Svētdien no rīta laicīgi, apmēram stundu pirms paredzētā vilciena atejas laika ierados Larisas stacijā, lai par 14 eiro iegādātos biļeti uz vilcienu pulksten 9:50 uz Salonikiem, bet man par lielu šoku izrādījās, ka visas biļetes jau ir izpirktas, un vēl esot tikai dažas vietas pirmajā klasē par 45 eiro nākamajā vilcienā! Es vienkārši apsēdos lai padomātu. Šitādu pavērsienu es nebiju gaidījis. Pa galvu šaudījās visādas domas, tika skaitļoti dažādi varianti kā tikt līdz Salonikiem, lai paspētu uz Belgradas vakara vilcienu —braukt ar stopiem, braukt ar autobusu, meklēt lidmašīnu, palikt vēl vienu dienu, bet nekas prātīgs nenāca prātā. Vēl reiz pārcilājis prātā visus par un pret, saskaitījis zaudējumus un novērtējis riskus, izlēmu pirkt to pašu pirmās klases biļeti par 45 eiro, jo ilgāk uzkavēties izmaksātu vēl dārgāk. Tomēr par laimi atradās viena otrās klases biļete un divas stundas laika līdz vilcienam. Ar metro aizbraucu atpakaļ uz Monastiraki paēst brokastis, un padzert kafiju, jo steidzoties uz vilcienu to nebiju paspējis izdarīt. Salonikos ierados laicīgi — līdz Belgradas vilcienam bija divas stundas laika, tāpēc pēc sātīgām vakariņām, devos apskatīt pāris sarūsējušas vecas tvaika lokomotīves, kuras iebraucot stacijā redzēju vienā vagonparka stūrī. Atrast nebija viegli, jo Saloniku stacijai bija sēta riņķī, tur nevar tik brīvi vazāties, kā pa Belgradas stratēģiski svarīgajiem objektiem. Pēc ilgākas meklēšanas un ložņāšanas pa visādām sānieliņām un pagalmiem tomēr nonācu iespējami tuvu — nu tā, ka gandrīz ar roku var aizsniegt. Papriecājies devos atpakaļ stacijas virzienā, lai laicīgi ieņemtu labākās vietas. Man par prieku vilcienā bija silts, un tas atgāja paredzētajā laikā. Pēc stundas sasniedzām Maķedonijas robežu, šoreiz bez liekiem jautājumiem un problēmām, ja neskaita nīkšanu pie grieķu policijas iecirkņa lodziņa gaidot pasi. Taxfrī veikalā pa dikti lēto nopirku vienu uzo pudeli — piemiņai. Bija veiksmīgi sagadījies, ka uz robežas bija divi vilcieni — viens uz Grieķiju, otrs no Grieķijas. Publika pārsvarā bija albāņi un maķedoņi, kuri brauca uz Grieķiju strādāt, un pāris krievi (pēc pasēm un uzvārdiem spriežot). Kad pases jau bija izdalītas un visi pasažieri sakāpuši savos vilcienos, un stacijas dežurants bija gatavs svilpt, uz šīs mierīgās idilles fona izcēlās kāds ļoti enerģisks grieķu policists, kurš skraidīja šurpu — turpu pa peronu un skaļā balsī sauca Bulan, Bulan!. No sākuma domāju, ka tā aizklīdušie pasažieri tiek mudināti atgriezties savās vietās, bet kad tas turpinājās kādas minūtes piecas, un sāka aptvert visu stacijas teritoriju, taksfrī veikalu, kafejnīcu un wc ieskaitot, kā arī kad šis pats enerģiskais policists iznesās cauri mūsu vilcienam, skaļi bļaujot Bulan, Bulan!, tas jau sāka kļūt interesanti. Beigās no pretējā vilciena loga izlīda samiegojušās čaļa galva — izrādās, tas bija meklētais Andrejs Bulans, kurš nebija aizgājis saņemt pasi. Pēc šī jautrā gadījuma mierīgi turpinājām ceļu. Pirmajā lielākajā pilsētā aiz robežas, varētu būt Niša, sakāpa pilns vilciens ar iezemiešiem, kuri atkal Skopjē izkāpa ārā — laikam bija pavadījuši jaukas brīvdienas laukos pie savām vecmammām. Maķedonieši tā darot. Tālāk jau es atkal kupejā braucu viens. Uz Serbijas robežas, pulksten trijos naktī, serbu robežsargs, laikam aiz gara laika ieinteresējās par manas somas saturu, un izrakāja visu ārā. Viņā interesi izraisīja latviešu FHM, kuru biju paņēmis līdzi, ko palasīt pa ceļam, un šo žurnālu viņš izšķirstīja gandrīz pa vienai lapai. Vairāk neko interesantu neatradis, viņš sāka krāmēt visu atpakaļ, bet tā kā tas viņam ne pārāk labi sanāca, tad atmeta ar roku, draudzīgi uzsmaidīja, pateica čau! un aizskrēja. Pēc robežas varēju iet mierīgi gulēt. Bija stipri silti, lai neteiktu, ka karsti. Kādu brīdi biju viens, tad iekāpa viens onka, tad vēl viens kungs ar kundzi. Un tā mēs draudzīgi nogulējām līdz pulksten septiņiem. Pēc saraksta vilcienam Belgradā bija jāpienāk 7:50, un 8:30 man bija plānā vilciens uz Budapeštu. Braucām, braucām, pulkstenis jau sāk tuvoties liktenīgajiem 7:50, bet no Belgradas ne miņas, tikai kaut kādi lauku miesti, daži kalni, klejojoši suņi, un tā… Es jau sāku kļūt nemierīgs, un mani vēl vairāk uztrauca vilciena gliemeža ātrums — tas nevis brauca, bet vilkās. Es pat biju gatavs lekt ārā un palīdzēt stumt, ja tas ko mainītu. Protams, Belgradā ieradāmies ar stundu un piecdesmit minūšu kavēšanos, un mans Budapeštas vilciens jau bija aizgājis. Es biju tik ļoti, ļoti, ļoti nikns, jo labi sapratu, ka aizgājuši arī visi nākamie vilcieni – gan jau no Budapeštas, gan jau no Krakovas, gan jau no Varšavas… Nākamais vilciens no Belgradas uz Budapeštu bija gaidāms tikai desmitos vakarā, un autobuss arī tikai deviņos vakarā, kas nozīmēja drausmīgu nīkšanu Belgradā, ko es ļoooti negribēju. Kartē saskatīju, ka ir tāda Serbijas robežpilsēta Subotica, uz kuru pēc trijām minūtēm atiet vilciens! Es palēcos un aizskrēju uz kasi pirkt biļeti — tur man saka — 480 dināri, bet man makā tikai 300, eiro neņem, kartes neņem, žigli aizskrēju samainīt piecu eiro papīrīti un nopirku biļeti. Ar biļeti zobos metos meklēt peronu, no kura jāatiet vilcienam, bet visi peroni tukši — nav neviena vilciena. Noķēru vienu bagāžas operatoru, respektīvi nesēju, rādu šim biļeti un saku lai rāda īsto peronu. Viņš mani ņem pie rokas, pieved pie elektroniskā tablo, un skaidro, ka vilciens kavēsies par 30 minūtēm. Še tev atkal! Gāju nopirku pīrāgu ar suņa gaļu, tādu kā vietējo hotdogu, un gāju atkal gaidīt, kad tas vilciens atvilksies. Pēc kādas pusstundas no skaļruņiem izdzirdēju Suboticas vārdu, un līdz ar pārējiem potenciālajiem pasažieriem metos uz peronu. Vilciens bija pienācis, kāpa ārā atbraukušie pasažieri, bet konduktors jaunos iekšā nelaida, un kaut ko skaidroja par problēmām satiksmē. Beigās tomēr vilciens tika ieņemts ar brutālu spēku, neskatoties uz konduktora izmisīgajiem protestiem. Tāpat vēl kādu pusstundu nostāvējām Belgradā, līdz sākām kustēties — un tad arī gliemeža gaitā. Kāds tam iemesls, es tā arī nesapratu — laika apstākļi bija it kā ok — mazliet uzsnidzis sniegs, tā, ka zāle spīd cauri, un -8°C. Tas taču nevar būt par iemeslu vilcienu kustības paralīzei? Tā mēs vilkāmies, vilkāmies uz Suboticas pusi, kamēr izmisušais konduktors ik pa laikam paziņoja, ka vilciens līdz Suboticai neies. Nākamajā pieturā aiz Novi Sadas brauciens tiešām beidzās, un visi tika palūgti izkāpt. Īstas saprašanas man nebija, cik vēl līdz Suboticai atlicis, un uz kuru pusi — bet tomēr gāju stopēt. Pirms kāda laika biju tālumā paralēli dzelzceļam pamanījis šoseju ar visai intensīvu satiksmi, bet tā nu atkal bija sagadījies, ka pilsētele, kurā izkāpu, bija diezgan patālu no tās šosejas, un man nācās samierināties ar to mazo vietējās nozīmes ceļu, kāds nu bija. Stopēju un gāju uz priekšu, jo bija auksti, un palikt uz vietas tāpat nebija jēgas. Gaidīt nācās ilgi, visi ļoti lepni brauca garam, paspēju noiet kādus trīs kilometrus, līdz mani paņēma
viens serbu vīrelis, kurš skaļi dziedāja magnetofona pavadījumā, un reizēm pārbļaujot mūziku apjautājās kas es esmu, no kurienes un uz kurieni. Ilgi mani prieki gan nebija un drīz mūsu ceļi šķīrās, un krustojumā, kurā viņš mani izlaida uzreiz paņēma divas meitenes! Veicās dažiem. Es atkal dabūju nosoļot pāris kilometrus, kļuva jūtami aukstāks, dikti sala rokas, cauri cimdiem. Tomēr palaimējās, un es ar divām mašīnām nokļuvu līdz Bačka Topolai, kur laipnie serbu puiši mani pieveda pie stacijas, un palīdzēja tikt skaidrībā ar vilcienu sarakstu. Laipnais džeks mani atstāja vienu ar mazāk laipno kasieri, ar kuru tad man nācās skaidroties — viņa, protams, tikai serbiski, bet vai tad pirmo reizi. Pēc desmit minūtēm jau braucu Rīgas vagonrūpnīcā ražotā vilcienā uz Suboticu. Atkal vilciens vilkās kā gliemezis, un 30km nobraucām nepilnās 45 minūtēs. Biju izdomājis, ka Suboticā vajadzētu būt vēl kādam vilcienam uz Ungāriju, bez tā, kurš no Belgradas iziet 22, un Suboticā pienāk 1:45, tas man palika kā rezerves variants. Suboticā iebraucu puspiecos vakarā, un tuvākais vilciens uz Szegodu, pilsētu Ungārijā pie robežas, kura uz kartes izskatījās gana liela, lai vakarā varētu vēl tikt uz galvaspilsētu, atiet 18:45 — divas stundas laika. Biļete maksā 180 dinārus, man tikai 120! Atkal pietrūkst. Eiro, protams, neņem, eju mainīt, maiņas kantoris eiro monētas neņem, desmitnieku galīgi negribas mainīt. Labi, ka man vel bija desmit poļu zloti — bet tos arī ilgi pētīja, un biezā grāmatā meklēja, vai tik tiešām tādi viņi izskatās. Nopirku biļeti un nosēdēju uzgaidāmajā zālē līdz vilcienam. Desmit minūtes pirms vilciena atiešanas, vēlreiz pārliecinājos, ka vilciens atiet no trešā ceļa. Labi. Eju ārā, skatos — uz trešajām sliedēm stāv atbaidoša paskata tramvajam līdzīgs divvagonu vilciens, virsū rakstīts MAV — maģijāru kautkastur, dzelzceļš tipa — tātad īstais. Kāpju iekšā, ne es viens, vēl daudz tautas, bet lielākā daļa dzelzceļnieki, bet ir arī daži privātie. Vienu brīdi gan likās mazliet aizdomīgi, vai tik tas ir īstais, bet ja jau pilns ar ungāriem, un atiet arī laikā, tad jau būs labi. Serbu paskontrole ātri un vienaldzīgi, bet pēc piecu minūšu brauciena jau esam Kelebijā — ungāru paskontrole! Kaut kā nebija plānots, ka tik ātri būs šī stacija. Manas aizdomas sāk pieaugt, bet virziens jau pareizs, gan līdz Budapeštai tikšu! Sākam braukt tālāk, beidzot parādās biļešu kontroliere, paskatās manā biļetē, un sāk maģāriski skaidrot, ka es braucu ar nepareizo vilcienu. Saku, ka ir ok, lai neuztraucas, man jau principā vienalga, ka tik virziens pareizs, bet šī atkal — nē, šitā biļete neder, jāpērk cita. Nācās par diviem eiro nopirkt citu biļeti, līdz šī burvīgā vilciena galastacijai. Aizgrabējām līdz galam, bija tāda normāla izmēra stacija, ar vairākiem vilcieniem, cilvēki arī rosījās. Es neko daudz neiespringstot devos uz kasi skaidroties, kā man tikt tālāk uz Budapeštu. Kases meitietis pilnīgi palēcās, kad padzirdēja Budapeštas vārdu, un uztrauktā balsī sāka man ungāriski kaut ko žestikulēt, apmēram, ka vilciens tūlīt tūlīt aties, un ka biļete maksā tik un tik ungāru naudiņas, kā parasti eiro un kartes nepieņem. Kamēr nākamais onka pirka savu biļeti, es veikli no blakusesošā bankomāta izvilināju vajadzīgo summu un mērkaķa ātrumā pie kases samainīju pret biļeti, un kasiere vēl turpina bļaut, vairs ne man bet stacijas dežurantam, lai tas aiztur vilcienu. Es skriešus klupdams krizdams ar biļeti un naudu saujā aizelsies ielēcu pēdējā vagona pēdējās durvīs! Un drusku pēc desmitiem vakarā jau biju Budapeštā.

Atēnas

Izkāpu Larisas stacijā bez mazākās saprašanas par atrašanās vietu. Kartes arī man nebija — atradu vienu info stendā, un sabīdījis debespuses devos Akropoles virzienā, ar domu vēsturiskā centra tuvumā atrast naktsmājas. Pirmie iespaidi par Atēnām — Rīga guļ. Atēnu dzīves ritms, ielu burzma, viņu kārtība kas vairāk gan līdzinās haosam — uz tā fona Rīgas centrs pat 18.novembrī pēc salūta izskatās miegains un kluss. Kā laukos. Tā nu es muti pavēris un apkart bolīdamies klīdu cauri Psirri un Monastiraki, pa laikam ielūkojoties kādā viesnīcā un veicot cenu aptauju. Uzreiz neko prātīgu atrast nevarēju — vienā bija dārgi, citā atkal bija kopīgā duša vai vairākcilvēku istabas. Vēl bija pietiekami agrs, lai neiespringtu par viesnīcu, un es nesteidzīgi devos iekšā Plakas šauro ieliņu labirintā. Gāju, skatījos, brīnījos, priecājos. Suvenīru veikaliņi vērās ciet, krodziņiem un tavernām savukārt sākās vakara maiņa. Un vienā brīdī pie manis pienāca un uzrunāja kāds labi ģērbts grieķu kungs, tā ap gadiem sešdesmit, un izskatījās pēc inspektora Kolombo, bija kādreiz tāda filma. Stādījās priekšā kā Džordžs jebšu grieķu valodā Georgio, un jautāja vai es tūrists, vai nevajag palīdzēt un tādā garā, pie kam runāja labā angļu valodā. Tā vārdu pa vārdam, sākām runāties, teicu, ka meklēju viesnīcu — o, tu meklē viesnīcu? kādās cenās? es te zinu vienu labu pansiju, ejam parādīšu! — ok, kas tad man, lai jau rāda, nebūs laba, iešu meklēt citu. Tā nu viņš mani veda uz viesnīcu. Gājām, runājāmies, te viņš saka — klau, tu uzo esi dzēris? — saku, ka nē, nemaz nezinu kas tas tāds ir. — šis saka — eu, vecīt, tā nu gan nevar, te visi dzer uzo, ejam, rekur bārs, es cienāju! — saku labi, ejam. Iegājām bārā — maziņš un tukšs, tik vien kā divas meitenes pie letes garlaikojas. Džordžs stāda mani priekšā kā savu ārzemju viesi, kuru japacienā ar uzo. Ok, meitene ielej glāzē Oύζο un aukstu ūdeni — sanāca tāds anīsa šņabja longdrinks. Man savs uzo, Džordžam savs, viena meitene pļāpā ar viņu, otra ar mani un dzer kautkādu liķierīti. Nosēdējām kādu stundu — mans uzo cauri, bet meitietis jau paspējis kādus četrus liķierīšus izdzert. Labi, saku Džordžio, tu ka gribi, bet es eju meklēt viesnīcu, pietiks man šodienai izklaidēties. Šis atkal saka — nē, ko tu, skaties, man vēl nav pusē, paņem vēl vienu — un abas meitenes šim piebalso, ka neesot taču nekur jaskrien! Es saku nē, un šie tā negribīgi piekrīt. Džordžio palūdz bāra saimniekam rēķinu, un mēs katrs saņemam kvīti par EUR 130.00 — es gar zemi! Prasu saimniekam, kas tie par jokiem — vai viņam komats nav pārlecis? — šis saka nē — tas tavs uzo 10 eiro, bet meitenes liķierītis 30 eiro. B@#$%&​;!! tajā brīdī es vairs nejutu zemi zem kājām… to ka Džordžio neizmaksās un pasākums bārā būs dārgs, man jau sākumā bija skaidrs, bet to ka tā būs ar trīs cipariem rakstāma summa — to nu es nevarēju iedomāties! Atvēru maku, bet man tur tikai 30 eiro — rādu saimniekam, saku, ka vairāk nav, varu piedāvat karti — nē, kartes šis neņem. Saka, lai atstāju somu, un eju vienas meitenes pavadībā līdz bankomātam. Gājam arī — un šī vēl cenšās uzturēt sarunu un mierina mani, ka viss taču ir ok! Biju spiests izgāzt uz viņu dusmas un ne tos labākos vārdus, tā ka viņa pilnīgi uzmeta lūpu un jutās nepamatoti apvainota. Atgriezāmies bārā, samaksāju un devos prom. Un ko domājies, ko ne — Džordžio priecīgs līdzi, tagad gan rādīšot kur tā labā viesnīca! Es biju ārprātā nikns un lamāju viņu visās man zinamajās valodās un sūtīju, tā teikt, prom. Viņš arī jutās nepamatoti aizskarts un apvainots, un pēc piecām minūtēm aizgāja. Un es biju apmaldījies Plakas labirintā. Gāju dusmīgs kautkur, un biju bez maz gatavs kāpt pirmajā vilcienā prom no Atēnām. Šitā dusmojoties iznacu lielas ielas malā, un ieraudzīju visīstako grieķu policistu! Itkā jau nekas īpašs — satiksmi regulēt pilnvarota persona, bet cauri galvai kā zibens izšāvās ceļvedī lasītais, ka Atēnās esot tūristu policija, un man tobrīd likās, ka man ir ko viņiem pastāstīt! Gāju klāt pie policista, un prasīju, kur tos tūristu policistus var satikt. Viņš kautkam pajautāja pa rāciju, un pēc tam man ilgi skaidroja, kur atrast metro, un cik tālu līdz kādai pieturai jābrauc. Teicu viņam paldies, un … un atcerējos, ka man nav nekādu pierādījumu — ne čeka, ne bārmeņa pirkstu nospiedumu, ne izsmēķētas cigaretes ar lūpukrāsas nospiedumu, ne bāra adreses… hm, ko lai dara — gāju meklēt. Ja no bāra līdz policistam es biju iznācis desmit minūtēs, tad atpakaļceļu uz bāru es meklēju minūtes četrdesmit piecas! Bet atradu! Un sparīgi gāju iekšā! Stūrī ar jau jauniem klientiem sedēja meitenes un dzēra savu trīsdesmiteiroliķieri, aiz bāra visai izbrīnīts par negaidīto viesi stāvēja saimnieks. Gāju klāt, un teicu lai dod man manējo čeku. — priekš kam tev to? — viņš aizdomīgi prasīja. Teicu, ka piemiņai gribu, un kāpēc gan man viņam būtu jāpaskaidro, kādiem nolūkiem man vajag čeku! — ne, tu man pasaki, kam tev vajag čeku — neatlaidās bāra saimnieks. Kas tad man — tā arī teicu — iešu uz tūristu policiju, jo jūtos apšmaukts, uz ko bāra saimnieks atbildēja, ka viss taču esot godīgi — redz kur dzērienu cenrādis, un šitais dzēriens maksā tik, un šitais dzēriens maksā atkal šitik, un nodokļi arī ir ieskaitīti un viss esot čikiniekā. Atbildēju, ka ne tuvu nekas nav čikiniekā, un ka man galīgi nepatīk šitāda ārzemnieku čakarēšana, tāpēc esmu stingri nolēmis iet uz policiju. Bāra saimnieks gan mēģināja iebilst, ka tas neko nedošot, būšot tikai lieka laika tērēšana gan man, gan viņam, jo kā jau minēju, visi papīri esot kārtībā. Teicu, ka man vienalga, iešu tāpat. Beigās šis saka labi, klausies, tu esi no Krievijas, un mana sieva arī no Krievijas, labi, ne no Krievijas, bet no bijušās padomijas, tas pats jau vien ir, jūs priekš manis visi vienādi. Davai, es tev 50 eiro atpakaļ, un miers? Saku nē, šitā neies cauri — dod 120 un tad miers! Tā mēs kādu brīdi pakaulējāmies, un es savus 100 eiro dabūju atpakaļ.
Psiri, kvartāla attālumā no tirgus uzgāju vienkāršu un lētu viesnīciņu — 50 eiro par trijām naktīm ar visām ērtībām, un vēl, tā kā visas dienas garumā nebija sanācis lāgā paēst, tad pēc visiem šitiem pārdzīvojumiem aizgāju uz Monastiraki paēst īstu grieķu girosu.

Nākamās dienas rītā devos ceļojumā pa Atēnām. Viesnīcas numura logs izgāja uz šauru pagalmu, un pa to skatoties īsti nevarēju saprast, kāds ārā laiks, tāpēc ārā gāju biezajā jakā — ziema taču! Ārā spīdēja spoža saulīte, ielas bija pilnas ar tirgotājiem, kuri savu preci bija izkrāmējusi savu veikalu priekšā pa visu trotuāru līdz pat brauktuvei un pat uz automašīnām, tā ka ejot kājām juties kā veikalā. Nu ļoooti lielā! Protams trokšņi, kņada, nervozās autotaures, neskaitāmie motocikli un mopēdi, raibs, daudzkrāsains ļaužu pūlis — superīgi! Automašīnas gan viņiem tādas drūmas — pie mums ar tik nožēlojamām nebraukā! Daudzas ir vecas, sarūsējušas, apskrambātas un sabuktētas — tehniskā apskate tur nav cieņā. Un kā novēroju, tad ielu malās parkošanās galvenokārt notiek uz skaņu — reti kuram auto nebija kādas buktītes vai skrambas. Oranžie trolejbusi vien ir vesels piedzīvojums uz riteņiem — kādreiz, astoņdesmitajos arī pa rīgu braukāja līdzīgi pēc skata Mazliet laikam novirzījos — tātad ārā saulīte spīdēja, bija brīnišķīga divdesmitā janvāra diena, vēl bija minimāls rīta dzestrums, bet rādījās, ka būs silta diena. Potīte vēl bija sapampusi un sāpēja, tāpēc lēnām kliboju uz Monastiraki pusi — cik nu tur daudz, pāris kvartāli. Pirmo apskatīju seno agoru (αγορά) — smuks parks ar marmora drupām. Patiesībā mani grieķu dārzi fascinē vairāk, nekā gadu tūkstošus pārdzīvojušie akmeņu krāvumi, bet vienalga — staigāju pa parku, un prātā uzbūru dažādas ainiņas, kā tur izskatījās sesnsensenos laikos. Saule cēlās augstāk, un sāka palikt karsti — vilkos atpakaļ uz viesnīcu mazliet izģērbties, jo dažs labs termometrs uz ielas rādija jau pāri +15°C. Kā nākamo apskates objektu izvēlējos Kerameiku (Κεραμεικός) — seno Atēnu kapsētu. Tur gan es biju mazliet vīlies, jo biju gaidījis ko līdzīgu Rīgas lielajiem kapiem, tikai grieķu stilā — tādu plašu, brīnišķīgu grieķu dārzu, un šur tur pa kādam senlaicīgam piemineklim — bet še tev — liela, izrakņāta bedre, vienā stūrī tāds pusparks bija, ar kapakmeņu kolekciju — dažāda izmēra marmora kolonnas. Lai piedod man vēsturnieki, bet es nespēju novērtēt šīs seno laiku liecības. Pēc tam, ar līkumu caur jau zināmo Plakas (Πλάκα) ieliņu labirintu sāku kāpt kalnā, lai skatītu Akropoli. Akropolē uzkāpu pa rietumu nogāzi, iegāju caur Belē vārtiem, izstaigāju drupas, palūdzu vienu franču tūristu, lai mani nofotografē, pasēdēju uz dienvidu mūrīša un papriecājos par ainavu, kāda pavērās manam skatam. Pēc tam kāpu lejā pa dienvidu nogāzi — garām Hēroda Atika odeonam un Dionīsa amfiteātrim. Iespaidīgi. Pēc tam lēnā garā aizstaigāju līdz jūras krastam — laiciņš bija dievīgs — gaisa temperatūra aizvējā +22°C, jūras krastā gan bija drusku vēsāks, spīdēja saulīte. Toties Rīgā tajā laikā bija -30°C! Biju veiksmīgi izsprucis Kāda bija ūdens temperatūra jūrā — teikšu godīgi — nemērīju, bet izskatījās auksts. Bija gan dažas vecmāmiņas, kuras plunčājās, bet neko iedvesmojoši neizskatījās. Atpakaļ uz centru braucu ar tramvaju — ārēji jau izskatījās moderns un šiks, bet iekšpusē troksnis kā jau tramvajam Izstaigāju Olimpa tempļa drupas, izgāju cauri sazinvelnskāsaucparkam, caur aizslēgtiem vārtiem paskatījos uz olimpisko stadionu, nogāju garām parlamentam — redzēju jokainos sargkareivjus grieķu nacionālajos sargkareivju tērpos Atēnās ielu malās aug mandarīnkoki, pilni ar lieliem skaistiem augļiem, bet neēdami gan. Man bija aizdomas, ka tie nav diezko ēdami, ja jau pilni koki aizsniedzamā augstumā, bet tomēr tos pārdod gan veikalos, gan tirgū, bet tomēr nenoturējos un vienu noplūcu. Iekodies tajā, uzreiz spļāvu ārā — rūgs un negaršīgs! Sāka jau tumst, tāpēc gāju uz viesnīcu, ar domu mazliet atpūsties, lai vēlāk vakarā varētu iet atkal pastaigāties. Atlaidos gultā, un pamodos trijos no rīta, lai ietu gulēt. Nākamajā dienā pabumbulēju pa Atēnu centru, izstaigāju Monastiraki krāmu tirgu — tā nu tiešām ir vieta, kur var nopirkt visu — sākot ar senlaicīgām monētām (melš, ka esot viltojumi), porcelāna figūriņām un traukiem, visvisādākajiem niekiem un apģērbiem, līdz pat senlaicīgām šautenēm. Pastaigājos pa centru, aizgāju līdz dzelzceļa stacijai noskaidrot vilcienu sarakstu nākamajam rītam. Tad atkal devos klejojumos pa pilsētu — vienkārši tāpat. Vakarā uzdūros interneta kafejnīcai, kurā pavadīju divas jaukas stundas skaipojot ar mājiniekiem. Ap vienpadsmitiem atgriezos viesnīcā, sakārtoju somas, un devos pie miera.

Nākamās dienas rītā paēdu brokastis un izlogojos no viesnīcas, un sarunāju taksi par EUR 5 .00, lai uzved mani augšā pie klosteriem. Kāja bija sapampusi un sāpēja, tāpēc es šoreiz atturējos no kalnā kāpšanas, lai arī cik ļoti man tas patīk. Diena bija apmākusies un lietaina, galīgi nepiemērota brīvdabas izklaidēm. Uzveda mani kalnos – biju mazliet vīlies, jo gaidīju augstus un stāvus smilšakmens stabus deviņstāvu mājas augstumā ar klosteriem to galos (bija man tāds priekšstats no ceļveža radies), bet īstenībā bija savādāk. Bet patika. Vārdos to aprakstīt ir grūti – skatieties bildes, un brauciet uz turieni paši. Neskatoties uz skaļajām japāņu un krievu tūristu grupām, bija jūtama vienreizējā klostera aura. Neesmu dievticīgs cilvēks un šos klosterus skatīties braucu kā klasisks tūrists iemest skatu pagātnē un savā biogrāfijā atzīmēt to kā faktu, ka esmu tur bijis un redzējis, bet ieejot klostera ārēji necilajā un mazajā baznīciņā, kur viss klostera mūku rokudarbs, sajūtas….sajūtas bija neatkārtojamas. Es pat nemāku aprakstīt, ka es tobrīd jutos. Tas bija tāds pacēlums, ka pilnīgi gāž no kājām. Finālā apsēdos pagalmā uz soliņa, padomāt par dzīves jēgu, ieklausīties savā sirdī, paskatīties uz visu savādāk. Īstenībā bija pabeigtas misijas sajūta – mērķis ir sasniegts, varu braukt mājās – pat Atēnu apmeklējums tobrīd likās otršķirīgs. Izstaigājis klosteri, atpakaļ uz pilsētu devos kājām, mazliet pieklibojot. Lejā no kalna kāpt protams ir vieglāk, bet tā pat līkumainais kalnu ceļš meta cilpas, un vietām es laidu lejā pa taisno – pa nogāzi, cauri krūmiem un brikšņiem. Aiz pāris līkumiem viens no klostera macītājiem bija nogāzis uz sāniem savu tojota džipu – pilnīgi taisnā ceļa posmā šķērsām ceļam, un gaidīja paildspēkus. Salijis ierados stacijā, un kāpu vilcienā apžāvēties un sasildīties. Palaioparsalosā bija jāpārsēžas vilcienā uz Atēnām – pēc saraksta Atēnu vilcienam bija jāpienāk pēc desmit minūtēm. Un nepagāja ne stunda, ka šis bija klāt.

Grieķi nav no pacietīgākajiem, uz perona visas stundas garumā bija vērojama šūmēšanās, žestikulēšana un pār dzelzceļnieku galvām gāzās visādu pārmetumu gūzma. Varbūt kļūdos, bet man tāds iespaids radās. Man par brīnumu, ik pa laikam pie manis pienāca kāds grieķu tantuks, un kaut ko prasīja. Acīm redzot, biju labi maskējies, un neizcēlos starp iezemiešiem. Kad atbildēju noraidoši un vēl svešā valodā, tad tantiņa kautko dusmīgi bubinādama gāja prom. Es tobrīd tiešām nemācēju izskaidrot, kāpēc kavējas vilciens un pēc cik ilga laika tas būs klāt. Kad beidzot vilciens pienāca, un visi braukt gribētāji sarausās tajā iekšā – bija jau diezgan pilns, bet tā kā man bija biļete ar rezervāciju, tad dabūju iekārtoties un palasīt grāmatu. Ak jā, man jau nemaz nebija grāmatas, grāmatu lasīja blakussēdētājs es pa logu vēroju fantastiskos dabasskatus – kalnus, ielejas…Atēnās iebraucu ap sešiem vakarā – pamazām jau sāka krēslot.

Grieķija

Sal​onikos jauki spēdeja saulīte un bija svaigs rīts. Nu bija pienācis brīdis, izvēlēties, kurp doties tālāk. Atēnas bija galamērķis, bet vēl biju nolēmis izmest līkumu un apciemot Meteoras klosterus. Nolēmu to darīt pa ceļam uz Atēnām, lai mājāsbraukšana mierīgāka. Papētīju karti, un nolēmu braukt ar vilcienu līdz Verijai, un tad tālāk pamēģināt laimi stopojot. Līdz vilcienam bija stunda laika, un es izmetu mazu loku pa Saloniku centru un paēdu brokastis. Ar tramvajam līdzīgu priekšmetu, ko grieķi sauc par vilcienu, aizbraucu līdz Verijai, un tad vēl no stacijas ar autobusu līdz pilsētas centram. Nekāda jau varen lielā pilsēta tā nebija, bet pirmo iespaidu gūšanai ļoti piemērota. Centrā uztrāpīju uz baznīcas procesiju – svinīgs gājiens ar mācītājiem, karogiem un svinīgi saģērbtiem skolasbērniem. Mirklīti paskatījies šo izrādi, gāju tālāk. Nonācu īstā grieķu tirgū – tas tik bija kautkas – cilvēku burzma, troksnis, smaržas … ooo! Izgāju cauri pilsētai un šosejas malā sāku stopēt. Grieķi kaut kā nebija atsaucīgi, un es ik pa laiciņam virzījos uz priekšu. Ta es lēnā garā nogāju kādus piecus kilometrus. Laiciņš bija labs, saulīte, silts – varēja būt kādi +15 grādi. Beidzot viens onkolītis apstājās, un paveda mani četrus kilometrus. Tad atkal stāvēju ceļa malā un mēģināju noķert kādu labsirdīgo šoferi. Ta laikam galīgi nebija mana diena, un nostāvējis stundu, nolēmu turpināt stopēt ejot. Izgājis cauri pēdējam ciemam, ceļš sāka virzīties kalnup, garām marmora lauztuvēm, kuras es dabūju aplūkot no dažādiem skatupunktiem – kalnu ceļu priekšrocība. Gāju, gāju, neviens joprojām nestājās. Nogāju kādus divdesmit kilometrus, saule sāka slēpties aiz kalniem un jau sāka kļūt vēsāks. Ieraudzīju ceļazīmi, ka pēc 2 km benzīntanks! Sapriecājos, ka varēšu vismaz atpūsties un padzert kafiju. Sasparojos, un raiti soļoju tālāk. Diemžēl bija liela vilšanās, jo benzīntanks un kafejnīca bija ciet. Ciet tādā nozīmē, kā nestrādājoši, bet tā jau šīs abas iestādes bija vaļā, ar drusku pademolētu izskatu, un veselu baru maza un vidēja izmēra kucēniem, apgrauztu kaulu kaudzi. Uz ielas braucamās daļas bija redzams arī viens otrs Grieķijas plakanais sunītis. Ciemats bija kā izmiris – mājas daudz, bet tikai pie dažām bija redzama kāda rosība. Izskatījās pēc tāda kā vasarnīcu ciemata. Izmetis līkumu caur mirušo ciemu, izgāju atpakaļ uz šosejas. Biju pa šo dienu krietni pakāpies, un nu jau viss bija pārklāts ar sniegu un vēss arī bija. Beidzot mani paņēma sniega tīrītājs, un uzveda līdz kalna galam. Aiz pāris līkumiem bija redzama rinda ar krodziņiem un autostāvvieta. Pateicies sniega cilvēkiem naski rikšoju pretī kafijai un vakariņām. Protams vaļā bija tikai daži no tiem krodziņiem, un vienā es tiku lapini uzņemts. Saimnieks bija ļoti izbrīnīts par manu dīvaino ceļošanas veidu, un vēl tādā nesezonas gadalaikā, kad vispār reti kāds parādoties šajā kalna galā. Paēdu labas vakariņas, izdzēru pāris kafijas un sāku funktierēt, ko darīt tālāk. Aiz loga jau bija satumsis, un man bija tikai aptuvena nojausma, kur atrodos. Apjautājos krodziņa saimniekam, un viņš teica, ka varētu mani aizvest uz Kozani, ja es vēl uzkavēšos minūtes četrdesmit. Paskatījos plānotājā, vai man nav kāda svarīga tikšanās kāda vēl tikšanās, protams, es ar lielāko prieku paliku, un saimnieks mani vēl uzcienāja ar desertu. Beidzot saimnieks aizslēdza savu viesmīlīgo iestādījumu, un mēs braucām! Kā jau īsts grieķis, brauca viņš visai skarbi, un katrā līkumā meta krustus, un kaut ko murmināja. Star citu, viņam vārdā bija – kas gan cits, ja ne Spiro Nobraukuši beidzot lejā no tā sasodītā kalna, mēs apstājāmies pie vienas kafejnīcas, un Spiro ieveda mani iekšā un iepazīstināja ar kafejnīcas saimnieku – garu, kalsnu ūsainu tipu, un palūdza mani divdesmit minūtes uzgaidīt, kamēr viņš aizvedīs uz mājām savu saimnieci. Tā nu es paliku ūsainā grieķu vīra sabiedrībā – viņš izskatījās pēc kalsna Žana Reno, un angliski runāja galīgi šķērsām, bet galu galā mēs sapratāmies labi. Pēc mirkļa atbrauca Spiro, un šie abi iekarsa strīdā par futbolu. Neko nesapratu, bet skats bija interesants, kā divi onkoļi gandrīz degunus kopā sabāzuši viens uz otru bļāva un vicināja rokas. Izbļaustījušies, šie paspieda viens otram roku un atvadījās kā labi draugi. Spiro mani aizveda līdz Kožani (Κοζάνη, 47 tūkstoši iedzīvotāju), un izlaida mani centrā. Es biju stipri noguris, neiespringu uz viesnīcu meklēšanu un cenu salīdzināšanu, un pirmajā pieklājīgajā viesnīcā gāju iekšā, un prasīju pēc gultasvietas, un kas gan var būt labāks par karstu dušu. Nākamajā rītā paēdu brokastis, un devos ceļā. Biju nolēmis nemuļķoties, un braukt ar autobusu, un atdodod administratorei atslēgas pajautaju, kā nokļūt līdz autoostai. Viņa domīgi sarauca pieri, saskatījās ar savu kolēģi, kura izskatījās pēc vīrieša, kurš gērbies sieviešu drēbēs un kūpinaja smirdīgu papirosu, un sāka kratīt galvu un teica, ka šeit autobusu neesot, lai es ņemu taksi. Tā kolēģe, kura izskatījas pēc vīrieša arī nopīpētā aizsmakušā balsī piebalsoja, ka autobusu te nav, varbūt vienīgi kāds minibuss varētu būt, ja iet pa šo ielu uz leju, tad pie trešā luksofora pa labi, un divas ielas tālāk pa kreisi… teicu paldies, un gāju meklēt autobusu. Pēc mirkļa gan nācās atgriezties, lai paņemtu pasi, un tad gan gāju projām pavisam. Pa ceļam vēl iegriezos aptiekā, nopirkt kādu iedarbīgu smēri sapampušajai kājai, kura lika sevi manīt jau kopš Budapeštas, un tagad pēc vienas dienas rāpiena kalnā bija spampusi konkrēti. Ja četrzvaigžņu viesnīcas personāls brīvi runā angliski, tad to nevar prasīt no vienkārša mazpilsētas aptiekāra. Uzspēlējām mazu mēmo šovu, un ņemot palīgā manu šauro grieķu vārdu krājumu, beigās abi bijām apmierināti ar rezultātu. Turpat netālu atradu arī autobusu galapunktu, un pārsteidzošā kārtā viens šoferis runāja angliski, un paskaidroja ar kuru autobusu cik tālu jābrauc, lai nokļūtu autoostā, un vēl parādīja mani tā autobusa šoferim, kurš mani vedīs, lai mani izlaiž pie autoostas. Šis labais cilvēks mani arī izlaida ielas vidū, un parādīja, kurp iet tālāk. Autoostā nopirku biļeti, un pēc minūtem 15 jau braucu ar šiku autobusu (labāku, nekā tas ar kuru no Rīgas uz Varšavu braucu). Blakus man sēdēja kundzīte ap gadiem piecdesmit, un visu laiku meta krustus. Arī šoferis ik pa laiciņam pārmeta krustu. Vienā

mazpilsētiņā paēdu pusdienas un pārsēdos citā autobusā. Dabasskati fantastiski – kalni, ielejas, šaurie kalnu serpentīni, krāčainās upes…fantastiski. Ap četriem pēcpusdienā iebraucu Kalampakā (Καλαμπάκα), kuras pievārtē meklējami Meteoras klosteri. Sameklēju viesnīciņu, un tā kā jau bija par vēlu doties kalnos bet par agru iet gulēt, izmetu pāris lokus pa pilsētiņu, paēdu vakariņas un mazliet laiku veltīju internetam. Kaut arī pilsēta neliela (15 tūkstoši iedzīvotāju), ļoti jūtama tūrisma industrija – restorāni un kafejnīcas, suvenīru veikali, bankomāti, viesnīcas, interneta kafejnīcas.

Joprojām Belgrada
Belgrada man jau bija apnikusi, atkal un atkal garlaikots staigāju pa centru, nosūtīju uz mājām pastkarti, kura Rīgā pienāca pēc nepilna mēneša, kaut arī tika sūtīta pa aviopastu. Garlaicības mākts gāju ekskursijā pa grāmatu veikaliem, un tad kādā brīdī mani sasniedza brīnišķīgā ziņa, ka arī manā VISA kartes kontā ir ieskaitījusies nauda un telefons pieslēdzies. No priekiem aizgāju uz smalku viesnīcas Moskva restorānu, un paēdu vakariņas. Apkalpošana bija ļoti smalka, un viesmīlis baltā žaketē tekalēja šurpu – turpu, ik pa laiciņam apjautājoties par manu labsajūtu. Man gan sākumā likās, ka viņš tā mazliet slīpi uz mani skatās, jo priekš tik smalka restorāna biju pārāk jau bomzīgi ģērbies. Pēc vakariņām lēnā un nesteidzīgā solī devos uz vilcienu, ieņemt labakās vietas. Pus stundu pirms atiešanas kupejā biju viens. Bet ar laiku sakāpa pilns vilciens, tā ka pat viss koridors bija piebāzts. Vēl ar prieku ievēroju, ka uz blakus ceļa pienāca Rīgas vagonrūpnīcā ražots elektrovilciens 412. – vizuāli savadāks, kā tie, kuri sastopami Latvijā, bet skaņa bija tieši tāda pati.

Man pretī apsēdās kāds serbu vīrelis – tā ap gadiem 55 ar divdesmitgadību beibi. Dzēra kautkādus kokteiļus, smēķēja smirdīgu s papirosus un bučojās kā traki Par laimi viņi pēc kādas stundas izkāpa. Ar laiku izkāpa lielākā daļa, un vilciens atkal bija tukšs. Es paliku kupejā ar vienu maķedonieti. Sākām runāties, sākumā angliski, bet tad atklājās, ka viņš jau divdesmit divus gadus dzīvo Šveicē, un pārgajām uz vācu valodu. Viņš reizi gadā braucot apciemot savus vecākus uz patālu maķedonijas nostūri. Nopļāpājām labu laiku, beigās sāka nākt miegs, un devāmies pie miera. Mieru iztraucēja robežkontrole. Serbi neko – paskatījās pases, iespieda zīmogus, un čau! Bet maķedoniešu Милициjа to lietu ņēma nopietnāk. Pirmkārt jau atnāca un izdalīja mazas lapiņas, kuras bija jāaizpilda – vārds, uzvārds, pilsonība utt, pēc tam pārbaudīja pases – tā kā viņi bija vairāki, tad pirmais paskatījās, un ar manējo aizskrēja pie šefa. Atnāca šefs, un teica, ka man nav vīzas – būšot jābrauc atpakaļ uz Belgradu kārtot vīzu, ja jau reiz es gribot tik iekšā Maķedonijā. Es gan centos paskaidrot, ka Latvijas pilsoņiem vīzas nav vajadzīgas, bezvīzu režīms un tā (angliski protams viņi neko nesaprata, man talkā ar skaidrošanu nāca Agims), beigās vienalga, savāca manu pasi, un palūdza paņemt somu un kāpt ārā. Atvadījos no Agima, viņš teica, ka viņam ļoti žēl, ka viņa zeme tāda neviesmīlīga un robežsargi tādi kretīni un tādā garā. Skumīgi izkāpu uz perona, un sekoju galvenajam robežsargam uz viņu kantori. Domās jau kalkulēju plānus, kā tikt līdz Grieķijai apbraucot to sasodīto Maķedoniju caur Bulgāriju. Protams, tā kā pulkstenis jau rādija nakts otro stundu, šī plāna operatīva realizācija varētu sagādāt zināmas neērtības, bet atgriešanās Belgradā pēc vīzas, lai trijās stundās varētu šķērsot Maķedoniju, pat neizkāpjot no vilciena – nu paldies! Pa to laiku sargu būdā tika šķirstītas biezas grāmatas un klabināts dators, beigās vēl tika zvanīts kaut kur. Tikmēr galvenais robežsargu šefs ar automātu plecā stāvēja man blakus un uzmundrinošā balsī kautko stāstīja – apmēram, ka aizbrauksi uz Belgradu, nokārtosi vīzu, un tad brīvi varēsi ceļot pa mūsu burvīgo, viesmīlīgo valsti. Tagad sāku domāt, ka varbūt šie gribēja, lai es ieslidinu šiem kabatā kādu mazu jauku aploksnīti, ar divciparu eiropas naudaszīmi? Tobrīd man tiešām tāda doma pat prātā neienāca. Pa to laiku pārējie robežmiliči un muitnieki bija pārbaudījuši dokumentus izkratījuši savu godīgo pilsoņu bagāžu, un kāpa ārā no vilciena. Arī lokomotīve bija pārkabināta, un nomainījušies pavadoņi. es jau domās skatījos, kā vilciens izgaist tumsā, kad pēkšņi robežsardziene no būdas diezgan grūti saprotamā angļu valodā paziņoja, ka ja es nekāpšu ārā no vilciena Maķedonijas teritorijā un braukšu cauri, tādā kā tranzītā, tad varot kāpt atpakaļ vilcienā! Robežsargu šefs man gādīgi uzsmaidīja, iespieda zīmogu un atdeva pasi, un es daudz nedomājot skrēju uz vilcienu! Tas tik bija prieks! Agims bija ļoti izbrīnīts, un arī priecīgs apsveica mani.

Ja manas somas saturs maķedoniešu muitniekus īpaši neinteresēja, tad Agima bagāžu viņi bija izkratījuši riktīgi – pārskaitījuši visas šokolādes tāfelites utt. Agims pats smējās – viņš strādā Šveices dzelzceļā par biļešu kontrolieri, un šitie gājieni viņam jau bija zināmi. Tas kas viņam bija bagāžā, iekļāvās visās atļautajās normās, un no muitnieku puses tika raidīti nepārprotami mājieni, ka būtu jau nu praties, un padalījies ar saviem labumiem. Maķedonieši ir ļoti taupīga tauta, un pēc robežas šķērsošanas tika atslēgta apkure. Atkal kupejā bija tikpat auksts, cik ārā, un es atkal centos palīst zem savas jakas. Agims izkāpa Skopjē, un tālāk kupejā braucu es viens. Agrā rītā sasniedzām Grieķijas robežu. Grieķu robežsargi savāca pases, un visiem pacietīgi klabinot zobus uz perona pie robežsargu lodziņa bija jāgaida, kad tās atdos. Lielākā daļa no piecdesmitgalvainā pūļa bija albāņi un maķedonieši, kuri, kā es sapratu brauca uz Grieķiju strādāt. Beidzot pases tika atdotas, un skatoties, kā starp kalniem aust saule, turpinājām ceļu Grieķijā. Pēc nepilnas stundas izkāpu Salonikos.

Belgrada Vilciena​m Belgradā bija jāpienāk pusseptiņos no rīta, un tuvojoties galastacijai tas kļuva ar vien pilnāks un pilnāks. Un par veselīgo miegu arī bija jāaizmirst. Pie tam serbi bija pamanījusies atslēgt apkuri, un iekšā bija tikpat silts cik ārā — mīnusos. Belgradā visi braucēji izbira no vilciena un aiznesās savās gaitās. Es devos iepazīt vilcienu sarakstu un nodibināt kontaktus ar kasierēm. Nezinu, kā izskatās Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā (esmu dzirdējis, ka tas ir kā ceļojums laikā), tad arī Belgradā es sajutos, it kā laiks būtu pagriezts par astoņpadsmit gadiem atpakaļ. No saraksta neko jēdzīgu izdibināt neizdevās, tāpēc prasīju starptautisko biļešu kases kasierei par vilcieniem uz Saloniku pusi — sešos vakarā bija viens tiešais vilciens uz Salonikiem — biju rēķinājies ar sliktāko, ka vēl vismaz vienu reizi būs jāpārsēžas Skopjē. Kasē, ja mani atmiņa neviļ, norēķinājos ar eiro — visticamāk, ka tā bija kasieres privāta iniciatīva, bet man nebija ne mazākās vēlēšanās skraidīt pa maiņas punktiem vai izmantot perona valūtas dīleru pakalpojumus. Vienojāmies ar kasieri par kursu, par kuru man jau bija savs viedoklis, un beigās abi bijām apmierināti. Pat ja viņasprāt es biju pārmaksājis uz valūtas kursa rēķina, cena par biļeti man likās pieņemami lēta — 40 EUR. Veiksmīgi ticis pie starptautiski atzīta ceļošanas dokumenta, steidzos iepazīt pilsētu. Kaut arī vēl bija tikai septiņi no rīta, pilsētā bija tāda burzma, kā mums dziesmusvētku laikā mežaparkā. Kā jau rakstīju — jutos, kā ar laika mašīnu būtu aizceļojis pagātnē — neskaitāmie kioski, mini ēstuvītes, sociālistiskā stilā ieturēta arhitektūra, arī cilvēki — līdzīgi man ir iespiedusies atmiņā Maskava, kurā es pēdējo reizi biju 1989.gadā. Mazliet jocīgi likās arī latīņu un slāvu alfabēta līdzāspastāvēšana, un valoda arī viegli saprotama, kaut kas starp poļu un krievu. Tā kā neko nopietnu nebiju ēdis kopš iepriekšējās pēcpusdienas maltītes Budapeštas pagrabiņā, tad pirmkārt gribēju paēst brokastis un iedzert kafiju. Bija gana agrs, lai nekas prātīgaks par Роштилъ (pīrādziņu kiosks) nebūtu atvērts. Pat mana pēdējā cerība — mcdonalds — tik agri bija ciet. Tā nu es ar kurkstošu vēderu un mazliet miegains klimtu pa aukstajām Maskavas ielām… ak, nē, Belgradas ielām. Ja kāds saka, ka Rīgā ielas ir bedrainas un asfalts slikts, lai aizbrauc uz Belgradu. Vietām pilsēta kā pilsēta — platas ielas, briesmīga paskata trolejbusi un nenosakāmu marku automašīnu straume, bet aiz stūra — kā kādā Latvijas mazpilsētā. Nesenais karš atstājis savas pēdas, bet tā pat daudz kur būvē un remontē. Bet nekas neliecināja, ka šī ir lielpilsēta ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Kaut arī janvāris, sniega Belgradā nebija, bet bija auksts un visi koki bija superīgi nosarmojuši — daži skati tiešām bija pasakaini. Ar fotogrāfēšanu gan īpaši neaizrāvos — ka nenotur par spiegu, jo tur ar viņiem jau nekad neko nevar zināt, un arī megabaiti jātaupa — braucu taču uz Grieķiju. Papriecājies par prezidenta pili un pāris elpu aizraujosiem skatiem pilsētas parkā, drusku nosalis, uz kādas viesnīcas durvīm ieraudzīju dažādas maksājumu karšu uzlīmes, un braši devos iekšā ēdamzālē. Viesnīcas ēdamzāle bija ieturēta īsteni sociālistiskā stilā, liela, plaša, sienas apšūtas ar tumšiem koka paneļiem, pie griestiem smagas kristāla lustras, masīvi galdi un krēsli. Neskatoties, ka astoņos no rīta es biju vienīgais apmeklētājs, bufetes rajonā cītīgi rosījās resna bufetniece baltā ķitelī ar baltu, cakainu vainadziņu, trauku mazgātāja un pavecs viesmīlis, kurš runāja angliski. Tiesa, pirmais pārpratums sanāca jau uzsākot sarunu — uz manu jautājumu, vai šinī iestadē akceptē American Express karti, kā to nepārprotami norāda uzlīmes uz durvīm, man atnesa mazu krūzīt espresso. Es no sākuma biju mēreni izbrīnīts, kas tā par laipnības izpausmi, bet vēlāk sapratu. Nekas. Pasūtīju vīnes šniceli — tā tik bija porcija! Pie mums pat lauku ēstuvēs nav tik lielas — liels šķīvis ar salātiem, daži kartupelīši un pāri visam liela, liela gaļas šķēle!!! Izdzēru pāris normāla izmēra kafijas, un pienāca svinīgais maksāšanas mirklis — devu savu AMEX karti — pāris neveiksmīgi mēģinājumi, un beigās vienojāmies par desmit eiro, kas pēc kursa sanāca tas pats, bet ar labu dzeramnaudu. Bet brokastis bija tā vērtas. Kad vēders pilns, varēju pievērsties nopietnākai pilsētas iepazīšanai, turklāt ārā jau bija pilnīgi gaišs, kas arī nav mazsvarīgi. Tā kā laika bija gana, tad nesteidzīgi izstaigāju centru, stundu vēl nosēdēju netā (ārā taču auksts, un tā ir laba iespēja sasildīties), aizgāju līdz Kalemegdanas cietoksnim, apskatīju ieroču kolekciju, papriecājos par ainavu, kada pavērās no cietokšņa uz Donavas un Savas sateku, aizgāju atpakaļ uz centru, tad gar Savas krastu gar veselu rindu pusnogrimušu, sarūsējušu kuģu,

no kuriem daži brīnumainā kārtā, pretēji visiem fizikas likumiem vēl turējās virs ūdens, un tad cauri kautkādiem šrotiem, pagalmiem, betona rūpnīcām un jokainiem mazdārziņiem iznācu centralās stacijas vagonu parkā — vietā, kur vilciena pavadoņi no tālsatiksmes vagoniem met ārā pasažieru atstātās drazas. Pie tam met ārā vienkārši tāpat — uz blakus sliedēm. Skats jau diezgan briesmīgs — tādi vietēja mēroga getliņi, un diez vai kāds to kādreiz plāno savākt. Pagājis garām šiem briesmu darbiem, ieraudzīju krūmos ieaugušas divas vecas tvaika lokomotīves — tas tik bija atradums! Man pilnīgi sirds sažņaudzās, kadā nožēlojamā stāvoklī tās bija — šis tas jau noskrūvēts, salauzts, sarūsējis. Kā vēlāk noskaidroju, tad tās ir atstātas rezerves daļām priekš muzeja lokomotīvēm, un kā izrādās, tad muzejs bija turpat aiz sētas.

Beidzis sajusmināties par atradumu, pačamdījis un safotogrāfējis, pa sliedēm devos stacijas virzienā, garām pārmijnieku un sargu būdai, kuriem es likos pilnīgi vienaldzīgs. Starp citu, nesen arī uzzināju, ka Serbijā ir vajadzīga speciāla atļauja, ja grib fotogrāfēt dzelzceļa stacijas. Man tāda doma pat prātā nebija ienākusi. Centrālajā stacijā papriecājos par tur izstādīto un smuki nokrāsoto lokomotīvi, safotogrāfēju arī to, bet man līdz vilcienam bija vēl tik daudz brīva laika… Saņēmos, un atstāju smago somu, kuru visu rītu biju staipījis līdzi, bagāžas glabātuvē, kura tur saucās nekā savādāk kā Гардероб, un nododod somu, jāuzrāda pase. Nav nekādi joki.

Budapešta

Bu​dapeštā no vilciena izkāpu svētdienas rītā, deviņos. Protams pirmā lieta – noskaidrot iespēju ar godu laicīgi tikt prom. Vilciens uz Belgradu pusdivpadsmitos vakarā. Principā ok, nopirku biļeti, atdevu somu glabātavā un pilsētas drūzmā iekšā. Reklāmas pauze: ārzemju ceļojumos ļoti ērti ir izmantot maksājumu kartes, tiesa gan tur kur tās ņem pretī. Tad atkrīt visādi pārdzīvojumi ar naudas maiņu. Budapeštā uz perona bija sastopami daudz visādi aizdomīga paskata tipi, gatavi veikt valūtas konvertāciju. Bija daži valūtas maiņas kantori arī turpat uz perona, kuri piedāvāja tiko iebraukušajiem ārzemniekiem mainīt savus eiro un dolārus par izbrīna kursu. Es apstaigāju vairākus, un nosliecos par labu bankomātam un minimālai komisijas maksai. Vēlāk, staigājot pa pilsētas centru un salīdzinot maiņas kursus, atzinu, ka mana izvēle bija pareiza. Kā jau eiropā pieņemts, svētdienas rītā visi guļ. Un pilsēta bija tukša. Bet grandioza un skaista gan! No deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā (kamēr gaišs) paspēju izstaigāt tikai mazu daļu no Budapeštas – mazliet centra, tad pabiju citadelē, pēc tam izstaigāju vecpilsētas cietoksni ar Ķeizara pilīm baznīcām un ko tik tur vēl ne, tad atkal pa centru.

Kad jau sāka krēslot, nolēmu mazliet atpūsties un paēst pusdienas. Kādas mazas sānieliņas pagrabā bija vilinošs, mazs ungāru krodziņš kuram es vairs nespēju paiet garām. Budapeštai ir tā lieliskā īpašība, ka tur var brīvi komunicēt vācu mēlē – arī viesmīlis bija ungāru kungs, kurš brīnišķīgā vācu valodā paskaidroja, kas tie par ēdieniem ēdienkartē. Ieēdu lielu gaļas kaudzi (ja nemaldos, saucās septiņkalnu gaļas panna vai kā tml.), iedzēru kāt glāzi Edelweiß,

apēdu saldo ēdienu un atvadījies devos prom. Kāpjot ārā no pagraba, pret durvju arku apdauzīju galvu – zemas durvis tiem ungāru pagrabiem. Kad iznācu no ēstuves, bija jau satumsis, un atlikušo vakara daļu pavadīju klejojumos pa vakara ugunīs mirdzošo Budapeštu. Sāka jau apnikt, un arī nebija diez cik silts – janvāris, kā nekā. Pāris stundas nosēdēju interneta kafejnīcā, un tad atkal sāku mest ar vien ciešākus lokus ap dzelzsceļa staciju, un pēdējo stundu nokūkoju stacijā, gaidot svinīgo brīdi iekāpšanai vilcienā. Vilciens nekāds pilnais nebija – ja pareizi atceros, tad uz perona redzēju kādus padsmit cilvēkus, kuri visai brīvi izvietojās piecos vagonos. Man par pārsteigumu pasu konroles brašie puisi jau bija klāt, pirms vilciens bija paspējis izbraukt no Budapeštas, kaut arī līdz robežai savi 100 km, ja ne vairāk. Tā kā savā pārkāpēju datubāzē neviens Arniš Veiderž nebija atrodams, tad saņēmu pasē zīmogu, un mierīgi turpināju ceļu. Sākumā kupejā bijām divi, un varējām izstiepties šķērsām pāri kupejai, drīz arī tas otrs džeks izkāpa, un es paliku viens, un varēju eleganti gulēt pa visu beņķi. Īpaši silti nebija, un es izmisīgi centos palīst (viss) zem savas virsjakas, bet neko labi nesanāca, un neganti sala kājas. Arī serbu robežsargi nebija diez cik uzcītīgi, un salīdzinājuši pases foto ar manu miegaino ģīmi, iespieda zieģeli un novēlēja laimīgu ceļu.

Rīga – Varšava-Krakova

Tātad – vēl joprojām tās pašas trīspadsmitā janvāra piektdienas vakarā, ja nemaldos – plkst.22 un konkrētās minūtēs kāpu autobusā un māju pakaļpalicējiem ardievas.

Brauciens līdz Varšavai nekad nav bijis interesants, tāpēc jo labāk, ka tas bija pa nakti. Mazliet traucēja divkārtējā pasu kontrole, bet citādi varēja labi pasnaust. Ap deviņiem no rīta cēli iebraucām Warszawa-Zachodnia – briesmīga paskata autoosta/dzelzsceļa stacija. Visi protams momentā izklīda, kur nu kurais, es devos iepazīties un izpētīt iespēju turpināt ceļu Krakovas virzienā. Pa gariem, vēja caurpūstiem un mazu poļu stila krāmu tirgotavu piebāztiem tuneļiem tiku līdz šīs stacijas dzelzceļa daļai, kura tiek izmantota tikai ļoti vietējai satiksmei pilsētas un piepilsētas robežās. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem uzsākt komunikāciju un noskaidrot kā tikt uz Warszawa Centralna, atradu vienu izglītotu cilvēku, kurš angliski paskaidroja, kā tikt līdz autobusam, un ar kādu autobusu uz kuru pusi cik pieturas jābrauc. Laimīgi un bez starpgadījumiem ar piebāztu veca ikarusa stila autobusu aizbraucu līdz Warszawa centralna, kas kā jau centrālajai stacijai pienākas, bija krietni vien advancētāka un sakoptāka. Nopirku biļeti līdz Krakovai, un kāpu iekšā vilcienā, kuram pēc minūtem piecpadsmit bija jādodas ceļā. Kā jau sestdienas dienā, vilciens bija mēreni pilns, un es neievērojot vagona un kupejas numuru biju iesēdies svešā vietā. Nācās spraukties cauri vairākiem vagoniem uz man pienākošos vietu. Ceļā no Varšavas līdz Krakovai pavadīju kādas trīs stundas, un nācās atzīt, ka dienvidpolija ir sakoptāka un civilizētāka, kā regulāri šķērsotajā posmā Rīga – Berlīne. Krakovā izpētīju vilcienu sarakstu, un devos pie starptautiskās kases pirkt biļeti vilcienam uz Budapeštu. Diemžēl sestdienās nekursēja tas vilciens pēc pusstundas, un nācās stundas septiņas gaidīt nākamo. Par šo jauko iespēju es ļoti sapriecājos, jo varēju no sirds patikas apskatīt Krakovu.

Beigās tomēr izrādījās, ka Krakova nav nemaz tik liela, un man pilnīgi pietika ar trijām stundām, lai iepazītu Krakovu un pagūtu labi nosalt, jo grādīzeris bija noslīdējis kādas desmit iedaļas zem nulles.

Atlikušo laiku īsināju sēžot draugos vai lasot latvijas ziņas, un ieturoties jaukā, viduslaiku stilā ieturētā itāļu restorānā. Visgarlaicīgākās bija pēdējās stundas, kuras nācās nīkt trešās klases uzgaidāmajā telpā (bomži, dzērāji un tā…) līdz vilciena atiešanai plkst.22.30. Bet vilcienā atkal varēja labi pagulēt, pa laikam apbrīnojot fantastiskās, sniegotās kalnu ainavas, un rādot poļu, slovāku un ungāru robežsargiem pasi. Uz Polijas – Slovākijas robežas manu pasi skatījās kādi pieci ierēdņi – nezinu, sports viņiem tāds, vai kā, bet tas pats atkārtojās arī uz Ungārijas robežas. Mani visvairāk pārsteidza pirmais polis, kurš ilgi un dikti šķirstīja manu pasi, pētīja un skaitīja lapas – laikam likos aizdomīgs.

Pagājušā, t.i. 2005.gada decembrī, tā ap Ziemassvētkiem, viena saruna ievirzījās par ceļojumiem un stopiem, par senāku laiku piedzīvojumiem, un man pēkšņi galvā iešāvās spoža doma – ar stopiem uz Atēnām! Tā kā man vēl bija neizlietots atvaļinājuma laiks un dažādi iekšēji un ārēji pārdzīvojumi un stresi, tad ilgi nedomājot nolēmu šo sapni piepildīt, turpat, gandrīz uz līdzenas vietas. Nu labi – janvāra otrajā pusē. Uz Grieķiju jau sen kārojās aizbraukt, tik nebija sanācis. No bērnības atceros, ka ar neviltotu interesi lasīju vecā Džeralda grāmatas par Grieķijas salām, dabu un kultūru. Tāds kā Grieķijas vilinājums. Tā pat arī vēlme pabūt vienam, piedzīvojumu trūkums organismā darīja savu – kur tas laiks, kad ar stopiem braukāju pa Vāciju. Nekādu lielo plānošanu un maršruta sastādīšanu neveicu, tik vien, kā http://www.de.map24.c​om/ saskaitīju kilometrus un mazliet atsvaidzināju ģeogrāfijas zināšanas par Balkānu karaļvalsti, un tad vēl…jā, vēl parakos pa dažādām tūristiem domātām lapām, palasīju informāciju par robežu šķērsošanas kārtību ar ne ES valstīm, vai kādai nevajag vīzu (Serbija-Melnkalne un Maķedonija), un tagad meklēju to brīnišķīgo lapu, lai ieliktu te linku, vairs nevaru atrast! Tik vien, kā atradu ārlietu ministrijas lapu, kurā ir to valstu saraksts, kurām vīzu nevajag: http://www.am.gov.lv/​lv/KonsularaInformacija/b​ezvizu/ un, kas pārsteidzoši – Maķedonijas šajā sarakstā nav. Tātad Maķedoniešu robežsargiem tomēr bija taisnība. Bet par to vēlāk.

Nu lūk – pagāja Ziemassvētki un Jaunais gads, pienāca janvāris trīspadsmitais (piektdiena). Biju nolēmis sākt ceļojumu agrā sesdienas rītā, ar kājām izejot Ķengaragā uz Maskavas ielas, un tur sākt stopēt virzienā uz Varšavu. Un tad jau laiks rādīs. Tomēr tajā trīspadsmitā datuma piektdienā sēžot darbā, un skatoties pa logu, kā snieg sniegs, pār mani nāca maza apgaismība, un nospriedu, ka īsās un aukstās janvāra dienas nav īpaši veselīgas un piemērotas garu gabalu stopēšanai, tāpēc pusdienlaikā aizskrēju līdz autoostai, par pēdējiem 25 latiem nopirkt biļeti uz vakara Varšavas autobusu. Tobrīd bija tāda maza finansiālā krīze, un neziņa par nākotni Varšavā un tālāk, bet tā laimīgi tika atrisināta ar negaidītu budžeta papildinājumu tās pašas dienas vakarā.