kategorijas 'kriminālstāsti' arh?vs

Mar 07 2012

ar liftiem uzmanīgi!

ierakst?ja kategorij? kriminālstāsti,stils

lifts slepkava

koment?ru nav

May 03 2011

kriminālstāsti — ķengarags.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

stiklu nav
šorīt kārtējais nepatīkamais pārsteigums — kaimiņa autiņam izsists sānu logs un izrauts radio. nu kad vienreiz tiem zagļiem cirtīs nost rokas? kad?

2 koment?ri

Mar 15 2011

kriminālstāsti — ķengaraga matemātika.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

cik lati pazūd no maka un stundas no pulksteņa, ja no viena bēmwē atņem divus spoguļus?
līdz šim mitinājos ķengaragā īpaši neiespringstot un priecājoties par relatīvi mierīgo rajonu, kur nekādi aizdomīgi tipi netika novēroti, un mācoties no iepriekšējam kļūdām liku mašīnu apgaismotā pagalmā zem daudzstāvu mājas logiem. tomēr, kā zināms, ja nekas negadās, dzīve kļūst garlaicīga, un lai būtu jautrāk, atnāk kautkādi pidari un autiņam noplēš spoguļus. arī kaimiņa vienmuļajai dzīvei bija piešķirta jautrība, uz pusi mazāka — viņa vecajam audī gan bija norauts tikai viens spogulis. notikumu piereģistrēju arī policijā, tīri tā — statistikai, policists pat bija ļoti izbrīnījies, kad teicu, ka man kasko ir, bet šī nebūtu tā reize, kad tur iet vēl ar apdrošinātājiem ķēpāties.
un man nav arī īsti skaidra motivācija zagt tos spoguļus, ja jauni veikalā maksā lētāk, nekā var dabūt lietotos, pie tam vēl zagtus.

koment?ru nav

Feb 03 2011

kriminālstāsti — grīziņkalns.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

šorīt, ap pusdeviņiem, lēkājot pa peļķēm uz darbu, pie pērnavas un lauku ielas krustojuma, otrā ielas pusē ieraudzīju rpp dežūrdāmu un kādu, apmēram vidusskolnieci. abas stāvēja pāris soļu attālumā no gājēju pārejas luksofora, policijas amatpersona kautko rakstīja, bet vidusskolniecei līdzīgā persona izskatījās diezgan sašļukusi. nodomaju, ka rpp aiz gara laika sāk ķerstīt cilvēkus, kas skrien pāri ielai pie sarkanās gaismas, skola blakus, kā nekā, audzinošais darbs jāveic un tamlīdzīgi, tāpēc nolēmu tanti nekaitināt, un apstājos pagaidīt zaļo gaismu. sagaidījis pareizo gaismu luksoforā, gāju pāri un garām abām augstāk minētajām personām. tuvplānā sašļukusī vidusskolniecei līdzīgā persona viegli šūpojās, nu gandrīz kā priede jūras krastā, un aizmiglotu skatienu lūkojās uz policistes zābakiem, kamēr policiste uzdeva jautājumus un pierakstīja atbildes. ejot garām tik dzirdēju policistes jautājumu: — un cik no tiem pulverīšiem ir kokaīns? uz ko atbildes vietā saņēma neskaidru murmulēšanu. nepietiek, ka te maukas tusē, tagad arī vēl šitādi aizmigloti kadri jau rīta agrumā uzpeld.

koment?ru nav

Jan 17 2011

kriminālstāsti — lielveikala autostāvvieta.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

vakar vakarā, tā ap septiņiem, iegriezos azūra rimī dienišķo ēdamlietu medībās. uz vispārējā lielveikalu fona tāds liels, ērts un tukšs veikals. tukšs tādā ziņā, ka maz cilvēku, tikai reizēm sanāk pakūkot rindā, jo strādā tikai divas kases. nez cik ilgi tas vēl tā būs, jo visi pārējie daudz maz jēdzīgie azūra veikali jau ir slēgti. bet ne par to stāsts. tātad, piebraucu pie veikala, noparkojos, izslēdzu auto un pirms izkāpšanas vēl novācu no auto paneļa parex kredītkarti, ar kuru kasu no logiem ledu (ko gan citu ar to var iesākt?), lukturīti un vēl sīkumus, lai nemētājas, atbildu uz pāris atjautīgiem meitas jautājumiem (no sērijas, kas ir polipropilēns, vai Maija skrien ātrāk par Zani un tamlīdzīgiem), izkāpju no auto, un aizslēdzu ar signalizācijas pulti, kura jau labu laiku dzīvo savu dzīvi, atsevišķi no auto atslēgām. aizejam, izvazājamies pa veikalu, sapērkam visādas lietas, pastāvam rindā, sapakojamies un ejam atpakaļ uz auto. pienāku pie auto, atkal ar to pašu signalizācijas pulti atveru mašīnu, sametam mašīnā iepirkumus, un sakāpjam paši. es, kā jau parasti, iekārtojos pie stūres, un kamēr bāžu kabatā roku, lai sačamdītu auto atslēgas, sev par brīnumu, mašīnas atslēgu ieraugu jau iespraustu aizdedzē. jeb, pareizāk sakot, no aizdedzes neizņemtu — acīmredzot, tā tur bija skumīgi karājusies kādas minūtes četrdesmit. tā gadās, kad atbildīgā brīdī pļāpā un nodarbojas ar citām lietām, bet par laimi, neviens ļaundaris nebija iekārojis manu veco grabažu.

4 koment?ri

Jul 26 2010

plāns “a” astotā diena — saulriets pie elbas.

pārtika
ceturtdienas rīts beidzot ir saulains — lēnām jāpošas mājup, tad jau arī saulīte var izlīst no mākoņiem, vai ne? pļāpājot ar Astrīdu un Bernhardu paēdam brokastis, sakravājamies un izejam vēl vienu līkumu pa dārzu — apkārt pilnīgs lauku miers, laiciņš dievīgs, labprāt vēl uzkavētos kādas dienas, bet šoreiz tomēr jābrauc. dienas plānā ir dzelzceļa muzejs neuenmarkā un saulriets pie elbas drēzdenē. neuenmarka ir neliela pilsētele bavārijā, tāpēc atkal braucam uz dienvidiem, pa ceļam piestājot kulmbahā, sameklēt kādu dozīti un pabrīnīties par skaisto pilsētu. bavārijā, kā jau kārtīgā katoļu zemē ik pa laikam svin svētkus, tā nu arī šoreiz bija sagadījies, ka ceturtdiena bavāriešiem bija brīvdiena, līdz ar to apkārt miers un klusums, pilsētas centrs kā izslaucīts, tikai pāris tūristi garlaikoti pastaigājās.
sajūta tukšajā pilsētas centrā tiešām bija kā agrā svētdienas rītā, kaut arī pulkstenis rādīja jau ceturtdienas pusdienlaiku. vispār ļoti ērti apstākļi slēpņu meklēšanai, nekādu lieku acu. savukārt, atkal ja nav drūzmas, tad dienas vidū labāk izceļas dīvaiņi, kas apčamda sētas stabus, bāž rokas kanalizācijas caurulēs un visādi citādi neadekvāti uzvedas. tā kā nolūkotais slēpnis nebija diez cik sarežģīts, un ātri nāca rokā, tad nekādi neadekvātā šova elementi netika rādīti, un retajiem garāmgājējiem nekādas izklaides nesanāca. pierakstījāmies viesu grāmatā, papriecājāmies par skatu uz kulmbahas pili — slēpnis tieši tā arī saucās Blick auf Burg GC, un ar mazu līkumu caur izmirušo vecpilsētu atgriezāmies pie auto.
Kulmbach
pa kalniem kāpelēt nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc turpinājām ceļu uz neuenmarku, pa ceļam piestājot Mainas krastā, palūkoties pēc slēpņa.
ilgi jālūkojas nebija, jo kārtīgi viens pie otra saliktie koka sprunguļi nodeva meklējamo vietu, toties prieks bija par smuko bundesvēra munīcijas kasti.
sprunguļi
ierakstījāmies un atstājām slēpnī žūksnīti ar vācijas izlases futbolistu uzlīmēm, kuras šobrīd tiek fasētas gardajās hanuta vafelēs, gan jau kāds tas ar prieku izcels, un braucam tālāk.
necik daudz tālāk jābrauc gan nebija, un visai drīz jau bijām sasnieguši neuenmarkas stacijā ierīkoto dzelzceļa muzeju. te nu bija ko pabrīnīties uz pāris stundām — ļoti daudz dzelžu, pārsvarā nekustīgu. pilns depo ar dažādu sēriju lokomotīvēm, griezulis, vairākas interesantas lietas āra ekspozīcijā, tajā skaitā arī 80.sērijas lokomotīve, kura mani interesēja jo īpaši, un pa apli braucošs šaursliežu vilciens ar tvaika lokomotīvi priekšgalā.
tu-tū
jauki pavadījuši laiku un papriecājušies par ekspozīciju braucam tālāk. tā kā pulkstenis rādīja jau pēcpusdienu, piestājām autobāņa malā ierīkotajā stāvlaukumā parevidēt provianta krājumus un apēst kādu zupu.
ieturējuši maltīti un paklausījušies lidostas cienīgo autobāņa skaņu, sašķirojām pa atbilstošajiem stāvlaukuma atkritumu konteineriem iekrāto atkritumu kaudzīti un pasmaidījām par vācu izpratni par krievu valodu — sākumā jau likās, ka tas kāds borata joks, bet nē, tas ir nopietni.
šķirojiet atkritumus
turpinājumā sekoja visai garlaicīgs lidojums pa bāni ar atduršanos drēzdenē — ap kādiem septiņiem vakarā, paspējām tieši uz saulaino novakari elbas krastā. silti nebija, bet skaisti gan. noparkojām auto patiltē tieši blakus vecpilsētai, un tā kā bija jau gana vēls vakars, atļāvāmies par stāvvietu nemaksāt, gan jau neviens nepamanīs.
izstaigājām vecpilsētas centrālo daļu, grezna jau nu bez gala, pilnīgs pretstats pārējai pilsētai — ārpus vecpilsētas vieni vienīgi betona kluči, nesmukā sociālisma arhitektūra, tajā skaitā arī ar sarkanarmiešiem, sarkanām svaigzēm un pārējiem padomju simboliem izgreznotais kultūras nams. staigājot pa centru, protams, netika aizmirstas arī paslēptās kārbiņas, no kurām viena slēpās arī pie minēta sociālisma kultūras nama, un uzraksts uz tās “please don’t disturb” izsauca mērenu smieklu lēkmi, taču kā vēlāk atklājās, tā ir oficiālā geocaching uzlīme, un aizjūrā tā raksta uz visām kastītēm. tā ka lūdzu netraucēt.
nākamā fotodoze slēpās visai interesantā vietā ar daudzsološu nosaukumu “hercogienes dārzs” — turpat, pāris kvartālus no vecpilsētas, bieza dzīvžoga ieskauts kautkas, kuram apgājām divreiz apkārt, tā arī neatrodod labiekārtotu ieeju. vienīgā akmenī kaltā baroka arka ar uzrakstu “orangerie” bija aizsista ar saplāksni un neēvelētiem dēļiem, tāpēc lavierējot starp mīnām, sasitām pudelēm un izlietotām špricēm pa alternatīvo ieeju iekļuvām ar nezālēm aizaugušā pļavā, otrpus biezo krūmu dzīvžogam. gps veda uz pļavas vidu, kur virs garās zāles mazliet pacēlās vecas siltumnīcas karkass, un pēc apraksta spriežot tas arī bija meklējamais objekts.
Hercogienes dārzs
arī visa siltumnīcas apkārtne bija vareni piedrazota, bet par laimi fotodoze nebija jārok ārā no sūdiem un atkritumiem.
atpakaļceļā vecpilsētu iegriezāmies arī saulrieta apspīdētā cvingera pagalmā, kurš arī pusdeviņos vakarā bija diezgan brangi apmeklēts. pabrīnījāmies par skaisto būvi, ierakstījām šo vietu sarakstā “vietas, kurp jāatgriežas, lai izpētītu sīkāk” un gājām lūkot saulrietu elbas krastmalā no vecpilsētas bastioniem. līdz ar krēslu iestājās arī jūtams izsalkums, taču, kā jau ceturtdienās pieklājas, neskaitot hiltona restorānus, mazajās ēstuvēs jau laicīgi bija iestājies faierābends, un brātvurstus ar alu neviens vairs nepiedāvāja. nolēmām pārbaudīt vēl iecienītu pasaules klaidoņu pulcēšanās vietu — drēzdenes centrālo staciju, ja nu pēkšņi tur vēl kautko dod ēst. pēc desmitiem stacijā jau viss bija tukšs un kluss, izņemot burgerkinga ieskrietuvi, kur arī uzņēmām dienišķo vitamīnu un kaloriju devu, jo kā rādījās, vakars tikai sākās. atpūtinājuši kājas bet piestūmuši māgas, atkal bijām gatavi doties tumšajās drēzdenes ielās. ar virziena izvēli īpaši neiespringām, un sākām ar tuvējā guļamrajona pieminekļiem. ātri paspokojāmies ar lukturīšiem dzīvojamo namu ieskautā skvēriņā, apčamdot dīvainu kentauru ģimenes skulptūru, atradām meklējamo, un ātri pazudām, pirms vēl kāds modrais hitlerjūgenda pēctecis nav izsaucis policiju, zinām mēs šitās sakšu tradīcijas.
zwinger
pēc īsa pārbrauciena noparkojām auto klusā šķērsielā, un devāmies ķemmēt tuvējo rajonu. kā pirmais bija tāds kā pie/zem tilta slēpnis,
ar skatu uz kārtējo dzelzceļa muzeju — lokomotīvju depo ar griezuli un atbilstošiem eksponātiem. diemžēl naktī diezgan vāji izgaismots, un neko dižu saskatīt vis nevarēja. toties slēpnis gan bija diezgan interesanti paslēpts. ejot projām pa to pašu tiltu, novērojām arī lokomotīvju depo iemaldījušos garausi, kurš diezgan izmisīgi lēkāja pa sliedēm un ik pa brīdim apstājās un žēli iebļāvās. jācer, ka viņš atrada izeju no teritorijas, nevis izbrauca uz kādas lokomotīves riteņa.
turpmākās gaitas aizveda mūs diezgan dīvainā, pamestā industriālā rajona nostūrī, pie slēpņa ar daudzsološu nosaukumu “schlachthof”,
kuru diemžēl tā arī neatradām, kaut arī izčamdījām vairākas potenciālās vietas. atmetuši ar roku, devāmies uz civilizētāku rajonu, kur par civilizāciju liecināja tāds kā krodziņš, nē, krodziņš skan pārāk smalki priekš tādas iestādes, drīzāk dzertuve, no kuras nāca visai skaļi trokšņi — fonā skaļš televizors ar hokeju, tfu, futbolu (es viņus jaucu, nekādi nevaru atcerēties, kurš ir kurš), iekšā sabļaušanās pie bāra, bariņš ne pārāk stabilu, dažāda gadagājuma un dzimuma personu pie iestādījuma durvīm ārpusē skaļi diskutē, argumentē un pauž savu viedokli, un visu iepriekš aprakstīto ieskauj tāda zilgana migliņa. tā kā mums plānā nebija diskusijas par karu, tradicionālā mētāšanās ar alus kausiem un kautiņš ar iezemiešiem, apgājām šo miera neskarto vietu ar līkumu un nozudām nākamajā guļamrajonā.
sekojot gps norādēm nogriezāmies tuvējā šķērsielā, kura kaut arī vāji apgaismota, tomēr ieveda omulīgā, mazliet apdrupušā guļamrajonā, ar diezgan demokrātisku autoparku ielu malās, pieticīgiem grafiti uz māju stūriem un pāris salauztiem velosipēdiem. no pelēcīgo pēckara gadu namu logiem vietām skanēja klusa mūzika (skaļu klausīties nedrīkst, var dabūt tiesas darbus par kaimiņu miera traucēšanu) un vietām varēja manīt paliela plazmas ekrāna atblāzmu.
pulkstenis jau rādīja pusnakti, un lielākā daļa apzinīgo pilsoņu mums par prieku jau saldi gulēja, un neviens netraucēja veikt mazu notekcauruļu inspekciju. tomēr, ka izrādījās, tad visi nemaz tik ļoti negulēja gan — mūsu dīvainās izdarības sabiedēja kādu meiteni, kura drošības labad pārgāja ielas pretējā pusē.
vēl pāris loki pa rajonu, viena krūmos neatrasta kaste un viena atrasta — vecas tvaika mašīnas cilindrs ar spararatu pie tehniskās apskates stacijas, ļoti palaimējās, ka fotodozīte bija pirmajā vietā, kur iebāzu roku un nebija jāpievērš sargu uzmanību. vēl viena bundžiņa starp ķieģeļiem sētā, un viss, pietiek, pietiek! rīt arī diena. bet rītdiena arī vēl jāsagaida, tāpēc nolemjam braukt tuvāk nākamās dienas mērķim — basteju klintīm, un meklēt kādu vietu, kur pāris stundas pagulēt, lai jau laicīgi no rīta būtu objektā. izbraucam no drēzdenes, un braucam uz basteju pusi, pirnā šķērsojam elbu un pētot kartes taustāmies pēc pareizā ceļa. ielas ir tukšas, tikai kautkāds melns audi izgriežas no šķērsielas un nesteidzīgi brauc savās gaitās. acīmredzot vientuļš svešzemju auto divos naktī šķiet gana aizdomīgs un pēc mirkļa melnais audi spoguļos jau rāda mirgojošas zilas lampiņas un sarkanu uzrakstu “polizei”. pirmā doma, ka esam iemaisījušies pa vidu kautkādai bandītu ķeršanai, un fiksi jāmūk malā — apstājos, tomēr audi nedzenas vis pakaļ neliešiem, bet arī apstājas aiz mums. tad jau sanāk, ka nelieši šoreiz esam mēs, kaut gan tā uzreiz savā nogurušajā prātā nevaru atcerēties epizodi ar pārbraukšanu pie sarkanā, nogriešanos ne tur vai ātruma pārsniegšanu.
aiz borta parādās divi dūšīgi onkuļi privātās drēbēs ar lukturīšiem, katrs savā pusē, nolaižu logu un pieklājīgi apsveicinos. kungs manā pusē arī ļoti pieklājīgi stādās priekšā kā policists, pavicina arī kaklā iekārto apliecību un palūdz auto dokumentus un pie reizes manējos un Lauras arī. paskatījies dokumentos, atdod tos kolēģim, kurš aiztipina atpakaļ uz auto salīdzināt datus, bet pats apjautājas, vai es runāju vāciski. tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad varam jauki parunāties, par to no kurienes un uz kurieni braucam, kas mums labs slēpjas bagāžniekā, un vai es varētu to atvērt. tieši tā jautājums skanēja “vai jūs lūdzu varētu atvērt bagāžnieku?” nevis “atver bagāžnieku!”. interesanti, gan kā notikumi būtu attīstījušies, ja es būtu atteicies un apelējis pie ES pilsoņu privātās dzīves neaizskaramības un piedāvājis pasūdzēties Taņai Ž. par cilvēktiesību pārkāpumiem. bet nu šoreiz es bagāžas nodalījumu atvēru un nodemonstrēju tā saturu policista kungam. viņš paspīdinājās ar lukturīti un izrādīja tādu kā interese par virspusē esošo datorsomu — “laptops, ja?”. pārliecinājies, ka tas tiešām ir dators, apjautājās kurp tad mēs tā braucam, un ļoti izbrīnījās, ka mūsu mērķis ir atlūzt turpat mašīnā kādā stāvlaukumā, nevis rezervētā viesnīcas numuriņā. tajā brīdī es iekodu sev mēlē, jo kas gan liedza stāstīt par rezervētu hoteli? policistam būtu mierīga sirds un vairs neuzdotu nekādus muļķīgus jautājumus. par laimi viņš gan tikai sarauca pieri par manām dīvainajām atbildēm, un palūdza pagaidīt mašīnā, kamēr kolēģis pabeigs dokumentu pārbaudi. pēc brīža kārtības uzraugi mums atdeva dokumentus un novēlējuši laimīgu ceļu devās ķert nākamos ļaundarus.
tikuši vaļā no ziņkārīgajiem pilsoņiem, turpinājām iesākto ceļu uz basteju pusi, un mums par lielu izbrīnu jau pēc pāris minūtēm bijām krustojumā, kur no šosejas nogriežas ceļš uz klintīm, tātad vairs tikai trīs kilometri. uz klinšu pusi vel ir par agru braukt, jo tur ir tikai maksas stāvvieta, kura diez vai pa nakti strādā, arī visi meža celiņi ir aizbarikādēti un ceļmalās arī apstāties aizliegts. toties ir vairākas maksas stāvvietas, kuras mums nelikās diez cik pievilcīgas, tāpēc nolēmām mazliet pabraukt pa šoseju atpakaļ, vai tur nebūs kāda vieta, kur ceļa malā mierīgi piestāt. tuvākajā apkārtnē tādu neatradām, un jau aiz pāris līkumiem atkal parādījās policistu pilnās pilsētas ugunis. īss pārdomu brīdis, un giežam apkārt. tumsa+nogurums+līkas rokas=grāvis. par laimi tikai ar vienu aizmugurējo riteni, bet tāpat slapjā zāle un dubļi labi slīd un auto ne no vietas, ja nu vienīgi varētu mēģināt iebraukt grāvī ar abiem riteņiem. samainamies, Laura tagad mazliet uzgāzēs, bet es stumšu. neliela ņemtne pa grāvmalu un ārā ir, šoreiz tikām cauri ar vieglu izbīli. tuvējā ciematā atrodam kārtējo maksas stāvvietu, taču mūs tas vairs neuztrauc — ātri jāpaguļ, kamēr tumšs.
Tīringene — Drēzdene at EveryTrail

Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides

viens koment?ts

Dec 21 2009

kriminālstāsti: zasulauks

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

ja vakarā ir atgadījusies ballīte, tad reizēm no rīta ir vēlme pagulēt mazliet ilgāk, varbūt līdz pat divpadsmitiem. un kad tu cilvēks tā esi labi izgulējies, tad jāsāk domāt arī par brokastīm, un lai laime būtu pilnīga, pēc dažām laimes sastāvdaļām vēl fiksi jāaizcilpo līdz veikalam, tepat aiz diviem stūriem. no gultas pa taisno zābakos un ar vislabākajām domām par rīta kafiju un gardajām brokastīm izlēkšojam pagalmā, un…
seko neaprakstāmas sajūtas. apsnigušais asfalts mazliet sašūpojas un nedaudz iegrimst un baltie gāzbetona klucīši saules apspīdēti apžilbina acis. jā, četri jauki gāzbetona kluči. kāds burvis tumsas aizsegā ir pārvērtis manu auto par nekustamo īpašumu. rrrrrr… nu ko tur vairs. autopilots aizpilotē mani uz veikalu, iepērkas manā vietā un atpilotē atpakaļ. brokastis kautkā vairs negaršo, bet kautko apēst vajag. iedarbinu telefonu un sāku zvanīt visiem pēc kārtas. ar lokālo policijas nodaļu tiku savienots pēc trijām pāradresācijām, otrā galā laipns inspektors visu pierakstīja, un pateica, ka šobrīd brigāde ir citā izsaukumā, kā atbrīvosies tā piebrauks. nepagāja ne divas stundas, kā operatīvā brigāde bija klāt, korekti noformēja visus papīrus (rakstot protokolu vēl pa vidu pajautāja, vai es kādu turu aizdomās un vai man ir nojausma, kurš to varētu būt izdarījis. nēnu, loģisks jautājums protams, bet man šoreiz ne mazākās nosjausmas nebija), pēc tam vēl kādu pusstundu nācās gaidīt apdrošināšanas fotogrāfu, sarakstījām vēl pāris papīrus, un tad varēju sameklēt kādu labu draugu, kurš atvestu otro riteņu komplektu no gaujas. tāds atradās diezgan ātri, un jau pusastoņos vakarā mēs ar Reini skrūvējām manam vāģim klāt riteņus (par laimi sliktie cilvēki bija atstājuši skrūves. gandrīz visas), un nekustamais īpašums tika pārvērsts atpakaļ par kustamo. vēl priekšā liela ņemtne ar apdrošinātājiem (varbūt ka arī ne liela). ko es šajā sakarā vēl varu teikt — varu novēlēt puišiem nokaltušas rokas. katram divas. un ne jau par nospertajiem riteņiem, bet par izčakarēto brīvdienu.

8 koment?ri

Dec 14 2009

kas tas par čali?

ierakst?ja kategorij? kriminālstāsti,stils

Kridjanis Valdemārs

un atkal es visu uzzinu pēdējais!
kas ir Kridjāns Valdemārs, kura vārdā ir nosaukta iela Rīgā?

viens koment?ts

Nov 26 2009

kriminālstāsti. vienības gatve.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

vakar pa ceļam uz pokaiņiem sanāca piestāt vienības gatves staķikā, lai sagaidītu Bizenāju. tā nu mēs tur trijatā sēdējām un apspriedām lakricas garšas īpatnības, kad pēkšņi nez no kurienes uzradies kāds tēls klauvēja man pie loga. šis kāds bija neliela auguma, ūsains vīrelis, tērpies klasiskā treniņtērpā un adītā slēpotāja cepurē, un tā kopumā ņemot diezgan netīrs, bet ar lielu somu plecā. caur auto stiklu nodibinājis ar mani acu kontaktu, vīrelis ar dažādām grimasēm un roku kustībām deva zīmes, lai es atveru logu un viņam ir kas sakāms. sākumā nodomāju, ka kārtējais bomzis, kuram pierūkst pieci santīmi šņabim, un pamāju, lai iet prom, bet viņš uzstājīgi nerimās. intereses pēc noskrūvēju logu, lai uzklausītu neatlaidīgo kungu, kurš momentā sāka izmisuma pilnu reklāmas kampaņu: klausieties vīrieti — viņš vērsās pie manis — vai jums nevajag sieviešu smaržas? ļoti labas, tiko nozagu stokmanā, tur tādas maksā astoņdesmit latus, atdošu pa lēto, ļoti labas tiešām. man māte slima ar vēzi zālesvajagnaudasnavnopērcsmaržas, a? aizvēru logu. nē. vēl mazliet pažestikulējis, parfimērijas lieltirgotājs devās pie nākamā auto ar savu piedāvājumu.

2 koment?ri

Aug 20 2009

kriminogēnā situācija rīgā.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

vakar vakarā sanāca paviesoties pilsētas centrā un sakarā ar atvases dz.d. noskatīties jauno multeni “augšup” 3d izpildījumā. sižets tāds šizīgs, bet tas jau mūsdienās ir modē, un 3d izpildījums… jā, bija ok, bet varēja arī nebūt. salīdzinājumā U2 koncertfilma iekš 3d bija krietni vien iespaidīgāka un telpiskāka. bet ne par to ir stāsts. kur cilvēki liek savus auto, kad vakarā ap septiņiem dodas uz kino? jā, pareizi, pie tirgus paviljoniem, kanāla pusē — ļoti ērti, tuvu, un lēti. pavasara pusē bija pavisam lēti, jo bija jāmaksā tieši necik, bet acīmredzot attapīgie kasētāji ir attapušies, un arī vakara stundās pasākuši kasēt kasi. tā nu vakar vakarā iebraucu un noparkoju auto tajā stāvlaukumā, un skatos — jā, viens diedelnieks dzeltenajā vestē jau nāk klāt. smaidot izkāpju ārā, kungs dzeltenajā vestē stāv, un skatās man acīs, bet neko nesaka. saku viņam “Labvakar”, uz ko pretī saņemu “платить нада”. “jā?” es saku, un atbilde: “латик”. kamēr mēs tā dzīvi tērzējam, ir pienācis vēlviens kases operators, ar tādu mobīlu kases aparātu pie jostas. iedodu latu, kurš ātri tiek ieslidināts kasiera makā. puiši, latu dabūjuši jau pagriežas, lai ietu prom, bet es vēl atļāvos palūgt čeku, jo, lai vismaz kāda piemiņa. kautgan pieņemu, ka viņi tādus čekus drukā uz velna paraušanu, un ar tādu stipri simbolisku nozīmi. nu jā, tātad, nokārtojis šo darījumu, aizsteidzos uz kinoteātri, pilnīgi aizmirstot aizslēgt auto. pēc kino un svinīgajām vakariņām, ap desmitiem atgriežoties pie auto, biju mazliet neizpratnē, kāpēc auto neslēdzas vaļā, bet nospiežot aizslēdzamo pogu pēkšņi ņem un aizslēdzas? jā, izrādās, ka tiešām visu laiku mašīna nebija aizslēgta. un viss vietā. neskatoties uz pāris bomžiem un urlu bariņu tuvākajā apkārtnē.

5 koment?ri

turpu »