March, 2017 arh?vs

Mar 24 2017

Slovākija 2017.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Kalni
interesanti būtu kādreiz saskaitīt visus sennekurnavbūtus, bet kas gan viņus visus var atcerēties. Tā nu arī šis, droši vien, paliks tāds nepieskaitāms — slēpošana augstajos Tatros. Kaut kad sen, pagājušajā gadā ar aizjūras draugiem sanāca runāšana, ka ziemā varētu aizbraukt uz kalniem paslēpot, varbūt pat uz Šveici, jo tur esot kur palikt. Bet sanāca kā sanāca, un Šveices braukšana mums atkrita, bet tomēr uz kalniem aizbraukt gribējās, un tad nu, šķiet novembrī, sākām skatīties alternatīvas. Datumi bija fiksēti — Patrīcijas sporta nedēļa (Zviedrijas skolās tā ir tāda speciāli aktīvajai atpūtai atvēlēta nedēļa, kad bērni ar vecākiem var aizbraukt uz kalniem paslēpot, nirt Vidusjūrā, sērfot Klusajā okeānā vai soļot pa iepirkšanās centriem), tas vismaz ierobežoja izvēli. Diemžēl naktsmāju piedāvājums Austrijā un Itālijā sanāca tāds sālīts, labākie piedāvājumi noteikti tika pierezervēti jau augustā. Kā alternatīvu sākām izskatīt Slovākiju — gan zemos, gan augstos Tatrus. Plus vēl Slovākija atrodas uz pusi tuvāk, kas ceļojot ar deviņus mēnešus vecu čalīti nav mazsvarīgi. Palasot internetus, zemos Tatrus izsvītrojām, un papētot tuvāk, par pieņemamu summu rezervējām nelielu apartamentu tieši pie pacēlāja Tatranska Lomnicā. Atlika tik vien, kā sapakoties un aizbraukt.
Piektdienā (24.02) aizlidoju uz Stokholmu pēc Patrīcijas, dabūju vēl savākt gandrīz no skolas, jo kaut kas bija gadījies ar dzelzceļa satiksmi, un vilcieni nekursēja, bet nekas, vakariņas jau ēdām Rīgā. Sestdien (25.02) bez steigas vēl aizbraucām uz Gauju atrādīt mazbērnus vecvecākiem, un tad vakarā mierīgi sapakojāmies — ja neskaita snowborda un slēpošanas inventāru, tad visvairāk paunas bija brauciena vismazākajam dalībniekam Vilhelmam, viņš mums tāds prasīgs, un komfortu mīlošs. Tā nu nesteidzīgi no Rīgas izbraucām astoņos vakarā, ar domu, lai bērns aiziet gulēt un tumsiņā tiekam līdz Varšavai, respektīvi, pa nakti izbraucam riebīgāko Polijas posmu ar šaurajiem, fūru pilnajiem ceļiem. Tā arī viss gāja kā plānots, kilometri raiti ritinājās, līdz mazliet aiz Augustovas sākās slapjdraņķis, kurš pārauga nepatīkamā sniegputenī un apgrūtināja ne tikai redzamību, bet arī braukšanu. Nedaudz piestājām pie Lomžas statoila iedzert kafiju un noservisot Vilhelmu, un neatlaidīgi turpinājām tuvoties Varšavai. Tas mums lieliski arī sanāca, un ap septiņiem jau bijām pārbraukuši Vislai. Tikuši ārā no Varšavas, piestājām kādā ceļmalas maķītī ieturēt ātrās brokastis, un konstatēt, ka mums ir gana daudz laika, lai vēl pa ceļam iebrauktu Krakovā izlocīt kājas (viesnīcā bija sarunāts ierasties sešos vakarā). Kā zināms, Polijā ir divas skaistas pilsētas — Krakova un Gdaņska, tāpēc izmantojām izdevību, un veicām īsu pārgājienu caur Krakovas pili un vecpilsētu. Diemžēl bija diezgan neviesmīlīgs laikapstāklis ar stipru vēju, un ar pastaigāšanos pārāk neaizrāvāmies. Atlikušie simtpiecdesmit kilometri līdz Lomnicai aizskrēja arī diezgan ātri, un mums vēl sanāca laiks ieturēt vakariņas, pirms ierasties viesnīcā. Pēc garā ceļa pie grilētās gaļas labi gāja klāt kauss alus, jo vienu jau var, bet, kā vēlāk izrādījās, tomēr nevar gan — Slovākijā pieļaujamais alkohola saturs asinīs ir 0.00, tas ir, necik. To gan es sagūglēju vēlāk vakarā, kad mēs jau bijām izbraukājuši rajonu, un paviesojušies Popradā, lai sapirktu ēdamlietas tuvākajām dienām. Par laimi, vairākas policijas ekipāžas, kuras redzējām pa ceļam, jau bija aizņemtas ar citiem klientiem, tā, ka paveicās.
Kalni
Pirmdienas (27.02) rītā, pilnīgi bez steigas pabrokastojām un devāmies uz startu, pirmkārt jau sarunāt Laurai instruktoru un tad jau redzēs. Instruktoru sarunājām divām reizēm pa trīs stundām, lai sākumā vispār saprastu kas un kā, un tad jau redzēs, ja vajadzēs, sarunās vēl. Tā kā nebija īsti skaidrības, kādu pacēlāja biļeti Laurai vajadzēs mācībām, sākumā nopirku sev četru dienu un Patrīcijai piecu dienu pacēlāja biļetes, jo bija skaidrs, ka pirmajā dienā es īsti līdz kalnam netikšu.
Bet līdz instruktoram vēl bija pāris stundas laika un izcili labs laiks — saulīte, zilas debesis, silts — nolēmām izmantot brīdi, un uzbraukt Lomnickij Štit, tādā kā vietējā Gaiziņā, paskatīties panorāmu. Vēlreiz apciemojām kasi un mēģinājām tikt pie panorāmas pacēlāja biļetēm. Diemžēl ap desmitiem visas biļetes šai dienai jau bija izpirktas, un piedāvājumā bija tikai otrdienai. Nospriedām, ka ja jau tik tālu esam tikuši, tad jau tajā kalnā vajadzētu uzbraukt, un nopirkām pacēlāja biļetes uz nākamo dienu. Nelielas nesaprašanās rezultātā arī Vilhelms tika pie ~40 EUR vērtas biļetes, kuru viņam īsti nemaz nevajadzēja. Tā nu izmetām mazu lociņu pa kvartālu, Laura ar Patrīciju uzrotājās sniega priekiem, un ap divpadsmitiem devās iekarot kalnu. Tikmēr man ar Vilhelmu bija trīs stundas pastaigām svaigā gaisā — izstaigājām mazpilsētu, aplūkojām Centrālo Staciju un vēl pāris ievērojams vietas, bet tā kopumā nonācam pie secinājuma, ka tajā ciematā īsti nav ko darīt.
Otrdiena (28.02) nāca ar diezgan negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu — stiprā vēja dēļ bija slēgti visi pacēlāji, un neviens arī nespēja atbildēt, uz cik ilgu laiku. Tā arī jau otro reizi netikām uz Lomnickij Štit smaili, varbūt pat par laimi, jo bija iespēja nevajadzīgās pacēlāja biļetes atdot kasē. Kaut arī vējains, laiciņš tomēr bija saulains un diezgan tā neko — šoreiz pārgājienā pa ciemu devāmies visi, atradām arī pāris slēpnīšus, un palūkojāmies kā dzīvo parastie tatrāņi. Ā, vēl aizšāvām uz Poprādu iepirkt pāris ēdmalietas (šoreiz skaidrā), un ar auto izmetām loku pa rajonu.
Trešdienas (01.03) rītā ar bažām vērāmies pa logu, un bijām nedaudz saskumuši — aiz loga lija lietus. Tātad kalns atkal atkrīt. Pēc īsa pārdomu brīža nolemjam aizšaut līdz Budapeštai (tas jau tepat netālu, 280km pa īsāko ceļu). Par to, ka varētu veltīt vienu dienu aizbraukšanai uz Budapeštu jau bijām domājuši, bet tas tāpat bija palicis kā plāns “B”, jo gabals ko braukt, un mēs te tomēr slēpot atbraucām, nevis dedzināt benzīnu. Bet tā kā apstākļi tā sakrita, un lietainā laikā visu dienu sēdēt istabā arī negribējās, gandrīz operatīvi sataisījāmies, un spiedām grīdā. Vispār jau nekāda grīdā spiešana nesanāca, jo izvēlētais īsākais ceļš veda pāri zemajiem Tatriem, un šaurie, līkumainie ceļi un kalnu pārejas bija vairāk skatu baudīšanai nekā braukšanai. Tāpat arī otrpus Tatriem lauku ceļi bija diezgan noslogoti un lēni, tā, ka izbraukuši ap astoņiem no Lomnicas, līdz Budapeštai tikām ap vieniem. Iebraucot Ungārijā, pirmajā benzīntankā par apmēram 10 eiro (Ungāriem joprojām forinti) nopirku vinjeti braukšanai pa maksas autobāni. Izrādās, ka vinješu sistēma ir progresējusi, un nekādas uzlīmes vairs logā nav jālīmē, kameru elektroniskās acis nolasa auto numurus un paskatās datubāzē, vai ir samaksāts, vai nē. Diezgan progresīvi. Ā, vēl benzīntanka meitenēm likās jocīgi, ka auto numurā ir tikai divi burti un divi cipari, bet “Latvia is a small country, you know”.
Budapešta
Tātad ap vieniem tikām līdz Budapeštai, un mūsu pirmais mērķis bija Budapeštas tirgus halle un tajā rodamie labumi (Paldies Sirmajam!). Šoreiz iestūmāmies ar auto līdz pašam centram, un noparkojām auto vecpilsētas pazemes stāvvietas -3 stāvā. Mazliet neierēķinājām slēpju kastes augstumu un paskrāpējām pāris lampas, bet tā kā autostāvvietas sargs neko neteica, tad uzskatījām, ka šeit tā ir pieņemts. Tikuši ārā no pagraba, uzņēmām kursu uz tirgu. Laiciņš, atšķirībā no Lomnicas bija tā nekas, spīdēja saulīte un termometrs rādīja kādus 14 grādus virs nulles — Donavas krastos jau bija ieradies pavasaris. Kas interesanti, Donava nebija vis zila, kā kādreiz rakstīja Johans, bet gan tāda brūni zaļa, netīra. Aizgājām izstaigājāma tirgus halli, iepazināmies ar sortimentu, pagaršojām un nopirkām pāris desas un čilli pulverīšus, un gājām meklēt kādu vietu, kur paēst. Tā vienmēr ir problēma, un ideālo ēstuvi atrast ir grūti. Beidzot izvēlējāmies vienu, kura būtu pieņemama, bet tā bija slēgta, un tāpēc daudz nedomādami ievēlāmies blakus ēstuvē. Jāsaka, ka lokāla izvēle nebija slikta, ēdienu piedāvājums arī bija labs. Protams, izvēlējāmies gulašzupu, kaut kādus salātus un saldajā knēdeļus ar plūmju ievārījumu un kastaņu krēmu ar putukrējumu. Viss bija garšīgs, tikai kastaņu krēmu gan es laikam vēlreiz nepasūtīšu. Nav jau tā, ka nebija garšīgs, bet tomēr kaut kas nebija līdz galam.
Paēduši bijām jau gatavi beigt savu vizīti Budapeštā, bet ejot atpakaļ uz auto, mūs apspīdēja tik jauks pirma marta saulriets, ka nenoturējāmies izmest vēl līkumiņu uz otru krastu un uzkāpt paskatīties uz pilsētu no pils terasēm. Tieši tā arī bija — vienkārši kāpām pa taisnāko ceļu, ik pa laikam stiepjot ratus ar Vilhelmu pa visādām trepēm un trepītēm, lai tikuši pašā augšā, atklātu, ka varēja taču uzbraukt ar liftu. Kā arī, pēc tam pa otru pusi nokāpuši, ieraudzījām arī funikulieri. Katrā ziņā sanāca jauka vakara pastaiga, pilsēta skaista, būs kādreiz vēl jāatgriežas uz pāris dienām.
Atceļam uz Lomnicu izvēlējāmies krietni garāku, bet ātrāku un taisnāku ceļu pa autobāni, tik vien kā nedaudz ātrumu sabremzēja bieza migla Slovākijas pusē. Arī Slovākijā neiznāca izvairīties no vinjetes iegādes, jo izvēlētajā maršrutā sanāca pabraukt pa bāni.
Ceturtdienā (02.03) beidzot tiku uz kalna — abi ar Patrīciju jau pirms desmitiem bijām uz kalna, un izbraukājām visas iespējamās trases. Nu gandrīz, pašu augšējo, kura bija atzīmēta kā melnā neizbraucām, pa pārējām gan. Laiks atkal bija saulains un silts, kas komplektā ar iepriekšējās dienas lietu ne pārāk labi ietekmēja sniega kvalitāti, kā arī jāsaka, ka retraka cilvēki šajā kūrortā ar čaklumu neizcēlās, un nogāzes bija diezgan sūdīgas. Ar trim stundām bija gana, un ap pusdienlaiku mainījāmies ar Lauru — viņa uz kalna, mēs izklaidēt Vilhelmu. Staigājot pa rajonu divas reizes diskaverojām glābēju helokopteri, kurš sēdās uz trases un acīm redzot kādu glāba. Starp citu, tā arī bija vienīgā reize, kad es kaut kur blakus dzirdēju latviešu valodu — vīriņi, ejot uz mašīnu, sprieda, ka tur droši vien ceļ nost to meiteni, kuru nevarēja aizvest ar sniega moci. Droši vien kaut kas nopietns.
Piektdienas (03.04) plāns bija līdzīgs kā cetrurtdienai — laicīgi uz kalna, kamēr nav sācies. Bet. Tā notiek tikai pasakās. Ar Patrīciju ieradāmies pie pacēlāja jau deviņos, viss skaisti līdz brīdim, kad jānopīkstina skipass — Patrīcijai viss labi sanāca, man nē. Pīkstinu — nelaiž. Pīkstinu — nelaiž. Pienāca sargs un aizdzina. Mazliet apjucis pašļūcu nost, un nesaprašanā mēģināju tikt skaidrībā ar situāciju. Tuvāk apskatot pacēlāja karti, atklājās, ka četru dienu pacēlāja biļete, kuru nopirku pirmdien, darbojas četras dienas no iegādes datuma, nevis četras dienas no pirmās validācijas brīža. Skaidrs, ka nekāda skaidrošanās un sliktā laika dēļ slēgto pacēlāju piesaukšana nelīdzēs, aizsoļoju uz viesnīcu pēc maka, kuru ar gudru ziņu biju tur atstājis, jo “nevajadzēs taču”, un iestājos kādu piecpadsmit cilveku garā rindā pēc jaunas pacēlāja biļetes. Es tiešām nezinu, ko tie cilvēki dara pie kases, bet lai izstāvētu šo rindu, bija nepieciešamas 45 (vārdiem — četrdesmit piecas!) minūtes. Piecpadsmit cilvēki — četrdesmit piecas minūtes! Es to nespēju saprast. Tiku līdz kasei, pateicu ko man vajag samaksāju ar karti — augstākais pusminūte. Ko tur var darīt trīs minūtes? Stāstīt kasierei jaunākos jokus? Labi, tātad uz kalna tiku ne vairs deviņos, bet desmitos, bet tā kā laiks bija jauks, silts un saulains, tad dusmas ātri pārgāja. Šoreiz ar Patrīciju uzbraucām līdz pašai augšai, cik nu vien augstu ar pacēlāju var uzbraukt — līdz melnajai trasei. No lejas pa gabalu tā izskatījās pēc gluži parasta kalna, bet kad jāsper solis pāri kantei, tad gan bija tā dziļāk jāievelk elpa. Bet tas jau tāpat, kā ielēkt ledusaukstā ūdenī, jāsaņemās tik, pēc tam jau aiziet. Jā, un jāatzīmē fakts, ka melnā trase, kaut arī diezgan labi apmeklēta, arī bija ar vislabāko segumu un sakopta, atšķirībā no zemāk esošajām, kuras joprojām bija diezgan nebraucamas, pat sarkanajās bija sastumtas sniega kupenas. Tā pāris stundas pašļūkājām, un gājām pārņemt Vilhelmu. Šoreiz gan plānā bija, ka Patrīcija nāk uz kalnu patrenēt Lauru, kamēr mēs ar Vilhelmu atkal iesim pārgājienā pa rajonu. Sākumā gan vēlreiz visi uzbraucām līdz Skalnate Pleso, augstākā vieta, kur var tikt ar slēpotāju karti, paskatīties panorāmu un iedzert karstu kakao, tad palaidām Patrīciju pa kalnu, un paši braucām lejā ar pacēlāju, kas šajā gadījumā jau bija nocēlājs. Nākamjā pārsēšanās punktā arī Laura pārkāpa uz dēli, un pavisam lejā ar pacēlāju jau braucām vairs tikai mēs ar Vilhelmu. Nu, un ja neskaita vakariņas itāļu restorānā, tad tā arī beidzās brīvdienas kalnos.
Sestdiena (04.03) pagāja atceļā uz mājām. Lēni izkasījušies, no viesnīcas izbraucām pēc desmitiem, vispirms uz Popradu pēc gāzes, un vienpadsmitos startējām no Popradas. Diena bija brīnišķīga, šķērsojām Tatrus, un atceļam izvēlējāmies braukt nedaudz garāku ceļu pa bāni, nevis pa piebāztu parasto šoseju. Pirms Varšavas ieturējām vakariņas, un garlaicīgo šauro posmu līdz Lietuvai, kā arī tālāk līdz Rīgai nobraucām pa nakti, un sešos no rīta bijām mājās.
Brīvdienas tika pavadītas labi, varētu pat teikt, mierīgi. Varbūt pat pārāk mierīgi, jo tomēr mēs bijām atbraukuši paslēpot un aktīvi atpūsties, kas diemžēl, laikapstākļu dēļ ne pārāk labi sanāca. Šī iemesla dēļ, kā arī dažādu sīku servisa nebūšanu dēļ, es droši vien šo vietu slēpošanai vairs neizvēlēšos. Labāk mazliet piemaksāt, bet izbaudīt ziemas priekus kvalitatīvi. Toties, Tatros varētu atgriezties vasarā un izstaigāt kalnu takas, kas arī varētu būt gana aizraujoši, jo redzēt tur ir ko, īpaši, ja pakāpjas tā augstāk. Un ja ir skaidrs laiks.

2 koment?ri

Mar 13 2017

Ceļojums laikā.

ierakst?ja kategorij? ferrum,kur lai to liek?!


pau sesto gadu gatavojoties skarbākajam Latvijas slēpņošanas pasākumam “AMPPN2017″, pāris pēdējās nedēļas pagāja štukojot, montējot un kodējot visādus brīnumainus uzdevumus, ar ko pārsteigt eventa dalībniekus. Viens no šādiem uzdevumiem bija ieplānots pavecs telefons ar ripu, no kura, uzgriežot pareizu numuru, varētu piezvanīt operatoram un dzīvajā parunāties. Šis telefons jau tika izmanots pāris reizes iepriekšējos pasākumos, tāpēc nekādu lielo pārsteigumu dalībniekos nesagādātu, tik vien, kā tā dzīvās sarunas fīča — tāds, kā zvans uz pagājušo gadsimtu, kad nemaz savādāku tālruņa aparātu nebija. Arī tehnoloģiski nekādu īpašu izaicinājumu — telefons, kā telefons, iekšā arduino ar GSM dēli, nedaudz koda un viss strādā. Iekšēji, protams, bija tāda kā neapmierinātība, tāda kā nepabeigta darba sajūta, tāpēc ik pa laikam tika pašķirstīts Latvijas ss.lv un ēbajs, lūkojoties pēc kāda interesantāka tālruņa modeļa. Ēbajā uzpeldēja smuks padomju laika taksofons par ārprātīgiem 250 eiro — puse no pasākuma budžeta. Atlika vien nopūsties, un aizvērt lapu. Sapnis tomēr nemeta plinti krūmos un pašķirstīja vēl arī citas sludinājumu vietnes — un Lietuvas skelbiu.lt mums uzsmaidīja veiksme (līdz Vācijas SS pat netikām) — kāds Eduardas no Klaipēdas piedāvāja kāroto iekārtu par 40 lietuviešu eiro! Daudz nedomādami, nodibinājām sakarus ar Eduardas, sarunājām, ka mēs viņam pa paypalas pārskaitām naudu, un viņš mums caur Omiva paštomatas sūta taksofonas. Kopējā summa ar Omnivas sūtīšanas izmaksām sanāca apaļi 50 eiro, bet pārskaitot netika ņemta vērā paypala komisijas maksa, un Eduardas saņēma 47.95. Eduardas nebija diez cik pretīmnākošs, un nenovērtēja mūsu pūles atbrīvojot viņu no lieka dzelzs gabala — saglabāja stingru un nepiekāpīgu pozīciju iztrūkstošo 2.05 eiro jautājumā. Atlikumu aizripinājām viņam atkārtotā tranzakcijā, un viņš, kā solīts, jau tās pašas dienas vakarā telefona aparātu iestūma Omnivas pakomātā jeb paštomātā, kā tās ierīces sauc uz dienvidiem no Kāķišķes. Pēc pusotras dienas nepacietīgas gaidīšanas iekārta veiksmīgi atceļoja līdz Rīgai, kur tika sagaidīta ar vispārēju sajūsmu un apbrīnu. Un tad sākās pirmais izaicinājums — taksofons bija aizslēgts, un atslēga komplektā nenāca. Lai varētu izmanot šo iekārtu plānotajiem mērķiem, mums tomēr vajadzēja tikt tajā iekšā, un tas nebija tik vienkārši, kā es to biju iedomājies. Pirmkārt, taksofons pats par sevi ir diezgan labi nodrošināts pret vandālismu, un arī abas atslēgas (viena lai tiktu klāt pie telefona elektronikas, otra — naudas krātuvei) ir gana nopietnas un nav viegli atveramas. Vienu vakaru mēs nomocījāmies visādi mēģinot atmūķēt pusapaļo slēdzeni pašu spēkiem, noskatījāmies kādus desmit lieliskus pamācību video jūtūbē, izlasījām krievneta forumus un pieejamās instrukcijas, bet bez rezultātiem. Brutāli urbt vai zāģēt negribējās, lai saglabātu autentisku telefona izskatu. Pa ceļam, kādā Krievijas forumā uzzinājām, ka šādi aparāti, ja parādās pārdošanā Krievijā, maksā tā no 450 līdz 700 eiro — tajā mirklī mēs nopriecājāmies, ka Eduardas nebija veicis rūpīgu tirgus izpēti, un praktiski aparātu mums ir uzdāvinājis. Tātad, pirmajā vakarā izsmēluši savas kramplaužu spējas, pusdesmitos ieradāmies pie atslēgu meistara Spicē, ar lūgumu atvērt to sasodīto slēdzeni. Atslēgu meistars rūpīgi nopētīja slēdzeni, un nogrozīja galvu — nē, šitādu viņs atvērt nemācēs, varot tikai izurbt. Nu to mēs tā kā paši mākam, bet tomēr, varbūt var kaut kā pacensties, un mēģināt tikt iekšā tajā kastē? Atslēgu meistars beigās piekrita, un pēc neilga cīniņa slēdzenē nolauza atslēgu. Vēl pēc brīža viņš tomēr nolauzto atslēgu veiksmīgi izķimerēja ārā, un nosauca mums profesionāla atslēgu mūķētāja numuru (kurš, kā izrādās, man jau bija kontaktos).
Nākamajā dienā Sapnis ar telefonu bija sastopams dažādos televīzijas kabinetos, konsultējoties ar pagājušā gadsimta telekomunikāciju speciālistiem par iespējām tikt iekšā tajā sasodītajā kastē, bet tomēr bez rezultātiem. Paralēli es pašķirstīju internetā pieejamo kramplaužu mājaslapas, un dažiem cerīgākajiem piezvanīju apjautāties par viņu spējām, tomēr, pēc slēdzenes fotogrāfiju nosūtīšanas, kā reālākais variants, tika piedāvāts urbšanas pakalpojums un “pēc tam paskatīsimies”. Tā arī, pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem godīgi atvērt telefonu, metām mieru un ņēmām talkā urbjmašīnu. Sākumā bija plāns ar mazu urbīti izurbināt slēdzenes iekšas, pārāk nesabojājot slēdzenes ārpusi, bet soli pa solim, no 3mm urbja tiku līdz 13mm urbim, milzīgam caurumam slēdzenē un telefons beidzot bija vaļā!

Sarežģītākā daļa bija paveikta, tālāk jau vienkārši — visu lieko ārā, arduino un poverbanku iekšā, un uz mežu prom. Apmēram tā arī bija, ja vien klausule darbotos kā nākas. Ja mikrofons strādāja gana labi, tad skaļrunis gan ar arduino plati nevēlējās sadarboties, un turklāt bija ieslēdzies klausulē ar skrūvi, kura izskatās pēc sivēna šņukura. Respektīvi, bija jāsameklē skrūvgriezis ar diviem ragiem, lai to atskrūvētu. Kas interesanti, profesionālo instrumentu veikalos šādu skrūvgriezi nevarēja dabūt, ja nu vienīgi pasūtīt par bargu naudu, bet Kuršos bija lēts visādu jocīgu formu skrūvgriežu uzgaļu komplekts, kurā bija arī vajadzīgās formas uzgalis. Tā nu arī pēdējais padomju tehnikas aizsardzības bastions bija kritis, mēs bijām tikuši iekšā visur, kur vajadzēja tikt. Klausulē tika iemontēts skaļrunis un mikrofons no savu laiku nokalpojušām VOIP austiņām, pāris trūkstošas detaļas izdrukātas ar 3d printeri, iemontēts arduino ar jaunāko firmvāri — un, kā par brīnumu viss arī strādāja, varējām veikt zvanus GSM tīklā.

Protams, laboratorijas apstākļos strādā viss kā nākas, bet realitātē ir kā ir, īpaši, ja GSM tīklam paredzētu ierīci novieto mežā, kur nav zonas. Šis bija tāds kā negaidīts pavērsiens, un pat mazliet izsita mūs no sliedēm, kā arī aizkavēja pasākuma starta šāvienu par kādu pusstundu. Izmēģinājuši dažādas metodes telefonu atdzīvināt, beigās metām mieru, un atstājām lai pie koka skaisti izskatās. Gan jau sataisīsim un pārbaudīsim visu uz nākamo reizi.
Varbūt.

2 koment?ri

Mar 13 2017

Kurts Vonnegūts “Mehāniskās klavieres”

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

p Sadzinis rokā Kurta “Ietupināto”, nelikos mierā, un turpināju monitorēt ibook.lv piedāvājumu trūkstošajām grāmatām — rezultātā pilnai laimei šobrīd trūkst tik divas — “Laikatrīce” un “Galapagu salas”. Kā arī, jāsadzenā rokā tās, kuras ir iedotas palasīt. Bet šoreiz ne par to. Tātad, turpinot aizkrāsot baltos plankumus Kurta daiļradē, nākamā izlasījās “Mehāniskās klavieres”. Pēc nelielās vilšanās ar “Ietupināto”, šo grāmatu sāku lasīt ar nelielām bažām, bet jau pēc pirmajām nodaļām viss nostājās savas vietās, un es atpazinu veco Kurtu. Grāmatas tēma tāda, hm, varētu teikt, moderna un diezgan aktuāla, kaut arī grāmata sarakstīta pagajuša gadsimta vidū — mehānismi ir pārņēmuši gandrīz visas profesijas, vienkāršie ļaudis labo ceļus vai dien armijā, savukārt augstu kvalificētie vada rūpnīcas. Un tad, kādā brīdī, lūzt vadzis, revolucionāri revolucionē, un labi ieplānotais plāns — atdot varu tautai, arī darba vietas un pienākumus, — kļūst nekontrolēts un aiziet anarhijā.
Šobrīd pasaulē tieši automatizācija un robotizācija svin savu uzvaras gājienu, un tiek prognozēts, ka tuvākajās desmitgadēs izzudīs vienkāršās un mazkvalificētas profesijas. Jau tagad robotizēta rūpnīca vai pašbraucošs automobīlis ir diezgan parasta lieta, tā, ka attīstītajās zemēs varam gaidīt tieši tādu sabiedrības noslāņošanos, kā Kurts tika paredzējis. Vai tas ir labi? Vienkārši skatoties, gan jā, gan nē. Cilvēkiem vairs nav jāveic fiziski smagi darbi, tiek izslēgtas iespējas pielaist triviālas kļūdas utt. Bet no otras puses, kurp gan tas viss iet? Kam ir vajadzīgas tās milzu rūpnīcas, roboti, automātiskie procesi, modernās ierīces un tā tālāk? Kas interesanti, pie šādām pārdomām es ik pa laikam pats nonāku, tieši saistībā ar savu profesionālo darbību. Es strādāju uzņēmumā, kurš izstrādā un ražo dažādas elektroniskas ierīces — spriežot pēc finansu rādītājiem, labas ierīces. Bet vai tās ir vajadzīgas? It kā jā, bet tomēr bez tām taču var lieliski iztikt. Gluži, kā ar lielāko daļu mūsdienu precēm — tas viss taču ir tikai mārketings un darbs ar pircēju, ne vairs progress, vai uzlabojumi ērtākai dzīvei. Un ja tā globāli paskatās, tad cik tonnas plastmasas izstrādājumu tiek saražots ik sekundi? Un cik tonnas ik sekundi tiek izmestas atkritumos? Tāds skumjš, strauji progresējošs apburtais loks. Nez, ar ko tas viss beigsies, droši vien ar globāla mēroga ekoloģisku katastrofu un kodolziemu.

koment?ru nav