2011.gada 11.jūlijs, sļuģankas dzelzceļa stacija, pirmais cēliens — biļešu kase.
pavadījuši pēdējo nakti baikāla krastā, posāmies braukt uz irkutsku, un ne ar ko citu, kā ar vilcienu. iepriekšējā vakarā bijām izpētījuši dīvaino vilcienu sarakstu ar kādiem padsmit dažādiem vilcieniem, bet tā arī gudrāki nekļuvām — tālsatiksmes vilcieniem pienākšanas un atiešanas laiki pēc maskavas laika, stacijas pulkstenis arī rāda maskavas laiku, bija slinkums rēķināt, cikos tad nāk tas vilciens uz irkutsku. tā nu no rīta sagaidījām brīdi kamēr nelīst, salocījām telti un teciņiem uz staciju. stacijā, uzmetuši īsu skatienu nesaprotamajam vilcienu sarakstam nolēmām rīkoties vienkāršāk — iet pirkt biļeti uz pirmo pareizajā virzienā ejošo vilcienu. domāts darīts, skatos — kase ir, un kautkāds vīrelis pērk biļeti. nu lai pērk, nodomāju, un nostājos kādu metru aiz viņa, nu kā pie mums bankā ierasts, lai netraucētu kungam operēt ar pa visu leti izklāto maka saturu un tā. jāpiezīmē, ka konkrēta telpa diezgan paliela, labiekārtota, divas kases pie vienas sienas, vilcienu saraksts pie otras, apmeklētāji mēs trīs un kungs pie kases. ilgi nebija jāgaida, kad stacijā iebrāzās vēl divi personāži un, tā teikt, aizlīda man garām un ar savu dokumentu čupu arī izklājās uz kases letes. es draudzīgi aizrādīju, ka es te tomēr stāvu rindā, un iespraucos starpā. atbildē saņēmu šķību skatienu un kautkādu nesaprotamu purpināšanu. pa to laiku iepriekšējais biļešu pircējs bija ticis pie kārotā braukšanas dokumenta un atbrīvoja vietu man. aiz lodziņa sēdēja cēla, baltā blūzē ar oao ržd rotājumiem rotāta madāma labākajos gados, un neskatoties uz to, ka ir kasiere, kura pārdod biļetes, izskatījās ļoti aizņemta darbā. tā kā taipusē nav pieņemts sveicināties vai kā savādāk izrādīt laipnību, tad šāvu ārā “tri biļeta do irkutska!”. kasiere paskatījās uz mani ar baltu aci, bet neko nekomentējot sāka klabināt datora taustiņus, un pēc brīža piedāvāja vilcienu pēc četrām stundām. teicu ka der, lai dod biļetes. vēl pāris klabinājieni, un tad viņa mani pārsteidza nesagatavotu — “vaš dokument daiķe!”. gandrīz jau izbrīnījos, bet nu krievija tomēr, un ilgi nedomājot iedevu vadītāja apliecību. sanāca pilnīgi tāds kā duelis, kurš kuru izbrīnīs vairāk, jo kasiere pārsteigta grozīja rokās manu vadītāja apliecību, uz kuras itkā viss ir, bet tomēr kautkas trūkst. viņa jau pagriezās pret datoru, lai sāktu sensitīvo datu ievadi, bet tad pēkšņi atcerējās un “a gģe astaļnije?”. palūdzu, lai meitenes iedod pases, kuras atvērusi kasiere gandrīz jau atplauka smaidā, bet tad paņēmusi atkal manu vadītāja apliecību, rāda to man un prasa “a gģe vaša viza?”. nēnu… ja jau vajag, lūdzu, varu iedot arī savu pasi. pēc brīža visi dati bija savadīti, vietas rezervētas un biļetes izdrukātas, nonācam pie maksāšanas procesa — kasiere nosauca summu, teiksim tā, ne pārāk adekvātu piedāvātajam servisam, taču ar to jau bijām samierinājušies, ka krievijā māk noteikt kosmiskas cenas. palūkojos makā, bet tā kā uzlīme uz kases lodziņa vēstīja ka šeit pieņem dažādas norēķinu kartes, tad informēju kasieri, ka maksāšu ar karti. atbildes reakcija bija nikns skatiens un sašutuma pilns šņāciens, kasiere pagrāba karti un dusmīgi sāka klabināt datoru. rezultātā jau nekas traks nebija, parasta transakcija bez problēmām, tā ka nesapratu, par ko tāds naids.
otrais cēliens — uzgaidāmā zāle.
nopirkuši biļetes, gājām pastaigāties pa pilsētu, paēst brokastis un paspļaut ķiršu kauliņus baikālā. kamēr tik jauki pavadījām laiku, atkal uznāca lietus, tā ka nācās vien raiti kātot atpakaļ uz jauko stacijas māju un izklāties uz smalkajiem ādas dīvāniem. uzgaidāmā zāle, tāpat kā visa stacijas ēka bija pārsteidzoši smalki izremontēta, ar ādas dīvāniem, marmora grīdām un koka apdari. riktīgi pa smalko. nu lūk, tātad mēs tur tādi tūristi vienā dīvānā iekārtojušies garlaikojamies, skatāmies seriālu, lasām grāmatu un ko tur vēl, te pēkšņi no aizkadra uznirst galvenā stacijas dežuranta otrā vietnieka vecākā asistente un paziņo, ka uzgaidāmā telpa ir par maksu, astoņpadsmit rubļi stundā (~32 santīmi), lūdzu nāciet samaksāt pie lodziņa. tajā brīdī mēs, kā jau tūristi no aizrobežas neko nesapratām, un ignorējām šo informāciju. pēc minūtēm desmit neatlaidīgā dāma ar to pašu vēstījumu uzradās vēlreiz, bet arī bez rezultāta. nākamo mēs jau gaidījām dežūrmilici, kurš jau iepriekš bija manīts slaistoties pa staciju, bet tā arī nākamo divu stundu laikā neviens mūs vairs netraucēja, ja nu vienīgi par traucēšanu neuzskata bariņu ar krievu jauniešiem, kuri visai uzkrītoši, bet tomēr savā ziņā kautrīgi mēģināja uzsākt ar mums komunikāciju un atšifrēt, no kurienes mēs esam. sākās viss ar to, ka Liene mierīgi rakstīja kladē to ko viņa tur rakstīja, un blakus sēdošie puiši bija neizpratnē par jocīgajiem, nekrievu burtiem. sākās dažādi minējumi, ka mēs droši vien esam vācieši, vai varbūt angļi. tas viss tika apspriests gana skaļi, un ik pa laikam no kautkurienes atskanēja kāds “hello”, vai “jū ār… ēēē, hu ju ār? bļa nu” apmēram tā. bet tā kā tas viss tika adresēts vai nu griestiem, vai arī frāzes tika iepītas savstarpējās sarunās, ar acs kaktiņu vērojot, kāda būs mūsu reakcija, tad mūsu reakcijas vienkārši nebija. būtu nākuši runāties, gan būtu papļāpājuši.

ceturtdienas rīts beidzot ir saulains — lēnām jāpošas mājup, tad jau arī saulīte var izlīst no mākoņiem, vai ne? pļāpājot ar Astrīdu un Bernhardu paēdam brokastis, sakravājamies un izejam vēl vienu līkumu pa dārzu — apkārt pilnīgs lauku miers, laiciņš dievīgs, labprāt vēl uzkavētos kādas dienas, bet šoreiz tomēr jābrauc. dienas plānā ir dzelzceļa muzejs neuenmarkā un saulriets pie elbas drēzdenē. neuenmarka ir neliela pilsētele bavārijā, tāpēc atkal braucam uz dienvidiem, pa ceļam piestājot kulmbahā, sameklēt kādu dozīti un pabrīnīties par skaisto pilsētu. bavārijā, kā jau kārtīgā katoļu zemē ik pa laikam svin svētkus, tā nu arī šoreiz bija sagadījies, ka ceturtdiena bavāriešiem bija brīvdiena, līdz ar to apkārt miers un klusums, pilsētas centrs kā izslaucīts, tikai pāris tūristi garlaikoti pastaigājās.
sajūta tukšajā pilsētas centrā tiešām bija kā agrā svētdienas rītā, kaut arī pulkstenis rādīja jau ceturtdienas pusdienlaiku. vispār ļoti ērti apstākļi slēpņu meklēšanai, nekādu lieku acu. savukārt, atkal ja nav drūzmas, tad dienas vidū labāk izceļas dīvaiņi, kas apčamda sētas stabus, bāž rokas kanalizācijas caurulēs un visādi citādi neadekvāti uzvedas. tā kā nolūkotais slēpnis nebija diez cik sarežģīts, un ātri nāca rokā, tad nekādi neadekvātā šova elementi netika rādīti, un retajiem garāmgājējiem nekādas izklaides nesanāca. pierakstījāmies viesu grāmatā, papriecājāmies par skatu uz kulmbahas pili — slēpnis tieši tā arī saucās Blick auf Burg GC, un ar mazu līkumu caur izmirušo vecpilsētu atgriezāmies pie auto.

pa kalniem kāpelēt nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc turpinājām ceļu uz neuenmarku, pa ceļam piestājot Mainas krastā, palūkoties pēc slēpņa.
ilgi jālūkojas nebija, jo kārtīgi viens pie otra saliktie koka sprunguļi nodeva meklējamo vietu, toties prieks bija par smuko bundesvēra munīcijas kasti.

ierakstījāmies un atstājām slēpnī žūksnīti ar vācijas izlases futbolistu uzlīmēm, kuras šobrīd tiek fasētas gardajās hanuta vafelēs, gan jau kāds tas ar prieku izcels, un braucam tālāk.
necik daudz tālāk jābrauc gan nebija, un visai drīz jau bijām sasnieguši neuenmarkas stacijā ierīkoto dzelzceļa muzeju. te nu bija ko pabrīnīties uz pāris stundām — ļoti daudz dzelžu, pārsvarā nekustīgu. pilns depo ar dažādu sēriju lokomotīvēm, griezulis, vairākas interesantas lietas āra ekspozīcijā, tajā skaitā arī 80.sērijas lokomotīve, kura mani interesēja jo īpaši, un pa apli braucošs šaursliežu vilciens ar tvaika lokomotīvi priekšgalā.

jauki pavadījuši laiku un papriecājušies par ekspozīciju braucam tālāk. tā kā pulkstenis rādīja jau pēcpusdienu, piestājām autobāņa malā ierīkotajā stāvlaukumā parevidēt provianta krājumus un apēst kādu zupu.
ieturējuši maltīti un paklausījušies lidostas cienīgo autobāņa skaņu, sašķirojām pa atbilstošajiem stāvlaukuma atkritumu konteineriem iekrāto atkritumu kaudzīti un pasmaidījām par vācu izpratni par krievu valodu — sākumā jau likās, ka tas kāds borata joks, bet nē, tas ir nopietni.

turpinājumā sekoja visai garlaicīgs lidojums pa bāni ar atduršanos drēzdenē — ap kādiem septiņiem vakarā, paspējām tieši uz saulaino novakari elbas krastā. silti nebija, bet skaisti gan. noparkojām auto patiltē tieši blakus vecpilsētai, un tā kā bija jau gana vēls vakars, atļāvāmies par stāvvietu nemaksāt, gan jau neviens nepamanīs.
izstaigājām vecpilsētas centrālo daļu, grezna jau nu bez gala, pilnīgs pretstats pārējai pilsētai — ārpus vecpilsētas vieni vienīgi betona kluči, nesmukā sociālisma arhitektūra, tajā skaitā arī ar sarkanarmiešiem, sarkanām svaigzēm un pārējiem padomju simboliem izgreznotais kultūras nams. staigājot pa centru, protams, netika aizmirstas arī paslēptās kārbiņas, no kurām viena slēpās arī pie minēta sociālisma kultūras nama, un uzraksts uz tās “please don’t disturb” izsauca mērenu smieklu lēkmi, taču kā vēlāk atklājās, tā ir oficiālā geocaching uzlīme, un aizjūrā tā raksta uz visām kastītēm. tā ka lūdzu netraucēt.
nākamā fotodoze slēpās visai interesantā vietā ar daudzsološu nosaukumu “hercogienes dārzs” — turpat, pāris kvartālus no vecpilsētas, bieza dzīvžoga ieskauts kautkas, kuram apgājām divreiz apkārt, tā arī neatrodod labiekārtotu ieeju. vienīgā akmenī kaltā baroka arka ar uzrakstu “orangerie” bija aizsista ar saplāksni un neēvelētiem dēļiem, tāpēc lavierējot starp mīnām, sasitām pudelēm un izlietotām špricēm pa alternatīvo ieeju iekļuvām ar nezālēm aizaugušā pļavā, otrpus biezo krūmu dzīvžogam. gps veda uz pļavas vidu, kur virs garās zāles mazliet pacēlās vecas siltumnīcas karkass, un pēc apraksta spriežot tas arī bija meklējamais objekts.

arī visa siltumnīcas apkārtne bija vareni piedrazota, bet par laimi fotodoze nebija jārok ārā no sūdiem un atkritumiem.
atpakaļceļā vecpilsētu iegriezāmies arī saulrieta apspīdētā cvingera pagalmā, kurš arī pusdeviņos vakarā bija diezgan brangi apmeklēts. pabrīnījāmies par skaisto būvi, ierakstījām šo vietu sarakstā “vietas, kurp jāatgriežas, lai izpētītu sīkāk” un gājām lūkot saulrietu elbas krastmalā no vecpilsētas bastioniem. līdz ar krēslu iestājās arī jūtams izsalkums, taču, kā jau ceturtdienās pieklājas, neskaitot hiltona restorānus, mazajās ēstuvēs jau laicīgi bija iestājies faierābends, un brātvurstus ar alu neviens vairs nepiedāvāja. nolēmām pārbaudīt vēl iecienītu pasaules klaidoņu pulcēšanās vietu — drēzdenes centrālo staciju, ja nu pēkšņi tur vēl kautko dod ēst. pēc desmitiem stacijā jau viss bija tukšs un kluss, izņemot burgerkinga ieskrietuvi, kur arī uzņēmām dienišķo vitamīnu un kaloriju devu, jo kā rādījās, vakars tikai sākās. atpūtinājuši kājas bet piestūmuši māgas, atkal bijām gatavi doties tumšajās drēzdenes ielās. ar virziena izvēli īpaši neiespringām, un sākām ar tuvējā guļamrajona pieminekļiem. ātri paspokojāmies ar lukturīšiem dzīvojamo namu ieskautā skvēriņā, apčamdot dīvainu kentauru ģimenes skulptūru, atradām meklējamo, un ātri pazudām, pirms vēl kāds modrais hitlerjūgenda pēctecis nav izsaucis policiju, zinām mēs šitās sakšu tradīcijas.

pēc īsa pārbrauciena noparkojām auto klusā šķērsielā, un devāmies ķemmēt tuvējo rajonu. kā pirmais bija tāds kā pie/zem tilta slēpnis,
ar skatu uz kārtējo dzelzceļa muzeju — lokomotīvju depo ar griezuli un atbilstošiem eksponātiem. diemžēl naktī diezgan vāji izgaismots, un neko dižu saskatīt vis nevarēja. toties slēpnis gan bija diezgan interesanti paslēpts. ejot projām pa to pašu tiltu, novērojām arī lokomotīvju depo iemaldījušos garausi, kurš diezgan izmisīgi lēkāja pa sliedēm un ik pa brīdim apstājās un žēli iebļāvās. jācer, ka viņš atrada izeju no teritorijas, nevis izbrauca uz kādas lokomotīves riteņa.
turpmākās gaitas aizveda mūs diezgan dīvainā, pamestā industriālā rajona nostūrī, pie slēpņa ar daudzsološu nosaukumu “schlachthof”,
kuru diemžēl tā arī neatradām, kaut arī izčamdījām vairākas potenciālās vietas. atmetuši ar roku, devāmies uz civilizētāku rajonu, kur par civilizāciju liecināja tāds kā krodziņš, nē, krodziņš skan pārāk smalki priekš tādas iestādes, drīzāk dzertuve, no kuras nāca visai skaļi trokšņi — fonā skaļš televizors ar hokeju, tfu, futbolu (es viņus jaucu, nekādi nevaru atcerēties, kurš ir kurš), iekšā sabļaušanās pie bāra, bariņš ne pārāk stabilu, dažāda gadagājuma un dzimuma personu pie iestādījuma durvīm ārpusē skaļi diskutē, argumentē un pauž savu viedokli, un visu iepriekš aprakstīto ieskauj tāda zilgana migliņa. tā kā mums plānā nebija diskusijas par karu, tradicionālā mētāšanās ar alus kausiem un kautiņš ar iezemiešiem, apgājām šo miera neskarto vietu ar līkumu un nozudām nākamajā guļamrajonā.
sekojot gps norādēm nogriezāmies tuvējā šķērsielā, kura kaut arī vāji apgaismota, tomēr ieveda omulīgā, mazliet apdrupušā guļamrajonā, ar diezgan demokrātisku autoparku ielu malās, pieticīgiem grafiti uz māju stūriem un pāris salauztiem velosipēdiem. no pelēcīgo pēckara gadu namu logiem vietām skanēja klusa mūzika (skaļu klausīties nedrīkst, var dabūt tiesas darbus par kaimiņu miera traucēšanu) un vietām varēja manīt paliela plazmas ekrāna atblāzmu.
pulkstenis jau rādīja pusnakti, un lielākā daļa apzinīgo pilsoņu mums par prieku jau saldi gulēja, un neviens netraucēja veikt mazu notekcauruļu inspekciju. tomēr, ka izrādījās, tad visi nemaz tik ļoti negulēja gan — mūsu dīvainās izdarības sabiedēja kādu meiteni, kura drošības labad pārgāja ielas pretējā pusē.
vēl pāris loki pa rajonu, viena krūmos neatrasta kaste un viena atrasta — vecas tvaika mašīnas cilindrs ar spararatu pie tehniskās apskates stacijas, ļoti palaimējās, ka fotodozīte bija pirmajā vietā, kur iebāzu roku un nebija jāpievērš sargu uzmanību. vēl viena bundžiņa starp ķieģeļiem sētā, un viss, pietiek, pietiek! rīt arī diena. bet rītdiena arī vēl jāsagaida, tāpēc nolemjam braukt tuvāk nākamās dienas mērķim — basteju klintīm, un meklēt kādu vietu, kur pāris stundas pagulēt, lai jau laicīgi no rīta būtu objektā. izbraucam no drēzdenes, un braucam uz basteju pusi, pirnā šķērsojam elbu un pētot kartes taustāmies pēc pareizā ceļa. ielas ir tukšas, tikai kautkāds melns audi izgriežas no šķērsielas un nesteidzīgi brauc savās gaitās. acīmredzot vientuļš svešzemju auto divos naktī šķiet gana aizdomīgs un pēc mirkļa melnais audi spoguļos jau rāda mirgojošas zilas lampiņas un sarkanu uzrakstu “polizei”. pirmā doma, ka esam iemaisījušies pa vidu kautkādai bandītu ķeršanai, un fiksi jāmūk malā — apstājos, tomēr audi nedzenas vis pakaļ neliešiem, bet arī apstājas aiz mums. tad jau sanāk, ka nelieši šoreiz esam mēs, kaut gan tā uzreiz savā nogurušajā prātā nevaru atcerēties epizodi ar pārbraukšanu pie sarkanā, nogriešanos ne tur vai ātruma pārsniegšanu.
aiz borta parādās divi dūšīgi onkuļi privātās drēbēs ar lukturīšiem, katrs savā pusē, nolaižu logu un pieklājīgi apsveicinos. kungs manā pusē arī ļoti pieklājīgi stādās priekšā kā policists, pavicina arī kaklā iekārto apliecību un palūdz auto dokumentus un pie reizes manējos un Lauras arī. paskatījies dokumentos, atdod tos kolēģim, kurš aiztipina atpakaļ uz auto salīdzināt datus, bet pats apjautājas, vai es runāju vāciski. tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad varam jauki parunāties, par to no kurienes un uz kurieni braucam, kas mums labs slēpjas bagāžniekā, un vai es varētu to atvērt. tieši tā jautājums skanēja “vai jūs lūdzu varētu atvērt bagāžnieku?” nevis “atver bagāžnieku!”. interesanti, gan kā notikumi būtu attīstījušies, ja es būtu atteicies un apelējis pie ES pilsoņu privātās dzīves neaizskaramības un piedāvājis pasūdzēties Taņai Ž. par cilvēktiesību pārkāpumiem. bet nu šoreiz es bagāžas nodalījumu atvēru un nodemonstrēju tā saturu policista kungam. viņš paspīdinājās ar lukturīti un izrādīja tādu kā interese par virspusē esošo datorsomu — “laptops, ja?”. pārliecinājies, ka tas tiešām ir dators, apjautājās kurp tad mēs tā braucam, un ļoti izbrīnījās, ka mūsu mērķis ir atlūzt turpat mašīnā kādā stāvlaukumā, nevis rezervētā viesnīcas numuriņā. tajā brīdī es iekodu sev mēlē, jo kas gan liedza stāstīt par rezervētu hoteli? policistam būtu mierīga sirds un vairs neuzdotu nekādus muļķīgus jautājumus. par laimi viņš gan tikai sarauca pieri par manām dīvainajām atbildēm, un palūdza pagaidīt mašīnā, kamēr kolēģis pabeigs dokumentu pārbaudi. pēc brīža kārtības uzraugi mums atdeva dokumentus un novēlējuši laimīgu ceļu devās ķert nākamos ļaundarus.
tikuši vaļā no ziņkārīgajiem pilsoņiem, turpinājām iesākto ceļu uz basteju pusi, un mums par lielu izbrīnu jau pēc pāris minūtēm bijām krustojumā, kur no šosejas nogriežas ceļš uz klintīm, tātad vairs tikai trīs kilometri. uz klinšu pusi vel ir par agru braukt, jo tur ir tikai maksas stāvvieta, kura diez vai pa nakti strādā, arī visi meža celiņi ir aizbarikādēti un ceļmalās arī apstāties aizliegts. toties ir vairākas maksas stāvvietas, kuras mums nelikās diez cik pievilcīgas, tāpēc nolēmām mazliet pabraukt pa šoseju atpakaļ, vai tur nebūs kāda vieta, kur ceļa malā mierīgi piestāt. tuvākajā apkārtnē tādu neatradām, un jau aiz pāris līkumiem atkal parādījās policistu pilnās pilsētas ugunis. īss pārdomu brīdis, un giežam apkārt. tumsa+nogurums+līkas rokas=grāvis. par laimi tikai ar vienu aizmugurējo riteni, bet tāpat slapjā zāle un dubļi labi slīd un auto ne no vietas, ja nu vienīgi varētu mēģināt iebraukt grāvī ar abiem riteņiem. samainamies, Laura tagad mazliet uzgāzēs, bet es stumšu. neliela ņemtne pa grāvmalu un ārā ir, šoreiz tikām cauri ar vieglu izbīli. tuvējā ciematā atrodam kārtējo maksas stāvvietu, taču mūs tas vairs neuztrauc — ātri jāpaguļ, kamēr tumšs.
Tīringene — Drēzdene at EveryTrail

Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides

parasti gaidīšana un gatavošanās tālākam braucienam ir ilgāka nekā pats brauciens, tāpat arī šoreiz — gaidījām, gaidījām, sagaidījām un jau esam atpakaļ mājās. īsuma varu atkārtot, ka plānā “a” bija ieplānots AC/DC koncerts varšavā ceturtdienas vakarā, brokastis vīnē piektdienas rītā un kāpiens Lozerī vakarā, dalība sestdien — svētdien Pinzgau 2010 mega eventā cellamzē (zell am see), pēc tam braukāšana pa alpiem, alusvakars minhenē un tad jau pamazām uz māju pusi, ar ieskatu basteju klintīs elbas krastā. lielos vilcienos šis plāns arī tika realizēts, vienīgi dēļ laikapstākļiem mazliet nācās optimizēt laika sadalījumu apmeklējot ieplānotās vietas.
tātad, no rīgas izbraucām trešdienas (26.05) vakarā, diezgan precīzi 23:12 no mūkusalas apļa nestes, un jau pēc nepilnas stundas šķērsojām robežu grenctāles robežpunktā. iepriekšējās dienas pa radio katrās ziņās skandināja, ka sakarā ar nedēļas nogalē gaidāmo nato sanāksmi rīgā uz visām robežām atjaunota dokumentu kontrole, neko tādu nemanījām, acīmredzot tas attiecās tikai uz valstī iebraucošajiem transportlīdzekļiem. pa ceļam uz robežu, apmēram pie iecavas telefonā pieteicās Bizenājs, kuram bija plānā nokļūt leipcigas pusē. jau iepriekš bijām norunājuši līdz varšavas pievārtei braukt kopā, bet tā kā viņš bija tiko izbraucis no jelgavas, tad es kādu brīdi biju viņam priekšā. pāris kilometrus aiz robežas nācās atrast vienu patiltes slēpni — kā lai brauc garām, ja kaste tepat pie kājām nolikta? turklāt vienīgie meklētāji līdz šim ir bijuši latvieši. veikli atraduši “paslēpto” kasti, turpinājām ceļu, joprojām turoties kādus divdesmit kilometrus priekša Bizenājam, pat bez īpašas skriešanas. lietuvas gludie un tukšie ceļi, spoža mēness gaisma, un nelielas izmaiņas uz ceļiem kopš pēdējās reizes pirms trim gadiem, kad pa šo ceļu braucu — policijas krūmu patruļas aizvietotas ar stacionāriem fotoradariem, turklāt pirms katra ir brīdinājuma zīme. ja var ticēt detektoram, tad ne visi fotoradari strādāja, taču audzinošais efekts noteikti ir iedarbīgāks, nekā no krūmiem izlecoši policisti vai paslēpts fotoradars. acīmredzot lietuvā svarīgāka ir satiksmes drošība, nevis naudas pelnīšana. tā kā bija nakts un tukšas ielas, tad braucām taisni cauri panevēžai un marijampolei neizmantojot apvedceļus, kuri lieti noder dienā, kad stumdīties caur pilsētu varētu būt garlaicīgi un laikietilpīgi. tā kā līdz pat marijampolei Bizenājs mūs vēl nebija noķēris, tad sarunājām tikties pēdējā statoilā pirms robežas, ieliet benzīnu un padzert kafiju. pēc īsas pauzes turpinājām ceļu, uzsmaidot modrajiem poļu robežsargiem. mūs palaida garām, taču Bizenāju nolika malā uz mazu dokumentu un līdzvedamās kravas apskati. tā kā nekas nelegāls netika atrasts (acīmredzot viņš visu bija labi noslēpis ), viņš jau pēc brīža atkal bija manāms manā atpakaļskata spogulī. mūsu kopīgais galamērķis bija hitleronkuļa bunkurs wolfsschanze, pa ceļam piestājot arī 19.gs. pirmajā pusē celtā austrumprūsijas cietoksnī. tā kā šie objekti nav īsti taisnā līnijā ceļa uz varšavu, suvalkos nogriezāmies no galvenās tranzīta maģistrāles uz mazāku lauku šoseju — šauru, līkumainu un kalnainu, toties asfaltētu un bez bedrēm. pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu un sāka aust gaisma — vasaras īso nakšu priekšrocība — āra gaišs, bet visi vel guļ, ielas tukšas. izlīkumojuši pa poļu kalniņiem (tiešām jautrs posms, nekad tur nebiju braucis) ap pieciem no rīta piebraucām pie cietokšņa, sākumā gan pie nepareizajiem vārtiem. tas nekas, tapat bija ko redzēt, cietoksnis tāds paliels, iespējams, ka tāds pats kā daugavpilī, tikai labāk saglabājies. mazliet pabrīnījušies apbraucam apkārt un piebraucam pie īstajiem vārtiem, un devāmies meklēt meklējamo. ja seko aprakstam un norādēm, tad atrast nav grūti, un pa ceļam var arī ielūkoties bastiona iekšpusē. iezīmējuši viesu grāmatā savus vārdus devāmies tālāk. mazu asumu braucienam piedeva arī navigācija pēc 1982.gada ģenerālštāba kartes, ne visi ceļi tajā bija iezīmēti, taču galvenajos vilcienos ārpus pilsētām karte bija derīga.

pēc mazas taustīšanās meža biezoknī atradām arī ādolfa volfsšanci — milzīgu betona blāķi ar trepītēm. nu ļoti milzīgu, gluži kā klinti, un saspridzinātu — plaisās starp betona klučiem ir saauguši palieli koki un krūmi, un staigājot pa bunkura paliekām uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai kādā no spraugām neieveltos. izstaigājāmies, pēc nelielas pameklēšanas atradām arī kastīti — protams pilnīgi neiedomājamā vietā, paložņājām mazliet arī pa ejām, cik nu tās tur vairs ir palikušas. kādu kilometru tālāk ir arī iespēja ielūkoties sakoptākos bunkuros samaksājot konkrētu poļu naudiņu, taču, ka zinoši ļaudis runā, tad arī tur nekā īpaša nav. pie šī objekta tad arī atvadījāmies no Bizenāja — viņš uz leipcigu, mēs uz varšavu.

nu jau ceļš vairs nelocījās tik raiti — saulīte jau gabalā, čaklie poļi ar traktoriem un zirgu pajūgiem ielās un arī nogurums liek sevi manīt. kādus simts kilometrus pirms varšavas piestājām uz stundiņu benzīntankā atpūsties, lai atkal jauniem spēkiem turpinātu ceļu. varšavā ieripojām ap divpadsmitiem, un tā kā koncerta sākums (iekšā laišana) bija no trijiem plus vēl iesildītāji un tā, tad mums bija jūra laika. mazliet nemieru radīja briesmu stāsti par plūdiem varšavā un citur polijā, taču par laimi nekādus satiksmes ierobežojumus nasastapām un plūdus arī nekur nemanījām. izbraucam līkumu caur varšavu, noskaidrojām koncerta vietu (vecajā kartē liela pļava, šobrīd sabūvēti vietējie pļavnieki) un nosvieduši auto kautkādā kravu pārkraušanas un smago auto rajonā, devāmies iepazīt varšavas pažobeles.

lai arī ielu malās sastopamie poļu reklāmas dizaina paraugi un oriģinālās ceļazīmes manās acīs ir apbrīnas vērts nebeidzamas jautrības avots, poļus var apskaust ļoti ļoti par pagājušā gadsimta sākuma sarkano ķieģeļu arhitektūru un neskaitāmiem neizlaupītajiem dzelzs objektiem — pie mums tas viss sen jau būtu nozagts, sazāģēts un nodzerts. kā vienu no interesantajiem atradumiem jāmin varšavas dzelzceļa muzeja pievārtē pamests pagājušā gadsimta sešdesmito gadu ātrvilciena lokomotīves vraks — krūmiem aizaugušā, vecā stacijā. meklējot taisnāko ceļu uz šo objektu izlauzāmies caur džungļiem, veciem, kokos ieaugušiem vagoniem, krimināla paskata pagalmiem, pagājām garām dzeloņdrāšu ieskautam baikeru pagalmam, šaubīgam naktsklubam, pusizjauktiem auto vrakiem un kautkādām nenosakāmām iestādēm. pieļauju, ka varēja atrast arī civilizētāku ceļu, bet tas būtu gan ilgāk, gan garlaicīgāk.

papriecājāmies par veco lokomotīvi, palūrējām pāri žogam uz muzeja eksponātiem — varbūt kādreiz būs jāpalūko tuvāk, un gājām tālāk. vēl pāris pilsētas kastītes, un jāsāk taisīties uz koncertu — vakars nāk. izvazājušies pa vagonparkiem beidzot atrodam savu auto, un sākam spaidīties pa sastrēgumiem bemovo lidlauka virzienā. visas plašās ielas pilnas mašīnām un autobusiem, vietām parādās arī kāds latvijas numurs. tā kā ir jau diezgan vakars, ap kādiem sešiem, nolemjam, ka prātīgāk būtu nosviest auto kautkur nost no kopējās plūsmas, un tad arī pēc koncerta būtu vieglāk tikt prom. pēc dažiem māņu manevriem esam ārā no viena sastrēguma, taču jau aiz līkuma iekuļamies nākamajā. neko darīt, sēžam un pamazām stumjamies tuvāk notikuma vietai, un pētām karti. lidlauks uz kartes neizskatās nemaz tik tālu, turklāt kā izskatās, pie tā var tikt arī no otras puses, tāpēc noparkojam auto pie kautkādām kojām un tālāk ejam kājām. tuvojoties lidostai dežūrējošo policistu blīvums pieaug ar katru kvartālu, kārtība tiek modri uzraudzīta. diemžēl ceļa galā mūš sagaida neliels aplauziens, jo šis ir ceļš uz aizskatuvi un parastajiem skatītājiem ieeja ir tikai viena, tā ka nākas mērot pāris liekus kilometrus un pievienoties lielajam fanu pūlim pie centrālās ieejas. mazliet neizpratni rada klusums no tās vietas, kur vajadzētu būt skatuvei, jo būtu jau tā kā laiks spēlēt kādai iesildītāju grupai, bet nekas par to neliecina. centrālā ieeja ir ļoti civilizēta, nekādu rindu un drūzmēšanos — pie pirmās kontroles paliek visi matrači, teltis, lietussargi un pudeles, pēc piecdesmit metriem ir otra kontrole, kur jau tiek izčamdītas somas un atņemti naži, šķēres, pistoles un citi sīkumi, un vel pēc piecdesmit metriem ir trešā kontrole, kur pārbauda tikai biļetes. tā kā mēs ieradāmies tukšām rokām, ja neskaita Lauras mazo somiņu, tad mūs visur izlaida cauri par neapčamdot. mūsu paranojas pārņemtie bāleliņi varētu pamācīties. tikuši iekšā, dabūjām vel nokājot kādu kilometru līdz pieskatuvei, taču joprojām nekas neliecināja, ka te pēc brīža plosīsies eisīdīsī. ļaudis tik nāca, un nāca, bet lielā pļava vienalga izskatījās pustukša. tuvojoties koncerta sākumam, aiz mākoņiem pazuda arī saulīte, un uz brīdi pat sāka līt riebīgs un auksts lietus — visu dienu bija karsts, un pirms nākt uz koncertu mēs vēl pārdomājām, vai nākt maikās, vai tomēr kautko uzvilkt. rezultātā paņēmām līdzi ne pārāk siltas jakas, un negaidītais lietus uzdzina arī vieglu drebuli. patirinājušies vēsajā vakarā, beidzot sagaidījām kautkādu dzīvību uz skatuves — kā iesildītāji uzstājās vietējā prāta vētra, un lielākā daļa skatītāju iemīļotos hītus sirsnīgi dziedāja līdzi. mazliet pievēršoties publikai, jāatzīmē, ka kā jau jebkurā pasākumā bija novērojami dažādi īpatņi, daļa no kuriem bija tērpusies īsos šortos, žaketēs un žokejcepurēs, citi atkal bija ieradušies pa taisno no kādas gotu performances vai merilina mensona pārtijas. vēl vakara gaitā labi bija novērojams slavenais tankistu gēns, kas acīmredzot pārmantots no tiem četriem kas ar suni tankā vizinājās, jo ik pa laiciņam kāds drukns tēvainis, pieri savilcis, taisnā līnijā gāja cauri pūlim, īpaši neskatoties, ko pagrūst malā — puišeli, kungu gados vai kādu dāmu. bija arī daži eksemplāri, kuri pat thunderstruck laikā mierīgi stāvēja un lūrēja fotoaparātā fotogrāfijas no ēģiptes ceļojuma. nu katram savs.

atgriežoties pie koncerta tēmas — jā, koncerts bija enerģisks un krāšņs, pat negaidīti atraktīvs sniegums no onkuļiem gados. setliste arī bija ļoti laba, neatceros vairs precīzi, ja kādu interesē pameklējiet internetos, tur visu var atrast. pirmās pāris dziesmas gan bija tāda kā iesildīšanās, kamēr solista kungam balss sasniedza vajadzīgo kondīciju, taču tālākais priekšnesums bija teicams — gan ausīm prieks, gan arī bija ko šovu paskatīties. visnemierīgākais, protams, bija Anguss Jangs, kurš nepaguris plosījās pa skatuvi, un koncerta noslēgumā iepriecināja skatītājus ar visai garu solopriekšnesumu, gandrīz bezgalīgu. koncerts man tiešām ļoti patika, rekomendēju, ja gadās pa ceļam. pēc koncerta braši aizsoļojām uz auto, ievērtējot, kā poļu policisti veic audzinošas pārrunas ar sētmalē čurājošiem jauniešiem. nepilna pusstunda raitu soļu, un auto tika atrasts turpat kur atstāts, tikai stāvvieta gan bija kļuvusi pilnāka. veikli piešķīlām portatīvo gāzes plīti un uzvārījām mazas vakariņas, jo bija parādījies tāds kā izsalkums. apmānījuši vēderus izbraucām kādu gabaliņu no varšavas, uzlikām modinātāju uz trijiem un likāmies pāris stundiņas pasnaust.

sestdienas plānā bija neliels izbraukums līdz alūksnei, bet vispirms bija jāapgādā mājās palicēji ar ēdamlietām, tāpēc ātri vajadzēja aizšaut līdz ādažu lielveikaliem sapirkt proviantu. diemžēl ātri nesanāca, jo visas divas ādažu ielas bija pārvērstas par lielu lētu lupatu bodi, ar neskaitāmām, dažādām un ne pārāk vajadzīgām lietām piebāztām nojumēm un galdiem, stāvvietas un ielu malas pilnas ar automašīnām, milzīgs cilvēku ņudzeklis — gadatirgus vienā vārdā. izgāju tam visam cauri, jāatzīst, ka nekā interesanta nemanīju. sapirku veikalā nepieciešamo, nogādāju mājās un sāku stūrēt alūksnes virzienā. pa ceļam ne kā jauna vai aizraujoša, sigulda pilna ar jaunām un vecam neatrastām kastēm, bet tur jābrauc speciāli, tāpat kā uz cēsīm — pa ceļam nepaņemsi. tāpēc pirmā pietura pie melturu stacijas, man jau atrasts, bet Laurittai vēl nē, ļoti interesants slēpnis “melturu saldais”. garos stāstos neizplūdīšu, to ir jāmeklē katram pašam, ir to vērts. diemžēl nekāda meklēšana nesanāca, jo blakus darbojās dzelzceļa darbinieki, un visticamāk viņiem rastos dažādi jautājumi par mūsu izdarībām, tāpēc atlikām uz citu reizi, un piebraucām turpat netālu pie amatas tilta, kurš arī glabā noslēpumu. tālāk atkal garlaicīgā pleskavas šoseja, bet vismaz neviens netraucē braukt cik vien ātri sirds kāro (es gan tik ātri nebraucu — bija slinkums). uz mirkli piestājām pie viena ceļa rādītāja, lai ļoti ātri atrastu, ierakstītos un noliktu vietā mazu fotofilmas dozīti, un tikpat ātri atgrieztos iepriekšējā posmā apdzītās automašīnu kolonnas priekšā. gluži tāds kā pitstops sanāca. vairāk pa ceļam līdz alūksnei nekā meklējama nebija, toties vienā ciemā stopējošie jaunieši tika identificēti kā LV_team, un kā gan lai nepalīdz domubiedriem? viņiem ļoti palaimējās, un jau pēc brīža viņi tika izsēdināti pašā alūksnes centrā. izsēdinājuši stopētājus, devāmies meklēt vietējos slēpņus. alūkne īsti nav kastīšu lielpilsēta, tās ir veselas četras, un līdz ar to bija gluži reāls plāns tās visas atrast. sākām ar alūksnes pili, un vērīgi aplūkojuši notekcaurules saskatījām arī mūs interesējošo priekšmetu. otrs slēpnis bija neliels multislēpnis ar triju objektu apskati parkā un pāris matemātiskām darbībām. saskaitījām un sarēķinājām, un slēpnis rokā, turklāt visai interesanti noslēpts, autors bija pacenties.

vakara gaitā tika satikti satiekamie cilvēki, parunāts šis-tas un iziets līkums pa pilsētu. apskatīju arī alūksnes staciju, diemžēl pēdējais vilciens jau bija aizgājis, bet vienalga interesanti. nav, protams, vairs senās godības un rosības, taču sliedes vēl ir! (atšķirībā no vairākām vietām citur latvijā) turklāt sliedes, pārmijas un pārējā infrastruktūra ir sakopta, saeļļota un darba kārtībā, prieks par to. vakara noslēgumā, kamēr vēl nav sācies, aizstaigājām līdz bībeles muzejam palūkot kur slēpnis, bet tā kā nekādas palīgierīces nebija līdzi un kas jāskaita arī nebija īstas skaidrības, neko neatradām, toties dabūjām kārtīgu negaisu.

beidzot ir iestājies normāls laiks un atkal brīvdienas var pavadīt mežos, drupās, laukos, patiltēs, muzejos un vēl visādās interesantās vietās. turklāt par jaunās slēpņošanas sezonas sākumu liecina jauno slēpņu birums, ka pat saņēmu īsziņu no lmt, ka sasniegts no interneta saņemto īsziņu skaita limits un vajagot sūtīt ē+ uz kautkurieni. ja jau ir cilvēki, kuri kastītes slēpj, tad jau kādam tās arī ir jāmeklē, un ja vēl ārā tāāds saulains un silts vakars, tad neko darīt, jābrauc kastēs.
piektdienas mērķis bija jaunais multislēpnis suntažos un slēpnis parastais pie kalnrežu klintīm netālu no glāžšķūņa. visus pa ceļam esošos slēpņus līdz pat kangarkalniem ar Laurittu nolasījām jau pirms pāris nedēļām, tā ka piestājām vien mazliet pašūpoties uz zaķumuižas gāzes trubas, un traucāmies tālāk. lieku reizi varu piebilst, ka līkumainais grants ceļš pāri kangarkalniem ir dievīgs! un jacer, ka kāds speciālists neizdomās tur saliet asfaltu. pēdējo reizi suntažos biju apmēram pirms gada, un man bija palicis atmiņā, ka suntaži ir uzreiz kā nobrauc no kangarkalnu grēdas, bet nekā — kāds tos ir pārbīdījis kādus desmit kilometrus tālāk, bet nekas, toties ir iespēja papriecāties par lauku ainavām. pēc brīža beidzot klāt ir arī suntaži, un varam sākt skaitīt un rēķināt. mājas darbs ir izpildīts, bet vēl jāatrod atbildes uz septiņiem jautājumiem, lai tiktu pie rēķināšanas. pāris pieminekļi atrodas ātri, aplūkojam arī suntažu staciju, kura nu palikusi bez sliedēm, mazliet saminstinamies pie luterāņu baznīcas, kurai jāskaita rožu logi — nez kas tie būtu? — neesam ne arhitekti ne kultūrvēstures pārzinātāji, tomēr beigās vienojamies par rožu logu definīciju, un saskaitam atbilstošos caurumus baznīcas sienā. uz taciņas, kura ved uz vienu no mums interesējušajiem pieminekļiem novērojam svaigas sportiska rakstura apavu pēdas — sasodīts, tātad kāds jau ir priekša un FTF [First To Find] vairs nespīd. nu neko darīt, turpinām iesākto, un vēl pie suntažu pils, viņa arī skola, jāsameklē liels laukakmens ar iekaltu skaitli. piebraucam pie skolas, viešot neizpratni dažu vietējo cilvēku sejās, un vieta uz kuru norāda koordinātes, lūkojamies pēc lielā laukakmens, taču nekā atbilstoša nemana, tik vien kā paliela spilvena izmēra akmeni kāda koka paēnā. papētot tuvāk, tomēr izrādās, ka īstais — acīmredzot cilvēkiem ir dažāda izpratne, par to kas ir liels laukakmens (“e=mc²″ © Alberts E.). pieskaitam akmeni, un sākam rēķināt formulas un vienādojumus. pagaidām viss sanāk, iebakstam iegūto punktu gāpēesā, un braucam skatīties, kurp vedīs. diemžēl pirmais risinājums aizveda uz privātmājas dārza vidu, diezgan neadekvāta vieta slēpnim. pamainījām mainīgos, jauns rezultāts, vieta mazliet ticamāka un brīvāk pieejama, braucam skatīties, bet atkal nekā — izložņājam betona kluču krāvumu pie bijušā dzelzceļa, taču kastīte rokās nedodas. atgriežamies auto, pārrēķināt vēlreiz. pārrēķinam, un trešā vieta ir pavisam ļoti ticam un piemērota, tāpēc dodamies turp. vieta izrādās diezgan publiska — vietējās tantiņas satupušas uz soliņa sit klaču, bariņš jauniešu turpat blakus cep gaļu un dzer alu, tāpēc ejam spēlēt “mēs te mazliet pafotogrāfēsim” spēli, un mēģinām neuzkrītoši inspicēt iespējamās spraugas un robus, bet diemžēl nesekmīgi. ilgstoša rosīšanās jau sāk kļūt aizdomīga, tāpēc dodamies prom. tā kā nav iespējas pārbaudīt atrisinājuma pareizību, nav arī īstas pārliecības, ka vieta ir pareizā, kā arī ir mazliet skumja par neiegūto FTF. momentā citas idejas prātā nenāk, tāpēc aizšaujam pāris kilometrus tālāk uz vecas mājas drupās noslēpto Geekabyte#2 mistērijas atrisinājumu, kaut arī pēdējie meklētāji ziemā to nav atraduši. koordinātes ir precīzas un sarūsējusi liepājas kafijas bundža atrodas ātri, tikai tajā iekšā tikt gan nav viegli. mazliet paķimerējamies, un vaļā ir. bundža līdz pusei ar ūdeni, viesu grāmata izmirkusi, viss pārējais arī (cik nu atslēgu piekariņi, stikla lodītes un monētas var samirkt). iezīmējam savus vārdus viesu grāmatā, izlejam slapjumu un noliekam vietā. prieks, protams, par atradumu, taču gandarījuma nav. kamēr sēžam turpat mašīnā un bakstāmies pa kartēm, lai noskaidrotu, kurp braukt tālāk, pie mašīnas ir pielavījies tuvējo māju saimnieks, un ar klauvējienu pie loga mūs nobiedē. viņš protams atvainojas par savu joku, un apsveicinājies jautā, kā mums veicās, un vai esam atraduši meklēto. kā izrādās, viņš ir viens no GPS pionieriem latvijā, un ar šo lietu pelna iztiku jau kopš 1998.gada. interesants vīrs. novēl mums veiksmi turpmākajos meklējumos un atvadās. tā kā vēl joprojām nav nekādu svaigu ideju par suntažu multi, nolemjam aizbraukt līdz otram jaunajam slēpnim, kaut arī ir jau pāri astoņiem, un ir vairāk kā skaidrs, ka FTF arī tur ir kritis. piebraucam norādītajā vietā, kur var atstāt auto, un protams — viens audī ar pareizo uzlīmi jau priekšā. nopūšamies, un ejam lūkot klintis. dīvainā kārtā slēpņa nullpunkts sanāk pļavas stūrī, bet līdz klintīm upes krastā vēl metri piecdesmit, un tur manāmi divi stāvi, azartiski čamdot koku saknes. kā izrādās, tad jau kādu laiku un ne pārāk veiksmīgi. pievienojamies meklētājiem, un stundas laikā jau bijām pārbaudījuši visu piekrastes koku saknes, bet bez rezultāta. sāka jau uzmākties tumsa, un no slēpņa ne vēsts. lai galīgi tukšam rokām nebūtu mājās jābrauc, nolemju sadzīt rokā slēpņa izlicēju La Marie. zvanu Udajam, no viņa izdodas dabūt RobisTA telefona numuru, no kura savukārt iegūstu La Marie telefona numuru. telefoniski izdodas precizēt koordinātes un mazliet smalkāku vietas aprakstu, kaut gan tumsā visas saknes tāpat vienādas, ka arī gūstu apstiprinājumu, ka suntažu multi esam meklējuši pareizā vietā. pēc brīža mūsu jaunais paziņa Mad182 jau tur rokā kastīti, un visiem klātesošajiem par prieku — FTF! ātri ierakstāmies viesu grāmatā, atvadāmies no Mad182 un Ances, un jožam atpakaļ uz suntažiem. suntažos tumsas aizsegā pielavāmies pie pareizā objekta, un cerībā, ka visu redzošās tantiņas jau skatās tv kastēs un gaļas cepējiem ir svarīgākas lietas par diviem dīvaiņiem ar lukturīšiem, ātri atrodam slēpni (jā, no kura jau reiz bijām rokas stiepiena attālumā) un tomēr FTF! vakars ir izdevies, nu var doties mājup, pa ceļam vēl iegriežoties ropažos pēc vēl vienas kastītes, lai sirdī miers.

ņemot vērā sestdienas skumīgo notikumu ar dubļos paslēptajiem akmeņiem, plāns svētdienai bija skaidrs — savākt Zaisu un doties ekskursijā pa rīgu strādājošu auto daļu veikalu meklējumos, un pēc tam uz skaļupēm kustināt subāru. pirmkārt jau ļoti veiksmīgi ar pirmo piegājienu mums ar Laurittu palaimējās iebraukt pareizajā pagalmā pēc Zaisa, un tālākais rīgā arī norisinājās diezgan raiti — autoveikali bija slēgti, bet atsaucīgs servisa saimnieks iedalīja gan filtru, gan kanniņu ar eļļu, tā ka jau pēc brīža bijām līgatnē pie pacienta, kuru tad Zais prasmīgi arī atdzīvināja, un nekādi aizdomīgi blakusefekti novēroti netika. tad nu arī vēlējām viens otram laimīgus ceļus un ko gan citu — braucām meklēt kastes. mēs gan ar Laurittu nekur tālu nebraucām, aizgājām izķemmēt līgatnes klinšu sūnas, bet šoreiz neveiksmīgi. arī norāde “zem sūnām” daudz nepalīdzēja. papukojāmies un braucam prom. nākamā pietura bija zanderu dolomīta alas līgatnes upes krastā. ar piebraukšanu tā ne pārāk (izņemot ja ir dubļu krāsas foresters — čau Zais!), tāpēc nosviedām auto pie zanderu kapiem, un bridām cauri mūžamežam, negaidīti observējot interesantu objektu. alas atradās visnotaļ ātri, tik kastīte kautkā nenāca rokā, jo prātā bija palicis, ka tai jābūt zem akmens. dažus pārcilājām, bet nesekmīgi, nācās atkārtoti pārlasīt aprakstu, un tad jau vairs nebija divu domu, kur ir slēpnis (protams, ka ne jau zem akmens). atkal izlauzāmies caur mežu, divreiz pārlecām gravā tekošām mazupītēm, un notiesājuši pusdienmaizītes braucām tālāk. cēsis šoreiz izlaidām, jo tur vajag veltīt visu dienu, un mērķtiecīgi tiecāmies uz limbažiem, kur janvārī mums tā ne visai veicās. šoreiz veicās labāk, un viss meklētais tapa arī atrasts.

kopš rīgas — rūjienas dzelzceļa līnijā sliedes no skultes ir novāktas, dzelzceļa stacijas arī dzīvo katra savu dzīvi, gan spožāku, gan mazāk spožu. par laimi limbažu dzelzceļa stacija ir sakopta un atjaunota, un šobrīd ir pārtapusi par autoostu, un peroni bez sliežu klātnes pa vidu ir iecienīta jauniešu pulcēšanās vieta.
jaunais slēpnis pie Baumaņu Kārļa pieminekļa uzreiz rokās nedevās, nācās mazliet iespringt un pārlasīt gan aprakstu, gan iepriekšējo atradēju ierakstus, lai gan atradējs bija tikai viens. atkārtots meklējums vainagojās ar atradumu un no slēpņa izceltu smuku ģeomonētu. pēc mazas maldīšanās pa šauro ieliņu labirintu nonācām pie bijušās limbažu filca fabrikas — XIX.gadsimta sarkano ķieģeļu ēka, diemžēl stipri cietusi, un šobrīd pamesta.

itkā pamestas celtnes nav nekas jauns, tomēr izstaigājām visu, ielūkojāmies kur var ielūkoties un uzkāpām uz zaļa, apsūnojuša jumta. tā kā no fabrikas jumta gulbjus redzēt nevar, nācās piebraukt tuvāk, un sameklēt to, kas ziemā nedevās rokās. šoreiz tas bija viens mirklis, Laurittas modrās acis un rokā ir. atpakaļ nolikšana gan nebija tik veikla, jo nācās uzgaidīt, kamēr aizies prom tante, kura bija ieradusies gulbjus barot, un diez cik naski prom netaisījās iet. bet nu beidzot aizgāja, nolikām kasti, un braucam tālāk.

viens mazs multi pa ceļam, mazliet ierūsējusi zvaigžņu karu kaujas mašīna ceļmalā un ceļš mājup. lai neierastos mājās pārāk agri, izmetām vēl līkumu caur zvejniekciemu un padrebinājāmies saulrietā pie jūras, nebija diez cik romantiski, bet “tur taču ir slēpnis”,

briesmīgā melnā truba

un sanktpēterburgā reģistrēts kuģītis “Лигатне”.

ar skumjām konstatēju, ka pārinstalējot kompi pārsimts rasējumi ar BR80 detaļām ir norāvušies podā, un atkal jāsāk viss no sākuma. kā jau rakstīju sen atpakaļ, tad man ir ilgtermiņa plāns (ilgst jau kopumā kādus gadus septiņus, jo šim projektam pievēršos epizodiski) uzbūvēt mazu jauku, un kas svarīgi — pilnvērtīgi funkcionējošu 80.sērijas tvaika lokomotīvi. Izvēle uz šo modeli krita tādēļ, ka šī ir salīdzinoši maza un kompakta mašīna (Ch2 — trīs piedzīti riteņpāri, divi tvaika cilindri), un man palaimējās no vācu džekiem dabūt paku ar diezgan haotiskiem un nepilnīgiem rasējumiem, bet tomēr tas ir vairāk, nekā nekas. turklāt precīzi rasējumi tīklā brīvi apkārt nemētājas, tā ka atkal jāķeras klāt pie autokadiem, solidworkiem, zīmuļiem un rokasgrāmatām.

kad svētdienas miegs ir izgulēts, tiek dzerta jau otrā kafija un pulkstenis rāda vienu stundu dienā, aiz loga sasnigušais sniegs arī pamazām plok, tiek pieņemts izšķirošs lēmums nevārtīties pa māju, bet darīt kautko labu. piemēram aizbraukt pastaigāties svaigā gaisā. piemēram mērsragā. ko tur daudz funktierēt, nogrābjam sniegu no kumeliņa (kurš gan dažbrīd tumsā mirgo kā margarita) un aidā prom, uz jūraspusi. pirmā pietura — lapmežciema skatu tornis. celtne, kas paceļas augstu pāri lapmežciema pagājušā gadsimta apbūvei, paverot plašu skatu gan uz jūras līci vienā pusē, gan uz kaņiera ezeru otrā. būtu mazliet skaidrāks laiks, varbūt pat rīgu varētu redzēt (palecoties). šeit paslēptā kastīte gandrīz pati ielec rokā, pat nekāda lielā meklēšana nesanāk. diemžēl nogulēju tos laikus, kad šeit bija izvietots specifiski oriģinālais konteiners, bet ko nu vairs. papriecājamies par smukumu visapkārt, vēl mazliet pabaidamies un kāpjam lejā. nākamā pietura — lāčupītes dendrārijs apmēram klapkalnciemā. atstājam auto pilsētas centrā, un ejam staigāt — nepilns kilometrs pa taisno, bet kā jau latvijā pie jūras ierasts, visur ir sabūvētas mājas un ne lāga pie jūras iziet, kur nu vēl kaut kur pa taisno līdz kautkādam dendrārijam. brīnumainā kārtā starp privātīpašumus norobežojošiem dzeloņdrāšu žogiem ir atstāta taka, kur proletariātam uz jūru tikt. apejam sabūvētās mājas pa liedagu, un pa smuku meža ceļu nonākam lāčupītes krasta apstādījumos. diemžēl šoreiz meklējumi īpaši raiti nevedas, jo šis ir slēpnis klasiskais — mežā, sem sūnām, un šoreiz arī vēl zem sniega. pārbaudām visas iespējamās alas, aliņas un pasaknes ap nullpunktu, bet burciņa māk labi slēpties, un rokās nedodas. kad jau nolemjam mest mieru, un griežamies uz promiešanu, ielūkojos caurumē zem viena celma — rokā ir. būtu biezāka sniega sega, caurums nemaz nebūtu manāms. ieskrāpējam blociņā vārdus un soļojam atpakaļ uz auto. no otras puses ejot, izrādās, ka pāri lāčupītei ir iekārtots pat tiltiņš, tā ka atpakaļceļš sanāk krietni īsāks. braucam tālāk. kopš brokastīm pagājis jau laiciņš, un sāk parādīties tāda kā ēstgribēšana, tāpēc tiek ievērtēts engures elvi, kurš uz sevi liktās cerības neattaisno. šņabi protams tur var atrast plašā izvēlē, bet tādas uzreiz ēdamas lietas garāmbraucējiem pakaļ vis nemet (čipši neskaitās). lūkosim skatīties, ko piedāvās rojas elvis, kurš vismaz jūnijā vēl izskatījās nopietnāks un lielāks. pa ceļam apčamdam čemodānu zem vecas senlaiku klēts un neveiksmīgi palūkojamies uz mērsraga piejūras pļavām. vienmēr jau nevar veikties. toties kilometru garā pastaiga pa kaltenes putnu vērošanas taku gan izrādās veiksmīga, kaut arī slapja, auksta un tumša. nezkāpēc es biju iedomājies, ka tā būs jauki labiekārtota taka, ar dēļu klājumu un margām, kur veciem cilvēkiem atbalstīties, bet nē — šajā gadījumā taka ir virziens, kurā ejot brienot pa jūras krasta dūņām, meldriem un smiltīm nonākam trijās labiekārtotās nojumēs ar informāiju un plašu skatu uz jūru. toties pastaiga vainagojas ar atradumu, un atpakaļkilometrs vairs nešķiet tik drūms. tik daudz svaiga gaisa ļoti rosina ēstgribu, tāpēc visi pieturas punkti līdz rojai tiek svītroti, un jau pēc brīža veram skumīga lielveikala durvis. uzraksts ‘elvi’ ir nomainīts pret uzrakstu ‘mego’, arī inerjerā ir jūtamas pārmaiņas — plaukti ir sarāvušies un piedāvājums arī tieši nekāds. tāpat vilties liek arī pāri ielai esoša maksima ar savu piedāvājumu. acīmredzot nāksies paciesties līdz talsiem. talsos ir rimī, kurā var atrast vairāk vai mazāk kārojamas lietas, un sarīkot mazas dzīres. kad izsalkums remdēts, varam doties tālāk. tālāk nav nekur īpaši tālu — šaursliežu tvaika lokomotīve tehnikas muzejā turpat talsos. un kurš gan muzejs strādā svētdienas vakarā septiņos?! par laimi, vilciens ir gana liels eksponāts, lai to eksponētu ārpus telpām, tāpēc tumsas aizsegā klusu pārslīdot pār metāla norobežojumu, tautā zināmu kā ‘sēta’, ar zināmām bažām par to, vai būs suns, vai nebūs, lieki nespīdinoties veikli sameklējam kastīti, pierakstāmies un pazūdam pastendes virzienā. suns nebija, un tā kā bija tumšs, tad arī lokomotīvi nesanāca īsti apjūsmot — būs vien jāatgriežas dienasgaismā, jo kā runā, tad muzejā netrūkst arī citi ievērojami eksponāti. nākamā pietura — vecā pastendes skolas ēka. pamesta un mazliet pademolēta. vietā, kur aizved gps, nekas piemērots acīs nekrīt, tik vien kā mazmājiņai līdzīga telpa, un tur jau nu neviens slēpni neliks. ejam raudzīt, kas mājā iekšā. paveram durvis, un nonākam telpā, kuras iekārtojums atkal nepārprotami liecina par labierīcībām. interesanta būve. aiz otrām durvīm ir stāvas kāpnes, kas ved uz bēniņiem. uzkāpjam tur, grīda ir diezgan šaubīga, bet staigāt var. izložņājam augšstāvu, dažās telpās redzamas dzīves un uzdzīves pēdas, treniņtērpu daļas, tukšas pudeles un matracīši — kā jau lauku skolu jumta stāvā. bet tikai ne tas, ko mēs meklējam. neko darīt, nakas līst internetos un lasīt aprakstu. bet protams — jocīgā celtne, kuru es sākumā kļūmīgi noturēju par mazmājiņu ir speciāls kambaris, no kura sava laikā ir rādīts kino, un tur arī jameklē meklējamais. cik vienkārši. tālāk ceļš jau pagriežas uz rīgas pusi, ar dažām pieturām pa ceļam. pirmā no tām – piesnigusi dižstendes muiža, kurai, kā var lasīt aprakstā, jākāpj uz jumta kores. sniega daudz un izskatās diezgan slidens (to man arī ik pa laikam atgādina auto, uzzīmējot kādu neplānotu parabolu uz ceļa) tāpēc šo atstājam saulainākam laikam. nākamā atrakcija ir nokļūšana no dižstendes atpakaļ uz rīga — ventspils šoseju. divlīmeņu krustojums ar atdalītajām joslām, uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un tiltiem ir īsts slepenības paraugs. ne viena atstarotāja, aprūsējušas ceļazīmes un atdalošās barjeras un uz brauktuves sazīmētas svītras vai bultas šajā vietā ir neiedomājama greznība. ja nav kartes vai gāpēesa, tad šajā labirintā var iesprūst uz kādu pusstundu, vai arī nemanot aizbraukt pa pretējo joslu, vai pabraukt garām vajadzīgajai nobrauktuvei vai arī savārīt vēl veselu lērumu citu muļķību. es šai situācijai piegāju analītiski, un pavērojot pārējos satiksmes dalībniekus iekļāvos plūsmā un ar dažām māņu kustībam tiku tur kur jātiek. pēc pāris minūtem ieripojām tukumā, un atstājuši auto uz perona stacijā ‘tukums divi’ devāmies vēl vienā svētdienas vakara pastaigā. šoreiz pa sliedēm. sliedes turklāt bija vairākstāvīgas, ar visiem gulšņiem smuki sakrāmētas kādās piecās kārtās, tāda kā noliktava. atzars, pa kuru gājām bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzsāktās un nepabeigtās tukuma — kuldīgas līnijas sākums. šīs pašas līnijas uzbērums pēc kāda kilometra šķērso rīga — ventspils šoseju — abās ceļa malās ir uzbērums un tilta balsti, bet tilta nav. nu ja, tātad starp kautkādiem betona gabaliem atradām burciņu un slidinoties gājām atpakaļ. ja jau reiz esam tukumā, tad piedāvāju Laurai aizstaigāt arī līdz Draņķozolam, un arī man pie reizes būtu interesanti novērtēt slēpņa stāvokli. pa slideno meža ceļu aizvirpuļojam līdz starta punktam, lēkājot pāri sakritušajiem kokiem un sekojot spīguļiem aizstaigajām līdz ozolam. nakts bija mierīga un klusa, mežs piesnidzis un diezgan gaišs, vilkači pa ceļam netrāpījās un vadātājs nevadīja. kaste arī bija tur kur tai jābūt, pārskatījām saturu, un noslēpām labāk. pa pareizo taku izlavījāmies uz ceļa, kurš ir turpat blakus (lai nebūtu jāiet atpakaļ apkārt purvam), un braucām prom. uz rīgu. ar pieturu pie durbes pils, jo šķirba akmens mūrī arī sevī glabā noslēpumus, un nelielu ieskatu tukuma lidlauka angāros. pareizāk sakot vienā. mazliet kļūdījos ar pareizo angāra durvju noteikšanu, un uzlīdu ne tur kur vajag, bet kad atkal bija atrastas pareizās durvis, uz tām nevarēja tikt augšā, jo bija apsnigušas un slidenas. pēc neilgas vibrēšanas atklājās, ka ir lieliska taciņa pa angāra malu, un pārējais jau bija nepieklājīgi vienkārši. viss, svētdienai pietiks, jābrauc mājās.

ievērojot pirms gadiem aizsākto tradīciju, novembra pirmspadsmitie datumi tiek vadīti dedzinot benzīna litrus un bradājot pa civilizācijas neskartām vietām tā patālāk no galvaspilsētas. pagājšgad bija spēles ar lāpstu liepājas karostā un ielūkošanās dienvidu kaimiņu kūrortos.

vakar arī kompass rādīja konkrētu rietumu virzienu, un neskatoties uz “to balto sūdu”, kas neatlaidīgi centās pārklāt zemi un piedot slidināšanās efektu autotransportam, nepilnu piecu stundu laikā ar pieturām gluži parastā kodolbāzē taujeņos un divkārtēju kāpienu pamestā graudu bunkurā rudbāržos (kāpt nācās divreiz, jo kad graudu bunkurā iekāpu pirmoreiz, slēpņa kārbiņa jautri grabēdama noripoja bunkura dziļumā un pa caurumu izkrita ārā, tā ka nācās kāpt ārā, un atkal vēlreiz iekšā. bet runā, ka fiziskas aktivitātes svaigā gaisā esot veselīgas). jo tuvāk nāca liepāja, jo mazāk sniega, līdz apmēram pie durbes sniegs beidzās. liepājas nestē ielējis jaunu porciju degšķidruma, devos pētīt karostas pazemes noslēpumus. garos stāstos izplūst nedrīkst, tas jāpiedzīvo un jāredz katram pašam. piemēram sikspārņu uzlidojumu šaurā pazemes koridorā, kur nekad neiespīdz saules gaisma kaut arī nebiju pārāk izvēlīgs attiecībā uz piebraucamajiem ceļiem, netrūka ne dubļu, ne peļķu, kautkā izdevās izvairīties no rakšanas darbiem. tik vien, kā vienreiz priekšējais labais rats ieslīdēja labi maskētā grāvī, bet pielietojot zirgspēkus arā tiku visai operatīvi. ā, pa ceļam tika aplūkots arī atjaunotais karostas tilts, tāds smuks.

diemžēl kuģu iešana kanālā nenotika, un tilta grozīšanu neredzēju. bet gan jau nākamreiz. nākamās dienas plāns mazliet mainījās un tā tika nobumbulēta senu draugu kompānijā un sameklējot vien tikai vienu slēpni sikšņu vecajās vējdzirnavās.

pēc interjera spriežot, pirms pārdesmit gadiem šī ir bijusi visnotaļ šika atpūtas vieta ar saunu, baseinu un disko. par to liecina lakoto līstīšu un preskartona apdare, un ar brūnu grīdas krāsu pārklātas vēsturiskās koka daļas — centrālais stabs un par gaismekļiem pārvērstie lielie koka zobrati. lai arī cik interjeru nebūtu papostījuši padomju interjeristi, lielākais posts nāk no augšas — caur lubiņu jumta kupolu var arī skatīties zvaigznēs, bet galvenokārt pa to līst iekšā ūdens visos savos agregātstāvokļos, un dara savu slapjo darbu. iesaku apskatīt, kamēr vēl ir ko redzēt.
atpakaļceļā uz rīgu izvēlējos braukt caur priekuli, ezeri, auci un jelgavu. pirmkārt nekad pa to pusi nebiju braucis, otrkārt tā ir lieliska iespēja izvairīties no garlaicīgās rīga-liepāja šosejas.

apstājos pavērties arī uz vaiņodes staciju, izrādās, ka tur vēl vienas sliedes ir palikušas, neskatoties uz to, ka pasažieru vilcienu kustība šajā posmā tika pārtraukta 1998.gadā un arī visi pārbrauktuvju luksafori un cita infrastruktūra ir nomontēta (dzelzceļa līnija liepāja — kaišadore (lietuvā) tika atklāta 1871.gada 4.septembrī). jā, protams, un pa ceļam var arī atrast kādu slēpni, kaut arī bija ļoti liels slinkums saspringt uz meklēšanu. tā arī daudziem slēpņiem pabraucu garām, tik vien kā palūkojos kā izskatās virszemes raķešu bāzes angāri nīgrandē un uzrāpos alšu kaļķu cepļa pašā augšā.

ceplis salīdzinoši labi saglabājies, var atrast visādas interesantas štelles, ejas, trepes un trepītes. kaut arī slēpņa aprakstā minēts, ka “slēpnis ir gandrīz pašā augšā” — kurš tad pievērš uzmanību tādam sīkumam, kā “gandrīz”? ja jau augšā, tad augšā, un daudz nedomājot pa jauko tērauda konstrukciju, kura ir pārsteidzoši stabila un metinājumi bija atnākuši vaļā tikai pāris vietās, kāpu tik augšā. ā, un vienā vietā trūka arī gabaliņš no lentera tā nu uzspēros līdz pašai augšai, pārmeklēju visas konstrukcijas potenciālās slēpņu vietas, gan loģiskās, gan neloģiskās un ļoti vīlies jau kāpu lejā. atkārtoju meklējumus arī stāvu zemāk, bet neveiksmīgi. mazliet sašutis jau spēru soli trepju virzienā, bet tad es ieraudzīju Viņu. jā, tas bija Slēpnis. atlika vairs tikai mazliet pakāpties un rokā ir! atrodot šādus lieliskus slēpņus, kvalitātes latiņa ar katru reizi tiek pacelta augstāk un pāriet jebkāda vēlme meklēt rīgas sūdslēpņus. ar labi padarīta darba sajūtu (tas ir viens no slēpņa kvalitātes kritērijiem) iekrāsojot auto vieglā smilšu krāsā turpinu ceļu mājup. brīvdienas ir izdevušās, atkal viens gads klāt un šovakar jāiet ievērtēt merilina daiļrade.