izgājušajās brīvdienās sagadījās pabūt alūksnē, un palūkoties kas tur jauns. nu ziemeļos kā jau ziemeļos, par kādu grādu vēsāks, nekā rīgā,
lielākā daļa ielu vienvirziena, sniegs ir. un kas patīkami, sniegs ir arī uz ielas braucamās daļas. tieši sniegs, nevis tā sāls putra, kas rīgā, līdz ar ko arī braukšana jo patīkamāka. alūksnē ieradāmies pavēlākā piektdienas vakarā, tāpēc viss interesantais tika atlikts uz nākamajām dienām. pirmais interesantums parādījās kārpoties ārā no kupenas, kurā biju noparkojis auto — panelī jau degošajām airbaga un bremžu lampiņām pievienojās kāda jauna, un iepriekš neredzēta signāllampiņa, un aizmugures riteņi pārstāja jautri šķiest sniegu. drebošām rokām ķēru jūzermanuāli, un sameklēju atbilstošo bildi ar parakstu, ka automatikgetriebe ir iegājis notbetriebā, un būtu vēlams apmeklēt tuvāko autoservisu. protams, kur gan vēl varētu salūzt ātrumkārba, ja ne alūksnē?! operatīvi sadzinām rokā tuvāko servisu un vel dažu meistaru kontaktus, un braucām atrādīt problēmu. diemžēl avārijas režīmā automātam strādā tikai trešais pārnesums un atpakaļgaita, līdzarko veiksmīgi nobloķējot ceļu ierakāmies jau pirmajā krustojumā. par laimi turpat patrāpījās visai izpalīdzīgs jauneklis, kurš mūs aizvilka līdz tuvākajam autoservisam. taču prieki bija īsi, jo alūksnē bija ieradies rallijs, un visi auto eksperti, noliktavas sargu ieskaitot, bija devušies to vērot. nekas cits neatlika, kā nosviest pusmirušo bembi pie autoservisa vārtiem, un doties aizlienēt no Lauras mammas veco labo audī 80. simts gadus nebiju ar tādu braucis, bija interesanti un mazliet garlaicīgi, jo īpaši līkumos, kur man likās nepierasti, ka spiežot gāzi, auto pakaļa paliek turpat, kur bijusi. (priekšpiedziņa ziemā nerullē). nu lūk. puse dienas jau bija pagājusi, un nekāda prieka meklēt slēpņus arī vairs nebija, tāpēc nervu nomierināšanai tika nolemts aizbraukt līdz ķauķu kalnam mazliet uzslēpot. jau minēju, ka alūksnes apkārtnē todien notika rallijs, un uz līkumainā lauku ceļa brīžiem sajutos kā nejauši iekļuvis rallija trasē, kad ik pa laikam garām aizšāvās kāds rallijvāģis. aizdomas apstiprinājās brīdī, kad aiz kāda uzkalniņa, ar dzeltenu vesti rotāta meitene mani nocēla no trases, respektīvi lika apstāties ceļa malā diezgan garas kolonnas galā, un tālāk ni-ni, jo tur esot dopa starts. tieši pie ķauķu kalna ceļa. un arī apgriezties diez vai sanāks, jo tagad visi rallisti brauc uz startu, un esot jāpalaiž, tā ka labāk atstājiet vien auto šeit. kas gan cits atlika, kā nolikt mašīnu, un iet aizkalniņa dopa startu lūkoties.

pieļauju, ka visi vietējie autosacīkšu speciālisti un komentētāji bija sapulcējušies kādā interesantākā līkumā, jo pie starta tirinājās tikai tiesneši un pāris avārijas dienesta onkuļi. nekad iepriekš klātienē nebiju skatījies rallija startu, ne arī pašu ralliju, tad nu šoreiz piespiedu kārtā izmantoju izdevību, un kādas minūtes četrdesmit skatījos, kā pēc raķešdegvielas un spirta maisījuma smirdošas un ar salauzta helikoptera troksni trasē aiztraucās trīsdesmit dažādas rallijmašīnas, un kas pārsteidzoši — divi bmw tajā skaitā. kad visi beidzot bija aizbraukuši, ceļš bija brīvs, un varējām tikt pie kalna. kalns, kā kalns, tāds ar vēsturisku pieskaņu — inventāra noma vecā vilciena vagonveida šķūnītī un ekskluzīvs pacēlājs, pie kura jāpieāķējas ar āķi. par laimi, darbojās arī parastais “pedāļu” pacēlājs. sestdienas pēcpusdienā uz kalna bija kādi desmit cilvēki, tā ka nekādās rindās jāstāv nebija, tik vien, kā mazie igaunēni taisīja ņiguņegu. pati nogāze arī tā nekas, sniegs dabisks, balts un daudz, nekādas retraka pazīmes, un arī no paša kalna gala paveras ievērojama ainava — ļoti labs kalns, kur uzsākt slēpošanas sezonu
vakarā atgriežoties alūksnē, aizskrēju uz servisa pievārti savākt salauzto bemwē, lai spoguļus un riteņus pa nakti nenoskrūvē, un man par lielu brīnumu, viss atkal strādā, itkā nekas nebūtu bijis! ne kautkādas nepareizās lampiņas deg, ir visi pazudušie ātrumi, un krustojumos uzdodot gāzi var sagriezt arī auto.

svētdienas kultūrprogrammā bija vietēja mēroga hokeja spēle — HK Alūksne pret Malienas Vilkiem. diemžēl laikapstāklis bija sagriezies mazliet nepareizi, ārā bija ap nulli un lija lietus, kā rezultātā ledus bija nekāds un arī skatītājiem nekāda liela prieka nebija. neesmu īsti futbola hokeja eksperts, bet man šķiet, ka dinamo tomēr spēlē mazliet labāk. arī šajā spēlē bija asas situācijas pie vārtiem, soda iemetieni, noraidījumi, pāris kautiņi un amizantā klauna kostīmā tērpts tiesnesis. vēl ievērības cienīgs man šķita advancētais hokeja laukums ar basketbola groziem — neredzēju gan, bet iespējams ka kāds pamanījās iemest arī kādu trīspunktnieku. spēlē viennozīmīgu uzvaru guva mājinieki, ar septiņi pret viens + salauzta roka sakaujot malēniešus.

brīvdienās bija jāpiedalās alūksnes ģimnāzijas vidusskolas klašu izlaidumā — tas nu bija viens varengarlaicīgs pasākums trīs stundu garumā! ja neskaita tās pāris personas, kuras runāja garās un sirdi plosošās runas, un laiku pa laikam aicināja “absolvēt apsveicējus”, tad pārējie, absolventus ieskaitot, garlaikoti žāvājās, bakstīja telefonus un nepiespiesti sarunājās, radot sporta zālē tirguslaukuma murdoņu. ar īpašu oriģinalitāti izcēlās vienas klases beidzējiem veltītie īsie raksturojumi, kur katrs skolnieks tika salīdzināts ar kādu ķermeņa daļu — bija labā roka, kājas, plaušas, sirds, nieres, kuņģis utt. jautri, bet tajā paša laikā arī diezgan ļauni pret pašiem skolniekiem. toties pie skaņu pults sēdēja īstens profesionālis, kurš veikli miksēja zaļā kora dziesmas ar ričardu klaidermanu un eoliku. kamēr sporta hallē tika dalīti bilžu albūmi — mūsdienās vidusskolas izlaidumā dala atmiņu klades, nevis atestātus, jo vēl nav zināmi eksāmenu rezultāti — ārā sāka līt lietus, sabojājot gan “fotosesiju uz kāpnēm” gan ieplānotos piknikus un svinības pie dabas. toties gan ceļā uz alūksni, gan atpakaļceļā uz rīgu tika atrasti daži interesanti slēpnīši valmierā, valkā, cesvainē un ērgļos, un viens neatrasts valgā.
ā, un pa ceļam uz izlaidumu beidzot redzēju dabā slaveno šaursliežu bānīti, turklāt trīsreiz!

svētdienas rītā pabrokastojuši, apsveikuši visas mammas un veterānus visu mammu un veterānu dienā, braucam turpināt iesākto — bija taču jātiek galā ar bībeles muzeja slēpni! rūpīgi izlasījām aprakstu, saskaitījām logus, saskaitījām caurumus, bet nekā. vēlreiz saskaitījām logus, vēlreiz saskaitījām caurumus, un atkal nekā. tā kā logu skaits palika nemainīgs, neatkarīgi no skaitīšanas virziena, tad sākām pārlūkot alternatīvus caurumus un meklēt citas kreisās puses, taču bez rezultāta. šoreiz nācās atzīt savu sakāvi, kura tika kompensēta ar veiksmīgu atradumu tiltā pie tempļa kalna. līdzšinējā dzīvē bija nācies ielūkoties gan dzelzs gan betona tiltos, šoreiz bija izdevība rūpīgi izpētīt arī koka tilta konstrukciju. ar šo atradumu mūsu alūksnes misija arī beidzās, un pārskatāmā nākotnē bija plānā atrast vēl kādu duci slēpņu tuvākajā apkārtnē. pārskatāmi tuvākā izrādījās 193.km uz vecās pleskavas šosejas, lapu koku mežā “aiz lapu koka” noslēpta kārbiņa, kuru sargāja garlaikots tuvējo māju suns — viņš reāli sapriecājās par garāmbraucošu auto, kam paskriet līdzi un apriet.

turpat netālu, nākamajā vecās šosejas līkumā, pie veclaicenes pareizticīgo baznīcas bija pilnīgi jauns un pāris dienas kā neskarts slēpnis, uz kuru bija nelielas cerības tikt pie FTF, un mums par prieku tas arī izdevās. nezinu, ko par mums domāja tuvējo māju iedzīvotāji, kamēr mēs līkņājām gar malkas grēdām un koku saknēm, bet tuvakajā laikā viņiem varētu būt interesanti, kas tās par dīvainajām ļautiņu izdarībām ap baznīcu. diemžēl nākamo kasti neatradām — uzkāpām drusku pilskalnā (nu tāds drusku — mazliet pilskalns, daudz nē), papriecājāmies par skaistajiem skatiem (protams, fotoaparāts bija palicis mašīnā, bet ko nu vairs), izložņājām egļu puduri, atradām tukšas pudeles, izšautas raķetes un mazliet dzeloņdrātis, bet neko līdzīgu slēpnim. skāde. dīvaini, bet fakts — kalna galā nebija telefonam zonas, tā ka nevarēju arī nevienam piezvanīt, lai tiktu pie kādas papildus norādes. noripojām no kalna, un braucām tālāk. nākamā pietura — kornetu grava. slēpnis ir, gravas nav. nu lai, mēs jau pietiekami nostaigājāmies pa pilskalnu, lai tagad vēl ietu kāpt gravā, tāpēc braucām skatīties zviedru naudas akmeni, tepat aiz stūra. akmeni saskatījām, atradām arī kārtējo zem akmens pabāzto kastīti (šitā metode jau sāka apnikt, pilnīga vienveidība, bet vismaz labi, ka nav jārok sūnas). paskatījāmies kartē, un rādās, ka braucot pa to pašu ceļu tālāk var izbraukt gandrīz tur, kurm mums vajag — domāts darīts, laižam. ceļš gan pats nav nekāds pirmās šķiras, un diez cik ātri nepaskriesi, bet nu kāds ir, pa tādu vien jābrauc. aiz pāris līkumiem parādās arī slavenā zīme, kura ļauj caurbraukt tikai “ar nodibinātām servitūta tiesībām un velotūristiem” — ko tur daudz, mēs kaut arī klasificējamies kā velotūristi (velosipēds auto bagāžniekā), ņemot piemēru no Zaisa, nodibinam sev servitūta tiesības un braucam taisni. diemžēl svaigi iedibinātās servitūta tiesības nenodrošina ceļa kvalitāti, un mums par pārsteigumu ceļu priekšā šķērso vidēja izmēra strautiņš kuru pie ļoti lielas vajadzēšanas varētu arī šķērsot, bet tā kā vajadzēšana nav diez cik liela, griežam atpakaļ. ceļš sanāk garāks, bet toties krietni labāks, un drīz jau esam klāt pie opekalna baznīcas, kur atkal jāskaita logi un jārēķina formulas. viss būtu labi, tikai nevarējām atrast vienu skaitāmo objektu, droši vien kāds būs aiznesis, tāpēc pēc pāris neveiksmīgiem minējumiem metām mieru, un braucām uz grūbes hes, neveiksmīgi inspicēt pāris objektus, toties apē veicās labāk, un vienīgais apes slēpnis atradās bez problēmām, ja neskaita ka to bija iecienījušas skudras. bija pienācis laiks pauzei, ielūkojāmies apes lielveikalā pēc ēdamlietām un paekskursējām pa pilsētu, īpašu vērību pievēršot vecajai apes stacijas ēkai, kura šobrīd rotājas ar uzrakstu autoosta.

līdz ar to plānotā misija bija pabeigta, un varējām sākt atgriezties mājās, bet ārā vēl gaišs… palūrējām kartē, un nospriedam, ka smiltene izskatās diezgan interesanti, un stūrējam turp. pa ceļam, atkal kaut kādā mistiskā ciematā observējām LV_team līdzīgus stopētājus, taču šoreiz viņiem nenoveicās — mūs jau bija nostopējis Laurittas velosipēds. iebraucot smiltenē pirmais slēpnis slēpās mežā pie vecsautiņu avota — varētu domāt, ka mežā visu var izdarīt neuzkrītoši, bet nekā — ļoti publiska vieta. cilvēki nāk un iet, ar pudelēm un kannām, nekādu cerību neuzkrītoši izdarīt darāmo. turklāt ļoti aizdomīgi izskatījās arī tas, ka ieradāmies pie avota bez traukiem. mazliet pavibrējām, daļēji arī no aukstuma, un tā kā cilvēku plūsma ne mirkli netaisījās apstāties, tad nolēmām piebraukt kādreiz pa nakti, varbūt tad tur būs mierīgāk. smiltenes apskate aizņēma kādu pusstundu, ar ātri atrastām trijām kastītēm — meteorīta krāterī (runā jau ka īsts, nevis tele2 izraktais), kalnamuižā pie koka saknēm (koks gan bija ļoti saīsināts par celmu) un akmeņu kaudzē pie ezera. viss pietiek, pietiek, salējām statoilā lēto bendžu un garšīgo kafiju un slaidi iekļāvāmies auto plūsmā uz rīgu. ā, pareizi, un vēl pa ceļam Lauritta netraucēti un nekaunīgi ātri paņēma melturu saldo.

sestdienas plānā bija neliels izbraukums līdz alūksnei, bet vispirms bija jāapgādā mājās palicēji ar ēdamlietām, tāpēc ātri vajadzēja aizšaut līdz ādažu lielveikaliem sapirkt proviantu. diemžēl ātri nesanāca, jo visas divas ādažu ielas bija pārvērstas par lielu lētu lupatu bodi, ar neskaitāmām, dažādām un ne pārāk vajadzīgām lietām piebāztām nojumēm un galdiem, stāvvietas un ielu malas pilnas ar automašīnām, milzīgs cilvēku ņudzeklis — gadatirgus vienā vārdā. izgāju tam visam cauri, jāatzīst, ka nekā interesanta nemanīju. sapirku veikalā nepieciešamo, nogādāju mājās un sāku stūrēt alūksnes virzienā. pa ceļam ne kā jauna vai aizraujoša, sigulda pilna ar jaunām un vecam neatrastām kastēm, bet tur jābrauc speciāli, tāpat kā uz cēsīm — pa ceļam nepaņemsi. tāpēc pirmā pietura pie melturu stacijas, man jau atrasts, bet Laurittai vēl nē, ļoti interesants slēpnis “melturu saldais”. garos stāstos neizplūdīšu, to ir jāmeklē katram pašam, ir to vērts. diemžēl nekāda meklēšana nesanāca, jo blakus darbojās dzelzceļa darbinieki, un visticamāk viņiem rastos dažādi jautājumi par mūsu izdarībām, tāpēc atlikām uz citu reizi, un piebraucām turpat netālu pie amatas tilta, kurš arī glabā noslēpumu. tālāk atkal garlaicīgā pleskavas šoseja, bet vismaz neviens netraucē braukt cik vien ātri sirds kāro (es gan tik ātri nebraucu — bija slinkums). uz mirkli piestājām pie viena ceļa rādītāja, lai ļoti ātri atrastu, ierakstītos un noliktu vietā mazu fotofilmas dozīti, un tikpat ātri atgrieztos iepriekšējā posmā apdzītās automašīnu kolonnas priekšā. gluži tāds kā pitstops sanāca. vairāk pa ceļam līdz alūksnei nekā meklējama nebija, toties vienā ciemā stopējošie jaunieši tika identificēti kā LV_team, un kā gan lai nepalīdz domubiedriem? viņiem ļoti palaimējās, un jau pēc brīža viņi tika izsēdināti pašā alūksnes centrā. izsēdinājuši stopētājus, devāmies meklēt vietējos slēpņus. alūkne īsti nav kastīšu lielpilsēta, tās ir veselas četras, un līdz ar to bija gluži reāls plāns tās visas atrast. sākām ar alūksnes pili, un vērīgi aplūkojuši notekcaurules saskatījām arī mūs interesējošo priekšmetu. otrs slēpnis bija neliels multislēpnis ar triju objektu apskati parkā un pāris matemātiskām darbībām. saskaitījām un sarēķinājām, un slēpnis rokā, turklāt visai interesanti noslēpts, autors bija pacenties.

vakara gaitā tika satikti satiekamie cilvēki, parunāts šis-tas un iziets līkums pa pilsētu. apskatīju arī alūksnes staciju, diemžēl pēdējais vilciens jau bija aizgājis, bet vienalga interesanti. nav, protams, vairs senās godības un rosības, taču sliedes vēl ir! (atšķirībā no vairākām vietām citur latvijā) turklāt sliedes, pārmijas un pārējā infrastruktūra ir sakopta, saeļļota un darba kārtībā, prieks par to. vakara noslēgumā, kamēr vēl nav sācies, aizstaigājām līdz bībeles muzejam palūkot kur slēpnis, bet tā kā nekādas palīgierīces nebija līdzi un kas jāskaita arī nebija īstas skaidrības, neko neatradām, toties dabūjām kārtīgu negaisu.

piektdienas vakarā sanāca mazs izbrauciens līdz alūksnei un atpakaļ — smuka vidzemes pilsētele, tomēr īsās vizītes laikā novēroju dažas īpatnības. pirmā un galvenā — pusstundas laikā braucot pa pilsētu, vairākkārt sastapos ar šādu situāciju: piebraucot pie krustojuma pa mazaksvarīgu ceļu, respektīvi, pie zīmes dodiet ceļu vai stop, priekšā braucošā auto vadītājs palaiž visus pa galveno ceļu braucējus, tad vēl trīsreiz rūpīgi pārliecinās, ka pa galveno ceļu neviens nebrauc (ļoti labi pārskatāms krustojums, redzamību netraucē ne sētas, ne krūmi, pat ne gājēji vai savvaļas govis), un joprojām turpina nebraukt — varbūt, ka pēkšņi kāds parādās? — bet tā kā neviens uz galvenā ceļa neparādās, tad pēc īsas minstināšanās tomēr ceļš tiek turpināts. es tā arī nesapratu, kāds ir iemesls tādai neizlēmībai un pārspīlētai piesardzībai — agresīvi policisti satiksmes uzraugi, braucēji, kuri negaidot uzrodas uz galvenā ceļa vai kas cits? un otra lieta, kas piesaistīja manu uzmanību — kādi desmit taksometri, kuri godīgi stāvēja pilsētas centrā un gaidīja klientus. vai tiešām pilsētā, kurai pusstundas laikā var iziet cauri ar kājām tauta brauc ar takšiem?