Nov 05 2015

Sekvoju parks, otrā diena, 24.03.2015

ierakst?ja 4:52 pm kategorij? ceļojumu epizodes

sekvoja

Arī otrais rīts pienāca pēc Latvijas laika, un nācās pāris stundas pusmiegā vārtīties pa gultu un klausīties govju maurošanā un zirgu bubināšanā, kamēr uzausa gaisma. Kad cēlāmies, mājas pārējie iemītnieki vēl gulēja — tā arī bez lieka trokšņa aizslīdējām prom. Jāpiebilst, ka dienasgaismā rančo tiešām izskatījās pēc rančo, ar vairākām dzīvojamām ēkām ieskautu pagalmu, vidēja izmēra stalli un aplī sastādītas palmas pagalma vidū. Tāda idilliska vieta, kura labprāt varētu uzkaveties ilgāk, bet ne visam pietiek laika. Arī līdz sekvoju parkam bija pārsimts kilometri, ko braukt, tāpēc nesteidzīgi pabrokastojām tuvējā pilsētā un pa šauriem un līkumainiem ceļiem braucām uz sekvoju parku. Jo tuvāk braucām, jo šauraka un līkumaināka kļuva šoseja, un pamazam sāka paradīties arī reljefs. Arī Sekvoju parkā iebraukšana maksāja divdesmit piecus dolārus no auto, kurus iekasēja būdā sēdošs reindžers, gluži kā no filmas. Ja iepriekš bija reljefs, tad iebraucot parkā sākās RELJEFS — stāvi, līkumaini kāpumi un kritumi. Toties atšķirībā no Josemītu parka, šoseja līkumos bija aprīkota ar barjeru. Tuvojoties parka centrālajiem apskates objektiem — ģenerāļa Šērmana sekvojai un vēl pāris raženākiem eksemplāriem, arī “parastie”, ceļu ieskaujošie koki kļuva ar vien lielāki un lielāki. Un vietām pat notika kontrolēta meža dedzināšana — ugunsdzēsēju un reindžeru uzraudzībā dega sūnas un pamežs, viss mežs dūmos un uz ceļa izvietoti plakāti, ka process tiek kontrolēts, un nevajag lieki satraukties. Parka ievērojamo objektu apskati sākām ar ģenerāļa Šērmana sekvoju un tai pieguļošo sekvoju birztaliņu. Parka reljefa īpatnību dēļ koku tuvumā ir tikai neliels stāvlaukums invalīdiem, pārējiem jābrauc kādu gabaliņu kalnā, un tad pa trepēm un smukiem asfaltētiem celiņiem pārsimts metri jākāpj lejā — fiziskās aktivitātes garantētas, nesaprotu, kur viņi rauj tos “lielos” cilvēkus… Tātad nokāpām paskatīties lielos kokus — nu koki kā koki, tikai lieli. Nākama pietura bija pie nogāzušas milzu sekvojas stumbra, uz kura kādreiz varēja uzbraukt ar auto, bet gadu gaitā koks ir nobraukāts un nu vairs tur drīkst kāpt ar kājām. Toties pa izcirsto tuneli pār ceļu nokritušajam kokam var braukāt cik uziet, ko mēs arī pāris reizes izveicām. Sekvoju parkā ir ne tikai koki, bet arī klintis, un viena tāda ievērības cienīga ir Moro Rock — neliela klinšaina virsotnīte, no kuras paveras lielisks skats uz parku. Arī šeit, apmeklētāju ērtībām, ir ierīkotas trepītes ar mardziņām līdz pat virsotnei, bet skats tiešām lielisks. Papriecājušies par ainavu devāmies prom, pa ceļam iekļūstot nelielā sastrēgumā, kuru izraisīja pa ceļu ejošs lācis — dzīvnieks pilnīgi neiespringstot lēnīgi gāja savās darīšanās, nepievēršot nekādu uzmanību pāris gājējiem un vairākiem, pa auto logiem izliekušamies cilvēkiem ar fotoaparātiem. Stāvais kalnu ceļš, kā pārbaudījums auto bremzēm un vadītāju reakcijai, ārā no parka vijās ielejā pa galvu reibinošiem serpentīniem. Tā kā bija apmēram pusdienlaiks, jo gribējās ēst, sākām lūkoties pēc kādas piemērotas stāvvietas, kur uz kādu brīdi piestāt un uzvārīt kādu zupu, bet kā jau nacionālajā parkā, tajās retajās vietas, kur bija atļauts apstāties, nebija ļauts spēlēties ar uguni. Tā nu turpinājām mūsu ceļu uz dienvidiem neēduši. Pie viena uzpludinātā ezera pamanījām brīvi pieejamu stāvlaukumu, pamatā gan paredzētu tiem, kuri ir atveduši uz ezeru savu laivu. Stāvvietas izmantošana bija par maksu — 10 dolāri dienā un ar pašapkalpošanās kasi — no vienas kastītes paņem aploksni, ieliec tajā cēneri, uzraksti auto numuru un iemet otrā kastītē. Mums šāda cena par stundu šķita pārāk neadekvāta, tāpēc turpinājām ceļu. Jāatzīst, ka amerikāņi, atšķirībā no eiropiešiem, ar brīvi piejamiem atpūtas laukumiem šoseju malās neaizraujas. Tomēr kādā no kārtējās kalnu pārejas līkumiem vienu tādu kā skatu laukumiņu atradām, uzstellējām prīmusu un jau bijām gatavi vārīt zupu, tik tāda nianse, ka nebija sērkociņu, ar ko piešķilt gāzi. Tā nu nācās notiesāt svaigo apelsīnu un mango krājumus, bet gāzes degli ar katliņu iekrāmēt atpakaļ auto bagāžniekā. Šīs dienas naktsmājas mums bija sarunātas Kernvillē, kur laipna saimniece mums ierādīja pagalmā virs palielas garāžas izbūvētu otro stāvu — plašu dzīvokli ar virtuvi, labierīcībām un atsevišķu ieeju. Iekārtojušies aizbraucām vēl uz veikalu sagādāt vakariņas un izmetām nelielu loku pa pilsētu.
Otrā diena

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t