tātad vinča ir un darbojas, akumulators vietā, sēdekļi salikti, bagāžas nodalījumā iebūvējies paliels plaukts, nu tāds ļoti liels, jumta terase arī ir vietā, priekšējais bamperis arī ir procesā, pagājšnakt pieliku atpakaļgaitai papildlukturi un saskrūvēju visādus sīkumus. vēl palicis savilkt daudz elektrības kontaktus, kur saspraust visus devaisus, pieslēgt radio, uzlikt priekšējos papildlukturus un radiatoram pielikt elektrisko ventilatoru.
Pētera iveco arī pamazām aprīkojās ar izlietnēm, gāzes plītiņām, seifiem, skapjiem, plauktiem, gāzes sildītājiem, sūkņiem un visu ko citu.

tam visam pa vidu svētdien atradām mazliet laiku pabūt pie dabas, pamētāt upē akmeņus, pabraukāt pa ūdeni, iegrūst filmoru grāvī, izvilkt ārā, un atkal iegrūst un atkal izvilkt.
fotogrāfēja Zais.

vakar filmors tika pie glaunas gāzes iekārtas, par benzīna kosmiskajām cenām varam aizmirst. gāzes vīrs bija ļoti pārsteigts ieraugot šādu, pēc viņa domām “antikvāru” transportlīdzekli, taču vakarā, kad braucu savākt auto, savas domas jau bija mainījis, un slavēja ka mašīna nav izrūsējusi — esot pat nolauzis divus urbjus. iespējams, ka nemāk urbt.
akumulators arī ir nomainījies, un priekšējā bampera vietā sāk iekārtoties vinča.

līdz startam vēl 12 dienas, filmors reizēm lec, reizēm nelec.
vakar pavizināju mammu — acīmredzot pirmo un pēdējo reizi, tajā elles mašīnā nekad vairs labprātīgi nekāpšot.
uztaisīju jumta bagāžnieku, bet liekot kopā izradījās, ka skrūves tomēr par īsam. uztaisīju garākas skrūves, izrādījās, ka neizjaucot nesošo konstrukciju, nevar salikt. nācās izjaukt. mērfijs neguļ.
ap deviņiem vakarā, kad bija jāstartē uz rīgu, protams nekas neleca, nācās palūgt Zaisu, lai ievelk. filmors ievilkās jau pirmajos desmit metros, kā nekas nebūtu bijis.
uz šosejas izspiedu 110kmh, bet tomēr atradās īpatņi, kuriem bija principiāli jāapdzen “šo veco lūzni” un jāiespraucas priekšā.
joprojām nezinu, cik šis brīnums rij.
rīgā, kamēr runājos ar sargu, lai atver vārtus un ielaiž iekšā, motors nolēma, ka vajag pavārīties. cerams,ka bez sekām.
vēl jāieliek gāzes iekārta, jāuzliek vinča, jānomaina akumulators, jāsavelk elektrība, jāpieslēdz radio, jāsaliek sēdekļi, jāuzliek jumta bagāžnieks, jāiebūvē skapis un vēl daži desmiti sīkumu — tieši, lai 12 dienas nebūtu jāgarlaikojas.

starta šāviens tuvojas lieliem soļiem, brīžiem pat ir sajūta, ka pulkstenis ir sācis griezties divreiz ātrāk, un saule pie debesīm visu laiku mirgo. kā jau virsrakstā stāv rakstīts, tad atlikušas vēl 29 dienas, un tad aidā uz baikālu. autoparks jau gandrīz saskrūvēts, daļa dokumentu jau arī ir derīgi lietošanai krievijā, katru reizi iegriežoties veikalā tiek nopirkts kāds gabaliņš inventāra no garu garā saraksta. par autoparku runājot — rīt visi skatās pasaules galu (neesmu informēts, pa kuru kanālu raidīs), bet svētdien, 21.maijā no 12:00 līdz kādiem četriem interesenti ir laipni aicināti uz atvērto durvju dienu — mūsu braucamrīkus varēs apskatīt, pačamdīt, iekāpt, izkāpt, pasēdēt pie stūres, palīst apakšā un tikt izvizinātiem pa tuvējo smilškasti pie kadagas ezera. tas pie reizes būs arī geoevents Baikāls 2011.
ja trāpās ierasties ar kādu smalkāku auto, to var atstāt stāvlaukumā tur.
par pārējo var lasīt baikals.lv un geocaching.com.

toreiz, kad vēl lija lietus un bija auksts, sarīkojām mazu komandas un transportrīku fotosesiju. dīvaino darba grafiku un citu aizraujošu iemeslu dēļ visai komandai pilnā sastāvā savākties sanāk ļoti reti, tāpēc vien šīs ir unikālas bildes abi autobusi ir rūcoši un jau spēj pārvietoties bez ārēju spēku ietekmes (īpaši tas pa kreisi). joprojām turpinās arī intensīvs darbs pie abu mašīnu uzlabošanas — pasažieru ērtībai tiek ierīkotas arī sēdvietas, kravas nodalījumu ērtākai izmantošanai tiek iebūvētas mēbeles — vēl nevar saprast, būs trīsdurvju skapis vai kumode, nu un tur vēl visādi elektriski nieki skaistākai dzīvei. šobrīd apsveru domu par zilo diožu izvietošanu vējstikla apskalotājos, jo kādā auto forumā lasīju, ka katra diode palielina dzinēja jaudu par piecām zirgspējām


starpcitu, arī tev ir vienreizēja iespēja uzrakstīt savu vārdu uz ekspedīcijas transporta un tikt godātam un cildinātam — par to sīkāk var palasīt baikals.lv mājaslapā.

kamēr neesmu aizmirsis, tīri tā statistikai: pēc 590 dienu rāmas stāvēšanas salacgrīvā Fillmors ir ticis pie jaunas sirds un ar mazu atrādīšanos pa ceļam limbažu csdd nodaļā, pats saviem spēkiem ir ticis līdz rīgai, kur vēl šis — tas jāuzpucē, un tad jau aidā uz baikālu. ekskursija solās būt gana interesanta, un tiks atspoguļota gan tur, gan te.
ā, noteikti visdetalizētākais pasākuma atspoguļojums būs lasāms tur.

sestdiena lieliskā meiteņu kompānijā ar Lauru un Ievu (diemžēl pārējās netika) tika pavadīta šaudoties pa bauskas apkārtni, pētot kartes, trilaterējot un meklējot visādas vietas un objektus. kāpēc tādas dīvainas izklaides? nu tapēc, ka tas bija kārtējais CDT organizētais pasākums “kartogrāfs” — spēle ar orientēšanos laikā un telpā, izmantojot tikai papīra kartes, kompasus un cirkuļus, bez jebkādas elektroniskas navigācijas. tā kā jau labu laiku biju sarūpējis “jaunu” dzinēju savam nekustāmajam īpašumam salacgrīvā, tad bija plāns to beidzot izkustināt un ar to arī piedalīties šajā pasākumā, taču diemžēl ne visi UAZ, jebšu pareizāk sakot volgas dzinēji ir vienādi, līdz ar ko dzinēja maiņa nenotika tik veikli, kā gribētos, un caurgājība tika aizstāta ar dinamiku, t.i. bmw. par laimi bija sākusies ziema un visi dubļi bija sasaluši, tā ka visas dienas garumā nesastapām ar bmw neizbraucamu ceļu. tātad pasākuma starts bija brīvi pieejams no deviņiem līdz desmitiem, un dalībnieki varēja ierasties sev ērtā laikā. mums ērts laiks likās deviņi, jo tad gandrīz viss astoņu stundu kontrollaiks sanāk dienasgaismā, tikai kāda pēdējā pusstunda no puspieciem līdz pieciem sanāk tāda tumša. lai deviņos ierastos bauskā, no rīgas jāstartē astoņos, jo nevar jau zināt, kādi būs ceļi pēc negaidītās ziemas iestāšanās, un lai no rīgas startētu astoņos, no gaujas bija jaizbrauc septiņos, jo pasākuma reglaments kautkā nebija izprintējies, un to vēl vajadzēja paspēt pa ceļam izdrukāt. tiesa gan, tas notika necerēti ātri un neradīja lieku aizķeršanos. savākuši Ievu no MMP, iebraucām mūkusalas apļa statoilā ieliet degšķidrumu. to pašu tur darīja arī Lūzumpunkta komanda. ceļš līdz bauskai bija tīrs, un sēžot astē Enkura Pastniekam bauska tika sasniegta negaidīti ātri. starta placītī jau bija sapulcējusies pāris ekipāžas, un aukstumā mīņājoties gaidīja, kad pulkstenis rādīs deviņus, lai varētu sākt startēt. pirmais bija tāds kā iesildīšanās uzdevums ar apkārt bauskas pilij izvietotiem pieciem kontrolpunktiem ar izkniebējiem, no kuriem apskrējām četrus, jo piektais bija tāālu (konceptuāla kļūda). nodevuši kontrolkarti un tikuši pie uzdevumu mapes un lielās kartes, sākām studēt materiālus un funktierēt “kas tagad jādara tālāk?”. iesildīšanās nolūkā, lai saprastu kas vispār ir jādara, nolēmām sakt ar tuvakajiem, turpat bauskā atrodamajiem kontrolpunktiem O-01 un O-02, un tad jau pēc tam redzēs. O-01 bija vistuvākais, pamestas mājas augšējā stāvā novietotais kp, un dēļ bauskas satiksmes īpatnībām, neērti piebraucams pa vienvirziena ielu. bet kamēr neviens neredz, mēs piebraucām diezgan ērti, un ar objektā sastaptā, sargam līdzīgā onkuļa laipnu atļauju, gājām meklēt kontrolpunktu. kp atradām, kodus norakstījām, un braucām uz nākamo, O-02. kā jau minēju, bauska izceļas ar spēju sarežģīt autobraucējiem dzīvi, un uz vistaisnākās ielas ir uzbūvēts nekas cits kā tirguslaukums, un nākas līkumot apkārt, atkal nonākot aiz lēnā autobusa, kuru tik veiksmīgi apdzinām pirms brīža. nobraukuši pie upes, atrodam arī O-02, un nolemjam turpināt ceļu grenctāles virzienā, un aplasīt tur pa ceļam atrodamos O punktus un saločai vienu D punktu. O-04 grenctāles pienotavā un O-07 zluktenes muižā atrodam ātri, bez aizķeršanās šķērsojam arī robežu, un garam braucot uzsmaidām arī robežsargu postenim aiz mežiņa — viņiem jau ir kāds igauņu klients, un mūsu pases paliek mums kabatās. turpat jau arī gar kapiem jāgriežas nost uz mazāku lauku celiņu, kurš ir diezgan sasalis un labi braucams, īpaši tas priecē vietās, kur uz ceļa ir palielas peļķes un sasaluši izmīcīti dubļi. peļķēm gan leduskārta zem auto svara ielūzt, taču tas nekādi neietekmē mūsu tuvošanos mērķim — kartē atzīmētam punktam vietā, kur ceļš beidzas pie dīķa. līkumojam pa meža ceļu, bet dīķa kā nav tā nav. beidzot izbraucam tādā kā klajumā, ir arī dīķis, bet nepareizajā pusē, un vēl kautkāds, kartē neiezīmēts ceļš. ejam skatīties, kas par lietu — vienā pusē karjers, ceļš arī diezgan nopietns, un būtu pelnījis, lai to iezīmētu kartē. Izpētam vēlreiz karti, un secinam, ka esam aizšāvuši pa tālu, un kādi pārsimts metri tomēr jābrauc atpakaļ. atpakaļceļā esam vērīgāki, un pamanām arī labi maskētu dīķi, pie kura atrodam arī meklētās trīs priedītes ar O-06 kontrolpunktu. tālāk atkal aizbraucam garām saločiai — ciems tik maziņš, ka pat pirmajā mirklī nepamanījām. apgriežamies un piebraucam vēlreiz, sameklējam smuko tiltu pār mūsu, pierakstām D-10 vērtību un mazliet apspriežoties nolemjam braukt atpakaļ uz dzimteni lasīt atvērtos I punktus, nevis dzīties garos gabalus pa lietuvu. atkal uzsmaidam un draudzīgi pamājam leišu robežkontroles postenim un braucam atpakaļ uz grenctāles pienotavas stadionu pēc I-062 un mežgaļu skolas zaļo klasi pēc I-061. esam ieguvuši arī I-071 un I-072 koordinātes, un pēc tiem arī braucam. tā kā šie punkti atrodas budbergā, tad braucot no mežgaļiem pie kukučiem ir jānogriežas pa labi, citādi var aizbraukt pie ērgļiem. grantētais ceļš līdz budbergai fantastisks, samērā gluds un neskatoties uz piebraukāto sniegu put. turpat aiz budbergas vien jābūt I-072 punktam — baltai plāksnītei saistībā ar satiksmes autobusiem un vārdam ar P burtu. diemžēl vienīgas plāksnes saistībā ar autobusiem ir divas pieturas zīmes, taču tās abas ir zilas ar baltiem uzrakstiem “paņemūne”. nobraucam vēlreiz garām, bet neko baltāku neredz, tāpēc pieņemam, ka tās pašas vien būs labas un braucam uz I-071 noskaidrot, kurš tad bija Martina Kristona neveiksmīgais gads. šaurs un līkumains ceļš pieved mūš pie kapiem, un kamēr es apgriežu auto braukšanai pretējā virzienā, meitenes jau ir noskaidrojušas gadaskaitli, un varam braukt tālāk. kartē izskatās, ka ir arī taisnāks ceļš, kā tikt atpakaļ uz lielceļa, turklāt arī kartē iezīmēts kā labāks par to, pa kuru ieradāmies. garām pārdomām nav laika, tāpēc nolemjam pa šo ceļu arī braukt. sākumā izkatās tā neko, dubļi sasaluši, tālumā jau var redzēt lielceļu, uz kuru mums jātiek, bet te pēkšņi priekšā kāds ir ierīkojis palielu peļķi. peļķe, protams, ir aizsalusi ar pabiezu ledu, kurš jauki krakšķēdams salūzt zem auto riteņiem. diemžēl spēle “jautrais ledlauzis” beidzas tieši izbraucot no peļķes — auto priekša jau ir ārā, bet aizmugurējie riteņi ledus pakāpienu pārvarēt nespēj. ieskrējiena metode šoreiz arī nenostrādā, būs jāstumj. Laura braši izlec no mašīnas, viens mirklis un esam jau ārā. jau jau reiz esam tikuši peļķei šajā pusē, tad jau atpakaļ vairs nebrauksim, un turpmākās peļķes pirms šķērsošanas eju pārbaudīt, cik ledus biezs un kādas ir alternatīvas. izņemot vienu, kura ir vēl lielāka, šķērsojam bez bēdām, bet lielāko tomēr nākas apbraukt pa sasalušo lauku. beidzot laimīgi tiekam atpakaļ uz lielceļa un braucam caur kukučiem uz ērgļiem pēc I-041 un D-09. pa ceļam uz I-041 mums piesienas divi kucēni, kuri neatlaidīgi skrien te blakus, te pa priekšu, un dusmīgi rej. kamēr Laura skrien noskaidrot kontrolpunkta atbildi, sabužinu vienu no suņiem, otrs gan klāt nenāk. tā kā braucam atpakaļ pa to pašu ceļu, suņi atkal neatlaidīgi skrien te blakus, te pa priekšu, te nostājas priekšā uz ceļa. acīmredzot suņu teritorija beidzas, un tie tālāk neskrien — varam sākt braukt. tālu gan nav jābrauc, jo D-09 tiltiņš pār mēmeli ir turpat blakus. kamēr meitenes dodas skatīties ceļazīmes, nolemju paskatīties, ko labu raksta twiteris, taču nevaru atrast telefonu. pārmeklēju visas kabatas un palūru zem beņķa, bet nav. eju parakāties pa grabažnieku, kur starp citām grabažām atrodu arī savu tālruni — ar īsziņām un neatbildētiem zvaniem. atzvanu organizatoriem, ka esam uz sakariem un tūlīt arī izlasīsim īsziņas. meitenes ir atpakaļ, un braucam tālāk. brunavas baznīcai saskaitam uzzīmētos logus (I-042), un dodamies meklēt D-08 — ezera rīkli. kautkā paskrienam garām austrumpuses piebraucamajam ceļam, tā ka nākas līkumot pa rietumu celiņu līdz stāvvietai mēmeles krastā. vieta ir skaista, nokāpjam lejā pie dambja paskatīties, kāda tad ir tā ezera rīkle, un cik tai stūru — mums tā rādās visnotaļ apaļa, ar tieši nevienu stūri. mazliet jau jocīgi, bet nu tā sanāk. braucam prom, un pirms izgriešanās uz bauskas šoseju mums pretī nesas Aurora. tā kā mēmele un mūsa, un tālāk arī lielupe sadala karti tādos kā sektoros, un tiltu būves inženieri šajā rajonā nav bijuši pārāk čakli, tad lai tiktu pāri upei nākas braukt caur bausku. mūsu turpmākais plāns ir noķemmēt mēmeles ziemeļu krastu, un kā pirmo atrast D-03 piemiņas vietā fašisma upuriem. bauskas iedzīvotājiem rados ir igauņi, jo tie lēnām un prātīgi čunčina uz 43 – 50 kmh, un pilnīgi nekur nesteidzas. tomēr laimīgi tiekam ārā no bauskas, un pabraucot garām krustojumam izpildam vingrinājumu “rekur, šinī ceļā mums bija jānogriežas”. pēc pārsimts metriem kartē ir iezīmēts nākamais meža ceļš, kurš itkā savienojas ar to ceļu, kurā mums vajadzēja nogriezties, tāpēc nolemjam nogriezties nākamajā krustojumā un pa mežu piebraukt no otras puses. sniegā iebrauktās svaigās auto sliedes liecina, ka ne mēs pirmie esam tik viltīgi, bet diemžēl ceļš beidzas strupceļā, un nākas griezties atpakaļ, un piebraukt no pareizās puses. piebraucam pie piemiņas vietas, saskaitam pieminekļa galvas un Ieva ātri satriangulē divus no X punktiem, un pēc loģikas izspriežam arī, ka D-08 ezera rīklei sanāk seši stūri. braucot ārā uz šoseju, satiekam LĢ komandu dīvainā izkārtojumā — divi no dalībniekiem skrien pa priekšu mašīnai (nepamanīju gan, kuri divi). bet rezultāti pierāda, ka tāda prakse sevi attaisno. nākamo punktu gan mazliet nākas pameklēt — I-021, ēka ar karadarbības pēdām fasādē kautkā nedodas uzreiz rokā, līdz kamēr nolemjam aizbraukt aplūkot baznīcu — un bingo! — tā ir īstā. kamēr ejam pierakstīt atbildi, mašīnas riteņus aplaista tuvējās mājas modrais sargs, taču pēc viņa flegmātiskās sejas var redzēt, ka svešinieki viņam šodien jau ir apnikuši, un procedūra nesagādā nekādu prieku. uz mūsu pusi viņš pat nepaskatās. nākamais mums ir viltīgais I-022 punkts, kurā jāatbild uz jautājumu, kas atrodas konkrētajā punktā: A) mobilo sakaru tornis B) triangulācijas tornis C) 3 iebetonēti metāla stiprinājumi D) nekas no minētā. acīs uzreiz iekrīt divi mobīlo sakaru torņi, bet ta kā tie ir divi, tad nav īsti skaidrs, kurš ir īstai, jeb te tomēr slēpjas kāda viltība? triangulācijas tornis tuvumā nav neviens pats, par iebetonētiem stiprinajumiem ziņu nav. mazliet neizpratni raisa arā piebilde “pa sējumiem nebraukt”, jo viss jau itkā redzams no ceļa. Ieva vēlreiz paķīķerē, kur tad īsti tam punktam jāatrodas. jā, esam pareizajā vietā, bet punkts sanāk vairāk tā kā otrā pusē ceļam, ne tur kur tie torņi, bet gan tajā nezāļu pudurī metrus piecdesmit no ceļa. acīmredzot tā ir tā vieta, kur ar auto nav jābrauc, tāpēc meitenes aiziet paskatīties, kas tad tur īsti ir — jā, iebetonēti metāla stiprinājumi! tālāk braucam pēc D-11, skaitīt kapličai kolonnas. no ceļa jau var redzēt, ka divās kapličas pusēs ir pa divām kolonnām, tāpēc loģiski būtu, ka abās pārējās pusēs būtu arī pa divām, bet drošības pēc tomēr jāpārbauda, vai tik te arī neslēpjas kāds āķis. tomēr nē, kolonnas ir astoņas, varam kartē uzzīmēt pāris riņķus un iezīmēt meklējamo punktu. kamēr Ieva spēlējas ar cirkuli, piebrauc LĢ komanda, tikai nepamanīju, vai divi no komandas joprojām skrien mašīnai pa priekšu. esam sazīmējuši X-2, un pēc tā arī braucam. acīmredzami esam iebraukuši ziemeļos, apkārt viss tāds sasnidzis un balts, mazliet arī slīd — krustojumā saslidinamies ar Zaķiem Rajonu komandu. uz X-2 punktu savi pārsimts metri jāsoļo, bet turp jau ved pamatīga taka. kontrolpunkta plāksnīti jau var redzēt pa gabalu, un te nu tālredzīgām komandām noteikti ir priekšroka. mēs gan esam diezgan tuvredzīgi, tāpēc nākas pieiet par kādu metru tuvāk. atpakaļceļā atkal satiekam LĢ komandu. tā kā saule jau sāk mesties uz rietu, un laika paliek arvien mazāk, nolemjam izlaist blakus esošo O-03 punktu, un pasteigties uz bausku, savākt F punktus. jo tuvāk bauskai, jo atkal lēnāka satiksme, nesteidzīgie baušķenieki turpina nesteigties. bauskā sākam ar F-03, piebraucam mēmeles krastā sameklēt pareizo koku, caur kura zariem var redzēt pilsdrupas, un tiekam pie koda. diemžēl tālāk ceļš pārvēršas privātīpašumā un lai tiktu uz mežotni, jābrauc atpakaļ uz centru. pa ceļam ir daudz visādi kontrolpunkti, tajā skaitā pastaiga gar upi līdz jumpravmuižas pilsdrupām, kur atkal satiekam LĢ, bet palaimējas nesatikt dusmīgos privātīpašniekus. mazliet gan patraucējam viņu mieru meklējot bibliotēku I-012 punktā, kad teju iebraucam viņu sētā. nākamos divus punktus D-05 un D-06 pie cepļa atrodam pat neapstājoties, jo meklējamās atbildes ir labi redzamas. arī F-05 pie mežotnes pils ir saskatāms no auto, taču es, kā ne pārāk uzmanīgs klausītājs skrienu meklēt kontrolpunkta plāksnīti tur, kur tā nemaz nav jāmeklē. braucam tālāk uz D-04 — skaitīt mežotnes skolai karogu turētājus ceļa pusē. skolu atrodam ātri, cik nu šo pamesto ēku var nosaukt par skolu, un tā ka fasādes stratēģiskās vietas aizsedz koku zari, ar Ievu ejam izlūkos. pieejam klāt, bet neko karogu turētājiem līdzīgu neredz. sākam jau šaubīties, vai ir īstā ēka, jeb varbūt otrā pusē? apejam apkārt mājai, iztramdot blakusmājas suņus un droši vien kārtējo reizi iztraucējot arī saimnieci. redzot viņas ne pārāk viesmīlīgo skatienu, nolemjam par kultūrvēsturi šoreiz nejautāt, un pieņemam, ka karogu turētāju nav. kāpjot mašīnā, vēlreiz uzmetu skatu fasādei, un pašā augšā saskatu kautko dīvainu. pieejot tuvāk, izrādās, ka tas ir karoga turētājs, tuklāt pa visam īsts! un vēl viens tāds pats ir saskatāms arī otrā pusē fasādes centrālajai daļai, lai arī kā to dēvētu arhitekti. lūrot uz pie paša jumta izvietotajiem karogu turētājiem un domājot, kā gan tur dabū iekšā karogus, turpat blakus durvīm ieraugu vēl vienu, daudz ērtāk sasniedzamu karoga turētāju. tātad veseli trīs!
pa ceļam uz bausku, vēl ātri piebraucam pie I-011 brāļu kapiem, noskaidrot kāda krituša kareivja dienesta pakāpi, turpat novērojam arī Autoliste MAD komandu laiski dzerot kafiju.
nākamā pietura — X-1 punkts ar torni. kartē sazīmētā vieta gan mazliet vieš neuzticību, jo kartē iezīmēts nevis tornis, bet gan kapi. tomēr uztraukums bija nepamatots, jo jau pa gabalu blakus kapu kalniņam ir saskatāms triangulācijas tornis. īpaši tuvu piebraukt nevar, nākas iet mazā pārgājienā cauri kapsētai, kaut mazliet kliedējot tās drūmo ikdienu. starp torni un kapsētu novērojam “neiekāpiet dzīvniekā” objektu, kurā tomēr kāds bija pamanījies iekāpt (tiem kuri nezin, tad tā ir tāda slēpņotāju folklora, par beigtiem lopiņiem). pie torņa atrodam arī kontrolpunta plāksnīti, norakstam kodu un braucam prom. vēl ir nedaudz laika, kurā vel jāpaspēj savākt atlikušie F punkti, un vēl kāds O vai D pa ceļam. atkal jābrauc cauri bauskai, un šoreiz pa priekšu nesteidzas sarkans golfiņš, ļoti pieklājīgi visur apstājoties un visus palaižot. brīdī, kad izdodas to apdzīt, aplūkojam arī pie stūres sēdošo kundzīti ar adīkli rokā, acīmredzot valdziņš bija nomucis, un bija vairāk jākoncentrējas uz adīkli, nekā uz ceļu. tiekam ārā no bauskas, un uzņemam kursu rundāles virzienā — pretējā virzienā aiztrauc Mazliet cita servelāde — ar mazu pieturu kaucmindē. tur es vēl nekad nebiju bijis, bet dzirdējis gan biju — dažas personas dažkārt mīl pieminēt šo vietu sakarā ar kaucmindes mājsaimniecības tradīcijām. muižas ēku komplekss brīnišķīgs, tikai nolaists gan. papriecājamies, pierakstam atbildi uz jautājumu, un laižam tālāk uz ziedoņiem, kur upes malā jāmeklē betona bluķis (O-05). bluķi atrodam ātri un steidzamies tālāk, meklēt rundāles fotopunktu F-02. izskrienam cauri pilsrundālei, atrodam pareizo ceļu, un meklējam caurteku. caurteku atrodam, visas malas nomīdītas, jābrīnās, ka kāds vēl nav pamanījies ieplunkšķēt grāvī. pierakstam arī šeit rodamo atbildi uz jautājumu, sākam štukot, ko vēl tādu var paspēt nepilnas stundas laikā. turpat netālu ir O-14 un O-12, kurus arī atrodam, jau pie pirmā no tiem satiekot Lūzumpunkta komandu. Vēl laiks pietiek, un braucam uz sviteni pēc F-01, O-13 un D-01. visu laiku astē sēž un pakausī elso Lūzumpunkts, kuri no pēdējā punkta (D-01) aizbrauc pirmie. mēs gan viņus atkal noķeram pie kādas no baznīcām ceļa malā, kur Lūzumpunkta komanda iet meklēt mums nezināmu kontrolpunktu, un ta ka mums nav skaidrs, ko te jāmeklē, braucam tālāk — līdz finišam knapi pusstunda. grants ceļš gluds un gandrīz taisns, līdz pēkšņi kāds ir ierīkojis strauju līkumu — būtu pamanījis brīdi vēlāk, būtu jauns, taisns ceļš. īsti nav pa ceļam, bet tomēr nolemjam riskēt, un sameklēt dižkoku punktā I-052. garā diena dara savu, un karte vairs īsti nesinhronizējas ar dabu, nākas mazliet pariņķot, līdz atrodam īsto sānceļu, kurš ved līdz dižkokam. ceļš gan izskatās pabaiss — dubļi sasaluši neiedomājamās kombinācijās, kratamies un lēkājam palēnām uz priekšu, bet pirmajā krustojumā man pietiek — neesam vēl pusceļā, bet šitas viss būs jākratās atpakaļ. meitenes aiziet ar kājām — ta noteikti būs ātrāk, es tikmēr lēkājot pār sasalušajām risēm un mēģinot neko svarīgu nesalauzt cenšos apgriezt auto. knapi paspēju apgriezties, kā meitenes jau ir atpakaļ — tas tiešām bija ļoti ātri, un nu varam steigties uz finišu. desmit minūtes līdz finišam ir ļoti daudz, tāpēc iebraucam vēl bauskas stadionā pie I-051 noskaidrot “cik gariem cilvēkiem nav jāpieliecas ieejot pa šīm durvīm”, (tur satiekam arī T’Rubu) un, atkal saucot lēnīgos bauskas autobraucējus visādos vārdos, steidzamies uz finišu.
kārtējo reizi CDT pasākums ir pārvērties par neaizmirstamu piedzīvojumu un lieliski izmantotu laiku, tā ka tagad atliek ar nepacietību gaidīt nākamo
Paldies CDT!

vakar mazliet pabīdīju uz priekšu vienu ļoti ilgtermiņa projektu — ir cerība, ka tuvākajā laikā mans salacgrīvas nekustamais īpašums pārvērtīsies kustamajā.
vakar, noīrējis vienu vecu vw busu (jo bija zināmas aizdomas, ka bembja grabažniekā volgas motoru būs diezgan pagrūti iemānīt) aizkratījos līdz cesvainei pie Bizenāja brāļa pēc augstākminētā motora, kurš savā nodabā zvilnēja blakus garāžai, turklāt vēl bija kopā ar ātrumkārbu (tā ir tāda kārba, kurā iekšā ir ātrumi) un izskatījās visai smags. labi, ka ir izgudroti traktori, kuri tādu dzelzs kluci ar ventilatoru mierīgi paceļ un noliek kur vajag. protams, iekšā busā traktors savas hidrauliskās rokas iebāzt nevar, nācās tur mazliet pastīvēties, taču iekšā dabūjām, piesējām lai neizdomā kautkur pa ceļam izkāpt, un kratījāmies uz salacgrīvu. sākumā bija mazliet nepierasti un bail, ka “pasažieris” neizdomā stāties kontaktā ar gāzes balonu, bet pēc kilometriem desmit jau atkal apdzinām fūres un citus mazkustīgus priekšmetus, un piecos knapi paspējām uz servisa durvju aizvēršanu salacgrīvā. nevarētu teikt, ka servisa saimnieks bija dikti priecīgs mani redzēt, un jau bija gatavs nosviest motoru turpat blakus filmoram (tad man būtu divi nekustamie īpašumi salacgrīvā), taču pēc īsas sarunas un manu vēlmju uzklausīšanas pārdomāja, un ievilka darbnīcā. kopā ar meistaru sarakstījām garu sarakstu ar manām vēlmēm, ko filmoram tādu labu izdarīt, un tagad jāgaida rezultāti.

kad Dohertiju Pīts bija atstājis skatuvi, festivāla apmeklētāji sāka drūzmēties pie lielās skatuves, uz kuras tūlīt tūlīt savi priekšnesumi bija jāsniedz Prāta Vētrai. aizdrūzmējos es arī, un no droša attāluma uzklausīju visu, ko Renārs ar čaļiem spēja piedāvāt. diemžēl, šī vairs nav tā prāta vētra, kura man patika, un brīdī, kad uz skatuves parādījās Gustāvō, es gāju baudīt jauku vakaru smiltiņās pie jūras.
saulainais sestdienas rīts atnāca ar neciešamu karstumu teltī, ta ka nācās vien celties, un iet meklēt veldzi piemērotas temperatūras jūrā. šogad, atšķirībā no abiem iepriekšējiem gadiem, daudzas organizatoriskās lietas bija krietni vien pārdomātākas un labāk organizētas — plašs ēstpiedāvājums bez pārtraukuma, pietiekamā daudzumā tualetes gan festivala teritorijā, gan telšu pilsētiņā, labi organizēta telšu pļava un autostāvvieta, nemanāma apsardze un vēl daudz kas cits. diemžēl bija arī ļoti daudz tautas, bet nu tads jau ir tas attīstības ceļš. vēl ļoti patīkama lieta bija, ka teritorija pa dienu netika slēgta, un nebija līdz pēcpusdienai jānīkst vai jāsiro pa salacgrīvu, varēja labi atpūsties un ar vienu ausi klausīties, kas notiek kādā no teltīm vai uz skatuvēm. no sestdienas piedāvājuma paklausījos the hobos un zig zag, bet dienas nagla bija dzeltenie pastnieki. ja pagājšgad nr1 bija Dambis (viņš šogad tika diskaverots tirgojot savus diskus un pļāpājot par dzīvi), tad šogad viena no labākajām uz skatuves redzētajām grupām bija dzeltenie pastnieki, arī ar mazliet neierastu skanējumu. pēcāk mazliet no attāluma pavēroju, kā puikas baltos kombinezonos performē pa skatuvi, un paklejojot apkārt sagaidīju arī Konora kundzi, kura kļuvusi par vienkāršu dziedātāju ar ģitāru — nav vairs agrākās enerģijas un dzirksts. žēl. toties enerģijas netrūka, kad uz skatuves parādījās Mobijs ar savu meiteņu ansambli, un deva vaļā ne pa jokam. līdz šim, kautkā maldīgi biju iedomājies, ka Mobijs, līdzīgi kā Fatbojslims ir dīdžejs da elektroniskās mūzikas spēlētajs, bet tas kas atskanēja no skatuves sestdienas vakarā kategorijā ‘tehno’ neiekļaujas, un Mobijs pats ar ģitāru lēkāja pa skatuvi. bija pārsteidzoši lieliski, enerģiski un skaļi.
svētdienas rītā neparasti agri (nezinu precīzi cikos, bet pirms desmitiem) sarullējām telti, un smaidot policistiem mēģinājām ievilkt autobusu, bet diemžēl neizdevās. toties pēc neilgas ekskursijas pa salacgrīvu atradām pilsētas vienīgo autoservisu, kurā par brīnumu satikām arī pilsētas vienīgo meistaru, kurš iespējams ka šobrīd nosaka auto diagnozi.