CITO laikā Airavs bija iesidījies, un gatavs kalnus gāzt. te nu varam redzēt, kā viņš gatavojas forsēt jūru.

pagājšnedēļ pilnīgi nejauši atgadījos liepājā, jūras krastā pie ziemeļu fortiem. kā jau parasti, neko sliktu nedomādāms, gāju gar jūru, pie sevis klusu dungojot “mī, mī, mī, mī…” un te pēkšņi:

jauks, mazliet saulains sestdienas vakars, pulkstenis apmēram starp sešiem un desmitiem, kāda zvejnieku ciema pludmalē sapulcējušies cilvēki divdesmit, lieliski pavada laiku laiski zvilnot smiltīs, pļāpājot, ievelkot kādu dūmu no ūdenspīpes, dzerot dzērienus, uzspēlējot kājbumbu un fotogrāfējot kaijas. pārējais liedags jau tukšs, jo saule laižas uz rietu, un atpūtnieki jau savus dvieļus ir sarullējuši un nozuduši kur kurais. respektīvi, vientuļa kompānija jūras krastā bauda dzīvi un ēd arbūzu, un kāds no puišiem ar sapiera lāpstiņu smiltīs rok nelielu (3000 x 1000 x 200) futbola stadionu. tālumā jūras krastā parādās auto, kurš pa liedagu tuvojas atpūtniekiem, visai operatīvi tiek veikti daži kompromitējoši momentuzņēmumi ar “auto kāpās” (sveiciens dienai un tēvēnetam), bet klāt piebraucis, auto vadītājs noskrūvē lejā logu un logā parādās skarba, policistam līdzīgā formastērpā tērpta persona, kura nestādoties priekšā šauj ārā ļoti konkrētu jautājumu: “ko tu tur roc?!!”
uz ko puisis ar lāpstu rokās, mazliet izbrīnījies par tik tiešu jautājumu, atbild: “būvēju pili.”
“KĀDU VĒL PILI??!!” — policistam līdzīgā persona izrāda neizpratni par situāciju, uz ko atbildē saņem: “kā kādu? smilšu pili!”.
sapratis, ka šajā virzienā vairs nav stipru argumentu, policistam līdzīgā persona pārmetas uz citu tēmu: “tā, kas tās jums te par pudelēm? alkoholu lietojat pludmalē? te taču cilvēki atpūšas! tūlīt visiem sodu uzlikšu! novāciet tās pudeles, lai es neredzētu. divpatsmitos braukšu atpakaļ, lai te nebūtu nekādu pudeļu un… un pilis arī nē!”
pēcāk tika dzirdētas atsauksmes arī no pāris kilometriem tālāk esošas atpūtnieku grupas, ka šis pats dusmīgais onka, tādā pat bezierunu tonī esot pavēlējis novākt teltis.
lūk tā. uzturēt kārtību jūras krastā nav jums te pilis būvēt. veselībai bīstams darbs, es pat teiktu.

kad Dohertiju Pīts bija atstājis skatuvi, festivāla apmeklētāji sāka drūzmēties pie lielās skatuves, uz kuras tūlīt tūlīt savi priekšnesumi bija jāsniedz Prāta Vētrai. aizdrūzmējos es arī, un no droša attāluma uzklausīju visu, ko Renārs ar čaļiem spēja piedāvāt. diemžēl, šī vairs nav tā prāta vētra, kura man patika, un brīdī, kad uz skatuves parādījās Gustāvō, es gāju baudīt jauku vakaru smiltiņās pie jūras.
saulainais sestdienas rīts atnāca ar neciešamu karstumu teltī, ta ka nācās vien celties, un iet meklēt veldzi piemērotas temperatūras jūrā. šogad, atšķirībā no abiem iepriekšējiem gadiem, daudzas organizatoriskās lietas bija krietni vien pārdomātākas un labāk organizētas — plašs ēstpiedāvājums bez pārtraukuma, pietiekamā daudzumā tualetes gan festivala teritorijā, gan telšu pilsētiņā, labi organizēta telšu pļava un autostāvvieta, nemanāma apsardze un vēl daudz kas cits. diemžēl bija arī ļoti daudz tautas, bet nu tads jau ir tas attīstības ceļš. vēl ļoti patīkama lieta bija, ka teritorija pa dienu netika slēgta, un nebija līdz pēcpusdienai jānīkst vai jāsiro pa salacgrīvu, varēja labi atpūsties un ar vienu ausi klausīties, kas notiek kādā no teltīm vai uz skatuvēm. no sestdienas piedāvājuma paklausījos the hobos un zig zag, bet dienas nagla bija dzeltenie pastnieki. ja pagājšgad nr1 bija Dambis (viņš šogad tika diskaverots tirgojot savus diskus un pļāpājot par dzīvi), tad šogad viena no labākajām uz skatuves redzētajām grupām bija dzeltenie pastnieki, arī ar mazliet neierastu skanējumu. pēcāk mazliet no attāluma pavēroju, kā puikas baltos kombinezonos performē pa skatuvi, un paklejojot apkārt sagaidīju arī Konora kundzi, kura kļuvusi par vienkāršu dziedātāju ar ģitāru — nav vairs agrākās enerģijas un dzirksts. žēl. toties enerģijas netrūka, kad uz skatuves parādījās Mobijs ar savu meiteņu ansambli, un deva vaļā ne pa jokam. līdz šim, kautkā maldīgi biju iedomājies, ka Mobijs, līdzīgi kā Fatbojslims ir dīdžejs da elektroniskās mūzikas spēlētajs, bet tas kas atskanēja no skatuves sestdienas vakarā kategorijā ‘tehno’ neiekļaujas, un Mobijs pats ar ģitāru lēkāja pa skatuvi. bija pārsteidzoši lieliski, enerģiski un skaļi.
svētdienas rītā neparasti agri (nezinu precīzi cikos, bet pirms desmitiem) sarullējām telti, un smaidot policistiem mēģinājām ievilkt autobusu, bet diemžēl neizdevās. toties pēc neilgas ekskursijas pa salacgrīvu atradām pilsētas vienīgo autoservisu, kurā par brīnumu satikām arī pilsētas vienīgo meistaru, kurš iespējams ka šobrīd nosaka auto diagnozi.

izmantojot mūsu gadsimta priekšrocības atļaušos mazu reportāžu no notikuma vietas. viss sākās, protams, ar ierašanos, kas, no plānotās atšķīrās par pusotru stundu, jo prmkārt autobusam rīgas centrā bedzās benzīns un tam sekoja maza pabraukāšanās šņorē, plus vēl izbraucot no rīigas uzvārījās radiators, bet visādi citādi nekādi traucējumi netika novēroti. atstājuši bembi gaujā, un papildinājuši ūdens krājumus, turpinājām ceļu salacgrīvas virzienā. pa ceļam paņēmām arī vienu stopētāju pārīti (es tā arī nesapratu, vai viņiem patika, vai nē), un ap sešiem ieripojām salacgrīvā, diezgan uzkrītoši pievēršot policijas un citu skatītāju uzmanību. diemžēl metrus simts pirms iebraukšanas stāvvietā auto kautkas beidzās, un ceļu turpināt tas kategoriski atteicās. ar laipna policista palīdzību nostūmām ielas malā, un sarunājām dzeltenu auto, kurš mūs ievilka stāvvietā. ierašanās gan nebija gluži kā plānota, bet tomēr mūs pamanīja. uzcēlām telti, un gājām festivālēt. pirmie, kuru priešnesumu baudīām, bija Tiger Lillies, redzēti jau pirms pāris gadiem sapņu fabrikā – brīnišķīgi frīki, man patika. šobrid uz skatuves Pīts Dohertijs strinkšķina giču, bet jūtos vīlies, biju gaidijis ko vairāk.

siltā un saulainā, 2008.gada 22. jūnija pēcpusdienā, pa ceļam pieturot talsos, rojā un vēl citās ievērojamās vietās un sameklējot tur paslēptos kešus, ar vēl pāris biedriem tuvojāmies melnsilam, kur bija ieplānots iesvinēt jāņus, un izmantojot izdevību, sarunāt ar kolkas bākas sargu mazu izbraucienu pa jūru, piestājot kolkas bākā ar nolūku paviesoties un ieskricelēt savu vārdu tur paslēptajā blociņā. tās pašas dienas vakarā, nonākuši kolkā, uzzvanījām bākas vīram, ar domu ka laiks ir labs un varētu jau braukt tagad, vakarā, kaut arī sarunāts bija uz nākamās dienas rītu. mūsu entuziasms tika atspēkots ar argumentiem par nepareizā virziena vēju, un labāk jau pagaidīt tomēr rītu, jo kaut arī liekas, ka krastā bezvējš, jūrā tomēr viss ir savādāk. nākošajā rītā, precīzi pusseptiņos bijām klāt neskatoties uz lietu, un diezgan jūtamu vēju. bākas sargs protams atkal centās mūs pārliecināt, ka šādā laikā jūrā līst būtu pilnīgs neprāts, bet nu labi, ja jūs tik ļoti gribat, varam mēģināt. aizbraucām līdz jūrai, bākas sargs jau bija gatavs nolaist laivu bangojošajā jūrā, bet vēlreiz pārprasīja — vai tiešām jūs esat traki? vētra jau tā nav, bet stipri līst un ir lieli viļņi, piebraukt pie bākas mēs nevarēsim, domājiet… nopūtamies, un saskumuši braucam svinēt jāņus. laiks nemainījās arī nākamās trīs dienas, tā ka kolkas bākas apmeklējums tika ierakstīts darāmo darbu sarakstā, un atlikts uz nenoteiktu laiku.

nenoteiktais laiks pienāca vakar, kad pilnīgi citā kompānijā paši saviem spēkiem tikām līdz bākai. visu iepriekšējo nedēļu cītīgi sekojām līdzi laika prognozēm, tās mainījās ik pa stundai, bet tāpat neko labu nesolīja. vidējā prognoze bija +12°C, 8..10 metri sekundē dienvidrietumu vējš, apmācies, bez lietus. laivas tika operatīvi sarunātas no juraslaivas.lv — ļoti demokrātiskas cenas un atsaucīgi ļaudis, vienīgi laivas bija jāved no saulkrastiem, bet cik tur tā darba. vakar, desmitos ierodoties kolkā pie jūras (izmantojām bezmaksas stāvlaukumu uzreiz aiz kempinga, jo maksāt piecīti par auto kolkasraga stāvlaukumā likās kautkā neadekvāti dārgi, latvju bizness, ziniet) maliet smidzināja, bet vēju vēl nemanīja. satrauktas balsis no rīgas telefonā vēstīja, ka rīgā esot negaiss, lietus un 16 m/s vējš, tā ka nebūtu īsti prātīgi braukt jūrā, taču bāka jau bija gandrīz ar roku aizsniedzama (kaut arī lietus dēļ nebija redzama), un nekas netika atlikts.

pusdivpatsmitos pilnā kaujas gatavībā atīrāmies no krasta, un devāmies virzinā, kur vajadzētu būt bākai. pēc pāris noairētiem kilometriem no miglas aizsega iznira arī bāka, tā ka sākotnēji uzņemtais kurss izrādījās pareizs. tiesa gan, ar laiku pieņēmās sparā arī vējš un viļņi, un viens otrs pat pamanījās pāršļākties pāri laivai. tā nu šopojoties viļņos ap pusdiviem tika sasniegta bāka.

izkāpšanu mazliet apgrūtināja pret tetrapodiem šķīstošie viļņi, bet mazliet izveicības un veiksmes, un esam uz salas. iedzērām jogurtu un pīrādziņus, iepazināmies ar bākas pilsētu un tās iemītniekiem — dažādu izmēru kaijām, dažas no kurām uzvedās visnotaļ dīvaini, ierakstījāmies blociņā, un ātri taisījāmies prom. iekāpt laivā bija sarežģītāk, nekā no tas izkāpt, un vienu brīdi pat dzirdēju jautājumu — kāpēc tu lien zem laivas? jākāpj taču iekšā! beigās tomēr izdevās, un pamājuši sveikas bākai, uzņēmām kursu uz… jā, krasts no bākas redzams nebija, tieši tāpat, kā bāka no krasta. bet tā kā talredzīgi bija paņemts kompass, tad kurss tika turēts vidēji uz dienvidiem, ar domu, ka “tur kautkam ir jābūt”. joprojām lija lietus un pūta diezgan stiprs vējš, bet mēs tikai airējām un airējām. bāku vairs nevarēja saskatīt, bet zeme arī nenāca redzama. brīžiem no redzesloka izzuda arī otra laiva, bet tad atkal parādījās kāda augsta viļņa galotnē.

jūras burvība tika izbaudīta ar uzviju, un ik pa laikam kāds vilnis uzmundrināja ar aukstu šalti aiz krāga. vēl pēc kāda noairēta laika kautkur labajā pusē pavīdēja kāda krasta kontūra, un cik varāja noprast, tad straume un vējš bija mūs mazliet novirzījuši no kursa. kļūda tika labota, un saskatot krasta kontūru, kura te parādījās, te atkal lietus aizsegā pazuda, airēts tika ar dubultu sparu. krasts tuvojās diezgan negribīgi, jo bija stiprs pretvējš un rokās jau bija manāms stīvums, bet vēlme iedzert siltu tēju un uzvilkt sausas drēbes bija stiprāka, un puspiecos izkāpām krastā. operācija “ezītis miglā” tika sekmīgi pabeigta.

p.s. — viļņi tiešām gāzās strauji kā domkrats.

kārtējais pozitīvais festivāls ir izdzer… veiksmīgi pavadīts, plus vēl ar metalikas koncertu galā! kas var būt labāks? pēc pagājušā gada festivāla nebija divu domu, ka pasākums ir ar savu atmosfēru un nosaukumam atbilstošo pozitīvo lādiņu, un jābrauc atkal. ņemot vērā pagājušā gada pieredzi, arī šogad startējām no rīgas pusdienlaikā, lai varētu laicīgi ieņemt pāris apbūves gabalus, sasliet telti un iesildīt māksliniekus. šoseja bija patīkami tukša ar dažiem lietuviešu opeļiem, kuri mazliet bremzēja satiksmi, bet tas ir pārejoši. gluži pirmie telšu laukumā neieradāmies, bet pašas labākās vietas (tās, kur no rīta visilgāk ēna) jau bija rezervētas. iekārtojāmies otrās šķiras labākajās vietās, sajaucām pēdējā laika iecienītāko kokteili — tekila ar alu, uzbūvējām telti un nokāvām matrača pūšamo turbīnu. gribējām izrādīt labo gribu, apmainīt festivāla biļetes pret rokassprādzēm un sākt iesildīt mūziķus, bet iekšā laišana vēl nebija sākusies, tā ka nācās vien atgriezties pie auto bagāžnieka krājumiem un gudrām runām par latvijas industrijas jaunākajām tendencēm un politiku. pēc kāda nenoteikta laika sprīža (festivāls ir vieta, kur laiks apstājas) devāmies uz ieeju. pirmo uzstāšanos uz mazās skatuves jau bijām nokavējuši, un kā nākamie jau spēlēja astronauti, kurus man līdz šim dzīvajā nebija sanācis redzēt. feini. pēc astronautu uzstāšanās, pārgājienā uz lielo skatuvi pie mammasdabas telts tika manītas dažādas neadekvātas izdarības, īsti ta arī nesapratu, kas uzstājās un ko gribēja parādīt. kustību teātris vai kas? toties tika satikti un sasveicināti sen neredzēti exit jaunieši, kuri arī tūlīt pat kāpa uz skatuves ar savu programmu. tas bija tāds diezgan negaidīts pārsteigums, un mēs ar Arčiju sarēķinājām, ka uz skatuves viņus pēdējo reizi redzējām pirms kādiem desmit — vienpadsmit gadiem. pēc exit uz lielās skatuves bija jākāpj un kāpa arī barselonas instrumentālais orķestris, kuru diemžēl nesanāca ievērtēt, jo bija jādodas sagaidīt un ierādīt vietu otrajai ekipāžai, kura ieradās ar mazu pastāvēšanu korķī. vakara turpmākajā gaitā noskatījāmies travis un manic street preachers, kurus gan līdz galam nē, apnika, godīgi sakot. un tā umbrella… es esmu no tiem, kuri čīkst — no priekš kam tas bija vajadzīgs, fuj, fuj un tādā garā. aizgāju prom. nu visā visumā jau patika gan, bet tobrīd likās, ka priekšnesums par garu. turpinājumā sekoja maza vakarēšana pie jūras, ieskats piejūras deju teltī (kura manā skatījumā bija galvas tiesu pārāka par shark telti, neskatoties uz shark plikajām meitenēm) un visai gara gulētiešana ar tekilu, ananāsiem un lietuviešiem. pie teltīm mēs atvilkāmies mazliet pirms trijiem, un blakus vienā diezgan šaurā pleķītī četri lietuviešu čaļi stutēja augšā savu telti. ātri vien izvērtās maza draudzīga komunikācija, nacionālo īpatnību skaidrošana un abpusēja apcelšanās. izrādījās, ka šis viņiem bija jau trešais festivāls pēc kārtas un viņi bija tiko kā ieradušies. jocīgi protams, ierasties, kad koncerts ir beidzies, bet lietuvieši tā dara. sāka kļūt neciešami gaišs, tāpēc bija vien jāiet gulēt. nepatīkamu pārsteigumu sagādāja matracis, kurš ātri izlaida gaisu un nekāda mīkstā gulēšana nesanāca. bet vismaz nebija auksts, varētu pat teikt, ka ap desmitiem jau bija ļoti karsts. it kā iepriekš bija plānā doma sestdienas rītā aizšaut līdz pērnavai, bet dažādu faktoru dēļ šī muļķīgā doma tika atmesta, un sestdiena priekšpusdiena pagāja blandoties pa pilsētu un apsmaidot visos veikalos garajās rindās stāvētājus. īsti nezinu, kas uzsāka pēcpusdienas koncertprogrammu, bet mēs mazliet paskatījāmies livingstonu jocīgo priekšnesumu un Dūles komunikāciju ar kādu igauņu klausītāju, un, ā jā, livingstonu priekšnesumā man vislabāk patika bekvokāliste Vineta, viena ļoti izskatīga meitene. pēcāk tika noskatīta voiceks voiska un kuchenbeat uzstāšanās, kā arī inokentija mārpla šovs! tas bija kautkas, bija ko pakliegt līdzi pēc tam bija garš vakara cēliens ar pilnīgi… nu tas ir mans ļoti subjektīvais viedoklis, ka gustavo uz lielās skatuves nevajadzēja laist. nu un festivāla muzikālo programmu noslēdza fatbojslims ar savu atraktīvo disko. gluži nevarētu teiks, ka esmu liels bumsiku cienītājs, bet Normans Kuks kā personība vien ir ko vērts. right here, right now. festivāla nemuzikālā daļa noslēdzās mazliet vēlāk ar ananāsa pārpalikumu skrubināšanu, filozofiskām pārdomām par dzīves jēgu un manuālu matrača pumpēšanu. pumpēt matraci lielas jēgas gan nebija, tik vien kā lai fiksi fiksi horizontāli un ātri aizmigt. es vēl atceros, ka jau laidos miegā un kautkur nrtālu no manas auss bijā kluss šššsss…. bet varbūt tas bija vēl no fatbojslima. svētdienas rītā telts operatīvi tika ierullēta mašīnā un lai nebūtu jāskatās uz apkārt valdošo postažu un miegainajiem kaimiņiem, rullējām prom uz rīgu caur ainažiem. caur ainažiem tāpēc, ka bija jāizmanto gadījums un jāsameklē tuvumā un pa ceļam noslēptie keši. viss gāja kā pa diegu, līdz kamēr tikām līdz ķurmragam, kur pie bākas arī ir viens slēpnis. lielākā latvijas jūras krasta problēma ir privātīpašumi pašā krastā, tā ka vietām līdz jūrai tikt ir gandrīz nereāli. pirmkārt, ir posmi, kuros nav kur atstāt mašīnu, jo ceļa malas ir nokrāmētas ar laukakmeņiem, lai neviens pat neiedomētos savu auto kautkur noparkot (vietām jau ir maksas laukumi, un ja ķurmragā tāds būtu, tad jau es daudz nedomājot tur arī būtu iebraucis), un kur nu vēl uz jūru vilkties – visur ir zīmes, ka privātīpašums, dažādas atraktivitātes norobežojumi un žogi. mums ar Arčiju vnk apnika un nometām autiņu vienā krustojumā, kur vairāk vietas, tā lai otra mašīna tiek garām, neko ļaunu nedomājot noignorējam kārtējo privātīpašuma zīmi un spērāmies tik taisni uz jūru. ceļš protams veda cauri mājas pagalmam, un tuvojoties mājai, pa durvīm izvēlās apenēs tērpies saimnieks, kuru pieklājīgi sveicinājām un atvainojāmies par privātīpašuma izbradāšanu, kā arī pajautājām vai tuvumā ir slavenā ķurmraga bāka, uz ko saņēmām dusmīgu uzbrukumu par svētā privātīpašuma robežu pārkāpšanu, un te kā nekā dzīvo divdesmit cilvēki (mēs pēc tam spriedām, ka tas bija kā brīdinājums, ka viņam būs ko pasaukt palīgā) un ka tā nav viņa darīšana, kā lai parasti mirstīgie tiek pie jūras. nācās atmest ar roku un pārliecinoši turpināt ceļu. visticamāk, jau ka arī es viņa vietā būtu neapmierināts un dusmīgs, bet vai tad ir grūti atstāt kādu taku sava 'dārgā' zemes pleķa stūrī, lai arī proletariāts tiek pie jūras? atpakaļ nācām caur blakussētu, kas nemaz nebija sēta, bet gan ceļš starp vairākām neapdzīvotām mājām. vismaz neviens dusmīgs aborigēns neparādījās. turpinot ceļu piestājām zvejniekciemā un saulkrastos, un vēl šur tur. un tad jau arī vakars bija klāt, un kratoties tramvajā uz centru, protams sāka līt lietus. kur nu līt — gāzt, tā ka izkapjot no tramvaja momentā bijām slapji. bet kā jau tas šādos pasākumos ierasts (atceramies aerosmith koncertu) lietus pārgāja, un jūlija svelmes vietā iestajās patīkami spirgts vakars. un metallica. labi. ļoti labi. pat labāk, nekā abi iepriekšējie koncerti tallinā. pabļaustījāmies, palēkājām, un s
katies – jau pirmdienas rīts…