vakar biju uz “Doktora Parnasa iedomu pasauli” — brīnumjauka filma, desmit zvaigznes. labi aktieri, mazliet mistikas, mazliet fantāzijas… nē fantāzijas bija ļoti daudz, jo tā ir filma par fantāziju, par to kas mums katram galvā darās, un brīžiem tā vien likās, ka savu roku scenārija rakstīšanā bija pielikuši arī doktors Zigmunds un doktors Alberts. kautkad pagājušā gada nogalē, pirms kādas citas filmas redzeju “doktora Parnasa” treileri, un neskaitot Džoniju Depu, nekas prātīgs neaizķērās — kārtējā sviestainā filma, un ar tādu spriedumu tā arī tika iesviesta putekļainajā plauktā “filmas, kurām nav vērts tērēt laiku” (iedomātajā, protams). taču dzirdot pozitīvas atsaukmes no dažiem cilvēkiem, mainīju domas, un aizdevos noskatīties šo filmu. tiešām biju gājis maldu ceļus, un pavirši biju iesviedis šo filmu ne tajā plauktā. tagad man viņa stāv plauktā “tās ir labās!”.
vēl par plauktiem runājot, gluži tāpat, kā augstākminētā filma, bez domāšanas plauktā “filmas, kurām nav vērts tērēt laiku” pēc treilera noskatīšanās ielidoja filma “avatars”. jo dienas, jo vairāk visur parādās informācija par šo filmu, kas tikai apstiprina manu lēmumu. iespējams, ka arī šajā gadījumā es kļūdos, bet izskatās, ka to es neuzzināšu.

sen nebija gadījies redzēt tik kvalitatīvu un baudāmu filmu — gan acīm prieks, gan ausis ir ar ko palutināt. protams, stāsts ir par Tarantino jaunāko darbu “bēdīgi slavenie mērgļi”, kas tiešām ir teicama filma, no pirmā kadra līdz pat beigu titriem. eleganta aktierspēle lielisku aktieru izpildījumā, no kuriem kā spilgtākais bija Kristofs Valcs pulkveža Hansa Landas lomā, un kā jau visās afišās izreklamēts, arī Pits B. bija dabūjis lomu šajā filmā, un jāsaka, ka diezgan bālu. bet ko nu tur daudz, labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz lasīt — tiešām iesaku noskatīties, aizejiet uz kino, kamēr vēl rāda.

vakar biju uz filmu par jāņu nakti. jauks un labi nostrādāts vietējā ražojuma kino ar vieglu ironijas devu. tā kā es kino eju skatīties lai izklaidētos, nevis meklēt visādus sīkumus, kur piekasīties, tad analīzes nebūs. man patika

Vakar biju uz feinu filmu – “Labs gads” (A Good Year) ar Raselu Krovu un Marionu Kotiljē (Russell Crowe, Marion Cotillard). Sižets vienkāršs un diezgan paredzams, bet ne par to stāsts. Filmas galvenā darbības vieta – muiža ar vīna dārzu un mazpilsēta Provansā. Superīgi! Miers, sava pasaule, nekādas nomācošās lielpilsētas, nekādas steigas (tas attiecas arī uz trokšņaino mazpilsētu, kura epizodiski parādījās fonā). Nu jā, tātad baigi sagribējās turp aizbraukt. Pat ne konkrēti uz to pilsētu un muižu, bet vispār uz Franciju, varbūt līdz Okeānam (iepriekšējā reizē drusku laiks aptrūkās), padzīvoties pa mazpilsētām, izbaudīt Francijas burvību… un tam visam klāt atcerējos kādu divpadsmit gadus vecu sapni – iemācīties franču valodu. Kāpēc? Tāpēc, ka gribu. Tāpēc, ka patīk. Tāpēc, ka ir baigi feinā sajūta, kad tu aizbrauc kautkur nafig labi tālu prom, un ar pilnīgi svešu cilvēku vari saprasties nespēlējot “mēmo šovu”. Kādam tas varētu likties muļķīgi un lieki, bet droši vien to varētu saukt par izglītības egoismu. Mācīšos. Un iemācīšos!