tā tajā dzīvē gadās — viena ēra beidzas, cita atkal sākas. tā nu arī man, neizskaidrojamu apstākļu dēļ tikai tagad, atkal ir sākusies velo ēra. bet labāk vēlāk, nekā nekad. turklāt laiciņš vakar arī bija tik ļoti piemērots, ka brangi sanāca izbraukāties pa jūrmalas veloceliņu šurpu turpu un atrast arī pāris kārbiņas. izmetām arī pāris neloģiskus lokus pa jūrmalu — pilsēta ar augstāko dīvaiņu koncentrāciju latvijā. ja pelēkā ikdiena sāk nomākt, tad droši var aizdoties uz jūrmalu pabrīnīties par Ludviga otrā cienīgiem arhitektūras šedevriem, ar kuriem acīm redzot kaimiņi cenšas pārsteigt viens otru. ja ir lieka nauda, tad vienu otru sapņu pili var arī nopirkt — vismaz tā liecina izkārtnes pie šīm mājām. diemžēl neskaitāmi izdemolētie grausti skarbi kontrastē un noteikti neuzlabo pilsētas pievilcību. kaut gan, vidējam jaunā viļņa apmeklētājam tas arī nebūtu svarīgi. nevarēju vienaldzīgi pabraukt garām iestādījumam ar nosaukumu “pontons” — nē, tā nav jahtu piestātne, vai kafejnīca lielupes krastā, vai ar jebkādu saistību vismaz ar peldošu mucu, nē tā ir frizētava. un vismaz divu kvartālu attālumā no ūdens. ģeniāli kreatīvs merčendaizings. turklāt man ir aizdomas, ka nosaukumam ir lielāka saistība ar pontošanu, nekā ar pontoniem. vai arī par pontoniem bulduros dēvē tos kuri ponto? viens tāds pontons ar bandīta purnu ar vecu bumeri centās man uzbraukt invalīdu stāvvietā (es tur nebiju noparkojies, tikai braucu ar riteni)
jā, un dienas noslēgumā, meklējot veloceliņa slēpņa gala konteineru sanāca novērot daudz dažādu garumu un resnumu čūsku murskuli. nekad agrāk vienuviet tik daudz rāpuļus nebija sanācis sastapt, šeit bija kādas divdesmit, kuras sabaidītas aizčabēja pa sausajām lapām nenosakāmos virzienos. arī spraugā starp akmeņiem, no kuras bija jāķeksē ārā meklētā kastīte, bija iespraukusies viena trīsceturtdaļcollu čūskiņa — nācās ar zaru uzmanīgi pakacēt malā, lai tiktu pie mērķa.

Velo ēras sākums

Kurzeme turp—atpakaļ

ilgu laiku nekur nebija būts, un iekšā sēdošais nemiera velniņš ar savu aso dakšu bakstīja, bakstīja, līdz svētdien ap pusdienlaiku sarosījāmies mazam izbraukumam pa ziemeļkurzemi. jau kopš ceturtdienas vērojot laika prognozi, nekas labs nerādījās — piektdien lietus, sestdien saule, svētdien lietus. tieši tā arī bija, sestdien bija jauka saulaina diena, atgādināšu — trešais decembris, sniegs ne vienā acī, saulīte pa zemes virsu un kādi grādi +5. savukārt svētdienas rītā mostoties varēja dzirdēt ritmiskus pakšķus pret palodzi — tātad tomēr lietus. tomēr pieceļoties un laiski brokastojot starp mākoņiem sāka parādīties šādi tādi zilumi un pat pa kādam cerību stariņam, ka tomēr viss nav tik slikti. ātri tika pārskatīti plāni, savāktas visas navigācijas ierīces un citi nieki, un uzņemts kurss uz ziemeļrietumiem. pa ceļa, protams, saule atkal kautkur norietēja un ik palaikam uznāca pamatīgs lietus. tomēr laimīgā kārtā aiz talsiem lietus beidzās, un dundagā jau ap puspieciem pat sanāca noskatīties tādu kā saulrietu. operatīvi atradām visus aktīvos dundagas slēpņus (septiņus) izņemot letterboksu, kas kautkā bija paslīdējis garām, un stūrējām tālāk, uz jūru. jau šlīterē bija melna nakts, un no skatu torņa skatoties jūru varēja tikai dzirdēt. ar laiku izklīda arī mākoņi un sāka spīdēt zvaigznes un gabals no mēness. kolkā jūra bija mierīga — varētu pat teikt, ka bezvējš. droši vien pirms nedēļas bija vairāk ko redzēt, bet ne vienmēr veicas būt īstajā laikā īstajā vietā.

starta šāviens tuvojas lieliem soļiem, brīžiem pat ir sajūta, ka pulkstenis ir sācis griezties divreiz ātrāk, un saule pie debesīm visu laiku mirgo. kā jau virsrakstā stāv rakstīts, tad atlikušas vēl 29 dienas, un tad aidā uz baikālu. autoparks jau gandrīz saskrūvēts, daļa dokumentu jau arī ir derīgi lietošanai krievijā, katru reizi iegriežoties veikalā tiek nopirkts kāds gabaliņš inventāra no garu garā saraksta. par autoparku runājot — rīt visi skatās pasaules galu (neesmu informēts, pa kuru kanālu raidīs), bet svētdien, 21.maijā no 12:00 līdz kādiem četriem interesenti ir laipni aicināti uz atvērto durvju dienu — mūsu braucamrīkus varēs apskatīt, pačamdīt, iekāpt, izkāpt, pasēdēt pie stūres, palīst apakšā un tikt izvizinātiem pa tuvējo smilškasti pie kadagas ezera. tas pie reizes būs arī geoevents Baikāls 2011.
ja trāpās ierasties ar kādu smalkāku auto, to var atstāt stāvlaukumā tur.
par pārējo var lasīt baikals.lv un geocaching.com.

pārbaudīta vērtība, ar gadsimtiem senu vēsturi — pudeļslēpņi.



pudeļslēpnis pāvilostā





pudeļslēpnis mežā, netālu no lažas

CITO laikā Airavs bija iesidījies, un gatavs kalnus gāzt. te nu varam redzēt, kā viņš gatavojas forsēt jūru.

pagājšnedēļ pilnīgi nejauši atgadījos liepājā, jūras krastā pie ziemeļu fortiem. kā jau parasti, neko sliktu nedomādāms, gāju gar jūru, pie sevis klusu dungojot “mī, mī, mī, mī…” un te pēkšņi:

turpinot pirms gadiem iesākto tradīciju, dažas lietainas novembra dienas padzīvojos pa vēju pilsētu liepāju. pirmajā dienā gan pārsteidza bezvējš, taču tas tika kompensēts ar dāsnu lietu — un kas gan brīvdienās var būt jaukāks kā rudenīgs lietus? sestdienā gan lietus mazliet pierima (kā vēlāk izlasīju tviterī, tad no rīta esot pat bijis pērkona negaiss) un vējš atkal pūta ar dubultu sparu. protams, tika sameklētas šādas tādas labi paslēptas kastītes, apciemota karosta ar saviem nebeidzamajiem pazemes labirintiem un citiem jaukiem objektiem, jūras krastā izbaudījām vētras spēku — vējš pūta tā, ka kāpas galā varēja nesasprindzinoties slīpi karāties pret vēju un nenokrist, un viss liedags bija zem viļņiem. un pat brīžiem starp mākoņiem izlīda kāds saules stariņš. piektdienas vakarā izmantoju arī izdevību beidzot redzēt astro’n'aut dzīvajā atjaunotajā fonteina klubā. jāsaka gan, kaut arī klubs ir interesants un tīri omulīgs, tomēr izcēlās ar izcili sliktu skaņu. kad beidzot jābrauc mājās, tad arī parādās zilas debesis un saulīte arī spīd jo koši — jā, svētdiena bija jauka un silta pat ar visu vēju. svētdien izbraucām arī ar liepājas tramvaju, eleganta izklaide, rekomendēju , turklāt tikai 30 santīmi pērkot biļeti pie vadītāja. uz atvadām vēl izlodājām austrumu un zaļās birzs fortus, un tad jau kompass rādīja rīgas virzienu. tā kā brokastis sen jau neskaitījās, ieplānojām vakariņas saldū. saldus it kā nav diži liela pilsēta, taču atrast vietu, kur svētdienas vakarā paēst nav nemaz tik vienkārši. izmetām pāris riņķus pa centru, un kā vienīgo vietu, kur dod ēst, sazīmējām picēriju blakus rimī. acīmredzot šī tiešām ir vienīgā vieta pilsētā, kur var ieturēties un alu padzert, jo iestādījums bija pilns ar dažāda gadagājuma pilsoņiem, lielākoties dzerošiem alu. bet ēst tur tiešām dod garšīgi.

vakar vakarā, pa ceļam uz mājām iebraucu berģos/bukultos/priedkalnē — kā nu tur īsti to vietu sauc, sameklēt pāris meklējamos, no kuriem interesantākais bija noslēpies piekakātā ūdenstornī. nu ne jau tāpēc tas bija interesants, bet tā tāda interesanta ūdenstorņu un citu pamestu ēku iezīme, turklāt apbrīnoju tos cilvēkus, kuri kāpj padirst uz trešo stāvu. labi, stāsts ne par to. tātad, kad meklējamais atrasts un sāk tumst, jāsāk braukt mājup, taču tāāds slinkums braukt līkumu atpakaļ caur berģiem uz pleskavas šoseju un tad uz tallinas šoseju, jo uz kartes pa taisno baltezers izskatās tepat blakus. nav ko tur daudz prātot, vienojamies ar stūrmani par maršrutu, un aidā. neskaitot ar kvadracikliem izvandītos kalniņus un dažas stigas, ceļš, kuru esam izvēlējušies ir tāds diezgan imaginārs, un nekas neliecina, ka pa to kāds nesenā pagātnē būtu braucis. brīnumainā kārtā, pilnīga meža vidū, sastopam kādu vīru, kurš jautāts, vai pa šo ceļu var izbraukt, viltīgi pasmīn un saka “nu kautkur jau izbraukt var, tikai tur tie zariņi.” nu ja izbraukt var, tad braucam arī, tā arī paliekot neizpratnē, kas tika domāts ar “tie zariņi”. ceļš ir brīnumaini gluds un apaudzis ar zāli, vietām arī kāds kuplāks krūms mazliet ieķeras antenā, taču kopumā nav ne vainas. kartē iezīmētais meža ceļš tūlīt tūlīt izvedīs uz ielas, taču te tev nu bija — kāds ir uzbūvējis māju tieši priekšā, un nu nākas kādus pārsimts metrus pabraukt atpakaļgaitā. pa alternatīvo ceļu, kurš izskatījās krietni vien aktīvāk nobraukāts, garām sarūsējušam šlagbaumam, izbraucām uz pareizās ielas, kura līkumojot garām dažāda izmēra, lielākoties pilnīgi bezgaumīgām lielummānijmājām, izveda pie baltezera sanatorijas. tātad, ja labi grib, var izbraukt.

pēdējās ceļojuma dienas rīts uzausa saulains un silts, un kā gaismā labi varēja redzēt, tad bijām noparkojušies kārtējā maksas stāvvietā, taču tas mūs sevišķi neuztrauca, turklāt autostāvvietas placis robežojās ar pļavu, pa kuru nebēdnīgi joņoja divi mēreni traki zirgi — viens liels un melnbalts, otrs bija tāds ruds puszirgs un jo īpaši aktīvs agrajā rīta stundā. rīta stunda tiešām bija agra — pulkstenis rādīja astoņus no rīta, un tā kā bija ieplānots daudz ko paspēt, tad ātri pārkārtojām guļamvagonu par sēžamvagonu un traucāmies uz vietējo bastejkalnu. pie klintīm tuvakajā stāvvietā mēs ne pavisam nebijām pirmie — tur jau spoži rīta saulstaros laistījās divi tūristu autobusi, un viens vēl nelaistījās, taču pie šis īpašības tika strādāts — autobusa šoferis operējot ar birsti un ūdenspaini mazgāja noputējušā autobusa sānus. vēl jau bija paspējuši ierasties arī pāris vieglie auto un motobraucēju grupa, nu un arī mēs. autostāvvieta ar šlagbaumu un uzraugu, stāvēšana līdz trijām stundām pa lēto, pēc tam mazliet dārgāk. čaļi no blakus auto izkrāmēja pārsimts metrus virves, jautri šķindošas karabīnītes un citus alpīnistu štruntus — acīmredzot šī ir arī iecienīta kāpēju vieta. kamēr mēs lēnā garā dzērām jogurtus un domājām ko lai tādu uzvelk, jo īsti nevarēja saprast cik silts vai nesilts ir ārā, stāvvieta zibenīgi sāka pildīties — iebrauca vēl pāris lielie autobusi, no kuriem izvēlās sportiski tērptu pensionāru grupas un braši aizsoļoja uz klintīm (te jāpiebilst, ka lielākā daļa šo ļaužu bija tērpušies kā labāko cīrihes sporta un tūrisma preču veikalu manekeni — goreteksi, lafumas, raichles, mammuti — pilnā ekipējumā, lai iekarotu kalnu takas, rāptos pa nogāzēm un lēktu pāri plaisām… tikai acīmredzot bija mazliet kļūdījušies ar galamērķi, jo basteju klintis var lieliski izstaigāt pa labiekārtotu celiņu, nekur nav ne jākāpj, ne jārāpjas, visu var izbaudīt arī baltā uzvalkā ar balles kurpēm), arī vieglās automašīnas saradās, pārsvarā jau vācu numuri, bet bija arī viens taksometrs no plašās austrumzemes, un tajā atbraukusī ģimene ar trokšņa līmeni neatpalika no viena skolēnu autobusa. līdzsvaram jābūt. tikuši skaidrība ar sevi un no netīrajām drēbēm izvēlējušies tīrākās (“jo publika te tāda solīda”), devāmies arī mēs lūkot tās klintis.

basteju klintis, ja var ticēt ierakstiem ceļvežos un internetos, slejas savus 194 metrus pāri elbas ielejai, un no tam paveras elpu aizraujošs skats. tomēr, piebraucot no klintīm no cietzemes, jākāpj nekur nav, jo stāvvietas un piebraucamie ceļi atrodas vienā līmenī ar klinšu virsotnēm. tā nu iekļaujoties raibajā tūristu pūlī izstaigājām augstākos skatu laukumus, papriecājāmies par elbu un plašo skatu tās pretējā krastā, izstaigājām slaveno tiltiņu, un pa vienu no viduslaikos klintīs iecirstajām takām nokāpām klinšu pakājē, kur mazliet pameklējuši neatradām ļoti labi noslēpto kastīti, toties mazliet mazāk publiskā vietā pakāpelējām pa klinti. izstaigājuši visu, safotogrāfējušies un mazliet pabaidījušies no augstuma devāmies prom.

par turpmāko dienas gaitu vēl nebija skaidru plānu, bija vairāki varianti, ko darīt tālāk — atgriesties drēzdenē, un meklējot vēl kādu kastīti izstaigāt vēlreiz vecpilsētu, un varbūt pat ielūkoties kādā mākslas krātuvē, jeb tomēr turpināt virzību uz māju pusi, aplūkojot arī citas pilsētas, jeb precīzāk tieši divas — bauceni un gorlicu, jo tālāk jau lauzicas neisas otrā krastā sākās poļu pilsēta zgoželeca. pēc īsas apspriedes tomēr izlēmām par labu otrajam variantam, un pagriezām auto uz ziemeļauzstrumiem. lai brauciens būtu interesantāks, braucām pa pēc iespējas mazākiem celiņiem, un vienu brīdi pat uztrāpījām uz klasiska lauku ceļa ar grants klājumu, bedrēm un peļķēm! tāda īstena mājas sajūta! arī asfaltētie, līkumainie un šaurie celiņi bija simtreiz lāpīti, un jautrības labad šur tur bija ierīkots pa kādai bedrītei. necik tālu jau arī nebija jābrauc, turpat aiz pāris pakalniem slējās sorbu pilsēta budišina, vāciski saukta arī par bauceni. pilsēta jo skaista, un pagājušā gadsimta karos maz cietusi, vecpilsētu ieskauj varens cietokšņa mūris ar torņiem, iekšpilsētā daudz šauras mazas ieliņas, viss sakopts un tīrs, nu tā smuki. mēs gan vispirms par šo skaistumu papriecajāmies sastrēgumā izstumjoties cauri pilsētelei uz pasaulslaveno iestādījumu pēc nu jau pusdienas kafijas, un īsā pauzē mazliet paretinājām pārtikas krājumus, lai ar pilnu sparu mestos iekšā baucenes ielu labirintos.

vecpilsēta tiešam bija brīnišķīga, un lielākā daļa slēpņu (mēs atradām sešus) bija labi nostrādāta un interesantās vietās. brīžiem mani pārsteidza krāšņas jūgendstila villas, daudzas protams padomju laiku zobu sagrauztas, tomēr iespaidīgas, un kā īpaša odziņa dažam bija masīvkokā grieztas verandas, kuras gan vairāk līdzinājās lakotiem ozolkoka skapjiem. bet tā pa smuko.

izstaigājušies un atraduši visus tobrīd aktīvos tradicionālos slēpņus baucenē, braucām tālāk, un gorlicu. šoreiz gan pa bāni, jo jau bija pēcpusdiena, un vēl bija jāpaspēj iepirkt šādas tādas ēdamlietas. ceļš paskrēja gana ātri, un jau pēc neilga brīža bija pagrieziens ar norādi uz gorlicu, taču nezkapēc es tai nenoticēju, un pēc minūtes mēs jau attapāmies polijā. atkal autobānis bija izspēlējis savu veco joku ar aizbraukšanu garām īstajam pagriezienam, tā ka nekas vien neatlika, kā līkumot caur zgoželecu atpakaļ uz gorlicu. zgoželeca un gorlica, tāpat kā valka un valga ir viena pilsēta, kuru šajā gadījumā nepārprotami sadala upe, un tāpat kā valkas iedzīvotāji dodas uz valgu iepirkties, gorlicas iedzīvotāji dodas iepirkties uz krietni lielākās zgoželecas iepirkšanās centriem, zgorzelec plaza, piemēram. mēs savukārt braucam pretējā virzienā, lai pavadītu dažas pēdējās stundiņas uz vācu zemes. pirmais uzdevums bija atrast pārtikas veikalu, un piekrāmēt grabažnieku ar kautko interesantu, ar ko pārsteigt mājās palicējus, kas mūsdienās nebūt nav nemaz tik vienkārši, bet tomēr ja paskatās, tad šo to interesantu tomēr atrast var. grūtākais bija atrast piemērotu veikalu, jo pilsēta tāda ne pārāk liela, un polijas lielveikalu ietekme acīm redzama. taču pēc īsas ekskursijas un apstākļu noskaidrošanas viss tika atrasts, un bagāžnieks piekrāmēts. tālākais plāns, protams bija pariņķot pa pilsētu kastīšu meklējumos, un te nu jāsaka, ka gorlicas slēpņi reāli sūkā — pirmie trīs, pretēji nosaukumam “welcome to görlitz” bija paslēpti pie informācijas dēļiem ar pilsētas karti, kautkur starp sasitām pudelēm, cigarešu galiem, špricēm, kaku čupiņām un citiem sūdiem. jau pirmajā acu uzmetienā zuda jebkāda vēlme kautko meklēt, tāpēc šos mēs izlaidām, un meklējām citus. pilsētas nomalē atkal uzgājām īstu un gludu grants ceļu, pa kuru tā smuki uzgāzēt, taču man par nepatīkamu pārsteigumu tas bija tikai pusotru kilometru garš un izveda uz kārtējā asfalta. pēc aplauziena pilsētas nomalēs, atradām vienu fotodozi pilsētas centrālajā laukumā. diemžēl zoodārzs arī jau bija ciet un tajā paslēptajiem dārgumiem klāt tikt nebija iespējams, toties vilināja kāda cita kārba, noslēpta pie dzelzceļa uzbēruma, vietējā mazdārziņu rajona stūrī. metot lokus cauri nomales daudzstāvu namu pagalmiem ar otro piegājienu ietrāpījām pareizajā mazdārziņu kolonijā. globāli skatoties, arī vācijā mazdārziņi paliek mazdārziņi — pēc platības pat vēl mazāki, būdeles tādas pašas, salātu un puķu dobes, kāds plūmjkoks vai panīkusi ābelīte un uzstellēts plastmasas baseins. tomēr bija arī pamanāmas atšķirības — pirmkārt jau, ar auto pie sava dārziņa neviens nebrauc — mašīnas tiek atstātas stāvvietā pie vārtiem, un talāk jau teciņiem uz savu stūrīti kaplēt un rušināties. nav jau protams, tā, ka nav ceļa, ir, bet tam ir vārti priekšā, un droši vien tiek lietots īpašos gadījumos — kad kādu ķieģeļu kravu jāpiegādā, vai tamlīdzīgi. mājiņas arī visas spīd un laistās, uzfrišinātas pēc pēdējās modes, apkarinātas ar dārza lampām, puķupodiem un grezniem plastmasas dekoriem, dažviet kaimiņi sacenšas kuram lielāks/garāks/vairāk dārzarūķis un tādā garā. diemžēl ap saulrieta laiku piektdienas vakarā nebija vairs neviena dārzkopja, ko pavērot darbībā, kā pļauj zāli, laista puķītes vai dzer alu — visiem jau bija faijerābends vōnungos uz zōfām pie tv, pa kuru, pēc maniem novērojumiem, vācijā nepārtraukti rāda kādu svarīgu futbola maču. tikmēr mēs jau bijām izgājuši cauri dārziņu kooperatīvam, un līdz nullpunktam bija atlikuši vairs piecdesmit metri, kad ceļa galā izrādījās dārzu ieskauts strupceļš. laime bija tik tuvu, bet Lauritta man kategoriski aizliedza izpildīt vingrinājumu “divreizhopspārisētaikamērneviensneredz”, un nācās iet ar palielu līkumu tam visam atkal apkārt. beigās arī šis gājiens izrādījās veltīgs un dārgumu lāde palika neatrasta, jo bija jālien diezgan tumšā un garā caurtekā zem dzelzceļa uzbēruma — nebija pie rokas nedz lukturīša, nedz gumijas zābaku. nosprieduši, ka gorlica ir gauži nedraudzīga slēpņotājiem, nopurinājām no drēbēm putekļus, un braucām mājās.

izlīkumojuši cauri dīvainajai zgoželicai izbraucām uz perfekta poļu autobāņa un minām grīdā. kas interesanti, ātruma ierobežojums uz autobāņa bija, ja nemaldos 130 kmh, bet reāli neviens to neņem vērā, un brauc pēc izjūtām. lai šīs izjūtas mazliet savaldītu, ik pa laiciņam uz autobāņa ir izvietoti radari, kuri, gadījumā, ja auto brauc ātrāk, kā atļauts, iededz koši sarkanu ceļazīmi ar ātruma ierobežojumu. strādā diezgan iedarbīgi, īpaši jau uz tiem, kuri aizdomājas — uz maģistrāles ātruma sajūta pazūd, un ja visu laiku neskatās spidometrā, tad ļoti viegli ir sasniegt gaismas ātrumu. kādus kilometrus piecus aiz robežas, pirmo reizi redzējām interesantu skatu, kad bāņa malā aiz kalniņa stāv robežsargu busiņš, un pamanījis tuvojamies auto, uz ceļa izskrien vīriņš dzeltenā vestē ar svītraino kociņu un liek stāties malā.
- pirmā doma, ka tā ir policija, un grib stādināt mūs, taču nē, robežsargu brigāde bija bruņojusies ar ievērojama izmēra binokli, un tālumā lūkojās pēc automašīnām ar ukrainas un krievijas numuriem,
- un tos arī stādināja. tādus pašus čaļus ar binokli observējām arī nākamajā rītā lietuvā, pāris kilometrus pirms latvijas robežas. turpinājumā bija garlaicīgs brauciens pa bāni, skaitot kilometrus līdz vroclavai. īsa pauzīte statoilā, un tālāk līkumainais ceļš uz varšavu. brīnumainā kārtā tam bija labs segums, un arī nakts satiksme nebija pārāk intensīva, tā ka varējām gana labi iekļauties grafikā, un iebraucām varšavā pusčetros no rīta. parasti jau no varšavas caurbraukšanas jāizvairās, lai neiesprūstu tur uz vairākām stundām, taču agrajā rīta stundā tā bija kā izmirusi, vairs tikai daži takši un patukši autobusi veda mājās sagurušos piektdienas vakara baudītājus. izbraucot no varšavas, tieši pretī lēca saule, tas bija viens no brīnumjaukajiem šīsvasaras saullēktiem, ar miglā tītām pļavām un vēl nakts tumsā grimstošiem mežiem. saule cēlās arvien augstāk, un mazliet pēc sešiem iebraucām lomžā — sāka klanīties galva un acis krist ciet, tāpēc ieplānojām padzert statoilā kafiju, un kamēr vēl agrs rīts, salasīt pāris vietējās kastītes. statoilā bija rinda, bet blakus esošais makdonalds vēl bija slēgts līdz septiņiem. un te nu mēs pieļāvām konceptuālu kļūdu — iekāpām mašīnā pagulēt līdz septiņiem, lai tiktu pie makdonalda kafijas un kādas siltas rīta maltītes, bet nokrācam līdz pusdesmitiem, kad viss benzīntanks un blakus esošā ēstuve bija pilnas ar cilvēkiem. mazliet sabozušies un burkšķīgi braucām prom, arī kastes jau bija par vēlu meklēt — bija sajūta, ka visa mazpilsēta ir iznākusi ielās. tā nu iekļaujoties ārprātīgajā polijas satiksmē, lavierējot starp fūrēm un traktoriem, tuvojāmies dzimtajai zemei.

ceturtdienas rīts beidzot ir saulains — lēnām jāpošas mājup, tad jau arī saulīte var izlīst no mākoņiem, vai ne? pļāpājot ar Astrīdu un Bernhardu paēdam brokastis, sakravājamies un izejam vēl vienu līkumu pa dārzu — apkārt pilnīgs lauku miers, laiciņš dievīgs, labprāt vēl uzkavētos kādas dienas, bet šoreiz tomēr jābrauc. dienas plānā ir dzelzceļa muzejs neuenmarkā un saulriets pie elbas drēzdenē. neuenmarka ir neliela pilsētele bavārijā, tāpēc atkal braucam uz dienvidiem, pa ceļam piestājot kulmbahā, sameklēt kādu dozīti un pabrīnīties par skaisto pilsētu. bavārijā, kā jau kārtīgā katoļu zemē ik pa laikam svin svētkus, tā nu arī šoreiz bija sagadījies, ka ceturtdiena bavāriešiem bija brīvdiena, līdz ar to apkārt miers un klusums, pilsētas centrs kā izslaucīts, tikai pāris tūristi garlaikoti pastaigājās.
sajūta tukšajā pilsētas centrā tiešām bija kā agrā svētdienas rītā, kaut arī pulkstenis rādīja jau ceturtdienas pusdienlaiku. vispār ļoti ērti apstākļi slēpņu meklēšanai, nekādu lieku acu. savukārt, atkal ja nav drūzmas, tad dienas vidū labāk izceļas dīvaiņi, kas apčamda sētas stabus, bāž rokas kanalizācijas caurulēs un visādi citādi neadekvāti uzvedas. tā kā nolūkotais slēpnis nebija diez cik sarežģīts, un ātri nāca rokā, tad nekādi neadekvātā šova elementi netika rādīti, un retajiem garāmgājējiem nekādas izklaides nesanāca. pierakstījāmies viesu grāmatā, papriecājāmies par skatu uz kulmbahas pili — slēpnis tieši tā arī saucās Blick auf Burg GC, un ar mazu līkumu caur izmirušo vecpilsētu atgriezāmies pie auto.

pa kalniem kāpelēt nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc turpinājām ceļu uz neuenmarku, pa ceļam piestājot Mainas krastā, palūkoties pēc slēpņa.
ilgi jālūkojas nebija, jo kārtīgi viens pie otra saliktie koka sprunguļi nodeva meklējamo vietu, toties prieks bija par smuko bundesvēra munīcijas kasti.

ierakstījāmies un atstājām slēpnī žūksnīti ar vācijas izlases futbolistu uzlīmēm, kuras šobrīd tiek fasētas gardajās hanuta vafelēs, gan jau kāds tas ar prieku izcels, un braucam tālāk.
necik daudz tālāk jābrauc gan nebija, un visai drīz jau bijām sasnieguši neuenmarkas stacijā ierīkoto dzelzceļa muzeju. te nu bija ko pabrīnīties uz pāris stundām — ļoti daudz dzelžu, pārsvarā nekustīgu. pilns depo ar dažādu sēriju lokomotīvēm, griezulis, vairākas interesantas lietas āra ekspozīcijā, tajā skaitā arī 80.sērijas lokomotīve, kura mani interesēja jo īpaši, un pa apli braucošs šaursliežu vilciens ar tvaika lokomotīvi priekšgalā.

jauki pavadījuši laiku un papriecājušies par ekspozīciju braucam tālāk. tā kā pulkstenis rādīja jau pēcpusdienu, piestājām autobāņa malā ierīkotajā stāvlaukumā parevidēt provianta krājumus un apēst kādu zupu.
ieturējuši maltīti un paklausījušies lidostas cienīgo autobāņa skaņu, sašķirojām pa atbilstošajiem stāvlaukuma atkritumu konteineriem iekrāto atkritumu kaudzīti un pasmaidījām par vācu izpratni par krievu valodu — sākumā jau likās, ka tas kāds borata joks, bet nē, tas ir nopietni.

turpinājumā sekoja visai garlaicīgs lidojums pa bāni ar atduršanos drēzdenē — ap kādiem septiņiem vakarā, paspējām tieši uz saulaino novakari elbas krastā. silti nebija, bet skaisti gan. noparkojām auto patiltē tieši blakus vecpilsētai, un tā kā bija jau gana vēls vakars, atļāvāmies par stāvvietu nemaksāt, gan jau neviens nepamanīs.
izstaigājām vecpilsētas centrālo daļu, grezna jau nu bez gala, pilnīgs pretstats pārējai pilsētai — ārpus vecpilsētas vieni vienīgi betona kluči, nesmukā sociālisma arhitektūra, tajā skaitā arī ar sarkanarmiešiem, sarkanām svaigzēm un pārējiem padomju simboliem izgreznotais kultūras nams. staigājot pa centru, protams, netika aizmirstas arī paslēptās kārbiņas, no kurām viena slēpās arī pie minēta sociālisma kultūras nama, un uzraksts uz tās “please don’t disturb” izsauca mērenu smieklu lēkmi, taču kā vēlāk atklājās, tā ir oficiālā geocaching uzlīme, un aizjūrā tā raksta uz visām kastītēm. tā ka lūdzu netraucēt.
nākamā fotodoze slēpās visai interesantā vietā ar daudzsološu nosaukumu “hercogienes dārzs” — turpat, pāris kvartālus no vecpilsētas, bieza dzīvžoga ieskauts kautkas, kuram apgājām divreiz apkārt, tā arī neatrodod labiekārtotu ieeju. vienīgā akmenī kaltā baroka arka ar uzrakstu “orangerie” bija aizsista ar saplāksni un neēvelētiem dēļiem, tāpēc lavierējot starp mīnām, sasitām pudelēm un izlietotām špricēm pa alternatīvo ieeju iekļuvām ar nezālēm aizaugušā pļavā, otrpus biezo krūmu dzīvžogam. gps veda uz pļavas vidu, kur virs garās zāles mazliet pacēlās vecas siltumnīcas karkass, un pēc apraksta spriežot tas arī bija meklējamais objekts.

arī visa siltumnīcas apkārtne bija vareni piedrazota, bet par laimi fotodoze nebija jārok ārā no sūdiem un atkritumiem.
atpakaļceļā vecpilsētu iegriezāmies arī saulrieta apspīdētā cvingera pagalmā, kurš arī pusdeviņos vakarā bija diezgan brangi apmeklēts. pabrīnījāmies par skaisto būvi, ierakstījām šo vietu sarakstā “vietas, kurp jāatgriežas, lai izpētītu sīkāk” un gājām lūkot saulrietu elbas krastmalā no vecpilsētas bastioniem. līdz ar krēslu iestājās arī jūtams izsalkums, taču, kā jau ceturtdienās pieklājas, neskaitot hiltona restorānus, mazajās ēstuvēs jau laicīgi bija iestājies faierābends, un brātvurstus ar alu neviens vairs nepiedāvāja. nolēmām pārbaudīt vēl iecienītu pasaules klaidoņu pulcēšanās vietu — drēzdenes centrālo staciju, ja nu pēkšņi tur vēl kautko dod ēst. pēc desmitiem stacijā jau viss bija tukšs un kluss, izņemot burgerkinga ieskrietuvi, kur arī uzņēmām dienišķo vitamīnu un kaloriju devu, jo kā rādījās, vakars tikai sākās. atpūtinājuši kājas bet piestūmuši māgas, atkal bijām gatavi doties tumšajās drēzdenes ielās. ar virziena izvēli īpaši neiespringām, un sākām ar tuvējā guļamrajona pieminekļiem. ātri paspokojāmies ar lukturīšiem dzīvojamo namu ieskautā skvēriņā, apčamdot dīvainu kentauru ģimenes skulptūru, atradām meklējamo, un ātri pazudām, pirms vēl kāds modrais hitlerjūgenda pēctecis nav izsaucis policiju, zinām mēs šitās sakšu tradīcijas.

pēc īsa pārbrauciena noparkojām auto klusā šķērsielā, un devāmies ķemmēt tuvējo rajonu. kā pirmais bija tāds kā pie/zem tilta slēpnis,
ar skatu uz kārtējo dzelzceļa muzeju — lokomotīvju depo ar griezuli un atbilstošiem eksponātiem. diemžēl naktī diezgan vāji izgaismots, un neko dižu saskatīt vis nevarēja. toties slēpnis gan bija diezgan interesanti paslēpts. ejot projām pa to pašu tiltu, novērojām arī lokomotīvju depo iemaldījušos garausi, kurš diezgan izmisīgi lēkāja pa sliedēm un ik pa brīdim apstājās un žēli iebļāvās. jācer, ka viņš atrada izeju no teritorijas, nevis izbrauca uz kādas lokomotīves riteņa.
turpmākās gaitas aizveda mūs diezgan dīvainā, pamestā industriālā rajona nostūrī, pie slēpņa ar daudzsološu nosaukumu “schlachthof”,
kuru diemžēl tā arī neatradām, kaut arī izčamdījām vairākas potenciālās vietas. atmetuši ar roku, devāmies uz civilizētāku rajonu, kur par civilizāciju liecināja tāds kā krodziņš, nē, krodziņš skan pārāk smalki priekš tādas iestādes, drīzāk dzertuve, no kuras nāca visai skaļi trokšņi — fonā skaļš televizors ar hokeju, tfu, futbolu (es viņus jaucu, nekādi nevaru atcerēties, kurš ir kurš), iekšā sabļaušanās pie bāra, bariņš ne pārāk stabilu, dažāda gadagājuma un dzimuma personu pie iestādījuma durvīm ārpusē skaļi diskutē, argumentē un pauž savu viedokli, un visu iepriekš aprakstīto ieskauj tāda zilgana migliņa. tā kā mums plānā nebija diskusijas par karu, tradicionālā mētāšanās ar alus kausiem un kautiņš ar iezemiešiem, apgājām šo miera neskarto vietu ar līkumu un nozudām nākamajā guļamrajonā.
sekojot gps norādēm nogriezāmies tuvējā šķērsielā, kura kaut arī vāji apgaismota, tomēr ieveda omulīgā, mazliet apdrupušā guļamrajonā, ar diezgan demokrātisku autoparku ielu malās, pieticīgiem grafiti uz māju stūriem un pāris salauztiem velosipēdiem. no pelēcīgo pēckara gadu namu logiem vietām skanēja klusa mūzika (skaļu klausīties nedrīkst, var dabūt tiesas darbus par kaimiņu miera traucēšanu) un vietām varēja manīt paliela plazmas ekrāna atblāzmu.
pulkstenis jau rādīja pusnakti, un lielākā daļa apzinīgo pilsoņu mums par prieku jau saldi gulēja, un neviens netraucēja veikt mazu notekcauruļu inspekciju. tomēr, ka izrādījās, tad visi nemaz tik ļoti negulēja gan — mūsu dīvainās izdarības sabiedēja kādu meiteni, kura drošības labad pārgāja ielas pretējā pusē.
vēl pāris loki pa rajonu, viena krūmos neatrasta kaste un viena atrasta — vecas tvaika mašīnas cilindrs ar spararatu pie tehniskās apskates stacijas, ļoti palaimējās, ka fotodozīte bija pirmajā vietā, kur iebāzu roku un nebija jāpievērš sargu uzmanību. vēl viena bundžiņa starp ķieģeļiem sētā, un viss, pietiek, pietiek! rīt arī diena. bet rītdiena arī vēl jāsagaida, tāpēc nolemjam braukt tuvāk nākamās dienas mērķim — basteju klintīm, un meklēt kādu vietu, kur pāris stundas pagulēt, lai jau laicīgi no rīta būtu objektā. izbraucam no drēzdenes, un braucam uz basteju pusi, pirnā šķērsojam elbu un pētot kartes taustāmies pēc pareizā ceļa. ielas ir tukšas, tikai kautkāds melns audi izgriežas no šķērsielas un nesteidzīgi brauc savās gaitās. acīmredzot vientuļš svešzemju auto divos naktī šķiet gana aizdomīgs un pēc mirkļa melnais audi spoguļos jau rāda mirgojošas zilas lampiņas un sarkanu uzrakstu “polizei”. pirmā doma, ka esam iemaisījušies pa vidu kautkādai bandītu ķeršanai, un fiksi jāmūk malā — apstājos, tomēr audi nedzenas vis pakaļ neliešiem, bet arī apstājas aiz mums. tad jau sanāk, ka nelieši šoreiz esam mēs, kaut gan tā uzreiz savā nogurušajā prātā nevaru atcerēties epizodi ar pārbraukšanu pie sarkanā, nogriešanos ne tur vai ātruma pārsniegšanu.
aiz borta parādās divi dūšīgi onkuļi privātās drēbēs ar lukturīšiem, katrs savā pusē, nolaižu logu un pieklājīgi apsveicinos. kungs manā pusē arī ļoti pieklājīgi stādās priekšā kā policists, pavicina arī kaklā iekārto apliecību un palūdz auto dokumentus un pie reizes manējos un Lauras arī. paskatījies dokumentos, atdod tos kolēģim, kurš aiztipina atpakaļ uz auto salīdzināt datus, bet pats apjautājas, vai es runāju vāciski. tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad varam jauki parunāties, par to no kurienes un uz kurieni braucam, kas mums labs slēpjas bagāžniekā, un vai es varētu to atvērt. tieši tā jautājums skanēja “vai jūs lūdzu varētu atvērt bagāžnieku?” nevis “atver bagāžnieku!”. interesanti, gan kā notikumi būtu attīstījušies, ja es būtu atteicies un apelējis pie ES pilsoņu privātās dzīves neaizskaramības un piedāvājis pasūdzēties Taņai Ž. par cilvēktiesību pārkāpumiem. bet nu šoreiz es bagāžas nodalījumu atvēru un nodemonstrēju tā saturu policista kungam. viņš paspīdinājās ar lukturīti un izrādīja tādu kā interese par virspusē esošo datorsomu — “laptops, ja?”. pārliecinājies, ka tas tiešām ir dators, apjautājās kurp tad mēs tā braucam, un ļoti izbrīnījās, ka mūsu mērķis ir atlūzt turpat mašīnā kādā stāvlaukumā, nevis rezervētā viesnīcas numuriņā. tajā brīdī es iekodu sev mēlē, jo kas gan liedza stāstīt par rezervētu hoteli? policistam būtu mierīga sirds un vairs neuzdotu nekādus muļķīgus jautājumus. par laimi viņš gan tikai sarauca pieri par manām dīvainajām atbildēm, un palūdza pagaidīt mašīnā, kamēr kolēģis pabeigs dokumentu pārbaudi. pēc brīža kārtības uzraugi mums atdeva dokumentus un novēlējuši laimīgu ceļu devās ķert nākamos ļaundarus.
tikuši vaļā no ziņkārīgajiem pilsoņiem, turpinājām iesākto ceļu uz basteju pusi, un mums par lielu izbrīnu jau pēc pāris minūtēm bijām krustojumā, kur no šosejas nogriežas ceļš uz klintīm, tātad vairs tikai trīs kilometri. uz klinšu pusi vel ir par agru braukt, jo tur ir tikai maksas stāvvieta, kura diez vai pa nakti strādā, arī visi meža celiņi ir aizbarikādēti un ceļmalās arī apstāties aizliegts. toties ir vairākas maksas stāvvietas, kuras mums nelikās diez cik pievilcīgas, tāpēc nolēmām mazliet pabraukt pa šoseju atpakaļ, vai tur nebūs kāda vieta, kur ceļa malā mierīgi piestāt. tuvākajā apkārtnē tādu neatradām, un jau aiz pāris līkumiem atkal parādījās policistu pilnās pilsētas ugunis. īss pārdomu brīdis, un giežam apkārt. tumsa+nogurums+līkas rokas=grāvis. par laimi tikai ar vienu aizmugurējo riteni, bet tāpat slapjā zāle un dubļi labi slīd un auto ne no vietas, ja nu vienīgi varētu mēģināt iebraukt grāvī ar abiem riteņiem. samainamies, Laura tagad mazliet uzgāzēs, bet es stumšu. neliela ņemtne pa grāvmalu un ārā ir, šoreiz tikām cauri ar vieglu izbīli. tuvējā ciematā atrodam kārtējo maksas stāvvietu, taču mūs tas vairs neuztrauc — ātri jāpaguļ, kamēr tumšs.
Tīringene — Drēzdene at EveryTrail

Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides