ar grāmatām ir tāpat, kā ar bitēm — nekad nevar zināt, kas būs iekšā. būs paslēpta kāda naudaszīme, izgriezums ar viskija blašķīti, herbarizēta cannabis sativa lapa vai saspiests zirneklis. un tie, mazie, melnie — jā, burtiņi, kā tie būs sakārtoti, un ko pavēstīs, kā arī pats galvenais un svarīgākais, turklāt attiecināms ne tikai uz grāmatām, bet uz jebkuru drukāto presi — vai būs bildes, un ja būs, tad kādas? lūk. tā nu pirms pāris nedēļām manās rokās nonāca izslavētais 'fuko svārsts'. jā, grāmata ir bieza un svarīga, iesieta kvalitatīvi un cietos vākos. burtu ir ļoti daudz, bilžu savukārt, ļoti maz, un tās pašas tādas shematiskas. bet nu lai jau būtu. acīmredzot Umberto diez cik labi neprot zīmēt, bet rakstīk gan viņš prot, un izskatās, ka viņam pašam arī patīk. rakstīt. jo citādi, diez vai viņa grāmatas taptu tik biezas. pagaidām ar citām Eko grāmatām neesmu pazīstams, tik cik manītas svešos grāmatplauktos. īstenībā, sajūtas, kādas rodas lasot grāmatu būtu japieraksta lasīšanas laikā, jo lasot biezas grāmatas, sajūtas ik pa laikam mainās, bet es redz noslinkoju. nekas, mēģināšu atsaukt atmiņā šos iespaidus.
vispirmākie iespaidi par šo darbu man bija jau pirms lasīšanas, neatceros kur, bet biju dzirdējis salīdzinājumu ar 'davinčī kodu', un attiecīgi arī no 'fuko svārsta' gaidīju vismaz spraiga sižeta kriminālromānu, ja ne modernos Sīpoliņa piedīvojumus. bet nē. te nu man bija patrāpījušies kļūdaini informācijas avoti, un pirmajā piegājienā izlasot 0.5 grāmatu, man tapa skaidrs, ka nekāda akciona nebūs vis. respektīvi, grāmatas sākumā ieskicētā aina ar mājienu, ka atrisinājums nāks ar laiku grāmatas beigās, ieintriģē un notur lasītāju, jo varbūt, varbūt, ka nevis beigās sāksies aizraujošu notikumu virkne, bet nākamajā nodaļā? tiekot pāri pusei, arī šī ilūzija zūd, un tālāk jau ir vienkārši jālasa, kaut vai aiz spītības. respektīvi, grāmatas trīs ceturtdaļas aizņem templiešu, rožkrustiešu, brīvmūrnieku un citu iluzionistu teikas un pasakas, sazvērestības teorijas, svētā grāla leģendas un citas blēņas. ja to visu tā smuki ar šķērītēm čik-čik… nu labi, varbūt ne visu, bet lakoniski izklāstīt vienā nodaļā, tad sanāktu jauka jauniešu literatūra, varbūt pat atmiņu romāns, un būtu ietaupītas trīs ceturtdaļas papīra, iespiedēju darbs, lasītāju laiks un dabas resursi. lūk tā. bet jā, Umberto māk rakstīt. (es jau laikam to teicu)

…mans visu laiku mīļākais joks ir tas, ko Vjetnamas kara laikā nostrādāja svētais pretkara klauns Ebijs Hofmans (1936 – 1989). viņš paziņoja, ka ir atrasts jauns kaifa veids – rektāli uzņemt banānu mizas. Tad nu FIB zinātnieki ņēmās bāzt sev pakaļā banānu mizas, lai noskaidrotu, vai tā ir vai nav patiesība.

Kurts Vonnegūts, Cilvēks bez valsts

Vakar garāmbraucot ieskrēju mežciema skajā paņemt pāris pārtikā lietojamus produktus, un atcerējos, ka šonedēļ iegādājama dienas bibliotēkas grāmata — Anšlava Eglīša "Līgavu mednieki". Un pie tam vēl tā ir pēdējā akcijas diena! Tādu grāmatu laist garām būtu grēks, tāpēc ņēmu tik ciet, un protams ar visu avīzi. Biju ta aizrāvies ar domām par grāmatu, ka protams aizmirsu šo to no ēdamlietām, kuras biju ieplānojis pirkt. Grāmata labā, ķēros tai klāt jau restorānā, gaidot vakariņas — ar domu — tagad kādas 40 minūtes mierīgi varēšu palasīt grāmatu, kamēr man atnesīs pasūtītās vakariņas, bet nekā — par brīnumu mana porcija mani sasniedza ātrāk, nekā es paspēju izlasīt divas lapaspuses…

-Es patīku tev, – viņa turpināja, – aiz iemesla, ko jau minēju; es pārrāvu tavu vientulību, es pārtvēru tevi pie pašas ieejas ellē un atkal pamodinaju. Bet es gribu vairāk no tevis, daudz vairāk. Es gribu, lai tu iemīlies manī. Nē, neiebilsti, ļauj man runāt! Es ļoti patīku tev, to es jūtu, un tu esi man pateicīgs, taču iemīlējies manī tu neesi. Es izdarīšu tā, lai tu iemīlētos manī, tas ir saskaņā ar manu profesiju; es taču pārtieku no tā, ka protu panākt, lai vīrieši iemīlas manī. Tikai vienu liec vērā, es to darīšu ne jau tāpēc, ka tieši tu man liktos sevišķi pievilcīgs. Es neesmu iemīlējusies tevī, Harij, tāpat kā tu neesi iemīlējies manī. Bet tu man esi vajadzīgs, tāpat kā es esmu vajadzīga tev. Es tev esmu nepieciešama patreiz, šo te brīdi, tāpēc ka tu esi izmisis un tev vajadzīgs kāds, kas iegrūstu tevi ūdenī un atkal darītu dzīvu. Es esmu tev nepieciešama, lai tu iemācītos dejot, iemācītos smieties, iemācītos dzīvot. Bet tu man būsi vajadzīgs vēlāk, nevis šodien un savukārt kaut kam ļoti svarīgam un skaistam. Tu saņemsi, kad būsi manī iemīlējies, manu pēdējo pavēli un paklausīsi, un tas būs labi kā tev, tā man.
Tev nebūs viegli, taču tu darīsi to. Tu izpildīsi manu pavēli un nogalināsi mani. Tas ir tas, kas man bija tev sakāms. Nejautā neko vairāk!

H.Hese, Stepes Vilks

Normāla darba diena. No rīta uz darbu, vakarā mājās… nu, labi ne mājās, bet uz pagaidu dzīvesvietu vakarā galīgi nebija vēlēšanās krāmēties pa netu un sēdēt čatā (arī GPRS pieslēgums ir dārgs prieks), tāpēc pievērsos sen iesāktai grāmatai – Heses “Stepes Vilkam”.

Tā ir labā. Jau trešo reizi sāku lasīt. pirmā reize bija pirms sešiem gadiem Vācijā – ieraudzīju veikalā, nopirku un līdz pusei izlasīju. Pagājušā gada rudenī, man dzimšanas dienā uzdāvināja šo pašu grāmatu latviski. Iesāku lasīt, bet nepabeidzu. Tagad, kad vakari brīvi, atkal esmu pievērsies literatūrai. Divos vārdos – grāmata par mani.