November, 2015 arh?vs

Nov 12 2015

John Green — “Paper towns”.

ierakst?ja kategorij? bibliothèque,hronika

paper towns
sovasar, sēžot dārzā un runājoties ar meitu par dažādām tēmām, nonācām arī līdz grāmatām, un “Paper towns” tika minēta kā viena no grāmatām, ko Patrīcija bija gribētu izlasīt, bet nebija īsti pārliecināta par to, vai Latvijā šo grāmatu varēs dabūt oriģinālvalodā. Vispār es grāmatās vāji orientējos un man nebija viedoklis šajā jautājumā, bet teicu, ka paskatīšos, varbūt būs. Protams, līdz grāmatveikalam tā arī netiku, grāmata tika piemirsta un vasara arī beidzās. Taču atgriežoties mājās no kārtējā #sennekurnavbūts, garlaikojoties Stokholmas lidostas grāmatbodītē ieraudzīju šo grāmatu — tur bija gan angliski, gan zviedriski, un pēc īsa pārdomu mirkļa paņēmu grāmatu angliski. Tā kā līdz reisam vēl bija kāds laiciņš jākūko, nolēmu palasīt jauniegūto grāmatu. Pirmais iespaids diezgan nekāds, ļoti maz bildes, es pat teiktu, ka nav vispār, ja neskaita vāka noformējumu. Ilustrāciju trūkums grāmatā vispār ir liels mīnuss manās acīs. Tātad, sāku lasīt, un kad pacēlu acis no grāmatas, sen jau biju Rīgā, mājās, un jau bija mazliet pāri pusnaktij un laiks iet gulēt — pats nesapratu, kā laiks bija paskrējis. Protams, pusaudžu literatūra nav īsti tā, ar kuru būtu vērts lepoties, bet šī bija tīri okej, viegli un atri lasījās, un apmēram līdz pusei bija pat aizraujoša — stāsts par vidusskolniekiem, draudzību, atriebībām, mistērijām un triekšanos pāri visai amerikai meklēt aizmukuso draudzeni. Visnotaļ dinamisks gabals, bez liekas filozofijas un lirikas — tieši kā radīts mūsdienu bērniem. Man vislabāk patika sapiņķerētā mistērija ar vairāku pakāpju norādēm un tās risināšana, pilnīgi apskaudu tos puišeļus. Bet, būtiskākais šajā stāstā ir tas, ka šī ir pirmā grāmata angļu valodā, kuru esmu izlasījis no vāka līdz vākam.
Ā, un pēc tam noskatījos arī filmu. Filma uzņemta diezgan tuvu grāmatai, bet grāmata, kā parasti, bija interesantāka.

2 koment?ri

Nov 10 2015

Nāves ieleja, trešā diena 25.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Lippincott road

Trešajā rītā jau miegs nāca labāk, bet tāpat ilgai gulēšanai daudz laika nebija — šīs dienas plānā bija izbraukt caur Nāves ieleju un vakarā tikt līdz Lasvegasai. Paēduši brokastis — gādīgā saimniece bija šo to iekrāmējusi ledusskapī, šis tas bija līdzi pašiem, devāmies pa ieleju uz Nevadas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem un nelielas kalnu pārejas nonācām plašā un tuksnešainā ielejā — vienā pusē liels militārais aviācijas poligons, otrā pusē kalnu grēda. Pirmais šīsdienas mērķis bija kaktusu audze mazliet nost no šosejas, ar tādu kā slēpņu treilu. Nogriezāmies no lielceļa, izbraucām cauri ciematam, kas gan īstenībā bija paliela ferma, un pa akmeņainu grants ceļu nonācām klinšu ieskautā līdzenumā ar Yucca Brevifolia un govju ganāmpulku. Interesanti, ka kaktusi bija vienīgais, kas tur auga, un mēs tā arī nesapratām, ko govis tur varēja atrast ēdamu. Atradām pāris slēpņus, paskatījāmies uz govīm, novērojām pāris zemu lidojošus iznīcinātājus, un braucām tālāk. Atgriezāmies uz lielceļa, un pēc pārdesmit kilometriem nonācām T veida krustojumā, kur vajadzēja izlemt turpmāko maršrutu — bijām ieplānojuši iebraukt Racetrack Playa paskatīties slīdošos akmeņus, un bija divi varianti — braukt pa kreisi garāku ceļu apkārt klinšu masīvam, bet pa labāku ceļu, vai braukt pa labi un, pa kartēs vāji iezīmētiem ceļiem pārvarot pāris kalnu pārejas, iebraukt ielejā no otras puses. Ilgi nedomājot izvēlējāmies sliktāko, bet viennozīmīgi interesantāko ceļu. Pēc pāris kilometriem nogriezāmies no lielceļa, un sākām kratīties pa ne pārāk gludu, bet taisnu zemesceļu.
Lippincott road
Pietuvojoties kalniem, ceļš sāka mest cilpas un mēs pamazām uzbraucām pirmajā kalnu pārejā, no kuras pavērās diezgan iespaidīgs skats uz Nāves ieleju. Turpinājumā ceļš lejup uz Saline Valley kļuva šaurāks, akmeņaināks, stāvāks un ar nelielu bezdibeņa sajūtu ārmalā. Brīnumainā kārtā mēs nebijām vienīgie braucēji, apmēram reiz stundā satikām vēl kādus ceļotājus — tad bija jāatrod platāka vieta uz ceļa, kur samainīties. Izlīkumojuši no kalnu pārejas izbraucām ielejā, bet vēl diezgan augstu, jo taisnais ceļš turpināja vest lejup. Mūsu merķis bija ieleja blakus, tāpēc nogriezāmies uz nākamo kalnu pāreju — Lippincott Road. Ceļš, kurš jau tā nebija nekāds labais, kļuva ar vien sliktāks un akmeņaināks. Arī šaurāks un ar izskalojumiem, tā, ka vietām jau kļuva interesanti — kreisajā pusē līdz klinšu sienai ~10 cm, labajā pusē no riepas ~10cm krauja. Nu apmēram, kā filmās rāda. Un lai būtu pavisam jautri, vienā šādā vietā, izbraucot no līkuma, tālumā pamanījām divas pretīmbraucošas mašīnas. Pirmajā mirklī bija tā dīvaini, bet par laimi nedaudz uz priekšu bija vieta, kur samainīties. Samainīšanās vietā pretīmbraucošā auto vadītājs deva draudzīgu padomu ar mūsu auto tālāk nebraukt, jo tur vajagot mazliet augstāku klīrensu un nopietnākas riepas — ceļš labāks nekļūstot. Tā nu viņi mums novēlēja veiksmes, un aizbrauca. Mēs, savukārt, atstājām auto vietā, kur vēl var apgriezties, un devāmies nelielā pārgājienā, izpētīt kas tur īsti ir ar to ceļu. Tālu nebija jāiet, un jau pirmajā līkumā bija diezgan branga bedre, un cik varēja redzēt, tad tālāk tiešām nekas labāks nespīdēja. Šajā brīdī nekas cits neatlika, kā skumīgi nopūsties un griezties atpakaļ — kaut kādā nekurienē saplēst nomas auto nebūtu forši.
Ezers
Apgriezāmies, un nobraucām Sāls ielejā līdz sālsezeram, kurš pa gabalu izskatījās tepat, tepat, bet tomēr bija 30 km attālumā. Diena bija lieliska, saule žilbināja acis un auto termometrs rādīja +90° aiz borta. Protams, tie bija Fārenheita grādi, tāpat, kā spidometrs ātrumu rādīja jūdzēs stundā, un lai kaut cik orientētos telpā un laikā, reizēm nācās pārrēķināt metriskajās mērvienībās. Nobraukuši pie sālsezera, kas tiešām bija ezers ar sāļu ūdeni un dubļainiem, ar sāls kristaliem pārklātiem krastiem, izgājām mazā pastaigā, jo +30°C nekāda lielā pastaiga nevilina. Un tā kā laiks negaida, un vēl bija gabals ko braukt, nedaudz saskumuši par neveiksmi, braucām no šīs ielejas prom. Pa ceļam, tuksnesī vēl izmantojām iespēju, un ceļa malā iekūrām gāzes prīmusu un uzvārījām pusdienas. Arī te nedaudz nolohojāmies, un lielveikalā pērkot sausās zupas, nebijām pievērsuši uzmanību tādam sīkumam, ka jaukie trauciņi paredzēti sildīšanai mikroviļņu krāsnī, un rezultātā, ar verdošo ūdeni pārlietie makaroni tā arī līdz galam neuzbrieda, un palika viegli kraukšķīgi.
Zupa
Atgriezušies uz šosejas, pārvarējām pāris stāvas un līkumainas kalnu pārejas, kur no katra līkuma pavērās elpu aizraujoši skati. Vēl viens elpu aizraujošs skats pavērās, skatoties uz benzīna līmeņa rādītāju, kurš ziņoja, ka mēs drīz varēsim ceļmalā ierīkot nometni, ja neatradīsim benzīntanku. Par laimi, nākamajā ielejā iebraucām Stovpaipā — ciematā ar lielisku benzīntanku, un tas bija vienīgais šī ceļojuma laikā, kurā varēja norēķināties ar karti. Vispār, ar norēķinu kartēm norēķināties var visos benzīntankos, bet procedūra ir mazliet sarežģītāka, kā pierasts Eiropā — vispirms jāiet pie kases un jārezervē brīvi izvēlēta summa, un tad var iet pildīt degvielu. Tieši tāpat arī ir jādara, ja grib norēķināties arī ar skaidru naudu — iedod kasierim simts baksus, salej benzīnu par astoņdesmit četriem, un varbūt dabūsi atpakaļ sešpadsmit. Jā, tātad šajā benzīntankā varēja ar karti norēķināties automātā pie sūkņa, jo nekādas kases nemaz nebija. Pa to laiku, kamēr es spēlējos ar norēķinu kartēm un degvielas uzpildi, pie mūsu auto pienāca tante, kura mūs ļoti aizdomīgi nopētīja brīdī, kad mēs pārliecinoši piebraucām pie benzīntanka ar nepareizo auto sānu, un sapratuši kļūdu, tikpat pārliecinoši apmetām loku, un piebraucām pareizi. Tātad, tante uzsāka komunikāciju ar Lauru, un kā izrādījās, tad šī bija viena no tām tantēm, kuras mūs bija satikušas Lipinkota pārejā, un nospriedušas, ka mēs, ar savu spēļu auto esam spītīgi devušies tālāk, kādā klinšu nogruvumā salauzuši auto un esam nolemti ilgsošai un mokošai nāvei — tieši šo stāstu tante bija izstāstījusi ciemata informācijas punktā esošajiem parka reindžeriem, lai tie steidzoties mūs glābt. Tā nu nekas cits neatlika, kā iet nomierināt reindžerus, un izstāstīt neticamu stāstu, ka mēs esam izglābušies, dzīvi un veseli, un ka mūs nevajag meklēt un glābt.
Tikmēr jau arī saule bija paspējusi norietēt, un strauji sāka satumst, bet mums līdz naktsmājām Hendersonā (Lasvegasas guļamrajons) bija atlikuši vēl kādi 250 km. Tos arī tumsiņā pieveicām, un ap desmitiem vakarā, pieklājīgā vidusmēra privātmāju rajonā atradām vajadzīgo adresi — klasiska, divstāvu amerikāņu savrupmāja, ar garāžu diviem auto, mauriņu, un droši vien arī dārzu otrā pusē — tieši kā filmas rāda. Arī šo vietu bijām rezervējuši airbnb, un jau rezervējot nedaudz iesmējām par teikumu aprakstā: “We are 4 guys in a large house with a pool and a hot tub”. Bet cena un mājas novietojums bija pieņemams, tāpēc pārāk neiedziļinājāmies sīkumos, un galu galā — kurš tad spēj izlasīt visas atsuksmes. Tātad, noparkojām savu auto pie mājas, un kamēr krāmējāmies pa bagāžnieku, mājas priekšā iznira smaidīgs tēls, acīm redzot, viens no četriem, draudzīgi sveicināja un aicināja sekot. Pa ceļam vēl precizēja, kas mēs tādi esam, un kāpēc esam ieradušies — “ā, airbnb, jā, ar to nodarbojas Džošs, bet viņš ir noguris un guļ. Bet nekas, nāciet vien” — labais cilvēks mūs aicināja mājā, un kā guļvietas ierādīja divus neizvelkamus dzīvojamās istabas dīvānus. Tad uzmetis mums skatienu, ar nelielu izbrīnu piebilda “ā, jūs esat trīs?!”, un ierādīja vēl vienu mazāku dīvāniņu blakus istabā. Viesistaba vienā pusē nemanāmi pārgāja virtuvē un otrā pusē — koridorā. Viesistabas, un visas mājas iekārtojums atbilda tieši visiem iespējamajiem stereotipiem par četriem kopā dzīvojošiem jaunekļiem labākajos gados — televizors pa visu sienu, visas iespējamās spēļu konsoles, ar neskaitāmiem gadžetiem nokrauts žurnālu galdiņš, netīri pelnutrauki un tā tālāk.
Viesistaba
Laipnais čalis, protams, neveikli centās visu piekārtot, kas pārsvarā izpaudās ar nekārtības pārbīdīšanu no viena stūra uz citu, un biezākās putekļu kārtas notraukšanu ar roku. Atvadoties un novēlot labu nakti, viņš izspēra vēl vienu lielisku frāzi: “ejot ārā no mājas, durvis nevajag slēgt ciet, mēs tās neslēdzam, jo mums nav atslēgas. Kādreiz viena bija, bet to mēs pazaudējām, un rajons šeit ir labs, nevajag slēgt durvis.”
Otrpus virtuvei bija vēl viena istaba, tāda kā halle, kura savukārt bija piekrauta ar ģitārām, sintezatoriem un tamlīdzīgām lietām — kā tad bez rokenrola. Un tas aromāts gaisā un laipnā cilvēka mīklainais smaids… Tātad, bijām nedaudz iegrābušies, bet kā bonuss mūsu rīcībā bija baseins ar aukstu ūdeni. Muļķīgākais šajā stāstā ir tas, ka bijām šo viesistabu rezervējuši uz divām naktīm — pirmais, ko izdarījām, ātri sameklējām un otrajai naktij rezervējām citu, atbilstošāku naktsmītni.

Nāves ieleja

viens koment?ts

Nov 05 2015

Sekvoju parks, otrā diena, 24.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

sekvoja

Arī otrais rīts pienāca pēc Latvijas laika, un nācās pāris stundas pusmiegā vārtīties pa gultu un klausīties govju maurošanā un zirgu bubināšanā, kamēr uzausa gaisma. Kad cēlāmies, mājas pārējie iemītnieki vēl gulēja — tā arī bez lieka trokšņa aizslīdējām prom. Jāpiebilst, ka dienasgaismā rančo tiešām izskatījās pēc rančo, ar vairākām dzīvojamām ēkām ieskautu pagalmu, vidēja izmēra stalli un aplī sastādītas palmas pagalma vidū. Tāda idilliska vieta, kura labprāt varētu uzkaveties ilgāk, bet ne visam pietiek laika. Arī līdz sekvoju parkam bija pārsimts kilometri, ko braukt, tāpēc nesteidzīgi pabrokastojām tuvējā pilsētā un pa šauriem un līkumainiem ceļiem braucām uz sekvoju parku. Jo tuvāk braucām, jo šauraka un līkumaināka kļuva šoseja, un pamazam sāka paradīties arī reljefs. Arī Sekvoju parkā iebraukšana maksāja divdesmit piecus dolārus no auto, kurus iekasēja būdā sēdošs reindžers, gluži kā no filmas. Ja iepriekš bija reljefs, tad iebraucot parkā sākās RELJEFS — stāvi, līkumaini kāpumi un kritumi. Toties atšķirībā no Josemītu parka, šoseja līkumos bija aprīkota ar barjeru. Tuvojoties parka centrālajiem apskates objektiem — ģenerāļa Šērmana sekvojai un vēl pāris raženākiem eksemplāriem, arī “parastie”, ceļu ieskaujošie koki kļuva ar vien lielāki un lielāki. Un vietām pat notika kontrolēta meža dedzināšana — ugunsdzēsēju un reindžeru uzraudzībā dega sūnas un pamežs, viss mežs dūmos un uz ceļa izvietoti plakāti, ka process tiek kontrolēts, un nevajag lieki satraukties. Parka ievērojamo objektu apskati sākām ar ģenerāļa Šērmana sekvoju un tai pieguļošo sekvoju birztaliņu. Parka reljefa īpatnību dēļ koku tuvumā ir tikai neliels stāvlaukums invalīdiem, pārējiem jābrauc kādu gabaliņu kalnā, un tad pa trepēm un smukiem asfaltētiem celiņiem pārsimts metri jākāpj lejā — fiziskās aktivitātes garantētas, nesaprotu, kur viņi rauj tos “lielos” cilvēkus… Tātad nokāpām paskatīties lielos kokus — nu koki kā koki, tikai lieli. Nākama pietura bija pie nogāzušas milzu sekvojas stumbra, uz kura kādreiz varēja uzbraukt ar auto, bet gadu gaitā koks ir nobraukāts un nu vairs tur drīkst kāpt ar kājām. Toties pa izcirsto tuneli pār ceļu nokritušajam kokam var braukāt cik uziet, ko mēs arī pāris reizes izveicām. Sekvoju parkā ir ne tikai koki, bet arī klintis, un viena tāda ievērības cienīga ir Moro Rock — neliela klinšaina virsotnīte, no kuras paveras lielisks skats uz parku. Arī šeit, apmeklētāju ērtībām, ir ierīkotas trepītes ar mardziņām līdz pat virsotnei, bet skats tiešām lielisks. Papriecājušies par ainavu devāmies prom, pa ceļam iekļūstot nelielā sastrēgumā, kuru izraisīja pa ceļu ejošs lācis — dzīvnieks pilnīgi neiespringstot lēnīgi gāja savās darīšanās, nepievēršot nekādu uzmanību pāris gājējiem un vairākiem, pa auto logiem izliekušamies cilvēkiem ar fotoaparātiem. Stāvais kalnu ceļš, kā pārbaudījums auto bremzēm un vadītāju reakcijai, ārā no parka vijās ielejā pa galvu reibinošiem serpentīniem. Tā kā bija apmēram pusdienlaiks, jo gribējās ēst, sākām lūkoties pēc kādas piemērotas stāvvietas, kur uz kādu brīdi piestāt un uzvārīt kādu zupu, bet kā jau nacionālajā parkā, tajās retajās vietas, kur bija atļauts apstāties, nebija ļauts spēlēties ar uguni. Tā nu turpinājām mūsu ceļu uz dienvidiem neēduši. Pie viena uzpludinātā ezera pamanījām brīvi pieejamu stāvlaukumu, pamatā gan paredzētu tiem, kuri ir atveduši uz ezeru savu laivu. Stāvvietas izmantošana bija par maksu — 10 dolāri dienā un ar pašapkalpošanās kasi — no vienas kastītes paņem aploksni, ieliec tajā cēneri, uzraksti auto numuru un iemet otrā kastītē. Mums šāda cena par stundu šķita pārāk neadekvāta, tāpēc turpinājām ceļu. Jāatzīst, ka amerikāņi, atšķirībā no eiropiešiem, ar brīvi piejamiem atpūtas laukumiem šoseju malās neaizraujas. Tomēr kādā no kārtējās kalnu pārejas līkumiem vienu tādu kā skatu laukumiņu atradām, uzstellējām prīmusu un jau bijām gatavi vārīt zupu, tik tāda nianse, ka nebija sērkociņu, ar ko piešķilt gāzi. Tā nu nācās notiesāt svaigo apelsīnu un mango krājumus, bet gāzes degli ar katliņu iekrāmēt atpakaļ auto bagāžniekā. Šīs dienas naktsmājas mums bija sarunātas Kernvillē, kur laipna saimniece mums ierādīja pagalmā virs palielas garāžas izbūvētu otro stāvu — plašu dzīvokli ar virtuvi, labierīcībām un atsevišķu ieeju. Iekārtojušies aizbraucām vēl uz veikalu sagādāt vakariņas un izmetām nelielu loku pa pilsētu.
Otrā diena

koment?ru nav