iespējams, ka man ir ļoti konservatīvi uzskati par daiļradi, krāsu salikumiem un logotipu dizainu — kā jūs domājiet, kāda bija mana pirmā doma ieraugot šo jauko krūzīti? es vēl nebiju izlasījis uzrakstu, kad man jau bija ciets skaidrs viedoklis par organizācijas darbības virzienu. tomēr izlasot arī burtus mazliet izbrīnījos, un nākamais jautājums, kas iešāvās prātā bija — kādus speciālistus sagatavo šī mācību iestāde? labi, varbūt uzreiz ne speciālistus, nav jau nekāda prof.teh. skola, bet gan jau ka profilkurss attiecīgas dzejas priekšlasījumos un rakšanas darbos mācību programmā ir iekļauts.

pie stila špiōna nošpionēju elegantu ideju mājsaimniecībai, oriģināli, praktiski un estētiski, visas liekās sēžamlietas ātri varam notransformēt par labāko dizaina studiju cienīgām drēbju karātavām.

vakar manās rokās nonāca hp compaq klaptops, ar lūgumu noslaucīt putekļus no ventilatora un citām arhisvarīgam vietām. tā kā es šādu procedūru ik pa laikam veicu savam fujitsu siemens nepārākportatīvajam datoram, tad jau likās, ka nekādu bēdu — datora apakšā atskrūvējam kādas astoņas skrūves,
noceļam vāku, izpūšam putekļus, noslaukam, saskrūvējam visu atpakaļ, kā bija un pāri palikušās detaļas saberam kastītē.
tātad, nekā sarežģīta. kā tad! HP konstruktori ir ļoti pacentušies, lai normāli cilvēki reāli nočakarētos, skrūvējot vaļā vismaz septiņu dažādu veidu skrūvītes, knibinot vaļā klipšus, vadus un konektorus, plēšot nost klaviatūru… un tad man apnika. es sapratu, ka tas nav tā vērts, ventilatoru var papūst arī tā pat no augšas — es neesmu morāli gatavs izjaukt datoru pa detaļām, tajā skaitā noņemt monitoru un vēl visādus sīkumus, lai varētu iztīrīt radiatoru. nu kāpēc nevar ierīkot vienkārši atveramu un tīrāmu putekļusūcēju? tādu muļķudrošu un lietotājam draudzīgu?
cik varēju izpūtu ventilatoru, un saucot hp konstruktorus dažādos vārdos, saliku visu atpakaļ kā bija, un man par brīnumu, nekas pāri arī nepalika.

ja kādam interesē, tad izjaukšanas pamācība ar bildēm ir rodama tur.

nemāku spriest par sortimentu un cenu līmeni, bet ar vizuālo noformējumu un nosaukuma daiļskanību šim iestādījumam viss ir kārtībā. to laikam sauc par mārketingu, ja?

viens no maniem ikdienā lasītajiem rss fīdiem nāk no Yanko design bloga, kurā katru dienu parādās pa kādam jaunam konceptam, idejai vai jau realizētam darbam. daži ir ievērības cienīgi, pārdomāti un daiļi, bet tomēr lielākā daļa, maigi sakot, ir pilnīga buļļa kaka. tā protams ir normāla situācija, ka cilvēki funktierē, izdomā dažādas abstraktas lietas, un noteikti viena no miljons idejām būs īstā (kaut vai atcerēsimies hrestomātisko piemēru ar Tomasu Edisonu un visparastāko kvēlspuldzi), un kā gan citādi lai iegūst pieredzi un mācās no kļūdām? vēl interesanta lieta, ka lielā daļā šo fantāziju klaji tiek ignorēta fizika (iespējams, ka ar nākotnes materiāliem būs iespējami visādi brīnumi), un viena otra lieta ir pilnīgi nejēdzīga no ražošanas viedokļa (divu detaļu vietā tiek izmantotas sešas — konkrēts piemērs ir baltais elektrosadalītājs, kurš starpcitu, nez vai ir kautkas revolucionāri jauns), un pēdējā laika modes lieta — uz 'zaļo', respektīvi enerģiju un resursus taupošo dzīvesveidu orientētas lietas, kas pašas par sevi ir interesantas un ideja apsveicama, tikai pagaidām izskatās, ka to izgatavošanai tiek patērēti vairāk resursu, nekā šīs lietas ietaupa. bet paskatīsimies, kas būs mainījies pēc desmit gadiem

tiem, kuru īpašumā ir tāda ekskluzīva lieta, kā persōnīgā bibliotēka (nu vismaz vairāk par trijām grāmatām), reizēm nākas saskarties ar putekļu problēmu, jo tie mīl sēdēt uz grāmatām, un labprātīgi prom neiet. ar lupatu nav īsti ērti tīrīt grāmatas, un ar parastu birsti arī ne visur var tikt klāt, tāpēc kāds atjautīgs un tīrību mīlošs bibliotekārs ir uzkonstruējis grāmatbirsti ar dažāda garuma sariem, lai ērti varētu izdzenāt putekļus. grāmatbirste iegādājama par $80.00. un tai ir viens būtisks trūkums — tā ir tikai birste, respektīvi, noslaukot grāmatas, istabā pacelsies smuks putekļu mākonis, tā ka varbūt tomēr iztikt ar putekļusūcēju?

daži izgudro atjautīgus svara vērošanas instrumentus, citi savukārt piedāvā četrpakāpju ūdenskrānu, apelējot pie vides aizsardzības un dabas resursu taupīšanas, kas šajā gadījumā izpaužas izvēloties vajadzībām atbilstošu kalibrētu ūdens strūklu, nevis tecinot kā pagadās. mazajām vajadzībām — mazāk ūdens, lielajām — vairāk. loģiski. taču padomājot, kāda varētu būt šāda krāna mērķauditorija — visticamāk azartiski autovadītāji, manuālās pārnesumkārbas cienītāji, kuriem prieku sagādātu arī šāda ūdens krāna štepselēšana pirmais—otrais—trešais—ceturtais—otrais…. nu nez vai tur liela ūdens taupīšana sanāks bet doma, protams, ir laba. ak jā, autors ir Šens Di.

kāda Haikuna Denga spožais prāts, liekot lietā dedukciju, konstrukciju un franciju, ē, francija laikam bija valsts… fran… fan… fantāziju(!) ir radījis lielisku instrumentu svara vērotājiem un vienkārši maniakāliem statistiķiem, kuri uzskaita visu līdz pat mazākajam sīkumam — poda brille ar integrētiem svariem, kuru displejā var uzskatāmi redzēt konkrētā mērinstrumenta lietotāja svara izmaiņas procesa laikā. un izmantojot Zinātnisku pieeju un variējot ar iegūtajiem mainīgajiem, ievietojot tos formulās, integrējot, dalot un multiplicējot, ieinteresētās personas var iegūt dažādus salīdzinošos datus, zīmēt līknes un grafikus, un rīkot, piemēram, sacensības 'mēneša pārtikas pārstrādātājs' vai tamlīdzīgi, atkarībā no tās pašas fantāzijas.

“The ultimate job of design is to transform man’s environment
and tools and, by extension, man himself” – Victor Papanek