Nov 10 2015

Nāves ieleja, trešā diena 25.03.2015

ierakst?ja 4:41 pm kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Lippincott road

Trešajā rītā jau miegs nāca labāk, bet tāpat ilgai gulēšanai daudz laika nebija — šīs dienas plānā bija izbraukt caur Nāves ieleju un vakarā tikt līdz Lasvegasai. Paēduši brokastis — gādīgā saimniece bija šo to iekrāmējusi ledusskapī, šis tas bija līdzi pašiem, devāmies pa ieleju uz Nevadas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem un nelielas kalnu pārejas nonācām plašā un tuksnešainā ielejā — vienā pusē liels militārais aviācijas poligons, otrā pusē kalnu grēda. Pirmais šīsdienas mērķis bija kaktusu audze mazliet nost no šosejas, ar tādu kā slēpņu treilu. Nogriezāmies no lielceļa, izbraucām cauri ciematam, kas gan īstenībā bija paliela ferma, un pa akmeņainu grants ceļu nonācām klinšu ieskautā līdzenumā ar Yucca Brevifolia un govju ganāmpulku. Interesanti, ka kaktusi bija vienīgais, kas tur auga, un mēs tā arī nesapratām, ko govis tur varēja atrast ēdamu. Atradām pāris slēpņus, paskatījāmies uz govīm, novērojām pāris zemu lidojošus iznīcinātājus, un braucām tālāk. Atgriezāmies uz lielceļa, un pēc pārdesmit kilometriem nonācām T veida krustojumā, kur vajadzēja izlemt turpmāko maršrutu — bijām ieplānojuši iebraukt Racetrack Playa paskatīties slīdošos akmeņus, un bija divi varianti — braukt pa kreisi garāku ceļu apkārt klinšu masīvam, bet pa labāku ceļu, vai braukt pa labi un, pa kartēs vāji iezīmētiem ceļiem pārvarot pāris kalnu pārejas, iebraukt ielejā no otras puses. Ilgi nedomājot izvēlējāmies sliktāko, bet viennozīmīgi interesantāko ceļu. Pēc pāris kilometriem nogriezāmies no lielceļa, un sākām kratīties pa ne pārāk gludu, bet taisnu zemesceļu.
Lippincott road
Pietuvojoties kalniem, ceļš sāka mest cilpas un mēs pamazām uzbraucām pirmajā kalnu pārejā, no kuras pavērās diezgan iespaidīgs skats uz Nāves ieleju. Turpinājumā ceļš lejup uz Saline Valley kļuva šaurāks, akmeņaināks, stāvāks un ar nelielu bezdibeņa sajūtu ārmalā. Brīnumainā kārtā mēs nebijām vienīgie braucēji, apmēram reiz stundā satikām vēl kādus ceļotājus — tad bija jāatrod platāka vieta uz ceļa, kur samainīties. Izlīkumojuši no kalnu pārejas izbraucām ielejā, bet vēl diezgan augstu, jo taisnais ceļš turpināja vest lejup. Mūsu merķis bija ieleja blakus, tāpēc nogriezāmies uz nākamo kalnu pāreju — Lippincott Road. Ceļš, kurš jau tā nebija nekāds labais, kļuva ar vien sliktāks un akmeņaināks. Arī šaurāks un ar izskalojumiem, tā, ka vietām jau kļuva interesanti — kreisajā pusē līdz klinšu sienai ~10 cm, labajā pusē no riepas ~10cm krauja. Nu apmēram, kā filmās rāda. Un lai būtu pavisam jautri, vienā šādā vietā, izbraucot no līkuma, tālumā pamanījām divas pretīmbraucošas mašīnas. Pirmajā mirklī bija tā dīvaini, bet par laimi nedaudz uz priekšu bija vieta, kur samainīties. Samainīšanās vietā pretīmbraucošā auto vadītājs deva draudzīgu padomu ar mūsu auto tālāk nebraukt, jo tur vajagot mazliet augstāku klīrensu un nopietnākas riepas — ceļš labāks nekļūstot. Tā nu viņi mums novēlēja veiksmes, un aizbrauca. Mēs, savukārt, atstājām auto vietā, kur vēl var apgriezties, un devāmies nelielā pārgājienā, izpētīt kas tur īsti ir ar to ceļu. Tālu nebija jāiet, un jau pirmajā līkumā bija diezgan branga bedre, un cik varēja redzēt, tad tālāk tiešām nekas labāks nespīdēja. Šajā brīdī nekas cits neatlika, kā skumīgi nopūsties un griezties atpakaļ — kaut kādā nekurienē saplēst nomas auto nebūtu forši.
Ezers
Apgriezāmies, un nobraucām Sāls ielejā līdz sālsezeram, kurš pa gabalu izskatījās tepat, tepat, bet tomēr bija 30 km attālumā. Diena bija lieliska, saule žilbināja acis un auto termometrs rādīja +90° aiz borta. Protams, tie bija Fārenheita grādi, tāpat, kā spidometrs ātrumu rādīja jūdzēs stundā, un lai kaut cik orientētos telpā un laikā, reizēm nācās pārrēķināt metriskajās mērvienībās. Nobraukuši pie sālsezera, kas tiešām bija ezers ar sāļu ūdeni un dubļainiem, ar sāls kristaliem pārklātiem krastiem, izgājām mazā pastaigā, jo +30°C nekāda lielā pastaiga nevilina. Un tā kā laiks negaida, un vēl bija gabals ko braukt, nedaudz saskumuši par neveiksmi, braucām no šīs ielejas prom. Pa ceļam, tuksnesī vēl izmantojām iespēju, un ceļa malā iekūrām gāzes prīmusu un uzvārījām pusdienas. Arī te nedaudz nolohojāmies, un lielveikalā pērkot sausās zupas, nebijām pievērsuši uzmanību tādam sīkumam, ka jaukie trauciņi paredzēti sildīšanai mikroviļņu krāsnī, un rezultātā, ar verdošo ūdeni pārlietie makaroni tā arī līdz galam neuzbrieda, un palika viegli kraukšķīgi.
Zupa
Atgriezušies uz šosejas, pārvarējām pāris stāvas un līkumainas kalnu pārejas, kur no katra līkuma pavērās elpu aizraujoši skati. Vēl viens elpu aizraujošs skats pavērās, skatoties uz benzīna līmeņa rādītāju, kurš ziņoja, ka mēs drīz varēsim ceļmalā ierīkot nometni, ja neatradīsim benzīntanku. Par laimi, nākamajā ielejā iebraucām Stovpaipā — ciematā ar lielisku benzīntanku, un tas bija vienīgais šī ceļojuma laikā, kurā varēja norēķināties ar karti. Vispār, ar norēķinu kartēm norēķināties var visos benzīntankos, bet procedūra ir mazliet sarežģītāka, kā pierasts Eiropā — vispirms jāiet pie kases un jārezervē brīvi izvēlēta summa, un tad var iet pildīt degvielu. Tieši tāpat arī ir jādara, ja grib norēķināties arī ar skaidru naudu — iedod kasierim simts baksus, salej benzīnu par astoņdesmit četriem, un varbūt dabūsi atpakaļ sešpadsmit. Jā, tātad šajā benzīntankā varēja ar karti norēķināties automātā pie sūkņa, jo nekādas kases nemaz nebija. Pa to laiku, kamēr es spēlējos ar norēķinu kartēm un degvielas uzpildi, pie mūsu auto pienāca tante, kura mūs ļoti aizdomīgi nopētīja brīdī, kad mēs pārliecinoši piebraucām pie benzīntanka ar nepareizo auto sānu, un sapratuši kļūdu, tikpat pārliecinoši apmetām loku, un piebraucām pareizi. Tātad, tante uzsāka komunikāciju ar Lauru, un kā izrādījās, tad šī bija viena no tām tantēm, kuras mūs bija satikušas Lipinkota pārejā, un nospriedušas, ka mēs, ar savu spēļu auto esam spītīgi devušies tālāk, kādā klinšu nogruvumā salauzuši auto un esam nolemti ilgsošai un mokošai nāvei — tieši šo stāstu tante bija izstāstījusi ciemata informācijas punktā esošajiem parka reindžeriem, lai tie steidzoties mūs glābt. Tā nu nekas cits neatlika, kā iet nomierināt reindžerus, un izstāstīt neticamu stāstu, ka mēs esam izglābušies, dzīvi un veseli, un ka mūs nevajag meklēt un glābt.
Tikmēr jau arī saule bija paspējusi norietēt, un strauji sāka satumst, bet mums līdz naktsmājām Hendersonā (Lasvegasas guļamrajons) bija atlikuši vēl kādi 250 km. Tos arī tumsiņā pieveicām, un ap desmitiem vakarā, pieklājīgā vidusmēra privātmāju rajonā atradām vajadzīgo adresi — klasiska, divstāvu amerikāņu savrupmāja, ar garāžu diviem auto, mauriņu, un droši vien arī dārzu otrā pusē — tieši kā filmas rāda. Arī šo vietu bijām rezervējuši airbnb, un jau rezervējot nedaudz iesmējām par teikumu aprakstā: “We are 4 guys in a large house with a pool and a hot tub”. Bet cena un mājas novietojums bija pieņemams, tāpēc pārāk neiedziļinājāmies sīkumos, un galu galā — kurš tad spēj izlasīt visas atsuksmes. Tātad, noparkojām savu auto pie mājas, un kamēr krāmējāmies pa bagāžnieku, mājas priekšā iznira smaidīgs tēls, acīm redzot, viens no četriem, draudzīgi sveicināja un aicināja sekot. Pa ceļam vēl precizēja, kas mēs tādi esam, un kāpēc esam ieradušies — “ā, airbnb, jā, ar to nodarbojas Džošs, bet viņš ir noguris un guļ. Bet nekas, nāciet vien” — labais cilvēks mūs aicināja mājā, un kā guļvietas ierādīja divus neizvelkamus dzīvojamās istabas dīvānus. Tad uzmetis mums skatienu, ar nelielu izbrīnu piebilda “ā, jūs esat trīs?!”, un ierādīja vēl vienu mazāku dīvāniņu blakus istabā. Viesistaba vienā pusē nemanāmi pārgāja virtuvē un otrā pusē — koridorā. Viesistabas, un visas mājas iekārtojums atbilda tieši visiem iespējamajiem stereotipiem par četriem kopā dzīvojošiem jaunekļiem labākajos gados — televizors pa visu sienu, visas iespējamās spēļu konsoles, ar neskaitāmiem gadžetiem nokrauts žurnālu galdiņš, netīri pelnutrauki un tā tālāk.
Viesistaba
Laipnais čalis, protams, neveikli centās visu piekārtot, kas pārsvarā izpaudās ar nekārtības pārbīdīšanu no viena stūra uz citu, un biezākās putekļu kārtas notraukšanu ar roku. Atvadoties un novēlot labu nakti, viņš izspēra vēl vienu lielisku frāzi: “ejot ārā no mājas, durvis nevajag slēgt ciet, mēs tās neslēdzam, jo mums nav atslēgas. Kādreiz viena bija, bet to mēs pazaudējām, un rajons šeit ir labs, nevajag slēgt durvis.”
Otrpus virtuvei bija vēl viena istaba, tāda kā halle, kura savukārt bija piekrauta ar ģitārām, sintezatoriem un tamlīdzīgām lietām — kā tad bez rokenrola. Un tas aromāts gaisā un laipnā cilvēka mīklainais smaids… Tātad, bijām nedaudz iegrābušies, bet kā bonuss mūsu rīcībā bija baseins ar aukstu ūdeni. Muļķīgākais šajā stāstā ir tas, ka bijām šo viesistabu rezervējuši uz divām naktīm — pirmais, ko izdarījām, ātri sameklējām un otrajai naktij rezervējām citu, atbilstošāku naktsmītni.

Nāves ieleja

viens koment?rs

viens koment?rs ierakstam “Nāves ieleja, trešā diena 25.03.2015”

  1. bicyclerson 08 Dec 2016 at 2:02 pm

    Foršas bildes un stāsts kopumā.

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t