svētdienas rīts uzausa lietains un drēgns, bez nekādām saullēkta pazīmēm, un mākoņos ietinušies kalni neizskatījās diez cik iedvesmojoši. paēduši brokastis, norakstījām nebūtībā dalību “mega CITO” eventā (cache in, trash out) — meklēt mēslus lietū, pielijušā austrijas ciematā, kurš jau tāpat ir gana spodrs, nebija nekādas vēlēšanās. tā vietā pārskatījām tuvējās apkārtnes karti, nolūkojām dažus interesantus slēpņus, un braucām meklēt. tuvumā izrādījās, ka lielākā daļa ir staigājamie, un lietus pat nedomāja rimties. mazliet sapūtušies, pārskatījām plānus, un nolēmām braukt prom no šīs neviesmīlīgās vietas, tuvāk cillertālei, un varbūt pat mazliet tālāk. kad bijām izbraukuši no cellamzē, protams sāka spīdēt saulīte, bet mākoņu daudzums tuvākajā apkārtnē tik un tā ne par ko labu neliecināja. piestājām pāris saulainos miestiņos pa ceļam, palūkoties pēc slēpnīšiem, bet bija piemeties kautkāds DNF lāsts, un nekas rokās nenāca.

toties priekšā uzradās lieliska kalnu pāreja (gerlosstrasse) ar sniegotu virsotni un burvīgiem skatiem uz krimla ūdenskritumu kaskādi — gandrīz katrā otrajā serpentīna līkumā stāvlaukums ar elpu aizraujošu skatu. un jo augstāk brauc, jo skats elpu aizraujošāks, līdz kalna galā vispār var palikt bez elpas. protams, bija arī opcija nosviest auto stāvlaukumā, un doties mazā pastaigā līdz ūdenskritumam un ja ne kājas nomazgāt, tad vismaz ūdeni nodzerties, bet austrieši jau arī nav ar pliku roku ņemami, un par stāvlaukumā stāvēšanu gribēja naudu, bet mūsu iedzimtais latviešu skopums ņēma virsroku, tāpēc izvēlējāmies uz ūdenskritumiem skatīties no gerlosštrāses serpentīniem. un bez maksas.

prieki nebija ilgi, jo kalna galā atdūrāmies pret šlagbaumu — ja ne brīvprātīgi, tad ar nelielu šantāžu austrieši pie tās tūristu naudas tāpat tiek — brauciens pa gerlosštrāsi un skaisto ainavu skatīšanās maksā septiņi piecdesmit no auto. neko darīt, nācās vien samaksāt, jo ceļš jau tur tikai viens, un nekur apkārt arī neapbrauksi. uzreiz aiz šlagbauma atkal sākās lietus (varbūt bija jāsamaksā lai nelīst?), un līkumainais ceļš pamazām ritinājās no kalna lejup, un drīz jau iebraucam visnotaļ saulainā cillertālē. cillertāles ledāji un slēpotavas jābrauc baudīt ziemā, tāpēc šeit ilgi neaizkavējāmies, un papildinājuši pirmās nepieciešamības pārtikas krājumus benzīntankā turpinājām ceļu uz bavārijas pusi. austrieši, tāpat kā vācieši ir slinki un svētdienās visi veikali, ēdamlietu tajā skaitā ir slēgti, un tu, tūrists parastais vari mierīgi nomirt badā, tas jau nevienu neinteresē. labi ka ir benzīntanki, kuri šādos brīžos pārtop par pārtikas tankiem. tā nu atkal līkumojot pa kalnu serpentīniem un tuneļiem, kilometru pa kilometram pilnīgi negaidīti iebraucām vācijā. pirmās pazīmes šādam apstākļu pavērsienam bija dzeltenās ceļazīmes. kādu brīdi šoseja gāja pa austrijas — vācijas robežu gravā starp diviem kalniem (vismaz kartē tā izskatās), un tad pēkšņi attapāmies līdzenumā, alpu smailes atstājot aiz muguras. tā kā ceļmalās izmētātās fotofilmu dozītes jau sāka apnikt, bet multislēpņiem atkal ir nepieciešams veltīt daudz laika, nolēmām, ka pirmkārt meklēsim zemes slēpņus (earthcache), jo tur ir ko redzēt, un tad pēc apstākļiem ja kautkas interesants blakus, tad var salasīt arī to. pulkstenis bija kādi seši pēcpusdienā, mēs jau bijām iebraukuši vācijā, un izskatījās, ka līdz minhenei, kura mums bija ieplānota divas dienas vēlāk, arī vairs nav tālu, tāpēc optimizējām maršrutu, apmeklējot trīs zemes slēpņus bad tolcas apkārtnē.

vēl viens bija ieplānots arī iebraucot minhenē, taču kad nonācām līdz klintīm, bija jau pilnīga tumsa, un mēģināt sazīmēt slāņu krāsas un nofotogrāfēt tradicionālo klints siluetu bija diezgan nereāli. saskumuši atgriezāmies pie auto, un sākām apsvērt nakšņošanas jautājumu — vēlvienu nakti gulēt bagāžniekā jau vairs nav interesanti, telti būvēt joprojām ir pārāk slapjš, atliek vien meklēt kādu pieņemamu viesnīcu. lai viesnīcu atrastu bija vajadzīgs internets, jo tāpat vizināties pa pilsētu un iet iekša visās viesnīcās pēc kārtas arī nav interesanti. pirmā doma, kur tikt pie interneta bija makdonalds, bet tas arī nekur tuvumā nerādījās, tāpēc izmetām pāris lokus pa guļamrajoniem cerībā atrast kādu neaizsargātu tīklu, taču, gaidi vien, likumpaklausīgie vācieši savus vairlesus sargā, tā ka atlika vien pavizināties pa pilsētu makdonalda meklējumos. vairākkārt jautāju ceļu, un vienmēr mani sūtīja pretējos virzienos, diezgan sarežģīti stāstot, kā tikt līdz man vajadzīgajai iestādei. turklāt visos gadījumos galapunkta pazīmes bija vienādas — aplis ar parciņu vidū, vienā malā autobusu pietura, otrā pusē makdonalds. beigās palūdzu, lai taksists izstāsta ceļu — un viens divi, mērķis sasniegts. minhene nav rīga, tur makdonaldā prāvā rindā pēc kafijas jāstāv arī pusvienos naktī. tikām pie kafijas un interneta, kuru mums palīdzēja pieslēgt atsaucīgs makdonalda darbinieks no polijas (viņš arī aizrādīja, ka mums datoram pulkstenis nav pareizs — esot par stundu ātrāks). prieks par internetu bija īss, ātrums bija nekāds, pat lmt mobīlais internets velkas ātrāk. tomēr stundas laikā sagaidījām pāris pieņemamu viesnīcu adreses, kuras tad arī devāmies apciemot. ērtāk protams būtu bijis piezvanīt un noskaidrot visu pa tālruni, taču viesnīcu telefona numuri laikam ir slepena informācija, jo uzreiz kautkā nesanāca atrast. atraduši tuvāko viesnīcu, ar nelielu pārsteigumu konstatējām, ka durvis ir slēgtas, viss ir tumšs, viesi un administrators jau saldi čuč. apbraukājot rajona tuvākās viesnīcas, situācija bija līdzīga acīmredzot vācijā nav pieņemts sākt meklēt naktsmājas pēc pusnakts.

piebraukuši pie vienas viesnīcas, pamanījām, ka viens logs pirmajā stāva ir atvērts, pie tā stāv treniņtērpā tērpies vīrs ar cigareti, un tam fonā tv kaste rāda futbolam līdzīgu spēli. pilnīgi sapriecājos, ka rekur viens kārtīgs un viesmīlīgs viesnīcnieks, neguļ, bet gaida viesus, un apsveicinājies turpat caur logu uzdevu jautājumu, vai šajā namā var dabūt divvietīgu istabu, uz ko pretī dabūju neizpratnes pilnu skatienu un mazliet apmulsušu taisnošanos, ka vīrs pats ir viesis un par brīvām istabām neko nezin. nu ka ne, ne, braucām tālāk — sarakstā bija palikusi vēl viena viesnīca lidostas rajonā, ne pārāk tuvu, un jāizmanto taču vienreizējā iespēja pabraukāties pa tukšām minhenes ielām! pēc īsas līkumošanas pa dažādiem minhenes rajoniem nonācam pie iespaidīgas jaunceltnes — spoža septiņstāvu viesnīca, durvis vaļā, mundierī tērpts administrators, un diezgan dārgs pirmais iespaids. taču, tā kā internets šo viesnīcu tika piedāvājis mūsu izvēlētajā cenu kategorijā, tad droši gājām iekšā iepazīties ar viesnīcas piedāvājumu klātienē. piedāvājums tiešām bija neticams — es pat divreiz pārjautāju, vai tiešām esmu pareizi sapratis, ka administratora kungs ar “neunundvierzig” tiešām domā četrdesmit deviņi, nevis deviņdesmit četri, un man aiz noguruma nerādās. tas tiešam tā bija, un īsu brīdi pēc formalitāšu nokārtošanas jau ievēlāmies ērtās gultās. ja nu kādam interesē, tad viesnīca saucas acom hotel.

sestdienas rītā pamodāmies deviņos, un vēl mazliet miegaini un saburzīti, vairākiem tūristu autobusiem par prieku izrāpāmies no auto bagāžnieka. īsa rīta tualete, pārbīdam mēbeles, respektīvi bagāžu no auto priekšas uz aizmuguri, un traucamies uz eventu. traucamies tā, ka atkal aizšaujam garām autobāņa izbrauktuvei, šoreiz tāpēc, ka senā 2002. gada kartē autobāņa izbrauktuvju numerācija mazliet nesakrīt ar dabu. nieka desmit kilometri līdz tuvākajai apgriešanās vietai, tie paši desmit atpakaļ, un tiekam prom no apnicīgā lielceļa. būtu braukuši desmit minūtes vēlāk, būtu kārtīgi ieberzušies sastrēgumā pie ceļa remonta — braucot garām, vērojam kā pretējā virziena joslā veidojas sastrēgums uz kādiem pieciem kilometriem. tikuši nost no bāņa, turpinām ceļu pa parastu šoseju, kura jau arī ir pilna ar kemperiem un nesteidzīgiem vācu tūristiem, kuri droši vien ir ceļā uz itāliju. līkumainais ceļš ir diezgan noslogots abos virzienos, tā ka nav pat iespējas izveikt kādu atsaldēta bembista cienīgu manevru.

ap pusvienpadsmitiem jau ir tāda sajūta, ka pilnīgi visi vietējie iedzīvotāji un vācu tūristi ir izbraukuši ielās, un visi kautkur brauc. bet brauc! nav nekādas apkārt bolīšanās vai nepamatotas bremzēšanas, viss notiek diezgan raiti, tā ka drīz jau esam cauri cellamzē un ierodamies pilsētiņā ar iedvesmojošo nosaukumu kaprun.

visi centrālie eventa notikumi ir ieplānoti kaprunas pilī, tāpēc braucam turp. pa ceļam novērojam dīvainas cilvēku grupiņas ar dažādiem devaisiem rokās, pārvietojoties pa pilsētu un neuzkrītoši apčamdot pieminekļus, tiltu margas un soliņus. stāvvieta pie pils pilna, galvenokārt austrijas numuri, taču vietām saskatāms arī kāds vācu vai ungāru numurs. par laimi, ne visi tusē uz vietas, dalībnieki ierodas un brauc prom, tāpēc arī ātri atrodam brīvu vietu kur noparkoties.

tā kā beidzot sāk spīdēt saulīte, izliekam uz haubes žāvēties slapjās kedas, un dodamies lūkot, kas labs notiek pilī. pilī notiek eventa http://www.geocaching.com/seek/cache_details.aspx?guid=b60781d0-0933-426d-9a67-80eb855e87ef reģistrācija, ielogošanās lielajā eventa viesu grāmatā, dažādu ar slēpņošanu saistītu nieku tirdzniecība, paliela trakabļu bļoda (cik es tajā ielūkojos, nekas daudz tur nebija, visu laiku notika kautkāda ceļojošo monētu un mantiņu maiņa),

kāpšanas siena ar instruktoriem un pie galdiņa sēdošs O.C.B. īpašnieks ar savu slaveno konservu kārbu — runā, ka esot visvairāk fotogrāfētā konservbundža pasaulē, droši vien jau ka tā arī ir, jo brīžiem pat veidojās rinda ar fotogrāfēties gribošiem slēpņotājiem.

atzīšos, ka arī es papozēju pie šī leģendārā objekta. vēl visas dienas garumā notika dažādām slēpņošanas tēmām veltītas prezentācijas un diskusijas — GSAK iesācējiem, GSAK advancētiem lietotājiem, diskusija par zemes slēpņiem, un gan jau vēl viskautkas. piereģistrējāmies, paņēmām jauno slēpņu sarakstu — divdesmit vēl nepublicēti dažādas grūtības slēpņi jebkurai gaumei, sabakstījām aparātā, un devāmies meklēt. meklēšanai tika atvēlētas divas stundas, jo gribējām vēl paspēt uz prezentāciju par zemes slēpņiem. tā kā laika nebija diez cik daudz, braucām meklēt tuvākos slēpņus.

ja austrijas lauku mazpilsētā ir ieradušies kāds tūkstotis slēpņu meklētāju, tad protams, ka nekāda lielā meklēšana nesanāk — jau ierodoties slēpņa vietā, pa gabalu jau ir manāmas cilvēku grupas, daži pagaida, kamēr pirmie noliek kastīti vietā, citi atkal nodod kasti nākamajai grupai rokās un dodas prom. nevarētu teikt, ka interesanta meklēšana, taču bija zināms prieks satikt tik daudz un dažādus līdzīgi domājošos.

pastaigām atvēlētās stundas paskrēja ātri, un drīz jau nācās atgriezties kaprunas pilī uz diskusiju par zemes slēpņiem. diskusiju vadīja viens no eventa organizatoriem C.H.R.I.S. — ar gana lielu pieredzi zemes slēpņu meklēšanā un izlikšanā, un vēl viens slēpņotājs, kura niku diemžēl neatminos — ar vairākiem simtiem atrastu zemesslēpņu. diskusija bija diezgan interesanta, tika apskatītas dažādas zemesslēpņu izlikšanas un meklēšanas nianses, dažādi atgadījumi un galvenās vadlīnijas šādu slēpņu izveidošanai. pēc diskusijas devāmies meklēt pārējos — gan jaunos, gan senākus slēpņus, atkal un atkal satiekot dažādus ļaudis cilājot akmeņus un apčamdot sētas stabus. uz vakaru debesis apmācās, un sākumā vieglais lietutiņš atkal pārvērtās diezgan slapjā negaisā. tā kā mums nebija nekādas vēlmes izmērcēt arī otro drēbju kārtu, mazliet piebremzējām ar pastaigām, turklāt par nožēlu jāatzīst, ka lielais vairums slēpņu bija diezgan vienveidīgi, ar magnētu pie infostendiem vai ceļazīmēm pielipinātas plastmasas bundžiņas. arī mistēriju galapunktā nekas vairāk par fotofilmas dozīti negaidīja. iespējams, ka kādam kalnā kāpjamajam trīs—četru zvaigžņu slēpnim gan vieta, gan pati kaste ir tāda ka elpa aizraujas, taču tam visam vajag laiku, un tā kā mums vēl siltā piemiņā bija kāpiens uz lōzerlohu, tad visādus kalnākāpjamos šoreiz izlaidām.

tiesa gan, vienā kalnā sanāca uzkāpt pilnīgi nejauši — piebraucām pie takas, kas ved uz slēpni, sākam kāpt augšup un mums pretī nāk kārtējā grupiņa slēpņotāju, kuri ar norūpējušos izteiksmi paziņo, ka kārtējais, kalns, kurā jākāpj līdz pašai augšai. nu mēs neko, saskatāmies, nu ja reiz jākāpj, tad jākāpj! un daudz nedomājot pa dubļainu un slidenu taciņu speramies augšā. uzkāpuši apmēram divas trešdaļas, nonākam vairāku taku krustpunkta, kur pirmajā momentā nav uzreiz skaidrs, kurp tālāk. paveroties gps aparātā, izrādās, ka esam jau metrus piecdesmit garām slēpnim, un tik augstu kalnā nemaz nebija jākāpj. kāpjot lejā takas malā arī kastīti atrodam, un mazliet lamājot ļaunos vācu slēpņotājus dodamies izlūkot cellamzē. cellamzē ir tāda kā vietējā lielpilsēta, tāds kā tukums, tikai pie skaista alpu ezera. izbraukājam pāris vietas, taču vairāki slēpņi rokās nedodas, tāpēc metam mieru, un izmantojot brīdi, kad nelīst, ejam pastaigāt pa ezera krastu.

sevi atkal liek manīt nogurums, un jāsāk domāt par naktsmieru, bet tā kā atkal sāk gāzt lietus, “telts pļavā” tiek svītrota no piedāvājuma, tā vietā izvēloties klāt gultu auto bagāžniekā. jā, un nogurums arī ir gana jūtams, lai nepiedalītos eventa vakara ballē ledushallē. atrodam jauku stāvlaukumu ar galdiem un soliņiem, diemžēl slapjiem, jo joprojām vēl līst, pārbīdām mēbeles, sarīkojam vakariņas un ejam pie miera.

Papildināts:

The O.C.B. (Original Can of Beans) is Geocachings First Trade Item, placed in the
“Original Stash” by Dave Ulmer (the Inventor of Geocaching and the hider of the first cache) back in May of 2000.

nogurums darīja savu, un protams nedzirdējām nevienu no diviem modinātāja zvaniem un plānoto divu stundu vietā nogulējām četras(!) un pamodāmies piecos. ātri nomazgājuši muti un iztīrījuši zobus, spiedām grīdā slovākijas virzienā. par laimi tā virziena lielceļi bija gana plati un iekļaujoties poļu braukšanas kultūrā uz priekšu virzījāmies gana ātri, taču izskatījās, ka tomēr uz brokastīm skvēra pie vīnes operas nepaspēsim. ap septiņiem no rīta sāka prasīties pēc kāda uzmundrinoša kafijas malka, un uz brīdi piestājām ceļmalas makdonaldā — nav tā labākā vieta, toties vienmēr ir skaidrs kas ir kas. tā kā polijas laukos ar ārzemju valodām ir kā ir, tad pasūtījumu veicām latviski, jo meitenei otrpus letes tāpat vienalga runā kaut japāniski, tāpat saprot tikai poļu mēli. galu galā sapratāmies gluži labi, tikām pie kafijām un pāris vitamīniem bagātām brokastmaizēm. vēl jāpiezīmē, ka ēstuve pulksten septiņos no rīta bija diezgan pilna, dabūjām pat rindā pastāvēt. uzņēmuši kofeīnu un kalorijas turpinājām braukt, un izlocījušies cauri pāris mazpilsētām ap desmitiem iestūrējām slovākijā, par ko liecināja ceļazīme ar uzrakstu “pozor” ierastā “uwaga” vietā. no tuvākās slovaku lielpilsētas līdz pašai austrijai kartē bija iezīmēts autobānis, taču līdz tam vēl bija jāaizbrauc — pierobežas kalnaini lauku ceļi izskatījās diezgan vientuļi, un atkal vijās cauri neskaitamiem ciematiem. ne viss ir par brīvu, tāpat arī braukšana pa slovākijas vienīgo autobāni maksā naudu — benzīntankā nācās iepirkt vinjeti, citādi varētu sanākt diskusija ar varas struktūru pārstāvjiem. autobānis ir laba štelle, ātri var aizbraukt kur vajag, un mēs tā arī nesapratām, cik slovākijā bija ātruma ierobežojums uz autobāņa, bet tas arī nav svarīgi. pa ceļam vēl piestājām vienā stāvlaukuma neatrast vienu slēpni — pārmeklējām iespējamās vietas, bet šoreiz bez rezultāta, un laidām tālāk. kopš pēdējās reizes, kad pa šo pašu ceļu braucu slovākijas un austrijas autobāņi ir smuki savienoti, un nav jāmaldās pa bratislavu, meklējot šoseju uz vīni. arī austrijas bāņiem vajag maksas uzlīmīti, ko var iegādāt uzreiz uz robežas, un ceļš droši turpinās. vīnē iebraucam ap pusdienlaiku — brokastis vairs nespīd, un tā kā pēcpusdienā vēl daudz kas jāpaspēj, vīni no apskates vietu saraksta svītrojam un neapstājoties braucam tālāk. laiks ir saulains un karsts, lai gan radiobalsis draud ar negantu lietu un pat negaisu, bet par to nekas neliecina. tomēr tuvojoties lincai, aiz kuras mūsu prieki uz austrijas autobāņa beigsies, novērojam tumšus mākoņus, un daži tālāki kalni jau paslēpušies aiz mākoņiem. brīnoties apkārt, protams aizšaujam garām vajadzīgajai izbrauktuvei, taču pēc pāris kilometriem der arī nākamā — izbraucam uz vietējās līkumainās budesštrāses, kura vijas starp ezeru un kalniem, ik pa laikam ielienot tunelī.

skati fantastiski, bet nav daudz laika apkārt bolīties, jo nāk jau vakars, bet vēl plānā kalnākāpšana. ap pieciem pēcpusdienā apstājamies uz īsu brīdi bad išlā (bad ischl), izmetam pāris līkumus pa centru, lielveikalā papildinām pārtikas krājumus, un braucam tālāk. šīsdienas mērķis ir lōzera kalns ar savu caurumu, jebšu Grosses Loserloch. ceļi sāk locīties arī vertikālā plaknē, ne tikai horizontālajā, un parādās arī asie līkumi ar maziem bezdibenīšiem pāri malai, un krīt ciet ausis.

vienā pārkingā ceļa malā gandrīz neizkāpjot no auto paņemam vienu fotofilmiņas kārbiņu — tāds vidējs sūdslēpnītis ar saņurcītu lapu iekšā, kur iezīmēt savu vizīti. ap septiņiem vakarā jau sāk tā kā krēslot, pāris aizdomīgi mākoņi arī sāk aizēnot sauli — austrijā nav garo vasaras vakaru, tāpēc jāpasteidzas. izbraukuši cauri ciematam, uztaustam īsto ceļu uz virsotni, tāds īpaši līkumains pagadījies, un braucam augšā. apmēram trešdaļu pieveikuši atduramies pret šlagbaumu — lōzerštrāse par maksu, dienas tarifs 15eur, nakts tarifs 7.50, jāmaksā izbraucot. neko darīt, gribi redzēt smukumus, būs vien jāmaksā. ar cerību iekļauties nakts tarifā, paņemam biļeti un braucam iekšā.

ceļa līkumi kļūst arvien asāki un stāvāki, koki paliek retāki līdz pazūd pavisam un skatam paveras alpu ainava ar kalniem, ielejām, ezeriem un ciematiem, un augšējā stāvvieta vēl grimst sniegā.

noliekam auto, skrienam pikoties, noķert pāris miglainus foto un vienkārši papriecāties par skaisto skatu, kamēr vēl gaišs un nelīst. stāvlaukumā neesam vienīgie — ar sarkanu škodu ieradušies arī šortos tērpti poļu zēni, kuri uz minūti izkāpj no auto, padrebinās aukstajā vējā, un prombraucot veiksmīgi iesēdina savu auto vienīgajā kupenā stāvlaukuma vidū. papriecājušies par citu nelaimi un pārējiem skaistajiem skatiem, kas paveras no kalna virsotnes, sākam braukt lejā — ieeja lōzerlohā jāmeklē mazliet zemāk. atrodam norādīto stāvlaukumu, kurā noparkojušies arī poļi ar savu sarkano auto — pēc slēpņu meklētājiem īsti neizskatās, taču kautkā aizdomīgi rosās pa sava auto grabažnieku, krāmējot ārā guļammaisus, teltis, virves un ķiveres. acīmredzot nobrieduši kāpt klintīs. te nu jāpaskaidro, ka lōzeris ir iecienīta alpīnistu kāpšanas vieta, un tur, kur sākas kāpjamās klintis ir paliela ala, kurā iekšā, kādus simts metrus no ieejas jāmeklē kaste. tomēr viss nav tik vienkārši, jo no stāvvietas līdz alai ir savi trīssimts metri taisnā līnijā, un attiecīgi vairāk, ejot pa stāvajā nogāzē klinšu kāpēju iemītajām taciņām. nogāze pilna ar akmeņu nogruvumiem, dzelkšņainiem krūmiem un dubļainām, slīpām pļaviņām. tā kā ārā nav diez cik silts (precīzu gaisa temperatūru nebija ar ko noteikt, jo auto termometra rādījumam katru reizi bija jāpiemēro īpašs koeficients vai kāds diferenciālvienādojums — brīžiem tas rādīja +20°C, brīžiem +3°C un reizēm arī -18°C), saģērbām jakas, paņēmām lukturīšus un rakstāmrīkus, un devāmies meklēt slaveno alpīnistu taku.

ielas malā atradām pirmo norādi, un sekojot tai nonācām palielā pļavā pie nogāzes ar kalnu strautu un pačākstējušu sniegu. nostaigājām gar nogāzi šurpu—turpu, bet nekādas tālākas norādes vai taku pazīmes neatradām. bija jau iestājusies diezgan manāma krēsla, kalna virsotne brīžiem pazuda melnā mākonī, un kautkur blakus ielejā ducināja pērkons. diez kāda pastaiga parkā vis nerādījās, bet ja jau tik talu bijām tikuši, tad nu vajadzētu atrast atī to sasodīto caurumu. nostaigājām vēlreiz gar nogāzi, apsvērām dažādus variantus, kā tikt augšā — rāpties tepat pa taisno, vai iet kautkur apkārt meklēt taku, Lauritta jau bija gatava šauties augšā pa tuvāko akmeņu nogruvumu — kas gan tas ir 250m taisnā līnijā?!, bet beigās tomēr atradām mazliet tuvāku vietu p[ie nogāzes, kur caur meža biezokni sākt rāpties augšup. sākumā bija nekas, nogāze stāva, bet apaugusi ar milzu eglēm, pie kuru zariem un saknēm pieturēties, vietām pat parādījās tāda kā aizaugusi taka, pa kuru līkumojām augšup. prieki drīz beidzās, jo taka izveda pie kārtējā akmens nogruvuma. tālāk bija izvēle — akmens nogruvums, vai necaurejams dzeloņainu krūmu un mazu priedīšu biezoknis, un 180m līdz alai? izvēlējāmies kompromisu, un turoties pie krūmiem pa ne pārāk stabilajiem akmeņiem virzījāmies tālāk. apmēram pusceļā starp autostāvvietu un alu beidzot sakās arī solītais negaiss — lielas un slapjas lietuslāses, zibeņi un pērkona grāvieni pilnai laimei. zibeņi pazibeņoja un aizgāja tālāk, taču lietus tikai pieņēmās spēkā, un pāris minūšu laikā mēs jau bijām izmirkuši līdz ādai. līdz alai vēl bija 100m, lukturīšu gaisma arī nekādu priecīgo ainavu nerādīja, tā ka atlika vien lauzties caur krūmiem un lēkāt pa akmeņiem. vienā brīdī pat izlauzāmies pie klints sienas un neko darīt, jāgriežas atpakaļ, meklēt citu ceļu. visbeidzot tikuši līdz vertikālajai klintij, kur cik noprotams kāpj kāpēji, sākām lūkoties pēc takām, taču arī nekur nemanījām, kaut arī līdz alai bija vairs tikai nepilni trīsdesmit metri. pa slideno pļaviņu aizklunkurējām līdz alai, līdz kurai vēl arī vajadzēja mazliet pakāpties, un tad jau vairs tikai meklēšanas vaina. ala bija diezgan branga, ejot dziļāk tikai vienā vietā nācās zosu gājienā izlīst caur vienu šaurāku vietu lai nokļūtu palielā kambarī, kurā pa plaisām no griestiem gāzās lietusūdens, un vietām bija arī smuki ledus gabali, viens īpaši izcēlās — ieraugot to pat mazliet sabijos, jo pa gabalu tas izskatījās pēc bebra astes, un pirmā doma bija — ko gan šeit pie griestiem dara bebrs?!

ideja par bebru tika atmesta, un nākamais variants bija ka tā varētu būt arī pūces vai kāda cita putna aste (kāpēc pūces, nezinu, bet man tā šķita), un tuvojoties šim objektam gaidīju, ka tas jebkurā brīdī varētu sakustēties, un varbūt pat izrādīt nepatiku par mūsu vizīti. protams, akmens no sirds novēlās, kad klāt pienācis konstatēju, ka tas jau tikai ledus. vadoties pēc apraksta, jo šajā alā gps vēl nav ievilkts, atradām īsto kambari un norādīto vietu, pretī kurai zem akmens esot paslēpta kastīte. piemērotu akmeņu, zem kuriem pabāzt nelielu plastmasas kārbiņu te netrūka, tā ka savas minūtes piecpadsmit cītīgi cilājām dažāda izmēra akmeņus, bet tā arī neko vairāk par pāris izdegušām kapu svecēm un tukšām pudelēm neatradām. gāju meklēt telefonā saglabāto spoilerbildi, un pēc dažu raksturīgāko iezīmju salīdzināšanas kastīte bija rokā. ierakstījāmies viesu grāmatā, un gājām meklēt lejupceļu. iznākuši no alas, sākām pētīt tuvējo apkārtni, un vietām akmeņu nogruvumā iezīmējās tādas kā imagināras taciņas, un kā izrādījās, tad tās arī bija tās slavenās alpīnistu takas. lietus joprojām gāza, viss bija slidens, un lejupceļš pa “taku” nevedās diez cik ātrāk kā kāpiens augšup pēc azimuta. klūpot un slidinoties pa akmeņiem, dubļiem un krūmājiem (зачем мне эти пальмы?!) galu galā nonācām tajā pašā nogāzē ar strautiņu, kuru sākumā bijām pētījuši, bet krēslā no lejas skatoties imaginārās takas sazīmēt bija neiespējami. noguruši, izmirkuši un mazliet arī nosaluši, mazliet pēc desmitiem vakarā beidzot tikām līdz mašīnai un sausām drēbēm. poļu puiši turpat blakus uz asfalta bija uzstellējuši telti un droši vien mierīgi dzēra alu, bet mēs izgriezuši slapjumu un mazliet nokratījuši dubļus (bikses līdz ceļiem un dažviet arī uz pēcpuses rotāja mālaini ornamenti) pametām šo viesmīlīgo vietu. braucot lejā no kalna, sākām domāt, cik mums makā skaidrā nauda un kas būs, ja kases automāts pie šlagbauma neņems pretī norēķinu kartes, un vai iekļausimies nakts tarifā, taču mums par prieku abi šlagbaumi bija vaļā, ta ka vismaz par šo atrakciju nebija jāmaksā. plānotā ierašanās cellamzē un reģistrācija eventā līdz pieciem vakarā bija nedaudz nokavēta, bet lai nākamajā rītā būtu ātrāk tiktu galā, nolēmām pabraukt kādu gabalu tuvāk, un nakšņot autobāņa stāvlaukumā, jo lietū stutēt telti tobrīd likās diezgan muļķīgi. cīnoties ar nogurumu un uzmācīgo miegu, ap vieniem aizcīnījāmies līdz stāvlaukumam, kur starp treileriem un fūrēm zibenīgi transformējām mūsu auto guļamistabā, un ielocījušies guļammaisā aizmigām ciešā miegā. alpu gaiss ļoti nogurdina.

tāa, tas nu ir izdarīts — biļetes uz ac/dc 27.maija priekšnesumu veikli iegādātas caur livenation.pl (65 lati par divām biļetēm, pretstatā vietējiem tiketpro piedāvājumiem par 45.00 gabalā), atliek vien sakravāt somu, nomazgāt auto un aidā! pie reizes plānā ir atrast arī kādu kasti gan pa ceļam, gan arī izmest mazu loku līdz GC1XEDZ Pinzgau 2010, tādā kā geokešeru svētceļojumā aplūkot ģeogrālu — O.C.B. (Original Can of Beans — pasaulē visvairāk fotogrāfētā konservu bundža), kā arī pakāpelēt pa austrijas kalniem, un kas zin, varbūt arī iedzert kādu alu bavārijā.