11.jūlijs, irkutska
izkāpuši no burvīgā vilciena tieši irkutskas centrālajā stacijā, kura atrodas galīgi ne pilsētas centrā, pēc īsas apmaldīšanās un vairāku uzmācīgu “хотел, приват румс, апартментс, такси ту ольхон, байкал плиз” atšūšanas iekāpām tramvajā lai tiktu pāri upei uz pilsētu. nekādas konkrētas vīzijas kurp doties nebija, prtg brālēna telefons joprojām klusēja, tā ka nolēmām meklēt kādu lētu viesnīcu. stacijā iegādātais pilsētas plāns arī nekādu skaidrību neieviesa, tāpēc pabraukuši ar tramvaju, vadoties pēc sajūtām, kāpām ārā, un turpinājām ceļu kājām, vērīgi lūkojoties apkārt. diemžēl nekas neliecināja par tūrisma industriju un viesmīlību, ja neskaita labākajās sibīrijas dizaina skolas tradīcijās ieturētu greznu rozā grieķu — romiešu tempļu sajaukumu piecos stāvos ar zelta uzrakstu “гостиница европа”. paklīduši vēl kādus kvartālus nonācām tādā kā mikrorajona centra laukumā ar strūklakām un saldējuma kioskiem, skvēra soliņos pēc darbadienas atpūtās darbaļaudis, bērneļi bļaustīdamies lēkāja pa baseinu un vispār pilsētas ielās bija pārsteidzoši daudz cilvēku — rīgā pulksten deviņos vakarā visi jau godīgi skatās televizorā, nevis pie strūklakas dzer šņabi. kritiski nopētījuši relaksēto proletariātu, gājām prasīt ceļu tuvākajam taksistam. arī šoreiz taksometra šoferis bija atsaucīgs, saprata mūsu vēlmes un izstāstīja kā nokļūt līdz viesnīcai daļņevostočnaja ielā 22/2. izstāstīja, atzīmēja mūsu kartē un tā kā tas neesot pārāk tālu, tad piedāvāja mūs turp nogādāt par apaļiem simts rubļiem (~1.80 ls). mēs gan atteicāmies, jo tas jau ir tepat, tad viņš izstāstīja ceļu vēlreiz un vēl uzzīmēja shēmu. sirsnīgi patencinājuši devāmies norādītajā virzienā — līdz pirmajam luksoforam taisni, tad jāpagriežas pa labi un tālāk lejā no kalniņa pa postiševa bulvāri. garām veikalam “пятёречка” — tāds kā mūsu s.neto, tad vēl mazliet lejā, un tad gar piecstāvu mājām pa kreisi. jāatzīmē, ka viss rajons ir reāli līdzīgs ķengaragam, gan piecstāvu mājas, gan novietojums pie upes, un publika arī. nu lūk, tātad iegriežamies pa kreisi starp piecstāvenēm, bet uzraksti uz māju numuriem joprojām neliecina par daļņevostočnajas ielas klātbūtni, un arī nevienu sarkanu ķieģeļu jaunceltni tuvumā neredz. izejam cauri vēl pāris pagalmiem, un tā kā ainava nemainās, nolemjam pakonsultēties ar divām omītēm, kuras turpat apspriež kāpņutelpas notikumus. tantes mazliet izbrīnījās par mūsu jautājumu, un pirmais pretjautājums bija, vai mēs esam vācieši. piedāvājām minēt vēlreiz, un paralēli poļiem un čehiem tika piedāvāts arī diezgan tuvs lietuviešu variants. galu galā omītes viena otru pārtraucot gari un plaši izstāstīja, ka mums jāgriežas atpakaļ, un jāiet pilnīgi pretējā virzienā, jāšķērso postiševa bulvāris, tad gar vienu māju, tad gar otru, tur kur bija vecās ivanovnas buločnaja jānokāpj pa trepītēm un tad tik pa labi — tur arī būs tā daļņevostočnaja 22. labi, teicām paldies un griezāmies atpakaļ. visu atradām, nokāpām pa trepītēm, un jā — uz mājas rakstīts daļņevostočnaja 69! jē, tagadiņ tikai pārdesmit kvartāli un klāt būs. vienīgā nelaime, ka visi sešdesmitcikturtie numuri salikti iekšpagalmos uz daudzstāvu mājām, un cik var noprast tad slavenās daļņevostočnaja ielas vienā pusē, otrā pusē māju nav, un tuvumā arī neredz. tātad jāiet būs ļoti tālu. nogājuši trīs mājas, sastapām jauniešu bariņu, nu tādi galīgi vietējie pacani, ar šņabīti un aliņiem, viss kā nākas. ko tur daudz, jāuzdod kontroljautājums, vai mēs pareizi ejam. čaļiem, protams, arī prieks par jocīgajiem ārzemniekiem “а ты что — американец?”. uzklausījuši mūsu sāpi, džeki paši uz brīdi apjuka, un momentā nevarēja vienoties, kur atrodas prasītā adrese, taču beigās mums paskaidroja, ka ejam pilnīgi pretējā virzienā un jāgriežas atpakaļ, jākāpj pa trepītēm augšā, jāiet cauri cik tur tiem pagalmiem, jāšķērso postiševa bulvāris, nu tāda liela iela ar kokiem pa vidu, otrā pusē jāskatās kur sākas daļņevostočnaja iela, jo pāra numuri sākas no postiševa ielas uz otru pusi, uz šo pusi aiziet tikai nepāra mājas — “не ну ты неудивляйся, ты в россии.” gājām atkal atpakaļ, pa trepītēm, cauri pagalmiem, kuros arī sēdēja dažādu gadagājumu jaunieši un baudīja vasaras vakaru un jau kuro reizi ar neviltotu izbrīnu skatījās uz mums, un ne bez pamata, jo katru reizi mēs pagalmu šķērsojām citā virzienā. pie reizes apjautājāmies arī viņiem, un guvām apstiprinājumu, ka šoreiz ejam pareizi. šķērsojuši postiševa bulvāri, atkal nokļuvām omīšu pagalmā, taču šoreiz gājām vien tālāk. pie tuvākās daudzstāvu mājas tiešām bija 22 numurs, bet iela cita. un tā arī pie visām tuvākajām apkārtnes mājām numuri bija pilnīga randomā un ar dažādiem ielu nosaukumiem — lieliska vieta mistērijai. vēl apjautājuši pāris vietējiem iedzīvotājiem līdzīgus pretīmnācējus, beidzot uz vienas sarkanas ķieģeļu jaunceltnes ieraudzījām ilgi gaidīto viesnīcas uzrakstu. jā, tur tā arī bija, izvietojusies daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva labiekārtotos dzīvokļos par gana saprātīgu cenu — 2000 rubļiem (~36 lati, un tas bija vienīgais brīvais numurs, un turklāt arī dārgākais). pie viesnīcas ieejas atkal sēdēja ar dzērieniem bruņojies jauniešu bariņš, un skaļi izteica minējumus un komentārus, no kādas zemes mēs esam — angļi, amerikāņi, vācieši, un mazliet apsēdās, kad saņēma atbildi krieviski, lai izvēlas izteicienus, jo mēs visu saprotam.

irkutskas ķengarags, 12.07.2011

šorīt kārtējais nepatīkamais pārsteigums — kaimiņa autiņam izsists sānu logs un izrauts radio. nu kad vienreiz tiem zagļiem cirtīs nost rokas? kad?

vakar staigājot ar suni pa rajonu, atklāju arī ķengaraga mākslas un dailes puses — tas nav tikai viens vienīgs deģenerātu midzenis, tur dzīvo arī ļaudis ar mākslinieka dvēseli un zelta rokām. ņemsim par piemēru, kaut vai šo eleganto tērauda-betona jauktā tehnikā izpildīto skulptūru, kura rotā vienu no neskaitāmajiem ķengaraga daudzstāvu māju pagalmiem. uzreiz redzams, ka metālmākslinieks ir krietni papūlējies to veidojot, jo kā zināms, tērauds nav gluži māls, vajag gan spēku, gan entelektu. diemžēl pie skulptūras nebija atrodama plāksnīte ar darba autoru un skulptūras nosaukumu, tā ka atliek vien minēt, ko šis anonīmais meistars ar šo ir gribējis pateikt.

vēl manu ievērību piesaistīja kāds vides objekts pie daugmales stacijas, pamatā arī skulptūra, varētu pat teikt, ka interaktīva skulptūra, kuras veidošanā var piedalīties katrs, kurš sajūt sevī mākslinieku. arī šī objekta simboliskā nozīme nebūt nav viennozīmīga, un katrs tajā var saskatīt dažādas lietas, sākot jau ar pieminekli brāļiem Kaudzītēm un beidzot ar labā un ļaunā cīņu.
tā lūk. gan jau, ka tu arī ikdienā paej garām simtiem ģeniālu mākslas darbu, tos nemaz neievērojot.

cik lati pazūd no maka un stundas no pulksteņa, ja no viena bēmwē atņem divus spoguļus?
līdz šim mitinājos ķengaragā īpaši neiespringstot un priecājoties par relatīvi mierīgo rajonu, kur nekādi aizdomīgi tipi netika novēroti, un mācoties no iepriekšējam kļūdām liku mašīnu apgaismotā pagalmā zem daudzstāvu mājas logiem. tomēr, kā zināms, ja nekas negadās, dzīve kļūst garlaicīga, un lai būtu jautrāk, atnāk kautkādi pidari un autiņam noplēš spoguļus. arī kaimiņa vienmuļajai dzīvei bija piešķirta jautrība, uz pusi mazāka — viņa vecajam audī gan bija norauts tikai viens spogulis. notikumu piereģistrēju arī policijā, tīri tā — statistikai, policists pat bija ļoti izbrīnījies, kad teicu, ka man kasko ir, bet šī nebūtu tā reize, kad tur iet vēl ar apdrošinātājiem ķēpāties.
un man nav arī īsti skaidra motivācija zagt tos spoguļus, ja jauni veikalā maksā lētāk, nekā var dabūt lietotos, pie tam vēl zagtus.

sen nekas interesants netika novērots, līdz vakar vakarā nācās izskriet uz pagalma stūrī esošo universālveikalu pēc dažiem vakariņu ingredientiem. ar apzīmējumu “universālveikals” es nedomāju ne rimī, ne maksimu, ne arī super neto vai ko līdzīgu. šis tiešām ir universālveikals, varētu pat teikt, ka multifunkionāls kultūras komplekss, kurā ietilpst veikals, kurā pārdod visu, frizētava, spēļu zāle, kafejnīca un vēlkautkas. viss zem viena jumta, ne pārāk lielā iekšpagalma ēkā. vakaros gan pie veikala, gan pie kafejnīcas durvīm novērojama jautra publika ar dažādiem dzērieniem un tā. nu lūk, tātad vakar aizdevos uz šo jauko iestādījumu pēc krējuma, un jau ienākot pa durvīm. bija iespēja noskatīties bezmaksas izrādi “patērētājs iebilst”, lomās kāds neapmierināts kungs pufaikā ar pusizdzertu šņabja pudeli un veikala vadītāja. mazliet nokavēju izrādes sākumu, bet galvenā doma tāpat bija skaidra — kungs pufaikā acīmredzot bija nopircis negaršīgu šņabi, jeb ievērojot jaunākās valodniecības tendences — šņabeli, un mēgināja pustukšo blašķi iemainīt pret pilnu, pret ko kategoriski protestēja veikala vadītāja. tā viņi tur kādu brīdi viens pret otru kategoriski turpināja protestēt, līdz beigās vienojās par sūdzības iesniegšanu pret piegādātāju un tā tālāk. aplausi un priekškars.
ejot mājup, mājas priekšā uz soliņa sēdēja kāds diezgan labi ģērbies kungs — nu vienkārši bija iznācis pasēdēt svaigā gaisā, mīnus deviņpadsmit grādos. un vēl man neparasta likas paveca tantiņa, tāda galīgi sirma ar štoku vienā rokā un iepirkumu somu otrā, un kūpošu cigareti mutē. es līdz šim domāju, ka smēķētāji tik ilgi nedzīvo.

to, ka ķengarags ir diezgan šaubīgs rajons, atzīst arī paši ķengaraga iedzīvotāji un apstiprina to ar darbiem, nomainot kāpņu telpas senlaicīgās koka durvis pret modernām bruņu durvīm. lai pa vecajām koka durvīm tiktu iekšā, bija jāsaspiež noteikta izdilušu plastmasas pogu kombinācija, kods respektīvi, bet gan jau kāds dūšīgāks pilsonis tās durvis varētu atvērt tāpat. jaunajām tērauda durvīm arī ir kods ar pogām, taču kāds, to jau neviens pirms uzlikt durvis nepaziņoja, attiecīgi lai tiktu mājās, jāatrisina mistērija. itkā jau nekas traks, taču otrklasniekam mērens šoks un panika, atnākot mājās un netiekot iekšā. situācija tika atrisināta miermīlīgi, neiesaistot ugunsdzēsējus un policiju, bet kāds ir pareizais kods, vēl joprojām nav īstas skaidrības — pats vakar vakarā izmēģināju vairākus ticamus variantus, kamēr mani ielaida sašutusi pirmā stāva kaimiņiene, kura arī nav īsti apmierināta ar negaidīto inovāciju.
aizdomas par to, ka paziņojums ar jauno durvju kodu būs atrodams pastkastītē otrpus durvīm, kas būtu loģiski un raksturīgi namu apsaimniekotājiem, diemžēl nepiepildījās. par to esmu vīlies.

par auto bez riteņiem pagalmā jau rakstīju, bet šorīt gaismā un bez sniega atklājās vēl kāda interesanta nianse, kuru iepriekš nebiju pamanījis. taču par laimi latvijā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, un nebija ilgi jāmeklē, lai noskaidrotu auto piederību — šis ir mana jaunā kolēģa vecais auto

dzīvojot laukos, pilnīgi biju aizmirsis par daudzstāvu namu pagalmu īpatnībām, it īpaši par auto novietošanas specifiku. pagaidām gan vēl manas pagaidu rezidences pagalmā neesmu novērojis stingru hierarhiju, subordināciju un segregāciju — respektīvi, kurš pirmais brauc, tas pirmais novieto auto zem loga. atceros, ka vēl čiekurkalnā dzīvojot, pagalmā visas vietas bija sadalītas, visi stingri ievēroja šo kārtību un neinformēti ļaudis izpelnījās publisku nopēlumu no trešā stāva loga. vai piektā stāva loga. vai arī kāda cita stāva, atkarībā no tā, kura stāva iemītnieka iedomātā “privātīpašuma” tiesības bija pārkāptas. tajā ziņā par laimi, ķengaragā valda patīkama demokrātija. protams, pavēlāk vakarā parkot auto kautkādā pagalma stūrī pie miskastēm, pret kuru vēršas tikai mājas gala siena nav tā patīkamākā demokrātijas izpausme, bet nu lai. turklāt no piektā stāva loga ir interesanti pavērot arī dažādos auto manevrus pagalmā — kā kaimiņi parkojas, kā brauc, kā mēģina izbraukt no kupenām un tamlīdzīgi. manu ievērību pēdējās dienās ir izpelnījies kāds trešais golfs, kurš vienmēr tiek noparkots kautkā tizli šķībi — visi pārējie auto ir smuki salikti paralēli brauktuvei, tad golfs vienmēr būs nostājies slīpi, ar vienu pakaļas stūri uz ceļa. līdz šorītam tika veikti dažādi minējumi par šī golfa vadītāju, pārsvarā balstīti uz stereotipiem, bet diemžēl kļūdaini. tā bija sagadījies, ka šoreiz es biju noparkojies uzreiz aiz golfa, paralēli brauktuvei, golfs kārtējo reizi slīpi. jeb priekšā golfam, purns pret purnu. no rīta nāku uz auto, lai notīrītu sniegu no mašīnas, bet golfiņš jau smuki noslaucīts un kupena ar mazliet atrakta, lai var tikt pie stūres. kamēr es tur slauku savu dzelzsgabalu, parādās neliela auguma ūsains vīrelis pufaikā, iesviež kautko golfa bagāžniekā un ieraušas pie stūres, bet prom nebrauc. es turpinu slaucīt sniegu, un jau klusībā spurdzu, ka golfam laikam nav atpakaļgaitas, un viņš gaida, kamēr es aizbraukšu. tā nu kādās piecās minūtēs lieko sniegu biju notīrījis, bet golfs vel nebija izkustējies no vietas. diemžēl ilgāk nebija laika gaidīt, lai pārbaudītu praksē arī šo teoriju. būs jāierīko cctv
akjā, pilnīgi par brīnumu un galīgi nejauši atklāju, ka rezidēju vienās trepēs ar BMW elektronisko smadzeņu guru UldisA.

šorīt ķengaragā, slaukot sniegu no auto, pilnīgi sirds sažņaudzās, ieraugot blakus stāvošo auto bez riteņiem — vēl joprojām gaišā piemiņā gadījums ar gāzbetonu šampēterī tieši pirms gada. pieļauju gan iespēju, ka auto bez riteņiem tur stāv ne pirmo dienu, vienkārši bija iesnidzis un nepamanīju. jebšu arī nē. nu katrā gadījumā jāuzmanās.
savukārt braucot uz darbu, apstājos godīgi pie sarkanās gaismas pirms lāčplēša un jēkabpils ielas krustojuma, kāreiz uz jēkabpils ielas, un tā vienkārši stāvu un gaidu zaļo, kad pēkšņi tāds kā rāviens, ne tāds kā bums. no sākuma neizpratnē palūkojos uz ātrumkārbu, vai tai būtu kautkas sakāms, bet tad atpakaļskata spogulī pamanīju arī “bums” vaininieku — mikroautobusu pa visu stiklu. acīmredzot uzripojis virsū, un spriežot pēc bums izmēra, nekas nopietns jau nav. profilaktiski pabāzu galvu pa logu un paskatījos šitā: tipa, “nu bļa, čalīt uzmanīgāk”, uz ko mikriņa šoferis atbildēja ar skatienu “upsss…kautkā neveikli sanāca”. tā nu mēs jauki parunājāmies.