kategorijas 'ceļojumu epizodes' arh?vs

Mar 22 2013

Itālija — Piza, Florence, Guiglia. Trešā diena.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Florence
Trešās dienas rītā, kas īstenībā bija sestdiena, cēlāmies ļoti laicīgi — pārējie Simones viesi, droši vien arī Simone pats vēl saldi gulēja. Virtuvē sarīkojām nelielas brokastis, iestiprinājāmies, sapakojāmies, un tā kā būt laiks doties, bet nebija no kā atvadīties. Tas īstenībā būtu mazākais — lielāks izaicinājums bija tikt ārā no sētas, jo viltīgais Simone pie mājas bija ierīkojis tālvadības pogu, ar ko atslēdz vārtiņus, bet no mājas līdz vārtiem pieci soļi. Un to, ka tas ir tā un ne savādāk, mēs izpētījām tieši tajā brīdī, kad bijām aizcirtuši mājas durvis un stāvējām pie aizslēgtiem vārtiem. Ko tur daudz domāt, nav jau ne pirmā, ne pēdējā sēta, kurai jākāpj pāri. Protams, mūsu izdarības astoņos no rīta retajiem garāmgājējiem šķita mazliet aizdomīgas, bet nekāda nopietna reakcija nesekoja. Auto atradām turpat, kur atstājām, kas patīkami. Piza ir tāda galīga mazpilsēta, pat ar GPS apmaldīties grūti — izmēģinājuši dažādas viltības, tomēr beigās tāpat nonācām tūristu stāvlaukumā pie pilsētas robežas. Neko darīt, ja tuvāk tam sasodītajam tornim nevar, tad nevajag arī, iesim ar kājām. Reizē ar mums stāvlaukumā ieradās tūristu autobuss, no kura izvēlās neorganizēts miegainu amerikāņu vidusskolnieku pūlis — viņi tiešām ir tādi, kādus tos rāda amīšu filmās. Nekad agrāk tik daudzus vienkopus nebija gadījies redzēt.
Tātad nolikām auto, un gājām skatīties arhitektūru. Pizas reliģisko ēku komplekss kopumā ir izdevies ļoti kvalitatīvs, izņemot nedaudz sasvērušos zvanu torni, kas bojā kopējo ainu fotogrāfijās ar savu asimetriju, taču ir iespējams atrast rakursu, kurā tornis izskatās taisns. Pats tornis īstenībā ir ar līkumu, jo tas bija sācis šķiebties jau būvniecības laikā, un tā augšējie stāvi tika būvēti taisni, kas vairs nav interesanti, un neskaitot rindu bija galvenais iemesls tornī nekāpt. Turklāt torņa pakājē ir gana interesanti, un stundām var vērot tūristu dažādās pozas fotogrāfējoties ar torni fonā — katrs nākamais vienmēr izdomā kautko oriģinālu un nebijušu. Mazliet papriecājāmies par šiem māksliniekiem, un devāmies iziet mazu līkumiņu pa pilsētu. Diemžēl līkumiņš slēpņu ziņā sanāca diezgan neražīgs, bet vecpilsētas šaurās ieliņas izstaigājām. Pēc pastaigas vēl iegriezāmies paprāvā Carrefour lielveikalā papildināt pārtikas krājumus un paskatīties, ko vietējie ēd. Jāatzīst, ka veikala piedāvājums ļoti interesants, jo īpaši sieru un desu nodaļa. Un saldējumu nodaļa. Un pārējās nodaļas arī. Eh… Nu ja, sapirkām ēdamlietas un stūrējām uz Florenci.
Agrā pēcpusdienā iebraucam Florencē, apmetām goda apli ap cietokšņa fragmentu meklējot stāvvietu, nolikām auto un gājām uz vecpilsētu. Pirmajam ieverības cienīgajam notikumam uzdūrāmies turpat blakus cietoksnim — nelielā parciņā bija izvietojies krāmu tirgus vistiešākajā šī vārda nozīmē. Pārdošanā bija viss iespējamais, tikai atšķirībā no latgalītes bija tāda sajūta kā muzejā, nevis izgāstuvē. Mēbeles, lampas, skaņuplates, apģērbi, vecas šautenes, trauki, āfrikas māksla, un vēl neskaitāmi daudz visādu interesantu lietu. Un cepti kastaņi :)
Paņēmām vienu kastaņu tūtu un ienirām Florences vecpilsētas civēku burzmā. Pēcpusdienā pilsētas ielas pilnas ar cilvēkiem, liekas, ka tiko dziesmusvētku koncerts beidzies, un visi dodas mājās. Bet laikam tomēr, tur tā ir, mazliet savādi pēc pustukšās rīgas. Meklējot kastītes, izstaigājām centra labirintus, ievērtējām slaveno tiltu, pagaršojām ne mazāk slaveno saldējumu — galīgi neesmu sajūsmā, biju iedomājies savādāku. Tad velreiz apskatījām veco tiltu no otras puses un jau tumsā, vēlreiz vecpilsēta ar neveiksmīgu mēģinājumu ielavīties Florences domā. Nebija jau tā, ka ļoti vajadzēja, bet vienkārši gājām ievērtēt, kā tad iekšā izskatās, kad dusmīgi karabinieri aizšķērsoja ceļu un nepārprotami lika tīties prom. Iekšā tika laistas vecas tantiņas un citi nopietnu mērķu vadīti ļaudis. Ja nevar, tad nevar, daudz nebēdājām un izgājuši vēl līkumiņu, izvēlējāmies simpātisku restorānu vakariņām. Pēc sātīgām vakariņām vēl bija atlicis pēdējais posms — nieka 130km līdz naktsmājām Guiglijā. Pirmie simts kilometri līdz Boloņai pa līkumaino bāni bija vēl nekas, bet mazā kalnainā lauku šoseja bija diezgan skarbs pārbaudījums mazajam fiatiņam. Tomēr galā tikām, un pareizo māju arī laimīgi atradām — labākās naktsmājas šajā ceļojumā, ar tiko svaigi ceptu picu un vīnu. Kaut arī bijām jau pieēdušies restoranā, nevarējām atteikties no autentiskām itāļu vakariņām. Ja sanāk pa ceļam, iebrauciet pie Marisas, nenožēlosiet.




Pisa – Firenze – Guiglia

koment?ru nav

Mar 21 2013

Itālija — Dženova, La Specia, Piza. Otrā diena.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes


Otrās dienas rītā Alija mūs pacienāja ar brokastīm un atvadījušies no namamātes pa vislīkumaināko autobāni devāmies uz Dženovu. Pirms izbraukšanas tomēr vēlreiz nācās uzskriet atpakaļ pie Alijas pēc gārmina, kurš nodevīgi bija palicis koridorā pie spoguļa, bet tad gan braucām prom. Autobānis kādu brīdi vēl bija taisns, bet tad pēkšņi piejūras kalnos sāka locīties un mest cilpas, katrā ziņā pa tādu braukt bija ļoti aizraujoši un interesanti. Kautkur nokļūdījāmies navigācijā, un nogriezāmies no bāņa labu gabalu pirms Dženovas, toties sanāca izdevība izbraukt cauri visādām mazām piepilsētu ieliņām, vienu brīdi jau likās, ka tā kautkāda Dženovas vecpilsēta, bet tomēr nē. Iebraukuši Dženovā, brīnumainā kārtā atradām bezmaksas stāvvietu pie ostas. Stāvvieta gan bija ļoti šaubīga, pilna ar atkritumiem, dubļiem veciem ledusskapjiem — izgāztuve vienā vārdā, turklāt vēl turpat rēgojās pāris koši krāsotas daiļavas īsos svārciņos. Pabrīnījamies par vietējo kolorītu un devāmies iekšā pilsētā. Pirmā vieta, ko apmeklējām bija aptieka, kur aptiekārs, tāds klasisks Čelentāno tipa itālis, jautāts pēc iesnu zālēm, ar komentāru “trai zis!” izsniedza kautkādu degunā pūšamo un zevas paciņu. Tālāk turpinājām taisnvirziena kustību centra virzienā, bet izrādījās, ka tomēr līdz tam sasodītajam centram ir brangs gabals, ko iet, tāpēc gar prieka meitām atgriezāmies pie auto. Šoreiz rūpīgi izpētījām karti, un turpinājām ceļu tuvāk iekšpilsētai. Ejamā attālumā no centra atradām pieņemamu stāvvietu, par maksu, protams, un spērāmies augšā pirmajā kalnā, jo tur jābūt kastītei! Kastīte diemžēl rokās nedevās, bet tas nebija šķērslis palūkoties uz daļu pilsētas no augšas. Tā nu bez liekas steigas, izbaudot jauko laiku, aizstaigājām līdz vecajai ostai, neapmeklējām akvāriju/delfināriju vai kas nu tas bija, jo bija dzirdētas vairākas sliktas atsauksmes, toties apskatījām pavecu burukuģi, jahtu “Marasma” un kuģīti “Nāve būs”. Ā, un vēl atgaiņājāmies no melnajiem puikām, kuri tur tirgoja autentiskus roleksus, guči un kas nu vēl tur tagad modē. Interesanti, ka tālāk uz ziemeļiem esošajās zemēs ierasto turku un kurdu vietu Itālijā ir ieņēmuši nēģeri. Vai arī āfroitāļi. Labi, tātad pēc ostas apskates ienirām vecpilsētas mazo ieliņu labirintā, un nekad nevari zināt, kur tās ieliņas izvedīs.

Gājām mēs diezgan nelineāri randomā iegriežoties visādās šķērsielās, tīri pēc subjektīviem ieskatiem — o, paskaties, kāda smuka ieliņa, ejam tur! vai arī — jāpaskatās, kas aiz tiem vārtiem! Un tamlīdzīgi. Vienā brīdī negaidīti iznācām palielā krustojumā, kur vajadzīgā virziena iela ienira tunelī zem mājām. Lai nebūtu jāiet cauri tunelim un jāosta auto izplūdes gāzes, izvēlējāmies blakus ielu, kura protams aiz pirmās mājas pagriezās pāri kalnam. Pēc līkumaina un gara kāpiena pa šaurām ieliņām un dažiem neveiksmīgiem strupceļiem iznācām uz terases kalna galā ar lielisku skatu uz pilsētu. Papriecājāmies par jauko skatu, un pa ieliņu labirintu kalna otrā pusē kāpām lejā, un pilnīgi negaidot nonācam pie vietējās dombaznīcas, pils un kas nu tur vēl bija, centrā tātad. Ā, jā, ferārī laukums ar strūklaku. Un tad jau bija laiks lēnām meklēt auto, jo vēl priekšā ceļš un plāni. Nākamā pietura plānā bija La Specia, kādu gabalu uz dienvidaustrumiem Dženovas. Kādu brīdi braucām pa vietējās nozīmes šoseju gar jūras krastu, cauri nebeidzamiem ciematiem un pilsētelēm, diemžēl nekur tā prātīgi nevarēja piebraukt pie jūras, visur ierobežojumi un aizliegumi, gluži kā pie mums. Slēpņus arī neko prātīgu atrast neizdevās, un beigās atkal izbraucām uz autobāņa.

La Specia plānā bija dēļ Cinque Terre ciematiem, kuri turpat, otrpus kalnam, bet diemžēl novembrī vakars pienāk straujāk, kā gribētos, tā arī šoreiz Cinque Terre apmeklējumu atlikām uz citu reizi. Izstaigājām La Specia ostu un centru, centru pat vairākkārt, jo līdz ar tumsas iestāšanos par sevi sāka atgādināt arī tukšie vēderi. Šoreiz jau mūs īsti nepārsteidza tukšās ēstuves, kur sāk apkalpot tikai no pusseptiņiem, bet tomēr ar mazu cerību klaiņojām pa pilsēteli, ja nu pēkšņi ir kāds iestādījums, kur dod ēst arī agrāk. Cik atceros, tad tomēr nekas prātīgs nesanāca, un ap sešiem izvēlējāmies vakaru noslēgt “vīna studijā”, ja pareizi atceros. Vieta atbilda nosaukumam, un pamatā bija dzertuve ar ļoti vienkāršu ēdienkarti uz vienas lapas, bet tāpat izvēlēties bija grūti. Apkalpojošais personāls sastāvēja no trīs vīriem, no kuriem viens apkalpoja klientus, viens runāja pa telefonu un trešais virtuvē šķindināja traukus un ik pa brīdim kautko uzkliedza abiem pārējiem. Tas, kurš pieņēma pasūtījumus un atnesa ēdienus diezgan konkrēti izskatījās pēc Žana Reno, pilnīgi kā brālis. Bet tāds ļoti laipns un atsaucīgs, paskaidroja ēdenkartē atrodamos ēdienus un pieņēmis pasūtījumu pazuda virtuvē palīdzēt šķindināt traukus. Kā jau minēju, tad ēdienkarte bija lakoniska un vairāk pozicionēta kā uzkodas, ne kā nopietni ēdieni. Laura tālredzīgi pasūtīja lazanju, es izvēlējos kautko dīvainu, ja nemaldos, tad saucās gaļas izlase ar sieru vai tamlīdzīgi, kas beigas izrādījās žāvētas gaļas—desas—siera plate ar ļoti neparastu sojas mērces marmelādi. Un tas, protams, nebija siltais ēdiens. Mazliet uzēduši un padzēruši atgriezāmies pie auto, un sākām navigēt uz nākamajām naktsmājām Pizā. Tā kā Piza jau turpat aiz stūra, tad galamērķi sasniedzām visai ātri, mazliet sanāca pameklēt vajadzīgo adresi, bet pēc īsas komunikācijas ar divām itāļu kundzēm gados, noskaidrojām pareizo māju un durvis, kur meklēt Simoni. Simone bija tāds padzīvojis itāļu kungs, kurš pusi no savas mājas ir pārvērtis par tādu kā viesnīcu un ar viesu uzņemšanu nodarbojas profesionāli. Arī mēs tovakar nebijām vienīgie viesi, bet nogurums darīja savu un vakarēšanā pie virtuves kopgalda nepiedalījāmies bet ātri atlūzām, lai nākamajā rītā varētu agri celties.




Milano – Genova – La Spezia – Pisa

viens koment?ts

Mar 19 2013

Itālija — Komo un Lugano, pirmā diena, 15.novembris.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Itālija
Pārlaiduši nakti pie Katrīnas, no rīta cēlāmies visai laicīgi, jo ne jau gulēt te atbraucām. Tā kā šī bija pirmā nakts izmantojot airbnb pakalpojumus, tad vēl nebija īstas skaidrības par kārtību un tradīcijām, un brokastis ieplānojām paēst autentiskā itāļu kafejnīcā kautkur. Turklāt cēlāmies agrāk par namamāti, bet tāpat nācās viņu uzmodināt, lai tiktu ārā — durvis bija tik viltīgi aizslēgtas, ka pati saimniece kādas minūtes piecas cīnījās, lai dabūtu vaļā. Atvadījāmies no Katrīnas un sākām virzīties uz Komo pusi. Darbdienas rīta intensīvā satiksme uz mazajām lauku šosejām nebija diez cik ātra, un Komo sasniedzām pēc kādas stundas. Izbraucām cauri centram un ezera krastā atradām jauku vietu, kur nosviest auto, tieši blakus slēpnim. Pa smalku promenādi gar ezera krastu, apbrīnojot villas, aizstaigājām līdz pilsētas centram, izmetām loku pa vecpilsētu, mazā ģimenes kafejnīcā ieturējām brokastis. Pilsēta smuka, apkārt kalni, ezers un tamlīdzīgi, bet mūsu tās dienas mērķis tomēr bija Lugano, tāpēc gājām atpakaļ uz auto, pa ceļam šo—to atrodot. Ezerā novērojām, kā mācību lidmašīna mēģina pacelties, kas tai arī ar kādu piekto mēģinājumu sanāca. Izbraukuši uz šosejas, pēc neilga brīža jau attapāmies uz Šveices robežas — auto straume lēnām, bet neatlaidīgi slīdēja garam garlaikotiem robežsargiem, kuri arī mums nepievērsa nekādu uzmanību, jo viņu acīs bijām gluži parasti itāļi. Aiz robežas nekas daudz neizmainījās, tik vien kā mazliet savādākas ceļazīmes un labāki ceļi. Un turpat jau Lugano ar savu ezeru, Raini un Aspaziju. Pirmā pietura pilnīgi nejauši sanāca uzreiz San Salvatore kalna piekājē, taču bija liels aplauziens, ka funikulieris uz kalna virsotni savu sezonu jau bija beidzis. Nekas, atbrauksim citreiz. Izpētījām karti, ka līdz centram tomēr vēl gabals, un braucam turp. Nosvieduši auto stāvlaukumā devāmies pastaigā pa pilsētu. Neregulāro zigzaga maršrutu galvenokārt noteica slēpņu izvietojums un vienkārši smukas vietas — pamesta funikuliera estakāde piemēram, vai camera obscura ezera krastā. Ļoti interesants objekts, jāatzīst — finiera skapis ar soliņu iekšā un mazu caurumu sienā. Kādas piecas minūtes paiet, kamēr acis aprod ar tumsu, un tad jau var sākt sazīmēt projekciju uz pretējās sienas — mājas, cilvēkus, automašīnas. Brīnišķīgs piedzīvojums! Turklāt var arī mazliet atpūtināt kājas, pirms kārtēja kāpiena kalnā. Vispār jau mēs arī mazliet nošmaucamies un vienu reizi kalnā uzbraucam ar funikulieri. Bet lejā gan kāpām kājām, pa ceļam atkal ielienot visādās pažobelēs, šķērsielās un pagalmos. Interesanti, jā. Novembra saule jau sāka laisties uz rietu un par sevi sāka atgādināt tukšie vēderi — sākam lūkot pēc ēstuves, kur ieturēties ar kādu vietējās virtuves šedevru. Zināmu pārsteigumu sagādāja tukšie restorāni un kafejnīcas, kuros labākajā gadījumā piedāvāja tikai kafiju, bet par “mangare” kratīja galvu un aicināja pienākt pusseptiņos. Neko darīt, nācās nobaudīt burgerkinga šveices virtuvi, jo līdz pusseptiņiem mēs jau sen būtu nomiruši badā. Pēc maltītes, pa ceļam uz auto, vēl noskatījāmies tauriņdeju vienā no laukumiem, un tad jau bija laiks virzīties atpakaļ uz Itāliju. Lai viss nebūtu tik vienkārši, šveicieši uz autobāņa bija sarīkojuši nelielu sastrēgumu uz kādiem kilometriem desmit, kur jauki pavadījām laiku klausoties smieklīgo Šveices vācu radio. Tikuši ārā no Šveices drīz jau bijām klāt nākamajās naktsmājās pie Alijas, turpat blakus Milānai.




Bergamo – Lugano – Saronno

koment?ru nav

Mar 18 2013

Itālija — Bergamo, sākums.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Kamēr es vēl visu neesmu aizmirsis, jāuzraksta par Itāliju.
Tātad, bija tā — apmēram augustā sakām skatīties, kurp rudenī tā smuki var aizlidot no Rīgas — Maroka, Portugāle, Dienvidfrancija, Itālija, Grieķija. Diemžēl uz visām interesantajām vietām varēja tikt tikai ar diviem lidojumiem, kas nozīmē zaudēt laiku ar pārsēšanos, jo parasti otrs lidojums sanāca nākamajā dienā, kā arī uzreiz cenas kāpumu. Izmēģinājuši dažādas shēmas, beigās tomēr palikām pie vienkāršākā varianta Rīga — Bergamo — Rīga. Tā kā līdz šim vēl nebija gadījies būt Itālijā, tad galamērķis gana interesants un reģionā ir ko redzēt. Pirmajām četrām dienām economycarrentals.com rezervējām arī auto, ar ko operatīvi apgūt tālāko apkārtni, un naktsmītnes atbilstoši plāniem rezervējām airbnb.com. Mājasdarbi izpildīti, atlika vien aizbraukt.
Aizbraukšana notika 14.novembra vakarā, precīzi neatceros vairs cikos, bet galā bijām ap vienpadsmitiem vakarā. Atbilstoši autonomas norādēm atradām arī viņu būceni — īsti par biroju to nevarētu nosaukt, kaut gan, kas to zin, citos itāļu birojos nav gadījies pabūt. Tātad, autonomas kantoris izvietojies 2x2m konteinerī ar stikla sienu, būcenī pa vidu lete, aiz letes šokolādes krāsas puisis, kurš veikli darbojas ar kopētāju un citām, starp papīru kaudzēm ieraktām biroja ierīcēm, stūrī sakrauti bērnu sēdeklīši, lietussargi, auto detaļas, pusizjaukts velosipēds, pāris elektriskās tējkannas — principā latgalītes filiāle. Par autonomu varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu, bet šoreiz laikam nē, un galvenos notikumus iekļaušu šajā pašā aprakstā. Tātad, no piedāvājuma autonomas mājaslapā bijām izvēlējušies kaut cik normāla izmēra auto — nelielu fiatu ar četrām durvīm, maziņu, taču ne pašu mazāko. No maziem auto man ir bail. Ja pareizi atceros, tad kopējā summa par auto īri uz četrām dienām bija ~130.00 EUR, ļoti pieņemams cipars. Bet vēl ir tāda lieta kā drošības depozīts, kurš, kā mājaslapā rakstīts, “ir robežās no 850 līdz 3300 eiro”. Diezgan plašs diapazons, tāpēc likās interesanti precizēt šo ciparu pirms ierašanās Itālijā, lai nebūtu lieku pārsteigumu. Aizrakstīju ēpastu ar šo jautājumu uz economycarkānuturbija.com ar lūgumu precizēt drošības depozīta summu, uz ko saņēmu atbildē, ka izvēlētajam auto drošības depozīts būš 1300.00 eiro. Protams, pēc tam vēlreiz pārlūkojot rezervācijas apstiprinājumu autonomas mājaslapā, atradu arī piezīmi, ka drošības depozītam kredītkartē vajadzēs 1200.00 eiro. Tāpēc, ja nu gadījumā autonomas čalis uz vietas paprasītu 1400.00 eiro, biju gatavojies, un šādu summu arī ieskaitīju kontā. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, autonomas čalis pārsteidza mani nesagatavotu un drošības depozītam pieprasīja 1500.00 eiro. Es pat apjuku, un momentā nespēju izkombinēt, kā pusnaktī kautkādos Itālijas laukos lai samenedžē vēl simts eiro pārskaitījumu uz amex kontu. Uz manu iebildi par ēpastā norādītajām summām un to, ka es šādam pavērsienam neesmu gatavs, melnais čalis mani pārsteidza vēlreiz, piedāvājot samazināt drošības depozītu līdz 500.00 eiro vienkārši par 12 eiro palielinot autonomas maksu, tas ir par ~140 par četrām dienām. Ērts piedāvājums, kuram daudz nedomājot arī piekritām, jo īsti citas izejas arī nebija. Turklāt kārtējo reizi guvām apstiprinājumu, ka viss ir relatīvs. Tātad, nokārtojuši formālo daļu soļojām uz kilometru attālo stāvlaukumu pēc mazā, jaukā fiata. Atraduši auto, veikli iekļāvāmies pustukšajā nakts satiksmē un braucām meklēt pirmās naktsmājas pie Katrīnas turpat netālu, Bergamo pievārtē.



Bergamo – Bergamo

koment?ru nav

Oct 19 2012

Stokholma — Rīga, desmitā diena, mājupceļš.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Polija. Garlaicība. Varšava. Augustova. Lietuva. Kauņa. Panevēža. Grenctāle. Bauska. Iecava. Ķekava. Rīga. Mājas. Gulēt.

p.s. ā, pareizi, Polijā atradām tieši vienu slēpni, lai aizkrāsotu Ivetai karti :)

Garlaicīgais mājupceļš


koment?ru nav

Oct 18 2012

Stokholma — Rīga, devītā diena, Čehija.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Pēc pērkona negaisa un vētras ausa skaista, saulaina diena. Uzēdām ātras brokastis un taisījāmies prom, pirms izbraukšanas vēl ievērtējot ezeru, pie kura nakšņojām — maziņš, aizaudzis, ar dūņainiem krastiem, pat īsti nevarēja pieiet, lai muti nomazgātu. Tātad, ar visādiem viltīgiem līkumiem tikām atkal ārā uz drebelīgā autobāņa un devāmies Brno virzienā. Pirmais pa ceļam interesants šķita kāds ar alām saistīts zemes slēpnis — piestājām tuvākajā iespējamajā vietā, benzīntankā. Izpētījām karti, bet diemžēl priekšā rādās upe, un tāpēc nolēmām soļot pa apkārtceļu. Apkārtceļš sanāca kādi trīs kilometri, ieskaitot kāpienu kalnā un reljefu vispār, nieka divsimts metru vietā pa azimutu. Tātad pienācām pie slavenās alas no otras puses — un liela bija vilšanās, ka gaidītā ala bija tik vien kā dubļains caurums kalna pakājē. Maza fotosesija, un devāmies prom, šoreiz pa taisno, jo kartē iezīmētā upe bija neliels, viegli pārlecams strautiņš.
Lai lieki netērētu laiku, turpmākajā maršrutā nolēmām rūpīgāk palasīt gan aprakstus, gan citu meklētāju atsauksmes, jo vēlreiz uzrauties uz kārtējo bezjēdzīgo zemesslēpni vairs nevelk. Izkratījušies pa autobāni, pārmaiņas pēc iegriezāmies paskatīties civilizāciju — piebraucām pie Brno ūdenskrātuves ieturēt pusdienas un atvilkt elpu. Izskatījās, ka karstajā vasaras dienā visa pilsēta ir ieradusies sauļoties un plunčāties vienīgajā pilsētas ūdenskrātuvē. Arī mēs izmantojām gadījumu un ielīdām pamērcēties siltajā ūdenī, plus Iveta pamanījās ūdenī novērot mazu, zaļu čūskiņu. Pēc atspridzinošās peldes gājām blakus esošajā restorānā ievērtēt vietējo virtuvi. Komunikāciju ar apkalpojošo personālu izdevās nodibināt ar trešo piegājienu, jo pirmie divi viesmīļi piedāvāja apkalpošanu tikai čehu valodā. It kā jau interesanti, bet tomēr ēst gribējās vairāk, nekā eksperimentēt, tāpēc uzgaidījām, līdz atbrīvojas starptautiskais viesmīlis. Kurš gan vairs spēj atcerēties, ko mēs tur ēdām, bet bija garšīgi. Un alus, protams, arī bija labs. Paēduši un atpūtušies, bijām gatavi turpināt ceļu un pilnai laimei atradām arī pāris nomaļākus slēpnīšus. Pie viena no slēpņiem auto panelī iemirdzējās vairākas dzeltenas lampiņas, brīdinot par kādu nenosakāmu defektu. Diemžēl subaru inženieri atšķirībā no bmw ražotājiem ir ļoti noskopojušies ar auto panelī redzamajiem brīdinājuma signāliem, un tās dažas lampiņas ieslēgtas dažādās kombinācijās apzīmē dažādus defektus. Lietotāja instrukcijas pāršķirstīšana arī neko daudz skaidrību neieviesa, atlika vien cerēt uz pašsalabošanās brīnumu un turpināt ceļu. Benzīntankā, uzpildot degvielu, protams, dīdīja nemiers, un joka pēc nolēmu pārbaudīt ABS sensorus, un skat — viens nelietis bija atskrūvējies. Pievilku skrūvi, un visas liekās lampiņas nodzisa, kā nebijušas.
Saule jau sāka laisties… ā, čehijā nav jūras, tātad saule jau sāka laisties mežā, un mēs cēli pieripojām pie Polijas robežas. Modrie poļu robežsargi, binoklī saķīķerējuši auto ar ārzemju numuru, izlēca uz ceļa pārbaudīt dokumentus, apjautāties, kā patīk ceļojums un kā vispār klājas. Jauki patērzējām, “u meņja vsje dokumenti v porjadke” un jau ar krēslu iebraucām polijā. Plānā bija ātri atrast telts vietu, bet priekšā bija makšķernieku pilsētele (Rybnik) ar milzīgiem TEC skursteņiem. Pārbaudījām dažus sānu ceļus, bet visur priekšā vai nu māja, vai tusiņš. Līdz beidzot atradās jauks lauku ceļš, vietām pat tāds kā bezceļš, pa kuru pabraucām prom no mājām, un tad vēl iegriezāmies ar nātrēm aizaugušā mežmalā un ātri uzslējām telti.

Česka republika


koment?ru nav

Oct 17 2012

Stokholma — Rīga, astotā diena, tiekam līdz Čehijai.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Springfīlda
Astotās dienas rītā, kas īstenībā bija pirmdienas rīts, izgulējušies nesteidzīgi rausāmies augšā, un devāmies brokastīs. Kā šajā namā ierasts, saimnieki jau bija darbos — dārzā rušināties, vai remontstrādniekus komandēt, tāpēc nācās pašiem pašiverēt pa virtuvi un sarīkot brokastis. Pēc kāda brīža ieradās Astrīda papļāpāt par šo un to. Pēc brokastīm izgājām vēl loku pa dārzu, apraudzījām kazu ganāmpulku un nokāpām trīs stāvus zem zemes, senlaicīgos vīna pagrabos. Labprāt būtu vēl kādu dienu uzkavējušies, bet diemžēl laika kā vienmēr par maz, tāpēc atvadījušies steidzāmies atpakaļ uz Geru pēc Ivetas. Savācām Ivetu, un stūrējām Čehijas virzienā, pa ceļam piestājot Kemnicā uz nelielu šopinga un paēst pauzi. Ar nožēlu jāatzīst, ka vācijā veikali ir tikpat garlaicīgi, kā pie mums, ja nu vienīgi mediamarktā atradu ilgi meklēto Werner Eiskalt filmu, tik vien tā bēda, ka norēķini tikai skaidrā naudā — kuram tad mūsdienās tāda ir? Tomēr nācās sakasīt, lai tiktu pie kārotās ripas. Ar to arī beidzās ceļojuma Vācijas daļa, jo pēc brīža jau bijām Čehijā, un pirmajā benzīntankā par aptuveni astoņiem latiem iegādājos loga līmējamu uzlīmi par atļauju vizināties pa čehu autobāņiem. Izrādījās pilnīgi zemē nomesta nauda, jo pretēji manis iedomātajam sapņu tēlam ar fantastiski jaukiem un gludiem ceļiem, skaistiem kalniem un gardu alu skarbā realitāte bija pilnīgi pretēja. Izņemot dažus ne pārāk garus posmus, autoceļi bija ļoti sūdīgi, tikpat bedraini un ielāpaini kā pie mums. Nebrauciet ar auto uz Čehiju. Turklāt jau iebraucot Čehijā debesis apmācās, un jau fočējoties pie pirmā zemesslēpņa — mēness ainava — sākās diezgan brangs negaiss, no kura mazliet paguvām aizmukt. Tā kā vēl bija relatīvi agrs, nolēmām tikt aiz Prāgas, lai nākamajā dienā varētu paspēt vairāk redzēt. Pa briesmīgo autoceļu tikām līdz Prāgai, kur ap pulksten pusdesmitiem vakara grima pilnīgā tumsā un neizskatījās ne pēc kā. Būs kādreiz jāaizbrauc turp paskatīties dienas gaismā, varbūt izskatās labāk, bet pirmais iespaids nekāds labais tai pilsētai manās acīs nesanāca (ar Stokholmu bija tieši tāpat — pirmie iespaidi naktī bija ļoti negatīvi, taču kā izrādās, tad pilsēta ir gana jauka un lietojama). Tātad, izbraucām cauri Prāgai, un aizprāgā sākām meklēt piemērotu vietu, kur būvēt telti. No aizmugures, tas ir no Vācijas puses tuvojošais negaiss ar zibeņiem un lietu, pārāk neuzmundrināja, bet gulēt bija ieplānots. Pētot karti atradām pāris pieņemamas vietas. Izlīkumojuši cauri vasarnīcu rajoniem, zirgu fermai un mežam nonācam pie ezera. Vismaz kartē bija iezīmēts, ka ir ezers. Ezera esamība mūs tobrīd pārāk neuztrauca, tas tika uztverts kā patīkams bonuss, ar iespēju no rīta nomazgāt muti. Ceļa malā pļavā bija arī pademolēts infodēlis ar velo un pārgājiena maršrutiem, koka sols ar galdu un neliels nopļauts pleķītis, tieši kā mums, kur uzsliet telti. Nospriedām, ka vieta ir gana laba, un neko labāku neatradīsim, un pērkona grāvienu un perfektu zibeņu zibšņu pavadījumā uzstellējām telti.

Bedheim – Praha

koment?ru nav

Sep 21 2012

Stokholma — Rīga, septītā diena, Tīringenes mežs

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Thuringen
Svētdienas drūmajā rītā ierullējām bagāžniekā telti, un ar nelielu līkumu izbraucām no Leipcigas. Pa ceļam apstājoties pie pāris zemesslēpņiem, no kuriem pieminēšanas vērts ir Cvenkavas (Zwenkau) bijušo ogļraktuvju bedrē iekārtotais ģeoparks ar pārakmeņojušamies kokiem, fosīlijām un citiem niekiem, otrs, pieminēšanas nevērtais bija kalns ar bedrītēm, pēc neilga laika sasniedzām город герой Гера, kurā pie draudzenes izsēdinājām Ivetu, un braucām tālāk. Nākamā pietura — Trūzetāles ūdenskritums Tīringenes mežā. Pa ceļam gāza lietus, bet sasniedzot galu, laiks noskaidrojās, un netraucēja doties nelielā pastaigā pa izbijušām akmeņlauztuvēm un parku ar ūdenskritumu. Ar ūdenskritumiem un klintīm mūs vairs nepārsteigsi, tāpēc jūtāmies nedaudz vīlušies, jo pēc apraksta bijām gaidījuši ko vairāk. Nu nekas, tāpat smuki. Pa to laiku jau ir pienākusi pēcpusdiena, un bija jāsāk ripināt uz Bedheimas pusi, j vēl tomēr gabaliņš ko braukt. Bundesstrasse 19 vijās cauri vairākām mazām pilsētelēm, ar visīstākajiem pasaku namiņiem abās šosejas pusēs. Turklāt, pie mājām un stabiem bija daudz jocīgu plakātu, un sākumā nevarējām saprast, kas tā par akciju un kāpēc plakāti. Izrādās, ka šo pilsētu iedzīvotāji protestē pret tranzīta kustību pa B19 caur pilsētām, kurās tieši B19 ir galvenā iela, un pieprasa būvēt apvedceļus. Ja būtu sabūvēti apvedceļi, tad jau nevarētu caurbraucot papriecāties par šo pilsēteļu skaistajām mājām, bet nu iedzīvotājus protams var saprast.
Ap septiņiem ieradāmies Bedheimas pilī apciemot Astrīdu un Bernhardu — apciemot, kamēr vēl ir ko apciemot. Pilī joprojām notiek mūžīgais remonts un tajā kā vienmēr kāds viesojas. Arī šoreiz mēs nebijām vienīgie viesi, vēl bija gan ciemiņi, gan pilī mītošie īrnieki, kurus satikām pie vakariņu galda. Pēc vakariņām sākās tāds vēsturiski nozīmīgs notikums kā futbola čempionāta finālspēles translācija, un gan mājas saimnieki, gan viesi bruņojušies ar dzērieniem iekārtojās ērtāk pie tv kastes. Tā kā mums šī lieta bija pilnīgi vienaldzīga, tad izbraucām mazu līkumiņu pa rajonu atrast pāris kārbiņas.


Leipzig – Bedheim

koment?ru nav

Sep 14 2012

Stokholma — Rīga, sestā diena, Leipciga

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Leipzig
Arī šī bija ieplānota liela un saspringta diena, turklāt arī laiks bija neticami labs, no negaisiem ne vēsts. Ieturējām askētiskas brokastis un devāmies uz izstāžu centru eventot. Iebraucot stāvlaukumā novērojām arī grantētā laukumā izvietotu oficiālo eventa kempingu, kurš turklāt maksāja diezgan bargu naudu — pilnīgs pretstats Auensee parkam. Tātad, nosviedām auto, un gājām lūkot, ko piedāvā šis daudzsološais pasākums. Kā jau nosaukumā minēts — Geo Games — tad bija lērums dažādu atrakciju un veiklības uzdevumu — uz laiku salikt desmit fotodozes vienu uz otras, ar āmuru pārsist no caurules ripojošu riekstu, uz laiku izbīdīt fotodozi cauri ugunsdzēsēju šļūtenei, airēšanas stafete, ūdenī brišanas stafete, kāpšanas siena, virvju treniņš, un vēl visādi dažādi uzdevumi, turklāt pārdomāti un labi organizēti. Vēl bija diezgan plašs geonieku tirdziņš ar monētām, travelbagiem, apģērbiem, kārbiņām, navigācijām un tamlīdzīgi. Visur daudz cilvēku, liels ņigu-ņegu. Pierakstījām sevi lielajā viesu grāmatā, atradām pāris slēpnīšus un skaties — pusdienlaiks jau klāt. Tā kā vēl plānā bija neliela pastaiga pa pilsētu, tad pametām šo jauko pasākumu un devāmies prom. Pa ceļam nevarējām vienaldzīgi pabraukt garām zemeņu plantācijai, un uz pārdesmit minūtēm iesprukām pielasīt divus groziņus ar ogām. Pēcāk nolikuši mašīnu nometnē, izstaigājām vietējo parku un ar tramvaju piebraukuši tuvāk centram devāmies pārgājienā uz vecpilsētu. Sākums bija diezgan bēdīgs ar vairākiem DNF pēc kārtas, taču tuvāk centram saņēmāmies un mūsu meklējumi vainagojās atradumiem. Rātslaukumā atradām arī nordsee restorānu ar sātīgām un nesteidzīgām vakariņām. Pieēdušies pa vakara krēslu izmetām vēl nelielu loku pa vecpilsētu, un tad jau bija laiks kāpt tramvajā un braukt uz telti. Ceļā no tramvaja pieturas uz kempingu atkal sākās kārtējais nakts negaiss ar zibeņpērkoniem un lietu, taču cik strauji uznācis, tikpat ātri arī beidzās, tik vien ka lietus turpināja līņāt, un dušu varēja izbaudīt jau ceļā no telts uz dušu.



Leipzig

koment?ru nav

Aug 08 2012

Stokholma — Rīga, piektā diena, Autobahn

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

nikns bullis
Klausoties satrakoto putnu balsis un epizodiski mēģinot gulēt, piektdienas rītā ap septiņiem modāmies, un nopriecājušies par to ka vairs nelīst, sākām locīt mašīnā slapjo telti. Tas, protams, prasa zināmu laiku, un kamēr mēs tur tā ņēmāmies, nez no kurienes uzradās kāds vīrs, kurš izspēlēja kārtējo vācu kārtības mīlestības epizodi un pamācošā tonī aizrādīja, ka šis ir dabas parks, un šeit teltis būvēt nedrīkst. Bet jūs jau droši vien to nezinājāt, un tāpēc es policiju neizsaucu, bet nākotnē gan, lūdzu, ņemiet to vērā, ja. Atbildēju, ka nākotnē mēs to noteikti ņemsim vērā, un autostāvvietās telti vairs nebūvēsim. Laipnais onkulis aizgāja kurbulēt traktoru, bet tikmēr viņa asistente bija pretimnākoša, un labprātīgi atslēdza ugunsdzēsēju depo labierīcības, lai mēs varētu nomazgāt muti un iztīrīt zobus. Jā, tur bija tāda dīvaina iestāde — ugunsdzēsēju depo/sabiedriskā tualete. Pieļauju, ja pameklētu, uz Vācijas mazākās pilsētas vienīgās ielas vēl varētu atrast kādu interesantu iestādījumu, kā piemēram autoserviss/frizētava vai pulksteņmeistars/miesnieks.
Tātad tīriem zobiem un sarullētu telti pametām jauko bet drēgno mazpilsētu, un uzņēmām kursu Potsdamas virzienā. Sākums bija diezgan lēns, kamēr izlīkumojām pa mazajiem lauku celiņiem līdz autobānim, un tālāk jau gāja gana raiti. Ceļā mūs atkal noķēra lieljaudas negaiss ar pērkonu un tāādu lietu, ka neko nevar priekšā redzēt. Izbraucām cauri lietus zonai, sāka pat saulīte spīdēt un laiks sāka skaidroties. Pa ceļam piestājām benzīntankā, nē, tas bija BENZĪNTANKS, tāds LIELS, LIELS, ar ēdnīcu, rotaļlaukumu, stāvlaukumu, dušām un visu citu labai dzīvei nepieciešamo, uzpildīt gāzi un iedzert brokastu kafiju. Atverot auto durvis, ārpusē mūs sagaidīja negaidīta suta un +30°C karstumus, kuru iepriekš termometrā nebijām pamanījuši. Auto durvis momentā aizcirtās, un bija jāsaņemas lai izkāptu. Uzpildījām gāzi, padzērām kafiju un rullējām tālāk. Nu jau kļuva interesanti sekot termometra rādījumiem amplitūda no +28 līdz +35 grādiem. Tuvojoties Berlīnei, pieauga arī auto straume uz autobāņa, brīžiem pat likās, ka tūlīt jau būs sastrēgums, bet par laimi paveicās iebraukt Potsdamā bez starpgadījumiem. Samērā ātri arī atradām Ivetu, un lieki nekavējoties braucām tālāk uz Leipcigu. Diemžēl prieki bija īsi, jo izbraucot no Potsdamas iekļuvām diezgan brangā sastrēgumā uz sešjoslu autobāņa, kādu brīdi nācās pastāvēt, līdz auto straume atkal izkustējās un izklīda. Tā kā Leipciga ir turpat blakus, tad pēc brīža jau bijām arī tur, un pēc nelielas maldīšanās atradām Auensee kempingu. Tā kā bija ieplānots palikt Leipcigā divas naktis, tad vienprātīgi nolēmām palikt kempingā. Diemžēl, vai drīzāk par laimi, izstāžu centra oficiālais kempings plēsa bargu naudu un mums nācās izvēlēties citu, lētāku, un kā arī izrādījās krietni labāku kempingu. Uzbūvējām māju, un devāmies uz eventa reģistrāciju. Piereģistrējāmies, mazliet pabolījāmies, kā tiek stutētas dažādas atrakcijas nākamajai dienai, aplūkojām kāda zemesslēpņa akmeņus un ievēlāmies tuvējā maķītī paēst. Ēstuvi jau gāza apkārt neskaitāmi ļaudis ar dažādām navigācijas ierīcēm un viedtālruņiem, datoriem un kompasiem, apkārt skanēja “cache”, “FTF”, “hint”, “dose” un tamlīdzīgi vārdi, par piederību attiecīgajai komūnai liecināja arī GeoGames aproces un vārda kartes. Mēs arī diezgan labi iekļāvāmies kopējā masā, vienīgi dēļ uzraksta ЭКСПЕДИЦИЯ uz mana baikāla krekla daži mēģināja uzsākt sarunu ļoti sliktā krievu valodā. No viena tāda vācu poliglota izdīcām arī jauno eventa slēpņu .gpx failu, jo bakstīt manuāli kādus simts slēpņus rādījās diezgan nomācoši. Ieturoties izpētījām arī jauno slēpņu piedāvājumu, un nolēmām iziet vienu apmēram divdesmit slēpņu spēka taku apkārt tuvējam ezeram, un tad skatīties, kā būs tālāk.
Taka apkārt ezeram, lai arī lielākoties asfaltēta un gluda, tomēr izrādījās garāka, nekā izskatījās uz kartes, un pastaigu mēs finišējām jau krietnā tumsiņā, tā ka nekādas atrakcijas vairs netika veiktas un atgriezušies kempingā gājām gulēt.

Flensburg — Leipzig

koment?ru nav

« ?urpu - turpu »