tipisks burjats. fotogrāfēja Zais. vai arī Ucis?

2011.gada 7.jūlijs, oļhonas sala

šī bija diena, kad aptaujājuši vairākas instances, tajā skaitā pastu ar vāciski runājošu pastnieci, konstatējām skumju faktu, ka baikāla tūrisma metropolē hužirā tiešām nav neviena bankomāta, un nekādu iespēju veikt neskaidras naudas norēķinus. pārskaitījām Lienes naudu (viņa bija vienīgā ar skaidru naudu) — sanāca tieši trijām biļetēm līdz irkutskai un vēl par viesnīcu norēķināties. autonomas, velonomas un citi prieki automātiski nosvītrojās, un nekas cits neatlika, kā doties nelielā pastaigā uz kalnu ezeriņu salas vidienē, nieka 12 km taisnā līnijā. pasākums gan mazliet ievilkās, un 22 kilometrus nočāpojām nieka septiņās stundās, reāli aplaužoties pie dubļainas plančkas gaidītā ezera vietā. noguruši un izslāpuši iznācām uz lielceļa un uzsākām soļot hužiras virzienā, apdzenot līdzīgu tūristu grupu. kādu laiku uz šosejas bija miers un klusums, jo satiksmes plūsma ir atkarīga no prāmju kustības. tad vienā brīdī tālumā parādījās pirmās mašīnas — acīmredzot bija pienācis prāmis. sākām stopēt, un jau kāda otrā mašīna apstājās un paņēma Lauru un Lieni, bet pēc divām minūtēm arī es jau sēdēju nākamajā auto. par to tad arī stāsts.
auto pats bija diezgan svaigs japāņu parketnieks, marku nepateikšu, kurš viņus visus var atšķirt. japāņu auto taipus urāliem jau nav nekas īpašs, bet šis konkrētais, atšķirībā no vairākuma, bija ar stūri kreisajā pusē. pie stūres sēdēja tāds kā vietējais uzņēmējs, kungs ap gadiem piecdesmit, baltā kreklā ar šlipsi, un viņam blakus, cik varēju noprast no sarunas — viesis. abi divi bija visīstākie burjati — tādi, kā bildē, bet runāja čista krieviski. knapi biju apsēdies, kā jau atskanēja jautājums: “no kurienes tu esi?” atbildēju, ka no rīgas, un pie stūres sēdošais vīrs pilnīgi palēcās: “kā, no pašas rīgas? šitā te ar kājām, vai?!” atbildēju, ka tomēr nē, esmu ieradies ar auto, bet redz tā gadījās, ka auto tagad brauc bez manis. turpmākā saruna gan vairāk pārvērtās par pie stūres sēdošā kunga stāstu savam viesim par latviju, ik pa laikam paprasot man apstiprinājumu. stāsts bija apmēram sekojošs: “o, latvija, jā, vieglas uzvedības sieviete, tur ir skaisti! es tur biju divas nedēļas septiņdesmit ceturtajā gadā, vepils, ja, pareizi? divsimts kilometrus no rīgas, vaine? jā, nu vepils ir fantastiski skaista pilsēta — jūra, ielas asfaltētas, vieglas uzvedības sieviete, gājējiem trotuāri, viss vieglas uzvedības sieviete, tīrs, kārtīgs, eiropa, vieglas uzvedības sieviete uz vīrieša dzimumlocekļa! pareizi? ieej veikalā, a tur, vieglas uzvedības sieviete, plaukti pilni, cilvēku nav — es uzreiz, vieglas uzvedības sieviete, divas pakas uz māju nosūtīju! un kādi tur ir ceļi, vieglas uzvedības sieviete, asfalts gluds kā galds, vieglas uzvedības sieviete, nevienas bedrītes, var reāli atvilkt uz vīrieša dzimumlocekļa, ne tā kā te, vieglas uzvedības sieviete, pa bedraino granteni. un tur arī, kārtība, vieglas uzvedības sieviete, viņi neskrien, ievēro noteikumus! autobuss trīs stundas līdz vepils brauca, es, vieglas uzvedības sieviete, šoferim saku — ko tu nebrauc ātrāk? a viņš man, vieglas uzvedības sieviete, atbild, ka te ne vīrieša dzimumlocekli ātrāk nedrīkst! iedomājies? es tak, vieglas uzvedības sieviete, tur pa pusstundu būtu aizbraucis, vieglas uzvedības sieviete!” tādā stilā viņš turpināja sajūsmināties par latviju vēl kādu brīdi, līdz atkal pievērsās man: “klausies, a kā jums tur visi šitie armēņi un azerbaidžāņi, daudz sabraukuši?” “nē” atbildu, “tie pie mums nebrauc”. atzinīgi pakratījis galvu vīrs noteica “pareizi ir, tos čurkas nevajag laist iekšā! mums gan te, vieglas uzvedības sieviete, viņu pilns!”

Baikāls 2011, 19.diena

2011.gada 4. — 5.jūlijs, Severobaikaļska, Ņižņijangarska.

pēc četrpadsmit dienu brauciena, stāvot baikāla krastā, bija skaidrs, ka atlikušajās astoņās dienās nekāda ekskursija un akmeņu krāmēšana austrumu krastā vairs nespīd, pārāk riskanti un varam nepaspēt uz lidmašīnu. lai šīs astoņas dienas padarītu krāsainākas un dažādotu izmantoto transporta klāstu, nolēmām daļu baikāla šķērsot ar kuģi. neatceros, no kurienes bija šī informāciju, taču mītiskais kuģis no severobaikaļskas uz irkutsku tika minēts kā iespējamais evakuācijas plāns kopš paša ekspedīcijas sākuma, bet nekādas sīkākas informācijas par baikāla kartē iezīmēto raustīto kuģu ceļu nebija. tad nu ceturtā jūlija rītā, uzreiz pēc brokastīm (~ap 14:00) sākām aptaujāt satiktos vietējos iedzīvotājus. pirmie uzradās paši, mēs vēl nebijām novākuši mīlestības kalnā uzslieto nometni, kad ar žiguli ieradās trīs ne pārāk skaidri vīreļi. sākumā bija parasta saruna ar apstākļu noskaidrošanu, kas mēs tādi un kāpēc, un vai var apbraukt apkārt baikālam, un kādi otrā pusē ceļi un tā tālāk, līdz nonācam pie jautājuma par kuģu satiksmi ar irkutsku. es uzdevu tiešu jautājumu, vai tāds kuģis vispār ir, kā viņu var atrast un kad viņš iet. vīri rādīja mazliet apjukušas sejas, un sniedza ne pārāk skaidras atbildes — “jā, komēta iet, katru otro dienu, kad biju maziņš, ar mammu braucām uz irkutsku, jā. piestāj tur, kur agrāk bija zvejas osta, tagad armijas daļa.” ļoti aptuveni paskaidrojumi. līdzīgas atbildes saņēmām arī no vairākiem citiem pilsētā sastaptiem cilvēkiem, tika minēti dažādi atiešanas laiki un dienas, arī aplūkojot norādīto piestātni neko jaunu neuzzinājām — nekādas norādes, ka te vispār kāds kuģis piestāj. aprunājoties vēl ar dažiem vietējiem “jūrniekiem”, uzzinājām ka pāris reizes nedēļā komēta te garāmbraucot piestāj, bet var arī nepiestāt, tāpēc labāk doties uz ņižņijangarsku, kur tam kuģim ir tāds kā galapunkts. ņižņijangarskas piestātnē arī nekas neliecināja par regulāriem pasažieru pārvadājumiem — tukša piestātne, ar dažiem zvejas kuģiem un laivelēm. galu galā tomēr izdevās atrast kompetentu personu, pat vairākas — piestātnes sargu būdā rezidējošās tantiņas apstiprināja komētas esamību, un ka tā kursē divreiz nedēļā — trešdienās un sestdienās, un atiet 7:40. un kas pats interesantākais — trešdienas rītā uzkāpuši uz kuģa ko mēs ieraugam? jā tas ir kuģa kursēšanas grafiks, ar precīziem pienākšanas un atiešanas laikiem! jo kur gan vēl to sarakstu lai liek, ja ne uz kuģa?

tieši tāda pat situācija atkārtojās arī baikāla otrā galā, kad gaidījām prāmi, lai pārceltos no ļistvjankas uz portbaikālu — atnācām uz norādīto vietu, kur tikai pielietojot dedukciju, jeb kā to krievijā dēvē — čuju — var nojaust, ka tā ir prāmja piestātne. pulkstenis rādīja tā ap sešiem vakarā, pūta auksts vējš un taisījās uz lietu. no prāmja ne miņas. un arī citu braukt gribētāju nav. tā mēs notirinājāmies kādas divas stundas, līdz piestātnē ieradās vēl viena dāma, kura ievīstījās ciešāk savā vējjakā un nolīda aizvējā pie krūmiem uzpīpēt. pēc viņas nesteidzīgās uzvedības varēja saprast, ka viņa kautko gaida, un iespējams, ka prāmi. tāpēc gāju pavaicāt, vai šovakar prāmis vēl būs, un cikos. jā, viņa apstiprināja, prāmis būšot 20:45, vēl mazliet jāuzgaida. un tieši tā, ap 20:40 piestātnē pēkšņi saradās lērums brauktgribētāju, daži pat ar auto, un upes pretējā krastā parādījās ilgi gaidītais prāmis. un ko mēs ieraudzījām uzkāpuši uz prāmja? jā, elegantu, kokā grebtu prāmja kustības sarakstu.

kā atklājās atgriežoties rīgā, lai arī cik dīvaini tas neliktos, pakaļpalicēji, konkrēti mūsu radiocilvēks Raimonds (tas kurš autoziņu raidījumos stāstīja visādus faktus) pat bija pamanījušies augstāk minēto kuģu sarakstus uzrakt pat internetā.
tātad, ja ir plāns krievijā pabraukt ar kuģi, tad jārēķinās ar visnotaļ rūpīgu izpētes un novadpētniecības darbu, jārezervē pāris dienas brīva laika un jābruņojas ar pacietību un piemērotu apģērbu.

11.jūlijs, irkutska
izkāpuši no burvīgā vilciena tieši irkutskas centrālajā stacijā, kura atrodas galīgi ne pilsētas centrā, pēc īsas apmaldīšanās un vairāku uzmācīgu “хотел, приват румс, апартментс, такси ту ольхон, байкал плиз” atšūšanas iekāpām tramvajā lai tiktu pāri upei uz pilsētu. nekādas konkrētas vīzijas kurp doties nebija, prtg brālēna telefons joprojām klusēja, tā ka nolēmām meklēt kādu lētu viesnīcu. stacijā iegādātais pilsētas plāns arī nekādu skaidrību neieviesa, tāpēc pabraukuši ar tramvaju, vadoties pēc sajūtām, kāpām ārā, un turpinājām ceļu kājām, vērīgi lūkojoties apkārt. diemžēl nekas neliecināja par tūrisma industriju un viesmīlību, ja neskaita labākajās sibīrijas dizaina skolas tradīcijās ieturētu greznu rozā grieķu — romiešu tempļu sajaukumu piecos stāvos ar zelta uzrakstu “гостиница европа”. paklīduši vēl kādus kvartālus nonācām tādā kā mikrorajona centra laukumā ar strūklakām un saldējuma kioskiem, skvēra soliņos pēc darbadienas atpūtās darbaļaudis, bērneļi bļaustīdamies lēkāja pa baseinu un vispār pilsētas ielās bija pārsteidzoši daudz cilvēku — rīgā pulksten deviņos vakarā visi jau godīgi skatās televizorā, nevis pie strūklakas dzer šņabi. kritiski nopētījuši relaksēto proletariātu, gājām prasīt ceļu tuvākajam taksistam. arī šoreiz taksometra šoferis bija atsaucīgs, saprata mūsu vēlmes un izstāstīja kā nokļūt līdz viesnīcai daļņevostočnaja ielā 22/2. izstāstīja, atzīmēja mūsu kartē un tā kā tas neesot pārāk tālu, tad piedāvāja mūs turp nogādāt par apaļiem simts rubļiem (~1.80 ls). mēs gan atteicāmies, jo tas jau ir tepat, tad viņš izstāstīja ceļu vēlreiz un vēl uzzīmēja shēmu. sirsnīgi patencinājuši devāmies norādītajā virzienā — līdz pirmajam luksoforam taisni, tad jāpagriežas pa labi un tālāk lejā no kalniņa pa postiševa bulvāri. garām veikalam “пятёречка” — tāds kā mūsu s.neto, tad vēl mazliet lejā, un tad gar piecstāvu mājām pa kreisi. jāatzīmē, ka viss rajons ir reāli līdzīgs ķengaragam, gan piecstāvu mājas, gan novietojums pie upes, un publika arī. nu lūk, tātad iegriežamies pa kreisi starp piecstāvenēm, bet uzraksti uz māju numuriem joprojām neliecina par daļņevostočnajas ielas klātbūtni, un arī nevienu sarkanu ķieģeļu jaunceltni tuvumā neredz. izejam cauri vēl pāris pagalmiem, un tā kā ainava nemainās, nolemjam pakonsultēties ar divām omītēm, kuras turpat apspriež kāpņutelpas notikumus. tantes mazliet izbrīnījās par mūsu jautājumu, un pirmais pretjautājums bija, vai mēs esam vācieši. piedāvājām minēt vēlreiz, un paralēli poļiem un čehiem tika piedāvāts arī diezgan tuvs lietuviešu variants. galu galā omītes viena otru pārtraucot gari un plaši izstāstīja, ka mums jāgriežas atpakaļ, un jāiet pilnīgi pretējā virzienā, jāšķērso postiševa bulvāris, tad gar vienu māju, tad gar otru, tur kur bija vecās ivanovnas buločnaja jānokāpj pa trepītēm un tad tik pa labi — tur arī būs tā daļņevostočnaja 22. labi, teicām paldies un griezāmies atpakaļ. visu atradām, nokāpām pa trepītēm, un jā — uz mājas rakstīts daļņevostočnaja 69! jē, tagadiņ tikai pārdesmit kvartāli un klāt būs. vienīgā nelaime, ka visi sešdesmitcikturtie numuri salikti iekšpagalmos uz daudzstāvu mājām, un cik var noprast tad slavenās daļņevostočnaja ielas vienā pusē, otrā pusē māju nav, un tuvumā arī neredz. tātad jāiet būs ļoti tālu. nogājuši trīs mājas, sastapām jauniešu bariņu, nu tādi galīgi vietējie pacani, ar šņabīti un aliņiem, viss kā nākas. ko tur daudz, jāuzdod kontroljautājums, vai mēs pareizi ejam. čaļiem, protams, arī prieks par jocīgajiem ārzemniekiem “а ты что — американец?”. uzklausījuši mūsu sāpi, džeki paši uz brīdi apjuka, un momentā nevarēja vienoties, kur atrodas prasītā adrese, taču beigās mums paskaidroja, ka ejam pilnīgi pretējā virzienā un jāgriežas atpakaļ, jākāpj pa trepītēm augšā, jāiet cauri cik tur tiem pagalmiem, jāšķērso postiševa bulvāris, nu tāda liela iela ar kokiem pa vidu, otrā pusē jāskatās kur sākas daļņevostočnaja iela, jo pāra numuri sākas no postiševa ielas uz otru pusi, uz šo pusi aiziet tikai nepāra mājas — “не ну ты неудивляйся, ты в россии.” gājām atkal atpakaļ, pa trepītēm, cauri pagalmiem, kuros arī sēdēja dažādu gadagājumu jaunieši un baudīja vasaras vakaru un jau kuro reizi ar neviltotu izbrīnu skatījās uz mums, un ne bez pamata, jo katru reizi mēs pagalmu šķērsojām citā virzienā. pie reizes apjautājāmies arī viņiem, un guvām apstiprinājumu, ka šoreiz ejam pareizi. šķērsojuši postiševa bulvāri, atkal nokļuvām omīšu pagalmā, taču šoreiz gājām vien tālāk. pie tuvākās daudzstāvu mājas tiešām bija 22 numurs, bet iela cita. un tā arī pie visām tuvākajām apkārtnes mājām numuri bija pilnīga randomā un ar dažādiem ielu nosaukumiem — lieliska vieta mistērijai. vēl apjautājuši pāris vietējiem iedzīvotājiem līdzīgus pretīmnācējus, beidzot uz vienas sarkanas ķieģeļu jaunceltnes ieraudzījām ilgi gaidīto viesnīcas uzrakstu. jā, tur tā arī bija, izvietojusies daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva labiekārtotos dzīvokļos par gana saprātīgu cenu — 2000 rubļiem (~36 lati, un tas bija vienīgais brīvais numurs, un turklāt arī dārgākais). pie viesnīcas ieejas atkal sēdēja ar dzērieniem bruņojies jauniešu bariņš, un skaļi izteica minējumus un komentārus, no kādas zemes mēs esam — angļi, amerikāņi, vācieši, un mazliet apsēdās, kad saņēma atbildi krieviski, lai izvēlas izteicienus, jo mēs visu saprotam.

irkutskas ķengarags, 12.07.2011

2011.gada 6.jūlijs, baikāls.
tātad, atvadījušies no tiem, kas paliek krastā, uzsākam kuģojumu no ņižņijangarskas uz oļhonas salu ar senlaicīga paskata siltumgājēju uz zemūdens spārniem, vārdā komēta-15 (Теплоход на подводных крыльях КОМЕТА). pēc Pētera minējuma, iepriekšējie 14 jau ir nogrimuši. pats kuģītis tiešām kā no kādas septiņdesmito gadu filmas, varbūt linolejs nomainīts. nu lūk. tātad, kā iepriekšējā vakarā tikām noskaidrojuši, tad izbrauciens līz oļhonas salai maksās 3400.00 rubļus (~62 latus), ko darīt, vajag. uzkāpjam uz kuģa, ieņemam vietas, pamājam palicējiem, pie mums pienāk stjuarte un piedāvā nopirkt biļetes. turklāt ir varianti — jums vajag biļeti, vai lētāk? protams, ka lētāk — nu tad 3000.00 (~54 lati).
iekārtojamies uz diezgan ilgu braukšanu, sešarpus stundas tomēr.

sēžam ar bufeti aprīkotā pakaļgala salonā, bufetē var iegādāties tēju, snikerus, alu un roltonus. bufeti, kā jau noprotat, apkalpo būdīga bufetniece, dažam klientam uzsmaidot lišķīgi piemīlīgu smaidiņu, cita virzienā atkal raidot dusmu zibeņus. kādu pusstundu pastrādājusi un papļāpājusi ar stjuarti, bufetniece nolēma uz trijām stundām slēgt ēdināšanas iestādi un iet atpūsties, iznākšanu no bufetes izveicot tupus izlienot pa mazām durtiņām zem letes. turklāt viņa to darīja tik veikli, ka knapi paspēju noķert kadrā.

ārā lija lietus un nekāda jaukā vasaras diena nebija, salonā visi drebinājās un daži pat pamanījās ievērties guļammaisos, un ar nepacietību gaidīja kad atvērsies tā sasodītā bufete, lai tiktu pie siltas tējas. precīzi 12:48, kā jau ar roku rakstītajā zīmītē bija solīts “bufet zakrit do 12:30″, ieradās bufetniece un veikli izšmaukusi pa zemletes durtiņām, sāka rosīties pa savu aizgaldu — uzlika varīties ūdeni un atšuva jau rindā gaidošos klientus, jo ūdenim taču ir jāuzvārās, smērēja desmaizes un jautri čaloja ar stjuarti. mēs skatoties kā top desmaižu kalns, nospriedām, ka varbūt tomēr te būs tāda ekstra kā lidmašīnā, un izdalīs pārsalušajiem pasažieriem vismaz tēju ar kādu desmaizi, bet nē, nē, nesapņojiet, desmaižu kalns pazuda bufetnieces un stjuartes māgās. salona pretējā stūrī sēdošais jauneklis, ar kuru iepazināmies mazliet vēlāk, vārdā Paša, vienā brīdī neizturēja, un piegāja pie bufetnieces kautko runāt. bufetniece uz brīdi pazuda kautkādās blakustelpās un atgriezās ar zili rūtotu vilnas segu. acīmredzot tas nebija gluži gaidītais, un no Pašas stūra atskanēja diezgan agresīva lamāšanās, precīzi saprast neko īsti nevarēja dēļ skaļā dzinēju trokšņa, bet nu bufetnieces balss Pašu pārspēja vismaz divreiz. kā Paša pēc tam atstāstīja, tad viņš esot izteicis nosodījumu par zemo servisa līmeni attiecībā pret cenu, un vai tad tiešām nevar ieslēgt salonā apkuri, jo taču visi jau ir pārsaluši, uz ko dabūjis pretī diezgan labu vētru. visu atlikušo ceļu bufetniece viņam ik pa laikam veltīja iznīcinošus skatienus.

2011.gada 11.jūlijs, sļuģankas dzelzceļa stacija, pirmais cēliens — biļešu kase.
pavadījuši pēdējo nakti baikāla krastā, posāmies braukt uz irkutsku, un ne ar ko citu, kā ar vilcienu. iepriekšējā vakarā bijām izpētījuši dīvaino vilcienu sarakstu ar kādiem padsmit dažādiem vilcieniem, bet tā arī gudrāki nekļuvām — tālsatiksmes vilcieniem pienākšanas un atiešanas laiki pēc maskavas laika, stacijas pulkstenis arī rāda maskavas laiku, bija slinkums rēķināt, cikos tad nāk tas vilciens uz irkutsku. tā nu no rīta sagaidījām brīdi kamēr nelīst, salocījām telti un teciņiem uz staciju. stacijā, uzmetuši īsu skatienu nesaprotamajam vilcienu sarakstam nolēmām rīkoties vienkāršāk — iet pirkt biļeti uz pirmo pareizajā virzienā ejošo vilcienu. domāts darīts, skatos — kase ir, un kautkāds vīrelis pērk biļeti. nu lai pērk, nodomāju, un nostājos kādu metru aiz viņa, nu kā pie mums bankā ierasts, lai netraucētu kungam operēt ar pa visu leti izklāto maka saturu un tā. jāpiezīmē, ka konkrēta telpa diezgan paliela, labiekārtota, divas kases pie vienas sienas, vilcienu saraksts pie otras, apmeklētāji mēs trīs un kungs pie kases. ilgi nebija jāgaida, kad stacijā iebrāzās vēl divi personāži un, tā teikt, aizlīda man garām un ar savu dokumentu čupu arī izklājās uz kases letes. es draudzīgi aizrādīju, ka es te tomēr stāvu rindā, un iespraucos starpā. atbildē saņēmu šķību skatienu un kautkādu nesaprotamu purpināšanu. pa to laiku iepriekšējais biļešu pircējs bija ticis pie kārotā braukšanas dokumenta un atbrīvoja vietu man. aiz lodziņa sēdēja cēla, baltā blūzē ar oao ržd rotājumiem rotāta madāma labākajos gados, un neskatoties uz to, ka ir kasiere, kura pārdod biļetes, izskatījās ļoti aizņemta darbā. tā kā taipusē nav pieņemts sveicināties vai kā savādāk izrādīt laipnību, tad šāvu ārā “tri biļeta do irkutska!”. kasiere paskatījās uz mani ar baltu aci, bet neko nekomentējot sāka klabināt datora taustiņus, un pēc brīža piedāvāja vilcienu pēc četrām stundām. teicu ka der, lai dod biļetes. vēl pāris klabinājieni, un tad viņa mani pārsteidza nesagatavotu — “vaš dokument daiķe!”. gandrīz jau izbrīnījos, bet nu krievija tomēr, un ilgi nedomājot iedevu vadītāja apliecību. sanāca pilnīgi tāds kā duelis, kurš kuru izbrīnīs vairāk, jo kasiere pārsteigta grozīja rokās manu vadītāja apliecību, uz kuras itkā viss ir, bet tomēr kautkas trūkst. viņa jau pagriezās pret datoru, lai sāktu sensitīvo datu ievadi, bet tad pēkšņi atcerējās un “a gģe astaļnije?”. palūdzu, lai meitenes iedod pases, kuras atvērusi kasiere gandrīz jau atplauka smaidā, bet tad paņēmusi atkal manu vadītāja apliecību, rāda to man un prasa “a gģe vaša viza?”. nēnu… ja jau vajag, lūdzu, varu iedot arī savu pasi. pēc brīža visi dati bija savadīti, vietas rezervētas un biļetes izdrukātas, nonācam pie maksāšanas procesa — kasiere nosauca summu, teiksim tā, ne pārāk adekvātu piedāvātajam servisam, taču ar to jau bijām samierinājušies, ka krievijā māk noteikt kosmiskas cenas. palūkojos makā, bet tā kā uzlīme uz kases lodziņa vēstīja ka šeit pieņem dažādas norēķinu kartes, tad informēju kasieri, ka maksāšu ar karti. atbildes reakcija bija nikns skatiens un sašutuma pilns šņāciens, kasiere pagrāba karti un dusmīgi sāka klabināt datoru. rezultātā jau nekas traks nebija, parasta transakcija bez problēmām, tā ka nesapratu, par ko tāds naids.
otrais cēliens — uzgaidāmā zāle.
nopirkuši biļetes, gājām pastaigāties pa pilsētu, paēst brokastis un paspļaut ķiršu kauliņus baikālā. kamēr tik jauki pavadījām laiku, atkal uznāca lietus, tā ka nācās vien raiti kātot atpakaļ uz jauko stacijas māju un izklāties uz smalkajiem ādas dīvāniem. uzgaidāmā zāle, tāpat kā visa stacijas ēka bija pārsteidzoši smalki izremontēta, ar ādas dīvāniem, marmora grīdām un koka apdari. riktīgi pa smalko. nu lūk, tātad mēs tur tādi tūristi vienā dīvānā iekārtojušies garlaikojamies, skatāmies seriālu, lasām grāmatu un ko tur vēl, te pēkšņi no aizkadra uznirst galvenā stacijas dežuranta otrā vietnieka vecākā asistente un paziņo, ka uzgaidāmā telpa ir par maksu, astoņpadsmit rubļi stundā (~32 santīmi), lūdzu nāciet samaksāt pie lodziņa. tajā brīdī mēs, kā jau tūristi no aizrobežas neko nesapratām, un ignorējām šo informāciju. pēc minūtēm desmit neatlaidīgā dāma ar to pašu vēstījumu uzradās vēlreiz, bet arī bez rezultāta. nākamo mēs jau gaidījām dežūrmilici, kurš jau iepriekš bija manīts slaistoties pa staciju, bet tā arī nākamo divu stundu laikā neviens mūs vairs netraucēja, ja nu vienīgi par traucēšanu neuzskata bariņu ar krievu jauniešiem, kuri visai uzkrītoši, bet tomēr savā ziņā kautrīgi mēģināja uzsākt ar mums komunikāciju un atšifrēt, no kurienes mēs esam. sākās viss ar to, ka Liene mierīgi rakstīja kladē to ko viņa tur rakstīja, un blakus sēdošie puiši bija neizpratnē par jocīgajiem, nekrievu burtiem. sākās dažādi minējumi, ka mēs droši vien esam vācieši, vai varbūt angļi. tas viss tika apspriests gana skaļi, un ik pa laikam no kautkurienes atskanēja kāds “hello”, vai “jū ār… ēēē, hu ju ār? bļa nu” apmēram tā. bet tā kā tas viss tika adresēts vai nu griestiem, vai arī frāzes tika iepītas savstarpējās sarunās, ar acs kaktiņu vērojot, kāda būs mūsu reakcija, tad mūsu reakcijas vienkārši nebija. būtu nākuši runāties, gan būtu papļāpājuši.

2011.gada 4.jūlijs, pēcpusdiena
vieta: auto rezerves daļu lielveikals severobaikaļskā
darbojošās personas: pārdevējs Vova un DomkratPēteris
situācija: DomkratPēteris ir savācis nelielu UAZ nepieciešamo rezerves daļu čupiņu, un pie kases sāk norēķināšanās operāciju, un atsaucoties uz pie ieejas durvīm redzamajām uzlīmēm sniedz pārdevējam Vovam swedbankas visa karti.
pārdevējs vairākas reizes neveiksmīgi mēģina autorizēt maksājumu, taču kautkas nefunkcionē. rezultātā Vova domīgi saraucis pieri tur rokās Pētera karti, un jautā: “а вы что, из шведции?”