starta šāviens tuvojas lieliem soļiem, brīžiem pat ir sajūta, ka pulkstenis ir sācis griezties divreiz ātrāk, un saule pie debesīm visu laiku mirgo. kā jau virsrakstā stāv rakstīts, tad atlikušas vēl 29 dienas, un tad aidā uz baikālu. autoparks jau gandrīz saskrūvēts, daļa dokumentu jau arī ir derīgi lietošanai krievijā, katru reizi iegriežoties veikalā tiek nopirkts kāds gabaliņš inventāra no garu garā saraksta. par autoparku runājot — rīt visi skatās pasaules galu (neesmu informēts, pa kuru kanālu raidīs), bet svētdien, 21.maijā no 12:00 līdz kādiem četriem interesenti ir laipni aicināti uz atvērto durvju dienu — mūsu braucamrīkus varēs apskatīt, pačamdīt, iekāpt, izkāpt, pasēdēt pie stūres, palīst apakšā un tikt izvizinātiem pa tuvējo smilškasti pie kadagas ezera. tas pie reizes būs arī geoevents Baikāls 2011.
ja trāpās ierasties ar kādu smalkāku auto, to var atstāt stāvlaukumā tur.
par pārējo var lasīt baikals.lv un geocaching.com.

toreiz, kad vēl lija lietus un bija auksts, sarīkojām mazu komandas un transportrīku fotosesiju. dīvaino darba grafiku un citu aizraujošu iemeslu dēļ visai komandai pilnā sastāvā savākties sanāk ļoti reti, tāpēc vien šīs ir unikālas bildes abi autobusi ir rūcoši un jau spēj pārvietoties bez ārēju spēku ietekmes (īpaši tas pa kreisi). joprojām turpinās arī intensīvs darbs pie abu mašīnu uzlabošanas — pasažieru ērtībai tiek ierīkotas arī sēdvietas, kravas nodalījumu ērtākai izmantošanai tiek iebūvētas mēbeles — vēl nevar saprast, būs trīsdurvju skapis vai kumode, nu un tur vēl visādi elektriski nieki skaistākai dzīvei. šobrīd apsveru domu par zilo diožu izvietošanu vējstikla apskalotājos, jo kādā auto forumā lasīju, ka katra diode palielina dzinēja jaudu par piecām zirgspējām


starpcitu, arī tev ir vienreizēja iespēja uzrakstīt savu vārdu uz ekspedīcijas transporta un tikt godātam un cildinātam — par to sīkāk var palasīt baikals.lv mājaslapā.

sestdiena lieliskā meiteņu kompānijā ar Lauru un Ievu (diemžēl pārējās netika) tika pavadīta šaudoties pa bauskas apkārtni, pētot kartes, trilaterējot un meklējot visādas vietas un objektus. kāpēc tādas dīvainas izklaides? nu tapēc, ka tas bija kārtējais CDT organizētais pasākums “kartogrāfs” — spēle ar orientēšanos laikā un telpā, izmantojot tikai papīra kartes, kompasus un cirkuļus, bez jebkādas elektroniskas navigācijas. tā kā jau labu laiku biju sarūpējis “jaunu” dzinēju savam nekustāmajam īpašumam salacgrīvā, tad bija plāns to beidzot izkustināt un ar to arī piedalīties šajā pasākumā, taču diemžēl ne visi UAZ, jebšu pareizāk sakot volgas dzinēji ir vienādi, līdz ar ko dzinēja maiņa nenotika tik veikli, kā gribētos, un caurgājība tika aizstāta ar dinamiku, t.i. bmw. par laimi bija sākusies ziema un visi dubļi bija sasaluši, tā ka visas dienas garumā nesastapām ar bmw neizbraucamu ceļu. tātad pasākuma starts bija brīvi pieejams no deviņiem līdz desmitiem, un dalībnieki varēja ierasties sev ērtā laikā. mums ērts laiks likās deviņi, jo tad gandrīz viss astoņu stundu kontrollaiks sanāk dienasgaismā, tikai kāda pēdējā pusstunda no puspieciem līdz pieciem sanāk tāda tumša. lai deviņos ierastos bauskā, no rīgas jāstartē astoņos, jo nevar jau zināt, kādi būs ceļi pēc negaidītās ziemas iestāšanās, un lai no rīgas startētu astoņos, no gaujas bija jaizbrauc septiņos, jo pasākuma reglaments kautkā nebija izprintējies, un to vēl vajadzēja paspēt pa ceļam izdrukāt. tiesa gan, tas notika necerēti ātri un neradīja lieku aizķeršanos. savākuši Ievu no MMP, iebraucām mūkusalas apļa statoilā ieliet degšķidrumu. to pašu tur darīja arī Lūzumpunkta komanda. ceļš līdz bauskai bija tīrs, un sēžot astē Enkura Pastniekam bauska tika sasniegta negaidīti ātri. starta placītī jau bija sapulcējusies pāris ekipāžas, un aukstumā mīņājoties gaidīja, kad pulkstenis rādīs deviņus, lai varētu sākt startēt. pirmais bija tāds kā iesildīšanās uzdevums ar apkārt bauskas pilij izvietotiem pieciem kontrolpunktiem ar izkniebējiem, no kuriem apskrējām četrus, jo piektais bija tāālu (konceptuāla kļūda). nodevuši kontrolkarti un tikuši pie uzdevumu mapes un lielās kartes, sākām studēt materiālus un funktierēt “kas tagad jādara tālāk?”. iesildīšanās nolūkā, lai saprastu kas vispār ir jādara, nolēmām sakt ar tuvakajiem, turpat bauskā atrodamajiem kontrolpunktiem O-01 un O-02, un tad jau pēc tam redzēs. O-01 bija vistuvākais, pamestas mājas augšējā stāvā novietotais kp, un dēļ bauskas satiksmes īpatnībām, neērti piebraucams pa vienvirziena ielu. bet kamēr neviens neredz, mēs piebraucām diezgan ērti, un ar objektā sastaptā, sargam līdzīgā onkuļa laipnu atļauju, gājām meklēt kontrolpunktu. kp atradām, kodus norakstījām, un braucām uz nākamo, O-02. kā jau minēju, bauska izceļas ar spēju sarežģīt autobraucējiem dzīvi, un uz vistaisnākās ielas ir uzbūvēts nekas cits kā tirguslaukums, un nākas līkumot apkārt, atkal nonākot aiz lēnā autobusa, kuru tik veiksmīgi apdzinām pirms brīža. nobraukuši pie upes, atrodam arī O-02, un nolemjam turpināt ceļu grenctāles virzienā, un aplasīt tur pa ceļam atrodamos O punktus un saločai vienu D punktu. O-04 grenctāles pienotavā un O-07 zluktenes muižā atrodam ātri, bez aizķeršanās šķērsojam arī robežu, un garam braucot uzsmaidām arī robežsargu postenim aiz mežiņa — viņiem jau ir kāds igauņu klients, un mūsu pases paliek mums kabatās. turpat jau arī gar kapiem jāgriežas nost uz mazāku lauku celiņu, kurš ir diezgan sasalis un labi braucams, īpaši tas priecē vietās, kur uz ceļa ir palielas peļķes un sasaluši izmīcīti dubļi. peļķēm gan leduskārta zem auto svara ielūzt, taču tas nekādi neietekmē mūsu tuvošanos mērķim — kartē atzīmētam punktam vietā, kur ceļš beidzas pie dīķa. līkumojam pa meža ceļu, bet dīķa kā nav tā nav. beidzot izbraucam tādā kā klajumā, ir arī dīķis, bet nepareizajā pusē, un vēl kautkāds, kartē neiezīmēts ceļš. ejam skatīties, kas par lietu — vienā pusē karjers, ceļš arī diezgan nopietns, un būtu pelnījis, lai to iezīmētu kartē. Izpētam vēlreiz karti, un secinam, ka esam aizšāvuši pa tālu, un kādi pārsimts metri tomēr jābrauc atpakaļ. atpakaļceļā esam vērīgāki, un pamanām arī labi maskētu dīķi, pie kura atrodam arī meklētās trīs priedītes ar O-06 kontrolpunktu. tālāk atkal aizbraucam garām saločiai — ciems tik maziņš, ka pat pirmajā mirklī nepamanījām. apgriežamies un piebraucam vēlreiz, sameklējam smuko tiltu pār mūsu, pierakstām D-10 vērtību un mazliet apspriežoties nolemjam braukt atpakaļ uz dzimteni lasīt atvērtos I punktus, nevis dzīties garos gabalus pa lietuvu. atkal uzsmaidam un draudzīgi pamājam leišu robežkontroles postenim un braucam atpakaļ uz grenctāles pienotavas stadionu pēc I-062 un mežgaļu skolas zaļo klasi pēc I-061. esam ieguvuši arī I-071 un I-072 koordinātes, un pēc tiem arī braucam. tā kā šie punkti atrodas budbergā, tad braucot no mežgaļiem pie kukučiem ir jānogriežas pa labi, citādi var aizbraukt pie ērgļiem. grantētais ceļš līdz budbergai fantastisks, samērā gluds un neskatoties uz piebraukāto sniegu put. turpat aiz budbergas vien jābūt I-072 punktam — baltai plāksnītei saistībā ar satiksmes autobusiem un vārdam ar P burtu. diemžēl vienīgas plāksnes saistībā ar autobusiem ir divas pieturas zīmes, taču tās abas ir zilas ar baltiem uzrakstiem “paņemūne”. nobraucam vēlreiz garām, bet neko baltāku neredz, tāpēc pieņemam, ka tās pašas vien būs labas un braucam uz I-071 noskaidrot, kurš tad bija Martina Kristona neveiksmīgais gads. šaurs un līkumains ceļš pieved mūš pie kapiem, un kamēr es apgriežu auto braukšanai pretējā virzienā, meitenes jau ir noskaidrojušas gadaskaitli, un varam braukt tālāk. kartē izskatās, ka ir arī taisnāks ceļš, kā tikt atpakaļ uz lielceļa, turklāt arī kartē iezīmēts kā labāks par to, pa kuru ieradāmies. garām pārdomām nav laika, tāpēc nolemjam pa šo ceļu arī braukt. sākumā izkatās tā neko, dubļi sasaluši, tālumā jau var redzēt lielceļu, uz kuru mums jātiek, bet te pēkšņi priekšā kāds ir ierīkojis palielu peļķi. peļķe, protams, ir aizsalusi ar pabiezu ledu, kurš jauki krakšķēdams salūzt zem auto riteņiem. diemžēl spēle “jautrais ledlauzis” beidzas tieši izbraucot no peļķes — auto priekša jau ir ārā, bet aizmugurējie riteņi ledus pakāpienu pārvarēt nespēj. ieskrējiena metode šoreiz arī nenostrādā, būs jāstumj. Laura braši izlec no mašīnas, viens mirklis un esam jau ārā. jau jau reiz esam tikuši peļķei šajā pusē, tad jau atpakaļ vairs nebrauksim, un turpmākās peļķes pirms šķērsošanas eju pārbaudīt, cik ledus biezs un kādas ir alternatīvas. izņemot vienu, kura ir vēl lielāka, šķērsojam bez bēdām, bet lielāko tomēr nākas apbraukt pa sasalušo lauku. beidzot laimīgi tiekam atpakaļ uz lielceļa un braucam caur kukučiem uz ērgļiem pēc I-041 un D-09. pa ceļam uz I-041 mums piesienas divi kucēni, kuri neatlaidīgi skrien te blakus, te pa priekšu, un dusmīgi rej. kamēr Laura skrien noskaidrot kontrolpunkta atbildi, sabužinu vienu no suņiem, otrs gan klāt nenāk. tā kā braucam atpakaļ pa to pašu ceļu, suņi atkal neatlaidīgi skrien te blakus, te pa priekšu, te nostājas priekšā uz ceļa. acīmredzot suņu teritorija beidzas, un tie tālāk neskrien — varam sākt braukt. tālu gan nav jābrauc, jo D-09 tiltiņš pār mēmeli ir turpat blakus. kamēr meitenes dodas skatīties ceļazīmes, nolemju paskatīties, ko labu raksta twiteris, taču nevaru atrast telefonu. pārmeklēju visas kabatas un palūru zem beņķa, bet nav. eju parakāties pa grabažnieku, kur starp citām grabažām atrodu arī savu tālruni — ar īsziņām un neatbildētiem zvaniem. atzvanu organizatoriem, ka esam uz sakariem un tūlīt arī izlasīsim īsziņas. meitenes ir atpakaļ, un braucam tālāk. brunavas baznīcai saskaitam uzzīmētos logus (I-042), un dodamies meklēt D-08 — ezera rīkli. kautkā paskrienam garām austrumpuses piebraucamajam ceļam, tā ka nākas līkumot pa rietumu celiņu līdz stāvvietai mēmeles krastā. vieta ir skaista, nokāpjam lejā pie dambja paskatīties, kāda tad ir tā ezera rīkle, un cik tai stūru — mums tā rādās visnotaļ apaļa, ar tieši nevienu stūri. mazliet jau jocīgi, bet nu tā sanāk. braucam prom, un pirms izgriešanās uz bauskas šoseju mums pretī nesas Aurora. tā kā mēmele un mūsa, un tālāk arī lielupe sadala karti tādos kā sektoros, un tiltu būves inženieri šajā rajonā nav bijuši pārāk čakli, tad lai tiktu pāri upei nākas braukt caur bausku. mūsu turpmākais plāns ir noķemmēt mēmeles ziemeļu krastu, un kā pirmo atrast D-03 piemiņas vietā fašisma upuriem. bauskas iedzīvotājiem rados ir igauņi, jo tie lēnām un prātīgi čunčina uz 43 – 50 kmh, un pilnīgi nekur nesteidzas. tomēr laimīgi tiekam ārā no bauskas, un pabraucot garām krustojumam izpildam vingrinājumu “rekur, šinī ceļā mums bija jānogriežas”. pēc pārsimts metriem kartē ir iezīmēts nākamais meža ceļš, kurš itkā savienojas ar to ceļu, kurā mums vajadzēja nogriezties, tāpēc nolemjam nogriezties nākamajā krustojumā un pa mežu piebraukt no otras puses. sniegā iebrauktās svaigās auto sliedes liecina, ka ne mēs pirmie esam tik viltīgi, bet diemžēl ceļš beidzas strupceļā, un nākas griezties atpakaļ, un piebraukt no pareizās puses. piebraucam pie piemiņas vietas, saskaitam pieminekļa galvas un Ieva ātri satriangulē divus no X punktiem, un pēc loģikas izspriežam arī, ka D-08 ezera rīklei sanāk seši stūri. braucot ārā uz šoseju, satiekam LĢ komandu dīvainā izkārtojumā — divi no dalībniekiem skrien pa priekšu mašīnai (nepamanīju gan, kuri divi). bet rezultāti pierāda, ka tāda prakse sevi attaisno. nākamo punktu gan mazliet nākas pameklēt — I-021, ēka ar karadarbības pēdām fasādē kautkā nedodas uzreiz rokā, līdz kamēr nolemjam aizbraukt aplūkot baznīcu — un bingo! — tā ir īstā. kamēr ejam pierakstīt atbildi, mašīnas riteņus aplaista tuvējās mājas modrais sargs, taču pēc viņa flegmātiskās sejas var redzēt, ka svešinieki viņam šodien jau ir apnikuši, un procedūra nesagādā nekādu prieku. uz mūsu pusi viņš pat nepaskatās. nākamais mums ir viltīgais I-022 punkts, kurā jāatbild uz jautājumu, kas atrodas konkrētajā punktā: A) mobilo sakaru tornis B) triangulācijas tornis C) 3 iebetonēti metāla stiprinājumi D) nekas no minētā. acīs uzreiz iekrīt divi mobīlo sakaru torņi, bet ta kā tie ir divi, tad nav īsti skaidrs, kurš ir īstai, jeb te tomēr slēpjas kāda viltība? triangulācijas tornis tuvumā nav neviens pats, par iebetonētiem stiprinajumiem ziņu nav. mazliet neizpratni raisa arā piebilde “pa sējumiem nebraukt”, jo viss jau itkā redzams no ceļa. Ieva vēlreiz paķīķerē, kur tad īsti tam punktam jāatrodas. jā, esam pareizajā vietā, bet punkts sanāk vairāk tā kā otrā pusē ceļam, ne tur kur tie torņi, bet gan tajā nezāļu pudurī metrus piecdesmit no ceļa. acīmredzot tā ir tā vieta, kur ar auto nav jābrauc, tāpēc meitenes aiziet paskatīties, kas tad tur īsti ir — jā, iebetonēti metāla stiprinājumi! tālāk braucam pēc D-11, skaitīt kapličai kolonnas. no ceļa jau var redzēt, ka divās kapličas pusēs ir pa divām kolonnām, tāpēc loģiski būtu, ka abās pārējās pusēs būtu arī pa divām, bet drošības pēc tomēr jāpārbauda, vai tik te arī neslēpjas kāds āķis. tomēr nē, kolonnas ir astoņas, varam kartē uzzīmēt pāris riņķus un iezīmēt meklējamo punktu. kamēr Ieva spēlējas ar cirkuli, piebrauc LĢ komanda, tikai nepamanīju, vai divi no komandas joprojām skrien mašīnai pa priekšu. esam sazīmējuši X-2, un pēc tā arī braucam. acīmredzami esam iebraukuši ziemeļos, apkārt viss tāds sasnidzis un balts, mazliet arī slīd — krustojumā saslidinamies ar Zaķiem Rajonu komandu. uz X-2 punktu savi pārsimts metri jāsoļo, bet turp jau ved pamatīga taka. kontrolpunkta plāksnīti jau var redzēt pa gabalu, un te nu tālredzīgām komandām noteikti ir priekšroka. mēs gan esam diezgan tuvredzīgi, tāpēc nākas pieiet par kādu metru tuvāk. atpakaļceļā atkal satiekam LĢ komandu. tā kā saule jau sāk mesties uz rietu, un laika paliek arvien mazāk, nolemjam izlaist blakus esošo O-03 punktu, un pasteigties uz bausku, savākt F punktus. jo tuvāk bauskai, jo atkal lēnāka satiksme, nesteidzīgie baušķenieki turpina nesteigties. bauskā sākam ar F-03, piebraucam mēmeles krastā sameklēt pareizo koku, caur kura zariem var redzēt pilsdrupas, un tiekam pie koda. diemžēl tālāk ceļš pārvēršas privātīpašumā un lai tiktu uz mežotni, jābrauc atpakaļ uz centru. pa ceļam ir daudz visādi kontrolpunkti, tajā skaitā pastaiga gar upi līdz jumpravmuižas pilsdrupām, kur atkal satiekam LĢ, bet palaimējas nesatikt dusmīgos privātīpašniekus. mazliet gan patraucējam viņu mieru meklējot bibliotēku I-012 punktā, kad teju iebraucam viņu sētā. nākamos divus punktus D-05 un D-06 pie cepļa atrodam pat neapstājoties, jo meklējamās atbildes ir labi redzamas. arī F-05 pie mežotnes pils ir saskatāms no auto, taču es, kā ne pārāk uzmanīgs klausītājs skrienu meklēt kontrolpunkta plāksnīti tur, kur tā nemaz nav jāmeklē. braucam tālāk uz D-04 — skaitīt mežotnes skolai karogu turētājus ceļa pusē. skolu atrodam ātri, cik nu šo pamesto ēku var nosaukt par skolu, un tā ka fasādes stratēģiskās vietas aizsedz koku zari, ar Ievu ejam izlūkos. pieejam klāt, bet neko karogu turētājiem līdzīgu neredz. sākam jau šaubīties, vai ir īstā ēka, jeb varbūt otrā pusē? apejam apkārt mājai, iztramdot blakusmājas suņus un droši vien kārtējo reizi iztraucējot arī saimnieci. redzot viņas ne pārāk viesmīlīgo skatienu, nolemjam par kultūrvēsturi šoreiz nejautāt, un pieņemam, ka karogu turētāju nav. kāpjot mašīnā, vēlreiz uzmetu skatu fasādei, un pašā augšā saskatu kautko dīvainu. pieejot tuvāk, izrādās, ka tas ir karoga turētājs, tuklāt pa visam īsts! un vēl viens tāds pats ir saskatāms arī otrā pusē fasādes centrālajai daļai, lai arī kā to dēvētu arhitekti. lūrot uz pie paša jumta izvietotajiem karogu turētājiem un domājot, kā gan tur dabū iekšā karogus, turpat blakus durvīm ieraugu vēl vienu, daudz ērtāk sasniedzamu karoga turētāju. tātad veseli trīs!
pa ceļam uz bausku, vēl ātri piebraucam pie I-011 brāļu kapiem, noskaidrot kāda krituša kareivja dienesta pakāpi, turpat novērojam arī Autoliste MAD komandu laiski dzerot kafiju.
nākamā pietura — X-1 punkts ar torni. kartē sazīmētā vieta gan mazliet vieš neuzticību, jo kartē iezīmēts nevis tornis, bet gan kapi. tomēr uztraukums bija nepamatots, jo jau pa gabalu blakus kapu kalniņam ir saskatāms triangulācijas tornis. īpaši tuvu piebraukt nevar, nākas iet mazā pārgājienā cauri kapsētai, kaut mazliet kliedējot tās drūmo ikdienu. starp torni un kapsētu novērojam “neiekāpiet dzīvniekā” objektu, kurā tomēr kāds bija pamanījies iekāpt (tiem kuri nezin, tad tā ir tāda slēpņotāju folklora, par beigtiem lopiņiem). pie torņa atrodam arī kontrolpunta plāksnīti, norakstam kodu un braucam prom. vēl ir nedaudz laika, kurā vel jāpaspēj savākt atlikušie F punkti, un vēl kāds O vai D pa ceļam. atkal jābrauc cauri bauskai, un šoreiz pa priekšu nesteidzas sarkans golfiņš, ļoti pieklājīgi visur apstājoties un visus palaižot. brīdī, kad izdodas to apdzīt, aplūkojam arī pie stūres sēdošo kundzīti ar adīkli rokā, acīmredzot valdziņš bija nomucis, un bija vairāk jākoncentrējas uz adīkli, nekā uz ceļu. tiekam ārā no bauskas, un uzņemam kursu rundāles virzienā — pretējā virzienā aiztrauc Mazliet cita servelāde — ar mazu pieturu kaucmindē. tur es vēl nekad nebiju bijis, bet dzirdējis gan biju — dažas personas dažkārt mīl pieminēt šo vietu sakarā ar kaucmindes mājsaimniecības tradīcijām. muižas ēku komplekss brīnišķīgs, tikai nolaists gan. papriecājamies, pierakstam atbildi uz jautājumu, un laižam tālāk uz ziedoņiem, kur upes malā jāmeklē betona bluķis (O-05). bluķi atrodam ātri un steidzamies tālāk, meklēt rundāles fotopunktu F-02. izskrienam cauri pilsrundālei, atrodam pareizo ceļu, un meklējam caurteku. caurteku atrodam, visas malas nomīdītas, jābrīnās, ka kāds vēl nav pamanījies ieplunkšķēt grāvī. pierakstam arī šeit rodamo atbildi uz jautājumu, sākam štukot, ko vēl tādu var paspēt nepilnas stundas laikā. turpat netālu ir O-14 un O-12, kurus arī atrodam, jau pie pirmā no tiem satiekot Lūzumpunkta komandu. Vēl laiks pietiek, un braucam uz sviteni pēc F-01, O-13 un D-01. visu laiku astē sēž un pakausī elso Lūzumpunkts, kuri no pēdējā punkta (D-01) aizbrauc pirmie. mēs gan viņus atkal noķeram pie kādas no baznīcām ceļa malā, kur Lūzumpunkta komanda iet meklēt mums nezināmu kontrolpunktu, un ta ka mums nav skaidrs, ko te jāmeklē, braucam tālāk — līdz finišam knapi pusstunda. grants ceļš gluds un gandrīz taisns, līdz pēkšņi kāds ir ierīkojis strauju līkumu — būtu pamanījis brīdi vēlāk, būtu jauns, taisns ceļš. īsti nav pa ceļam, bet tomēr nolemjam riskēt, un sameklēt dižkoku punktā I-052. garā diena dara savu, un karte vairs īsti nesinhronizējas ar dabu, nākas mazliet pariņķot, līdz atrodam īsto sānceļu, kurš ved līdz dižkokam. ceļš gan izskatās pabaiss — dubļi sasaluši neiedomājamās kombinācijās, kratamies un lēkājam palēnām uz priekšu, bet pirmajā krustojumā man pietiek — neesam vēl pusceļā, bet šitas viss būs jākratās atpakaļ. meitenes aiziet ar kājām — ta noteikti būs ātrāk, es tikmēr lēkājot pār sasalušajām risēm un mēģinot neko svarīgu nesalauzt cenšos apgriezt auto. knapi paspēju apgriezties, kā meitenes jau ir atpakaļ — tas tiešām bija ļoti ātri, un nu varam steigties uz finišu. desmit minūtes līdz finišam ir ļoti daudz, tāpēc iebraucam vēl bauskas stadionā pie I-051 noskaidrot “cik gariem cilvēkiem nav jāpieliecas ieejot pa šīm durvīm”, (tur satiekam arī T’Rubu) un, atkal saucot lēnīgos bauskas autobraucējus visādos vārdos, steidzamies uz finišu.
kārtējo reizi CDT pasākums ir pārvērties par neaizmirstamu piedzīvojumu un lieliski izmantotu laiku, tā ka tagad atliek ar nepacietību gaidīt nākamo
Paldies CDT!

mūsdienās ar lietu nevienu nepārsteigsi, bet agrā sestdienas rītā braucot uz ziemeļiem, apmēram pie siguldas sāka parādīties ar pabiezu sniega kārtu klātas automašīnas, un pēc brīža jau arī no gaisa krītošais lietus pārvērtās par sniegu, un līgatnē jau varēja slēpot. mūsu mērķis gan nebija ziemas prieki bet gan dalība CDT LGT pasākumā — konkrētā kontrollaikā piebraukt pēc iespējas tuvāk reģionā starp siguldu un cēsīm izsvaidītiem imagināriem kontrolpunktiem. pie līgatnes pārceltuves papriecājāmies par ziemu, pierunājām ierīces darboties un aidā mežā. pie tuvākajiem punktiem piebraucām gana ērti un tuvu, līdz pat nullpunktam, taču gadās arī pa kādam, kurš nav piebraucams par ar foresteri — gaujā uz salas, vai nesasniedzamā meža vidū. bija arī sasniedzams meža vidus, piemēram viens punkts bija ietrāpījis četrmetrīgu latvāņu meža vidū aiz pamestas fermas. mazu gabaliņu aiz latvāņu meža ieskautās fermas, noslidinoties gaujas ielejā pa mālainu meža ceļu, bija iespēja nokļūt pie vienreiz sasniedzama kontrolpunkta. par laimi Zais nobremzēja gandrīz laicīgi, un atpakaļ stumt sanāca tikai mazliet, toties mēs ar Laurittu bonusā tikām pie dabiskas kamuflāžas. bija arī drosmīga ekipāža ar hondu, kura norullēja lejā līdz pašam punktam, un tā arī tur palika līdz vēlam vakaram, kamēr tika atrasts braukt spējīgs traktorists, kurš viņus atkal uzvilka kalnā. bet mēs tikmēr apbraukājām vēl tādas ne pārāk interesantas vietas kā dzelzceļa pārbrauktuvi, kura vairs nav dzelzceļa pārbrauktuve, dažus iedomātos tiltus un ietalkojām auto bagāžniekā pāris maisus ar mēsliem no meža. diemžēl prieki par atrastajiem punktiem nebija diez cik ilgi, un slaidi laižot lejā no kalna, cauri dubļu plančkai pāris laukakmeņi dobji pieklauvēja pie auto apakšas, un rezultātā Zaisa smilšu krāsas subārs kļuva par nekustāmo īpašumu ar pilošu eļļu.

pēc īsas apskates izrādījās, ka pārsists tikai eļļas filts un iemīcīts karteris — tātad nekas kritisks, problēma risināma. tika veikts glābejzvans Pēterim, un izštukota shēma ātri aizskriet uz lielpilsētu cēsis pēc filtra un eļļas kanniņas, taču kā izrādās daba, tad cēsīs pulksten piecos vakarā visi sen jau dzer alu, un visi veikali ir slēgti. kamēr Pēteris ar Līvu vizināja Zaisu pa cēsu veikaliem, mēs ar Laurittu palikām pieskatīt auto, un kliedējot garlaicību, palīdzējām tikt slidenajā kalnā vienam pasākuma dalībniekam ar volvomobīli. atgriezušies Pēteris ar Zaisu nolēma, ka nemocīsies vilkt kalnā bez eļļas palikušo auto, bet brauks taisni apkārt, jo kautkāds ceļa jau tur ir, neskatoties uz ceļazīmi “strupceļš pēc 2,5 km”. tā nu šņorē, kura laiku pa laikam atkabinājās, un dubļiem bagātīgi nošķiesti arī finišējām skaļupēs, turklāt arī ne paši pēdējie — ar traktoru no gravas izvilktā honda ieradās vēl kādu pusstundu vēlāk. kamēr pasākuma dalībnieki sarīkoja negaidītu masveida uzlidojumu atpūtas nama kafejnīcai pieprasot sīpolklopšus, zupas un kafijas, organizatori saskaitīja cik nu kuram tie punkti sanākuši, un ap astoņiem vakarā tika sveikta uzvarētāju komanda — Lavas katls.
vakara noslēgumā vēl izgājām ekskursiju pa pazemes bunkuru, apskatījām senlaiku relikvijas un apčamdījām tanku motorus, un tad jau bija arī laiks braukt mājās.

ja dedzināt benzīnu tad ar baudu — un kas var būt aizraujošāks par joņošanu pa naksnīgu pārdaugavu meklējot kontrolpunktus un pildot dažādus speciālos uzdevumus? tādi prieki tika izbaudīti naktī no sestdienas uz svētdienu CDT rīkotajā Polārlapsas spēlē. āķis lūpā jau bija no iepriekšējām reizēm, līdz ar to arī mazliet pieredze un tehniskais nodrošinājums pilnvērtīgai dalībai pasākumā — četrriteņu transportlīdzeklis, mobīlais internets, dators, pāris gps uztvērēji, kompass un lāpsta. un pats galvenais, protams, ir laba komanda. ierašanās starta vietā plānota mazliet pēc saulrieta, tāpēc, kamēr vēl gaišs saspraužam visus vadus, saslēdzam visu ko jāsaslēdz, maza instruktāža, tīmbildings un īss ievads datorlietošanā. brīnumainā kārtā viss strādā, varam sākt piedalīties. starta vietā ierodamies laicīgi, pieklājīgi sasveicinamies ar pazīstamiem cilvēkiem un kļūdas pēc arī ar dažiem nepazīstamiem, bet nu viņi konkurenti tāpat, piereģistrējam sevi un mazliet paizklaidējamies aplūkojot muzeja eksponātus. es laikam nepieminēju, ka sapulcēšanās notika dzelzceļa muzejā, kurā, man kauns atzīt, es līdz šim vēl nebiju bijis. klātesošajiem par pārsteigumu pasākumā piedalās arī GatisK, līdz ar to pirmā vieta skaidrs kam, pārējie varēs pacīnīties par vietām sākot ar otro. (tiem kuri nav lietas kursā — GatisK ir latvijas ģeokešeru leģenda, slēpņotājs nr.1, supermena brālēns un visādi citādi labs cilvēks, un parasti sacensībās ieņem pirmo vietu). pēc īsas dalībnieku sapulces, atbildēm un jautājumiem zālē paliek pa vienam komandas pārstāvim, pārējos palūdz aiziet prom. no mūsu komandas paliek Ieva. pēc minūtēm piecpadsmit arī viņa ir klāt, un varam sākt. zālē palikušajiem ir izdalītas audiokasetes ar klausāmu informāciju par pirmā punkta koordinātēm, un autostāvvietā ir manāma panika, jo kā izrādās, mūsdienās šādu formātu nav kur bāzt, līdz ar to tiek meklēti radi un draugi ar ejošiem kasešu magnetofoniem. mūs šis jautājums nesatrauc, jo kā jau premium klases auto, bmw pat vistrūcīgākaprīkotajos automobīļos var atrast “bmw business” audiosistēmas ar kasešu atskaņotāju. tā nu lieki nekavējamies, spraužam iekšā, klausāmies un lēnām sākam braukt. kamēr skan kasetē ierakstītais sviests Ieva izstāsta, ka zālē klātesošajiem demonstrēti dažādu vietu satelītattēli, kuri jāatpazīst un tajos jāmeklē kontrolpunkti pēc atmiņas. Ieva veiksmīgi visus ir atpazinusi, un viens no tiem ir tepat aiz stūra — mūkusalas aplī, pa vidu. to arī nolemjam paņemt pa ceļam uz starta punktu. noparkojos nestē un skrienu piereģistrēt kp. plāksnīti ar QR ornamentu atrodu ātri, telefons arī to ātri atpazīst, bet piereģistrēt nevar. sasodīts, kautkas nav labi! vēl pāris neveiksmīgi mēģinājumi, tad atmetu ar roku, pierakstu kodu un skrienu atpakaļ. pa to laiku meitenes ir noklausījušās raidījumu, un uzzinājušas kurp jābrauc — pirmais KP atrodas lidostas skrejceļa dienvidu galā, pie caurtekas. izklausās tālu, bet neko darīt, braucam turp. diez cik tuvu piebraukt nevar, tāpēc pēdējos trīssimts metrus nākas cilpot kājām. KP atrodu, piereģistrēju un spēle var sākties! lai tiktu pie nākamo KP koordinātēm, ar 25 minūšu intervālu nākas noķert tiesnešu auto, sekojot viņu atrašanās vietai uz kartes. tas mums pāris reizes izdodas, pa starpu ienirstot āgenskalna ieliņu labirintā un paslidinoties zasulaukā. diemžēl turpmāko spēles gaitu izmaina nepareizi izvēlēts piebraucamais ceļš kontrolpunktam lucavsalā — punktam piebraucam klāt ļoti tuvu, bet tur arī paliekam. sākas rotaļas sniegā, gan ar lāpstu, gan bez, stumt palīdz arī labais cilvēks no konkurentu komandas, bet tas daudz neko nedod, sniegotajā pļavā uzkavējamies nepilnu stundu, līdz kamēr ierodas glābējpatrols, kurš mazliet paminstinājies sadūšojas forsēt sniegoto pļavu, un apbraucis mūsu auto paņem mūs trosē vilkt ārā, tuvāk civilizācijai. džips brauc uz priekšu, es atmuguriski aiz viņa, un protams, ka redzamības nekādas, jo divi izpūtēji nodrošina lielisku miglas aizsegu, kas rezultējas ar nelielu “buc”. skāde nav liela, bet nepatīkami tomēr. tikuši ārā uz cietzemes, saprotam, ka nu ir jāsāk stresot, jo laika vairs nav, daudz kas vēl jāpaspēj un pēc piecpadsmit minūtēm jābūt jaunmārupē uz speciālo uzdevumu “aukstās virves”. nedaudz pārkāpjot csn (kamēr neviens neredz) joņojam uz jaunmārupi, un ierodamies minūti minūtē. par laimi, iepriekšējā komanda jau dodas prom, un mums lieki drebināties uz zemes nesanāk, jo piedāvājumā ir divi lieliski uzdevumi no augstasvirves.lv. pirmais ļoti vienkāršs — pa nelielā augstumā virs zemes starp diviem stabiem nostieptu virvi diviem komandas biedriem jānoiet katram no sava gala uz pretējo, pa vidu samainoties, turklāt katrs turēties drīkst tikai pie trešā staba piesietas virves gala. nekā sarežģīta, bet mēs nolažojam un nokrītam. neko darīt, ejam tālāk. otro uzdevumu var izvēlēties — vai nu vienkārši uzkāpt stabā un nostāties uz tā, jeb grūtajā variantā noiet divatā pa diviem paralēli iekārtiem baļķiem turoties tikai vienam pie otra. izvēlējāmies otro variantu, un ar Ievu kāpām augšā. pirmkārt bija auksts (~ —20°C) otrkārt bija ļoti bail. man vispār ir ļoti bail no augstuma, tāpēc ļoti vajadzēja saņemties atlaist roku no troses un balstot vienam otru pāriet baļķiem. (patiesībā jau tas viss ir galvā). sajūtas neaprakstāmas. ā, tas laikam bija adrenalīns, jā, pareizi. lūk, tātad paveikuši šo varoņdarbu, kurbulējām auto, lai pēc īsa pārlidojuma paspētu uz nākamo specuzdevumu kleistu mežā — klasiska orientēšanās distance ar karti un kompasu, un tikai pieciem KP, no kuriem jāatrod vismaz viens. daudz nedomājot, ieskrējām, atradām vienkāršāko un fiksi prom uz nākamo uzdevumu daugavgrīvas cietoksnī. daugavgrīvas cietokšņa pazemes bunkuri un ejas jau bija izložņātas senāk, kā arī par ūdenstorni pārbūvētais baznīcas tornis iepazīts no dažādiem skatu punktiem, bet šoreiz uzdevums bija mazliet savādāks — klausoties veco labo kasešu pleijeri, gluži kā muzeja audiogidu, jāiet turp, kur liek stāstnieks, un pa ceļam jāatrod kontrolpunkti ar kompostieriem. uzdevums interesants, bet laika trūkuma dēļ sakniebām tikai trīs punktus un skrējām tālāk. vēl pāris reizes noķērām lapsu, atradām dažus punktus un ieradāmies uz pēdējo speciālo uzdevumu, kas bija iepriekš zināms kā regularitāte. vairākkārt dažādos pasākumos ir gadījies braukt, un kautkā par šo disciplīnu sajūsmā neesmu, un tāpēc diez ko nealku pēc šī uzdevuma, taču ierodoties startā, mūs sagaidīja patīkams pārsteigums — šoreiz regularitāte bija izpildāma ar ragavām. Laura uz ragavām, es pie vilkšanas, Ieva ar hronometru un leģendu pa priekšu un aidā! kaut arī trase nebija neko gara (toties kalnaina), piekusu diezgan ātri, bet kontrollaikos iekļāvāmies gandrīz perfekti. nu jau arī līdz finiša laikam vairs tik stunda, tā ka salasam atlikušos puntus un 02:40 nesteidzīgi finišējam. rezultātā no astoņpadsmit komandām ierindojamies devītajā vietā. mazliet škrobe par pļavā zaudēto stundu, kas diezgan stipri iegrieza, bet paši vainīgi — tā ir, kad nedomā ar galvu
visādi citādi pasākums godam, un astoņas stundas paskrēja nemanot.

mēs braucām šitā:

CDT Polārlapsa – Ezīši Miglā

sestdiena tika pavadīta nepārtraukti joņojot dzelzs kastē pa baldones smukajiem meža ceļiem CDT BLT ietvaros, meklējot lielvārdes jostas fragmentus, kas īstenībā bija QR kodi, un reģistrējot tos ar telefonu kā atrastus. brīnumainā kārtā ceļi, kaut arī bija lijis, bija sausi un labi braucami, un pat vietām pa stigu braucot, netika novērotas norakšanās tendences. finālā starp piecām ekipāžām dalīta pirmā vieta, nedalīts šampis un otrs labākais laiks!
pēc šampanieša un momentfoto saņemšanas, izmantojot gadījumu, mājupceļā no finiša tika nolemts atrast pāris slēpņus, kuri arī tajā pusē netrūkst. pāris pirmie sanāca tā neko, gan piebraukšana laba, gan arī vēl bija saules gaisma, taču ar dzelzāmura dzirnavām tik gludi negāja. pirmais beidzās ceļš, jo arī tik tālu, cik es tajā iebraucu ļoti sen neviens nebija braucis, un tālāk vienkārši bija sakrituši koki, citādi jau varētu pastumties vēl uz priekšu. atlikušie 150 metri bija līdz acīm aizauguši ar nātrēm un krūmiem, kā arī tajā klajumā dzīvo izcili resni kurmji, jo visa pļava bija ar lieliem ciņiem no vienas vietas. izlauzāmies cauri biezoknim un pārbridām dubļugravai, atradām pareizā krasta drupas (upe jāforsē nebija) un lauzāmies atpakaļ uz auto. nākamā pietura bija dzelzāmura medību pils slēpnis, bet tas tumsā rokās nedevās un arī abiem gps uztvērējiem bija piemeties pilnmēness vadātājs, tāpēc šis tika atlikts citai reizei. vēl plānā bija paviesoties iecavas tilta augšpusē, pavērot, kā precīzi 23:00 uz šosejas nodziest gaisma un metāla konstrukcijas vidū sačamdīt burciņu.
arī svētdien nebija miera, un mazliet pabraukāju pa savu rajončiku, kurā saradies vesels lērums neatrastu slēpņu. pirmais bija priedē pie carnikavas — ļoti sen nebiju tik augstu kāpis kokā, gluži kā bērnībā, kad tā bija ikdienišķa nodarbe. nākamais bija dzelzceļa tiltā lilastē — gluži parasts tilta slēpnis, un vakar a nagla — “miera osta” ādažu poligona vienā stūrī, 600 metri pa mēreniem brikšņiem, palēcieni pāri purvelim, cīņa ar odiem un citiem mošķiem, un viss pārējais, kas sastopams mežonīgajā latvijas dabā. arī šajā vietā gps izdomāja paspēlēt aklās vistiņas, ta ka minūtes piecpacmit pariņķoju pa purvu, līdz nonācu pie īstā celma. vispār jau tas bijs CELMS. tāāds liels un varens, turklāt ar slēpni! nu un atkal 600m caur brikšņiem atpakaļ, saulriets ādažu poligona stepē, uzsmaidīju korķī stāvētājiem pirms gaujas tilta virzienā uz rīgu, un nedēļās nogale ir izdevusies!

sestdiena palidoja vienā acu mirklī, un vēl tagad ir sajūta, ka tas viss notika pilnīgi citā dimensijā, kā labā spraiga sižeta kino. piedzīvojums saucās CDT Lapsa Simtiem un izpaudās kā intensīva dažādās vairāk vai mazāk ievērības cienīgas vietās paslēptu un nepaslēptu kontrolpunktu meklēšana, kā arī tiesnešu mašīnas izsekošana un ķeršana izmantojot internetā pārraidītu atrašanās vietas gps signālu, vienkāršiem vārdiem runājot — kā filmās rāda, kad uz ekrāna var redzēt, kur pārvietojas izsekojamais objekts. pasākumam atvēlētās desmit stundas pagāja nemanot, liepāja tika izbraukāta no viena gala līdz otram apmēram piecas reizes, tika pabūts stadiona katakombās, karostas graustos, ziemeļu fortos, ezerā uz mola, vecpilsētā, ostmalā, torņos, mazliet grobiņā, mazliet kapsēdē, mazliet šķēdē, zem tilta, uz jumta, ar velosipēdu, pie bungām, lidostā, pagrabos, riepās, mežā, aiz garāžām un vēl, un vēl… un pa starpu onlainā tv3 mājaslapā tika vērota hokeja tiešraide, kas arī sagādāja zināmu prieka devu. finišējām tieši laikā, respektīvi pirms saulrieta, ieapēdām organizatoru sarūpēto zupu, piecpadsmit reizes noskatījāmies hokeja spēles labākos momentus, pārspriedām piedzīvojumus, un saņemot paziņojumu, ka rezultātu apkopošana mazliet kavēsies, devāmies izbraucienā uz liepāju sameklēt pāris slēpņus un samedīt kautko ēdamu. pēc stundas pienāca vēl viena īsziņa, ka rezultāti tomēr nebūs tik drīz zināmi, un tika pieņemts lēmums doties pie miera. naktī nežēlīgi pārsalu, kaut arī bija divas vilnas segas un beigās vēl jaku uzmetu pāri, neapkurinātā cellē bija vēsāks nekā ārā, toties svētdienas rītā saulīte sildīja diezgan braši, tā ka siltums atkal ielija kaulos. atpakaļceļš bija līkumains ar vairākkārtēju apstāšanos un kāpšanu torņos, tiltos un citu objektu apskati, kas bija vistiešākajā veidā saistīta ar slēpņu meklēšanu un jautri pavadītu laiku. ap pusdienlaiku mana jautrība beidzās ar neciešamām galvassāpēm un vispārēju nelabumu, bet ko nu par to. divas dienas pavadītas godam, nobraukti 700+ km, gūti simtiem iespaidu un pozitīvu emociju, kārtējo reizi aplūkota liepāja un atklātas jaunas vietas, kur būs vēlreiz jāatgriežas un apskatei jāvelta mazliet vairāk laika. lielum lielais paldies organizatoriem — CDT, un komandas biedriem calibra666!