cik lati pazūd no maka un stundas no pulksteņa, ja no viena bēmwē atņem divus spoguļus?
līdz šim mitinājos ķengaragā īpaši neiespringstot un priecājoties par relatīvi mierīgo rajonu, kur nekādi aizdomīgi tipi netika novēroti, un mācoties no iepriekšējam kļūdām liku mašīnu apgaismotā pagalmā zem daudzstāvu mājas logiem. tomēr, kā zināms, ja nekas negadās, dzīve kļūst garlaicīga, un lai būtu jautrāk, atnāk kautkādi pidari un autiņam noplēš spoguļus. arī kaimiņa vienmuļajai dzīvei bija piešķirta jautrība, uz pusi mazāka — viņa vecajam audī gan bija norauts tikai viens spogulis. notikumu piereģistrēju arī policijā, tīri tā — statistikai, policists pat bija ļoti izbrīnījies, kad teicu, ka man kasko ir, bet šī nebūtu tā reize, kad tur iet vēl ar apdrošinātājiem ķēpāties.
un man nav arī īsti skaidra motivācija zagt tos spoguļus, ja jauni veikalā maksā lētāk, nekā var dabūt lietotos, pie tam vēl zagtus.

ja vakarā ir atgadījusies ballīte, tad reizēm no rīta ir vēlme pagulēt mazliet ilgāk, varbūt līdz pat divpadsmitiem. un kad tu cilvēks tā esi labi izgulējies, tad jāsāk domāt arī par brokastīm, un lai laime būtu pilnīga, pēc dažām laimes sastāvdaļām vēl fiksi jāaizcilpo līdz veikalam, tepat aiz diviem stūriem. no gultas pa taisno zābakos un ar vislabākajām domām par rīta kafiju un gardajām brokastīm izlēkšojam pagalmā, un…
seko neaprakstāmas sajūtas. apsnigušais asfalts mazliet sašūpojas un nedaudz iegrimst un baltie gāzbetona klucīši saules apspīdēti apžilbina acis. jā, četri jauki gāzbetona kluči. kāds burvis tumsas aizsegā ir pārvērtis manu auto par nekustamo īpašumu. rrrrrr… nu ko tur vairs. autopilots aizpilotē mani uz veikalu, iepērkas manā vietā un atpilotē atpakaļ. brokastis kautkā vairs negaršo, bet kautko apēst vajag. iedarbinu telefonu un sāku zvanīt visiem pēc kārtas. ar lokālo policijas nodaļu tiku savienots pēc trijām pāradresācijām, otrā galā laipns inspektors visu pierakstīja, un pateica, ka šobrīd brigāde ir citā izsaukumā, kā atbrīvosies tā piebrauks. nepagāja ne divas stundas, kā operatīvā brigāde bija klāt, korekti noformēja visus papīrus (rakstot protokolu vēl pa vidu pajautāja, vai es kādu turu aizdomās un vai man ir nojausma, kurš to varētu būt izdarījis. nēnu, loģisks jautājums protams, bet man šoreiz ne mazākās nosjausmas nebija), pēc tam vēl kādu pusstundu nācās gaidīt apdrošināšanas fotogrāfu, sarakstījām vēl pāris papīrus, un tad varēju sameklēt kādu labu draugu, kurš atvestu otro riteņu komplektu no gaujas. tāds atradās diezgan ātri, un jau pusastoņos vakarā mēs ar Reini skrūvējām manam vāģim klāt riteņus (par laimi sliktie cilvēki bija atstājuši skrūves. gandrīz visas), un nekustamais īpašums tika pārvērsts atpakaļ par kustamo. vēl priekšā liela ņemtne ar apdrošinātājiem (varbūt ka arī ne liela). ko es šajā sakarā vēl varu teikt — varu novēlēt puišiem nokaltušas rokas. katram divas. un ne jau par nospertajiem riteņiem, bet par izčakarēto brīvdienu.