kategorijas 'depo' arh?vs

Jul 26 2010

plāns “a” astotā diena — saulriets pie elbas.

pārtika
ceturtdienas rīts beidzot ir saulains — lēnām jāpošas mājup, tad jau arī saulīte var izlīst no mākoņiem, vai ne? pļāpājot ar Astrīdu un Bernhardu paēdam brokastis, sakravājamies un izejam vēl vienu līkumu pa dārzu — apkārt pilnīgs lauku miers, laiciņš dievīgs, labprāt vēl uzkavētos kādas dienas, bet šoreiz tomēr jābrauc. dienas plānā ir dzelzceļa muzejs neuenmarkā un saulriets pie elbas drēzdenē. neuenmarka ir neliela pilsētele bavārijā, tāpēc atkal braucam uz dienvidiem, pa ceļam piestājot kulmbahā, sameklēt kādu dozīti un pabrīnīties par skaisto pilsētu. bavārijā, kā jau kārtīgā katoļu zemē ik pa laikam svin svētkus, tā nu arī šoreiz bija sagadījies, ka ceturtdiena bavāriešiem bija brīvdiena, līdz ar to apkārt miers un klusums, pilsētas centrs kā izslaucīts, tikai pāris tūristi garlaikoti pastaigājās.
sajūta tukšajā pilsētas centrā tiešām bija kā agrā svētdienas rītā, kaut arī pulkstenis rādīja jau ceturtdienas pusdienlaiku. vispār ļoti ērti apstākļi slēpņu meklēšanai, nekādu lieku acu. savukārt, atkal ja nav drūzmas, tad dienas vidū labāk izceļas dīvaiņi, kas apčamda sētas stabus, bāž rokas kanalizācijas caurulēs un visādi citādi neadekvāti uzvedas. tā kā nolūkotais slēpnis nebija diez cik sarežģīts, un ātri nāca rokā, tad nekādi neadekvātā šova elementi netika rādīti, un retajiem garāmgājējiem nekādas izklaides nesanāca. pierakstījāmies viesu grāmatā, papriecājāmies par skatu uz kulmbahas pili — slēpnis tieši tā arī saucās Blick auf Burg GC, un ar mazu līkumu caur izmirušo vecpilsētu atgriezāmies pie auto.
Kulmbach
pa kalniem kāpelēt nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc turpinājām ceļu uz neuenmarku, pa ceļam piestājot Mainas krastā, palūkoties pēc slēpņa.
ilgi jālūkojas nebija, jo kārtīgi viens pie otra saliktie koka sprunguļi nodeva meklējamo vietu, toties prieks bija par smuko bundesvēra munīcijas kasti.
sprunguļi
ierakstījāmies un atstājām slēpnī žūksnīti ar vācijas izlases futbolistu uzlīmēm, kuras šobrīd tiek fasētas gardajās hanuta vafelēs, gan jau kāds tas ar prieku izcels, un braucam tālāk.
necik daudz tālāk jābrauc gan nebija, un visai drīz jau bijām sasnieguši neuenmarkas stacijā ierīkoto dzelzceļa muzeju. te nu bija ko pabrīnīties uz pāris stundām — ļoti daudz dzelžu, pārsvarā nekustīgu. pilns depo ar dažādu sēriju lokomotīvēm, griezulis, vairākas interesantas lietas āra ekspozīcijā, tajā skaitā arī 80.sērijas lokomotīve, kura mani interesēja jo īpaši, un pa apli braucošs šaursliežu vilciens ar tvaika lokomotīvi priekšgalā.
tu-tū
jauki pavadījuši laiku un papriecājušies par ekspozīciju braucam tālāk. tā kā pulkstenis rādīja jau pēcpusdienu, piestājām autobāņa malā ierīkotajā stāvlaukumā parevidēt provianta krājumus un apēst kādu zupu.
ieturējuši maltīti un paklausījušies lidostas cienīgo autobāņa skaņu, sašķirojām pa atbilstošajiem stāvlaukuma atkritumu konteineriem iekrāto atkritumu kaudzīti un pasmaidījām par vācu izpratni par krievu valodu — sākumā jau likās, ka tas kāds borata joks, bet nē, tas ir nopietni.
šķirojiet atkritumus
turpinājumā sekoja visai garlaicīgs lidojums pa bāni ar atduršanos drēzdenē — ap kādiem septiņiem vakarā, paspējām tieši uz saulaino novakari elbas krastā. silti nebija, bet skaisti gan. noparkojām auto patiltē tieši blakus vecpilsētai, un tā kā bija jau gana vēls vakars, atļāvāmies par stāvvietu nemaksāt, gan jau neviens nepamanīs.
izstaigājām vecpilsētas centrālo daļu, grezna jau nu bez gala, pilnīgs pretstats pārējai pilsētai — ārpus vecpilsētas vieni vienīgi betona kluči, nesmukā sociālisma arhitektūra, tajā skaitā arī ar sarkanarmiešiem, sarkanām svaigzēm un pārējiem padomju simboliem izgreznotais kultūras nams. staigājot pa centru, protams, netika aizmirstas arī paslēptās kārbiņas, no kurām viena slēpās arī pie minēta sociālisma kultūras nama, un uzraksts uz tās “please don’t disturb” izsauca mērenu smieklu lēkmi, taču kā vēlāk atklājās, tā ir oficiālā geocaching uzlīme, un aizjūrā tā raksta uz visām kastītēm. tā ka lūdzu netraucēt.
nākamā fotodoze slēpās visai interesantā vietā ar daudzsološu nosaukumu “hercogienes dārzs” — turpat, pāris kvartālus no vecpilsētas, bieza dzīvžoga ieskauts kautkas, kuram apgājām divreiz apkārt, tā arī neatrodod labiekārtotu ieeju. vienīgā akmenī kaltā baroka arka ar uzrakstu “orangerie” bija aizsista ar saplāksni un neēvelētiem dēļiem, tāpēc lavierējot starp mīnām, sasitām pudelēm un izlietotām špricēm pa alternatīvo ieeju iekļuvām ar nezālēm aizaugušā pļavā, otrpus biezo krūmu dzīvžogam. gps veda uz pļavas vidu, kur virs garās zāles mazliet pacēlās vecas siltumnīcas karkass, un pēc apraksta spriežot tas arī bija meklējamais objekts.
Hercogienes dārzs
arī visa siltumnīcas apkārtne bija vareni piedrazota, bet par laimi fotodoze nebija jārok ārā no sūdiem un atkritumiem.
atpakaļceļā vecpilsētu iegriezāmies arī saulrieta apspīdētā cvingera pagalmā, kurš arī pusdeviņos vakarā bija diezgan brangi apmeklēts. pabrīnījāmies par skaisto būvi, ierakstījām šo vietu sarakstā “vietas, kurp jāatgriežas, lai izpētītu sīkāk” un gājām lūkot saulrietu elbas krastmalā no vecpilsētas bastioniem. līdz ar krēslu iestājās arī jūtams izsalkums, taču, kā jau ceturtdienās pieklājas, neskaitot hiltona restorānus, mazajās ēstuvēs jau laicīgi bija iestājies faierābends, un brātvurstus ar alu neviens vairs nepiedāvāja. nolēmām pārbaudīt vēl iecienītu pasaules klaidoņu pulcēšanās vietu — drēzdenes centrālo staciju, ja nu pēkšņi tur vēl kautko dod ēst. pēc desmitiem stacijā jau viss bija tukšs un kluss, izņemot burgerkinga ieskrietuvi, kur arī uzņēmām dienišķo vitamīnu un kaloriju devu, jo kā rādījās, vakars tikai sākās. atpūtinājuši kājas bet piestūmuši māgas, atkal bijām gatavi doties tumšajās drēzdenes ielās. ar virziena izvēli īpaši neiespringām, un sākām ar tuvējā guļamrajona pieminekļiem. ātri paspokojāmies ar lukturīšiem dzīvojamo namu ieskautā skvēriņā, apčamdot dīvainu kentauru ģimenes skulptūru, atradām meklējamo, un ātri pazudām, pirms vēl kāds modrais hitlerjūgenda pēctecis nav izsaucis policiju, zinām mēs šitās sakšu tradīcijas.
zwinger
pēc īsa pārbrauciena noparkojām auto klusā šķērsielā, un devāmies ķemmēt tuvējo rajonu. kā pirmais bija tāds kā pie/zem tilta slēpnis,
ar skatu uz kārtējo dzelzceļa muzeju — lokomotīvju depo ar griezuli un atbilstošiem eksponātiem. diemžēl naktī diezgan vāji izgaismots, un neko dižu saskatīt vis nevarēja. toties slēpnis gan bija diezgan interesanti paslēpts. ejot projām pa to pašu tiltu, novērojām arī lokomotīvju depo iemaldījušos garausi, kurš diezgan izmisīgi lēkāja pa sliedēm un ik pa brīdim apstājās un žēli iebļāvās. jācer, ka viņš atrada izeju no teritorijas, nevis izbrauca uz kādas lokomotīves riteņa.
turpmākās gaitas aizveda mūs diezgan dīvainā, pamestā industriālā rajona nostūrī, pie slēpņa ar daudzsološu nosaukumu “schlachthof”,
kuru diemžēl tā arī neatradām, kaut arī izčamdījām vairākas potenciālās vietas. atmetuši ar roku, devāmies uz civilizētāku rajonu, kur par civilizāciju liecināja tāds kā krodziņš, nē, krodziņš skan pārāk smalki priekš tādas iestādes, drīzāk dzertuve, no kuras nāca visai skaļi trokšņi — fonā skaļš televizors ar hokeju, tfu, futbolu (es viņus jaucu, nekādi nevaru atcerēties, kurš ir kurš), iekšā sabļaušanās pie bāra, bariņš ne pārāk stabilu, dažāda gadagājuma un dzimuma personu pie iestādījuma durvīm ārpusē skaļi diskutē, argumentē un pauž savu viedokli, un visu iepriekš aprakstīto ieskauj tāda zilgana migliņa. tā kā mums plānā nebija diskusijas par karu, tradicionālā mētāšanās ar alus kausiem un kautiņš ar iezemiešiem, apgājām šo miera neskarto vietu ar līkumu un nozudām nākamajā guļamrajonā.
sekojot gps norādēm nogriezāmies tuvējā šķērsielā, kura kaut arī vāji apgaismota, tomēr ieveda omulīgā, mazliet apdrupušā guļamrajonā, ar diezgan demokrātisku autoparku ielu malās, pieticīgiem grafiti uz māju stūriem un pāris salauztiem velosipēdiem. no pelēcīgo pēckara gadu namu logiem vietām skanēja klusa mūzika (skaļu klausīties nedrīkst, var dabūt tiesas darbus par kaimiņu miera traucēšanu) un vietām varēja manīt paliela plazmas ekrāna atblāzmu.
pulkstenis jau rādīja pusnakti, un lielākā daļa apzinīgo pilsoņu mums par prieku jau saldi gulēja, un neviens netraucēja veikt mazu notekcauruļu inspekciju. tomēr, ka izrādījās, tad visi nemaz tik ļoti negulēja gan — mūsu dīvainās izdarības sabiedēja kādu meiteni, kura drošības labad pārgāja ielas pretējā pusē.
vēl pāris loki pa rajonu, viena krūmos neatrasta kaste un viena atrasta — vecas tvaika mašīnas cilindrs ar spararatu pie tehniskās apskates stacijas, ļoti palaimējās, ka fotodozīte bija pirmajā vietā, kur iebāzu roku un nebija jāpievērš sargu uzmanību. vēl viena bundžiņa starp ķieģeļiem sētā, un viss, pietiek, pietiek! rīt arī diena. bet rītdiena arī vēl jāsagaida, tāpēc nolemjam braukt tuvāk nākamās dienas mērķim — basteju klintīm, un meklēt kādu vietu, kur pāris stundas pagulēt, lai jau laicīgi no rīta būtu objektā. izbraucam no drēzdenes, un braucam uz basteju pusi, pirnā šķērsojam elbu un pētot kartes taustāmies pēc pareizā ceļa. ielas ir tukšas, tikai kautkāds melns audi izgriežas no šķērsielas un nesteidzīgi brauc savās gaitās. acīmredzot vientuļš svešzemju auto divos naktī šķiet gana aizdomīgs un pēc mirkļa melnais audi spoguļos jau rāda mirgojošas zilas lampiņas un sarkanu uzrakstu “polizei”. pirmā doma, ka esam iemaisījušies pa vidu kautkādai bandītu ķeršanai, un fiksi jāmūk malā — apstājos, tomēr audi nedzenas vis pakaļ neliešiem, bet arī apstājas aiz mums. tad jau sanāk, ka nelieši šoreiz esam mēs, kaut gan tā uzreiz savā nogurušajā prātā nevaru atcerēties epizodi ar pārbraukšanu pie sarkanā, nogriešanos ne tur vai ātruma pārsniegšanu.
aiz borta parādās divi dūšīgi onkuļi privātās drēbēs ar lukturīšiem, katrs savā pusē, nolaižu logu un pieklājīgi apsveicinos. kungs manā pusē arī ļoti pieklājīgi stādās priekšā kā policists, pavicina arī kaklā iekārto apliecību un palūdz auto dokumentus un pie reizes manējos un Lauras arī. paskatījies dokumentos, atdod tos kolēģim, kurš aiztipina atpakaļ uz auto salīdzināt datus, bet pats apjautājas, vai es runāju vāciski. tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad varam jauki parunāties, par to no kurienes un uz kurieni braucam, kas mums labs slēpjas bagāžniekā, un vai es varētu to atvērt. tieši tā jautājums skanēja “vai jūs lūdzu varētu atvērt bagāžnieku?” nevis “atver bagāžnieku!”. interesanti, gan kā notikumi būtu attīstījušies, ja es būtu atteicies un apelējis pie ES pilsoņu privātās dzīves neaizskaramības un piedāvājis pasūdzēties Taņai Ž. par cilvēktiesību pārkāpumiem. bet nu šoreiz es bagāžas nodalījumu atvēru un nodemonstrēju tā saturu policista kungam. viņš paspīdinājās ar lukturīti un izrādīja tādu kā interese par virspusē esošo datorsomu — “laptops, ja?”. pārliecinājies, ka tas tiešām ir dators, apjautājās kurp tad mēs tā braucam, un ļoti izbrīnījās, ka mūsu mērķis ir atlūzt turpat mašīnā kādā stāvlaukumā, nevis rezervētā viesnīcas numuriņā. tajā brīdī es iekodu sev mēlē, jo kas gan liedza stāstīt par rezervētu hoteli? policistam būtu mierīga sirds un vairs neuzdotu nekādus muļķīgus jautājumus. par laimi viņš gan tikai sarauca pieri par manām dīvainajām atbildēm, un palūdza pagaidīt mašīnā, kamēr kolēģis pabeigs dokumentu pārbaudi. pēc brīža kārtības uzraugi mums atdeva dokumentus un novēlējuši laimīgu ceļu devās ķert nākamos ļaundarus.
tikuši vaļā no ziņkārīgajiem pilsoņiem, turpinājām iesākto ceļu uz basteju pusi, un mums par lielu izbrīnu jau pēc pāris minūtēm bijām krustojumā, kur no šosejas nogriežas ceļš uz klintīm, tātad vairs tikai trīs kilometri. uz klinšu pusi vel ir par agru braukt, jo tur ir tikai maksas stāvvieta, kura diez vai pa nakti strādā, arī visi meža celiņi ir aizbarikādēti un ceļmalās arī apstāties aizliegts. toties ir vairākas maksas stāvvietas, kuras mums nelikās diez cik pievilcīgas, tāpēc nolēmām mazliet pabraukt pa šoseju atpakaļ, vai tur nebūs kāda vieta, kur ceļa malā mierīgi piestāt. tuvākajā apkārtnē tādu neatradām, un jau aiz pāris līkumiem atkal parādījās policistu pilnās pilsētas ugunis. īss pārdomu brīdis, un giežam apkārt. tumsa+nogurums+līkas rokas=grāvis. par laimi tikai ar vienu aizmugurējo riteni, bet tāpat slapjā zāle un dubļi labi slīd un auto ne no vietas, ja nu vienīgi varētu mēģināt iebraukt grāvī ar abiem riteņiem. samainamies, Laura tagad mazliet uzgāzēs, bet es stumšu. neliela ņemtne pa grāvmalu un ārā ir, šoreiz tikām cauri ar vieglu izbīli. tuvējā ciematā atrodam kārtējo maksas stāvvietu, taču mūs tas vairs neuztrauc — ātri jāpaguļ, kamēr tumšs.
Tīringene — Drēzdene at EveryTrail

Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides

viens koment?ts

Jun 15 2010

plāns “a”, piektā diena — olimpija, futbols un bezbiļetnieki.

ierakst?ja kategorij? depo,dzīve,hronika

olympia muenchen
ap desmitiem no saldā miega mīkstajos pēļos mūs uzcēla neatlaidīgi klauvējieni pie durvīm, un finālā pēc pīkstiena atvērās durvis un istabā ievēlās apkopēja. mazliet izbrīnījusies nobubināja “morgen”, un pazuda koridorā. acīmredzot, tas bija nepārprotams mājiens, ka laiks tīties prom — kā vēstīja informatīvi uzraksti, tad viesmīlīgas telpas bija jāatbrīvo līdz vienpadsmitiem. uzrotājušies un savākuši kas vācams, nodevām atslēgu administratoram un atvadījāmies līdz nākamajai reizei. tā kā joprojām lija lietus un pūta auksts vējš, turpmākajai dienai nekāda konkrēta plāna nebija — tik vien kā atrast kādu mājīgu beķereju, kur padzert rīta kafiju un ieturēt snobiskas brokastis (viesnīcas brokastu piedāvājums par desmit eiro personai mūs kautkā neuzrunāja). beķereja ar gardām maizītēm un ievērojamām kafijas tasēm tika atrasta viena kvartāla robežās, tikai lai legāli noparkotos, bija mazliet jāpariņķo. pasūtījuši kāroto, iekārtojāmies pie galdiņa un sākām pētīt minhenes slēpņu valstības piedāvājumus un plānot apskates objektu apmeklēšanas secību. kā prioritāte joprojām bija zemes slēpņi, un kā sākuma punktu izvēlējāmies olympiaberg olimpiskajā parkā, jā, tieši turpat pretī bmw rūpnīcai. nesteidzīgi ieturējušies un nosprauduši starta punktu, sakām meklēt ceļu tuvāk centram. vienprātīgi atmetām variantu par braukšanu uz centru ar auto — nav ko lieki dedzināt benzīnu sastrēgumos, turklāt vēl vācieši ir izdomājuši umweltzone ierobežojumus — iepriekšējā vakarā riņķojot pa pilsētu tādas zīmes redzēju, un kā izrādās, vajag aprīkot auto ar atbilstošu uzlīmi, lai šajā zonā varētu iebraukt. tātad sākām lūkoties pēc kāda vilciena, un sekojot ceļazīmēm nonācam pie trudering U un S-bahn stacijas ar park-and-ride stāvlaukumu. diemžēl stāvlaukumiņš bija ļoti maziņš un jau aizņemts (intereses pēc paskatījos — maksāja vienu eiro par visu dienu), tāpēc turpat netālu nosviedām auto ielas malā un par deviņiem eiro tikām pie līdz nākamās dienas rītam derīgas grupas biļetes pieciem cilvēkiem visiem transporta līdzekļiem. salīdzinājumam viens brauciens vienas zonas robežas maksā EUR 2.40 skaidrā naudā vai EUR 2.30 maksājot ar karti. it kā jau dārgi, taču minhene ir liela un bagāta pilsēta, sabiedriskais transports ir pārdomāts un ērts, salīdzinot ar rīgu… tur pat nav ko salīdzināt.
bmw welt
tātad, pēc četrdesmit minūšu brauciena un vienreiz pārsēžoties iznācām virszemē jau otrā pilsētas galā, tieši pie bmw lielveikala. tieši tā — grandioza būve tieši blakus bmw rūpnīcai, pilna ar jaunajiem autiņiem, arī tās priekšā varēja ievērtēt jaunākos automobīļus un motociklus visā spožumā. ēkas stikla sienas neslēpa arī burzmu iekštelpās — frakās un solīdos kostīmos tērpti kungi un dāmas veda pārrunas un kārtoja nopietnas lietas. bet ārā gāza lietus, un pēc īsas apspriedes, nolēmām kāpt atpakaļ pazemē un braukt uz centru staigāt pa muzejiem un galerijām — sauss un silts vismaz. atceļā uz metro lietus pierima, un garlaicīga muzeju būšana tika atcelta, atkal pagriežoties par 180° uz olimpijas kalna pusi. olimpijas kalna uzdevums bija izmantojot gps altimetra rādījumus kalna pakājē un virsotnē izmērīt kalna augstumu, ar loti izmērīt dīķa dziļumu kalna pakājē un noskaidrot, kādu ģeoloģisku procesu rezultātā šis kalns ir radies. kalna rašanās nav nekāds noslēpums, un pāris sekundēs wikipēdijā ir rodama atbilde — olimpijas kalns ir sabērts no otrajā pasaules karā sagrauto minhenes māju drupām. samērījām arī kalna augstumu un safočējām bildes, un ar lietussarga metodi izmērījām arī dīķa dziļumu.
lietussarga metode
diemžēl pārējos zemes slēpņus minhenē meklēt pat nesākām, jo nebija izdrukātas fotogrāfijas konkrēto uzdevumu veikšanai. tāpēc vienkārši sākām iet uz centru, pa ceļam pameklējot kādu vairāk vai mazāk garlaicīgu fotodozi.
pirmā bija turpat olimpijas kalna nogāzē, un spriežot pēc ģeotakas, tad diezgan iecienīta vieta. slēpnis saucās fussballplatz, un līdz pat šodienai īsti nebija skaidrs, kāpēc slēpnim, kurs atrodas kokā uz kalna nogāzes ir šāds nosaukums. pareizāk sakot, bija maldīgs priekšstats, ka tas ir tāpēc, ka turpat netālu atrodas minhenes olimpiskā arēna — bet tomēr nē. kā mani šodien apgaismoja Lauritta, tad ja izlasa slēpņa aprakstu (!), var uzzināt arī to, ka par godu 2006.gada pasaules futbola čempionātam kalna nogāze bija pārvērsta par futbola laukumu ar dažiem kokiem pa vidu. smalki.
futbols
nākamie bija tādi gluži parasti pilsētas slēpņi visur, bet ļoti labi ļāva iepazīt dažādus rajonus un diezgan krasās atšķirības. pirmais, kas ļoti dūrās acīs bija visās malās brīvi stāvoši neskaitāmi velosipēdi. ne pie kā nepieslēgti, parasti tikai ar ļoti primitīvu atslēdziņu saslēgts aizmugurējais ritenis, lai nevar pabraukt, un viss. gan ļoti prasti, aprūsējuši, gan diezgan smalki un vizuāli eleganti. es gan no velolietām neko nesaprotu, pieļauju ka nekādi supersmalkie un dārgie tur tā apkārt brīvi vis nemētājas. dārgāki un mazāk dārgi dzīvojamie rajoni mijās ar biroju kvartāliem un tūristu pilnām ielām vecpilsētā, savukārt teātra un mākslas kvartāls bija diezgan tukšs, cik vien pāris garlaikoti mākslinieki/režisori/aktieri kafejnīcā aiz stikla sienas dzēra vīnus.
ICE depo
protams bija arī slēpņi, kuri neatradās, bet toties no neatrastā slēpņa vietas pavērās aizraujošs skats uz ātrvilcienu depo un remontdarbnīcām — no tilta varēja vērot, kā lielajos angāros tiek apčubināti ICE ātrvilcienu sastāvi. mazliet nosaluši pabraucām pāris pieturas līdz münchen hauptbahnhof, un pilsētas centra burzmā, izpētījuši ka ir viens brīvs galdiņš pie elektrības kontakta, uz stundu noenkurojāmies nordsee garšīgo zivju restorānā. elektrības kontakts bija ļoti vajadzīgs telefona pabarošanai, jo diemžēl iebūvētais gps ir ļoti rijīgs un intensīvi lietojot pāris stundās apēd visus voltus. pašiem jau arī tā kā ēst gribējās, un kāpēc gan neapvienot patīkamo ar lietderīgo? ieturējušies un uzlādējuši telefonu izstaigājām centru, atradām pāris viltīgi paslēptas kārbiņas, un mazliet aizķērāmies pie vienas baznīcas, jo nebija īsti skaidrs, ko slēpņa autors bija domājis ar norādi “antiphon”. koordinātes norādīja uz vienu telefona automātu blakus baznīcai, taču nekādu zīmīgu objektu blakus tam nebija. kamēr pārbaudījām sētas stabiņus pretējā ielas pusē (“antifons” — tātad kautkas pretējs vai pretī telefonam), pie telefona aizdomīgas kustības sāka izpildīt kāds solīda paskata kungs, vienā rokā turot pāris papīra lapas, ar otru spaidot kautkādu aparātu.
micro logbook
protams, nebija divu domu, arī viņš šeit bija ieradies tādu pašu motīvu vadīts, meklēt un atrast. gājām klāt sveicināties, un turpinājām meklēt kopīgiem spēkiem. tā kā tuvākajā apkārtnē nekādi antifoni vairs nebija, bet aiz telefona slējās mūra sēta, gājām lūkot, kas aiz sētas. aiz sētas izrādījās labi iekopts baznīcas dārzs, bet ta kā jau bija seši vakarā, tad vārti jau bija slēgti. kamēr tika apsvērtas dažādas vairāk vai mazāk legālas iekšā tikšanas iespējas, uzradās kāds baznīcas kalpotājs, kurš laipni atslēdza dārza vārtus, ļaujot ielūkoties dārzā pavisam legāli. diemžēl lielas jēgas tā nebija, jo šaipussētai tieši pretī telefonam atradās paliela komposta kaudze — galīgs antifons, taču ne tas, ko mēs meklējām. mazliet vīlušies iznācām atpakaļ uz ielas, un kamēr mēs ar vācu vīru funktierējām, kas par štelli un kāpēc nevar atrast, Lauritta jau turēja rokā fotodozi — izrādās, ka viss ir ļoti vienkārši, vajag paņemt acis rokā (kā parasti). ierakstījāmies viesu grāmatā, un atvadījāmies no jaunā kolēģa.
muenchen
vēl nedaudz paklejojuši pa rajonu un šķērsojuši brūno izāru, sākām domāt par vakara atpūtu — caur ēdamlietu veikalu uz veco labo viesnīcu. vienā no hauptbānhofa pagrabiem iepirkuši šādus tādus niekus (koši zaļus čipšus ar vasabī garšu — ohohō, kas tas bija par ugunsrijēju ēdienu!) sagaidījām vilcienu un sakām braukt uz trūderinga pusi. vakara vilciens nebija diez cik pilns, īstenībā bija jau vēls — ap deviņiem, un visi kārtīgi vācu pilsoņi tajā laikā jau dzer alu un skatās futbolu. kādā no pieturām iekāpa biļešu kontrole — ne pārāk gara auguma vīrietis gados un galvas tiesu garāka, diezgan sportiska paskata dāma, tērpušies labākajās vācu specdienestu tradīcijās šūtos zilos formastērpos ar sarkanām beretēm, un pie jostām piekarinātām dažādām ierīcēm, somiņām un varbūt pat sitamajiem instrumentem (te es nedomāju bungas). izturējās diezgan atturīgi, un ar tādu kā mazliet augstprātību sejā, jeb sauksim to par pārākumu, kontroliere palūdza uzrādīt biļetītes. visiem visi braukšanas papīri bija kārtībā, līdz kāda meitene ar otrās zonas biļeti izrādījās iemaldījusies pirmajā zonā — tātad nederīgs braukšanas dokuments, pārkāpts likums, nav samaksāts par braucienu, nodevība pret valsti, kauns un negods un jaunkundze turpat uz vietas tiek pārmācīta, liekot lietā džiudžidsu, kunfū un kavasaki paņēmienus. protams nē, jo tas viss notiek civilizētā zemē, kur cilvēki ciena viens otru, un kā sarunā atklājās, tad meitenei vienkārši vajadzēja nokļūt no viena punkta otrajā tarifu zonā citā punktā otrajā tarifu zonā, tikai otrā pilsētas galā, respektīvi šķērsojot pirmo tarifu zonu, un kā paskaidroja biļešu kontroliere, tad esot jāpērk biļete abām tarifu zonām par tik un tik naudiņām, un atdevusi biļeti piekodināja pārkāpējai nākamreiz pērkot biļeti būt uzmanīgākai. nekādu asiņu, nekāda stresa. turpat klāt bija arī trūderings ar ielas malā skumstošu auto, kurš pēc pāris kvartāliem atkal tika nolikts ielas malā pie viesnīcas, bet mēs gājām gulēt.

viens koment?ts

Jun 08 2010

plāns “a”, pirmā diena — vilku midzenis, varšavas pažobeles un ac/dc.

ierakst?ja kategorij? depo,dzīve,hronika,stils

ammobox
parasti gaidīšana un gatavošanās tālākam braucienam ir ilgāka nekā pats brauciens, tāpat arī šoreiz — gaidījām, gaidījām, sagaidījām un jau esam atpakaļ mājās. īsuma varu atkārtot, ka plānā “a” bija ieplānots AC/DC koncerts varšavā ceturtdienas vakarā, brokastis vīnē piektdienas rītā un kāpiens Lozerī vakarā, dalība sestdien — svētdien Pinzgau 2010 mega eventā cellamzē (zell am see), pēc tam braukāšana pa alpiem, alusvakars minhenē un tad jau pamazām uz māju pusi, ar ieskatu basteju klintīs elbas krastā. lielos vilcienos šis plāns arī tika realizēts, vienīgi dēļ laikapstākļiem mazliet nācās optimizēt laika sadalījumu apmeklējot ieplānotās vietas.
tātad, no rīgas izbraucām trešdienas (26.05) vakarā, diezgan precīzi 23:12 no mūkusalas apļa nestes, un jau pēc nepilnas stundas šķērsojām robežu grenctāles robežpunktā. iepriekšējās dienas pa radio katrās ziņās skandināja, ka sakarā ar nedēļas nogalē gaidāmo nato sanāksmi rīgā uz visām robežām atjaunota dokumentu kontrole, neko tādu nemanījām, acīmredzot tas attiecās tikai uz valstī iebraucošajiem transportlīdzekļiem. pa ceļam uz robežu, apmēram pie iecavas telefonā pieteicās Bizenājs, kuram bija plānā nokļūt leipcigas pusē. jau iepriekš bijām norunājuši līdz varšavas pievārtei braukt kopā, bet tā kā viņš bija tiko izbraucis no jelgavas, tad es kādu brīdi biju viņam priekšā. pāris kilometrus aiz robežas nācās atrast vienu patiltes slēpni — kā lai brauc garām, ja kaste tepat pie kājām nolikta? turklāt vienīgie meklētāji līdz šim ir bijuši latvieši. veikli atraduši “paslēpto” kasti, turpinājām ceļu, joprojām turoties kādus divdesmit kilometrus priekša Bizenājam, pat bez īpašas skriešanas. lietuvas gludie un tukšie ceļi, spoža mēness gaisma, un nelielas izmaiņas uz ceļiem kopš pēdējās reizes pirms trim gadiem, kad pa šo ceļu braucu — policijas krūmu patruļas aizvietotas ar stacionāriem fotoradariem, turklāt pirms katra ir brīdinājuma zīme. ja var ticēt detektoram, tad ne visi fotoradari strādāja, taču audzinošais efekts noteikti ir iedarbīgāks, nekā no krūmiem izlecoši policisti vai paslēpts fotoradars. acīmredzot lietuvā svarīgāka ir satiksmes drošība, nevis naudas pelnīšana. tā kā bija nakts un tukšas ielas, tad braucām taisni cauri panevēžai un marijampolei neizmantojot apvedceļus, kuri lieti noder dienā, kad stumdīties caur pilsētu varētu būt garlaicīgi un laikietilpīgi. tā kā līdz pat marijampolei Bizenājs mūs vēl nebija noķēris, tad sarunājām tikties pēdējā statoilā pirms robežas, ieliet benzīnu un padzert kafiju. pēc īsas pauzes turpinājām ceļu, uzsmaidot modrajiem poļu robežsargiem. mūs palaida garām, taču Bizenāju nolika malā uz mazu dokumentu un līdzvedamās kravas apskati. tā kā nekas nelegāls netika atrasts (acīmredzot viņš visu bija labi noslēpis :) ), viņš jau pēc brīža atkal bija manāms manā atpakaļskata spogulī. mūsu kopīgais galamērķis bija hitleronkuļa bunkurs wolfsschanze, pa ceļam piestājot arī 19.gs. pirmajā pusē celtā austrumprūsijas cietoksnī. tā kā šie objekti nav īsti taisnā līnijā ceļa uz varšavu, suvalkos nogriezāmies no galvenās tranzīta maģistrāles uz mazāku lauku šoseju — šauru, līkumainu un kalnainu, toties asfaltētu un bez bedrēm. pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu un sāka aust gaisma — vasaras īso nakšu priekšrocība — āra gaišs, bet visi vel guļ, ielas tukšas. izlīkumojuši pa poļu kalniņiem (tiešām jautrs posms, nekad tur nebiju braucis) ap pieciem no rīta piebraucām pie cietokšņa, sākumā gan pie nepareizajiem vārtiem. tas nekas, tapat bija ko redzēt, cietoksnis tāds paliels, iespējams, ka tāds pats kā daugavpilī, tikai labāk saglabājies. mazliet pabrīnījušies apbraucam apkārt un piebraucam pie īstajiem vārtiem, un devāmies meklēt meklējamo. ja seko aprakstam un norādēm, tad atrast nav grūti, un pa ceļam var arī ielūkoties bastiona iekšpusē. iezīmējuši viesu grāmatā savus vārdus devāmies tālāk. mazu asumu braucienam piedeva arī navigācija pēc 1982.gada ģenerālštāba kartes, ne visi ceļi tajā bija iezīmēti, taču galvenajos vilcienos ārpus pilsētām karte bija derīga.
Wolfsschanze
pēc mazas taustīšanās meža biezoknī atradām arī ādolfa volfsšanci — milzīgu betona blāķi ar trepītēm. nu ļoti milzīgu, gluži kā klinti, un saspridzinātu — plaisās starp betona klučiem ir saauguši palieli koki un krūmi, un staigājot pa bunkura paliekām uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai kādā no spraugām neieveltos. izstaigājāmies, pēc nelielas pameklēšanas atradām arī kastīti — protams pilnīgi neiedomājamā vietā, paložņājām mazliet arī pa ejām, cik nu tās tur vairs ir palikušas. kādu kilometru tālāk ir arī iespēja ielūkoties sakoptākos bunkuros samaksājot konkrētu poļu naudiņu, taču, ka zinoši ļaudis runā, tad arī tur nekā īpaša nav. pie šī objekta tad arī atvadījāmies no Bizenāja — viņš uz leipcigu, mēs uz varšavu.
Wolfsschanze
nu jau ceļš vairs nelocījās tik raiti — saulīte jau gabalā, čaklie poļi ar traktoriem un zirgu pajūgiem ielās un arī nogurums liek sevi manīt. kādus simts kilometrus pirms varšavas piestājām uz stundiņu benzīntankā atpūsties, lai atkal jauniem spēkiem turpinātu ceļu. varšavā ieripojām ap divpadsmitiem, un tā kā koncerta sākums (iekšā laišana) bija no trijiem plus vēl iesildītāji un tā, tad mums bija jūra laika. mazliet nemieru radīja briesmu stāsti par plūdiem varšavā un citur polijā, taču par laimi nekādus satiksmes ierobežojumus nasastapām un plūdus arī nekur nemanījām. izbraucam līkumu caur varšavu, noskaidrojām koncerta vietu (vecajā kartē liela pļava, šobrīd sabūvēti vietējie pļavnieki) un nosvieduši auto kautkādā kravu pārkraušanas un smago auto rajonā, devāmies iepazīt varšavas pažobeles.
ebano design
lai arī ielu malās sastopamie poļu reklāmas dizaina paraugi un oriģinālās ceļazīmes manās acīs ir apbrīnas vērts nebeidzamas jautrības avots, poļus var apskaust ļoti ļoti par pagājušā gadsimta sākuma sarkano ķieģeļu arhitektūru un neskaitāmiem neizlaupītajiem dzelzs objektiem — pie mums tas viss sen jau būtu nozagts, sazāģēts un nodzerts. kā vienu no interesantajiem atradumiem jāmin varšavas dzelzceļa muzeja pievārtē pamests pagājušā gadsimta sešdesmito gadu ātrvilciena lokomotīves vraks — krūmiem aizaugušā, vecā stacijā. meklējot taisnāko ceļu uz šo objektu izlauzāmies caur džungļiem, veciem, kokos ieaugušiem vagoniem, krimināla paskata pagalmiem, pagājām garām dzeloņdrāšu ieskautam baikeru pagalmam, šaubīgam naktsklubam, pusizjauktiem auto vrakiem un kautkādām nenosakāmām iestādēm. pieļauju, ka varēja atrast arī civilizētāku ceļu, bet tas būtu gan ilgāk, gan garlaicīgāk.
TGV
papriecājāmies par veco lokomotīvi, palūrējām pāri žogam uz muzeja eksponātiem — varbūt kādreiz būs jāpalūko tuvāk, un gājām tālāk. vēl pāris pilsētas kastītes, un jāsāk taisīties uz koncertu — vakars nāk. izvazājušies pa vagonparkiem beidzot atrodam savu auto, un sākam spaidīties pa sastrēgumiem bemovo lidlauka virzienā. visas plašās ielas pilnas mašīnām un autobusiem, vietām parādās arī kāds latvijas numurs. tā kā ir jau diezgan vakars, ap kādiem sešiem, nolemjam, ka prātīgāk būtu nosviest auto kautkur nost no kopējās plūsmas, un tad arī pēc koncerta būtu vieglāk tikt prom. pēc dažiem māņu manevriem esam ārā no viena sastrēguma, taču jau aiz līkuma iekuļamies nākamajā. neko darīt, sēžam un pamazām stumjamies tuvāk notikuma vietai, un pētām karti. lidlauks uz kartes neizskatās nemaz tik tālu, turklāt kā izskatās, pie tā var tikt arī no otras puses, tāpēc noparkojam auto pie kautkādām kojām un tālāk ejam kājām. tuvojoties lidostai dežūrējošo policistu blīvums pieaug ar katru kvartālu, kārtība tiek modri uzraudzīta. diemžēl ceļa galā mūš sagaida neliels aplauziens, jo šis ir ceļš uz aizskatuvi un parastajiem skatītājiem ieeja ir tikai viena, tā ka nākas mērot pāris liekus kilometrus un pievienoties lielajam fanu pūlim pie centrālās ieejas. mazliet neizpratni rada klusums no tās vietas, kur vajadzētu būt skatuvei, jo būtu jau tā kā laiks spēlēt kādai iesildītāju grupai, bet nekas par to neliecina. centrālā ieeja ir ļoti civilizēta, nekādu rindu un drūzmēšanos — pie pirmās kontroles paliek visi matrači, teltis, lietussargi un pudeles, pēc piecdesmit metriem ir otra kontrole, kur jau tiek izčamdītas somas un atņemti naži, šķēres, pistoles un citi sīkumi, un vel pēc piecdesmit metriem ir trešā kontrole, kur pārbauda tikai biļetes. tā kā mēs ieradāmies tukšām rokām, ja neskaita Lauras mazo somiņu, tad mūs visur izlaida cauri par neapčamdot. mūsu paranojas pārņemtie bāleliņi varētu pamācīties. tikuši iekšā, dabūjām vel nokājot kādu kilometru līdz pieskatuvei, taču joprojām nekas neliecināja, ka te pēc brīža plosīsies eisīdīsī. ļaudis tik nāca, un nāca, bet lielā pļava vienalga izskatījās pustukša. tuvojoties koncerta sākumam, aiz mākoņiem pazuda arī saulīte, un uz brīdi pat sāka līt riebīgs un auksts lietus — visu dienu bija karsts, un pirms nākt uz koncertu mēs vēl pārdomājām, vai nākt maikās, vai tomēr kautko uzvilkt. rezultātā paņēmām līdzi ne pārāk siltas jakas, un negaidītais lietus uzdzina arī vieglu drebuli. patirinājušies vēsajā vakarā, beidzot sagaidījām kautkādu dzīvību uz skatuves — kā iesildītāji uzstājās vietējā prāta vētra, un lielākā daļa skatītāju iemīļotos hītus sirsnīgi dziedāja līdzi. mazliet pievēršoties publikai, jāatzīmē, ka kā jau jebkurā pasākumā bija novērojami dažādi īpatņi, daļa no kuriem bija tērpusies īsos šortos, žaketēs un žokejcepurēs, citi atkal bija ieradušies pa taisno no kādas gotu performances vai merilina mensona pārtijas. vēl vakara gaitā labi bija novērojams slavenais tankistu gēns, kas acīmredzot pārmantots no tiem četriem kas ar suni tankā vizinājās, jo ik pa laiciņam kāds drukns tēvainis, pieri savilcis, taisnā līnijā gāja cauri pūlim, īpaši neskatoties, ko pagrūst malā — puišeli, kungu gados vai kādu dāmu. bija arī daži eksemplāri, kuri pat thunderstruck laikā mierīgi stāvēja un lūrēja fotoaparātā fotogrāfijas no ēģiptes ceļojuma. nu katram savs.
ac-dc
atgriežoties pie koncerta tēmas — jā, koncerts bija enerģisks un krāšņs, pat negaidīti atraktīvs sniegums no onkuļiem gados. setliste arī bija ļoti laba, neatceros vairs precīzi, ja kādu interesē pameklējiet internetos, tur visu var atrast. pirmās pāris dziesmas gan bija tāda kā iesildīšanās, kamēr solista kungam balss sasniedza vajadzīgo kondīciju, taču tālākais priekšnesums bija teicams — gan ausīm prieks, gan arī bija ko šovu paskatīties. visnemierīgākais, protams, bija Anguss Jangs, kurš nepaguris plosījās pa skatuvi, un koncerta noslēgumā iepriecināja skatītājus ar visai garu solopriekšnesumu, gandrīz bezgalīgu. koncerts man tiešām ļoti patika, rekomendēju, ja gadās pa ceļam. pēc koncerta braši aizsoļojām uz auto, ievērtējot, kā poļu policisti veic audzinošas pārrunas ar sētmalē čurājošiem jauniešiem. nepilna pusstunda raitu soļu, un auto tika atrasts turpat kur atstāts, tikai stāvvieta gan bija kļuvusi pilnāka. veikli piešķīlām portatīvo gāzes plīti un uzvārījām mazas vakariņas, jo bija parādījies tāds kā izsalkums. apmānījuši vēderus izbraucām kādu gabaliņu no varšavas, uzlikām modinātāju uz trijiem un likāmies pāris stundiņas pasnaust.

6 koment?ri

Mar 04 2010

ar pilnu tvaiku. atkal.

ierakst?ja kategorij? depo,ferrum

BR 80
ar skumjām konstatēju, ka pārinstalējot kompi pārsimts rasējumi ar BR80 detaļām ir norāvušies podā, un atkal jāsāk viss no sākuma. kā jau rakstīju sen atpakaļ, tad man ir ilgtermiņa plāns (ilgst jau kopumā kādus gadus septiņus, jo šim projektam pievēršos epizodiski) uzbūvēt mazu jauku, un kas svarīgi — pilnvērtīgi funkcionējošu 80.sērijas tvaika lokomotīvi. Izvēle uz šo modeli krita tādēļ, ka šī ir salīdzinoši maza un kompakta mašīna (Ch2 — trīs piedzīti riteņpāri, divi tvaika cilindri), un man palaimējās no vācu džekiem dabūt paku ar diezgan haotiskiem un nepilnīgiem rasējumiem, bet tomēr tas ir vairāk, nekā nekas. turklāt precīzi rasējumi tīklā brīvi apkārt nemētājas, tā ka atkal jāķeras klāt pie autokadiem, solidworkiem, zīmuļiem un rokasgrāmatām.

5 koment?ri

Feb 02 2010

sūnu ciema sajūtas.

ierakst?ja kategorij? depo,dzīve,hronika

er2

sniega rūķi vakardien sasparojās un sabēra labi daudz tos saldētos ūdens kristālus, paralizējot jau tā bēdīgo satiksmi rīgas un citās ielās. pirmā jautrība sākās mēģinot izbraukt no stāvvietas dziļā sniega. kaut arī no rīta ar gudru ziņu biju atstājis auto itkā viegli izbraucamā un ne pārāk dziļā sniegā, vakarpusē aina jau bija cita, un pēc brīža jau vicinājos ar lāpstu. parakņājos, bet nekas daudz nemainījās, tāpēc nācās lūgt laipno kolēģi “paraut trosē”. pirmais rāviens ierāva manu auto vēl dziļākā kupenā, bet pēc brīža tiku izraustīts no tās ārā. ielas bija sarāvušās un piesnigušas, radio balsis uzmundrināja sastrēgumos iestrēgušos autobraucējus un brīdināja par kritiskajām ielām, kur nevajadzētu braukt — tādas bija visas pēc kārtas. diemžēl man bija plānā uz īsu brīdi paviesoties šķirotavā, un no grīziņkalna līdz šķirotavai es aizstumdījos pa korķiem tieši divās stundās, un pēc tam vēl kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz gaujai, kur arī sniegs bija sabērts jo dziļš. par laimi svētdien biju kārtīgi nošķūrējis ielu un varēju itin ciešami piebraukt pie vārtiem, taču kopējā aina un joprojām krītošais sniegs vedināja uz domām par mazāk stresainu pārvietošanos ar vilcienu, kaut arī jāceļas pāris stundas agrāk. šorīt izbrienot pagalmā kupenas apstiprināja manu izvēli, un pa automašīnu iebraukto sliedi bridu stacijas virzienā. dzirnupes iela gaujā skaitās tāda kā vietējā ļeņiniela (spriežot pēc kustības intensitātes rītos un vakaros), bet atšķirībā no pagājušā gada šogad sniega tīrītāji ir reti viesi un ar šķūrēšanu neaizraujas, un līdz ar to arī uz ielas sniegs līdz ceļiem un tikai divas iebrauktas sliedes. diviem pretī braucošiem auto samainīties neierokoties kādā kupenā diezgan nereāli. arī man ejot uz staciju ik pa laikam nācas ielēkt kādā kupenā, lai palaistu garām pa retam auto, daži no kuriem bija diezgan nervozi, un jau pa lielu gabalu midžināja ar tālajiem, lai es kāpju nost — varētu padomāt, ka man dikti patīk kupenā stāvēt, ne? vilciens atnāca laikā (iepriekšējais bija kavējis pusstundu), un operatīvi nogādāja mani zemitānos, kur atkal pa šaurām, dziļajā sniegā iebristajām taciņām tipināju uz darbu, priecājoties par vienu otru kārtīga namsaimnieka visā platumā rūpīgi notīrīto ielu.

koment?ru nav

Dec 14 2009

trešā advente.

ierakst?ja kategorij? depo,hronika

kad svētdienas miegs ir izgulēts, tiek dzerta jau otrā kafija un pulkstenis rāda vienu stundu dienā, aiz loga sasnigušais sniegs arī pamazām plok, tiek pieņemts izšķirošs lēmums nevārtīties pa māju, bet darīt kautko labu. piemēram aizbraukt pastaigāties svaigā gaisā. piemēram mērsragā. ko tur daudz funktierēt, nogrābjam sniegu no kumeliņa (kurš gan dažbrīd tumsā mirgo kā margarita) un aidā prom, uz jūraspusi. pirmā pietura — lapmežciema skatu tornis. celtne, kas paceļas augstu pāri lapmežciema pagājušā gadsimta apbūvei, paverot plašu skatu gan uz jūras līci vienā pusē, gan uz kaņiera ezeru otrā. būtu mazliet skaidrāks laiks, varbūt pat rīgu varētu redzēt (palecoties). šeit paslēptā kastīte gandrīz pati ielec rokā, pat nekāda lielā meklēšana nesanāk. diemžēl nogulēju tos laikus, kad šeit bija izvietots specifiski oriģinālais konteiners, bet ko nu vairs. papriecājamies par smukumu visapkārt, vēl mazliet pabaidamies un kāpjam lejā. nākamā pietura — lāčupītes dendrārijs apmēram klapkalnciemā. atstājam auto pilsētas centrā, un ejam staigāt — nepilns kilometrs pa taisno, bet kā jau latvijā pie jūras ierasts, visur ir sabūvētas mājas un ne lāga pie jūras iziet, kur nu vēl kaut kur pa taisno līdz kautkādam dendrārijam. brīnumainā kārtā starp privātīpašumus norobežojošiem dzeloņdrāšu žogiem ir atstāta taka, kur proletariātam uz jūru tikt. apejam sabūvētās mājas pa liedagu, un pa smuku meža ceļu nonākam lāčupītes krasta apstādījumos. diemžēl šoreiz meklējumi īpaši raiti nevedas, jo šis ir slēpnis klasiskais — mežā, sem sūnām, un šoreiz arī vēl zem sniega. pārbaudām visas iespējamās alas, aliņas un pasaknes ap nullpunktu, bet burciņa māk labi slēpties, un rokās nedodas. kad jau nolemjam mest mieru, un griežamies uz promiešanu, ielūkojos caurumē zem viena celma — rokā ir. būtu biezāka sniega sega, caurums nemaz nebūtu manāms. ieskrāpējam blociņā vārdus un soļojam atpakaļ uz auto. no otras puses ejot, izrādās, ka pāri lāčupītei ir iekārtots pat tiltiņš, tā ka atpakaļceļš sanāk krietni īsāks. braucam tālāk. kopš brokastīm pagājis jau laiciņš, un sāk parādīties tāda kā ēstgribēšana, tāpēc tiek ievērtēts engures elvi, kurš uz sevi liktās cerības neattaisno. šņabi protams tur var atrast plašā izvēlē, bet tādas uzreiz ēdamas lietas garāmbraucējiem pakaļ vis nemet (čipši neskaitās). lūkosim skatīties, ko piedāvās rojas elvis, kurš vismaz jūnijā vēl izskatījās nopietnāks un lielāks. pa ceļam apčamdam čemodānu zem vecas senlaiku klēts un neveiksmīgi palūkojamies uz mērsraga piejūras pļavām. vienmēr jau nevar veikties. toties kilometru garā pastaiga pa kaltenes putnu vērošanas taku gan izrādās veiksmīga, kaut arī slapja, auksta un tumša. nezkāpēc es biju iedomājies, ka tā būs jauki labiekārtota taka, ar dēļu klājumu un margām, kur veciem cilvēkiem atbalstīties, bet nē — šajā gadījumā taka ir virziens, kurā ejot brienot pa jūras krasta dūņām, meldriem un smiltīm nonākam trijās labiekārtotās nojumēs ar informāiju un plašu skatu uz jūru. toties pastaiga vainagojas ar atradumu, un atpakaļkilometrs vairs nešķiet tik drūms. tik daudz svaiga gaisa ļoti rosina ēstgribu, tāpēc visi pieturas punkti līdz rojai tiek svītroti, un jau pēc brīža veram skumīga lielveikala durvis. uzraksts ‘elvi’ ir nomainīts pret uzrakstu ‘mego’, arī inerjerā ir jūtamas pārmaiņas — plaukti ir sarāvušies un piedāvājums arī tieši nekāds. tāpat vilties liek arī pāri ielai esoša maksima ar savu piedāvājumu. acīmredzot nāksies paciesties līdz talsiem. talsos ir rimī, kurā var atrast vairāk vai mazāk kārojamas lietas, un sarīkot mazas dzīres. kad izsalkums remdēts, varam doties tālāk. tālāk nav nekur īpaši tālu — šaursliežu tvaika lokomotīve tehnikas muzejā turpat talsos. un kurš gan muzejs strādā svētdienas vakarā septiņos?! par laimi, vilciens ir gana liels eksponāts, lai to eksponētu ārpus telpām, tāpēc tumsas aizsegā klusu pārslīdot pār metāla norobežojumu, tautā zināmu kā ‘sēta’, ar zināmām bažām par to, vai būs suns, vai nebūs, lieki nespīdinoties veikli sameklējam kastīti, pierakstāmies un pazūdam pastendes virzienā. suns nebija, un tā kā bija tumšs, tad arī lokomotīvi nesanāca īsti apjūsmot — būs vien jāatgriežas dienasgaismā, jo kā runā, tad muzejā netrūkst arī citi ievērojami eksponāti. nākamā pietura — vecā pastendes skolas ēka. pamesta un mazliet pademolēta. vietā, kur aizved gps, nekas piemērots acīs nekrīt, tik vien kā mazmājiņai līdzīga telpa, un tur jau nu neviens slēpni neliks. ejam raudzīt, kas mājā iekšā. paveram durvis, un nonākam telpā, kuras iekārtojums atkal nepārprotami liecina par labierīcībām. interesanta būve. aiz otrām durvīm ir stāvas kāpnes, kas ved uz bēniņiem. uzkāpjam tur, grīda ir diezgan šaubīga, bet staigāt var. izložņājam augšstāvu, dažās telpās redzamas dzīves un uzdzīves pēdas, treniņtērpu daļas, tukšas pudeles un matracīši — kā jau lauku skolu jumta stāvā. bet tikai ne tas, ko mēs meklējam. neko darīt, nakas līst internetos un lasīt aprakstu. bet protams — jocīgā celtne, kuru es sākumā kļūmīgi noturēju par mazmājiņu ir speciāls kambaris, no kura sava laikā ir rādīts kino, un tur arī jameklē meklējamais. cik vienkārši. tālāk ceļš jau pagriežas uz rīgas pusi, ar dažām pieturām pa ceļam. pirmā no tām – piesnigusi dižstendes muiža, kurai, kā var lasīt aprakstā, jākāpj uz jumta kores. sniega daudz un izskatās diezgan slidens (to man arī ik pa laikam atgādina auto, uzzīmējot kādu neplānotu parabolu uz ceļa) tāpēc šo atstājam saulainākam laikam. nākamā atrakcija ir nokļūšana no dižstendes atpakaļ uz rīga — ventspils šoseju. divlīmeņu krustojums ar atdalītajām joslām, uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un tiltiem ir īsts slepenības paraugs. ne viena atstarotāja, aprūsējušas ceļazīmes un atdalošās barjeras un uz brauktuves sazīmētas svītras vai bultas šajā vietā ir neiedomājama greznība. ja nav kartes vai gāpēesa, tad šajā labirintā var iesprūst uz kādu pusstundu, vai arī nemanot aizbraukt pa pretējo joslu, vai pabraukt garām vajadzīgajai nobrauktuvei vai arī savārīt vēl veselu lērumu citu muļķību. es šai situācijai piegāju analītiski, un pavērojot pārējos satiksmes dalībniekus iekļāvos plūsmā un ar dažām māņu kustībam tiku tur kur jātiek. pēc pāris minūtem ieripojām tukumā, un atstājuši auto uz perona stacijā ‘tukums divi’ devāmies vēl vienā svētdienas vakara pastaigā. šoreiz pa sliedēm. sliedes turklāt bija vairākstāvīgas, ar visiem gulšņiem smuki sakrāmētas kādās piecās kārtās, tāda kā noliktava. atzars, pa kuru gājām bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzsāktās un nepabeigtās tukuma — kuldīgas līnijas sākums. šīs pašas līnijas uzbērums pēc kāda kilometra šķērso rīga — ventspils šoseju — abās ceļa malās ir uzbērums un tilta balsti, bet tilta nav. nu ja, tātad starp kautkādiem betona gabaliem atradām burciņu un slidinoties gājām atpakaļ. ja jau reiz esam tukumā, tad piedāvāju Laurai aizstaigāt arī līdz Draņķozolam, un arī man pie reizes būtu interesanti novērtēt slēpņa stāvokli. pa slideno meža ceļu aizvirpuļojam līdz starta punktam, lēkājot pāri sakritušajiem kokiem un sekojot spīguļiem aizstaigajām līdz ozolam. nakts bija mierīga un klusa, mežs piesnidzis un diezgan gaišs, vilkači pa ceļam netrāpījās un vadātājs nevadīja. kaste arī bija tur kur tai jābūt, pārskatījām saturu, un noslēpām labāk. pa pareizo taku izlavījāmies uz ceļa, kurš ir turpat blakus (lai nebūtu jāiet atpakaļ apkārt purvam), un braucām prom. uz rīgu. ar pieturu pie durbes pils, jo šķirba akmens mūrī arī sevī glabā noslēpumus, un nelielu ieskatu tukuma lidlauka angāros. pareizāk sakot vienā. mazliet kļūdījos ar pareizo angāra durvju noteikšanu, un uzlīdu ne tur kur vajag, bet kad atkal bija atrastas pareizās durvis, uz tām nevarēja tikt augšā, jo bija apsnigušas un slidenas. pēc neilgas vibrēšanas atklājās, ka ir lieliska taciņa pa angāra malu, un pārējais jau bija nepieklājīgi vienkārši. viss, svētdienai pietiks, jābrauc mājās.

koment?ru nav

Nov 15 2009

novembra tradīcijas.

ierakst?ja kategorij? depo,dzīve,ferrum,hronika

ievērojot pirms gadiem aizsākto tradīciju, novembra pirmspadsmitie datumi tiek vadīti dedzinot benzīna litrus un bradājot pa civilizācijas neskartām vietām tā patālāk no galvaspilsētas. pagājšgad bija spēles ar lāpstu liepājas karostā un ielūkošanās dienvidu kaimiņu kūrortos.
sniedziņš pārklāj zemes virsu, zaķim nav kur nolikt galvu.
vakar arī kompass rādīja konkrētu rietumu virzienu, un neskatoties uz “to balto sūdu”, kas neatlaidīgi centās pārklāt zemi un piedot slidināšanās efektu autotransportam, nepilnu piecu stundu laikā ar pieturām gluži parastā kodolbāzē taujeņos un divkārtēju kāpienu pamestā graudu bunkurā rudbāržos (kāpt nācās divreiz, jo kad graudu bunkurā iekāpu pirmoreiz, slēpņa kārbiņa jautri grabēdama noripoja bunkura dziļumā un pa caurumu izkrita ārā, tā ka nācās kāpt ārā, un atkal vēlreiz iekšā. bet runā, ka fiziskas aktivitātes svaigā gaisā esot veselīgas). jo tuvāk nāca liepāja, jo mazāk sniega, līdz apmēram pie durbes sniegs beidzās. liepājas nestē ielējis jaunu porciju degšķidruma, devos pētīt karostas pazemes noslēpumus. garos stāstos izplūst nedrīkst, tas jāpiedzīvo un jāredz katram pašam. piemēram sikspārņu uzlidojumu šaurā pazemes koridorā, kur nekad neiespīdz saules gaisma :) kaut arī nebiju pārāk izvēlīgs attiecībā uz piebraucamajiem ceļiem, netrūka ne dubļu, ne peļķu, kautkā izdevās izvairīties no rakšanas darbiem. tik vien, kā vienreiz priekšējais labais rats ieslīdēja labi maskētā grāvī, bet pielietojot zirgspēkus arā tiku visai operatīvi. ā, pa ceļam tika aplūkots arī atjaunotais karostas tilts, tāds smuks.
Karostas tilts Liepājā
diemžēl kuģu iešana kanālā nenotika, un tilta grozīšanu neredzēju. bet gan jau nākamreiz. nākamās dienas plāns mazliet mainījās un tā tika nobumbulēta senu draugu kompānijā un sameklējot vien tikai vienu slēpni sikšņu vecajās vējdzirnavās.
Sikšņu vējdzirnavas
pēc interjera spriežot, pirms pārdesmit gadiem šī ir bijusi visnotaļ šika atpūtas vieta ar saunu, baseinu un disko. par to liecina lakoto līstīšu un preskartona apdare, un ar brūnu grīdas krāsu pārklātas vēsturiskās koka daļas — centrālais stabs un par gaismekļiem pārvērstie lielie koka zobrati. lai arī cik interjeru nebūtu papostījuši padomju interjeristi, lielākais posts nāk no augšas — caur lubiņu jumta kupolu var arī skatīties zvaigznēs, bet galvenokārt pa to līst iekšā ūdens visos savos agregātstāvokļos, un dara savu slapjo darbu. iesaku apskatīt, kamēr vēl ir ko redzēt.
atpakaļceļā uz rīgu izvēlējos braukt caur priekuli, ezeri, auci un jelgavu. pirmkārt nekad pa to pusi nebiju braucis, otrkārt tā ir lieliska iespēja izvairīties no garlaicīgās rīga-liepāja šosejas.
Vaiņodes stacija
apstājos pavērties arī uz vaiņodes staciju, izrādās, ka tur vēl vienas sliedes ir palikušas, neskatoties uz to, ka pasažieru vilcienu kustība šajā posmā tika pārtraukta 1998.gadā un arī visi pārbrauktuvju luksafori un cita infrastruktūra ir nomontēta (dzelzceļa līnija liepāja — kaišadore (lietuvā) tika atklāta 1871.gada 4.septembrī). jā, protams, un pa ceļam var arī atrast kādu slēpni, kaut arī bija ļoti liels slinkums saspringt uz meklēšanu. tā arī daudziem slēpņiem pabraucu garām, tik vien kā palūkojos kā izskatās virszemes raķešu bāzes angāri nīgrandē un uzrāpos alšu kaļķu cepļa pašā augšā.
Alšu kaļķu ceplis
ceplis salīdzinoši labi saglabājies, var atrast visādas interesantas štelles, ejas, trepes un trepītes. kaut arī slēpņa aprakstā minēts, ka “slēpnis ir gandrīz pašā augšā” — kurš tad pievērš uzmanību tādam sīkumam, kā “gandrīz”? ja jau augšā, tad augšā, un daudz nedomājot pa jauko tērauda konstrukciju, kura ir pārsteidzoši stabila un metinājumi bija atnākuši vaļā tikai pāris vietās, kāpu tik augšā. ā, un vienā vietā trūka arī gabaliņš no lentera :) tā nu uzspēros līdz pašai augšai, pārmeklēju visas konstrukcijas potenciālās slēpņu vietas, gan loģiskās, gan neloģiskās un ļoti vīlies jau kāpu lejā. atkārtoju meklējumus arī stāvu zemāk, bet neveiksmīgi. mazliet sašutis jau spēru soli trepju virzienā, bet tad es ieraudzīju Viņu. jā, tas bija Slēpnis. atlika vairs tikai mazliet pakāpties un rokā ir! atrodot šādus lieliskus slēpņus, kvalitātes latiņa ar katru reizi tiek pacelta augstāk un pāriet jebkāda vēlme meklēt rīgas sūdslēpņus. ar labi padarīta darba sajūtu (tas ir viens no slēpņa kvalitātes kritērijiem) iekrāsojot auto vieglā smilšu krāsā turpinu ceļu mājup. brīvdienas ir izdevušās, atkal viens gads klāt un šovakar jāiet ievērtēt merilina daiļrade.

koment?ru nav

Sep 27 2009

dzelzslietas uz papīra.

ierakst?ja kategorij? bibliothèque,depo,ferrum

diemžēl arī šodien sanāca pabūt rīgā, un izmantojot gadījumu, piebraucu arī pie dominas, iemest aci krāmu tirgū. nu jau pasākums plešas plašumā un salīdzinot ar pirmajiem ir lielāka sortimenta daudzveidība, bet protams, ir vēl kurp augt. un tā nu garlaikodamies klīdu starp krāmiem, pie viena otra pamielojot acis (tostarp ievērības cienīgs bija arī T3 VW ceļojuma autobuss ar paceļamu jumtu un iebūvētu gāzes plīti, tiesa gan šoreiz ne kā krāms pārdošanai bet pārdevēju transportlīdzeklis) un manu ievērību piesaistīja pie kāda tirgotāja kājām noliktā grāmata “Latvijas dzelzceļi 1918 – 1938″.
Latvijas dzelzceļi 1918-1938
pieliecos pašķirstīt — ohoo, miljons ne grāmata! viss sīki un smalki aprakstīts par latvijas dzelzceļa atjaunošanu, stacijām, tiltiem un ritošo sastāvu pēc pirmā pasaules kara. šķirstīju, un šķirstīju, pilnīgi negribējās likt nost, jo skaidrs, ka par šo jau nu pārdevējs gribēs savus latus trīsdesmit… papriecājies, aizvēru grāmatu un noliku to vietā, un kautrīgi apvaicājos par cenu, un sev par pārsteigumu atbildē saņēmu “desmit lati, jo kā jūs redzat, tad grāmata ir diezgan sliktā stāvoklī. bet nu tas nav ndaudz, jo antikvariātos tāda labā stāvoklī maksā pāri piecdesmit latiem” pēdējie vārdi jau skanēja tāda kā taisnošanās, ka tik dārgi, bet es jau nedomājot sniedzu viņam desmitnieku, kas manuprāt ir nesamērīgi zema cena šādai grāmatai. dienas prieks!

viens koment?ts

Feb 18 2008

helilokomotīve un pegazvilciens

ierakst?ja kategorij? depo,ferrum,stils

sazīmējis baltkrievu makslinieks Mikolka-Parovoz. baltkrievu dizaineru – T & V – Vladimira Tseslera un Sergeja Voičenko daiļrades paraugi. feini. kas viņi ir?

koment?ru nav

Feb 07 2008

aizvakardienas nākotnes vilciens

ierakst?ja kategorij? depo,hronika

AGV 
AGV

vakar rakstīju par pasaules saraušanos, un skat – šodien pašķirstot spiegel.de aktuālos jaunumus uzdūros interesantai ziņai: franču koncerns Alstom otrdien, piektajā februārī, parīzē prezentēja savu jauno, ceturtās paaudzes ātrvilcienu Automotrice à Grande Vitesse (AGV). ātrvilciena izstrāde koncernam prasīja desmit gadus un 100 miljonus eiro, turklāt, atšķirībā no priekšteča TGV, kura izstrādei līdzekļi tika piesaistīti no francijas nacinālā dzelzsceļa SNCF, šo ātrvilciena projektu Alstom finansēja no savas kabatas.
AGV ir Alstom jaunais superierocis cīņā par vietu pasaules ātrvilcienu tirgū – jau šobrīd 70% pasaules ātrvilcienu, kuri pārsniedz ātruma robežu 300 km/h ir Alstom radīti. Jauno AGV uz priekšu dzīs vienmērīgi zem vagoniem izvietoti elektromotori, nevis atsevišķi vilciena motorvagoni. Tādā veidā tiek iegūta lielāka jauda un vairāk vietas pasažieriem, un rezultātā vilciens varēs vizināt 900 pasažierus ar ātrumu 360 km/h – par 40 km/h ātrāk un par gandrīz 400 pasažieriem vairāk, nekā priekšgājējs TGV. TGV uz priekšu, un reizēm arī atpakaļ, dzen vilciena sastāva galos izvietotie motorvagoni.
2007 gada pavasarī AGV testa braucienos sasniedzot ātruma rekordu sliežu vilcieniem – 574.8 km/h, tikai par sešiem kilometriem stundā atpalika no japāņu magnētisko līniju ātruma rekorda. sērjā ražoto vilcienu ātruma rekords šobrīd pieder vācu ICE-Velaro – 404 km/h. šobrīd Velaro savieno madridi ar barselonu, ikdienā braucot ar ātrumu 350 km/h, savukārt AGV priekštecis TGV vizina pasažierus pa šampaņas provinci francijā ar ātrumu 320 km/h.
jau pirms AGV prototipa prezentācijas Alstom bija noslēdzis pirmo līgumu ar itāļu dzelzsceļa kompāniju NTV par 25 vilcienu 650 miljonu eiro vērtībā piegādi. sākot ar 2011 gadu jaunie AGV nodrošinās ātrgaitas satiksmi starp milānu un neapoli.
savukārt francijā spīd lielais megalīgums ar francijas SNCF septiņu līdz desmit miljardu eiro vērtībā, par veco TGV nomaiņu, kuri satiksmē piedalās jau kopš 1981 gada.
varbūt arī Šlesera kungs satiksmes ministra personā atvēzēsies un kādu pārīti nopirks, un rīga – liepāja 36 minūtēs…

3 koment?ri

turpu »