Gribēju vienkārši uzrakstīt, ka dzīve ir skaista. Un uzrakstīju.

Vakar, jautrā kompānijā, garām braucot ceļā no Pļavām aka Nariņciema uz Rīgu piestajām pie Mērsraga bākas. Protams, kārtējo reizi ir izcēlušies cilvēki no norāžu un ceļazīmju izvietošanas biroja – norādes uz bāku ir izvietotas un labi redzamas, bet ceļš kurā jāiegriežas gan ir labi nomaskēts – pabraucu garām. Un ne jau es viens tāds
Otrās dienas pēcpusdiena dažiem pasažieriem bija diezgan grūta, tāpēc pēc skatītāju vēlēšanās piestājām pie brīnumsmalka restorāna šosejas malā figviņzinkādā ciemā starp Mērsragu un Enguri. Tiešām pārsteigums.
Svētdienas vakarā satiksme Rīgā vienkārsi fantastiska – desmit minūtēs izbraucu jūrmalas šosejas skajs – liepājas iela – zeļļu iela – akmens tilts – mols – salu tilts – jūrmalas sosejas skajs! ja tā būtu darba dienās…

Не тот дорог, с кем хорошо, а тот, без кого плохо.

Жизнь – это не те дни, которые прошли, а те, которые запомнились.

Das Leben ist zu kostbar, um es dem Schicksal zu überlassen.

Darbadiena ar vakariņām ģimenes lokā un dažu vitāli svarīgu lietiņu savākšanu no mājām, lai pagaidu dzīvesvietā radītu omulību un mājīgumu. Multifunkcionāls radioaparāts ar tālvadību, burka ar diskiem un liela kafijas/tējas krūze.
No darba braucot kārtējo reizi besījos par braukšanas kultūru Rīgā – tiko uzsnieg sniedziņš, tā neviens ātrāk par 40 km/h nevar pabraukt! Traks var palikt! Kaut arī iela priekšā brīva, sastrēgumi tiek radīti mākslīgi. Brīžiem liekas, ka esmu iekļuvis kādā bēru procesijā

pirmdiena? nē, sestdiena. katrs brīdis ir pirmais, katrs brīdis ir sākums – nepārtraukti sākas bezgalīgs skaits dažādu procesu un notikumu. arī man dzīve nav izņēmums. katru sekundi, katru minūti, pieņemot kādu lēmumu veikt konkrētu rīcību – tas ir sākums. jauna darba sākums, jaunas vēstules sākums, jauna zupas šķīvja sākums, jauna sērkociņa sākums…
gluži parasta diena – kā jau iepriekš bijām sarunājuši ar seno laiku studiju biedriem, šorīt laicīgi devāmies uz kalnu baudīt ziemas priekus. Man pa ceļam bija jāpaķer viens no viņiem, kuram šis rīts bija diezgan pagrūts (pie tā vainojamas bija iepriekšējās nakts izklaides) – uzbungāju viņu no miega, un dabūju kādu brīdi pagaidīt, kamēr viņš saveda sevi tehniskā kārtībā. tas bija labi, jo man radās iespēja padzert kafiju, ko lielā steigā nebiju paguvis izdarīt mājās. kamēr dzēru kafiju, un mans dārgais draugs pieņēma ūdens procedūras, pagalmā viena dāmīte gatavojās braukt savās gaitās – tīrīja no sava sarkanā fordiņa sniegu un izmisīgi pīpināja, ar domu, lai es izvelkos un pabraucu nost savu auto, kuru es biju nolicis simetriski pagalmam pa vidu. dzīvokļa saimnieks, iznācis no dušas, gar aizkaru malu palūkojās ārā un no prieka salēcās – tas labi, tā esot baigā kuce, kura pati vienmēr parko savu auto īpaši tizli, un citiem tad jāmokās. tā nu mēs mierīgi izdzērām savas kafijas, saģērbāmies bez steigas, velreiz pārbaudījām, vai nekas nav aizmirsts, un gājām ārā. Saniknotais meitietis jau bija izspraucies ar savu fordu garām manam autiņam nolokot spoguli, un tagad nelabā balsī uz mums ķērca. a mēs neko. pilnīgā mierā sakrāmējām mantas automobīlī, es vēl ar papīra salveti ni sānu stikla un atpakaļskata spoguļa noslaucīju ar lūpukrāsu uzrakstīto “cyka” – acīmredzot autogrāfu bija atstājusi. nu lūk. pa ceļam savācām vēl vienu snovotgribētāju, un laidām uz Riekstukalnu. mazliet gan atpalikām no grafika, bet tas jau ātrumu nemazināja. uzrotājušies pilnā ekipējumā iegādājām pacēlāju kartes uz divām stundām (atkal nepatīkamais starpgadījums pie kases – nepieņem maksājumu kartes), un devāmies iekarot virsotnes. šajā ziemā pirmo reizi. pats ar savu dēli! patiesībā es gan tur vairāk vārtījos pa zemi un taisīju visādas komiski akrobātiskas figūras, nekā braucu ar dēli, bet uz beigām jau šis tas sāka padoties. izbraukājušies un padzēruši sulu/alu/tēju/ūdeni – ko nu kurais, braucām mājup. izlaidis savus pasažierus atgriezos mājās. atgriezos mājās, lai savāktu dažas savas mantas, un brauktu prom. padzīvot atsevišķi. bez ģimenes, bez bērniem, bez sievas, lai paskatītos uz savu dzīvi no cita skatu punkta. runā, ka palīdzot. nezinu, dzīvosim, redzēsim. sāpīgi jau nežēlīgi, bet varbūt ir vērts zaudēt dažus gadus, lai iegūtu piecdesmit? attiecību pieredze ir ļoti dārga, bet diemžēl to nopirkt nevar, to var tikai piedzīvot.