September, 2015 arh?vs

Sep 02 2015

12 Krēsli. Izrāde un pirmais septembris.

ierakst?ja kategorij? hronika

p
Kas gan varētu būt labāks, kā sākt teātra skatīšanās sezonu ar varenlielisku JRT izrādi? Turklāt, vēl pirmajā septembrī? Nezinu, droši vien nekas. Ņemot vērā, ka konkrētā izrāde iekrita pirmā septembra vakarā, tad dienā, kad sāka pārdot biļetes, tās netika izķertas stundas laikā, ne arī divu dienu laikā, ko nevarētu teikt par otrā un trešā septembra izrādēm (varētu padomāt, ka tā kautkāda bērnu izrāde, un pirmās skolas dienas atzīmēšana liedz ierasties teātrī). Tātad, biļetes nomedījām, mazliet pacīnoties ar JRT elektronisko kasi — autorizēt apmaksu ar karti sanāca tikai trešajā reizē, bet izdevās.
Pienāca pirmais septembris, plaši izslavēts ar sastrēgumiem un tā, tāpēc nolēmu uz darbu, un pēcāk arī uz teātri doties kājām — cik tad tur ko iet — pāris kilometri te, pāris tur. Bet, saģērbjoties teātrī ejamajās drēbēs, uzvilku arī solīdākas kurpes, vilktas pāris reizes, tā ka nebiju vēl īsti ticis līdz Kalnciema kvartālam un jau bija skaidrs, ka šie nav ērtākie apavi pārgājieniem un papēži noberzti. Otra lieta, kas mani pārsteidza, ka Kalnciema iela, kurā parasti desmit minūtes pirms deviņiem sastrēgums sākas jau pirms tilta pār dzelzceļu, ir pilnīgi tukša, un pie Melnsila ielas luksofora stāv vientuļš autobuss. Pilnīga vilšanās visā, un desmit minūtes pēc ierašanās darbā sāka gāzt lietus. Jā, arī lietussargs bija palicis mājās.
Tatad, es biju uz izrādi teātrī, kurā, ja mani atmiņa neviļ, pēdējo reizi biju deviņdesmit sestajā gadā uz “Bildēm” — ir laiciņš pagājis, jā, bet nekas daudz nav mainījies, tikai zāle gan, man šķiet, toreiz bija lielāka. Ilfa un Petrova stāsts ir vairākkārt lasīts un skatīts dažādās ekranizācijās, grūti pateikt, vai tas palīdzēja, vai traucēja — izrādē bija nogriezts viss liekais un atstātas spožākās stāsta vietas lieliskā lielisku aktieru izpildījumā, papildinātas ar ebreju anekdotēm un trūcīgu dekorāciju klāstu — vienīgās dekorācijas bija krēsli un vanna inženiera Ščukina dzīvoklī. Un vairāk arī nebija vajadzīgs, jo stāsta esence ir kolorītie personāži, no kuriem košākie, protams, bija Vilis Daudziņš un Andris Keišs. Kaspars Znotiņš Kisas lomā arī bija labs, taču izrādes laikā brīžiem pieķēru sevi pie domas, iedomājoties, kā vienā vai otrā epizodē izskatītos Gundars Āboliņš, kurš tieši tikko pameta JRT. Neatceros kāpēc, bet līdz šim man kaut kā nepatika Guna Zariņa, kura pamazām sāk patikt 🙂 Un īpaši liels prieks man ir par dzīvo skaņu — aktieriem ir balss, un viņi to lieto bez mikrofoniem un skaļruņiem — par šo pāris akmeņi no manis lido Nacionālā un Dailes teātru dārziņos.

viens koment?ts