praktiska velo štelle, redzēta eiropas rietumpusē, tikai viena nianse — auto numurs noslēpies

cik lati pazūd no maka un stundas no pulksteņa, ja no viena bēmwē atņem divus spoguļus?
līdz šim mitinājos ķengaragā īpaši neiespringstot un priecājoties par relatīvi mierīgo rajonu, kur nekādi aizdomīgi tipi netika novēroti, un mācoties no iepriekšējam kļūdām liku mašīnu apgaismotā pagalmā zem daudzstāvu mājas logiem. tomēr, kā zināms, ja nekas negadās, dzīve kļūst garlaicīga, un lai būtu jautrāk, atnāk kautkādi pidari un autiņam noplēš spoguļus. arī kaimiņa vienmuļajai dzīvei bija piešķirta jautrība, uz pusi mazāka — viņa vecajam audī gan bija norauts tikai viens spogulis. notikumu piereģistrēju arī policijā, tīri tā — statistikai, policists pat bija ļoti izbrīnījies, kad teicu, ka man kasko ir, bet šī nebūtu tā reize, kad tur iet vēl ar apdrošinātājiem ķēpāties.
un man nav arī īsti skaidra motivācija zagt tos spoguļus, ja jauni veikalā maksā lētāk, nekā var dabūt lietotos, pie tam vēl zagtus.

par spīti ziemai neraksturīgajām temperatūrām mans auto pielec un dūc kā bitīte jau kuro dienu, bet lai dzīve būtu interesantāka, tas ik pa brīdim izdomā neslēgties vaļā. nu tur tipa atslēgas sasalušas un tādā garā. vai arī, ja durvis izdodas atvērt, tad tās atkal nevar aizvērt. piektdienas rītā, mēģinot aizvērt labās puses durvis, nolauzu iekšējo kliņķi. itkā jau nekas kritisks, bet lai to sīko detaļu nomainītu jāizjauc gandrīz visas durvis. vai arī ar viltību un pierunāšanu līdz milimetriem precīzo trosīti jāiekabina kliņķa aizmugurē, turklāt tādā vietā, kur klāt var tikt tikai laumiņas un ļoti mazi rūķīši. es izvēlējos otro variantu, un tas aizņēma tieši deviņdesmit minūtes, radot nepārvaramu vēlmi ieskatīties acīs bmw durvju konstruktoriem. šīrīta pārsteiguma moments bija, ka nekādi neizdevās atvērt vadītāja puses durvis, ne no ārpuses, ne no iekšpuses, nācās ierausties caur labās puses durvīm (tām, kurām ir jaunais kliņķītis). atbraucot līdz birojam, durvis tomēr izdevās atmūķēt, bet tagad tās vairs nebija iespējams aizslēgt — ne ar pulti, ne arī vairs durvīs pogu nospiest. grīziņkalnā uz ielas atstāt neaizslēgtu auto laikam nav īpaši prātīgi, nospers man vēl no bardačoka šokolādi, tāpēc sameklēju bagāžniekā brīnumlīdzekļa WD40 baloniņu (kurš paradoksālā kārtā no ārpuses bija aprūsējis), un sāku burties ap durvīm. un sanāca! durvis ciet, un tagad jāgaida līdz vakaram, un jāskatās, kādi būs nākamie joki.

kā jau visi daudz maz praktiski ļaudis, arī es visu lietu kārtošanu parasti atlieku uz pēdējo brīdi. tāpat arī sen iznīcināta auto norakstīšana tika atlikta un atlikta, kamēr par to vispār aizmirsu. līdz pienāca gada pēdējā nedēļa, un klausoties briesmu stāstus par bezgalīgajām rindām csdd, atcerējos par augstākminēto nekārtībiņu.
un lai nākotnē mūsu naudaskārā valsts nesadomātu piedzīt mistisko ceļa nodokli par uzskaitē esošu auto (apmēram pirms gada tāds likums tika pieņemts), vakar vakarā steidzu uz bauskas ielu pielikt šai lietai punktu. pēcpusdienā brangi sniga, tapēc nolēmu viltīgi apbraukt centra sastrēgumus pa dienvidu tiltu, kas arī brīnišķīgi izdevās, un rezultatā no grīziņkalna līdz bauskas ielai aizbraucu nepilnās 25 minūtēs, ar pārākumu noskatoties uz sastrēgumiem pretējā virzienā. nosviedis auto ielas malā, steidzos pastāvēt rindā, taču jutos stipri vīlies, jo ne pie kasēm, ne arī otrajā stāvā nekādas lielās rindas nebija, ja nu vienīgi burzma bija novērojama pie reģistrācijas apliecību izsniegšanas lodziņa, visādi citādi mierīgi. pēdējā laika novērojums par csdd — apkalpojošā personāla padzīvojušās dāmas izskatās diezgan smieklīgas, visas tādas arhisvarīgas, pilnā kaujas krāsojumā, mazliet atgādina filmas “surogāti” tēlus. bet toties visu paskaidro, un vairākkārt pārjautā “to mašīnu jūs gribat norakstīt pa visam, ja? bet tad vairs atjaunot nevarēs!” pat ja es gribētu, tas vairs nebūtu iespējams nu lūk, man visa šī procedūra aizņēma nieka piecpadsmit minūtes. toties, lai pasaulē valdītu līdzsvars, no bauskas ielas līdz akmens tiltam pa mūkusalas ielu braucu četrdesmit piecas minūtes. vispār jau vairāk stāvēju, nekā braucu, un klausījos uzmundrinošas ziņas par sastrēgumiem visur citur rīgā. pilnīgs dizāsters, uzsniga sniegs un pilsēta ir paralizēta. jo tuvāk nāca akmens tilts, jo lēnāka tapa kustība, tāpēc sazvanīju Lauru, un sarunājām, ka viņa nāk uz pārdaugavu, un tad izdomāsim ko darīt tālāk — tā noteikti būs ātrāk, nekā kamēr es vēl tikšu līdz vecrīgas otram galam. pēc īsas apspriedes nolēmām palikt pārdaugavā, paēst vakariņas un kādu stundu nogaidīt, lai sastrēgumi izklīst, nekā sēdēt sastrēgumā un pukoties. ap pusdeviņiem jau viss bija beidzies, vanšu tilts tukšs, centrā arī visi aizbraukuši, jau sapriecājāmies, bet šetev! — pie alfas viss tikai sākās — no alfas līdz pēdējam juglas luksoforam bīdījāmies stundu. un bez nekāda iemesla, nekādas avārijas, vai metro rakšanas darbu brīvības ielas vidū. ceļš brīvs, tikai neviens nebrauc. tāpat arī šorīt, pa tīri nošķūrētu un nokaisītu A2 šoseju daži turpina egoistiski pārvietoties ar 60kmh ātrumu arī ārpus apdzīvotām vietām. toties zināms pārsteigums bija apdzīvotajā vietā “rīga”, kur ielas šorīt bija tukšas, bez nekādām sastrēgumu pazīmēm. varbūt pēc vakardienas sastrēgumu rīkotāji ir saguruši un palikuši mājās. vispār man arī bija alternatīvais plāns šorīt braukt ar vilcienu, bet slinkums tomēr uzvarēja, un sasnidzis arī nebija nemaz tik daudz.

jau kādu gadu detaļās tirgoju pirms sešiem gadiem novākotu džipu, dažas lietas aizgāja momentā, pārējām arī ar laiku atrodas pirkt gribētāji. jo īpaši pilsoņi grib savā īpašumā iegūt bagāžnieka durvju rokturi, kurš dizainiski diezgan neveiksmīgs padevies un jo labi lūzt. arī manam auto tas jau bija salūzis vēl tad, kad es ar to braucu, tāpēc apmēram reizi nedēļā nākas apbēdināt kādu tieši šo detaļu pirkt gribošu pilsoni. turklāt viņi ir tik kāri tieši uz šo rokturi, ka zvana pat neskatoties uz to, ka sludinājumā ir rakstīts, ka šīs lietas tik tiešām nav. acīmredzot rakstīts vārds nepārliecina.
bet stāsts ne par durvju rokturi. pagājšnedēļ zvana man atkal viens cilvēks, un vaicā pēc šī paša auto aizmugures sēdekļa. aizmugures sēdekli, gan vēl neviens līdz šim nebija gribējis, tāpēc braši atbildu ka ir, bet nu tāds, ne pārāk skaists, jo auto kādus gadus četrus paspēja vēl pastāvēt sētmalē, pirms tika sadalīts pārdodamos gabaliņos. tas nekas, ka nav skaists, galvenais, ka ir, saka cilvēks otrā galā, un jau ir gatavs tuvākajās dienās ierasties pakaļ, vēl tik jānoskaidro, kurp braukt. sarunas laikā atklājās, ka interesents ir no plašās lietuvas zemes, un ka braukšot ciemos vai nu piektdien vakarā, vai sestdien no rīta. beigās tomēr sarunājam, ka brauks sestdien no rīta.
sestdien, tieši nakts vidū, deviņos, zvana, lieki teikt, ka pamodināja mani, nu nekas, precizējam adresi, kurp jābrauc, un cilvēks atvadoties saka, ka pēc divām stundām būšot klāt. es vēl tā neticībā pie sevis nosmīnu — kā tad, pēc divām stundām, ja nu vienīgi viņš dzīvo uzreiz pie robežas. nepagāja ne piecas stundas, kā lietuvietis bija klāt, lādēdamies par sniegu un vasaras riepām. tā jauki sasveicinājušies, gājām lūkot kāroto aizmugures sēdekli. ievedu klientu garāžā, un ar lepnumu rādu — lūk redzkur smukā kaudzītē sakrauts viss aizmugures beņķis pilnā komplektācijā. pircējs arī atplaukst smaidā, un sāk cilāt detaļas, taču prieks ir īss — divām sēdekļa daļām trūkst cietās aizmugures, respektīvi ir palicis vairs tikai porolons un pārvalks. arī es biju mazliet izbrīnīts, taču kā nu ir tā ir — acīmredzot kautkas trūkst. lietuvietis gan bija pamatīgā šokā, un pat pirmajā momentā neattapa, ko tādu sliktu pateikt, tik vien kā “pļac” un dusmīgi aizsoļoja uz auto, kautko purpinādams par piecsimts kilometriem. padusmojies kādas desmit minūtes, tomēr nāca atpakaļ, un piedāvāja sarunu ceļā meklēt risinājumu, lai nerastos starpnacionāls konflikts. kā atklājās, tad viņa mašīnai aizmugures sēdekļa neesot vispār, tāpēc piedāvātais variants, ņemt trūkstošās daļas no vecā sēdekļa atkrita uzreiz. salasījām vēl sauju ar visādiem noderīgiem knibuļiem, nu tur logu pacelāju pogas un tā, un nonācam pie jautājuma, cik tas viss maksā. tā kā es tomēr mazliet jutos vainīgs, diezgan skarbi aplaužot brāļu tautas pilsoni, tad biju ar mieru atdot izvēlētās detaļas tāpat, par brīvu, lai tikai manas neapdomīgas rīcības dēļ lietuva mums nepiesaka karu.

stafetes mietiņš par tēmu no baltārunča, viņš arī Uldis. jā, man ir viedoklis. tātad trīs kaitinošākie autovadītāju tipi manā skatījumā ir sekojoši:

3. autovadītāji, kuri vēl nav pamodušies. to lieliski var redzēt ik rītu iebraucot rīgā — tie, kuri brauc no ārpilsētas, paspēj līdz rīgai pamosties, un jau spēj adekvāti reaģēt, iekļauties plūsmā un veikt artikulētus manevrus, savukārt viens otrs samiegojies rīdzinieks vēl joprojām guļ, brauc ne pārāk pārliecinoši un jebkurā brīdī var paņemt pārējos uz izbrīnu. ļoti labi šādi auto jau pa gabalu izceļas ziemā, kad tiem vēl papildus ir aizsaluši logi, 20cm sniegs uz jumta, un vadītājs caur mazu atkausētu pleķīti priekšējā stiklā cenšas kautkur braukt.

2. priekšā līdēji. visvairāk kaitina korķī, kad visi godīgi stāv un gaida savu kārtu, bet atrodas vienlīdzīgākie, kuriem noteikti ir svarīgākas lietas kārtojama, nekā citiem, un ne trotuārs, ne zaļā zona nav šķērslis. vai labā ceļa nomale. aizbraucam visiem garām, pielienam priekšā, lai jau tie lūzeri tur sēž un gaida…

1. tādi, kuri speciāli cenšas ieriebt un apzināti čakarē citus — nav daudz, bet ikdienā sastopami uz tallinas šosejas pielipuši pie viduslīnijas un redzot, ka aizmugurē braucošais brauc ātrāk, nelaiž garām. šajā kategorijā var ieskaitīt arī tos, kuri sastrēguma laikā iebrauc krustojumā, un tur arī paliek, jo ieslēdzoties sarkanajam, nevar izbrauk no krustojuma, jo nav kur palikt.

apmēram tā. bet principā visvairāk tracina tieši rupja attieksme un necieņa pret citiem satiksmes dalībniekiem — vai tas autobraucējs, velominējs vai gājējs. manispēc, dariet ko un kā vēlaties, tikai netraucējiet un neapdraudiet citus. (īpaši kontekstā ar pēdējo nedēļu šaušalīgajām avārijām — viena garkalnē, otra vecmīlgrāvī)

staf.koc. tālāk tiek padots… tiek padots tālāk… emē, kam lai iemet? Lienča, Sergejs, Bārbalai arī noteikti būs ko teikt šajā sakarā un Toms pakomentēs situāciju liepājā.

piektdienas vakarā sanāca mazs izbrauciens līdz alūksnei un atpakaļ — smuka vidzemes pilsētele, tomēr īsās vizītes laikā novēroju dažas īpatnības. pirmā un galvenā — pusstundas laikā braucot pa pilsētu, vairākkārt sastapos ar šādu situāciju: piebraucot pie krustojuma pa mazaksvarīgu ceļu, respektīvi, pie zīmes dodiet ceļu vai stop, priekšā braucošā auto vadītājs palaiž visus pa galveno ceļu braucējus, tad vēl trīsreiz rūpīgi pārliecinās, ka pa galveno ceļu neviens nebrauc (ļoti labi pārskatāms krustojums, redzamību netraucē ne sētas, ne krūmi, pat ne gājēji vai savvaļas govis), un joprojām turpina nebraukt — varbūt, ka pēkšņi kāds parādās? — bet tā kā neviens uz galvenā ceļa neparādās, tad pēc īsas minstināšanās tomēr ceļš tiek turpināts. es tā arī nesapratu, kāds ir iemesls tādai neizlēmībai un pārspīlētai piesardzībai — agresīvi policisti satiksmes uzraugi, braucēji, kuri negaidot uzrodas uz galvenā ceļa vai kas cits? un otra lieta, kas piesaistīja manu uzmanību — kādi desmit taksometri, kuri godīgi stāvēja pilsētas centrā un gaidīja klientus. vai tiešām pilsētā, kurai pusstundas laikā var iziet cauri ar kājām tauta brauc ar takšiem?

vienvakaru šonedēļ tika veikts vēsturisks un piedzīvojumiem bagāts pārbrauciens ķegums — rīga ar antīka paskata auto. viss sākās ar nelielu paviesošanos ogres csdd nodaļā un auto reģistrāciju un diezgan nežēlīgu uzmetienu no csdd nodaļā rezidējošas apdrošināšanas kompānijas BAN, kas par triju mēnešu octa polisi pamanījās noplēst apaļus 85 latus. tobrīd vajadzēja ātri un nebija daudz alternatīvu variantu, bet paskatoties eagents.lv redzam, ka tas ir konkrēti visdārgākais variants, un tieši divreiz dārgāks par gjensidige piedāvājumu. sāpe. otra sāpe bija ogres csdd nodaļas atteikšanās dot vienas dienas braukšanas atļauju no ķeguma uz rīgu, bet gan tikai līdz tuvākajai csdd nodaļai, respektīvi tai pašai ogrei. arī šajā jautājumā izvēles nebija, nācās piekrist. ar siltu tiko svaigi ielaminētu tehpasi kabatā, ieradāmies ķeguma lielākajā autoplacī, kur pēc dažu papīru parakstīšanas pretī tika izsniegts skumīga paskata uazs, un jāatdzīst, ka pirmajā momentā arī ne pārāk ejošs. akumulators sen kā izbeidzies, motortelpā pilnīgs klusums. attiecīgi brauciens uz ogri pēc slimības lapas tiek aizstāts ar vilkšanu “mīkstajā” uz rīgu. sakabinam un sākam vilkties uz rīgas pusi, kad vienā momentā pamanu spogulī izmisīgus nepārprotamus žestus, ka jāstājas malā. acīmredzot kautkas ir atgadījies. izrādās, ka Artūrs ir ielicis robā, un brīnumainais auto ir piešķīlies un pat darbojas! kaujas plāns momentā mainās par 180°, un rīgas vietā velkam uz ķeguma benzīntanku ieliet benzīnu un nomainīt akumulatoru. abas šīs darbības tiek operatīvi izdarītas, buss tiek ievilkts un tiešām darbojas! deg visas vajadzīgās lampas, bremzes arī beidzot ir izkustējušas un darbojas, mums abiem neviltots prieks! nosviežam bembi pie tuvākās mājas, un braucam braukāties pa rajonu. palīkumojam pa šaurajām ķeguma ieliņām, un kautkā tizli sanāk, ka vienā līkumā auto noslāpst… neraža, jākāto kāds kilometrs atpakaļ pēc vilcēja. pēc atkārtotas ievilkšanas vēlreiz pārspriežam darbības plānu — uz apskati ogrē braukt nav jēgas, auto patstāvīgi nav piešķiļams, tā ka atliek vien neuzkrītoši caur daugmali braukt uz rīgu. samainamies, un nu arī man ir tas prieks pastūrēt šo brīnumu. sajūtu gamma plaša, bet pāri visam noteikti absolūti bērnišķīgs prieks un mirdzošas acis, ko nespēj slāpēt pat grūti atrodams trešais pārnesums. šķērsojuši hesu, nogriežamies uz rīgas pusi, un uz šosejas pat izdodas sasniegt 82 km/h (salīdzinoši ar bmw spidometru, jo dzimtais uaz spidometrs ir diezgan drebelīgs, un ātrumu rāda visai aptuveni). jau pie 60 km/h ļoti ļoti gribas piesprādzēties, tik diemžēl nav ar ko. kopumā auto diezgan stabils, stūre klausa, viss strādā, tik nav tās dinamikas… bet tam jau ir citi auto. ar laiku aizmugurē sāk veidoties neliela nervozu vadītāju karavāna, un nepacietīgākās fūres apdzen pat līkumos. viens tāds pamuļķis s veida līkumā apdzenot gandrīz nošķūrēja vienā grāvī mani un otrā grāvī pretīmbraucošo audi. uz ne pārāk platā ceļa spoguļos ieraudzīju, ka mani jau apdzen fūre, un tā jau ir blakus, bet pretī nāk audī ar piekabi, un pilnīgi nezināju ko iesākt, jo piedot gāzi lai fūre var iekārtoties aiz manis būtu bezjēdzīgi, uazam tiešām nav nekādas dinamikas, bet bremzēt, lai fūre tiek man garām — nav atkal tik labas bremzes. beigās es nobraucu cik varēju malā, audī arī piespiedās otrai malai un fūre izspraucās pa vidu. ar Artūru vienojāmies mainīties daugmalē, un izbraukuši cauri centram sākām stāties malā. Artūrs smuki nobremzē ielas malā, es stājos aiz viņa, bet auto turpina braukt… bremžu vairs nav. aizripoju garām, apstājos. pēc īsas apspriedes nolemjam ceļu tomēr turpināt, jo nav jau īpaši lielas izvēles. palaižu Artūru pa priekšu, un pats velkos līdzi. pēc stresa pilnām četrdesmit minūtēm ieripojām servisa pagalmā, kur ap auto aplipa sajūsmināti meistari. bremzes un starteris ļoti operatīvi tika savesti darba kārtībā, tā ka nākamajā dienā jau varam braukt uz apskati. šoreiz brauciens apraujas jau pie pirmā luksofora, kur blakus piebrauc viens motorizētais milicis un noceļ malā. rezultātā protokols par braukšanu bez apskates. eh. nu nekas. toties apskates inspektors bija visnotaļ apjucis ieraugot šo brīnumu. slimības lapu arī dabūjām, tagad vismaz var mēnesi mierīgi braukt un ir skaidrs kas jālabo.
otrā reize, kad palikām bez bremzēm bija šodien, ņemot dalību subarupower orientēšanās pasākumā GPS Tīmeklis. veiksmīgas izlozes kārtībā izlozējām vispēdējāko starta numuru un ar Zaisu pie stūres distancē braši devāmies paši pēdējie. viss bija skaisti, līdz metrus divsimts pirms pirmā kontrolpunkta aizmugurē parādījās dīvaina, šmirģelim līdzīga skaņa, jo īpaši bremzējot. “acīm redzot kolodkas beidzās” dusmīgi norūca Zais, pēc īsas bremžu apskates. sakoduši zobus turpinājām ceļu, taču pie otrā KP aplūkojot vainīgo bremzi tuvāk, sapratām, ka nu ir tūtā — bremžu suports turējās vairs uz vienas skrūves, cilindrs jau bija izgājis pastaigāties un no šļaukas smuki tecēja eļļa. nācās ierīkot pitstopu un veikt remontdarbus, tikai pasākumu apgrūtināja fakts, ka no instrumentiem līdzi bija tikai domkrats, riteņatslēga un aptieciņa. noskrūvējām riteni, izskrūvējām arī otru suporta skrūvi, un mēģinājām tikt pie vēl vienas līdzīgas tuvējās mājās, kuru pagalmā bija redzams kas līdzīgs mini šrotam, taču neveiksmīgi izrakājot pāris spaiņus ar skrūvēm, neko derīgu netradām. beigās aizņēmāmies no dzelzceļa infrastruktūras 10cm tērauda drāti, ar ko tika sadrātēts bremžu suports, un saaudzīgā režīmā turpinājām ceļu. diemžēl prieki bija īsi, un pēc pieciem kilometriem bremzes beidzās vispār. apskatot tuvāk vainīgo, šoreiz izrādījās, ka atskrūvējusies un izkritusi bija pēdējā skrūve un viena kolodka, un suports brīvi plīvoja vējā. pēc īsas pastaigas atradās tikai kolodka, un ar skumjām nācās no dalības sacensībās izstāties. atpakaļ mājās tā arī atlikušos 45km noripinājām bez bremzēm.

tiko, pirms pāris minūtēm latvenergo nevajadzīgo auto izsolē, par 410 latiem tiku pie desmitgadīga uaz busa. pirktgribētāji bija trīs, no kuriem viens atteica dalību, tā ka palikām mēs divi. šo auto bijām noskatījuši ar čomu, atvēlot šim projektam četrsimts latus, jo nu vairāk tur nav par ko, turklāt tāpat vēl būs nepieciešami ieguldījumi. tā nu es droši turēju roku līdz četrsimts latiem, un kā izrādās, tad otrs pircējs arī bija nospraudis tādus pat griestus, un tieši pie četrsimts izstājās. bet es kļuvu par līdzīpašnieku vēl vienām galvas sāpēm

papildināts
speciāli pēc skatītāju lūguma: