October, 2015 arh?vs

Oct 27 2015

Oklenda — Josemītu parks, pirmā diena, 24.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

El Capitan

Laika zonu starpības dēļ nakts sanāca tāda īsa, un jau četros no rīta miega nebija nevienā acī. Kaut kā novārtījāmies līdz sešiem un gājām brokastīs. Mums par pārsteigumu sešos no rīta viesnīcas ēdamzāle jau bija diezgan pilna. Ka jau varēja gaidīt, tad lētās viesnīcas lētās brokastis tika servētas lētos un vienreizējos plastmasas traukos, un kads brīnums — nebija diez cik gardas. Piedāvājumā bija klasiska omlete ar desiņām, sausās brokastis ar pienu, kāds auglis un tie, kuriem nebija slinkums, varēja cept arī vafeles. Nedaudz ieturējušies atvadījāmies no viesnīcas un devāmies ceļā. Ceļš gan nebija diez cik tāls — apmēram divi kvartāli līdz tuvākajam Walmart, kurā apgādājāmies ar visādām vairak vai mazāk ceļojumam nepieciešamām lietām, no kurām galvenā bija gāzes deglis un katliņš, kur gatavot ēst, kā arī šādas tādas ēdamlietas, kuras tajā katliņā gatavot. Un kā nu bez saldumiem. Kad nu tas bija paveikts, sākām orientēties laikā un telpā, un nospraudām pirmās dienas mērķi — Josemītu parku. Dienasgaismā Amērika izskatījas arī tā nekas, ātri iekļāvāmies piecu joslu autobāņa satiksmē, kura brīžiem neatpalika no Krievijā piedzīvotā — lēnāk braucošie brīvi tiek apsteigti gan pa labo, gan pa kreiso pusi, zīmejot zigzagus starp fūrēm, tā, ka nepārtraukti bija jāskatās uz visām pusēm, jo īpaši pārkārtojoties no kreisās joslas atpakaļ labajā, vai tik tur kāds neapsteidz fūri pa labo pusi, un arī nemēģina trāpīt tajā pat joslā no otras puses. Bet kopumā visi brauc relatīvi mierīgi un ne tik stresaini, ka Latvijā. Toties brīžiem ceļa segums gan radīja tādu kā mājas sajūtu. No Oklendas līdz Josemītu parkam bija jābauc nieka 300 km, ar nelielu pieturu Modesto, kur apgādājām planšeti ar relatīvi dārgu priekšapmaksas mobīlo internetu — 2GB par 25 dolāriem. Pēc pāris stundām sasniedzām parka robežu, un samaksājot 25 dolārus par auto, tiekam parkā. Vēl pirms brauciena bija nelielas šaubas, vai tiksim iekšā — martā vēl skaitās ziemas sezona, un obligāta prasība lai auto būtu aprīkots ar sniega ķēdēm, ar ko, protams, mūsējais aprīkots nebija. Tomēr viss beidzās labi, laiks bija saulains un silts, un sniegu nekur nemanījām. Pat tieši otrādi — sakarā ar vājo sniega segu ziemā, ūdenskritumi bija tādi mierīgi. Jau pati iebraukšana ielejā un līkumainie ceļi bija visnotaļ iespaidīgi, jo īpaši vietās, kur šaurais asfalta klājums beidzās tieši ar kraujas malu bez nekādam barjerām. Neskatoties uz nesezonu, šoseja bija pilna ar tūristiem — dažadu izmēru automobīļi, kemperi un autobusi abos virzienos sparucās pa šauro šoseju. Iebraukuši ielejā izstaigājām dažas, ne pārāk garas takas, aplūkojam El Capitan no vienas puses, pēc tam no otras, aizgājām līdz Josemītu ūdenskritumam (Yosemite Falls) — interesanti, ka visas taciņas ir glīti asfaltētas, un nepamet sajūta, ka tu staigā pa kādu lielpilsētas parku. Kā jau teicu, neskatoties uz nesezonu, ļoti daudz cilvēku, grūti iedomāties, kas notiek vasarā. Izstaigājušies devāmies prom — līdz sarunātajām naktsmājām vēl bija pārsims kilometru brauciens. Jā, diemžēl netikām uz Glacier Point, no kura paveras klasiskā Josemītu ielejas ainava — sniega dēļ ceļš bija slēgts. Bet nekas, bija citas vietas, no kurienes papriecāties par klinšu ieskauto ieleju. Ārā braucamais ceļš bija tikpat līkumains un šaurs, kā iekšā braucamais, un ar nebeidzamu auto plūsmu. Pa ceļam sazinājāmies ar naktsmāju saimnieku un vienojamies par ierašanās laiku — varējām mierīgi nesteigties, un lēnā garā paēst vakariņas. Amerikā ir neskaitāmas ātrās ēdināšanas iestādes, ne tikai makdonaldi, tāpēc nolēmām dažus no tiem pamēģināt, kaut vai Alfabēta restorānu ietvaros. Pirmais gadījās Taco Bell — kā jau nosaukums vēsta, ēstuve ar meksikāņu virtuves tradīcijām, piedāvājumā dažādi, plānajās pankūkās ietīti salāti, tako, načo un tā tālāk, kurš gan tos visus var atšķirt. Sajūsmā nebijām, pietika ar vienu reizi. Pa to laiku ārā jau bija satumsis un bija laiks doties meklēt rančo, kur palikt pa nakti. Tā kā rančo atradās ārpus pilsētas, kautkur laukos, tad arī norādes, kā atrast šo mistisko vietu bija diezgan aptuvenas — mazliet aizbraucam garām pastkastītei, pie kuras bija jānogriežas no šosejas, bet pēc brīža šo kļūdu labojām, un nogriezāmies uz īstā ceļa, kurš cauri labības laukiem un ganāmpulku aplokiem ieveda lauku mājas pagalmā. Tumsā īsti nevarēja saprast, bet izskatījās tīri tā nekas. Sasveicinājāmies ar saimnieku — Ēriks bija tāds patīkams čalis, izrādīja māju, un palūdza mazliet uzgaidīt, kamēr viņš sakārtos mūsu istabu. Kaut arī bija vēl tikai deviņi vakarā, garā diena un laika zonu starpība darīja savu, tā ka Jarāns jau bija klāt, pirms galva sasniedza spilvenu.
Pirmā diena

viens koment?ts

Oct 27 2015

Kalifornija 2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

ceļš

ASV vienmēr ir bijis tāls, un tajā pat laikā vilinošs mērķis ceļojumam — tas nav tepat uz Vāciju ar auto aizšaut. Doma par ceļojumu uz štatiem pavīdēja jau pirms pāris gadiem, bet tā sanāca, ka toreiz nesanāca. Šoreiz šim jautājumam piegājām nopietnāk, un jau laicīgi, kādu pusgadu iepriekš, sākām plānot divu nedēļu ceļojumu — tik tālam braucienam mazāk nav jēgas (vairāk gan var vienmēr). Iemesls atgriezties pie šī nedaudz piemirstā ceļamērķa bija Norwegian Airlines patīkamās aviobiļešu cenas — mums par lidojumu Rīga — Stokholma — Oklenda — Stokholma — Rīga sanāca 625 eiro (katram). Varējām arī mazliet lētāk, bet pāris dienas nokavējām. Pēc tam jau atlika tādi sīkumi, kā dabūt piekrišanu no amerikāņiem, ka viņi mūs ir ar mieru ielaist savā brīnumjaukajā zemē (ESTA), noīrēt auto, saplānot apskates vietas, maršrutu un naktsmājas. Maršruta plānošana bija vispiņķerīgākā, jo redzēt Kalifornijā ir daudz ko, bet paspēt tāpat visu nevar. Tāpat arī ar naktsmājam — atbilstoši maršrutam ieplānojām un rezervējām airbnb istabas. Kad mājasdarbi bija paveikti, atlika vien aizlidot.
norwegian
No Rīgas līdz Stokholmai kā parasti, piecdesmit minūtes — lidmašīna īsti nepaspēj uzņemt augstumu, kā jau jāsāk nolaišanās. Atšķirībā no Ryanair, Norwegian lido uz Arlandas lidostu, kas ir centrālā Stokholmas lidosta, un no tās var ērti aizlidot visur. Mūsu gadījumā lidojums uz Oklendu bija nākamās dienas vakarā, tā ka varējām vēl mierīgi paviesoties Stokholmā.
Atšķirībā no Eiropas reisiem, reisam uz ASV nebija iespējams iečekoties pašapkalpošanās ē… kā lai to nosauc, iečekošanās aparātā, bet nācas iet reģistrēties pie lodziņa. Tālāk jau ierastā drošības kontrole, vēl viena pasu pārbaude un nīkšana starptautisko reisu uzgaidāmajā zālē, pēc kuras bija vēl viena dokumentu kontrole un izlases pārbaude nejauši izvēlētiem pasažieriem, starp kuriem gadījās arī Laura — viņa tika uzaicināta uz atsevišķu būdiņu, kur tika uzdoti daži jautājumi un paskatīts, kas viņai somā. Kopumā nekas īpašs, salīdzinājumā ar dažu biedru stāstītajiem piedzīvojumiem ar nopietnu katra ceļotāja iztaujāšanu Amsterdamas lidostā. Tieši to pašu varu teikt arī par pārbaudi pēc ielidošanas Oklendas lidostā — visparastākā dokumentu kontrole, pirkstu nospiedumu noņemšana un parunāšanās par dzīvi, nekas īpašs. Protams, pēc desmit stundu lidojuma visi sanīkuši un īgni, turklāt laika zonu starpības dēļ nav vis pieci no rīta, bet gan astoņi vakarā. Tikuši cauri dokumentu kontrolei un amerikāņu PVD, kurš atņēma divus apelsīnus un vienu sviestmaizi, gājām skatīties Amēriku. Amērika bija diezgan tumša, skaļa un savādāka kā Eiropa. Kas tieši, tā uzreiz nepateikšu, bet savādāka. Mazliet pamaldījāmies meklējot autonomu, kuras tur nemaz nebija — informācijā ļoti atraktīvs personāžs izskaidroja, ka autonomas ir novietotas mazliet nost no lidostas, un uz turieni jābrauc ar autobusu. Atradām autobusu, aizbraucām uz autonomu, ātri un bez liekas aizķeršanās noformējām dokumentus un no diviem piedāvātajiem auto izvēlējāmies KIA Sorento, nu tādu pusdžipu lai pārāk neizceltos kopējā satiksmē. Nākamā un pēdējā šīs dienas pietura bija viesnīca turpat pie lidtostas, kur mūs nesagatavotus pārsteidza administrators — uzzinājis, no kurienes mēs esam, izsaucās “Ō, Latvija, jā, Andris Biedriņš!”.
pirmais vakars

viens koment?ts