pie mums joprojām viss mierīgi, plūdi ir.

atkal manā pagalmā ir ienākusi gauja, un turpina nākt, un nākt. par laimi man tikai pagalmā un siltumnīcā, bet kaimiņiem arī guļamistabās un virtuvēs. izbraucu mazu līkumu ar laivu pa dzirnupes ielu, samulsināju dažus autobraucējus, kuri bija ieplānojuši noslīcināt savus auto, bet beigās tomēr pārdomāja un apgriezās. kopumā rajonā viss mierīgi, nevienu evakuēt nevajadzēja, visi vai nu laicīgi ir aizbraukuši, vai arī vēl nav atbraukuši.

pāris dokumentāla rakstura kadri no gaujas krastiem:

tāda kā garāža ūdenī

ūdens vārti

turpinājums »

beidzot atkal kopā ar jauko laiku arī manā ciemā ir iestājušies plūdi. pirmās zīmes sāka parādīties pirms nedēļas, kad gaujā sāka iet ledus, un tieši pretī manai mājai izveidojās ledus sastrēgums, taču to izkausēja siltie valmieras un cēsu notekūdeņi (ja anglijā visa londona vienlaicīgi norauj ūdeni futbola spēles starplaikos, tad pie mums tas droši vien notiek dejo ar zvaigzni reklāmas pauzēs)tas kaut kā izkustējās un aizpeldēja, un zemāko vietu iedzīvotāji varēja atviegloti uzelpot, taču ne uz ilgu laiku. runā jau, ka pie visa vainīga esot amata ar savu ūdens pārpilnību, ka arī jau minētie valmierieši (jo kādēļ gan tas sūdens tāds brūns, ko?) un pēdējo dienu laikā ūdens līmenis ceļas, paslēpjot burkānu dobes un vietām arī galveno automaģistrāli. ja pirmajās dienās neiespringstot braši varēja lielajai peļķei braukt cauri, tad jau vakar no rīta lielā peļķe bija kļuvusi par ļoti lielo peļķi, piedāvājot vienreizēju autoslīcināšanas opciju. agrajā rīta stundā ūdens izskatījās pavēss, tāpēc šī piedāvājuma vietā izvēlējos “varbūt norakties mežā” — ierastais plūdu apbraucamais meža ceļš vēl ne līdz galam atkusis, savukārt vietās kur atkusis — ar plašām dubļu vannām, un bezgalīgam iespējām jautri pavadīt pāris stundas laužot lāpstas un lokot domkratus. par laimi sanāca bez starpgadījumiem, un tiku tur, kur jātiek. observējot ūdenslīmeni šorīt, rādījās, ka slapjums braši nāk klāt, tā ka brīvdienās būs jāatklāj navigācijas sezona, jo kas var būt jautrāks, kā braukt ar laivu pa kaimiņu dārziem un šoseju?

sniega rūķi vakardien sasparojās un sabēra labi daudz tos saldētos ūdens kristālus, paralizējot jau tā bēdīgo satiksmi rīgas un citās ielās. pirmā jautrība sākās mēģinot izbraukt no stāvvietas dziļā sniega. kaut arī no rīta ar gudru ziņu biju atstājis auto itkā viegli izbraucamā un ne pārāk dziļā sniegā, vakarpusē aina jau bija cita, un pēc brīža jau vicinājos ar lāpstu. parakņājos, bet nekas daudz nemainījās, tāpēc nācās lūgt laipno kolēģi “paraut trosē”. pirmais rāviens ierāva manu auto vēl dziļākā kupenā, bet pēc brīža tiku izraustīts no tās ārā. ielas bija sarāvušās un piesnigušas, radio balsis uzmundrināja sastrēgumos iestrēgušos autobraucējus un brīdināja par kritiskajām ielām, kur nevajadzētu braukt — tādas bija visas pēc kārtas. diemžēl man bija plānā uz īsu brīdi paviesoties šķirotavā, un no grīziņkalna līdz šķirotavai es aizstumdījos pa korķiem tieši divās stundās, un pēc tam vēl kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz gaujai, kur arī sniegs bija sabērts jo dziļš. par laimi svētdien biju kārtīgi nošķūrējis ielu un varēju itin ciešami piebraukt pie vārtiem, taču kopējā aina un joprojām krītošais sniegs vedināja uz domām par mazāk stresainu pārvietošanos ar vilcienu, kaut arī jāceļas pāris stundas agrāk. šorīt izbrienot pagalmā kupenas apstiprināja manu izvēli, un pa automašīnu iebraukto sliedi bridu stacijas virzienā. dzirnupes iela gaujā skaitās tāda kā vietējā ļeņiniela (spriežot pēc kustības intensitātes rītos un vakaros), bet atšķirībā no pagājušā gada šogad sniega tīrītāji ir reti viesi un ar šķūrēšanu neaizraujas, un līdz ar to arī uz ielas sniegs līdz ceļiem un tikai divas iebrauktas sliedes. diviem pretī braucošiem auto samainīties neierokoties kādā kupenā diezgan nereāli. arī man ejot uz staciju ik pa laikam nācas ielēkt kādā kupenā, lai palaistu garām pa retam auto, daži no kuriem bija diezgan nervozi, un jau pa lielu gabalu midžināja ar tālajiem, lai es kāpju nost — varētu padomāt, ka man dikti patīk kupenā stāvēt, ne? vilciens atnāca laikā (iepriekšējais bija kavējis pusstundu), un operatīvi nogādāja mani zemitānos, kur atkal pa šaurām, dziļajā sniegā iebristajām taciņām tipināju uz darbu, priecājoties par vienu otru kārtīga namsaimnieka visā platumā rūpīgi notīrīto ielu.

kā jau dabā ierasts, pavasarī latvijas augstajos kalnos, kur izvietojušies iecienīti slēpošanas kūrorti, bobsleja trases un senas viduslaiku pilis,  intensīvi tiek kausēts sniegs, un iegūto ūdeni salej gaujā. tā nu gaujas lejtecē var baudīt nelielu ūdens pārpilnību, un īpaši jauks skats paveras no vietas, kas ir piecus metrus virs kritiskā līmeņa.

turpinājums »

Beidzot šodien kopā ar AV2 atklājām navigācijas sezonu – mazliet ieilgušie laivas remontdarbi galā, un var enerģiski baudīt ūdens priekus! Nolaidām laivu ūdenī un devāmies mazā izbraucienā pa Gauju līdz Dzirnezeram, apbraucām apkārt ezeram un atpakaļ (9.23 km). Viss tukšs, tikai kādas 10 makšķernieku laivas un ar atpūtniekiem ezera peldvieās arī tā knapi. Gandrīz kā darbadienā, nesaprotu, kas bija noticis. Laiciņš burvīgs – saulīte, spirgts vējiņš, pamalē daži mākoņi (ziņās no Kuldīgas stāstija, ka tur pamatīgi līstot, bet kāpēc gan būtu jābrauc uz Kuldīgu?). Tā kā sezonas atklāšanas bankets mums ar AV2 bija iepriekšējā vakarā, tad izkustēšanās svaigā gaisā tikai nāca par labu veselībai.
Pašā vakarā vēl gribēju izmest mazu līkumu pa Gauju, bet kādus simts metrus no mājas uznāca tāāāāds gāziens, ka momentā biju slapjš līdz pēdējai vīlītei
turpinājums »

Vēl pagājušo sestdien, 09.06.07 notika gadskārtējais, nu jau vienpadsmitais mūsu kursa salidojums. Pirmsākumos tās gan bija vairāk tā kā manas vārda dienas svinības, bet vēsturiski tas nu tā ir izvērties par pasākumu, kurā reizi gadā mēs satiekamies. Protams ne jau vienmēr visi ierodas, arī šī reize nebija izņēmums, no sešpadsmit sabrauca tikai desmit. Laiks iet un mainās pasākumu norise – tie kļūst klusāki, mierīgāki, daži jau pat pamanījās apspriest jaunumus politikā (!), bet ir nemainīgas vērtības – ūdensatrakcijas. Kā jau minēju, trakumu laiks it kā ir pārgājis, un kur vairs tie gadi, kad daļa no pasākumu dalībniekiem ņēma līdzi otro drēbju kārtu, ko pārvilkt pēc vairāk vai mazāk apzinātas samērcēšanās… Bet neatņemama izklaide ir laiva. Braukšana ar laivu, laivas gremdēšana, laivas dedzināšana, lēkšana pāri degošai laivai un tamlīdzīgi. Šogad par nelaimi vēl nebiju paguvis pabeigt renovācijas darbus pie vecās laivas, tā ka tā vēl stāv krastā, bet nejauši garāžā uzgāju vēl vecāku saliekamo smailītiu, kuru tad arī atvēlēju jauniešu izklaidēm. Sākums bija ok – divi braši puiši iesēdās laivā, tiesa gan otrādi, nu ar priekšu uz pakaļu, bet tam jau pie zināmas kondīcijas nav nozīmes – smailei abi gali spici, un aizbrauca uz kādu stundu pavizināties pa Gauju. Atgriežoties, nepilnus septiņus metrus no krasta džeki ar titānika stūrmaņa precizitāti enerģiski uzskrēja uz nogrimuša koka zara un izplēsa laivā caurumu. Senā patiesība, ka no koka tikt lejā ir grūtāk, nekā tam virsū, tika pierādīta atkārtoti, un tajā brīdī, kad puiši tika līdz krastam, laiva jau bija pilna ar ūdeni, un džeki slapji līdz padusēm, sasvīduši, tā teikt