pa pilsētām staigājot retais palūkojas, kur sper kāju, kur nu vēl pievērš uzmanību tur sastopamajiem uzrakstiem. jāsaka, ka es arī ne vienmēr skatos zem kājām, taču reizēm gadās pamanīt arī ko interesantu — līk, par piemēru, viens brīnišķīgs eksemplārs no daugavpils.

vakar, muzeju nakts ietvaros izmantoju vienreizējo iespēju paviesoties rīgas ūdensapgādes muzejā baltezerā. ikdienā tam braucu garām vismaz divreiz, bet tā arī līdz šim nekādi nebija sanācis tajā paviesoties, tik cik pasiekaloties klausoties tur bijušo stāstus. patīkami redzēt tik daudz nenozagtu metālizstrādājumu vienuviet, turklāt viss ir lieliski saglabāts, nopucēts un patiešām skaists. iesaku.

vakar mazliet pabīdīju uz priekšu vienu ļoti ilgtermiņa projektu — ir cerība, ka tuvākajā laikā mans salacgrīvas nekustamais īpašums pārvērtīsies kustamajā.
vakar, noīrējis vienu vecu vw busu (jo bija zināmas aizdomas, ka bembja grabažniekā volgas motoru būs diezgan pagrūti iemānīt) aizkratījos līdz cesvainei pie Bizenāja brāļa pēc augstākminētā motora, kurš savā nodabā zvilnēja blakus garāžai, turklāt vēl bija kopā ar ātrumkārbu (tā ir tāda kārba, kurā iekšā ir ātrumi) un izskatījās visai smags. labi, ka ir izgudroti traktori, kuri tādu dzelzs kluci ar ventilatoru mierīgi paceļ un noliek kur vajag. protams, iekšā busā traktors savas hidrauliskās rokas iebāzt nevar, nācās tur mazliet pastīvēties, taču iekšā dabūjām, piesējām lai neizdomā kautkur pa ceļam izkāpt, un kratījāmies uz salacgrīvu. sākumā bija mazliet nepierasti un bail, ka “pasažieris” neizdomā stāties kontaktā ar gāzes balonu, bet pēc kilometriem desmit jau atkal apdzinām fūres un citus mazkustīgus priekšmetus, un piecos knapi paspējām uz servisa durvju aizvēršanu salacgrīvā. nevarētu teikt, ka servisa saimnieks bija dikti priecīgs mani redzēt, un jau bija gatavs nosviest motoru turpat blakus filmoram (tad man būtu divi nekustamie īpašumi salacgrīvā), taču pēc īsas sarunas un manu vēlmju uzklausīšanas pārdomāja, un ievilka darbnīcā. kopā ar meistaru sarakstījām garu sarakstu ar manām vēlmēm, ko filmoram tādu labu izdarīt, un tagad jāgaida rezultāti.

ceturtdienas rīts beidzot ir saulains — lēnām jāpošas mājup, tad jau arī saulīte var izlīst no mākoņiem, vai ne? pļāpājot ar Astrīdu un Bernhardu paēdam brokastis, sakravājamies un izejam vēl vienu līkumu pa dārzu — apkārt pilnīgs lauku miers, laiciņš dievīgs, labprāt vēl uzkavētos kādas dienas, bet šoreiz tomēr jābrauc. dienas plānā ir dzelzceļa muzejs neuenmarkā un saulriets pie elbas drēzdenē. neuenmarka ir neliela pilsētele bavārijā, tāpēc atkal braucam uz dienvidiem, pa ceļam piestājot kulmbahā, sameklēt kādu dozīti un pabrīnīties par skaisto pilsētu. bavārijā, kā jau kārtīgā katoļu zemē ik pa laikam svin svētkus, tā nu arī šoreiz bija sagadījies, ka ceturtdiena bavāriešiem bija brīvdiena, līdz ar to apkārt miers un klusums, pilsētas centrs kā izslaucīts, tikai pāris tūristi garlaikoti pastaigājās.
sajūta tukšajā pilsētas centrā tiešām bija kā agrā svētdienas rītā, kaut arī pulkstenis rādīja jau ceturtdienas pusdienlaiku. vispār ļoti ērti apstākļi slēpņu meklēšanai, nekādu lieku acu. savukārt, atkal ja nav drūzmas, tad dienas vidū labāk izceļas dīvaiņi, kas apčamda sētas stabus, bāž rokas kanalizācijas caurulēs un visādi citādi neadekvāti uzvedas. tā kā nolūkotais slēpnis nebija diez cik sarežģīts, un ātri nāca rokā, tad nekādi neadekvātā šova elementi netika rādīti, un retajiem garāmgājējiem nekādas izklaides nesanāca. pierakstījāmies viesu grāmatā, papriecājāmies par skatu uz kulmbahas pili — slēpnis tieši tā arī saucās Blick auf Burg GC, un ar mazu līkumu caur izmirušo vecpilsētu atgriezāmies pie auto.

pa kalniem kāpelēt nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc turpinājām ceļu uz neuenmarku, pa ceļam piestājot Mainas krastā, palūkoties pēc slēpņa.
ilgi jālūkojas nebija, jo kārtīgi viens pie otra saliktie koka sprunguļi nodeva meklējamo vietu, toties prieks bija par smuko bundesvēra munīcijas kasti.

ierakstījāmies un atstājām slēpnī žūksnīti ar vācijas izlases futbolistu uzlīmēm, kuras šobrīd tiek fasētas gardajās hanuta vafelēs, gan jau kāds tas ar prieku izcels, un braucam tālāk.
necik daudz tālāk jābrauc gan nebija, un visai drīz jau bijām sasnieguši neuenmarkas stacijā ierīkoto dzelzceļa muzeju. te nu bija ko pabrīnīties uz pāris stundām — ļoti daudz dzelžu, pārsvarā nekustīgu. pilns depo ar dažādu sēriju lokomotīvēm, griezulis, vairākas interesantas lietas āra ekspozīcijā, tajā skaitā arī 80.sērijas lokomotīve, kura mani interesēja jo īpaši, un pa apli braucošs šaursliežu vilciens ar tvaika lokomotīvi priekšgalā.

jauki pavadījuši laiku un papriecājušies par ekspozīciju braucam tālāk. tā kā pulkstenis rādīja jau pēcpusdienu, piestājām autobāņa malā ierīkotajā stāvlaukumā parevidēt provianta krājumus un apēst kādu zupu.
ieturējuši maltīti un paklausījušies lidostas cienīgo autobāņa skaņu, sašķirojām pa atbilstošajiem stāvlaukuma atkritumu konteineriem iekrāto atkritumu kaudzīti un pasmaidījām par vācu izpratni par krievu valodu — sākumā jau likās, ka tas kāds borata joks, bet nē, tas ir nopietni.

turpinājumā sekoja visai garlaicīgs lidojums pa bāni ar atduršanos drēzdenē — ap kādiem septiņiem vakarā, paspējām tieši uz saulaino novakari elbas krastā. silti nebija, bet skaisti gan. noparkojām auto patiltē tieši blakus vecpilsētai, un tā kā bija jau gana vēls vakars, atļāvāmies par stāvvietu nemaksāt, gan jau neviens nepamanīs.
izstaigājām vecpilsētas centrālo daļu, grezna jau nu bez gala, pilnīgs pretstats pārējai pilsētai — ārpus vecpilsētas vieni vienīgi betona kluči, nesmukā sociālisma arhitektūra, tajā skaitā arī ar sarkanarmiešiem, sarkanām svaigzēm un pārējiem padomju simboliem izgreznotais kultūras nams. staigājot pa centru, protams, netika aizmirstas arī paslēptās kārbiņas, no kurām viena slēpās arī pie minēta sociālisma kultūras nama, un uzraksts uz tās “please don’t disturb” izsauca mērenu smieklu lēkmi, taču kā vēlāk atklājās, tā ir oficiālā geocaching uzlīme, un aizjūrā tā raksta uz visām kastītēm. tā ka lūdzu netraucēt.
nākamā fotodoze slēpās visai interesantā vietā ar daudzsološu nosaukumu “hercogienes dārzs” — turpat, pāris kvartālus no vecpilsētas, bieza dzīvžoga ieskauts kautkas, kuram apgājām divreiz apkārt, tā arī neatrodod labiekārtotu ieeju. vienīgā akmenī kaltā baroka arka ar uzrakstu “orangerie” bija aizsista ar saplāksni un neēvelētiem dēļiem, tāpēc lavierējot starp mīnām, sasitām pudelēm un izlietotām špricēm pa alternatīvo ieeju iekļuvām ar nezālēm aizaugušā pļavā, otrpus biezo krūmu dzīvžogam. gps veda uz pļavas vidu, kur virs garās zāles mazliet pacēlās vecas siltumnīcas karkass, un pēc apraksta spriežot tas arī bija meklējamais objekts.

arī visa siltumnīcas apkārtne bija vareni piedrazota, bet par laimi fotodoze nebija jārok ārā no sūdiem un atkritumiem.
atpakaļceļā vecpilsētu iegriezāmies arī saulrieta apspīdētā cvingera pagalmā, kurš arī pusdeviņos vakarā bija diezgan brangi apmeklēts. pabrīnījāmies par skaisto būvi, ierakstījām šo vietu sarakstā “vietas, kurp jāatgriežas, lai izpētītu sīkāk” un gājām lūkot saulrietu elbas krastmalā no vecpilsētas bastioniem. līdz ar krēslu iestājās arī jūtams izsalkums, taču, kā jau ceturtdienās pieklājas, neskaitot hiltona restorānus, mazajās ēstuvēs jau laicīgi bija iestājies faierābends, un brātvurstus ar alu neviens vairs nepiedāvāja. nolēmām pārbaudīt vēl iecienītu pasaules klaidoņu pulcēšanās vietu — drēzdenes centrālo staciju, ja nu pēkšņi tur vēl kautko dod ēst. pēc desmitiem stacijā jau viss bija tukšs un kluss, izņemot burgerkinga ieskrietuvi, kur arī uzņēmām dienišķo vitamīnu un kaloriju devu, jo kā rādījās, vakars tikai sākās. atpūtinājuši kājas bet piestūmuši māgas, atkal bijām gatavi doties tumšajās drēzdenes ielās. ar virziena izvēli īpaši neiespringām, un sākām ar tuvējā guļamrajona pieminekļiem. ātri paspokojāmies ar lukturīšiem dzīvojamo namu ieskautā skvēriņā, apčamdot dīvainu kentauru ģimenes skulptūru, atradām meklējamo, un ātri pazudām, pirms vēl kāds modrais hitlerjūgenda pēctecis nav izsaucis policiju, zinām mēs šitās sakšu tradīcijas.

pēc īsa pārbrauciena noparkojām auto klusā šķērsielā, un devāmies ķemmēt tuvējo rajonu. kā pirmais bija tāds kā pie/zem tilta slēpnis,
ar skatu uz kārtējo dzelzceļa muzeju — lokomotīvju depo ar griezuli un atbilstošiem eksponātiem. diemžēl naktī diezgan vāji izgaismots, un neko dižu saskatīt vis nevarēja. toties slēpnis gan bija diezgan interesanti paslēpts. ejot projām pa to pašu tiltu, novērojām arī lokomotīvju depo iemaldījušos garausi, kurš diezgan izmisīgi lēkāja pa sliedēm un ik pa brīdim apstājās un žēli iebļāvās. jācer, ka viņš atrada izeju no teritorijas, nevis izbrauca uz kādas lokomotīves riteņa.
turpmākās gaitas aizveda mūs diezgan dīvainā, pamestā industriālā rajona nostūrī, pie slēpņa ar daudzsološu nosaukumu “schlachthof”,
kuru diemžēl tā arī neatradām, kaut arī izčamdījām vairākas potenciālās vietas. atmetuši ar roku, devāmies uz civilizētāku rajonu, kur par civilizāciju liecināja tāds kā krodziņš, nē, krodziņš skan pārāk smalki priekš tādas iestādes, drīzāk dzertuve, no kuras nāca visai skaļi trokšņi — fonā skaļš televizors ar hokeju, tfu, futbolu (es viņus jaucu, nekādi nevaru atcerēties, kurš ir kurš), iekšā sabļaušanās pie bāra, bariņš ne pārāk stabilu, dažāda gadagājuma un dzimuma personu pie iestādījuma durvīm ārpusē skaļi diskutē, argumentē un pauž savu viedokli, un visu iepriekš aprakstīto ieskauj tāda zilgana migliņa. tā kā mums plānā nebija diskusijas par karu, tradicionālā mētāšanās ar alus kausiem un kautiņš ar iezemiešiem, apgājām šo miera neskarto vietu ar līkumu un nozudām nākamajā guļamrajonā.
sekojot gps norādēm nogriezāmies tuvējā šķērsielā, kura kaut arī vāji apgaismota, tomēr ieveda omulīgā, mazliet apdrupušā guļamrajonā, ar diezgan demokrātisku autoparku ielu malās, pieticīgiem grafiti uz māju stūriem un pāris salauztiem velosipēdiem. no pelēcīgo pēckara gadu namu logiem vietām skanēja klusa mūzika (skaļu klausīties nedrīkst, var dabūt tiesas darbus par kaimiņu miera traucēšanu) un vietām varēja manīt paliela plazmas ekrāna atblāzmu.
pulkstenis jau rādīja pusnakti, un lielākā daļa apzinīgo pilsoņu mums par prieku jau saldi gulēja, un neviens netraucēja veikt mazu notekcauruļu inspekciju. tomēr, ka izrādījās, tad visi nemaz tik ļoti negulēja gan — mūsu dīvainās izdarības sabiedēja kādu meiteni, kura drošības labad pārgāja ielas pretējā pusē.
vēl pāris loki pa rajonu, viena krūmos neatrasta kaste un viena atrasta — vecas tvaika mašīnas cilindrs ar spararatu pie tehniskās apskates stacijas, ļoti palaimējās, ka fotodozīte bija pirmajā vietā, kur iebāzu roku un nebija jāpievērš sargu uzmanību. vēl viena bundžiņa starp ķieģeļiem sētā, un viss, pietiek, pietiek! rīt arī diena. bet rītdiena arī vēl jāsagaida, tāpēc nolemjam braukt tuvāk nākamās dienas mērķim — basteju klintīm, un meklēt kādu vietu, kur pāris stundas pagulēt, lai jau laicīgi no rīta būtu objektā. izbraucam no drēzdenes, un braucam uz basteju pusi, pirnā šķērsojam elbu un pētot kartes taustāmies pēc pareizā ceļa. ielas ir tukšas, tikai kautkāds melns audi izgriežas no šķērsielas un nesteidzīgi brauc savās gaitās. acīmredzot vientuļš svešzemju auto divos naktī šķiet gana aizdomīgs un pēc mirkļa melnais audi spoguļos jau rāda mirgojošas zilas lampiņas un sarkanu uzrakstu “polizei”. pirmā doma, ka esam iemaisījušies pa vidu kautkādai bandītu ķeršanai, un fiksi jāmūk malā — apstājos, tomēr audi nedzenas vis pakaļ neliešiem, bet arī apstājas aiz mums. tad jau sanāk, ka nelieši šoreiz esam mēs, kaut gan tā uzreiz savā nogurušajā prātā nevaru atcerēties epizodi ar pārbraukšanu pie sarkanā, nogriešanos ne tur vai ātruma pārsniegšanu.
aiz borta parādās divi dūšīgi onkuļi privātās drēbēs ar lukturīšiem, katrs savā pusē, nolaižu logu un pieklājīgi apsveicinos. kungs manā pusē arī ļoti pieklājīgi stādās priekšā kā policists, pavicina arī kaklā iekārto apliecību un palūdz auto dokumentus un pie reizes manējos un Lauras arī. paskatījies dokumentos, atdod tos kolēģim, kurš aiztipina atpakaļ uz auto salīdzināt datus, bet pats apjautājas, vai es runāju vāciski. tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad varam jauki parunāties, par to no kurienes un uz kurieni braucam, kas mums labs slēpjas bagāžniekā, un vai es varētu to atvērt. tieši tā jautājums skanēja “vai jūs lūdzu varētu atvērt bagāžnieku?” nevis “atver bagāžnieku!”. interesanti, gan kā notikumi būtu attīstījušies, ja es būtu atteicies un apelējis pie ES pilsoņu privātās dzīves neaizskaramības un piedāvājis pasūdzēties Taņai Ž. par cilvēktiesību pārkāpumiem. bet nu šoreiz es bagāžas nodalījumu atvēru un nodemonstrēju tā saturu policista kungam. viņš paspīdinājās ar lukturīti un izrādīja tādu kā interese par virspusē esošo datorsomu — “laptops, ja?”. pārliecinājies, ka tas tiešām ir dators, apjautājās kurp tad mēs tā braucam, un ļoti izbrīnījās, ka mūsu mērķis ir atlūzt turpat mašīnā kādā stāvlaukumā, nevis rezervētā viesnīcas numuriņā. tajā brīdī es iekodu sev mēlē, jo kas gan liedza stāstīt par rezervētu hoteli? policistam būtu mierīga sirds un vairs neuzdotu nekādus muļķīgus jautājumus. par laimi viņš gan tikai sarauca pieri par manām dīvainajām atbildēm, un palūdza pagaidīt mašīnā, kamēr kolēģis pabeigs dokumentu pārbaudi. pēc brīža kārtības uzraugi mums atdeva dokumentus un novēlējuši laimīgu ceļu devās ķert nākamos ļaundarus.
tikuši vaļā no ziņkārīgajiem pilsoņiem, turpinājām iesākto ceļu uz basteju pusi, un mums par lielu izbrīnu jau pēc pāris minūtēm bijām krustojumā, kur no šosejas nogriežas ceļš uz klintīm, tātad vairs tikai trīs kilometri. uz klinšu pusi vel ir par agru braukt, jo tur ir tikai maksas stāvvieta, kura diez vai pa nakti strādā, arī visi meža celiņi ir aizbarikādēti un ceļmalās arī apstāties aizliegts. toties ir vairākas maksas stāvvietas, kuras mums nelikās diez cik pievilcīgas, tāpēc nolēmām mazliet pabraukt pa šoseju atpakaļ, vai tur nebūs kāda vieta, kur ceļa malā mierīgi piestāt. tuvākajā apkārtnē tādu neatradām, un jau aiz pāris līkumiem atkal parādījās policistu pilnās pilsētas ugunis. īss pārdomu brīdis, un giežam apkārt. tumsa+nogurums+līkas rokas=grāvis. par laimi tikai ar vienu aizmugurējo riteni, bet tāpat slapjā zāle un dubļi labi slīd un auto ne no vietas, ja nu vienīgi varētu mēģināt iebraukt grāvī ar abiem riteņiem. samainamies, Laura tagad mazliet uzgāzēs, bet es stumšu. neliela ņemtne pa grāvmalu un ārā ir, šoreiz tikām cauri ar vieglu izbīli. tuvējā ciematā atrodam kārtējo maksas stāvvietu, taču mūs tas vairs neuztrauc — ātri jāpaguļ, kamēr tumšs.
Tīringene — Drēzdene at EveryTrail

Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides

parasti gaidīšana un gatavošanās tālākam braucienam ir ilgāka nekā pats brauciens, tāpat arī šoreiz — gaidījām, gaidījām, sagaidījām un jau esam atpakaļ mājās. īsuma varu atkārtot, ka plānā “a” bija ieplānots AC/DC koncerts varšavā ceturtdienas vakarā, brokastis vīnē piektdienas rītā un kāpiens Lozerī vakarā, dalība sestdien — svētdien Pinzgau 2010 mega eventā cellamzē (zell am see), pēc tam braukāšana pa alpiem, alusvakars minhenē un tad jau pamazām uz māju pusi, ar ieskatu basteju klintīs elbas krastā. lielos vilcienos šis plāns arī tika realizēts, vienīgi dēļ laikapstākļiem mazliet nācās optimizēt laika sadalījumu apmeklējot ieplānotās vietas.
tātad, no rīgas izbraucām trešdienas (26.05) vakarā, diezgan precīzi 23:12 no mūkusalas apļa nestes, un jau pēc nepilnas stundas šķērsojām robežu grenctāles robežpunktā. iepriekšējās dienas pa radio katrās ziņās skandināja, ka sakarā ar nedēļas nogalē gaidāmo nato sanāksmi rīgā uz visām robežām atjaunota dokumentu kontrole, neko tādu nemanījām, acīmredzot tas attiecās tikai uz valstī iebraucošajiem transportlīdzekļiem. pa ceļam uz robežu, apmēram pie iecavas telefonā pieteicās Bizenājs, kuram bija plānā nokļūt leipcigas pusē. jau iepriekš bijām norunājuši līdz varšavas pievārtei braukt kopā, bet tā kā viņš bija tiko izbraucis no jelgavas, tad es kādu brīdi biju viņam priekšā. pāris kilometrus aiz robežas nācās atrast vienu patiltes slēpni — kā lai brauc garām, ja kaste tepat pie kājām nolikta? turklāt vienīgie meklētāji līdz šim ir bijuši latvieši. veikli atraduši “paslēpto” kasti, turpinājām ceļu, joprojām turoties kādus divdesmit kilometrus priekša Bizenājam, pat bez īpašas skriešanas. lietuvas gludie un tukšie ceļi, spoža mēness gaisma, un nelielas izmaiņas uz ceļiem kopš pēdējās reizes pirms trim gadiem, kad pa šo ceļu braucu — policijas krūmu patruļas aizvietotas ar stacionāriem fotoradariem, turklāt pirms katra ir brīdinājuma zīme. ja var ticēt detektoram, tad ne visi fotoradari strādāja, taču audzinošais efekts noteikti ir iedarbīgāks, nekā no krūmiem izlecoši policisti vai paslēpts fotoradars. acīmredzot lietuvā svarīgāka ir satiksmes drošība, nevis naudas pelnīšana. tā kā bija nakts un tukšas ielas, tad braucām taisni cauri panevēžai un marijampolei neizmantojot apvedceļus, kuri lieti noder dienā, kad stumdīties caur pilsētu varētu būt garlaicīgi un laikietilpīgi. tā kā līdz pat marijampolei Bizenājs mūs vēl nebija noķēris, tad sarunājām tikties pēdējā statoilā pirms robežas, ieliet benzīnu un padzert kafiju. pēc īsas pauzes turpinājām ceļu, uzsmaidot modrajiem poļu robežsargiem. mūs palaida garām, taču Bizenāju nolika malā uz mazu dokumentu un līdzvedamās kravas apskati. tā kā nekas nelegāls netika atrasts (acīmredzot viņš visu bija labi noslēpis ), viņš jau pēc brīža atkal bija manāms manā atpakaļskata spogulī. mūsu kopīgais galamērķis bija hitleronkuļa bunkurs wolfsschanze, pa ceļam piestājot arī 19.gs. pirmajā pusē celtā austrumprūsijas cietoksnī. tā kā šie objekti nav īsti taisnā līnijā ceļa uz varšavu, suvalkos nogriezāmies no galvenās tranzīta maģistrāles uz mazāku lauku šoseju — šauru, līkumainu un kalnainu, toties asfaltētu un bez bedrēm. pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu un sāka aust gaisma — vasaras īso nakšu priekšrocība — āra gaišs, bet visi vel guļ, ielas tukšas. izlīkumojuši pa poļu kalniņiem (tiešām jautrs posms, nekad tur nebiju braucis) ap pieciem no rīta piebraucām pie cietokšņa, sākumā gan pie nepareizajiem vārtiem. tas nekas, tapat bija ko redzēt, cietoksnis tāds paliels, iespējams, ka tāds pats kā daugavpilī, tikai labāk saglabājies. mazliet pabrīnījušies apbraucam apkārt un piebraucam pie īstajiem vārtiem, un devāmies meklēt meklējamo. ja seko aprakstam un norādēm, tad atrast nav grūti, un pa ceļam var arī ielūkoties bastiona iekšpusē. iezīmējuši viesu grāmatā savus vārdus devāmies tālāk. mazu asumu braucienam piedeva arī navigācija pēc 1982.gada ģenerālštāba kartes, ne visi ceļi tajā bija iezīmēti, taču galvenajos vilcienos ārpus pilsētām karte bija derīga.

pēc mazas taustīšanās meža biezoknī atradām arī ādolfa volfsšanci — milzīgu betona blāķi ar trepītēm. nu ļoti milzīgu, gluži kā klinti, un saspridzinātu — plaisās starp betona klučiem ir saauguši palieli koki un krūmi, un staigājot pa bunkura paliekām uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai kādā no spraugām neieveltos. izstaigājāmies, pēc nelielas pameklēšanas atradām arī kastīti — protams pilnīgi neiedomājamā vietā, paložņājām mazliet arī pa ejām, cik nu tās tur vairs ir palikušas. kādu kilometru tālāk ir arī iespēja ielūkoties sakoptākos bunkuros samaksājot konkrētu poļu naudiņu, taču, ka zinoši ļaudis runā, tad arī tur nekā īpaša nav. pie šī objekta tad arī atvadījāmies no Bizenāja — viņš uz leipcigu, mēs uz varšavu.

nu jau ceļš vairs nelocījās tik raiti — saulīte jau gabalā, čaklie poļi ar traktoriem un zirgu pajūgiem ielās un arī nogurums liek sevi manīt. kādus simts kilometrus pirms varšavas piestājām uz stundiņu benzīntankā atpūsties, lai atkal jauniem spēkiem turpinātu ceļu. varšavā ieripojām ap divpadsmitiem, un tā kā koncerta sākums (iekšā laišana) bija no trijiem plus vēl iesildītāji un tā, tad mums bija jūra laika. mazliet nemieru radīja briesmu stāsti par plūdiem varšavā un citur polijā, taču par laimi nekādus satiksmes ierobežojumus nasastapām un plūdus arī nekur nemanījām. izbraucam līkumu caur varšavu, noskaidrojām koncerta vietu (vecajā kartē liela pļava, šobrīd sabūvēti vietējie pļavnieki) un nosvieduši auto kautkādā kravu pārkraušanas un smago auto rajonā, devāmies iepazīt varšavas pažobeles.

lai arī ielu malās sastopamie poļu reklāmas dizaina paraugi un oriģinālās ceļazīmes manās acīs ir apbrīnas vērts nebeidzamas jautrības avots, poļus var apskaust ļoti ļoti par pagājušā gadsimta sākuma sarkano ķieģeļu arhitektūru un neskaitāmiem neizlaupītajiem dzelzs objektiem — pie mums tas viss sen jau būtu nozagts, sazāģēts un nodzerts. kā vienu no interesantajiem atradumiem jāmin varšavas dzelzceļa muzeja pievārtē pamests pagājušā gadsimta sešdesmito gadu ātrvilciena lokomotīves vraks — krūmiem aizaugušā, vecā stacijā. meklējot taisnāko ceļu uz šo objektu izlauzāmies caur džungļiem, veciem, kokos ieaugušiem vagoniem, krimināla paskata pagalmiem, pagājām garām dzeloņdrāšu ieskautam baikeru pagalmam, šaubīgam naktsklubam, pusizjauktiem auto vrakiem un kautkādām nenosakāmām iestādēm. pieļauju, ka varēja atrast arī civilizētāku ceļu, bet tas būtu gan ilgāk, gan garlaicīgāk.

papriecājāmies par veco lokomotīvi, palūrējām pāri žogam uz muzeja eksponātiem — varbūt kādreiz būs jāpalūko tuvāk, un gājām tālāk. vēl pāris pilsētas kastītes, un jāsāk taisīties uz koncertu — vakars nāk. izvazājušies pa vagonparkiem beidzot atrodam savu auto, un sākam spaidīties pa sastrēgumiem bemovo lidlauka virzienā. visas plašās ielas pilnas mašīnām un autobusiem, vietām parādās arī kāds latvijas numurs. tā kā ir jau diezgan vakars, ap kādiem sešiem, nolemjam, ka prātīgāk būtu nosviest auto kautkur nost no kopējās plūsmas, un tad arī pēc koncerta būtu vieglāk tikt prom. pēc dažiem māņu manevriem esam ārā no viena sastrēguma, taču jau aiz līkuma iekuļamies nākamajā. neko darīt, sēžam un pamazām stumjamies tuvāk notikuma vietai, un pētām karti. lidlauks uz kartes neizskatās nemaz tik tālu, turklāt kā izskatās, pie tā var tikt arī no otras puses, tāpēc noparkojam auto pie kautkādām kojām un tālāk ejam kājām. tuvojoties lidostai dežūrējošo policistu blīvums pieaug ar katru kvartālu, kārtība tiek modri uzraudzīta. diemžēl ceļa galā mūš sagaida neliels aplauziens, jo šis ir ceļš uz aizskatuvi un parastajiem skatītājiem ieeja ir tikai viena, tā ka nākas mērot pāris liekus kilometrus un pievienoties lielajam fanu pūlim pie centrālās ieejas. mazliet neizpratni rada klusums no tās vietas, kur vajadzētu būt skatuvei, jo būtu jau tā kā laiks spēlēt kādai iesildītāju grupai, bet nekas par to neliecina. centrālā ieeja ir ļoti civilizēta, nekādu rindu un drūzmēšanos — pie pirmās kontroles paliek visi matrači, teltis, lietussargi un pudeles, pēc piecdesmit metriem ir otra kontrole, kur jau tiek izčamdītas somas un atņemti naži, šķēres, pistoles un citi sīkumi, un vel pēc piecdesmit metriem ir trešā kontrole, kur pārbauda tikai biļetes. tā kā mēs ieradāmies tukšām rokām, ja neskaita Lauras mazo somiņu, tad mūs visur izlaida cauri par neapčamdot. mūsu paranojas pārņemtie bāleliņi varētu pamācīties. tikuši iekšā, dabūjām vel nokājot kādu kilometru līdz pieskatuvei, taču joprojām nekas neliecināja, ka te pēc brīža plosīsies eisīdīsī. ļaudis tik nāca, un nāca, bet lielā pļava vienalga izskatījās pustukša. tuvojoties koncerta sākumam, aiz mākoņiem pazuda arī saulīte, un uz brīdi pat sāka līt riebīgs un auksts lietus — visu dienu bija karsts, un pirms nākt uz koncertu mēs vēl pārdomājām, vai nākt maikās, vai tomēr kautko uzvilkt. rezultātā paņēmām līdzi ne pārāk siltas jakas, un negaidītais lietus uzdzina arī vieglu drebuli. patirinājušies vēsajā vakarā, beidzot sagaidījām kautkādu dzīvību uz skatuves — kā iesildītāji uzstājās vietējā prāta vētra, un lielākā daļa skatītāju iemīļotos hītus sirsnīgi dziedāja līdzi. mazliet pievēršoties publikai, jāatzīmē, ka kā jau jebkurā pasākumā bija novērojami dažādi īpatņi, daļa no kuriem bija tērpusies īsos šortos, žaketēs un žokejcepurēs, citi atkal bija ieradušies pa taisno no kādas gotu performances vai merilina mensona pārtijas. vēl vakara gaitā labi bija novērojams slavenais tankistu gēns, kas acīmredzot pārmantots no tiem četriem kas ar suni tankā vizinājās, jo ik pa laiciņam kāds drukns tēvainis, pieri savilcis, taisnā līnijā gāja cauri pūlim, īpaši neskatoties, ko pagrūst malā — puišeli, kungu gados vai kādu dāmu. bija arī daži eksemplāri, kuri pat thunderstruck laikā mierīgi stāvēja un lūrēja fotoaparātā fotogrāfijas no ēģiptes ceļojuma. nu katram savs.

atgriežoties pie koncerta tēmas — jā, koncerts bija enerģisks un krāšņs, pat negaidīti atraktīvs sniegums no onkuļiem gados. setliste arī bija ļoti laba, neatceros vairs precīzi, ja kādu interesē pameklējiet internetos, tur visu var atrast. pirmās pāris dziesmas gan bija tāda kā iesildīšanās, kamēr solista kungam balss sasniedza vajadzīgo kondīciju, taču tālākais priekšnesums bija teicams — gan ausīm prieks, gan arī bija ko šovu paskatīties. visnemierīgākais, protams, bija Anguss Jangs, kurš nepaguris plosījās pa skatuvi, un koncerta noslēgumā iepriecināja skatītājus ar visai garu solopriekšnesumu, gandrīz bezgalīgu. koncerts man tiešām ļoti patika, rekomendēju, ja gadās pa ceļam. pēc koncerta braši aizsoļojām uz auto, ievērtējot, kā poļu policisti veic audzinošas pārrunas ar sētmalē čurājošiem jauniešiem. nepilna pusstunda raitu soļu, un auto tika atrasts turpat kur atstāts, tikai stāvvieta gan bija kļuvusi pilnāka. veikli piešķīlām portatīvo gāzes plīti un uzvārījām mazas vakariņas, jo bija parādījies tāds kā izsalkums. apmānījuši vēderus izbraucām kādu gabaliņu no varšavas, uzlikām modinātāju uz trijiem un likāmies pāris stundiņas pasnaust.

kad svētdienas miegs ir izgulēts, tiek dzerta jau otrā kafija un pulkstenis rāda vienu stundu dienā, aiz loga sasnigušais sniegs arī pamazām plok, tiek pieņemts izšķirošs lēmums nevārtīties pa māju, bet darīt kautko labu. piemēram aizbraukt pastaigāties svaigā gaisā. piemēram mērsragā. ko tur daudz funktierēt, nogrābjam sniegu no kumeliņa (kurš gan dažbrīd tumsā mirgo kā margarita) un aidā prom, uz jūraspusi. pirmā pietura — lapmežciema skatu tornis. celtne, kas paceļas augstu pāri lapmežciema pagājušā gadsimta apbūvei, paverot plašu skatu gan uz jūras līci vienā pusē, gan uz kaņiera ezeru otrā. būtu mazliet skaidrāks laiks, varbūt pat rīgu varētu redzēt (palecoties). šeit paslēptā kastīte gandrīz pati ielec rokā, pat nekāda lielā meklēšana nesanāk. diemžēl nogulēju tos laikus, kad šeit bija izvietots specifiski oriģinālais konteiners, bet ko nu vairs. papriecājamies par smukumu visapkārt, vēl mazliet pabaidamies un kāpjam lejā. nākamā pietura — lāčupītes dendrārijs apmēram klapkalnciemā. atstājam auto pilsētas centrā, un ejam staigāt — nepilns kilometrs pa taisno, bet kā jau latvijā pie jūras ierasts, visur ir sabūvētas mājas un ne lāga pie jūras iziet, kur nu vēl kaut kur pa taisno līdz kautkādam dendrārijam. brīnumainā kārtā starp privātīpašumus norobežojošiem dzeloņdrāšu žogiem ir atstāta taka, kur proletariātam uz jūru tikt. apejam sabūvētās mājas pa liedagu, un pa smuku meža ceļu nonākam lāčupītes krasta apstādījumos. diemžēl šoreiz meklējumi īpaši raiti nevedas, jo šis ir slēpnis klasiskais — mežā, sem sūnām, un šoreiz arī vēl zem sniega. pārbaudām visas iespējamās alas, aliņas un pasaknes ap nullpunktu, bet burciņa māk labi slēpties, un rokās nedodas. kad jau nolemjam mest mieru, un griežamies uz promiešanu, ielūkojos caurumē zem viena celma — rokā ir. būtu biezāka sniega sega, caurums nemaz nebūtu manāms. ieskrāpējam blociņā vārdus un soļojam atpakaļ uz auto. no otras puses ejot, izrādās, ka pāri lāčupītei ir iekārtots pat tiltiņš, tā ka atpakaļceļš sanāk krietni īsāks. braucam tālāk. kopš brokastīm pagājis jau laiciņš, un sāk parādīties tāda kā ēstgribēšana, tāpēc tiek ievērtēts engures elvi, kurš uz sevi liktās cerības neattaisno. šņabi protams tur var atrast plašā izvēlē, bet tādas uzreiz ēdamas lietas garāmbraucējiem pakaļ vis nemet (čipši neskaitās). lūkosim skatīties, ko piedāvās rojas elvis, kurš vismaz jūnijā vēl izskatījās nopietnāks un lielāks. pa ceļam apčamdam čemodānu zem vecas senlaiku klēts un neveiksmīgi palūkojamies uz mērsraga piejūras pļavām. vienmēr jau nevar veikties. toties kilometru garā pastaiga pa kaltenes putnu vērošanas taku gan izrādās veiksmīga, kaut arī slapja, auksta un tumša. nezkāpēc es biju iedomājies, ka tā būs jauki labiekārtota taka, ar dēļu klājumu un margām, kur veciem cilvēkiem atbalstīties, bet nē — šajā gadījumā taka ir virziens, kurā ejot brienot pa jūras krasta dūņām, meldriem un smiltīm nonākam trijās labiekārtotās nojumēs ar informāiju un plašu skatu uz jūru. toties pastaiga vainagojas ar atradumu, un atpakaļkilometrs vairs nešķiet tik drūms. tik daudz svaiga gaisa ļoti rosina ēstgribu, tāpēc visi pieturas punkti līdz rojai tiek svītroti, un jau pēc brīža veram skumīga lielveikala durvis. uzraksts ‘elvi’ ir nomainīts pret uzrakstu ‘mego’, arī inerjerā ir jūtamas pārmaiņas — plaukti ir sarāvušies un piedāvājums arī tieši nekāds. tāpat vilties liek arī pāri ielai esoša maksima ar savu piedāvājumu. acīmredzot nāksies paciesties līdz talsiem. talsos ir rimī, kurā var atrast vairāk vai mazāk kārojamas lietas, un sarīkot mazas dzīres. kad izsalkums remdēts, varam doties tālāk. tālāk nav nekur īpaši tālu — šaursliežu tvaika lokomotīve tehnikas muzejā turpat talsos. un kurš gan muzejs strādā svētdienas vakarā septiņos?! par laimi, vilciens ir gana liels eksponāts, lai to eksponētu ārpus telpām, tāpēc tumsas aizsegā klusu pārslīdot pār metāla norobežojumu, tautā zināmu kā ‘sēta’, ar zināmām bažām par to, vai būs suns, vai nebūs, lieki nespīdinoties veikli sameklējam kastīti, pierakstāmies un pazūdam pastendes virzienā. suns nebija, un tā kā bija tumšs, tad arī lokomotīvi nesanāca īsti apjūsmot — būs vien jāatgriežas dienasgaismā, jo kā runā, tad muzejā netrūkst arī citi ievērojami eksponāti. nākamā pietura — vecā pastendes skolas ēka. pamesta un mazliet pademolēta. vietā, kur aizved gps, nekas piemērots acīs nekrīt, tik vien kā mazmājiņai līdzīga telpa, un tur jau nu neviens slēpni neliks. ejam raudzīt, kas mājā iekšā. paveram durvis, un nonākam telpā, kuras iekārtojums atkal nepārprotami liecina par labierīcībām. interesanta būve. aiz otrām durvīm ir stāvas kāpnes, kas ved uz bēniņiem. uzkāpjam tur, grīda ir diezgan šaubīga, bet staigāt var. izložņājam augšstāvu, dažās telpās redzamas dzīves un uzdzīves pēdas, treniņtērpu daļas, tukšas pudeles un matracīši — kā jau lauku skolu jumta stāvā. bet tikai ne tas, ko mēs meklējam. neko darīt, nakas līst internetos un lasīt aprakstu. bet protams — jocīgā celtne, kuru es sākumā kļūmīgi noturēju par mazmājiņu ir speciāls kambaris, no kura sava laikā ir rādīts kino, un tur arī jameklē meklējamais. cik vienkārši. tālāk ceļš jau pagriežas uz rīgas pusi, ar dažām pieturām pa ceļam. pirmā no tām – piesnigusi dižstendes muiža, kurai, kā var lasīt aprakstā, jākāpj uz jumta kores. sniega daudz un izskatās diezgan slidens (to man arī ik pa laikam atgādina auto, uzzīmējot kādu neplānotu parabolu uz ceļa) tāpēc šo atstājam saulainākam laikam. nākamā atrakcija ir nokļūšana no dižstendes atpakaļ uz rīga — ventspils šoseju. divlīmeņu krustojums ar atdalītajām joslām, uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un tiltiem ir īsts slepenības paraugs. ne viena atstarotāja, aprūsējušas ceļazīmes un atdalošās barjeras un uz brauktuves sazīmētas svītras vai bultas šajā vietā ir neiedomājama greznība. ja nav kartes vai gāpēesa, tad šajā labirintā var iesprūst uz kādu pusstundu, vai arī nemanot aizbraukt pa pretējo joslu, vai pabraukt garām vajadzīgajai nobrauktuvei vai arī savārīt vēl veselu lērumu citu muļķību. es šai situācijai piegāju analītiski, un pavērojot pārējos satiksmes dalībniekus iekļāvos plūsmā un ar dažām māņu kustībam tiku tur kur jātiek. pēc pāris minūtem ieripojām tukumā, un atstājuši auto uz perona stacijā ‘tukums divi’ devāmies vēl vienā svētdienas vakara pastaigā. šoreiz pa sliedēm. sliedes turklāt bija vairākstāvīgas, ar visiem gulšņiem smuki sakrāmētas kādās piecās kārtās, tāda kā noliktava. atzars, pa kuru gājām bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzsāktās un nepabeigtās tukuma — kuldīgas līnijas sākums. šīs pašas līnijas uzbērums pēc kāda kilometra šķērso rīga — ventspils šoseju — abās ceļa malās ir uzbērums un tilta balsti, bet tilta nav. nu ja, tātad starp kautkādiem betona gabaliem atradām burciņu un slidinoties gājām atpakaļ. ja jau reiz esam tukumā, tad piedāvāju Laurai aizstaigāt arī līdz Draņķozolam, un arī man pie reizes būtu interesanti novērtēt slēpņa stāvokli. pa slideno meža ceļu aizvirpuļojam līdz starta punktam, lēkājot pāri sakritušajiem kokiem un sekojot spīguļiem aizstaigajām līdz ozolam. nakts bija mierīga un klusa, mežs piesnidzis un diezgan gaišs, vilkači pa ceļam netrāpījās un vadātājs nevadīja. kaste arī bija tur kur tai jābūt, pārskatījām saturu, un noslēpām labāk. pa pareizo taku izlavījāmies uz ceļa, kurš ir turpat blakus (lai nebūtu jāiet atpakaļ apkārt purvam), un braucām prom. uz rīgu. ar pieturu pie durbes pils, jo šķirba akmens mūrī arī sevī glabā noslēpumus, un nelielu ieskatu tukuma lidlauka angāros. pareizāk sakot vienā. mazliet kļūdījos ar pareizo angāra durvju noteikšanu, un uzlīdu ne tur kur vajag, bet kad atkal bija atrastas pareizās durvis, uz tām nevarēja tikt augšā, jo bija apsnigušas un slidenas. pēc neilgas vibrēšanas atklājās, ka ir lieliska taciņa pa angāra malu, un pārējais jau bija nepieklājīgi vienkārši. viss, svētdienai pietiks, jābrauc mājās.

lai tik kāds vēl mēģina stāstīt, ka “latgalītē” var atrast visu! nevar vis! šodien biju, iepazinos ar plašo, bet tomēr jāatzīst — vienveidīgo sortimentu, un neatradu divas lietas — vilciena stopkrānu un vecu zīmogu (vienalga kādu — trīsstūrainu, apaļu — nekāda nebija). pavērojot situāciju tirgū, radās aizdomas, ka piedāvājums tiek veidots atbilstoši pieprasījumam, nevis kā krāmu tirgū gribētos, ka pārdod visu pēc kārtas. iespējams, ka rīt jau varēs iegādāties piecus stopkrānus un astoņpadsmit dažādus zieģeļus, bet to mēs diez vai uzzināsim.

vienvakaru šonedēļ tika veikts vēsturisks un piedzīvojumiem bagāts pārbrauciens ķegums — rīga ar antīka paskata auto. viss sākās ar nelielu paviesošanos ogres csdd nodaļā un auto reģistrāciju un diezgan nežēlīgu uzmetienu no csdd nodaļā rezidējošas apdrošināšanas kompānijas BAN, kas par triju mēnešu octa polisi pamanījās noplēst apaļus 85 latus. tobrīd vajadzēja ātri un nebija daudz alternatīvu variantu, bet paskatoties eagents.lv redzam, ka tas ir konkrēti visdārgākais variants, un tieši divreiz dārgāks par gjensidige piedāvājumu. sāpe. otra sāpe bija ogres csdd nodaļas atteikšanās dot vienas dienas braukšanas atļauju no ķeguma uz rīgu, bet gan tikai līdz tuvākajai csdd nodaļai, respektīvi tai pašai ogrei. arī šajā jautājumā izvēles nebija, nācās piekrist. ar siltu tiko svaigi ielaminētu tehpasi kabatā, ieradāmies ķeguma lielākajā autoplacī, kur pēc dažu papīru parakstīšanas pretī tika izsniegts skumīga paskata uazs, un jāatdzīst, ka pirmajā momentā arī ne pārāk ejošs. akumulators sen kā izbeidzies, motortelpā pilnīgs klusums. attiecīgi brauciens uz ogri pēc slimības lapas tiek aizstāts ar vilkšanu “mīkstajā” uz rīgu. sakabinam un sākam vilkties uz rīgas pusi, kad vienā momentā pamanu spogulī izmisīgus nepārprotamus žestus, ka jāstājas malā. acīmredzot kautkas ir atgadījies. izrādās, ka Artūrs ir ielicis robā, un brīnumainais auto ir piešķīlies un pat darbojas! kaujas plāns momentā mainās par 180°, un rīgas vietā velkam uz ķeguma benzīntanku ieliet benzīnu un nomainīt akumulatoru. abas šīs darbības tiek operatīvi izdarītas, buss tiek ievilkts un tiešām darbojas! deg visas vajadzīgās lampas, bremzes arī beidzot ir izkustējušas un darbojas, mums abiem neviltots prieks! nosviežam bembi pie tuvākās mājas, un braucam braukāties pa rajonu. palīkumojam pa šaurajām ķeguma ieliņām, un kautkā tizli sanāk, ka vienā līkumā auto noslāpst… neraža, jākāto kāds kilometrs atpakaļ pēc vilcēja. pēc atkārtotas ievilkšanas vēlreiz pārspriežam darbības plānu — uz apskati ogrē braukt nav jēgas, auto patstāvīgi nav piešķiļams, tā ka atliek vien neuzkrītoši caur daugmali braukt uz rīgu. samainamies, un nu arī man ir tas prieks pastūrēt šo brīnumu. sajūtu gamma plaša, bet pāri visam noteikti absolūti bērnišķīgs prieks un mirdzošas acis, ko nespēj slāpēt pat grūti atrodams trešais pārnesums. šķērsojuši hesu, nogriežamies uz rīgas pusi, un uz šosejas pat izdodas sasniegt 82 km/h (salīdzinoši ar bmw spidometru, jo dzimtais uaz spidometrs ir diezgan drebelīgs, un ātrumu rāda visai aptuveni). jau pie 60 km/h ļoti ļoti gribas piesprādzēties, tik diemžēl nav ar ko. kopumā auto diezgan stabils, stūre klausa, viss strādā, tik nav tās dinamikas… bet tam jau ir citi auto. ar laiku aizmugurē sāk veidoties neliela nervozu vadītāju karavāna, un nepacietīgākās fūres apdzen pat līkumos. viens tāds pamuļķis s veida līkumā apdzenot gandrīz nošķūrēja vienā grāvī mani un otrā grāvī pretīmbraucošo audi. uz ne pārāk platā ceļa spoguļos ieraudzīju, ka mani jau apdzen fūre, un tā jau ir blakus, bet pretī nāk audī ar piekabi, un pilnīgi nezināju ko iesākt, jo piedot gāzi lai fūre var iekārtoties aiz manis būtu bezjēdzīgi, uazam tiešām nav nekādas dinamikas, bet bremzēt, lai fūre tiek man garām — nav atkal tik labas bremzes. beigās es nobraucu cik varēju malā, audī arī piespiedās otrai malai un fūre izspraucās pa vidu. ar Artūru vienojāmies mainīties daugmalē, un izbraukuši cauri centram sākām stāties malā. Artūrs smuki nobremzē ielas malā, es stājos aiz viņa, bet auto turpina braukt… bremžu vairs nav. aizripoju garām, apstājos. pēc īsas apspriedes nolemjam ceļu tomēr turpināt, jo nav jau īpaši lielas izvēles. palaižu Artūru pa priekšu, un pats velkos līdzi. pēc stresa pilnām četrdesmit minūtēm ieripojām servisa pagalmā, kur ap auto aplipa sajūsmināti meistari. bremzes un starteris ļoti operatīvi tika savesti darba kārtībā, tā ka nākamajā dienā jau varam braukt uz apskati. šoreiz brauciens apraujas jau pie pirmā luksofora, kur blakus piebrauc viens motorizētais milicis un noceļ malā. rezultātā protokols par braukšanu bez apskates. eh. nu nekas. toties apskates inspektors bija visnotaļ apjucis ieraugot šo brīnumu. slimības lapu arī dabūjām, tagad vismaz var mēnesi mierīgi braukt un ir skaidrs kas jālabo.
otrā reize, kad palikām bez bremzēm bija šodien, ņemot dalību subarupower orientēšanās pasākumā GPS Tīmeklis. veiksmīgas izlozes kārtībā izlozējām vispēdējāko starta numuru un ar Zaisu pie stūres distancē braši devāmies paši pēdējie. viss bija skaisti, līdz metrus divsimts pirms pirmā kontrolpunkta aizmugurē parādījās dīvaina, šmirģelim līdzīga skaņa, jo īpaši bremzējot. “acīm redzot kolodkas beidzās” dusmīgi norūca Zais, pēc īsas bremžu apskates. sakoduši zobus turpinājām ceļu, taču pie otrā KP aplūkojot vainīgo bremzi tuvāk, sapratām, ka nu ir tūtā — bremžu suports turējās vairs uz vienas skrūves, cilindrs jau bija izgājis pastaigāties un no šļaukas smuki tecēja eļļa. nācās ierīkot pitstopu un veikt remontdarbus, tikai pasākumu apgrūtināja fakts, ka no instrumentiem līdzi bija tikai domkrats, riteņatslēga un aptieciņa. noskrūvējām riteni, izskrūvējām arī otru suporta skrūvi, un mēģinājām tikt pie vēl vienas līdzīgas tuvējās mājās, kuru pagalmā bija redzams kas līdzīgs mini šrotam, taču neveiksmīgi izrakājot pāris spaiņus ar skrūvēm, neko derīgu netradām. beigās aizņēmāmies no dzelzceļa infrastruktūras 10cm tērauda drāti, ar ko tika sadrātēts bremžu suports, un saaudzīgā režīmā turpinājām ceļu. diemžēl prieki bija īsi, un pēc pieciem kilometriem bremzes beidzās vispār. apskatot tuvāk vainīgo, šoreiz izrādījās, ka atskrūvējusies un izkritusi bija pēdējā skrūve un viena kolodka, un suports brīvi plīvoja vējā. pēc īsas pastaigas atradās tikai kolodka, un ar skumjām nācās no dalības sacensībās izstāties. atpakaļ mājās tā arī atlikušos 45km noripinājām bez bremzēm.