February, 2015 arh?vs

Feb 11 2015

Alfabēta restorāni – Pētergailis

ierakst?ja kategorij? hronika

p
Bija pavēss pirmdienas vakars, tikko kā bija beigusies diezgan košā Nacionālā teātra izrāde “Eirovīzija”, un ļoti gribējās ēst. Teātra skatīšanās, īpaši, ja vēl skatītājiem jāpiedalās izrādē, uzlabo ēstgribu. Tā nu daudz nedomājot ienirām tukšajā Vecrīgas ieliņu labirintā. Sajūta diezgan neparasta, dažviet kāda iestāde ir atvērta, dažviet kāda ciet, bet visur pilnīgs tukšums, arī uz ielām tik kāds rets gājējs. Un pulkstenis rāda tikai ceturksni pirms desmitiem. No redzētā var spriest, ka rīdzinieki ir ļoti kārtīgi cilvēki, un vakaros pa vecrīgām nevazājas, bet godīgi sēž mājās pie televizoriem. Tā nu izmetām loku, pat vairākus lokus, ielūkojoties dažādos skatlogos, līdz beidzot nonācām pie Pēterbaznīcas sētas durvīm esošā mūžsenā restorāna Pētergailis. Ja atmiņa mani neviļ, tad iepriekšējo reizi šajā restorānā ēdu vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
p
Arī šī vieta bija tukša, tik vien kā vientuļa oficiante rosījās aiz bāra letes, un bija priecīga uzņemt velīnos viesus un ierādīja mums ērtu galdiņu pie loga. Jāpiebilst, ka restorāns ir visnotaļ smalks, galdi ir ar galdautiem, interjers pārdomāts un saskaņots, un ēdieni tiek servēti ar visiem atbilstošajiem instrumentiem. Tā kā bija jau vēls, tad nolēmu pārāk ar izēšanos neaizrauties, un pasūtīju pannā ceptu breksi ar kaltētiem burkāniem, pākšu pupiņām un kartupeļu biezeni. Un protams, kā nu bez tējas ar pienu. Jāatzīst, ka izvēlētais ēdiens tiešām kvalificējās kā “pārēsties nevar”, toties bija gana oriģināls un garšoja labi. Kā jau minēju, arī parastie dežūrinstrumenti tika nomainīti uz zivju dakšiņu un atbilstošu nazi.
p
Tēja tika servēta ar pētergaiļiem apgleznotā kanniņā, arī tasīte un cukurtrauks bija rotāti ar gailīšiem. Piens tika pasniegts atsevišķā kanniņā.
Tā arī līdz vienpadsmitiem un piecpadsmit minūtēm mēs bijām vienīgie viesi šajā iestādē — gadījumā, ja pirmdienas vakarā viss ir ciet vai pilns, tad droši var nākt uz Pētergaili, tik cenu līmenis te nedaudz virs vidējā. Restorāns, kurā droši var atgriesties.

koment?ru nav

Feb 06 2015

Alfabēta restorāni — Šlāgeris

ierakst?ja kategorij? hronika

s
Pirmā ēdnīca, kuru Madonas centrā ierauga izsalcis ceļotājs ir Rudzons, bet, kā stāsta zinātāji un šīs iestādes regulārie apmeklētāji, tad tas jau tāds bistro vien ir, un līdz restorānam īsti neaizvelk. Tāpēc vadoties no pieredzes, izsalkušo ceļotāju autobuss pabrauca pāris kvartālus tālāk, un piestāja pie iestādes ar daudzsološu nosaukumu “Šlāgeris”. Mūs mazliet samulsināja restorāna darbalaiks — uzraksts pie durvīm vēstīja, ka iestāde sestdienās (jo tā tieši bija sestdiena) strādā līdz pieciem, un pulkstenis rādīja jau divdesmit minūtes pāri četriem. Aizdomu mākti devāmies iekšā un apjautājāmies, vai restorāna saimnieki būs ar mieru pagatavot vakariņas pieciem ēst gribošiem viesiem. Guvuši apstiprinošu atbildi, ieņēmām vietas tukšajā ēdamzālē — kā reiz vienīgie klienti bija paēduši un atstāja viesmīlīgās restorāna telpas. Tomēr mūsu aizdomas, ka ēstuve drīz vērsies ciet, un tāpēc te neviens vairs nenāks, nepiepildījās — kamēr izvēlējāmies un pasūtījām ēdienus, jau atkal visi galdi bija aizņemti un krodziņā valdīja līksma murdoņa un bērnu klaigas. Viesi galvenokārt bija slēpotāji un kaut kādi šoferi.
a
Restorāna ēdienkarte piedāvā dažādus klasiskus šāda tipa ēstuvju ēdienus, nekādu lieku pārsteigumu un nav jāzīlē, kas slēpjas aiz visiem neparastajiem nosaukumiem. Tā kā biju diezgan izsalcis, tad pasūtīju klasisku franču karbonādi ar frī kartupeļiem, saldajā maizes zupu un neiztrūkstošo tēju ar pienu. Kā jau varēja gaidīt, tad porcija bija varena — lieliskākā lauku ēstuvju īpašība. Diemžēl šoreiz ēdienkartē neatradu grilētu teļa gaļu ar dārzeņiem un brūkleņu mērci — ēdienu, kura dēļ šis restorāns pirms sešiem gadiem izpelnījās visas manas mišelīna zvaigznes. Bet tas nekas, vieta pati par sevi ir mājīga, ēdiens garšīgs un salīdzinot ar Rīgu — lēts. Divu personu maltīte ar siltajiem ēdieniem, desertiem un kafiju/tēju izmaksāja 12,85. Melnā tēja tiek pasniegta stikla krūzītē jau ar pielietu pienu, bez liekām ceremonijām, toties ar cepumiņiem.
r
Vērtējums — te var atgriezties, bet diemžēl nestrādā svētdienās.
Jā, tā kā vēl bija priekšā tāls ceļš līdz Rīgai, nolēmām negaidīt rēķinu, bet laisties prom nemaksājot. Nē, protams, nolēmām negaidīt, kamēr mums rēķinu atnesīs, bet gājām samaksāt pie bāra letes. Maksājumus pieņēma pats saimnieks personīgi, un uzturot viesmīlīgu sarunu, izstāstīja mums lielisku stāstu par dzērieniem — esot bijis gadījums, kad kāds no alkohola tirgotājiem izvēlējies šo lielisko restorānu par vietu jaunās šņabju sērijas degustācijai, un piedāvājis restorāna viesiem pagaršot dažādus šņabjus — ar banānu garšu, ar apelsīnu garšu, ar āboļu garšu un ar vēl visādām garšām. Tomēr vienam no degustācijas dalībniekiem piedāvājums šķitis nepietiekams, un viņš paudis neviltotu sašutumu pieprasot “šņabi ar šņabja garšu”.

koment?ru nav

Feb 02 2015

Alfabēta restorāni – Riekstu krogs

ierakst?ja kategorij? hronika

r
Riekstu Krogs, kā jau to var nojaust no nosaukuma, atrodas Riekstu kalna pakājē, un piedāvā izsalkušiem olimpiešiem ieturēties. Ēdienu piedāvājums plašs, apkalpošana ātra, vietas arī gana daudz. Vismaz ap deviņiem ceturtdienas vakarā atrast vietu, kur piemesties, nebija grūti. Es arī šīs ēstuves pakalpojumus izmantoju kā reiz pēc aktivitātēm uz kalna, tā ka attiecībā uz šo iestādi varu piekrist viedoklim “viss ir garšīgs”. Konkrēti man, vispirms uz paplātes, pēcāk iekšā pārceļoja soļanka, biešu salāti ar desu, glāze apelsīnu sulas, un šoreiz nevis tēja ar pienu, bet gan viena pudele alus (viss kopā EUR 5.95).
r
Kā jau minēju, pēc pāris stundām uz kalna, viss pazuda vienā mirklī, un varbūt derēja vēl kas, bet reizēm jāmāk savaldīties. Par pašu Riekstukalnu — iepriekšējo reizi es te biju, ja atmiņa neviļ, kādā 2008.gadā — ļoti daudz kas mainījies, daudz dažādas nogāzes, stāvākas, lēzenākas, garākas īsākas, arī lietuviešu mazāk (bet tas gan jau tiek kompensēts brīvdienās), operatīva pacēlāju darbība un vispār tāda patīkama vieta.
Droši var nākt vēlreiz.

koment?ru nav

Feb 02 2015

Tēja ar pienu

ierakst?ja kategorij? Uncategorized

v
Kopš es sevi atceros, nu labi, varbūt drusku mazāk, es dzeru melno tēju ar pienu. Man tā garšo. Un pusotra tējkarote cukura. Kāpēc un kā es sāku dzert tēju ar pienu — par to vēsture klusē. Varbūt kādas grāmatas iespaidā, vai filmas, kur “angļi dzer tēju”. Es, protams, tāds neesmu vienīgais, zinu vēl cilvēkus, kuri tā dzer tēju, bet netrūkst arī tādu, kuri neizpratnē ieplēš acis vai riebumā saviebjas. Un arī ne visās ēdināšanas iestādēs apkalpojošais personāls ir morāli gatavs pieņemt šādu, it kā parastu, pasūtījumu. Kafija ar pienu ir pašsaprotami, bet tēja ar pienu, kā jūs to domājiet? Regulāri apmeklējot kādu vietu, un ikdienā pasūtot tēju ar pienu, jau vairs nav jāskaidro, kas tas ir, un ka es to plānoju dzert, taču joprojām ir vietas, kur man sava vīzija par tēju ar pienu ir jāpastāsta sīkāk. Līdz šim jautrākais brīdis bija pirmajā janvārī pirms gada, kad Baltezera “Vanaga Ligzdā” nācās vairākkārt skaidrot šo dīvaino dzēriena konceptu, rezultātā saņemot glāzi tējas un glāzi piena. Iespējams, ka šo kļūmi varētu norakstīt uz pirmo janvāri — svētki tomēr, bet tāpat, kopš tās reizes ar pilnīgi citu interesi restorānā pasūtu tēju ar pienu.

viens koment?ts