Jan 30 2015

Alfabēta restorāni — Vīgante

ierakst?ja 9:27 am kategorij? hronika

v
Tas bija ziemīgs svētdienas vakars, tā ap astoņiem, tikko bija beigusies piecas stundas garā Dailes teātra izrāde “Izraidītie”, un protams, mājās ar siltām vakariņām jau neviens negaida. Bet, tā kā mēs piedalāmies Alfabēta restorānu izaicinājumā, tad jau tā nav nekāda bēda — atliek tik vien izvelēties no plašā Rīgas ēstuvju piedāvājuma. Arī Sapnis ir izsalcis kā vilks, un piekrīt mums piebiedroties, tik tāds sīkums, ka jāsavāc viņu no Ziepniekkalna. Pirmā iestāde, uz kuru dodamies ir “Bieriņkrogs”, agrāk zināms kā “Ingars”, ērti piebraucams Liepājas ielas un Ulmaņa gatves krustojumā, bet svētdienas vakaros labi apmeklēts, tā, ka pat auto nav īsti kur nolikt. Nekas, atgriezīsiemies citreiz, un braucam uz centru — tur esot tāda iestāde ar intriģējošu nosaukumu “Divi Dolāri”, bet svētdienas vakarā tomēr ciet — gan jau krodzinieki arī bija uz teātri, un vēl nav atgriezušies. Tikmēr pulkstenis arī ir pagājis uz priekšu, un rāda, ka aiz loga jau ir ap deviņiem, un tas nozīmē tikai vienu — zinot Rīgas intensīvo naktsdzīvi, mūsu izredzes atrast kādu iestādi, kur dod ēst, strauji sarūk. Izbraucam pāris kvartālus, un piestājam pie pagrabiņa “Vīgante” Stabu un Čaka ielas stūrī.
v
Darbalaiks uz durvīm vēsta, ka iestāde vēl kādu brīdi būs atvērta, un arī saimniece apstiprina, ka mūs pabaros. Iestāde ir pilnīgi savādāka, nekā biju iedomājies — pēc nostāstiem biju iedomājies drusku smalkāku restorānu, savukārt no ielas pa pagraba logu redzētais radīja ilūziju, ka tas tāds kā diennakts pārtikas veikals, kurā pēc desmitiem pa kluso var nopirkt arī kādu šņabīti. Abi šie priekšstati bija maldīgi, un vieta no iekšpuses bija pilnīgi savādāka — es to sauktu par mājīgu traktieri. Neliela, vienkārša ēdamzāle ar ne pārāk daudz vietām, mājas virtuvei raksturīgi ēdieni un radio skonto. Neskaitot kādu sagurušu kungu ar konjaciņu, kurš skatījās un komentēja KHL futbola spēli, mēs bijām vienīgie apmeklētāji, tā ka mūsu pāsūtījumi tika apstrādāti diezgan operatīvi, un pasūtītie ēdieni jau drīz rotājās mūsu acu priekšā. Vēl ievērības cienīgas bija arī krodziņa īpaši noformētās ēdienkartes.
Bifšteks
c
Jā, tātad es pasūtīju bifšteku ar olu — normāla izmēra porcija, garšoja labi un par adekvātu cenu. Un protams, arī melnā tēja ar pienu — šeit tiek pasniegta porcelāna krūzītē ar porcelāna sietiņu un vāciņu, un piens kanniņā. Krūzītes vāciņš arī kalpo kā šķīvītis tējas sietiņam, un atkrīt aizraujošā spēle “kur likt pilošo tējas sietiņu/maisiņu”.
Tēja
t
Manuprāt ēdnīcas vērtēt kaut kādās mistiskās skalās no viens līdz desmit, vai dot trīsarpusidakšiņas ir pilnīgi subjektīvi un nelietderīgi, tad pieturēšos pie vienkāršas binārās sistēmas — ieskaitīts / neieskaitīts, ir okej / nav okej… nē, tomēr šitā: “var nākt vēlreiz” un “nē, šeit gan es vēlreiz nenākšu”.
Tātad, par Vīganti — jā, te var nākt vēlreiz.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t