kategorijas 'bibliothèque' arh?vs

Mar 13 2017

Kurts Vonnegūts “Mehāniskās klavieres”

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

p Sadzinis rokā Kurta “Ietupināto”, nelikos mierā, un turpināju monitorēt ibook.lv piedāvājumu trūkstošajām grāmatām — rezultātā pilnai laimei šobrīd trūkst tik divas — “Laikatrīce” un “Galapagu salas”. Kā arī, jāsadzenā rokā tās, kuras ir iedotas palasīt. Bet šoreiz ne par to. Tātad, turpinot aizkrāsot baltos plankumus Kurta daiļradē, nākamā izlasījās “Mehāniskās klavieres”. Pēc nelielās vilšanās ar “Ietupināto”, šo grāmatu sāku lasīt ar nelielām bažām, bet jau pēc pirmajām nodaļām viss nostājās savas vietās, un es atpazinu veco Kurtu. Grāmatas tēma tāda, hm, varētu teikt, moderna un diezgan aktuāla, kaut arī grāmata sarakstīta pagajuša gadsimta vidū — mehānismi ir pārņēmuši gandrīz visas profesijas, vienkāršie ļaudis labo ceļus vai dien armijā, savukārt augstu kvalificētie vada rūpnīcas. Un tad, kādā brīdī, lūzt vadzis, revolucionāri revolucionē, un labi ieplānotais plāns — atdot varu tautai, arī darba vietas un pienākumus, — kļūst nekontrolēts un aiziet anarhijā.
Šobrīd pasaulē tieši automatizācija un robotizācija svin savu uzvaras gājienu, un tiek prognozēts, ka tuvākajās desmitgadēs izzudīs vienkāršās un mazkvalificētas profesijas. Jau tagad robotizēta rūpnīca vai pašbraucošs automobīlis ir diezgan parasta lieta, tā, ka attīstītajās zemēs varam gaidīt tieši tādu sabiedrības noslāņošanos, kā Kurts tika paredzējis. Vai tas ir labi? Vienkārši skatoties, gan jā, gan nē. Cilvēkiem vairs nav jāveic fiziski smagi darbi, tiek izslēgtas iespējas pielaist triviālas kļūdas utt. Bet no otras puses, kurp gan tas viss iet? Kam ir vajadzīgas tās milzu rūpnīcas, roboti, automātiskie procesi, modernās ierīces un tā tālāk? Kas interesanti, pie šādām pārdomām es ik pa laikam pats nonāku, tieši saistībā ar savu profesionālo darbību. Es strādāju uzņēmumā, kurš izstrādā un ražo dažādas elektroniskas ierīces — spriežot pēc finansu rādītājiem, labas ierīces. Bet vai tās ir vajadzīgas? It kā jā, bet tomēr bez tām taču var lieliski iztikt. Gluži, kā ar lielāko daļu mūsdienu precēm — tas viss taču ir tikai mārketings un darbs ar pircēju, ne vairs progress, vai uzlabojumi ērtākai dzīvei. Un ja tā globāli paskatās, tad cik tonnas plastmasas izstrādājumu tiek saražots ik sekundi? Un cik tonnas ik sekundi tiek izmestas atkritumos? Tāds skumjš, strauji progresējošs apburtais loks. Nez, ar ko tas viss beigsies, droši vien ar globāla mēroga ekoloģisku katastrofu un kodolziemu.

koment?ru nav

Jan 06 2017

Francs Kafka — Pils

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

pAr šo grāmatu gāja grūti, šķiet, ka drīz būs gads, kā iesāku lasīt. Iemesls sākt lasīt bija diezgan vienkāršs — politiski birokrātiskie procesi valstī (diemžēl neatceros kādi) pagājušā gada pavasarī šur tur tika salīdzināti ar K. aprakstīto situāciju konkrētajā grāmatā. Un tā nu, lai varētu vismaz teorētiski piedalīties diskusijās, nevis tikai ar gudru seju māt ar galvu, nolēmu izlasīt šo grāmatu. Sižets īsumā: grāmatas sākumā ciematā darbā ierodas mērnieks, bet darba nav. Un visu atlikušo stāsta daļu viņs dažnedažādi cenšas tikt pie kāda no atbildīgajiem ierēdņiem, vai vismaz ātbildīgā ierēdņa seretāra palīga rokaspuiša kalpa. Īsāk sakot #vīrietim neveicas.
Nav gluži tā, ka Kafka būtu mans iecienītākais rakstnieks, tieši pretēji, šī bija pirmā grāmata… lai gan nē, kad nopirku Pili, grāmatplauktā atradu kādreiz sen iesāktu Kafkas stāstu krājumu, bet tā kā par to neko neatceros, tad uzskatīsim, ka šī bija pirmā grāmata.
Tātad tēma diezgan vienkārša, bet visas situācijas un sarunas ir aprakstītas tik sīki un detalizēti, ka vairākkārt lasīšanas laikā vienkārši uznāca miegs. Un šo bezjēdzīgo sīkumainību varētu arī minēt kā iemeslu tik ilgstošai vienas grāmatas lasīšanai, jo tas vienkārši ir apnicīgi, kaut vai salīdzinot ar kādu dinamiskāku grāmatu.
Protams, tas būtu zinātniski nepareizi, pēc vienas grāmatas izlasīšanas spriest par autoru, un norakstīt visu viņa daiļradi kā garlaicīgu — tāpēc es noteikti kādā brīdī saņemšos izlasīt arī augstāk minēto stāstu krājumu. Jācer, ka tur vismaz būs bildes.

koment?ru nav

Nov 14 2016

Kurts Vonnegūts “Ietupinātais”

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

sen nebija lasīta neviena Vonnegūta grāmata, jo kaut kā šķita, ka gandrīz visas jau ir izlasītas, bet tad šeku-reku Uldis nāca klajā ar visu latviski tulkoto Kurta grāmatu sarakstu, un aicināja piedalīties nelielā grāmatu lasīšanas maratonā, atzīmējot rakstnieka dzimšanas dienu 11.novembrī. Salīdzināju savu grāmatplauktu ar sarakstu, un nekavējoties atvēru ibook.lv, lai aizpildītu robus. Jāsaka gan, ka ne visas Vonnegūta grāmatas tā brīvi ir pieejamas, bet nu vienu — “Ietupinātais” — es rokā sadzinu un pāris vakaros arī izlasīju. Kā jau visas Kurta grāmatas, arī šī lasījās viegli, kaut arī aprakstītie notikumi savā ziņā bija drūmi — sākot ar tēraudlietuves strādnieku sacelšanos un asiņainu slaktiņu deviņpadsmitā gadsimta beigās, un beidzot ar roku nociršanu neīstajai atraitnei, īstās atraitnes nāvi un milzu korporācijas krahu. Un tam visam pa vidu stāsta galvenais varonis ik pa laiciņam pasēž ķurķī. Tā gadās, īpaši Vonnegūta stāstos. Jāsaka gan, ka šis šķita tāds diezgan viduvējs romāns, vai arī es kļūstu vecs un Vonnegūts mani vairs nesajūsmina. Es gan ceru, ka tomēr pirmais variants, un tāpēc turpināšu meklēt un lasīt arī pārējos iztrūkstošos Kurta darbus, visus līdz pēdējam!

viens koment?ts

Nov 12 2015

John Green — “Paper towns”.

ierakst?ja kategorij? bibliothèque,hronika

paper towns
sovasar, sēžot dārzā un runājoties ar meitu par dažādām tēmām, nonācām arī līdz grāmatām, un “Paper towns” tika minēta kā viena no grāmatām, ko Patrīcija bija gribētu izlasīt, bet nebija īsti pārliecināta par to, vai Latvijā šo grāmatu varēs dabūt oriģinālvalodā. Vispār es grāmatās vāji orientējos un man nebija viedoklis šajā jautājumā, bet teicu, ka paskatīšos, varbūt būs. Protams, līdz grāmatveikalam tā arī netiku, grāmata tika piemirsta un vasara arī beidzās. Taču atgriežoties mājās no kārtējā #sennekurnavbūts, garlaikojoties Stokholmas lidostas grāmatbodītē ieraudzīju šo grāmatu — tur bija gan angliski, gan zviedriski, un pēc īsa pārdomu mirkļa paņēmu grāmatu angliski. Tā kā līdz reisam vēl bija kāds laiciņš jākūko, nolēmu palasīt jauniegūto grāmatu. Pirmais iespaids diezgan nekāds, ļoti maz bildes, es pat teiktu, ka nav vispār, ja neskaita vāka noformējumu. Ilustrāciju trūkums grāmatā vispār ir liels mīnuss manās acīs. Tātad, sāku lasīt, un kad pacēlu acis no grāmatas, sen jau biju Rīgā, mājās, un jau bija mazliet pāri pusnaktij un laiks iet gulēt — pats nesapratu, kā laiks bija paskrējis. Protams, pusaudžu literatūra nav īsti tā, ar kuru būtu vērts lepoties, bet šī bija tīri okej, viegli un atri lasījās, un apmēram līdz pusei bija pat aizraujoša — stāsts par vidusskolniekiem, draudzību, atriebībām, mistērijām un triekšanos pāri visai amerikai meklēt aizmukuso draudzeni. Visnotaļ dinamisks gabals, bez liekas filozofijas un lirikas — tieši kā radīts mūsdienu bērniem. Man vislabāk patika sapiņķerētā mistērija ar vairāku pakāpju norādēm un tās risināšana, pilnīgi apskaudu tos puišeļus. Bet, būtiskākais šajā stāstā ir tas, ka šī ir pirmā grāmata angļu valodā, kuru esmu izlasījis no vāka līdz vākam.
Ā, un pēc tam noskatījos arī filmu. Filma uzņemta diezgan tuvu grāmatai, bet grāmata, kā parasti, bija interesantāka.

2 koment?ri

Dec 23 2014

Zudušais simbols

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

c
Kārtējais Dena Brauna romāns par profesora Lengdona neticamajiem piedzīvojumiem mistēriju un simbolu pasaulē — šoreiz, turpat AS un V, risinot senas brīvmūrnieku mīklas un dzenot pēdas vienam trakam čalim. Ļoti viegla un aizraujoša lasāmviela, ar dažiem negaidītiem pavērsieniem, brīžiem notikumu virpulis jau sāka atgādināt ziepju operu, bet tomēr beigas bija visnotaļ labas. Zināmu intrigu deva arī grāmatas priekšvārdā rakstītais, ka grāmatā attēlotas reāli eksistējošas vietas un zinātnes sasniegumi — šis-tas tika arī pārbaudīts ar googli, šis-tas likās diezgan reāls, šim-tam nenoticēju. Katrā gadījumā mazliet apskaužu Lengdona kungu par lieliski pavadītu vakaru Vašingtonā. Un protams, pateicoties kinematogrāfam, profesors Lengdons arī grāmatā izskatījās kā Toms Henks.
Otra lieta šajā grāmatā — brīvmūrnieku mīklas, leģendas un rituāli. Tas viss bija lieliski iepīts, samudžināts vienā daudzpakāpju mistērijā, kuru profesors pārāk nesaspringstot atrisināja. Brīvmūrnieku štelles jau pašas par sevi ir noslēpumiem un mītiem apvītas, un pateicīgas piedzīvojumu romāniem, tā ka šajā grāmatā autors to visai plaši apraksta un nedaudz ļauj ieskatīties zem masonu noslēpumu aizkara — jo gan jau, ka brīvmūrniekiem noslēpumu netrūkst.
Ieskaitīts.

viens koment?ts

Nov 26 2014

Viņš ir atkal klāt

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

h
Par šo grāmatu izlasīju baltā runča blogā. Likās interesanti, un tapa plāns pie šīs grāmatas tikt. Diemžēl izrādījās, ka grāmatu ir izdevusi izdevniecība zvaigzne, kurai kopš tās histēriskās uzvedības attiecībā pret e-bibliotēku eju ar līkumu. Šoreiz pēc vairākkārtējām pārdomām tomēr grāmatu nopirku — autors jau nav vainīgs, ka izdevniecība… ak jā, šis taču ir ieraksts par grāmatu.
Diezgan smieklīgs stāsts par Ādolfu, kurš 2011.gadā pamostas Berlīnes centrā. Vācija, vēsture un ceļošana laikā — tās ir lietas, kuras man diezgan labi patīk, tāpēc arī šīs grāmatas recenzijas likās diezgan intriģējošas. Pats fakts, ka mūsdienu vācu rakstnieks ir sarakstījis viegli izklaidējošu grāmatu ar Ādolfu galvenajā lomā liekas kautkas neiespējams, tas nevar būt… bet tomēr ir. Un ir smieklīgi un aizraujoši, neatceros, grāmatu izlasīju divos vai trijos vakaros, gandrīz vienā vilcienā. Lieliski parādīta vācu sabiedrība, televīzijas šovu aizkulises un intrigas.
Stāstā netrūkst arī atsauces uz vēsturiskiem notikumiem un personām ar paskaidrojumiem — šo to jau zināju, bet bija arī patīkami uzzināt ko jaunu par Ādolfa H. līdzgaitniekiem.

koment?ru nav

Nov 24 2014

Jelgava 94

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

Ar vārdiem “Tev noteikti patiks, forša grāmata pas deviņdesmitajiem, tu taču atceries, kā toreiz bija?” šo Jāņa Joņeva grāmatu man iedeva augsti godātais Šmita kungs. Un viņam bija pilnīga taisnība. Un arī tas, kas grāmatā… jā toreiz tā bija. Mums ar grāmatas autoru varbūt mazliet nesakrīt darbības telpa, bet grāmatā attēlotā deviņdesmito gadu pirmās puses atmosfēra ir aprakstīta perfekti. Lasot grāmatu, atmiņā ik pa laikam uzausa to laiku notikumi, liekot domām novirzīties no grāmatas un aizpeldēt atmiņās — pankroka koncerti ne pārak adekvātās vietās, festivāls “Puskurlais mēnesbērns” ķīmijas fakultātē, Vecrīgas klubs “Slepenais eksperiments”, “Deports uz debesīm”, “Baložu pilni pagalmi”, Alus festivāls Rīgas kinostudijā, kāpšana pāri Mežaparka estrādes sētai, lai tiktu uz koncertu, un vēl, un vēl. Pieļauju, ka citas paaudzes cilvēkiem par aprakstīto laiku ir pilnīgi citas atmiņas un sajūtas, un grāmata var nešķist pārāk aizraujoša. Tāpat arī tāds moments, kā autora muzikālā gaume — ne visi ir roka un metāla mūzikas cienītāji, kādam varētu būt arī diezgan vienaldzīgs grāmatas muzikālais pavadījums.
Lieku pieci!

koment?ru nav

Jan 25 2012

par žīdiem un nēģeriem.

ierakst?ja kategorij? bibliothèque,citāti

“… Būšu tur aptuveni līdz pieciem. Pēc tam iešu uz savu hoteli.
– Neko teikt, hotelis, žīdu bodīte!
Raviks pagriezās.
– Eiženij, ne visi bēgļi ir žīdi. Pat ne visi žīdi ir žīdi. Un viens otrs tāds ir, par kuru to nevarētu ne iedomāties. Es pat pazinu vienu žīdu nēģeri. Bija gaužām vientuļš cilvēks. Viņa vienīgais prieks bija – ķīniešu ēdieni. Tā mēdz būt šai pasaulē.”
Ērihs Marija Remarks — Triumfa arka

koment?ru nav

Feb 16 2011

tādi tie latvieši ir.

ierakst?ja kategorij? bibliothèque,citāti

jāpieraksta, lai neaizmirstas. atradu tur

Latvietis ir balts, īpaši tautu meita, kas balta vien staigā.
Latvietis tērpjas baltā un pelēkā.
Latvietis ir neuzkrītošs.
Latvietim patīk saulīte vēlu vakarā.
Latvietis ir bārenis, viņa bērni bāreņi un visi dzied bāreņu dziesmas.
Latvietim patīk skumt un raudāt. Raudāja māte, raudāja meita, un asaras rotā latvieti.
Latvietis ir kungs savā dzimtajā zemē, nevienu palīgā nesauks un citam kalpot neies.
Latvietis visu dara pats.
Latvietim ir savs stūrītis un savs kaktiņš, kur ielikt bērnus par nepaklausību.
Latvietis lepojas ar kautrību, kaunību, strādību un pieticību.
Latvietim laba daudz nevajag, un tas pats nāk ar gaidīšanu.
Latvietis vienmēr otram atdod to labāko, pats priecādamies par mazumiņu.
Latvietim solīts makā nekrīt.
Latvietis mērī septiņas reizes un griež tikai vienu.
Latvietis ir apdomīgs un izvairīgs.
Latvietim patīk labi paēst.
Latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, rasols un skābi kāposti.
Latvietis ir iecietīgs pret citu uzskatiem, ja tie sakrīt ar viņa paša.
Latvietis nav skaudīgs, pat ja viņam skauž.
Latvietim ir labi tur, kur viņa nav.
Latvietis zina, kā ir pareizi, viņam patīk kārtība un simetrija un 90 grādu leņķis.
Latvietim patīk, kā šalc zaļais mežs, jo tam ir cena par kubikmetru.
Latvietis turas pie zemes pēc pus spaiņa alus.
Latvietim ir gaiši mati un zilas acis.
Latvietis lepojas ar tīrasiņu izcelsmi.
Latvietim patīk dzeltens, zaļš, brūns visās to variācijās.
Latvietim nevar patikt zils ar sarkanu.
Latvietim īpaši dārgi senie laiki.
Latvieša gaišā nākotne ir tūkstošgadu senatne.
Latvietis dzīvo atmiņās, ļoti pieķeras lietām un skaistai pagātnei.
Latvietis ir dziedātājs, sāk jau pirms dzimšanas un vēl pēc nāves nevar beigt.
Latvietim ir vienalga, vai cūka vai druva.
Latvietis lielās, bet naudu nemaksā.
Latvietis mīl kapiņus, jo tajos būs jāguļ mūžīgi.
Latvietis ir velis….
Latvietis runā par sudrabu, bet par zeltu klusē.
Latvietis ļoti baidās būt netikumīgs…
Latvietim ir mazs cinītis, kas gāž vezumus…tikai, ko lai dara, kad viss sagāzts???

koment?ru nav

Dec 25 2009

grāmatas un pitekantropi.

“Tos, kuri grāmatas nevis pērk, bet aizņemas vai aizdod, es uzskatu par pitekantropiem. Kad es mācījos Šortridžas vidusskolā, pirms miljons gadiem, tur teica tā: — Pitekantrops ir tips, kurš iebāzis sev pakaļā liekos zobus, lai nokostu pogas no taksometru aizmugures sēdekļiem.

Bet man tūdaļ jāpiebilst, — ja nu gadījumā te šovakar atrodas kāds viegli ietekmējams jaunietis, kam ir daudz brīva laika un nelabvēlīgi ģimenes apstākļi, un ja nu viņam rīt sagribas kļūt par īstu pitekantropu, — taksometru aizmugures sēdekļiem vairs nav pogu. Laiki mainās.”

Kurts Vonnegūts
runa Indianapolisā, Klovsa zālē, 2007.gada 27.aprīlī
Armagedons atskatoties

4 koment?ri

turpu »