kategorijas 'ceļojumu epizodes' arh?vs

Mar 24 2017

Slovākija 2017.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Kalni
interesanti būtu kādreiz saskaitīt visus sennekurnavbūtus, bet kas gan viņus visus var atcerēties. Tā nu arī šis, droši vien, paliks tāds nepieskaitāms — slēpošana augstajos Tatros. Kaut kad sen, pagājušajā gadā ar aizjūras draugiem sanāca runāšana, ka ziemā varētu aizbraukt uz kalniem paslēpot, varbūt pat uz Šveici, jo tur esot kur palikt. Bet sanāca kā sanāca, un Šveices braukšana mums atkrita, bet tomēr uz kalniem aizbraukt gribējās, un tad nu, šķiet novembrī, sākām skatīties alternatīvas. Datumi bija fiksēti — Patrīcijas sporta nedēļa (Zviedrijas skolās tā ir tāda speciāli aktīvajai atpūtai atvēlēta nedēļa, kad bērni ar vecākiem var aizbraukt uz kalniem paslēpot, nirt Vidusjūrā, sērfot Klusajā okeānā vai soļot pa iepirkšanās centriem), tas vismaz ierobežoja izvēli. Diemžēl naktsmāju piedāvājums Austrijā un Itālijā sanāca tāds sālīts, labākie piedāvājumi noteikti tika pierezervēti jau augustā. Kā alternatīvu sākām izskatīt Slovākiju — gan zemos, gan augstos Tatrus. Plus vēl Slovākija atrodas uz pusi tuvāk, kas ceļojot ar deviņus mēnešus vecu čalīti nav mazsvarīgi. Palasot internetus, zemos Tatrus izsvītrojām, un papētot tuvāk, par pieņemamu summu rezervējām nelielu apartamentu tieši pie pacēlāja Tatranska Lomnicā. Atlika tik vien, kā sapakoties un aizbraukt.
Piektdienā (24.02) aizlidoju uz Stokholmu pēc Patrīcijas, dabūju vēl savākt gandrīz no skolas, jo kaut kas bija gadījies ar dzelzceļa satiksmi, un vilcieni nekursēja, bet nekas, vakariņas jau ēdām Rīgā. Sestdien (25.02) bez steigas vēl aizbraucām uz Gauju atrādīt mazbērnus vecvecākiem, un tad vakarā mierīgi sapakojāmies — ja neskaita snowborda un slēpošanas inventāru, tad visvairāk paunas bija brauciena vismazākajam dalībniekam Vilhelmam, viņš mums tāds prasīgs, un komfortu mīlošs. Tā nu nesteidzīgi no Rīgas izbraucām astoņos vakarā, ar domu, lai bērns aiziet gulēt un tumsiņā tiekam līdz Varšavai, respektīvi, pa nakti izbraucam riebīgāko Polijas posmu ar šaurajiem, fūru pilnajiem ceļiem. Tā arī viss gāja kā plānots, kilometri raiti ritinājās, līdz mazliet aiz Augustovas sākās slapjdraņķis, kurš pārauga nepatīkamā sniegputenī un apgrūtināja ne tikai redzamību, bet arī braukšanu. Nedaudz piestājām pie Lomžas statoila iedzert kafiju un noservisot Vilhelmu, un neatlaidīgi turpinājām tuvoties Varšavai. Tas mums lieliski arī sanāca, un ap septiņiem jau bijām pārbraukuši Vislai. Tikuši ārā no Varšavas, piestājām kādā ceļmalas maķītī ieturēt ātrās brokastis, un konstatēt, ka mums ir gana daudz laika, lai vēl pa ceļam iebrauktu Krakovā izlocīt kājas (viesnīcā bija sarunāts ierasties sešos vakarā). Kā zināms, Polijā ir divas skaistas pilsētas — Krakova un Gdaņska, tāpēc izmantojām izdevību, un veicām īsu pārgājienu caur Krakovas pili un vecpilsētu. Diemžēl bija diezgan neviesmīlīgs laikapstāklis ar stipru vēju, un ar pastaigāšanos pārāk neaizrāvāmies. Atlikušie simtpiecdesmit kilometri līdz Lomnicai aizskrēja arī diezgan ātri, un mums vēl sanāca laiks ieturēt vakariņas, pirms ierasties viesnīcā. Pēc garā ceļa pie grilētās gaļas labi gāja klāt kauss alus, jo vienu jau var, bet, kā vēlāk izrādījās, tomēr nevar gan — Slovākijā pieļaujamais alkohola saturs asinīs ir 0.00, tas ir, necik. To gan es sagūglēju vēlāk vakarā, kad mēs jau bijām izbraukājuši rajonu, un paviesojušies Popradā, lai sapirktu ēdamlietas tuvākajām dienām. Par laimi, vairākas policijas ekipāžas, kuras redzējām pa ceļam, jau bija aizņemtas ar citiem klientiem, tā, ka paveicās.
Kalni
Pirmdienas (27.02) rītā, pilnīgi bez steigas pabrokastojām un devāmies uz startu, pirmkārt jau sarunāt Laurai instruktoru un tad jau redzēs. Instruktoru sarunājām divām reizēm pa trīs stundām, lai sākumā vispār saprastu kas un kā, un tad jau redzēs, ja vajadzēs, sarunās vēl. Tā kā nebija īsti skaidrības, kādu pacēlāja biļeti Laurai vajadzēs mācībām, sākumā nopirku sev četru dienu un Patrīcijai piecu dienu pacēlāja biļetes, jo bija skaidrs, ka pirmajā dienā es īsti līdz kalnam netikšu.
Bet līdz instruktoram vēl bija pāris stundas laika un izcili labs laiks — saulīte, zilas debesis, silts — nolēmām izmantot brīdi, un uzbraukt Lomnickij Štit, tādā kā vietējā Gaiziņā, paskatīties panorāmu. Vēlreiz apciemojām kasi un mēģinājām tikt pie panorāmas pacēlāja biļetēm. Diemžēl ap desmitiem visas biļetes šai dienai jau bija izpirktas, un piedāvājumā bija tikai otrdienai. Nospriedām, ka ja jau tik tālu esam tikuši, tad jau tajā kalnā vajadzētu uzbraukt, un nopirkām pacēlāja biļetes uz nākamo dienu. Nelielas nesaprašanās rezultātā arī Vilhelms tika pie ~40 EUR vērtas biļetes, kuru viņam īsti nemaz nevajadzēja. Tā nu izmetām mazu lociņu pa kvartālu, Laura ar Patrīciju uzrotājās sniega priekiem, un ap divpadsmitiem devās iekarot kalnu. Tikmēr man ar Vilhelmu bija trīs stundas pastaigām svaigā gaisā — izstaigājām mazpilsētu, aplūkojām Centrālo Staciju un vēl pāris ievērojams vietas, bet tā kopumā nonācam pie secinājuma, ka tajā ciematā īsti nav ko darīt.
Otrdiena (28.02) nāca ar diezgan negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu — stiprā vēja dēļ bija slēgti visi pacēlāji, un neviens arī nespēja atbildēt, uz cik ilgu laiku. Tā arī jau otro reizi netikām uz Lomnickij Štit smaili, varbūt pat par laimi, jo bija iespēja nevajadzīgās pacēlāja biļetes atdot kasē. Kaut arī vējains, laiciņš tomēr bija saulains un diezgan tā neko — šoreiz pārgājienā pa ciemu devāmies visi, atradām arī pāris slēpnīšus, un palūkojāmies kā dzīvo parastie tatrāņi. Ā, vēl aizšāvām uz Poprādu iepirkt pāris ēdmalietas (šoreiz skaidrā), un ar auto izmetām loku pa rajonu.
Trešdienas (01.03) rītā ar bažām vērāmies pa logu, un bijām nedaudz saskumuši — aiz loga lija lietus. Tātad kalns atkal atkrīt. Pēc īsa pārdomu brīža nolemjam aizšaut līdz Budapeštai (tas jau tepat netālu, 280km pa īsāko ceļu). Par to, ka varētu veltīt vienu dienu aizbraukšanai uz Budapeštu jau bijām domājuši, bet tas tāpat bija palicis kā plāns “B”, jo gabals ko braukt, un mēs te tomēr slēpot atbraucām, nevis dedzināt benzīnu. Bet tā kā apstākļi tā sakrita, un lietainā laikā visu dienu sēdēt istabā arī negribējās, gandrīz operatīvi sataisījāmies, un spiedām grīdā. Vispār jau nekāda grīdā spiešana nesanāca, jo izvēlētais īsākais ceļš veda pāri zemajiem Tatriem, un šaurie, līkumainie ceļi un kalnu pārejas bija vairāk skatu baudīšanai nekā braukšanai. Tāpat arī otrpus Tatriem lauku ceļi bija diezgan noslogoti un lēni, tā, ka izbraukuši ap astoņiem no Lomnicas, līdz Budapeštai tikām ap vieniem. Iebraucot Ungārijā, pirmajā benzīntankā par apmēram 10 eiro (Ungāriem joprojām forinti) nopirku vinjeti braukšanai pa maksas autobāni. Izrādās, ka vinješu sistēma ir progresējusi, un nekādas uzlīmes vairs logā nav jālīmē, kameru elektroniskās acis nolasa auto numurus un paskatās datubāzē, vai ir samaksāts, vai nē. Diezgan progresīvi. Ā, vēl benzīntanka meitenēm likās jocīgi, ka auto numurā ir tikai divi burti un divi cipari, bet “Latvia is a small country, you know”.
Budapešta
Tātad ap vieniem tikām līdz Budapeštai, un mūsu pirmais mērķis bija Budapeštas tirgus halle un tajā rodamie labumi (Paldies Sirmajam!). Šoreiz iestūmāmies ar auto līdz pašam centram, un noparkojām auto vecpilsētas pazemes stāvvietas -3 stāvā. Mazliet neierēķinājām slēpju kastes augstumu un paskrāpējām pāris lampas, bet tā kā autostāvvietas sargs neko neteica, tad uzskatījām, ka šeit tā ir pieņemts. Tikuši ārā no pagraba, uzņēmām kursu uz tirgu. Laiciņš, atšķirībā no Lomnicas bija tā nekas, spīdēja saulīte un termometrs rādīja kādus 14 grādus virs nulles — Donavas krastos jau bija ieradies pavasaris. Kas interesanti, Donava nebija vis zila, kā kādreiz rakstīja Johans, bet gan tāda brūni zaļa, netīra. Aizgājām izstaigājāma tirgus halli, iepazināmies ar sortimentu, pagaršojām un nopirkām pāris desas un čilli pulverīšus, un gājām meklēt kādu vietu, kur paēst. Tā vienmēr ir problēma, un ideālo ēstuvi atrast ir grūti. Beidzot izvēlējāmies vienu, kura būtu pieņemama, bet tā bija slēgta, un tāpēc daudz nedomādami ievēlāmies blakus ēstuvē. Jāsaka, ka lokāla izvēle nebija slikta, ēdienu piedāvājums arī bija labs. Protams, izvēlējāmies gulašzupu, kaut kādus salātus un saldajā knēdeļus ar plūmju ievārījumu un kastaņu krēmu ar putukrējumu. Viss bija garšīgs, tikai kastaņu krēmu gan es laikam vēlreiz nepasūtīšu. Nav jau tā, ka nebija garšīgs, bet tomēr kaut kas nebija līdz galam.
Paēduši bijām jau gatavi beigt savu vizīti Budapeštā, bet ejot atpakaļ uz auto, mūs apspīdēja tik jauks pirma marta saulriets, ka nenoturējāmies izmest vēl līkumiņu uz otru krastu un uzkāpt paskatīties uz pilsētu no pils terasēm. Tieši tā arī bija — vienkārši kāpām pa taisnāko ceļu, ik pa laikam stiepjot ratus ar Vilhelmu pa visādām trepēm un trepītēm, lai tikuši pašā augšā, atklātu, ka varēja taču uzbraukt ar liftu. Kā arī, pēc tam pa otru pusi nokāpuši, ieraudzījām arī funikulieri. Katrā ziņā sanāca jauka vakara pastaiga, pilsēta skaista, būs kādreiz vēl jāatgriežas uz pāris dienām.
Atceļam uz Lomnicu izvēlējāmies krietni garāku, bet ātrāku un taisnāku ceļu pa autobāni, tik vien kā nedaudz ātrumu sabremzēja bieza migla Slovākijas pusē. Arī Slovākijā neiznāca izvairīties no vinjetes iegādes, jo izvēlētajā maršrutā sanāca pabraukt pa bāni.
Ceturtdienā (02.03) beidzot tiku uz kalna — abi ar Patrīciju jau pirms desmitiem bijām uz kalna, un izbraukājām visas iespējamās trases. Nu gandrīz, pašu augšējo, kura bija atzīmēta kā melnā neizbraucām, pa pārējām gan. Laiks atkal bija saulains un silts, kas komplektā ar iepriekšējās dienas lietu ne pārāk labi ietekmēja sniega kvalitāti, kā arī jāsaka, ka retraka cilvēki šajā kūrortā ar čaklumu neizcēlās, un nogāzes bija diezgan sūdīgas. Ar trim stundām bija gana, un ap pusdienlaiku mainījāmies ar Lauru — viņa uz kalna, mēs izklaidēt Vilhelmu. Staigājot pa rajonu divas reizes diskaverojām glābēju helokopteri, kurš sēdās uz trases un acīm redzot kādu glāba. Starp citu, tā arī bija vienīgā reize, kad es kaut kur blakus dzirdēju latviešu valodu — vīriņi, ejot uz mašīnu, sprieda, ka tur droši vien ceļ nost to meiteni, kuru nevarēja aizvest ar sniega moci. Droši vien kaut kas nopietns.
Piektdienas (03.04) plāns bija līdzīgs kā cetrurtdienai — laicīgi uz kalna, kamēr nav sācies. Bet. Tā notiek tikai pasakās. Ar Patrīciju ieradāmies pie pacēlāja jau deviņos, viss skaisti līdz brīdim, kad jānopīkstina skipass — Patrīcijai viss labi sanāca, man nē. Pīkstinu — nelaiž. Pīkstinu — nelaiž. Pienāca sargs un aizdzina. Mazliet apjucis pašļūcu nost, un nesaprašanā mēģināju tikt skaidrībā ar situāciju. Tuvāk apskatot pacēlāja karti, atklājās, ka četru dienu pacēlāja biļete, kuru nopirku pirmdien, darbojas četras dienas no iegādes datuma, nevis četras dienas no pirmās validācijas brīža. Skaidrs, ka nekāda skaidrošanās un sliktā laika dēļ slēgto pacēlāju piesaukšana nelīdzēs, aizsoļoju uz viesnīcu pēc maka, kuru ar gudru ziņu biju tur atstājis, jo “nevajadzēs taču”, un iestājos kādu piecpadsmit cilveku garā rindā pēc jaunas pacēlāja biļetes. Es tiešām nezinu, ko tie cilvēki dara pie kases, bet lai izstāvētu šo rindu, bija nepieciešamas 45 (vārdiem — četrdesmit piecas!) minūtes. Piecpadsmit cilvēki — četrdesmit piecas minūtes! Es to nespēju saprast. Tiku līdz kasei, pateicu ko man vajag samaksāju ar karti — augstākais pusminūte. Ko tur var darīt trīs minūtes? Stāstīt kasierei jaunākos jokus? Labi, tātad uz kalna tiku ne vairs deviņos, bet desmitos, bet tā kā laiks bija jauks, silts un saulains, tad dusmas ātri pārgāja. Šoreiz ar Patrīciju uzbraucām līdz pašai augšai, cik nu vien augstu ar pacēlāju var uzbraukt — līdz melnajai trasei. No lejas pa gabalu tā izskatījās pēc gluži parasta kalna, bet kad jāsper solis pāri kantei, tad gan bija tā dziļāk jāievelk elpa. Bet tas jau tāpat, kā ielēkt ledusaukstā ūdenī, jāsaņemās tik, pēc tam jau aiziet. Jā, un jāatzīmē fakts, ka melnā trase, kaut arī diezgan labi apmeklēta, arī bija ar vislabāko segumu un sakopta, atšķirībā no zemāk esošajām, kuras joprojām bija diezgan nebraucamas, pat sarkanajās bija sastumtas sniega kupenas. Tā pāris stundas pašļūkājām, un gājām pārņemt Vilhelmu. Šoreiz gan plānā bija, ka Patrīcija nāk uz kalnu patrenēt Lauru, kamēr mēs ar Vilhelmu atkal iesim pārgājienā pa rajonu. Sākumā gan vēlreiz visi uzbraucām līdz Skalnate Pleso, augstākā vieta, kur var tikt ar slēpotāju karti, paskatīties panorāmu un iedzert karstu kakao, tad palaidām Patrīciju pa kalnu, un paši braucām lejā ar pacēlāju, kas šajā gadījumā jau bija nocēlājs. Nākamjā pārsēšanās punktā arī Laura pārkāpa uz dēli, un pavisam lejā ar pacēlāju jau braucām vairs tikai mēs ar Vilhelmu. Nu, un ja neskaita vakariņas itāļu restorānā, tad tā arī beidzās brīvdienas kalnos.
Sestdiena (04.03) pagāja atceļā uz mājām. Lēni izkasījušies, no viesnīcas izbraucām pēc desmitiem, vispirms uz Popradu pēc gāzes, un vienpadsmitos startējām no Popradas. Diena bija brīnišķīga, šķērsojām Tatrus, un atceļam izvēlējāmies braukt nedaudz garāku ceļu pa bāni, nevis pa piebāztu parasto šoseju. Pirms Varšavas ieturējām vakariņas, un garlaicīgo šauro posmu līdz Lietuvai, kā arī tālāk līdz Rīgai nobraucām pa nakti, un sešos no rīta bijām mājās.
Brīvdienas tika pavadītas labi, varētu pat teikt, mierīgi. Varbūt pat pārāk mierīgi, jo tomēr mēs bijām atbraukuši paslēpot un aktīvi atpūsties, kas diemžēl, laikapstākļu dēļ ne pārāk labi sanāca. Šī iemesla dēļ, kā arī dažādu sīku servisa nebūšanu dēļ, es droši vien šo vietu slēpošanai vairs neizvēlēšos. Labāk mazliet piemaksāt, bet izbaudīt ziemas priekus kvalitatīvi. Toties, Tatros varētu atgriezties vasarā un izstaigāt kalnu takas, kas arī varētu būt gana aizraujoši, jo redzēt tur ir ko, īpaši, ja pakāpjas tā augstāk. Un ja ir skaidrs laiks.

3 koment?ri

Nov 10 2015

Nāves ieleja, trešā diena 25.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Lippincott road

Trešajā rītā jau miegs nāca labāk, bet tāpat ilgai gulēšanai daudz laika nebija — šīs dienas plānā bija izbraukt caur Nāves ieleju un vakarā tikt līdz Lasvegasai. Paēduši brokastis — gādīgā saimniece bija šo to iekrāmējusi ledusskapī, šis tas bija līdzi pašiem, devāmies pa ieleju uz Nevadas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem un nelielas kalnu pārejas nonācām plašā un tuksnešainā ielejā — vienā pusē liels militārais aviācijas poligons, otrā pusē kalnu grēda. Pirmais šīsdienas mērķis bija kaktusu audze mazliet nost no šosejas, ar tādu kā slēpņu treilu. Nogriezāmies no lielceļa, izbraucām cauri ciematam, kas gan īstenībā bija paliela ferma, un pa akmeņainu grants ceļu nonācām klinšu ieskautā līdzenumā ar Yucca Brevifolia un govju ganāmpulku. Interesanti, ka kaktusi bija vienīgais, kas tur auga, un mēs tā arī nesapratām, ko govis tur varēja atrast ēdamu. Atradām pāris slēpņus, paskatījāmies uz govīm, novērojām pāris zemu lidojošus iznīcinātājus, un braucām tālāk. Atgriezāmies uz lielceļa, un pēc pārdesmit kilometriem nonācām T veida krustojumā, kur vajadzēja izlemt turpmāko maršrutu — bijām ieplānojuši iebraukt Racetrack Playa paskatīties slīdošos akmeņus, un bija divi varianti — braukt pa kreisi garāku ceļu apkārt klinšu masīvam, bet pa labāku ceļu, vai braukt pa labi un, pa kartēs vāji iezīmētiem ceļiem pārvarot pāris kalnu pārejas, iebraukt ielejā no otras puses. Ilgi nedomājot izvēlējāmies sliktāko, bet viennozīmīgi interesantāko ceļu. Pēc pāris kilometriem nogriezāmies no lielceļa, un sākām kratīties pa ne pārāk gludu, bet taisnu zemesceļu.
Lippincott road
Pietuvojoties kalniem, ceļš sāka mest cilpas un mēs pamazām uzbraucām pirmajā kalnu pārejā, no kuras pavērās diezgan iespaidīgs skats uz Nāves ieleju. Turpinājumā ceļš lejup uz Saline Valley kļuva šaurāks, akmeņaināks, stāvāks un ar nelielu bezdibeņa sajūtu ārmalā. Brīnumainā kārtā mēs nebijām vienīgie braucēji, apmēram reiz stundā satikām vēl kādus ceļotājus — tad bija jāatrod platāka vieta uz ceļa, kur samainīties. Izlīkumojuši no kalnu pārejas izbraucām ielejā, bet vēl diezgan augstu, jo taisnais ceļš turpināja vest lejup. Mūsu merķis bija ieleja blakus, tāpēc nogriezāmies uz nākamo kalnu pāreju — Lippincott Road. Ceļš, kurš jau tā nebija nekāds labais, kļuva ar vien sliktāks un akmeņaināks. Arī šaurāks un ar izskalojumiem, tā, ka vietām jau kļuva interesanti — kreisajā pusē līdz klinšu sienai ~10 cm, labajā pusē no riepas ~10cm krauja. Nu apmēram, kā filmās rāda. Un lai būtu pavisam jautri, vienā šādā vietā, izbraucot no līkuma, tālumā pamanījām divas pretīmbraucošas mašīnas. Pirmajā mirklī bija tā dīvaini, bet par laimi nedaudz uz priekšu bija vieta, kur samainīties. Samainīšanās vietā pretīmbraucošā auto vadītājs deva draudzīgu padomu ar mūsu auto tālāk nebraukt, jo tur vajagot mazliet augstāku klīrensu un nopietnākas riepas — ceļš labāks nekļūstot. Tā nu viņi mums novēlēja veiksmes, un aizbrauca. Mēs, savukārt, atstājām auto vietā, kur vēl var apgriezties, un devāmies nelielā pārgājienā, izpētīt kas tur īsti ir ar to ceļu. Tālu nebija jāiet, un jau pirmajā līkumā bija diezgan branga bedre, un cik varēja redzēt, tad tālāk tiešām nekas labāks nespīdēja. Šajā brīdī nekas cits neatlika, kā skumīgi nopūsties un griezties atpakaļ — kaut kādā nekurienē saplēst nomas auto nebūtu forši.
Ezers
Apgriezāmies, un nobraucām Sāls ielejā līdz sālsezeram, kurš pa gabalu izskatījās tepat, tepat, bet tomēr bija 30 km attālumā. Diena bija lieliska, saule žilbināja acis un auto termometrs rādīja +90° aiz borta. Protams, tie bija Fārenheita grādi, tāpat, kā spidometrs ātrumu rādīja jūdzēs stundā, un lai kaut cik orientētos telpā un laikā, reizēm nācās pārrēķināt metriskajās mērvienībās. Nobraukuši pie sālsezera, kas tiešām bija ezers ar sāļu ūdeni un dubļainiem, ar sāls kristaliem pārklātiem krastiem, izgājām mazā pastaigā, jo +30°C nekāda lielā pastaiga nevilina. Un tā kā laiks negaida, un vēl bija gabals ko braukt, nedaudz saskumuši par neveiksmi, braucām no šīs ielejas prom. Pa ceļam, tuksnesī vēl izmantojām iespēju, un ceļa malā iekūrām gāzes prīmusu un uzvārījām pusdienas. Arī te nedaudz nolohojāmies, un lielveikalā pērkot sausās zupas, nebijām pievērsuši uzmanību tādam sīkumam, ka jaukie trauciņi paredzēti sildīšanai mikroviļņu krāsnī, un rezultātā, ar verdošo ūdeni pārlietie makaroni tā arī līdz galam neuzbrieda, un palika viegli kraukšķīgi.
Zupa
Atgriezušies uz šosejas, pārvarējām pāris stāvas un līkumainas kalnu pārejas, kur no katra līkuma pavērās elpu aizraujoši skati. Vēl viens elpu aizraujošs skats pavērās, skatoties uz benzīna līmeņa rādītāju, kurš ziņoja, ka mēs drīz varēsim ceļmalā ierīkot nometni, ja neatradīsim benzīntanku. Par laimi, nākamajā ielejā iebraucām Stovpaipā — ciematā ar lielisku benzīntanku, un tas bija vienīgais šī ceļojuma laikā, kurā varēja norēķināties ar karti. Vispār, ar norēķinu kartēm norēķināties var visos benzīntankos, bet procedūra ir mazliet sarežģītāka, kā pierasts Eiropā — vispirms jāiet pie kases un jārezervē brīvi izvēlēta summa, un tad var iet pildīt degvielu. Tieši tāpat arī ir jādara, ja grib norēķināties arī ar skaidru naudu — iedod kasierim simts baksus, salej benzīnu par astoņdesmit četriem, un varbūt dabūsi atpakaļ sešpadsmit. Jā, tātad šajā benzīntankā varēja ar karti norēķināties automātā pie sūkņa, jo nekādas kases nemaz nebija. Pa to laiku, kamēr es spēlējos ar norēķinu kartēm un degvielas uzpildi, pie mūsu auto pienāca tante, kura mūs ļoti aizdomīgi nopētīja brīdī, kad mēs pārliecinoši piebraucām pie benzīntanka ar nepareizo auto sānu, un sapratuši kļūdu, tikpat pārliecinoši apmetām loku, un piebraucām pareizi. Tātad, tante uzsāka komunikāciju ar Lauru, un kā izrādījās, tad šī bija viena no tām tantēm, kuras mūs bija satikušas Lipinkota pārejā, un nospriedušas, ka mēs, ar savu spēļu auto esam spītīgi devušies tālāk, kādā klinšu nogruvumā salauzuši auto un esam nolemti ilgsošai un mokošai nāvei — tieši šo stāstu tante bija izstāstījusi ciemata informācijas punktā esošajiem parka reindžeriem, lai tie steidzoties mūs glābt. Tā nu nekas cits neatlika, kā iet nomierināt reindžerus, un izstāstīt neticamu stāstu, ka mēs esam izglābušies, dzīvi un veseli, un ka mūs nevajag meklēt un glābt.
Tikmēr jau arī saule bija paspējusi norietēt, un strauji sāka satumst, bet mums līdz naktsmājām Hendersonā (Lasvegasas guļamrajons) bija atlikuši vēl kādi 250 km. Tos arī tumsiņā pieveicām, un ap desmitiem vakarā, pieklājīgā vidusmēra privātmāju rajonā atradām vajadzīgo adresi — klasiska, divstāvu amerikāņu savrupmāja, ar garāžu diviem auto, mauriņu, un droši vien arī dārzu otrā pusē — tieši kā filmas rāda. Arī šo vietu bijām rezervējuši airbnb, un jau rezervējot nedaudz iesmējām par teikumu aprakstā: “We are 4 guys in a large house with a pool and a hot tub”. Bet cena un mājas novietojums bija pieņemams, tāpēc pārāk neiedziļinājāmies sīkumos, un galu galā — kurš tad spēj izlasīt visas atsuksmes. Tātad, noparkojām savu auto pie mājas, un kamēr krāmējāmies pa bagāžnieku, mājas priekšā iznira smaidīgs tēls, acīm redzot, viens no četriem, draudzīgi sveicināja un aicināja sekot. Pa ceļam vēl precizēja, kas mēs tādi esam, un kāpēc esam ieradušies — “ā, airbnb, jā, ar to nodarbojas Džošs, bet viņš ir noguris un guļ. Bet nekas, nāciet vien” — labais cilvēks mūs aicināja mājā, un kā guļvietas ierādīja divus neizvelkamus dzīvojamās istabas dīvānus. Tad uzmetis mums skatienu, ar nelielu izbrīnu piebilda “ā, jūs esat trīs?!”, un ierādīja vēl vienu mazāku dīvāniņu blakus istabā. Viesistaba vienā pusē nemanāmi pārgāja virtuvē un otrā pusē — koridorā. Viesistabas, un visas mājas iekārtojums atbilda tieši visiem iespējamajiem stereotipiem par četriem kopā dzīvojošiem jaunekļiem labākajos gados — televizors pa visu sienu, visas iespējamās spēļu konsoles, ar neskaitāmiem gadžetiem nokrauts žurnālu galdiņš, netīri pelnutrauki un tā tālāk.
Viesistaba
Laipnais čalis, protams, neveikli centās visu piekārtot, kas pārsvarā izpaudās ar nekārtības pārbīdīšanu no viena stūra uz citu, un biezākās putekļu kārtas notraukšanu ar roku. Atvadoties un novēlot labu nakti, viņš izspēra vēl vienu lielisku frāzi: “ejot ārā no mājas, durvis nevajag slēgt ciet, mēs tās neslēdzam, jo mums nav atslēgas. Kādreiz viena bija, bet to mēs pazaudējām, un rajons šeit ir labs, nevajag slēgt durvis.”
Otrpus virtuvei bija vēl viena istaba, tāda kā halle, kura savukārt bija piekrauta ar ģitārām, sintezatoriem un tamlīdzīgām lietām — kā tad bez rokenrola. Un tas aromāts gaisā un laipnā cilvēka mīklainais smaids… Tātad, bijām nedaudz iegrābušies, bet kā bonuss mūsu rīcībā bija baseins ar aukstu ūdeni. Muļķīgākais šajā stāstā ir tas, ka bijām šo viesistabu rezervējuši uz divām naktīm — pirmais, ko izdarījām, ātri sameklējām un otrajai naktij rezervējām citu, atbilstošāku naktsmītni.

Nāves ieleja

viens koment?ts

Nov 05 2015

Sekvoju parks, otrā diena, 24.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

sekvoja

Arī otrais rīts pienāca pēc Latvijas laika, un nācās pāris stundas pusmiegā vārtīties pa gultu un klausīties govju maurošanā un zirgu bubināšanā, kamēr uzausa gaisma. Kad cēlāmies, mājas pārējie iemītnieki vēl gulēja — tā arī bez lieka trokšņa aizslīdējām prom. Jāpiebilst, ka dienasgaismā rančo tiešām izskatījās pēc rančo, ar vairākām dzīvojamām ēkām ieskautu pagalmu, vidēja izmēra stalli un aplī sastādītas palmas pagalma vidū. Tāda idilliska vieta, kura labprāt varētu uzkaveties ilgāk, bet ne visam pietiek laika. Arī līdz sekvoju parkam bija pārsimts kilometri, ko braukt, tāpēc nesteidzīgi pabrokastojām tuvējā pilsētā un pa šauriem un līkumainiem ceļiem braucām uz sekvoju parku. Jo tuvāk braucām, jo šauraka un līkumaināka kļuva šoseja, un pamazam sāka paradīties arī reljefs. Arī Sekvoju parkā iebraukšana maksāja divdesmit piecus dolārus no auto, kurus iekasēja būdā sēdošs reindžers, gluži kā no filmas. Ja iepriekš bija reljefs, tad iebraucot parkā sākās RELJEFS — stāvi, līkumaini kāpumi un kritumi. Toties atšķirībā no Josemītu parka, šoseja līkumos bija aprīkota ar barjeru. Tuvojoties parka centrālajiem apskates objektiem — ģenerāļa Šērmana sekvojai un vēl pāris raženākiem eksemplāriem, arī “parastie”, ceļu ieskaujošie koki kļuva ar vien lielāki un lielāki. Un vietām pat notika kontrolēta meža dedzināšana — ugunsdzēsēju un reindžeru uzraudzībā dega sūnas un pamežs, viss mežs dūmos un uz ceļa izvietoti plakāti, ka process tiek kontrolēts, un nevajag lieki satraukties. Parka ievērojamo objektu apskati sākām ar ģenerāļa Šērmana sekvoju un tai pieguļošo sekvoju birztaliņu. Parka reljefa īpatnību dēļ koku tuvumā ir tikai neliels stāvlaukums invalīdiem, pārējiem jābrauc kādu gabaliņu kalnā, un tad pa trepēm un smukiem asfaltētiem celiņiem pārsimts metri jākāpj lejā — fiziskās aktivitātes garantētas, nesaprotu, kur viņi rauj tos “lielos” cilvēkus… Tātad nokāpām paskatīties lielos kokus — nu koki kā koki, tikai lieli. Nākama pietura bija pie nogāzušas milzu sekvojas stumbra, uz kura kādreiz varēja uzbraukt ar auto, bet gadu gaitā koks ir nobraukāts un nu vairs tur drīkst kāpt ar kājām. Toties pa izcirsto tuneli pār ceļu nokritušajam kokam var braukāt cik uziet, ko mēs arī pāris reizes izveicām. Sekvoju parkā ir ne tikai koki, bet arī klintis, un viena tāda ievērības cienīga ir Moro Rock — neliela klinšaina virsotnīte, no kuras paveras lielisks skats uz parku. Arī šeit, apmeklētāju ērtībām, ir ierīkotas trepītes ar mardziņām līdz pat virsotnei, bet skats tiešām lielisks. Papriecājušies par ainavu devāmies prom, pa ceļam iekļūstot nelielā sastrēgumā, kuru izraisīja pa ceļu ejošs lācis — dzīvnieks pilnīgi neiespringstot lēnīgi gāja savās darīšanās, nepievēršot nekādu uzmanību pāris gājējiem un vairākiem, pa auto logiem izliekušamies cilvēkiem ar fotoaparātiem. Stāvais kalnu ceļš, kā pārbaudījums auto bremzēm un vadītāju reakcijai, ārā no parka vijās ielejā pa galvu reibinošiem serpentīniem. Tā kā bija apmēram pusdienlaiks, jo gribējās ēst, sākām lūkoties pēc kādas piemērotas stāvvietas, kur uz kādu brīdi piestāt un uzvārīt kādu zupu, bet kā jau nacionālajā parkā, tajās retajās vietas, kur bija atļauts apstāties, nebija ļauts spēlēties ar uguni. Tā nu turpinājām mūsu ceļu uz dienvidiem neēduši. Pie viena uzpludinātā ezera pamanījām brīvi pieejamu stāvlaukumu, pamatā gan paredzētu tiem, kuri ir atveduši uz ezeru savu laivu. Stāvvietas izmantošana bija par maksu — 10 dolāri dienā un ar pašapkalpošanās kasi — no vienas kastītes paņem aploksni, ieliec tajā cēneri, uzraksti auto numuru un iemet otrā kastītē. Mums šāda cena par stundu šķita pārāk neadekvāta, tāpēc turpinājām ceļu. Jāatzīst, ka amerikāņi, atšķirībā no eiropiešiem, ar brīvi piejamiem atpūtas laukumiem šoseju malās neaizraujas. Tomēr kādā no kārtējās kalnu pārejas līkumiem vienu tādu kā skatu laukumiņu atradām, uzstellējām prīmusu un jau bijām gatavi vārīt zupu, tik tāda nianse, ka nebija sērkociņu, ar ko piešķilt gāzi. Tā nu nācās notiesāt svaigo apelsīnu un mango krājumus, bet gāzes degli ar katliņu iekrāmēt atpakaļ auto bagāžniekā. Šīs dienas naktsmājas mums bija sarunātas Kernvillē, kur laipna saimniece mums ierādīja pagalmā virs palielas garāžas izbūvētu otro stāvu — plašu dzīvokli ar virtuvi, labierīcībām un atsevišķu ieeju. Iekārtojušies aizbraucām vēl uz veikalu sagādāt vakariņas un izmetām nelielu loku pa pilsētu.
Otrā diena

koment?ru nav

Oct 27 2015

Oklenda — Josemītu parks, pirmā diena, 24.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

El Capitan

Laika zonu starpības dēļ nakts sanāca tāda īsa, un jau četros no rīta miega nebija nevienā acī. Kaut kā novārtījāmies līdz sešiem un gājām brokastīs. Mums par pārsteigumu sešos no rīta viesnīcas ēdamzāle jau bija diezgan pilna. Ka jau varēja gaidīt, tad lētās viesnīcas lētās brokastis tika servētas lētos un vienreizējos plastmasas traukos, un kads brīnums — nebija diez cik gardas. Piedāvājumā bija klasiska omlete ar desiņām, sausās brokastis ar pienu, kāds auglis un tie, kuriem nebija slinkums, varēja cept arī vafeles. Nedaudz ieturējušies atvadījāmies no viesnīcas un devāmies ceļā. Ceļš gan nebija diez cik tāls — apmēram divi kvartāli līdz tuvākajam Walmart, kurā apgādājāmies ar visādām vairak vai mazāk ceļojumam nepieciešamām lietām, no kurām galvenā bija gāzes deglis un katliņš, kur gatavot ēst, kā arī šādas tādas ēdamlietas, kuras tajā katliņā gatavot. Un kā nu bez saldumiem. Kad nu tas bija paveikts, sākām orientēties laikā un telpā, un nospraudām pirmās dienas mērķi — Josemītu parku. Dienasgaismā Amērika izskatījas arī tā nekas, ātri iekļāvāmies piecu joslu autobāņa satiksmē, kura brīžiem neatpalika no Krievijā piedzīvotā — lēnāk braucošie brīvi tiek apsteigti gan pa labo, gan pa kreiso pusi, zīmejot zigzagus starp fūrēm, tā, ka nepārtraukti bija jāskatās uz visām pusēm, jo īpaši pārkārtojoties no kreisās joslas atpakaļ labajā, vai tik tur kāds neapsteidz fūri pa labo pusi, un arī nemēģina trāpīt tajā pat joslā no otras puses. Bet kopumā visi brauc relatīvi mierīgi un ne tik stresaini, ka Latvijā. Toties brīžiem ceļa segums gan radīja tādu kā mājas sajūtu. No Oklendas līdz Josemītu parkam bija jābauc nieka 300 km, ar nelielu pieturu Modesto, kur apgādājām planšeti ar relatīvi dārgu priekšapmaksas mobīlo internetu — 2GB par 25 dolāriem. Pēc pāris stundām sasniedzām parka robežu, un samaksājot 25 dolārus par auto, tiekam parkā. Vēl pirms brauciena bija nelielas šaubas, vai tiksim iekšā — martā vēl skaitās ziemas sezona, un obligāta prasība lai auto būtu aprīkots ar sniega ķēdēm, ar ko, protams, mūsējais aprīkots nebija. Tomēr viss beidzās labi, laiks bija saulains un silts, un sniegu nekur nemanījām. Pat tieši otrādi — sakarā ar vājo sniega segu ziemā, ūdenskritumi bija tādi mierīgi. Jau pati iebraukšana ielejā un līkumainie ceļi bija visnotaļ iespaidīgi, jo īpaši vietās, kur šaurais asfalta klājums beidzās tieši ar kraujas malu bez nekādam barjerām. Neskatoties uz nesezonu, šoseja bija pilna ar tūristiem — dažadu izmēru automobīļi, kemperi un autobusi abos virzienos sparucās pa šauro šoseju. Iebraukuši ielejā izstaigājām dažas, ne pārāk garas takas, aplūkojam El Capitan no vienas puses, pēc tam no otras, aizgājām līdz Josemītu ūdenskritumam (Yosemite Falls) — interesanti, ka visas taciņas ir glīti asfaltētas, un nepamet sajūta, ka tu staigā pa kādu lielpilsētas parku. Kā jau teicu, neskatoties uz nesezonu, ļoti daudz cilvēku, grūti iedomāties, kas notiek vasarā. Izstaigājušies devāmies prom — līdz sarunātajām naktsmājām vēl bija pārsims kilometru brauciens. Jā, diemžēl netikām uz Glacier Point, no kura paveras klasiskā Josemītu ielejas ainava — sniega dēļ ceļš bija slēgts. Bet nekas, bija citas vietas, no kurienes papriecāties par klinšu ieskauto ieleju. Ārā braucamais ceļš bija tikpat līkumains un šaurs, kā iekšā braucamais, un ar nebeidzamu auto plūsmu. Pa ceļam sazinājāmies ar naktsmāju saimnieku un vienojamies par ierašanās laiku — varējām mierīgi nesteigties, un lēnā garā paēst vakariņas. Amerikā ir neskaitāmas ātrās ēdināšanas iestādes, ne tikai makdonaldi, tāpēc nolēmām dažus no tiem pamēģināt, kaut vai Alfabēta restorānu ietvaros. Pirmais gadījās Taco Bell — kā jau nosaukums vēsta, ēstuve ar meksikāņu virtuves tradīcijām, piedāvājumā dažādi, plānajās pankūkās ietīti salāti, tako, načo un tā tālāk, kurš gan tos visus var atšķirt. Sajūsmā nebijām, pietika ar vienu reizi. Pa to laiku ārā jau bija satumsis un bija laiks doties meklēt rančo, kur palikt pa nakti. Tā kā rančo atradās ārpus pilsētas, kautkur laukos, tad arī norādes, kā atrast šo mistisko vietu bija diezgan aptuvenas — mazliet aizbraucam garām pastkastītei, pie kuras bija jānogriežas no šosejas, bet pēc brīža šo kļūdu labojām, un nogriezāmies uz īstā ceļa, kurš cauri labības laukiem un ganāmpulku aplokiem ieveda lauku mājas pagalmā. Tumsā īsti nevarēja saprast, bet izskatījās tīri tā nekas. Sasveicinājāmies ar saimnieku — Ēriks bija tāds patīkams čalis, izrādīja māju, un palūdza mazliet uzgaidīt, kamēr viņš sakārtos mūsu istabu. Kaut arī bija vēl tikai deviņi vakarā, garā diena un laika zonu starpība darīja savu, tā ka Jarāns jau bija klāt, pirms galva sasniedza spilvenu.
Pirmā diena

viens koment?ts

Oct 27 2015

Kalifornija 2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

ceļš

ASV vienmēr ir bijis tāls, un tajā pat laikā vilinošs mērķis ceļojumam — tas nav tepat uz Vāciju ar auto aizšaut. Doma par ceļojumu uz štatiem pavīdēja jau pirms pāris gadiem, bet tā sanāca, ka toreiz nesanāca. Šoreiz šim jautājumam piegājām nopietnāk, un jau laicīgi, kādu pusgadu iepriekš, sākām plānot divu nedēļu ceļojumu — tik tālam braucienam mazāk nav jēgas (vairāk gan var vienmēr). Iemesls atgriezties pie šī nedaudz piemirstā ceļamērķa bija Norwegian Airlines patīkamās aviobiļešu cenas — mums par lidojumu Rīga — Stokholma — Oklenda — Stokholma — Rīga sanāca 625 eiro (katram). Varējām arī mazliet lētāk, bet pāris dienas nokavējām. Pēc tam jau atlika tādi sīkumi, kā dabūt piekrišanu no amerikāņiem, ka viņi mūs ir ar mieru ielaist savā brīnumjaukajā zemē (ESTA), noīrēt auto, saplānot apskates vietas, maršrutu un naktsmājas. Maršruta plānošana bija vispiņķerīgākā, jo redzēt Kalifornijā ir daudz ko, bet paspēt tāpat visu nevar. Tāpat arī ar naktsmājam — atbilstoši maršrutam ieplānojām un rezervējām airbnb istabas. Kad mājasdarbi bija paveikti, atlika vien aizlidot.
norwegian
No Rīgas līdz Stokholmai kā parasti, piecdesmit minūtes — lidmašīna īsti nepaspēj uzņemt augstumu, kā jau jāsāk nolaišanās. Atšķirībā no Ryanair, Norwegian lido uz Arlandas lidostu, kas ir centrālā Stokholmas lidosta, un no tās var ērti aizlidot visur. Mūsu gadījumā lidojums uz Oklendu bija nākamās dienas vakarā, tā ka varējām vēl mierīgi paviesoties Stokholmā.
Atšķirībā no Eiropas reisiem, reisam uz ASV nebija iespējams iečekoties pašapkalpošanās ē… kā lai to nosauc, iečekošanās aparātā, bet nācas iet reģistrēties pie lodziņa. Tālāk jau ierastā drošības kontrole, vēl viena pasu pārbaude un nīkšana starptautisko reisu uzgaidāmajā zālē, pēc kuras bija vēl viena dokumentu kontrole un izlases pārbaude nejauši izvēlētiem pasažieriem, starp kuriem gadījās arī Laura — viņa tika uzaicināta uz atsevišķu būdiņu, kur tika uzdoti daži jautājumi un paskatīts, kas viņai somā. Kopumā nekas īpašs, salīdzinājumā ar dažu biedru stāstītajiem piedzīvojumiem ar nopietnu katra ceļotāja iztaujāšanu Amsterdamas lidostā. Tieši to pašu varu teikt arī par pārbaudi pēc ielidošanas Oklendas lidostā — visparastākā dokumentu kontrole, pirkstu nospiedumu noņemšana un parunāšanās par dzīvi, nekas īpašs. Protams, pēc desmit stundu lidojuma visi sanīkuši un īgni, turklāt laika zonu starpības dēļ nav vis pieci no rīta, bet gan astoņi vakarā. Tikuši cauri dokumentu kontrolei un amerikāņu PVD, kurš atņēma divus apelsīnus un vienu sviestmaizi, gājām skatīties Amēriku. Amērika bija diezgan tumša, skaļa un savādāka kā Eiropa. Kas tieši, tā uzreiz nepateikšu, bet savādāka. Mazliet pamaldījāmies meklējot autonomu, kuras tur nemaz nebija — informācijā ļoti atraktīvs personāžs izskaidroja, ka autonomas ir novietotas mazliet nost no lidostas, un uz turieni jābrauc ar autobusu. Atradām autobusu, aizbraucām uz autonomu, ātri un bez liekas aizķeršanās noformējām dokumentus un no diviem piedāvātajiem auto izvēlējāmies KIA Sorento, nu tādu pusdžipu lai pārāk neizceltos kopējā satiksmē. Nākamā un pēdējā šīs dienas pietura bija viesnīca turpat pie lidtostas, kur mūs nesagatavotus pārsteidza administrators — uzzinājis, no kurienes mēs esam, izsaucās “Ō, Latvija, jā, Andris Biedriņš!”.
pirmais vakars

viens koment?ts

Sep 30 2014

Grieķija 2014.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

v
Sākotnēji šim pavasarim bija pilnīgi citi plāni ar pilnīgi citu galamērķi, bet dažādu apstākļu dēļ nerealizējās, tāpēc nācās izdomāt kaut cik pieņemamu alternatīvu. Dienvidu virziens bija skaidrs, datumi arī, atlika vien atrast atvēlētajā budžetā ietilpstošu lidmašīnu. Grozies kā gribi, bet visas lētās aviokompānijas ziemassvētkos, lieldienās un vēl pāris reizes gadā, kā sarunājušas, kļūst par gluži normālām nezemo cenu lidsabiedrībām, un slauc lidotgribētājus pēc pilnas programmas, turklāt vēl dažas izceļas ar pilnīgi nejēdzīgiem lidojumu laikiem un saprātīgām iespējām nokļūt galamērķī ar pārsēšanos. Pēc pāris vakaru pētījumiem un kombinēšanas noskaidrojām, ka šoreiz laidīsim uz Atēnām, un Barselonas, Portugāles, Marseļas lai paliek citām reizēm. Tā kā Grieķija ar savām salām jau kādu laiku bija “sarakstā ar vietām, kur jāaizbrauc”, tad nedaudz papētot kļuva skaidrs, ka jābrauc uz Naksas salu (nav pārāk tālu, gana liela un visvairāk slēpņu). Diemžēl šoreiz pievīla airbnb, jo sezona šajā skaistajā salā sākas tikai maija otrajā pusē, un aprīlī neviens mūs tur īsti negaida. Bet tas nekas, booking.comā rezervējām jauku viesnīcu četrām naktīm par saprātīgu cenu un superīgu saimnieku, un atceļam ieplānojām divas naktis Atēnās, tur gan paveicās ar airbnb.

10.aprīlis, ceturtdiena
Turpceļš bija diezgan garlaicīgs un ne pārāk raits — desmitos ceturtdienas vakarā izlidojām no Rīgas, pēc stundas bijām Stokholmā, kur pārlaidām nakti un savācām trešo pasažieri.

11.aprīlis, piektdiena
Piektdienas rītā turpinājām ceļu ar nelielu poļu lidmašīnīti, tādu kā lidojošu autobusu. Vismaz salīdzinot ar ierastajiem ryanaira un norwegian boeingiem likās smieklīgi maza. Lidojums beidzās divpadsmitos dienā Varšavā ar lielisku, desmit stundu pauzi tuvākai Varšavas iepazīšanai. Pirmkārt jau kārtīgi iepazināmies ar Varšavas lidostu, skraidot augšā lejā un meklējot bagāžas glabātuvi, lai nav visu dienu jānēsā līdzi somas. Laimīgi tikuši vaļā no bagāžas ar tramvaju/metro (īsti nesapratu, kas tas īsti bija) aizvizinājāmies uz pilsētas centru. Ja neskaita nelielu ekskursiju pa Varšavas pažobelēm pirms AC/DC koncerta pirms pāris gadiem un regulāru caurbraukšanu, tad Varšavā tā īsti nebiju bijis. Šoreiz laika bija vairāk, kā vajag, lai izstaigātu pilsētas centru, ieturētos un atrastu pāris slēpņus. Kopumā Varšavas centrs ir tīri nekas, bet tā noteikti nav vieta, kur baigi gribētos atgriezties vēlreiz. Apskatījām un pietiek. Lidostā atgriezāmies laicīgi, un jauki nokūkojām atlikušas stundas gaidot savu reisu. Arī uz Atēnām poļi bija atvēlējuši mazo, lidojošo autobusu, un pēc nepinām trim stundām veiksmīgi nolaidāmies tumšā un klusā Atēnu lidostā.

12.aprīlis, sestdiena
Lielākā daļa pasažieru izklīda kur kurais, bet mēs un bariņš ar jocīgiem poļu makšķerniekiem (ilgi nevarējām saprast, kas tie par dīvianiem poļu viesstrādniekiem, bet beigās tomēr atklājās ka makšķernieki) ar visnotaļ traku karuseli, tas ir, autobusu, pa pilsētas tukšajām ielām nesāmies uz ostu. Nepagāja ne pusotra stunda, kā bijām klāt — arī osta tumša un klusa, kā nekā pulkstenis tiko nositis ceturto rīta stundu. Viss, kas vien varēja būt ciet, bija ciet — kioski, ēstuves, uzgaidāmās telpas, tūrisma kantorīši un pietauvotie kuģi. Izstaigājām teritoriju, sarga arī neviena, visiem vienalga. Beigās tomēr atkal satikām poļus vienīgajā atvērtajā kafejnīcā dzerot tēju. Arī mēs sākumā paņēmām tēju, bet beigās tomēr pasūtījām normālas brokastis, jo kas zina, kad vēl tiksim pie ēšanas. Kafejnīcas saimnieks, sirms kungs gados, bija visnotaļ rūpīgs un ik pa laikam nāca apjautāties, vai viss kārtībā un vai kas netrūkst. Ap sešiem uz ielas sākās rosība, pilsēta sāka mosties, un arī mēs gājām meklēt kuģa biļešu kasi. Pārāk tālu jāiet nebija — biļetes varēja nopirkt mazā ceļojumu birojā tieši blakus kafejnīcai. Līdz kuģa atiešanai vēl bija pusotra stunda laika, tāpēc nesteidzīgi ieņēmām vietas ērtos salona sēdekļos, un centāmies aizmigt. Īsti nesanāca, jo ik brīdi cilvēku plūsma kļuva arvien intensīvāka, un aizdomīgi likās, ka viņi skatās savās biļetēs un meklē noteiktus sēdvietu numurus. Informācijas centrā noskaidroju, ka ar mūsu biļetēm mēs varam izvēlēties jebkuras nenumurētās vietas, respektīvi tur, kur jau bija pilns un kādu brīvu vietu atrast bija pagrūti. Tomēr atradām vienu brīvu galdiņu, pie kura arī apmetāmies. Grūti aprakstīt to kņadu, kas notika apkārt — atgādināšu, ka tas bija sestdienas rīts nedēļu pirms lieldienām, un neskaitot pārdesmit ārzemju tūristus, pasažieri bija visu gadagājumu grieķi, kuri, acīmredzot, devās “uz laukiem”. Kamēr vēl kuģī notika iekāpšana, visapkārt notika cīņa par brīviem krēsliem, dažādu izmēru suņi rēja, bērni bļāva un vecākas tantiņas spieķus naidīgi vicinot kautko skandalējās. Līdzīgu ainu varēja novērot arī krastā, kur ne pārāk organizēts ļaužu pūlis un automašīnas plūda uz kuģi. Brīnumainā kārtā kuģis startēja precīzi laikā, un kā milzīgs skudru pūznis uzņēma kursu uz salām. Trokšņainajā salonā pagulēt bija neiespējami, no izklaides iespējām arī bija tik cik iziet nelielā ekskursijā pa kuģa klājiem un veikaliem. Vienreiz ar Patrīciju, sekojot citiem pasažieriem uzkāpām uz augšējā klāja, varētu pat teikt — jumta, kur atradās arī helikoptera nolaišanās laukums, visvisādas antenas, radari un kas tik vēl ne. Mazliet nobrīnījos, ka šādas vietas ir tik brīvi pieejamas, mazliet pafotogrāfējāmies un jau devāmies uz trepēm, lai kāptu lejā, kad pretī aizelsies skrēja kāds virsnieks, un diezgan nepārprotami aicināja visus pamest šo klāju.
Laiciņš bija jauks, apkārt dažādu izmēru salas, kuģīši un tā. Skaisti. Pirmā pietura bija Parosa, tur izlaidām daļu pasažieru, bet nevarētu teikt, ka kļuva daudz brīvāks. Un vēl pēc brīža bijām klāt arī Naksā, kur līdz ar skaļo pūli izvēlāmies krastā.
v
Pirmais darbs bija atrast rezervēto viesnīcu, kas pateicoties Gārminam vedās visai raiti, turklāt pati Naksa arī nav nekāda lielpilsēta. Izgājuši cauri pilsētiņas centra šaurajām ieliņām, nonācam tādā kā gandrīz pilsētas nomalē, kur arī atradām mūsu Rena Valetta — neliela, trīsstāvu viesnīciņa ar gādīgu saimnieku Jāni, kurš ierādījis numuriņu aicināja piesēst un pacienāja ar vīnu. Ar šo varēja uzskatīt, ka nometne bija veiksmīgi iekārtota, un varējām doties izpētīt pilsētu. Izgājām līkumiņu pa pilnīgi tukšu pludmali ar pamestām kafejnīcām un klubiņiem — atgādināšu, ka sezona Naksā sākas maija beigās, bet mēs bijām aprīlī — nav tūristu, viss ir ciet. Nopētījām promenādes restorānu piedāvājumu, uzkāpām kalnā pie senā tempļa drupām, izstaigājām vecpilsētas ieliņu labirintu un atradām visus pilsētā pieejamos slēpņus (trīs). Vēl pirmajā vakarā bija jāiet sarunāt transportlīdzekļus nākamajām dienām — pirms brauciena veicām nelielu izpēti internetā, un no visiem iespējamajiem piedāvājumiem izvēlējāmies “Motofalcon Naxos” — vienīgā noma, kura atbildēja uz ēpastiem. Sākumā bija mazliet kļūda navigācijā, un nomas kantori meklējām ar pāris kvartālu nobīdi, taču pēc nelielas koordināšu korekcijas atradām arī īsto adresi. Nomas saimnieks mūs jau gaidīja, un ar pārsteidzošu entuziasmu un viesmīlību izrādīja un izstāstīju visu par pieejamajiem braucamrīkiem un apvaicājies, vai mums ir kādi konkrēti plāni, kurp braukt un ko skatīties, operatīvi sastādīja trīs dienu plānu ar ievērojamākajiem apskates objektiem un vietām, kuras jāredz. Vakara noslēgumā ievērtējām tuvējo ēdamlietu veikalu un apgādājāmies ar vakariņām un vīnu. Viesnīcas numurā bija tāds kā virtuves stūrītis, kur pagatavot maltīti, un balkons, uz kura saulrietā ieturēties. Viesnīcas saimnieks, kad lūdzu viņam korķuviļķi, paninteresējies ko mēs plānojam dzert, dusmīgi kautko nobubināja zem deguna, un nozuda pagrabā. Pēc brīža atgriezās smaidīgs kā saulīte, un izsniedza karafi ar mājas vīnu, un ieteica veikalā pirkto pudeli izliet podā. Neskatoties uz diezgan pieticīgajām laika prognozēm un aprīļa sākumu, laiks tomēr bija lielisks, saulains un ar saviem +22 grādiem, kas pāris stundu laikā rezultējās ar sarkaniem deguniem un rokām, jo nevienam pat prātā neienāca, ka būtu nepieciešams uzsmērēt kādu krēmu.

13.aprīlis, svētdiena
Svētdienas rītā pabrokastojuši uz saulainā balkona, devāmies pēc sarunātā transporta — kvadracikla un bagija (tas tāds kā kartings ar jumtu). Gādīgais autoparka saimnieks vēlreiz visu parādīja un novēlēja jauku ceļojumu. Pirmais uzdevums bija ar godu tikt ārā no pilsētas šauro vienvirziena ieliņu labirinta un atrast svētdienā strādājošu benzīntanku. Pirmais, kurā iebraucām, protams, nestrādāja, taču atsaucīgie vietējie norādīja virzienu uz strādājošo. Diezgan nepatīkams pārsteigums bija beznīna cena — EUR 1.80 litrā, bet ko padarīsi, braukt taču gribās. Salējām pilnas bākas, un aidā uz ziemeļiem. Atgādināšu, ka sala nav diez cik liela, un tālākais cik tālu no pilsētas var aizbraukt, ir kādi 35 kilometri. Taisnē, protams, mazāk, bet tā kā kalni ar serpentīniem, tad tā sanāk. Mūsu mērķis bija Apollona ciems salas ziemeļos, bet pa ceļam vēl piestājām apskatīt senu, nezinu īsti, kā lai nosauc — cietoksnīti — Agijas torni, kalnu strautu un neatrast slēpni. Pie strauta stikām divus vietējos vīrus, kuri bija atnākuši pasmelt ūdeni un papiknikot olīvkoku ēnā. Īsā sarunā kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka šajzemē Latviju zin ļoti labi, droši vien tiek rādīta visās ziņās kā paraugs cīņai ar krīzi.
Izložņājuši torņa drupas, turpinājām ceļu uz ziemeļiem un pilnīgi negaidīti attapāmies Apollonā, es jau minēju, ka sala ir maziņa. Nolikām braucamos un gājām pastaigā, pirmkārt jau apskatīt arhaisku, marmorā cirstu 6 gs.p.m.ē. Apollona skulptūru, atrast slēpni un kādā krastmalas restorāniņā uzēst pusdienas. Kā par spīti, visi kebabi un girosi bija beigušies, tā arī nesanāca nobaudīt grieķu nacionālo virtuvi. Turklāt, kāds brīnums — arī ar karti norēķināties nebija iespējams — knapi sakasījām vajadzīgo summu skaidrā naudā, daudz netrūka, lai paliktu parādā. Ceļu turpinājām pa līkločainu kalnu šoseju arvien augstāk un augstāk, un ar katru brīdi pavērās jauni apvāršņi. Mazliet arī lija, bet tas pie lietas. Nākamā pieturvieta bija Lionas ciemats pie jūras, uz kuru veda šaurs, stāvs un līkumains serpentīns. Ciemats maziņš un diezgan patukšs — sadzirdot mūsu ierašanos, triju māju durvīs parādājās pa kādam viesmīlīgam cilvēkam, kurš mūs aicināja nākt pusdienās. Tā kā tikko kā bijām ieturējušies, nācās atteikt. Pa mazu ieliņu, kura nemanāmi pārtapa par bruģētu celiņu, un pēc tam par vienkārši iemītu taku, apgājām līcītim vienu malu, nedaudz pakāpelējām pa klintīm un atradām slēpni. Ļoti skaista, mierīga vieta. Atceļā vēlreiz sarūgtinājām viesmīlīgos traktierniekus, ka tomēr pie viņiem neēdīsim, un braucām atpakaļ kalnā. Vietām kalnā varēja manīt pamestus šmirģeļa raktuvju tuneļus, vietām pusaizgruvušus, vietām ar sliedēm un vagonetēm. Mazliet novirzījāmies no maršruta un nobraucām ielejā uz tādu kā šo raktuvju centrāli, kas, kā vēstīja saplēstais uzraksts, bija raktuvju muzejs, bet acīmredzot ar darba laiku tūrisma sezonā. Tāpēc izmantojām gadījumu, un netraucēti izstaigājām pārkraušanas staciju, strādnieku mājiņas, mašīntelpu un ielūkojāmies arī pāris tuneļos. Apskaužams objekts.
Tuvojās jau arī vakars, tā, ka atgriežoties pilsētā, vēl garāmbraucot apskatījām marmora zāģētavu — vietu, kur no kalna virsotnes izzāģē lielus marmora blokus, no kuriem pēc tam visi vietējie iedzīvotāji kaļ sfinksas, apollonus un venēras. Vai būvē tempļus.
Atgriezušies pilsētā atdevām braucamos saimniekam, un sekojot moto nomas saimnieka ieteikumam, nobaudījām lielisku girosu nelielā krodziņā “tepat aiz stūra” — Μάρω (Maro’s) . Vakaru pavadījām staigājot pa promenādi, uzēdot fantastisku saldējumu Milkato un visādi citādi baudot dzīvi.

14.aprīlis, pirmdiena
v
Pirmdienas plānā bija izbraukāt salas centrālo daļu, tomēr ekskursiju sākām ar atgriešanos ziemeļos — braucām meklēt pamestu Skeponi ciemu, kurā kādreiz dzīvojuši spitālīgie. Īsti nebija skaidrības par ciema atrašanās vietu, mums pieejamajās kartēs šī vieta nebija norādīta, un arī moto nomas čalis norādīja aptuvenu virzienu. Bet ko gan vairāk var vēlēties? Nogriežoties no šosejas nokļuvām uz akmeņaina, ielejas nogāzē izcirsta zemesceļa, kurš līkumaini uzvijās kalnā. Ceļš nebija pārāk plats, pārsvarā tāds, kur diviem normāliem auto samainīties būtu grūti, jo vienā pusē stāva nogāze uz augšu, un otrā pusē tikpat stāva nogāze uz leju, līdz sīkai kalnu upītei, tālu, tālu ielejā. Mazliet jocīgi bija izbraukt cauri “dzīvajiem” vārtiem — ceļa abās pusēs nikni suņi pie ķēdes, acīmredzot nelaiž cauri aitas un kazas, kuras zvanus zvanīdamas ganījās visapkārt. Vēl pēc kāda kilometra izbraucām cauri arī kādam lauku māju pagalmam, par laimi neviens mums uzmanību nepievērsa. Vietām ceļi sadalījās, te atkal kāds pienāca klāt, bet mums palaimējās iebraukt īstajā, un nonācām ielejā pie strauta. Strauta pretējā krastā pacēlās apaugusi klinšu siena, un tās augšā varēja saskatīt pāris mājeles, vēl tikai atlika atrast kādu taku vai daudz maz ērtu vietu, kur tajā klintī uzrāpties. Atradām taku, pa kuru varēja uzrāpties. Jāatzīst, ka ciematu tomēr biju iedomājies mazliet savādāku, bet nu nebija jau nekādas vainas arī šim. Izpētījām mājeles, pareizāk sakot, to, kas no tām palicis, pabiedējām kazas un ķirzakas. Ķirzakas sakarsušajos akmeņos bija neskaitāmi daudz, un visur, kur spērām kāju, nočabēja zāle un pērnās lapas. Izložņājuši ciemata drupas, strauta malā ieturējām pusdienas, vismaz man liekas, ka tās varēja būt pusdienas, launagam tā kā par agru un brokastis mēs ēdām mājās, un bijām jau gatavi doties tālāk, kad gadījās kas? Jā, Lauras bagijam salūza ātrumkloķis. Tas gan nebija nekāds lielais pārsteigums, jo tas jau iepriekš slēdzās ar pacietību un pierunāšanu, bet šoreiz palika neitrālajā pārnesumā un viss. Izmēģinot savus spēkus, es pārrāvu jau ieplīsušo ātrumpārslēga trosīti. Jauki ir attapties pilnīgā nekurienē, aiz trejdeviņiem kalniem ar salauztu auto un bez instrumentiem. Nē, viens instruments tomēr bija — bagija bardačokā bija krustiņskrūvgriezis, ar kuru varēja noskrūvēt mazu vāciņu, un pārliecināties, ka trosīte tiešām ir pušu. Turpmāko pusstundu veltījām tehnikas iepazīšanai un izpētei, kas nebija pārāk ērti, jo tur tā īsti nevarēja tikt klāt, kā gribētos, bet tomēr atradām vajadzīgās sviras, un iemānījām pareizajā robā. Tā nu atkal varējām turpināt ceļu, tikai ar niansi, ka pie apgriešanās vai vietās, kur jāpadod atpakaļ, bagiju nācās pastumt, visādi citādi nekādu problēmu. Sākumā bija doma šķērsot kalna virsotni, bet ceļš bagijam izrādījās pārāk skarbs, tāpēc šo plānu atmetām, un braucām atpakaļ uz šoseju. Otrs apskates objekts bija Halki — ciems ar mūžsenām un šaurām ieliņām, ar akmeņu krāvuma sētām un olīvkoku birzīm. Ieliņas gan bija tādas diezgan nosacītas, droši vien lielākais auto, ar kuru pa šīm ielām varētu braukt ir golfs, tieši tik platas tās bija. Izstaigājām ieliņu labirintu, pie senas bizantiešu baznīcas atradām slēpni, mazliet apmaldījāmies un devāmies tālāk uz Filoti. Filoti ciemam gan izbraucām cauri, lai uzbrauktu kalnā, no kura pavērās skats uz ieleju ar Filoti un Halki ciemiem. Un lai viss nebūtu tik vienkārši, izlauzāmies cauri ērkšķainiem krūmiem līdz kalna galam ar mazu baznīciņu, no kurienes skats bija vēl daiļāks, un protams, atradām vēl vienu slēpni. Ar šo tad arī nolēmām beigt šīs dienas izklaides, un ausīm vējā plīvojot traucāmies atpakaļ uz Naksu. Nomā nododod tehniku, palūdzām saimniekam, lai saremontē līdz rītam bagija ātrumkārbu, citādi diezgan neērti braukt tikai uz priekšu, reizēm gribās pabraukt arī atpakaļ. Vakaru atkal pavadījām vazājoties pa pilsētas centru, ieturoties un tamlīdzīgi. Noslēgumā vienā iestādījumā gājām nogaršot Naksas lepnumu — citronu liķieri Kitro, jaatzīst, ka tiešām bija labs, un klāt paņēmām karstu šokolādi, kas tiešām bija bieza karsta šokolāde, nevis parasts neskvik vai kas tamlīdzīgs.

15.aprīlis, otrdiena
c
Kā pēdējo bijām atstājuši salas dienvidrietumu daļu. Dienas pirmais mērķis bija Kaloritsa alas un baznīcas drupas Prophitis Ilias kalnā. Sekojot gārmina norādēm, meklējām ērtāko piebraukšanu kalnam, un pamanījām jauku lauku ceļu ar norādi uz alu, kurā arī diezgan droši griezām iekšā. Brīnumainā kārtā, ceļš turpat aiz pirmā līkuma beidzās lauku mājas pagalma vidū, un mūs ielenca dažādu izmēru suņi, bērni un aitas. Mājas durvīs parādījās saimnieks, mazliet līzīgs Žanam Reno, tāds liels, varētu pat teikt dūšīgs. Gāju sasveicināties, un izklāstīt iemeslu, kāpēc šeit esam ieradušies. Diemžēl kungs runāja tikai grieķu valodā, un nekāda prātīgā saruna mums nesanāca, līdz kamēr palīgā nāca saimniece — tāda sīka sievietīte, vīram knapi līdz pleciem. Ar viņu mierīgi izskaidrojāmies, uzzināju, ka neesam pirmie, te regulāri iegriežas kādi tūristi, un ka taka uz alu ejot tepat gar viņu žogu, lai transportu atstājam uz šosejas, tālāk būs jāiet kājām. Vēlreiz atvainojos par traucējumu, un novietojuši braucamos ielas malā, gājām meklēt taku. Kā no pieredzes zināms, tad tās kalnu takas ir diezgan imagināras un nenoteiktas, tā arī šoreiz kautkas samisējās, un takas sākumu pat tā īsti nepamanījām. Tāpat arī alu un baznīcas drupas no kalna piekājes nevarēja redzēt, tāpēc maldīgi pieņēmām, ka tās atrodas kalna galā, un nolēmām kāpt nevis azimutā, bet gan pa kori. Šķērsojām pāris kazu aplokus, un sākām kāpt kalnā, ik pa brīdim izspraucoties cauri ērkšķainiem krūmiem, kas noteikti nav tā patīkamākā nodarbe t-kreklā un šortos. Necik tālu netikuši ievērojām, ka gārmins tomēr nerāda uz kalna virsotni, bet gan uz kalna vidusdaļu, tā, ka piekoriģējām kursu un azimutējām uz mērķi. Vietām iet bija ērti — kazas bija ieminušas takas, citur varēja lēkāt pa klinšu bluķiem, citur atkal sanāca spraukties cauri ērkšķainiem krūmiem, starp kuriem resnie zirnekļi bija savilkuši savus tīklus un gaidīja medījumu. Vienā brīdī nonācam gandrīz strupceļā — vienā pusē pacēlās vertikāla klints siena, otrā nogāze ar slīpumu uz nepareizo pusi. Lai tiktu tālāk, nācās četrrāpus līst pa kazu izstaigātu tuneli zem ērkšķainajiem krūmiem. Tā arī nepagāja ne stunda, kā mēs jau bijām pie baznīcas drupām un varējām ērti izpētīt visas šķirbas un klinšu iedobes, lai atrastu slēpni. Protams, turpat bija arī slavenā taka, gana ērta un plata, bez ērkšķiem un citiem šķēršļiem, kas tieši, kā māju saimniece teica, gar akmeņu krāvuma sētu mūs aizveda līdz šosejai.
Turpat netālu bija arī Dēmetras templis, viena no retajām senlaiku liecībām. Nevar gluži teikt, ka sengrieķu tempļi, kolonnas un agoras būtu uz katra stūra. Palīkumojām pa šauriem lauku celiņiem, templi atradām, slēpni gan, diemžēl, nē. Tālāk plāns bija aizbraukt līdz rietumu piekrastei un pabradāt pa jūru. Mēģinājām atrast taisnāko ceļu pāri kalnam, bet īsti nesanāca, visos atzaros bija priekšā sēta, nācās braukt ar līkumu pa šoseju.
d
Ieradāmies Mikri Viglia — pilnīgi izmiris ciems, reti kur kādu dzīvību varēja manīt, noparkojām transportu, un gājām pastaigā — sākumā pa klintīm, pēc tam pa pludmali. Ūdens fantastiski dzidrs, bet arī vēl auksts — pat Patrīcijai pietika ar minūti, un bija ārā. Tātad tiešām auksts. Atradām arī pāris slēpnīšus, un lēnām sākām taisīties uz māju pusi. Pa ceļam uz Naksu mazliet apmaldījāmies kautkādās pļavās, galvenais ceļš remonta dēl bija slēgts, nācās meklēt apkārtceļus, mazliet iebraucām ne tur, kur vajadzētu. Tā jau nebūtu nekas īpašs, tikai benzīna līmenis bija tuvu nullei, gribējās tomēr iebraukt pilsētā ar godu. Atdevām braucamos un devāmies vakariņās. Šoreiz bijām nobrieduši izbaudīt jūras veltes, tāpēc devāmies uz vietējo ieteikto Meze Meze restorānu. Tas tiešām bija to vērts — grillēti astoņkāji, garneles, gliemeži, kalmāri, zivis un kas tik vēl tur nebija! Un beigās gādīgais saimnieks vēl uzsauca desertu ar glāzi rakijas ar medu. Principā, ar to tad arī varam uzskatīt, ka mūsu viesošanās Naksas salā arī beidzās, tik vien, kā nākamajā rītā bija jāpacenšas nenokavēt kuģi — par to apsolīja parūpēties viesnīcas saimnieks, piedāvājot mūs ar auto nogādāt ostā.

16.aprīlis, trešdiena
No rīta paēdām brokastis, norēķinājāmies ar viesnīcnieku Jāni, savācām mantiņas, un viņš mūs aizveda uz ostu. Sirsnīgi atvadījāmies no patīkamā kunga, un ieņēmām vietu rindā uz iekāpšanu. Vēl bija iespēja noskatīties kuģa pietauvvošanās paraugdemonstrējumu, kas lielā sānu vēja dēļ izdevās tikai ar otro reizi. Kuģī iekārtojāmies salona stūrī, bet ne uz ilgu laiku, jo kā jau minēju, pūta diezgan stiprs vējš un kuģi jūtami šūpoja. Pirmā uz ārējo klāju pārvācās Laura, un pēc kādas stundas viņai pievienojās arī Patrīcija. Man arī nekas cits neatlika, kā iet gulēt svaigā gaisā. Pēc sešu stundu brauciena izkāpām Atēnās, un, tā kā vēl bija laiks, jo bijām sarunājuši tikties ar mūsu airbnb hostu vakarā, tad nesteidzīgi iepazināmies ar Atēnu sabiedriskā transporta shēmu un nesteidzīgi devāmies uz centru. Diemžēl kautkas bija pazudis tulkojumā, kā arī es nebiju dzirdējis viņa zvanus — gādīgais grieķis bija aizskrējis uz ostu mūs sagaidīt, bet mēs jau bijām vecpilsētā. Vienojāmies, ka kamēr gaidīsim, iesim turpat vecpilsētā paēst, un viņš mums pievienosies pēc brīža. Iekārtojāmies restorānā, pasūtījām pāris vieglas uzkodas un salātus. Viesmīlis vēl knapi bija paspējis atnest dzērienus, kad mums, protams, vispirms pajautājis mūsu piekrišanu, pievienojās Džims — mūsu noīrētā dzīvokļa saimnieks. Pēc skata diezgan līdzīgs Džonam Klūnijam, ļoti atraktīvs un draudzīgs kungs, vecumā ap čēesmitpieci. Apsēdies pie galda, apvaicājās, kā mums iet, kā mēs tik ātri paspējām tikt uz centru un atrast īsto vietu, vai mēs esam izsalkuši un tamlīdzīgi. Tad pasauca viesmīli, nopratināja par mūsu pasūtījumu, diezgan dusmīgi sarāja, un pasūtīja vēl kaudzi ar dažādiem “grieķu nacionālajiem ēdieniem, kuri mums jāpagaršo”, kas rezultējās bagātīgi apkrautā galdā ar dažādiem cepešiem, sacepumiem, mērcēm un desertiem. Respektīvi katram sanāca vismaz divas porcijas un vēl mazliet. Lai arī kā man nepatīk atstāt pusizēstu šķīvi, tad šoreiz vienkārši fiziski nebija iespējams apēst visu, kas bija sakrāmēts uz galda. Protams, Džims arī aizliedza maksāt — tas bija tāds kā neliels pārsteigums, jo rēķins par pusdienām bija apmēram tikpat liels, cik mēs bijām samaksājuši Džimam par naktsmājām. Pie reizes Džims arī atvainojās, ka mūsu rezervētais dzīvoklis nebūs pieejams dēļ gāzes noplūdes, bet tā vietā viņš mums uz vienu nakti ir rezervējis numuru viesnīcā turpat blakus, un otru nakti mēs mierīgi varēsim pārlaist dzīvoklī, jo gan jau problēmas tiks novērstas. Pavadījis mūs uz viesnīcu (viesnīca bija tīri laba, turpat, pašā vecpilsētas centrā), un pārliecinājies, ka mums viss labi, gribam atpūsties, atvadījās līdz nākamajam rītam. Mēs arī jutāmies diezgan noguruši un uz stundiņu atlūzām, lai pēc tam vēl izskrietu līkumiņu pa pilsētas centru, galvenokārt ar mērķi atrast kādu ēdamlietu veikalu. Diemžēl gājām pa nepareizajām ielām, jo neko prātīgāku par kiosku neatradām. Noguruši atgriezāmies viesnīcā.

17.aprīlis, ceturtdiena.
Labi atpūtušies, viesnīcas jumta terases restorānā ar skatu uz Akropoli paēdām brokastis, un mēģinājām dabūt rokā Džimu. Tas neizdevās uzreiz, bet tomēr beigās sazvanījām, un noskaidrojām, ka arī otru nakti būs vien jāpaliek viesnīcā. Neko darīt, ne jau naktsmājas ir galvenais, nolikām somas, un gājām pārgājienā pa pilsētu. Izstaigājām ievērojamākās Atēnu centra vietas, uzkāpām Akropolē, izstaigājām Monastiraki tirdziņu un vēl pabijām dažādās vietās, kopā sanāca 20 kilometru pastaiga. Un nav nekāds noslēpums, ka pastaigas maršrutu galvenokārt noteica slēpņu izvietojums. Vakarā diezgan noguruši atgriezāmies viesnīcā.

18.aprīlis, piektdiena.
d
No rīta atkal sakontaktējām Džimu, un sarunājām, ka viņš mūs no viesnīcas savāc vienos, un tad domājam, ko darīt tālāk. Atstājām somas viesnīcas recepcijā, un atkal gājām klejot pa pilsētu. Tā kā bija Lielā piktdiena, tad viss bija diezgan ciet, izņemot tradicionālos apskates objektus, kuros šajā dienā ieeja bija brīva. Izstaigājām Agoru, vēlreiz Monastiraki, mazliet ielūkojāmies sānu ieliņās, un ap vieniem atgriezāmies pie viesnīcas. Nebiju pārāk pārsteigts, kad vienos Džims neieradās. Tāpat viņs neieradās pusdivos, un arī divos turpināja neierasties. Situācija bija diezgan muļķīga, tikšanās sarunāta, bet tu sēdi kā muļķis. Varējām jau itkā samaksāt par viesnīcu, un iet savu ceļu, bet lidmašīna tāpat tikai četros no rīta, tā ka nebja kur steigties. Nolēmām izmest vēl vienu līkumiņu pa centru un apēst kādu saldējumu, līdz ap trijiem zvanīja Džims, un teica, ka gaidot mūs viesnīcā. Jā, tiešam tur viņš arī bija, smaidīgs un laipns, nokārtojis visus rēķinus ar viesnīcu, pavadīja mūs līdz savam birojam, kurš atradās turpat kvartāla attālumā. Tur atstājām somas, un gājām pusdienās. Šoreiz bijām uzmanīgāki ar vēlmēm, un uz jautājumu, vai esam izsalkuši, atbildējām, ka ne pārāk. Ieturējušies un papļāpājuši, gājām vēlreiz paklejot pa Atēnām, jo Džimam vēl bija jāpastrādā — sarunājām, ka viņš pados ziņu, kad būs gatavs, un tad arī tiksimies. Šoreiz novirzījāmies no centrālajām ielām, un iekļuvām dīvainās sānu šķērsielās uz ķīniešu lielveikaliem, izdemolētām automašīnām un ne pārāk iedvesmojošu apkārtni. Ap astoņiem Džims bija ticis galā ar saviem darbiem, un sagaidījis pie sava biroja, ar savu mikroskopisko auto veda mūs pie sevis uz mājām. Izlīkumojuši pa lielākām un mazākām ieliņām nonācām kādā no Atēnu guļamrajoniem. Noparkojis auto, Džims mūs sākumā aicināja iet skatīties Lielās piektdienas krusta gājienu, kurā piedalīšoties arī viņa meita. Cik varēja saprast, tad rajona iedzīvotāji bija sanākuši pie vietējās baznīciņas, un ar svecēm rokās bija gatavi doties krusta ceļā. Pēc brīža no baznīcas iznāca arī mācītājs ar garu bārdu, aiz viņa puiši ar ziediem noklātām nestuvēm un mazas meitenītes ar svecēm. Procesija lēnām virzījās apkārt kvartālam, ik pa laikam apstājoties, no gājiena beigām īsti nevarēja saprast, bet droši vien mācītājs noteiktās vietās lasīja pātarus. Apgājuši kvartālam, daļa dalībnieku sagāja baznīcā, daļa palika diezgan skaļā burzmā uz ielas, vēl citi, mūs ieskaitot, devās prom. Atgriezušies Džima dzīvoklī (braucām ar liftu, kurā skanēja nomierinoša mūzika ! ), piekritām kārtējam Džima piedāvājumam paēst, bet diemžēl jebkādi mēģinājumi sazvanīt kādu no ēdienu piegādātājiem, pat ne picēriju izrādījās neveiksmīgi — acīmredzot to darīja visi izsalkušie grieķi. Džims jau sāka uzvilkties un kļuva dusmīgs, un noraidīja mūsu lūgumus likties mierā, un neatlaidīgi operēja ar diviem telefoniem. Galu galā tika sazvanīta vietējā burgernīca, un vakariņās dabūjām īsteni veselīgus hamburgerus ar frī kartupeļiem. Tā vēl nesteidzīgi nosēdējām līdz kādiem vieniem naktī, un lūdzām, lai Džims mūs aizved uz lidostu — nevar tak arī cilvēku tā mocīt, jāļauj arī atpūsties. Pēc četrdesmit minūšu brauciena pa naksnīgi tukšo pilsētu tikām nogādāti lidostā, atvadījāmies no Džima, un gājām nīkt patukšajā lidostā reiss uz Varšavu bija 4:55. Tā kā poļu lidsabiedrība nepiedāvāja reģistrāciju internetā, tad nīkšanu varējām jauki sadalīt divās daļās — līdz reģistrācijai, kura sākās ap četriem, un nīkšanu līdz lidmašīnai. Tāpat arī reģistrēties varējām tikai uz reisu līdz Varšavai, uz nākamo tās pašas lidsabiedrības reisu reģistrēties mums neļāva, kas radīja nelielu uztraukumu, jo šoreiz Varšavā starp ielidošanu un izlidošanu bija apmēram stunda. Galu galā lidmašīnu sagaidījām, un pēc īsa brīža jau pamodāmies Varšavā, kur sākās interesantākā daļa — zibenīgi izskriet no lidostas, atrast iečekošanās automātu — vismaz tas Varšavā darbojās — un tikpat fiksi iziet drošības kontroli, ziņkārīgajam drošībniekam par prieku ieslēdzot fotoaparātu (droši vien domāja, ka bumba). Tas viss mums kopā aizņēma apmēram 15 minūtes, tā, ka atkal varējām turpināt iesākto — kvalitatīvi garlaikoties, līdz tikām ielaisti atpakaļ tajā pašā lidmašīnā, ar kuru atlidojām no Atēnām, un kura pusdesmitos piezemējās Stokholmā. Mums, par laimi, bija tikai rokas bagāža, nezinu, kā veicās tiem, kuri lidoja ar kravu — droši vien vairāk stresa 🙂

koment?ru nav

Nov 20 2013

Polijas vēju pilsēta Gdaņska.

Danzig HBf
Ja neskaita vienu vakaru Varšavā un vēl vienu vakaru Krakovā, tad parasti Poliju redzēju pa auto logu ātri tai traucoties cauri, un burkšķot par nekārtībām uz ceļiem. Itkā tepat blakus, bet tomēr diezgan sveša — tāpēc šogad par rudens ceļojuma mērķi tika izvēlēta senā prūšu pilsēta Danciga, jeb kā poļi viņu dēvē — Gdaņska. Nokļūšana Gdaņskā ar auto prasīja vienpadsmit stundas — tomēr astoņsimts kilometri ne pārāk taisnu ceļu. Sākotnēji gan googlemaps piedāvāja 700 kilometrus desmit stundās (vai caur Kaļiņingradu vēl ātrāk, tik tur tās vīzas), bet beigās tomēr saskrēja visi astoņi simti. Tā kā no Rīgas izbraucām sestdien trijos pēcpusdienā, tad par laimi pa Polijas līkumainajiem ceļiem sanāca braukt pa nakti, kas ir vislabākais laiks autobraukšanai Polijā — ceļi ir praktiski tukši, atšķirībā no pārslogotās satiksmes dienas laikā. Bet jāatzīmē, ka kaut arī poļi nemāk būvēt taisnus ceļus, tie tomēr ir bez bedrēm un ar relatīvi labu asfaltu.
Tātad Gdaņsku sasniedzām tādā pavēlā vakarā, ap vieniem pēc vietējā laika, un ātri atraduši airbnb rezervētās naktsmājas devāmies pie miera. Šoreiz no daudzajiem airbnb piedāvājumiem palaimējās rezervēt veselu vienistabas dzīvokli, nevis tikai atsevišķu istabu, tā ka varējām šiki uzdzīvot netraucējot saimniekus.
Divās dienās paviesojāmies dažados pilsētas nostūros — Vesterplatē pie jūras, vecpilsētā, vecajos nocietinājumu bastionos, jaunajos rajonos, piepilsētas mežā. Kā parasti šādos gadījumos galvenais ceļvedis bija geoslēpņi — interesantās, un ne pārāk interesantās vietās. Jāatzīst, ka poļi slēpņot nemāk, un no Gdaņskā atrastajiem slēpņiem tā īsti atmiņā nav palicis neviens. Bet pilsēta patika — vecpilsēta ar vecajām noliktavām mazliet pat atgādināja Hamburgu. Gdaņskas dzelzceļa stacija ir viena no skaistākajām stacijas ēkām, kādas esmu redzējis, un peroni ar koka jumtiņiem… vilcieni gan bija nesmuki. Tad vēl bija daudz ostas un kuģi visās malās, labi organizēta moderna tramvaju satiksme un visur ļoti daudz cilvēku. Un smieklīgas izkārtnes un ceļazīmes. Protams, ievērtējām arī veikalu piedāvajumu — nekas īpašs, sortiments apmēram tāds pats, tikai pārtika mazliet lētāka. Un par pārsteigumu, pārtikas veikalos gozējās arī Latvijas jogurti. Diemžēl ne tik daudz, cik Latvijā ir poļu jogurti, bet tomēr patīkami. Tad vēl poļiem ir dīvaina izpratne par beķerejām, kuras viņi sauc par “piekarnia” un “cukernia” — vitrīnas pilnas ar šķebīgi saldām un pārcukurotam smalkmaizītēm, neviena speķa pīrādziņa, ne vienas siera bulciņas… Toties poļu/krievu/kaukāza nacionālajā restorānā skanēja dzīvā mūzika, un bija tāda ~trīsdesmito gadu atmosfēra, un interesanta ēdienkarte.
Ar divām dienām Gdaņskā pietika, taču vēl neapskatītas palika Sopota un Gdiņa, ne velti šīs trīs pilsētas sauc par Trojmiesto. Būs jāatgriežas.

koment?ru nav

Sep 05 2013

Kā mēs braucām okeānu lūkoties 2013. Beigas.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

10.augusts, sestdiena — nekāda ilgā gulēšana nebija ieplānota, vajadzēja ātri pazust, kamēr nebija uzradies kāds kārtību mīlošs francūzis. Piecēlāmies ap septiņiem, novācām telti un salasījām ķiršus no blakus esošā koka. Vēl skatam pavērās ar satelītšķīvjiem pilns lauks — bijām uzcēluši telti blakus kautkādai franču kosmosa sakaru stacijai. (DGSE; gan google maps, gan bing kosmosa fotogrāfijās šī vieta ir aizsmērēta). Tāpēc jo ātrāk taisījāmies prom. Pirmajā mazajā ciematelī, ceļa malā ieraudzījām jauku beķereju, kurā pēc īsas, bet sirsnīgas komunikācijas ar beķerejas saimnieku iemainījām sauju eiro pret tūtu ar kruasāniem un bulciņām, + vēl vienu kruasānu saimnieks uzsauca. Turpinājām ceļu pa maziem un līkumainiem ceļiem virzienā uz Sen-Malo. Apnicīgā vibrācija no priekšējās ass pamazām progresēja, un kļuva ar katru dienu apnicīgāka, bet tas nemazināja pārvietošanās ātrumu. Ap pusdienlaiku tālumā ieraudzījām Senmišela klosteri — šīs dienas pirmo mērķi. Bet lai nebūtu lieka stresa, nolēmām pirms novadpētniecības pasākumiem atrast kempingu, un tad mierīgi doties iepazīt apkārtni. Diemžēl tā uzreiz nekas prātīgs nesanāca, bija vai nu ļoti dārgi kempingi, vai arī tikai kemperiem paredzēti. Beigās atmetām ar roku, un braucām uz Senmišelu. Pie klostera piebraukt nevar, jāatstāj auto stāvvietā un tad uz četrus kilometrus attālo salu var doties vai nu ar kājām, vai ar bezmaksas autobusu. Mēs izvēlējāmies braukt ar dīvaino autobusu. Dīvaino tāpēc, ka tam abos galos bija priekšpuse, tā kā vilcienam, un galapunktā autobuss nevis apgriezās, bet šoferis no priekšgala pārgāja uz pakaļgalu, un tas kļuva par priekšgalu. Tādu es vēl nebiju redzējis. Tikuši uz salas, izstaigājām pilsēteli, atradām vienu slēpni, apgājām apkārt salai — mums gadījās būt tieši bēguma laikā, kad viss līcis bija sauss, un cik vien tālu varēja redzēt, soļoja tūristi. Izpētījuši visu pētāmo, atgriezāmies uz sauszemes, un atkārtoti metāmies meklēt kempingu. Vienu nelielu, labiekārtotu un ļoti patīkamu atradām netālu no Pontorsonas, tur arī iekārtojāmies, un lieki nekavējoties braucām uz Senmalo. Senmalo krastmalā iebridām okeānā pamērcēt kājas — neko silts nebija, bet mūsu pašu jūrā ūdens reti kad ir daudz siltāks. Pie reizes novērojām arī diezgan strauju paisumu — ar katru vilni ūdens nāca ar vien tuvāk un tuvāk, un drīz jau skalojās pret krastmalas mūri. Izgājām nelielu līkumu caur vecpilsētu, atradām tieši vienu slēpni. Ilgākai pilsētas izpētei īsti nepietika laika, jo bija jāpasteidzas līdz vienpadsmitiem tikt atpakaļ līdz kempingam, lai varētu tajā iebraukt ar auto. Meklējot taisnāko ceļu uz auto, ieklīdām zvejas ostas teritorijā, bez izejas pareizajā galā, kas beigās rezultējās divreiz garākā gājienā.
11. augusts, svētdiena — rīts sākās ar šovu pie blakusgaldiņa, t.i., mūsu kempinga kaimiņi, pāris no Nīderlandes, neatlaidīgi cīnījās ar pašbūvējošās telts salocīšanu. Sākumā, mēs ēdot brokastis, ar acs kaktiņu neuzkrītoši vērojām viņu izdarības, beigās jau pārgājām pie uzmundrinājuma saucieniem un derīgiem padomiem. Apmēram pēc stundas nepaklausīgā telts bija salocīta un ovāciju pavadīta iestumta auto bagāžniekā. Savukārt mēs pa to laiku paspējām uzvārīt tēju, paēst brokastis, nomazgāt traukus un novākt mūsu telti. Novēlējuši kaimiņiem veiksmi arī turpmāk, sākam braukt “nosacīti mājās” — ceļojuma tālākais rietumu punkts bija sasniegts, un ceļā turpinājās atpakaļ uz austrumiem. Klaboņa no priekšējās pusass joprojām bija labi dzirdama, pa nakti nekas nebija pašsalabojies. Dienas mērķis bija Côte d’Albâtre — Alabastra krasts, gleznains Lamanša stāvkrasts. Pa ceļam apstājāmies Kaenā, izstaigājām pilsētas centru, trāpījām uz tirgus beigām, nopirkām fantastiskas melones un gatavus nektarīnus un neatradām nevienu slēpni. Toties redzējām kārtējo dīvaino transporta līdzekli — tramvaja un trolejbusa krustojumu. Ārēji izskatās pēc tramvaja, skan kā tramvajs, tam ir viena sliede tieši pa vidu, un kā trolejbusam gumijas riteņi sānos, lai viņš no tās sliedes nenogāztos. Ļoti dīvains transportlīdzeklis. Ceļu turpinājām Havras virzienā, ar plānu pa ceļam uzpildīt gāzi, taču, kā gadījās, kā ne, bet auto gāzes uzpildes stacijas beidzās ātrāk nekā gāze. Un tad, kad beidzās gāze, tuvumā neviena gāzes uzpildes stacija vairs nerādījās. Tā nu nedaudz pariņķojām pa rajonu gāzes meklējumos, un kas pārsteidzoši, vienu arī atradām, tikai tā svētdienās nestrādāja. Nācās meklēt nākamo. Atradām gāzi, pārbraucam Sēnu, un pagriezāmies uz Alabastra krasta pusi. Šoreiz kempinga meklēšana vedās raitāk, pirmais bija dārgs, ortais bija pilns, trešais bija ar lielisku skatu uz okeānu un par labu cenu. Uzbūvējām telti un pa šauru un līkumainu celiņu braucām skatīties stāvkrastus. Etreta ir maza, jauka, balto klinšu ieskauta viduslaiku pilsētele okeāna krastā ar akmeņainu pludmali. Aptaustījām klintis, noskatījāmies saulrietu un braucām gulēt.
12.augusts, pirmdiena — turpinam mājupceļu, pusasī vērojams progress — vibrācija ir pieņēmusies sparā, un braši klauvē. Pārejam uz 60-70km/h režīmu. Dankirkā iepildījām gāzi, un lepni iebraucām Beļģijā. Mazliet aiz Gentas sākām interesēties par kempingiem, līdz beidzot atradām ciematu ar vairākiem kempingiem, no kuriem viens mūs labprāt uzņēma.
13.augusts, otrdiena — lēnām klabot turpinām ceļu, vēl vienā ceļmalas fritērijā uzēdam svaigi ceptus frī kartupeļus, tādus ne pārāk garšīgus, toties autentiskus beļģu. Nīderlandē uz kādu stundu piestājām Arnhemā pastaigāties, un turpinājām klabēt tālāk. Vakars pienāca kādus 100km pirms Brēmenes, veiksmīgi atradām kempingu ar diezgan skaļu tingeltangeli blakus, bet tas daudz netraucēja.
14.augusts, trešdiena — sarullējām telti un mazliet izlamājamies ar kempinga saimnieci. Itkā bēda nebija diez cik liela, tomēr nepatīkami. Iepriekšējā vakarā iebraucot, ar kempingu uzraugošo čali vienojāmies par 24 eiro, savukārt no rīta saimniece man prasīja jau 27. nesmuki. Cerībā ieraudzīt kādu demokrātisku servisu, izripinājām cauri Brēmenei, bet tā kā nekas acīs neiekrita, nolēmām lieki nezaudēt laiku un braucām tālāk uz Hamburgu. Hamburgā nosviedām auto pie Rēperbāņa un gājām pastaigā pa centru. Gārmins kartes joprojām nerādīja, tā ka nekāda slēpņošana arī nesanāca. Toties izvazājāmies pa centru un apēdām milzu kebabus. Tālāk klabējām līdz Travemindei, kur vēl deviņos vakarā nopirkām biļetes uz prāmi nākamajā rītā, lai nebūtu jābrauc caur Dāniju.
15.augusts, ceturtdiena — septiņas stundas ar kuģi no Travemindes uz Trelleborgu, un pēc tam ar nesteidzīgajiem 70kmh (no kalna ātrāk) septiņsimts kilometrus līdz Stokholmai. Stokholmā ieradāmies puspiecos no rīta, līdz ar saullēktu. Sākumā gan vēl parādīju dokumentus policistam un iepūtu trubiņā — viņam mūsu manevri likās aizdomīgi.
16.augusts, piektdiena — nedaudz paslēpņojām.
17.augusts, sestdiena — nedaudz paslēpņojām.
18.augusts, svētdiena — šausmīgi garlaicīgs desmit stundu brauciens ar prāmi no Nīneshamnas uz Ventspili, un pēc tam no Ventspils uz Rīgu. Mājās ieradāmies ap vienpadsmitiem vakarā. Kopā nobraukti 5600km.

2 koment?ri

Aug 22 2013

Kā mēs braucām okeānu lūkoties 2013. Sākums.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Ceļojuma apraksta īsā versija, garās droši vien nebūs.
Šīs vasaras ceļojuma plāns bija ļoti vienkāršs — Rīga-Stokholma caur Parīzi, un kā uz kartes var redzēt, tad jau arī Francijas rietumkrastu apskalojošais okeāns turpat netālu, ko vajadzētu aizbraukt paskatīties.

04.augusts, svētdiena — agrā rītā izbraucām no Alūksnes, iegriezāmies Gaujā vēlreiz atvadīties no Omas un Opja, Rīgā sakrāmējām bagāžnieku un no Ziepniekkalna savācām Sapni. Īsa pietura Bauskā, lētā gāze un ēdamlietas ceļam, un braucām tālāk. Mazliet garāka pietura Marijampoles mazdārziņu rajonā, jaukā vietā, kur aiz krūmiem varēja nojaust upi.
Pie Augustovas kādu stundiņu pastāvējām sastrēgumā un izklaidējām garāmgājējus ar Reiganu daiļradi. Man nobeidzās telefons. Tumsa pienāca Ostroļekas, kur upes krastā uzslējām telti un uzvārījām vakara tēju. Sāka līt.

05.augusts, pirmdiena — visu nakti lija, un par laimi no rīta uz kādu brīdi pārstāja, knapi paspējām ielīst upē un sarullēt telti, kā atkal sāka līt. Pēc rīta kafijas Ostroļekas makdonaldā turpinājām ceļu, caur Plocku un Kutno apbraucot Varšavu. Kādā ciematiņā ar nelielu sprādzienu uzpildījām gāzi un turpinājām ceļu pa jauko poļu autobāni, ik pa laikam šķiroties no pāris eiro, summā sanāca diezgan dārgi, bet vismaz nebija jāskatās uz poliju. Ā, vispār Polija pēdējos gados ļoti mainījusies uz labo pusi, tiešām patīkami braukt. Pēc četriem pēcpusdienā iebraucam Vācijā un steidzāmies uz Firstenvaldes dekru pēc zaļās uzlīmes, kura nepieciešama, lai ar auto varētu iebraukt vairāku Vācijas pilsētu centrālajās daļās. Diemžēl piecas minūtes pāri pieciem Firstenvaldes dekrā valdīja pilnīgs miers un klusums un acīmredzot kārtīgie vācu ierēdņi jau Bavārijā dzēra alu. Nākamā DEKRA (tāda kā tehniskās apskates stacija) Berlīnes pievārtē vel strādāja, tā ka laimīgi tikam pie zaļā aplīša un droši braucām pilsētā. Pie Sebastiana un Susannes ieradāmies precīzi kā runāts, 19:30. Lai pārāk neapgrūtinātu saimniekus ar viesu uzņemšanu bijam vienojušies, ka vakariņas taisīsim paši — Sapnis ar Lauru meistarīgi uzšmorēja vistu ar dārzeņiem, tikmēr mēs ar Patrīciju pļāpājām ar Sebastianu un Susanni. Jauks, silts vasaras vakars jaukā sabiedrībā.

06.augusts, otrdiena — pēc brokastīm atvadījāmies no berlīniešiem un braucām uz pilsētas centru. Pirmais apskates objekts bija Reihstāga kupols, kādreiz sen tajā jau biju bijis, bet viss ir mainījies, un tagad lai tiktu Reihstāgā iepriekš internetā ir jāpiesakās un jānorāda laiks, kurā plāno ierasties un divi alternatīvie laiki, ja pirmajā netiek. Pirmais norādītais bija iepriešējā vakarā, uz kuru mēs neskrējām, tā nu mierīgi ieradāmies no rīta uz deviņiem, uz otro pieteikumā norādīto laiku. Bet protams likumpaklausīgajai iekšālaidējmeitenei bija viedoklis par šo, un tā kā mēs netikām norādītajā laikā, tad elektroniski tas esot bijis jāpaziņo un jāsaņem apstiprinājums ierasties otrajā norādītajā laikā. Pēc asas vārdu apmaiņas par šīs procedūras bezjēdzību iekšālaidējmeitene tomēr aizskrēja pie policista noskaidrot, vai tādus bīstamus likumpārkāpējus drīkst vai nedrīkst laist iekšā, uz ko garlaikotais policists vienaldzīgi atmeta ar roku un uzgrieza iekšālaidējmeitenei muguru. Vēlreiz piekodinājusi nākamreiz būt uzmanīgākiem un rīkoties saskaņā ar noteikumiem, viņa mūs pavadīja līdz pasu kontroles galdiņam, kam sekoja lidostas cienīga somu rentgenkontrole un metāldetektors. Uzbraucām uz Reihstāga terases, uzkapām stikla kupolā, paskatījāmies Berlīnes panorāmu, nokāpām, aizgājām līdz jaunajai Berlīnes centrālajai stacijai, un pēc tam uz zoodārzu. Izstaigājām zoodārzu, apskatījām pērtiķus, ziloņus, žirafes, briežus, pingvīnus, tīģerus, lauvas, sikspārņus un citus zvērus. Smuks zoodārzs, iesaku. Pēc tam ar mazu pieturu ēdamlietu veikalā turpinājām ceļu uz Bedheimu. Itkā nav tālu, kādi 400 kilometri, bet šoreiz bija gadījušies kautkādi garie vācu kilometri un Bedheima tuvojās lēni. Pa ceļam vēl uznāca diezgan branga vētra, tā ka kādu pusstundu jauki pasēdējām autobāņa stāvlaukumā, skatoties, kā vējš un lietus purina kokus. Vētras pēdas pēc tam vēl bija redzamas uz mazākas nozīmes ceļiem — lauzti zari, noplēsti elektrības vadi un dežūrējošas glābšanas dienesta mašīnas. Ieradāmies Bedheimā arī tikpat precīzi, kā Berlīnē, tieši uz vakariņām 🙂

07.augusts, trešdiena — dienas mērķis bija tikt līdz Parīzei, tāpēc cēlāmies laicīgi, un laicīgi atvadījušies no viesmīlīgajiem saimniekiem devāmies ceļā. Šoreiz kilometri ritēja raitāk, un jau ap pusdienlaiku bijām tikuši līdz Francijas pierobežai. Gāzes tanka meklējumos mazliet pabraucām pa mazākām lauku šosejām, un brīžiem paradītās tāda kā šņācošā skaņa no aizmugurējā tilta. Itkā būtu novilkta rocene, vai tamlīdzīgi. Skaņa te paradījās, te pieklusa, tika izteikti dažādi minējumi par skaņas izcelsmi, un beigās vienojāmies, ka rokas bremze taisa kautkādus jokus un būs vien jāmeklē serviss, kur ja ne salabot, tad vismaz izvākt liekās detaļas, lai netraucē braukt. Tikmēr jau bijam tikusi līdz tādai mazzināmai pilsētelei kā Sārluī (Saarlouis), un sākām meklēt autodarbnīcu. Caurbraukšanas metode īsti nedarbojās, tāpēc uzjautāju benzīntankā, kur kāda darbnīca varētu būt, un devos norādītajā virzienā. Pirmo pamanījām mazu autoservisu ar vienu mehāniķi, kura pirmais jautājums bija: “Kas tad tas jums par auto? kas par marku?” kam, protams, sekoja atteikums ķerties klāt tādai neredzētai automašīnai. Nākamo atradām Opel autorizēto servisu, kurā pavadījām jaukas četrdesmit minūtes, gaidot kad servisa menedžerim būs laiks uzklausīt manu sāpi. Otrs menedžeris mani atšuva, jo viņam jau ir beidzies darba laiks, un viņs tikai pabeigšot rakstīt dokumentus un iešot mājās, sekretāre arī lūdza uzgaidīt, kamēr atbrīvošoties otrs menedžeris, kurš nepiespiesti pļāpāja ar servisa meistariem, pēc tam aizgāja pārdzīt vienu auto, pēc tam aizgāja pabakstīties pa datoru, pec tam atkal parunaties ar servisa čaļiem, pēc tam uzpīpēt, pēc tam parunāties ar kādu citu klientu… vienvārdsakot bija ļoti aizņemts, un kautkāds sūda subārs var mierīgi gaidīt, un tūlīt jau arī viņam beigsies darba laiks, un varēs mierīgi iet mājās. Nospļāvamies, un braucām prom ar visu savu šņācošo skaņu, kas ne tuvu nedomāja mazināties. Izbraukuši caur centru, rūpīgi pētot visas sesrvisam līdzīgās mājas, ieraudzījām elegantu autoservisu ar pāris garlaikotiem meistariem, kuri arī tūlīt pat uzklausīja manu bēdu stāstu un uzcēluši auto uz pacēlāja ņēmās raustīt un grozīt riteņus. Defekts ilgi nebija jāmeklē — aizmugurējais kreisās puses ritenis neiespiesti ļurkājās, jāmaina gultnis. Meistars ātri sastādīja tāmi — gultnis 180eur, darbs tikpat. Diemžēl nebija izejas, vienojāmies par remontu nākamajā dienā, atcēlām plānu paviesoties Luksemburgā un braucām meklēt kempingu. Pilsētele maza, kempings arī turpat centrā, ar ļoti runīgu saimnieci. Uzslējām telti, un gājām vakara pastaigā pa pilsētas centru.

08.augusts, ceturtdiena — no rīta laicīgi sarullējām telti, atstājām auto servisā, un gājām klīst pa pilsētu. Diemžēl iepriekšējā vakarā tā arī neizdevās tikt pie gpx, tā ka sanāca tāda diezgan garlaikota pastaiga ar drūmām sejām. Pie saremontēta auto tikām ap diviem, un nekavējoties uzņēmām kursu uz rietumiem. Pa ceļam vēl painformējām dzīvokļa saimnieci Parīzē, ka šovakar tiešām būsim, nu droši vien tā ap astoņiem. Izvairoties no maksas autobāņiem, pa Francijas asfaltētajām lauku grantenēm traucāmies uz Parīzi, bet tie Franču kilometri bija gadījušies tādi garāki, un ar visu maldīšanos un mahinācijām ar kartēm naktsmājās ieradāmies desmitos. Diemžēl namamāte Jeļena nākamo vakaru jau bija paspējusi izīrēt kādam citam ceļotājam, tā ka mūsu nokavēto iepriekšējo nakti par vienu dienu uz priekšu pārcelt nesanāca. Tā gadās.

09.augusts, piektdiena — visu dienu jauki pavadījām disnejlendā — karuseļi tādi, karuseļi šitādi, augšā lejā, spoku māja, vilcieni, simulatori un tamlīdzīgi. Deviņu gadu laikā maz kas mainījies. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka amerikāņu kalniņi man joprojām nepatīk, ko nevarētu teikt par Patrīciju. Pa atrakciju parku nodzīvojāmies no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā — saule jau sāka laisties uz rietu, un mums bija jāsāk domāt par “naktsmājām”. No rīta, braucot uz Disnejlendu, pāri pļavai bijām ievērojuši tadu kā milzīgu kempingu, pilnu ar kemperiem, tad nu turp arī devāmies izlūkos. Tomēr tas nebija kempings, bet gan neizprotama kemperu kolonija, un neviens no iedzīvotājiem īsti nemācēja atbildēt, vai tur drīkst vai nedrīkst būvēt telti. Viens no uzrunātajiem pilsoņiem piedāvāja mazu pļavas stūrīti aiz sava kempera, bet tomēr atteicāmies, un devāmies labākas pļaviņas meklējumos. Sasodītajās pārapdzīvotajās teritorijās klusu meža stūrīti atrast ir diezgan nereāli — pariņķojām pa Parīzes apkārtnes šosejām, bet visos stāvlaukumos kautkādi izbraukuma bordeļi un visiem meža ceļiem priekšā vārti, nebūs jums te nekāds “camping sauvage”. Beigās atmetām ar roku, un nolēmām vakara aizsegā apbraukt Parīzi, jo nākamās dienas plānā bija SenMalo. Parīzes apbraukšanā maza na vigācijas kļūda un nepareiza nogriešanās rezultējās izbraukšanā tieši cauri pilsētas centram, kas piektdienas naktī veicās pārsteidzoši raiti, un nobraucām garām arī pašam E. tornim pa vistuvāko iespējamo ielu. Tikuši ārā no pilsētas, atkal sakām maldīties pa maziem lauku celiņiem jaukas pļaviņas meklējumos, bet kā par spīti visi jaukie lauku/meža celiņi beidzās kādas mājas pagalmā. Galu galā atmetām ar roku, un gar meža malu iebraucām nopļautā kukurūzas laukā. Lai nebūtu gluži pie sosejas, nolēmu pabraukt mazliet talāk, kur tāds kā meža stūris, bet kas tev deva — apbraukuši meža stūri, priekšā atkal ieraudzījām to pašu šoseju. Tas gan neatturēja mūs ātri, un pārāk nespīdinoties, uzsliet telti un klausoties meža zvēru brīkšķināšanā un putnu dziesmās aizmigt.

koment?ru nav

Jul 15 2013

Liepāja 2013

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

zirgs

Summersound

Liepāja ir viena jauka pilsēta, kurā man labprāt patīk paviesoties, vienalga kādā sakarā. Šoreiz galvenais sakars bija Prāta Vētras un citu vairāk vai mazāk interesantu mūziķu uzstāšanās Summersound festivālā. Reizi vasarā uz kādu festivālu jāaizbrauc — šogad Positivus programma neuzrunā un uz LabuDabu netieku dēļ datumiem, tad kāpec lai neaskatītos, kā tās lietas dara Liepājā? Nav jau gluži, ka pirmo reizi uz Liepājas festivālu — tālajā, ja daudz nemaldos, 2006. gadā jau trāpīju uz bīčpārtiju, bet tas bija sen un nav taisnība. Tātad, biļetes ir, naktsmājas astotajā stāvā uz matracīša pagaldē arī ir, atliek vien braukšanas vaina. Tā kā Prāta Vētras uzstāšanās bija ieplānota tikai 23:30, tad bez liekas steigas startējām no Rīgas ap sešiem vakarā un mierīgi, pa diezgan tukšu šoseju caur Kuldīgu un Aizputi pietuvojāmies Liepājai. Ap desmitiem ievācāmies pie manas vecās klasesbiedrenes Ievas, piepūtām matracīšus un izrullējām guļammaisus (piebildīšu, ka mēs trīs nebijām vienīgie viesi uz festivāla laiku šajā viesmīlīgajā dzīvoklī), un braucām uz bīču, tas ir soundu. Atstājām auto pie fonteina, un tālāk jau ar cilvēku straumi plūdām meklēt ieeju. Jau ejot pa Kūrmājas prospektu bija labi manāma no ierastā Positivusa atšķirīgā publika — ne pārāk skaidri, kā no ķēdes norāvušies, hm, bērni. Es nesaku, ka tas ir slikti vai kā, nu vienkārši savādāk. Katram pasākumam sava auditorija. Tātad, redzot drūzmēšanos pie galvenās ieejas nolēmām būt viltīgi un izmantot pludmales ieeju. Iznākuši pludmalē, ieraudzījām vairākus brīvdabas bārus un vairākas tādas kā biļešu teltis tuvāk festivāla teritorijas ieejai. Trīs teltis bija vairāk tā kā kopā, un uz tām bija izveidojusies diezgan branga rinda, acīmredzot, pēc biļetēm. Viena telts stāveja atstatu, un pie tās neviena nebija, atskaitot tos kuri teltī garlaikojās pie aproču aizspiežamās ierīces. Tātad, šiet dod aproces, tā ir īsta vieta, kurp jādodas, un mēs braši soļājām turp. Diemžēl tikām atraidīti, un nosūtīti uz garo rindu, jo “te nekādas aproces nedod”. Iestājāmies garajā rindā, kura ar katru brīdi kļuva arvien garāka un garāka — pulkstenis jau grasījās sist vienpadsmit, un festivāla viesi pulcējās uz iekšātikšanu. Brīnumainā kārtā rinda virzījās uz priekšu gana raiti, un aproču teltis jau bija rokas stiepiena attālumā, kad pēkšņi… jā, šajā brīdī pēkšņi viss arī beidzās. Līdz Prāta Vētrai bija atlikušas vairs tikai piecpadsmit minūtes, kad pieklājīgā rinda pārvērtās neorganizētā bardakā, pilnībā bloķējot jebkādu virzību uz priekšu. Tādā “siļķes mucā” stāvoklī ar cerību uz kautkādu saprātīgu risinājumu nostāvējām kādu stundu, bet pilnīgi nekas nemainījās. Nezinu, kas notika tajās aproču teltīs, bet vienīgais apsargs ar diezgan izmisušu skatienu nepārtraukti kautko runāja pa telefonu. Dusmīgi, nē, nikni un zaudējuši visas cerības izlauzāmies ārā no pūļa, pie galvenās ieejas pārdevām biļetes un braucam prom. Nevajag mums tādu hokeju. Summersaunda rīkotāji varētu aizbraukt kādreiz uz Positivusu pamācīties, kā organizēt iekļūšanu festivālā, kā sakārtot aproču izsniegšanu, vai vismaz nodrošināt kārtību. Viens bezspēcīgs apsargs un trīs aproču tantes pret tūkstošgalvainu pūli pat nav smieklīgi.
Tas ir n o ž ē l o j a m i.



Dalī

Es nezinu, plānoti vai vienkāršas sagadīšanās rezultātā Liepājas muzejā šobrīd ir skatāma Dalī darbu izstāde no Francijas privātkolekcijām. Sestdien klejojot pa pilsētu izgriezāmies apskatīt arī šos unikālos darbus. Ieejot muzejā ieraudzījām ko — jā, rindu uz kasi ar nervozu biļešu tanti, kura uzkliedza Ievai, lai viņa ar savu čīkstošo bērnu iet ārā. Pārējie rindā stāvošie apsauca biļešu tanti un palaida Ievu ar bērniem pa priekšu. Mēs turpinājām stāvēt, un noskatīties, kā priekšā stāvošie saņem pa divām biļetem viena lata vērtībā, jo divu latu biļetes bija beigušās. Kopējā atmosfēra un panika muzeja darbinieku acīs liecināja par negaidīto publikas pieplūdumu, kas acīm redzot nav ikdiena šajā iestādē.
Bet pati izstāde, kaut arī maziņa, bija gana interesanta un to ir vērts aizbraukt paskatīties. Man nav nekādu iebildumu pret Rembrantu vai Dīreru, bet Dalī abstrakcijas, kur katrā bildē ir kāda, kā lai to nez nosauc — mistērija? — ir kautkas īpašs. Brīžiem tā vien liekas, ka Dalī ir bijis draugos ar dototru Hofmanu, brīžiem, ka zīmēti ir sliktie sapņi. Un katra bilde liek aizdomāties. Apmēram kā gulēt pļavā un skatīties mākoņos, un saredzēt tajos visādus tēlus. Forši.



Nesteidzība

Pie Rīgas straujā dzīves ritma pieradušam pilsonim Liepāja brīžiem varētu šķist pārāk mierīga un lēna. Tā, ka ja vēlaties mierīgi un bez stresa atpūsties, brauciet uz Liepāju.
Piemēram, ceļu policists, kurš mani apturēja (pieļauju par pārak straujo pagrieziena izbraukšanu), nesteidzīgi palūdz dokumentus, aiziet apskatīties vai ir tehniskās apskates uzlīme, atnāk atpakaļ, pajautā vai ir izdrukāta OCTA polise, uz ko saņēmis atbildi ka nav vis un koki jātaupa, ļoti lēnam aizčāpo uz savu auto pārbaudīt datubāzē — pilnīgi jutu, kā viņs datorā taustiņus ar vienu pirkstu spiež, tikpat lēnām atnāk atpakaļ, pa ceļam vēl apsveicinoties un parunājot ar kādu garamgājēju, un atdevis dokumentus novēl laimīgu ceļu. Patīk man pieklājīgi cilvēki.
Vai piemēram, kādā no retajiem pustukšajiem restorāniem tirgus rajonā, tālāk no festivāla nemiera un kņadas, kur viesmīle jau pie durvīm laicīgi brīdina, ka būšot jāgaida vismaz stunda, ja ne vairāk. Dzērieni gan būšot ātrāk, jā. Un kad viss beidzies, piedāvā samaksāt pie kases, lai ātrāk, bet ar naudas saņemšanu gan nesteidzas, jo jāsagrafē un glīti jāaizpilda pāris rēķini. Tādi viņi tur ir, tajā Liepājā — nesteidzīgi un ar dzīvi apmierināti.



Ā, un mājupceļā piestājām Kuldīgā un pārbridām Ventas rumbu.

viens koment?ts

turpu »