Sep 02 2015

12 Krēsli. Izrāde un pirmais septembris.

ierakstīja kategorijā hronika

p
Kas gan varētu būt labāks, kā sākt teātra skatīšanās sezonu ar varenlielisku JRT izrādi? Turklāt, vēl pirmajā septembrī? Nezinu, droši vien nekas. Ņemot vērā, ka konkrētā izrāde iekrita pirmā septembra vakarā, tad dienā, kad sāka pārdot biļetes, tās netika izķertas stundas laikā, ne arī divu dienu laikā, ko nevarētu teikt par otrā un trešā septembra izrādēm (varētu padomāt, ka tā kautkāda bērnu izrāde, un pirmās skolas dienas atzīmēšana liedz ierasties teātrī). Tātad, biļetes nomedījām, mazliet pacīnoties ar JRT elektronisko kasi — autorizēt apmaksu ar karti sanāca tikai trešajā reizē, bet izdevās.
Pienāca pirmais septembris, plaši izslavēts ar sastrēgumiem un tā, tāpēc nolēmu uz darbu, un pēcāk arī uz teātri doties kājām — cik tad tur ko iet — pāris kilometri te, pāris tur. Bet, saģērbjoties teātrī ejamajās drēbēs, uzvilku arī solīdākas kurpes, vilktas pāris reizes, tā ka nebiju vēl īsti ticis līdz Kalnciema kvartālam un jau bija skaidrs, ka šie nav ērtākie apavi pārgājieniem un papēži noberzti. Otra lieta, kas mani pārsteidza, ka Kalnciema iela, kurā parasti desmit minūtes pirms deviņiem sastrēgums sākas jau pirms tilta pār dzelzceļu, ir pilnīgi tukša, un pie Melnsila ielas luksofora stāv vientuļš autobuss. Pilnīga vilšanās visā, un desmit minūtes pēc ierašanās darbā sāka gāzt lietus. Jā, arī lietussargs bija palicis mājās.
Tatad, es biju uz izrādi teātrī, kurā, ja mani atmiņa neviļ, pēdējo reizi biju deviņdesmit sestajā gadā uz “Bildēm” — ir laiciņš pagājis, jā, bet nekas daudz nav mainījies, tikai zāle gan, man šķiet, toreiz bija lielāka. Ilfa un Petrova stāsts ir vairākkārt lasīts un skatīts dažādās ekranizācijās, grūti pateikt, vai tas palīdzēja, vai traucēja — izrādē bija nogriezts viss liekais un atstātas spožākās stāsta vietas lieliskā lielisku aktieru izpildījumā, papildinātas ar ebreju anekdotēm un trūcīgu dekorāciju klāstu — vienīgās dekorācijas bija krēsli un vanna inženiera Ščukina dzīvoklī. Un vairāk arī nebija vajadzīgs, jo stāsta esence ir kolorītie personāži, no kuriem košākie, protams, bija Vilis Daudziņš un Andris Keišs. Kaspars Znotiņš Kisas lomā arī bija labs, taču izrādes laikā brīžiem pieķēru sevi pie domas, iedomājoties, kā vienā vai otrā epizodē izskatītos Gundars Āboliņš, kurš tieši tikko pameta JRT. Neatceros kāpēc, bet līdz šim man kaut kā nepatika Guna Zariņa, kura pamazām sāk patikt :) Un īpaši liels prieks man ir par dzīvo skaņu — aktieriem ir balss, un viņi to lieto bez mikrofoniem un skaļruņiem — par šo pāris akmeņi no manis lido Nacionālā un Dailes teātru dārziņos.

viens komentārs

Feb 11 2015

Alfabēta restorāni – Pētergailis

ierakstīja kategorijā hronika

p
Bija pavēss pirmdienas vakars, tikko kā bija beigusies diezgan košā Nacionālā teātra izrāde “Eirovīzija”, un ļoti gribējās ēst. Teātra skatīšanās, īpaši, ja vēl skatītājiem jāpiedalās izrādē, uzlabo ēstgribu. Tā nu daudz nedomājot ienirām tukšajā Vecrīgas ieliņu labirintā. Sajūta diezgan neparasta, dažviet kāda iestāde ir atvērta, dažviet kāda ciet, bet visur pilnīgs tukšums, arī uz ielām tik kāds rets gājējs. Un pulkstenis rāda tikai ceturksni pirms desmitiem. No redzētā var spriest, ka rīdzinieki ir ļoti kārtīgi cilvēki, un vakaros pa vecrīgām nevazājas, bet godīgi sēž mājās pie televizoriem. Tā nu izmetām loku, pat vairākus lokus, ielūkojoties dažādos skatlogos, līdz beidzot nonācām pie Pēterbaznīcas sētas durvīm esošā mūžsenā restorāna Pētergailis. Ja atmiņa mani neviļ, tad iepriekšējo reizi šajā restorānā ēdu vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
p
Arī šī vieta bija tukša, tik vien kā vientuļa oficiante rosījās aiz bāra letes, un bija priecīga uzņemt velīnos viesus un ierādīja mums ērtu galdiņu pie loga. Jāpiebilst, ka restorāns ir visnotaļ smalks, galdi ir ar galdautiem, interjers pārdomāts un saskaņots, un ēdieni tiek servēti ar visiem atbilstošajiem instrumentiem. Tā kā bija jau vēls, tad nolēmu pārāk ar izēšanos neaizrauties, un pasūtīju pannā ceptu breksi ar kaltētiem burkāniem, pākšu pupiņām un kartupeļu biezeni. Un protams, kā nu bez tējas ar pienu. Jāatzīst, ka izvēlētais ēdiens tiešām kvalificējās kā “pārēsties nevar”, toties bija gana oriģināls un garšoja labi. Kā jau minēju, arī parastie dežūrinstrumenti tika nomainīti uz zivju dakšiņu un atbilstošu nazi.
p
Tēja tika servēta ar pētergaiļiem apgleznotā kanniņā, arī tasīte un cukurtrauks bija rotāti ar gailīšiem. Piens tika pasniegts atsevišķā kanniņā.
Tā arī līdz vienpadsmitiem un piecpadsmit minūtēm mēs bijām vienīgie viesi šajā iestādē — gadījumā, ja pirmdienas vakarā viss ir ciet vai pilns, tad droši var nākt uz Pētergaili, tik cenu līmenis te nedaudz virs vidējā. Restorāns, kurā droši var atgriesties.

komentāru nav

Feb 06 2015

Alfabēta restorāni — Šlāgeris

ierakstīja kategorijā hronika

s
Pirmā ēdnīca, kuru Madonas centrā ierauga izsalcis ceļotājs ir Rudzons, bet, kā stāsta zinātāji un šīs iestādes regulārie apmeklētāji, tad tas jau tāds bistro vien ir, un līdz restorānam īsti neaizvelk. Tāpēc vadoties no pieredzes, izsalkušo ceļotāju autobuss pabrauca pāris kvartālus tālāk, un piestāja pie iestādes ar daudzsološu nosaukumu “Šlāgeris”. Mūs mazliet samulsināja restorāna darbalaiks — uzraksts pie durvīm vēstīja, ka iestāde sestdienās (jo tā tieši bija sestdiena) strādā līdz pieciem, un pulkstenis rādīja jau divdesmit minūtes pāri četriem. Aizdomu mākti devāmies iekšā un apjautājāmies, vai restorāna saimnieki būs ar mieru pagatavot vakariņas pieciem ēst gribošiem viesiem. Guvuši apstiprinošu atbildi, ieņēmām vietas tukšajā ēdamzālē — kā reiz vienīgie klienti bija paēduši un atstāja viesmīlīgās restorāna telpas. Tomēr mūsu aizdomas, ka ēstuve drīz vērsies ciet, un tāpēc te neviens vairs nenāks, nepiepildījās — kamēr izvēlējāmies un pasūtījām ēdienus, jau atkal visi galdi bija aizņemti un krodziņā valdīja līksma murdoņa un bērnu klaigas. Viesi galvenokārt bija slēpotāji un kaut kādi šoferi.
a
Restorāna ēdienkarte piedāvā dažādus klasiskus šāda tipa ēstuvju ēdienus, nekādu lieku pārsteigumu un nav jāzīlē, kas slēpjas aiz visiem neparastajiem nosaukumiem. Tā kā biju diezgan izsalcis, tad pasūtīju klasisku franču karbonādi ar frī kartupeļiem, saldajā maizes zupu un neiztrūkstošo tēju ar pienu. Kā jau varēja gaidīt, tad porcija bija varena — lieliskākā lauku ēstuvju īpašība. Diemžēl šoreiz ēdienkartē neatradu grilētu teļa gaļu ar dārzeņiem un brūkleņu mērci — ēdienu, kura dēļ šis restorāns pirms sešiem gadiem izpelnījās visas manas mišelīna zvaigznes. Bet tas nekas, vieta pati par sevi ir mājīga, ēdiens garšīgs un salīdzinot ar Rīgu — lēts. Divu personu maltīte ar siltajiem ēdieniem, desertiem un kafiju/tēju izmaksāja 12,85. Melnā tēja tiek pasniegta stikla krūzītē jau ar pielietu pienu, bez liekām ceremonijām, toties ar cepumiņiem.
r
Vērtējums — te var atgriezties, bet diemžēl nestrādā svētdienās.
Jā, tā kā vēl bija priekšā tāls ceļš līdz Rīgai, nolēmām negaidīt rēķinu, bet laisties prom nemaksājot. Nē, protams, nolēmām negaidīt, kamēr mums rēķinu atnesīs, bet gājām samaksāt pie bāra letes. Maksājumus pieņēma pats saimnieks personīgi, un uzturot viesmīlīgu sarunu, izstāstīja mums lielisku stāstu par dzērieniem — esot bijis gadījums, kad kāds no alkohola tirgotājiem izvēlējies šo lielisko restorānu par vietu jaunās šņabju sērijas degustācijai, un piedāvājis restorāna viesiem pagaršot dažādus šņabjus — ar banānu garšu, ar apelsīnu garšu, ar āboļu garšu un ar vēl visādām garšām. Tomēr vienam no degustācijas dalībniekiem piedāvājums šķitis nepietiekams, un viņš paudis neviltotu sašutumu pieprasot “šņabi ar šņabja garšu”.

komentāru nav

Feb 02 2015

Alfabēta restorāni – Riekstu krogs

ierakstīja kategorijā hronika

r
Riekstu Krogs, kā jau to var nojaust no nosaukuma, atrodas Riekstu kalna pakājē, un piedāvā izsalkušiem olimpiešiem ieturēties. Ēdienu piedāvājums plašs, apkalpošana ātra, vietas arī gana daudz. Vismaz ap deviņiem ceturtdienas vakarā atrast vietu, kur piemesties, nebija grūti. Es arī šīs ēstuves pakalpojumus izmantoju kā reiz pēc aktivitātēm uz kalna, tā ka attiecībā uz šo iestādi varu piekrist viedoklim “viss ir garšīgs”. Konkrēti man, vispirms uz paplātes, pēcāk iekšā pārceļoja soļanka, biešu salāti ar desu, glāze apelsīnu sulas, un šoreiz nevis tēja ar pienu, bet gan viena pudele alus (viss kopā EUR 5.95).
r
Kā jau minēju, pēc pāris stundām uz kalna, viss pazuda vienā mirklī, un varbūt derēja vēl kas, bet reizēm jāmāk savaldīties. Par pašu Riekstukalnu — iepriekšējo reizi es te biju, ja atmiņa neviļ, kādā 2008.gadā — ļoti daudz kas mainījies, daudz dažādas nogāzes, stāvākas, lēzenākas, garākas īsākas, arī lietuviešu mazāk (bet tas gan jau tiek kompensēts brīvdienās), operatīva pacēlāju darbība un vispār tāda patīkama vieta.
Droši var nākt vēlreiz.

komentāru nav

Feb 02 2015

Tēja ar pienu

ierakstīja kategorijā Uncategorized

v
Kopš es sevi atceros, nu labi, varbūt drusku mazāk, es dzeru melno tēju ar pienu. Man tā garšo. Un pusotra tējkarote cukura. Kāpēc un kā es sāku dzert tēju ar pienu — par to vēsture klusē. Varbūt kādas grāmatas iespaidā, vai filmas, kur “angļi dzer tēju”. Es, protams, tāds neesmu vienīgais, zinu vēl cilvēkus, kuri tā dzer tēju, bet netrūkst arī tādu, kuri neizpratnē ieplēš acis vai riebumā saviebjas. Un arī ne visās ēdināšanas iestādēs apkalpojošais personāls ir morāli gatavs pieņemt šādu, it kā parastu, pasūtījumu. Kafija ar pienu ir pašsaprotami, bet tēja ar pienu, kā jūs to domājiet? Regulāri apmeklējot kādu vietu, un ikdienā pasūtot tēju ar pienu, jau vairs nav jāskaidro, kas tas ir, un ka es to plānoju dzert, taču joprojām ir vietas, kur man sava vīzija par tēju ar pienu ir jāpastāsta sīkāk. Līdz šim jautrākais brīdis bija pirmajā janvārī pirms gada, kad Baltezera “Vanaga Ligzdā” nācās vairākkārt skaidrot šo dīvaino dzēriena konceptu, rezultātā saņemot glāzi tējas un glāzi piena. Iespējams, ka šo kļūmi varētu norakstīt uz pirmo janvāri — svētki tomēr, bet tāpat, kopš tās reizes ar pilnīgi citu interesi restorānā pasūtu tēju ar pienu.

viens komentārs

Jan 30 2015

Alfabēta restorāni — Vīgante

ierakstīja kategorijā hronika

v
Tas bija ziemīgs svētdienas vakars, tā ap astoņiem, tikko bija beigusies piecas stundas garā Dailes teātra izrāde “Izraidītie”, un protams, mājās ar siltām vakariņām jau neviens negaida. Bet, tā kā mēs piedalāmies Alfabēta restorānu izaicinājumā, tad jau tā nav nekāda bēda — atliek tik vien izvelēties no plašā Rīgas ēstuvju piedāvājuma. Arī Sapnis ir izsalcis kā vilks, un piekrīt mums piebiedroties, tik tāds sīkums, ka jāsavāc viņu no Ziepniekkalna. Pirmā iestāde, uz kuru dodamies ir “Bieriņkrogs”, agrāk zināms kā “Ingars”, ērti piebraucams Liepājas ielas un Ulmaņa gatves krustojumā, bet svētdienas vakaros labi apmeklēts, tā, ka pat auto nav īsti kur nolikt. Nekas, atgriezīsiemies citreiz, un braucam uz centru — tur esot tāda iestāde ar intriģējošu nosaukumu “Divi Dolāri”, bet svētdienas vakarā tomēr ciet — gan jau krodzinieki arī bija uz teātri, un vēl nav atgriezušies. Tikmēr pulkstenis arī ir pagājis uz priekšu, un rāda, ka aiz loga jau ir ap deviņiem, un tas nozīmē tikai vienu — zinot Rīgas intensīvo naktsdzīvi, mūsu izredzes atrast kādu iestādi, kur dod ēst, strauji sarūk. Izbraucam pāris kvartālus, un piestājam pie pagrabiņa “Vīgante” Stabu un Čaka ielas stūrī.
v
Darbalaiks uz durvīm vēsta, ka iestāde vēl kādu brīdi būs atvērta, un arī saimniece apstiprina, ka mūs pabaros. Iestāde ir pilnīgi savādāka, nekā biju iedomājies — pēc nostāstiem biju iedomājies drusku smalkāku restorānu, savukārt no ielas pa pagraba logu redzētais radīja ilūziju, ka tas tāds kā diennakts pārtikas veikals, kurā pēc desmitiem pa kluso var nopirkt arī kādu šņabīti. Abi šie priekšstati bija maldīgi, un vieta no iekšpuses bija pilnīgi savādāka — es to sauktu par mājīgu traktieri. Neliela, vienkārša ēdamzāle ar ne pārāk daudz vietām, mājas virtuvei raksturīgi ēdieni un radio skonto. Neskaitot kādu sagurušu kungu ar konjaciņu, kurš skatījās un komentēja KHL futbola spēli, mēs bijām vienīgie apmeklētāji, tā ka mūsu pāsūtījumi tika apstrādāti diezgan operatīvi, un pasūtītie ēdieni jau drīz rotājās mūsu acu priekšā. Vēl ievērības cienīgas bija arī krodziņa īpaši noformētās ēdienkartes.
Bifšteks
c
Jā, tātad es pasūtīju bifšteku ar olu — normāla izmēra porcija, garšoja labi un par adekvātu cenu. Un protams, arī melnā tēja ar pienu — šeit tiek pasniegta porcelāna krūzītē ar porcelāna sietiņu un vāciņu, un piens kanniņā. Krūzītes vāciņš arī kalpo kā šķīvītis tējas sietiņam, un atkrīt aizraujošā spēle “kur likt pilošo tējas sietiņu/maisiņu”.
Tēja
t
Manuprāt ēdnīcas vērtēt kaut kādās mistiskās skalās no viens līdz desmit, vai dot trīsarpusidakšiņas ir pilnīgi subjektīvi un nelietderīgi, tad pieturēšos pie vienkāršas binārās sistēmas — ieskaitīts / neieskaitīts, ir okej / nav okej… nē, tomēr šitā: “var nākt vēlreiz” un “nē, šeit gan es vēlreiz nenākšu”.
Tātad, par Vīganti — jā, te var nākt vēlreiz.

komentāru nav

Jan 30 2015

Alfabēta restorāni — Citāds krogs

ierakstīja kategorijā hronika

c
n
Ar tiem restorāniem ne vienmēr iet tik labi, kā iecerēts — piemēram, iestāde ar nosaukumu “Citāds Krogs”, trešdienas vakarā deviņos ēdināšanas pakalpojumus vairs nepiedāvāja, tik vien kā tēju ar pienu un citus dzērienus, tā ka nav vērtējuma par šo vietu.

komentāru nav

Jan 27 2015

Alfabēta restorāni — Fazenda

ierakstīja kategorijā hronika

f
Pagājušajā vasarā daži uz statistiku tendēti pilsoņi izdomāja gadalaikam piemērotu izklaidi — “Alfabēta peldes” — mērcēšanos ūdenskrātuvēs, tā, lai ūdenskrātuvju nosaukumos tiktu aptverts viss latviešu alfabēts. Protams, šī brīnišķīgā ideja tika attīstīta tālāk — Alfabēta restorāni, Alfabēta meitenes, Alfabēta vīni, Alfabēta alus un tā tālāk. No visa uzskaitītā es pagaidām piedalos Alfabēta restorānos un Alfabēta alos. Par to, vai Alfabēta alus šeit tiks atspoguļots, neesmu pārliecināts, tāpēc sāksim ar restorāniem.
Tātad F — “Fazenda”. Šī ir vieta, par kuru bija dzirdētas daudz pozitīvas atsauksmes, un ka atrodas kaut kur Āgenskalnā, bet kur, tā arī nebiju sapratis. Vienreiz, braucot mājās pa nometņu ielu, ar Lauru ievērojām pēc skata stilīgu vietu, un nospriedām, ka kādreiz būtu te jāiegriežas, kaut vai tāpēc, lai paplašinātu redzesloku, iepazītu rajonu, un vispār, cik tad var to makdonaldu ēst. Tas viss bija pirms Alfabēta restorāniem. Un arī pāris reizes pirms dalības Alfabēta restorānos tur paspējām garšīgi paēst, un pozitīvi novērtēt šo vietu. Un arī vizīte Alfabēta restorānu ietvaros nelika vilties — sestdienas vakarā vieta bija diezgan labi apmeklēta, vienā zālē bija slēgtais pasākums, otrā zālē vairāki galdiņi bija rezervēti, tā ka var gadīties palikt neēdušam. Mums paveicās, kad ieradāmies, pāris galdiņi vēl bija brīvi. Tātad, restorāns ir mājīgs, ērtas mēbeles, paliels vīna skapis, patīkama apkalpošana, ir galdauti, skan mūzika, bet diemžēl nav varietē programmas. Varbūt ir, bet nevienā no trijām apmeklējuma reizēm netiku ko tādu manījis.
d
Salāti
Ēdienkartē ēdieni un dzērieni dažādām gaumēm par gluži pieņemamām cenām, un mana izvēle krita uz cēzara salātiem ar tīģergarnelēm — sanāca tāds paliels šķīvis, tieši vakariņu tiesa. Garšas smalkumus neanalizēšu, tā tomēr ir gaumes lieta, man garšoja. Arī melno tēju ar pienu šajā iestādē māk pasniegt.

komentāru nav

Dec 23 2014

Zudušais simbols

ierakstīja kategorijā bibliothèque

c
Kārtējais Dena Brauna romāns par profesora Lengdona neticamajiem piedzīvojumiem mistēriju un simbolu pasaulē — šoreiz, turpat AS un V, risinot senas brīvmūrnieku mīklas un dzenot pēdas vienam trakam čalim. Ļoti viegla un aizraujoša lasāmviela, ar dažiem negaidītiem pavērsieniem, brīžiem notikumu virpulis jau sāka atgādināt ziepju operu, bet tomēr beigas bija visnotaļ labas. Zināmu intrigu deva arī grāmatas priekšvārdā rakstītais, ka grāmatā attēlotas reāli eksistējošas vietas un zinātnes sasniegumi — šis-tas tika arī pārbaudīts ar googli, šis-tas likās diezgan reāls, šim-tam nenoticēju. Katrā gadījumā mazliet apskaužu Lengdona kungu par lieliski pavadītu vakaru Vašingtonā. Un protams, pateicoties kinematogrāfam, profesors Lengdons arī grāmatā izskatījās kā Toms Henks.
Otra lieta šajā grāmatā — brīvmūrnieku mīklas, leģendas un rituāli. Tas viss bija lieliski iepīts, samudžināts vienā daudzpakāpju mistērijā, kuru profesors pārāk nesaspringstot atrisināja. Brīvmūrnieku štelles jau pašas par sevi ir noslēpumiem un mītiem apvītas, un pateicīgas piedzīvojumu romāniem, tā ka šajā grāmatā autors to visai plaši apraksta un nedaudz ļauj ieskatīties zem masonu noslēpumu aizkara — jo gan jau, ka brīvmūrniekiem noslēpumu netrūkst.
Ieskaitīts.

viens komentārs

Nov 26 2014

Viņš ir atkal klāt

ierakstīja kategorijā bibliothèque

h
Par šo grāmatu izlasīju baltā runča blogā. Likās interesanti, un tapa plāns pie šīs grāmatas tikt. Diemžēl izrādījās, ka grāmatu ir izdevusi izdevniecība zvaigzne, kurai kopš tās histēriskās uzvedības attiecībā pret e-bibliotēku eju ar līkumu. Šoreiz pēc vairākkārtējām pārdomām tomēr grāmatu nopirku — autors jau nav vainīgs, ka izdevniecība… ak jā, šis taču ir ieraksts par grāmatu.
Diezgan smieklīgs stāsts par Ādolfu, kurš 2011.gadā pamostas Berlīnes centrā. Vācija, vēsture un ceļošana laikā — tās ir lietas, kuras man diezgan labi patīk, tāpēc arī šīs grāmatas recenzijas likās diezgan intriģējošas. Pats fakts, ka mūsdienu vācu rakstnieks ir sarakstījis viegli izklaidējošu grāmatu ar Ādolfu galvenajā lomā liekas kautkas neiespējams, tas nevar būt… bet tomēr ir. Un ir smieklīgi un aizraujoši, neatceros, grāmatu izlasīju divos vai trijos vakaros, gandrīz vienā vilcienā. Lieliski parādīta vācu sabiedrība, televīzijas šovu aizkulises un intrigas.
Stāstā netrūkst arī atsauces uz vēsturiskiem notikumiem un personām ar paskaidrojumiem — šo to jau zināju, bet bija arī patīkami uzzināt ko jaunu par Ādolfa H. līdzgaitniekiem.

komentāru nav

« šurpu - turpu »