неудивляйся, ты в россии.” gājām atkal atpakaļ, pa trepītēm, cauri pagalmiem, kuros arī sēdēja dažādu gadagājumu jaunieši un baudīja vasaras vakaru un jau kuro reizi ar neviltotu izbrīnu skatījās uz mums, un ne bez pamata, jo katru reizi mēs pagalmu šķērsojām citā virzienā. pie reizes apjautājāmies arī viņiem, un guvām apstiprinājumu, ka šoreiz ejam pareizi. šķērsojuši postiševa bulvāri, atkal nokļuvām omīšu pagalmā, taču šoreiz gājām vien tālāk. pie tuvākās daudzstāvu mājas tiešām bija 22 numurs, bet iela cita. un tā arī pie visām tuvākajām apkārtnes mājām numuri bija pilnīga randomā un ar dažādiem ielu nosaukumiem — lieliska vieta mistērijai. vēl apjautājuši pāris vietējiem iedzīvotājiem līdzīgus pretīmnācējus, beidzot uz vienas sarkanas ķieģeļu jaunceltnes ieraudzījām ilgi gaidīto viesnīcas uzrakstu. jā, tur tā arī bija, izvietojusies daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva labiekārtotos dzīvokļos par gana saprātīgu cenu — 2000 rubļiem (~36 lati, un tas bija vienīgais brīvais numurs, un turklāt arī dārgākais). pie viesnīcas ieejas atkal sēdēja ar dzērieniem bruņojies jauniešu bariņš, un skaļi izteica minējumus un komentārus, no kādas zemes mēs esam — angļi, amerikāņi, vācieši, un mazliet apsēdās, kad saņēma atbildi krieviski, lai izvēlas izteicienus, jo mēs visu saprotam.
2011.gada 25. jūnijs, pilsēta Bakal, urālos pie lielās bedres.
apskatījuši mazo, tikai 180 m dziļo bedri, izlīkumojām pa kalniem, un izbraukuši cauri pilsētai, apstājāmies mīlestības laukumā. par to, ka tas ir mīlestības laukums liecināja dažādas liecības — uzraksti uz sienām “я люблю тебя маша”, izmētāti lietoti prezervatīvi un tukšas dzērienu pudeles. no šī laukuma bija tikai mazliet jāpakāpjas, lai nokļūtu lielās bedres pašā malā, un skats pavērās tiešām iespaidīgs — bedre bija tik dziļa, ka tai dibenu nevarēja saskatīt. tā nu mēs tur jūsmojām par akmeņaino ainavu, fotogrāfējāmies, pamētājām gan mazākus, gan lielākus akmeņus, novēlām arī nelielu klintsbluķi, un vispār kopumā labi pavadījām laiku. tajā pat laikā objektu aplūkot ieradās arī kāda vietējā ģimene, pēc skata diezgan zolīds pāris, pilnīgi tādi kā inteliģenti no skata, ar diviem bērneļiem tā uz gadiem astoņiem. kamēr vecāki skaitīja kamazus, brālis ar māsu uzsāka nelielu jandāliņu turpat kraujas malā, uz ko visai asi reaģēja māte, saķerot meitu aiz rokas un gana skaļi aizrādot, ka šādi spēlēties uz klints malas ir bīstami: “ты щто блядь сука совсем охуела дебилка?!” mazā, protams, īpaši nepārdzīvoja par aizrādījumu, toties es gan biju diezgan pārsteigts.
