September, 2014 arh?vs

Sep 30 2014

Grieķija 2014.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

v
Sākotnēji šim pavasarim bija pilnīgi citi plāni ar pilnīgi citu galamērķi, bet dažādu apstākļu dēļ nerealizējās, tāpēc nācās izdomāt kaut cik pieņemamu alternatīvu. Dienvidu virziens bija skaidrs, datumi arī, atlika vien atrast atvēlētajā budžetā ietilpstošu lidmašīnu. Grozies kā gribi, bet visas lētās aviokompānijas ziemassvētkos, lieldienās un vēl pāris reizes gadā, kā sarunājušas, kļūst par gluži normālām nezemo cenu lidsabiedrībām, un slauc lidotgribētājus pēc pilnas programmas, turklāt vēl dažas izceļas ar pilnīgi nejēdzīgiem lidojumu laikiem un saprātīgām iespējām nokļūt galamērķī ar pārsēšanos. Pēc pāris vakaru pētījumiem un kombinēšanas noskaidrojām, ka šoreiz laidīsim uz Atēnām, un Barselonas, Portugāles, Marseļas lai paliek citām reizēm. Tā kā Grieķija ar savām salām jau kādu laiku bija “sarakstā ar vietām, kur jāaizbrauc”, tad nedaudz papētot kļuva skaidrs, ka jābrauc uz Naksas salu (nav pārāk tālu, gana liela un visvairāk slēpņu). Diemžēl šoreiz pievīla airbnb, jo sezona šajā skaistajā salā sākas tikai maija otrajā pusē, un aprīlī neviens mūs tur īsti negaida. Bet tas nekas, booking.comā rezervējām jauku viesnīcu četrām naktīm par saprātīgu cenu un superīgu saimnieku, un atceļam ieplānojām divas naktis Atēnās, tur gan paveicās ar airbnb.

10.aprīlis, ceturtdiena
Turpceļš bija diezgan garlaicīgs un ne pārāk raits — desmitos ceturtdienas vakarā izlidojām no Rīgas, pēc stundas bijām Stokholmā, kur pārlaidām nakti un savācām trešo pasažieri.

11.aprīlis, piektdiena
Piektdienas rītā turpinājām ceļu ar nelielu poļu lidmašīnīti, tādu kā lidojošu autobusu. Vismaz salīdzinot ar ierastajiem ryanaira un norwegian boeingiem likās smieklīgi maza. Lidojums beidzās divpadsmitos dienā Varšavā ar lielisku, desmit stundu pauzi tuvākai Varšavas iepazīšanai. Pirmkārt jau kārtīgi iepazināmies ar Varšavas lidostu, skraidot augšā lejā un meklējot bagāžas glabātuvi, lai nav visu dienu jānēsā līdzi somas. Laimīgi tikuši vaļā no bagāžas ar tramvaju/metro (īsti nesapratu, kas tas īsti bija) aizvizinājāmies uz pilsētas centru. Ja neskaita nelielu ekskursiju pa Varšavas pažobelēm pirms AC/DC koncerta pirms pāris gadiem un regulāru caurbraukšanu, tad Varšavā tā īsti nebiju bijis. Šoreiz laika bija vairāk, kā vajag, lai izstaigātu pilsētas centru, ieturētos un atrastu pāris slēpņus. Kopumā Varšavas centrs ir tīri nekas, bet tā noteikti nav vieta, kur baigi gribētos atgriezties vēlreiz. Apskatījām un pietiek. Lidostā atgriezāmies laicīgi, un jauki nokūkojām atlikušas stundas gaidot savu reisu. Arī uz Atēnām poļi bija atvēlējuši mazo, lidojošo autobusu, un pēc nepinām trim stundām veiksmīgi nolaidāmies tumšā un klusā Atēnu lidostā.

12.aprīlis, sestdiena
Lielākā daļa pasažieru izklīda kur kurais, bet mēs un bariņš ar jocīgiem poļu makšķerniekiem (ilgi nevarējām saprast, kas tie par dīvianiem poļu viesstrādniekiem, bet beigās tomēr atklājās ka makšķernieki) ar visnotaļ traku karuseli, tas ir, autobusu, pa pilsētas tukšajām ielām nesāmies uz ostu. Nepagāja ne pusotra stunda, kā bijām klāt — arī osta tumša un klusa, kā nekā pulkstenis tiko nositis ceturto rīta stundu. Viss, kas vien varēja būt ciet, bija ciet — kioski, ēstuves, uzgaidāmās telpas, tūrisma kantorīši un pietauvotie kuģi. Izstaigājām teritoriju, sarga arī neviena, visiem vienalga. Beigās tomēr atkal satikām poļus vienīgajā atvērtajā kafejnīcā dzerot tēju. Arī mēs sākumā paņēmām tēju, bet beigās tomēr pasūtījām normālas brokastis, jo kas zina, kad vēl tiksim pie ēšanas. Kafejnīcas saimnieks, sirms kungs gados, bija visnotaļ rūpīgs un ik pa laikam nāca apjautāties, vai viss kārtībā un vai kas netrūkst. Ap sešiem uz ielas sākās rosība, pilsēta sāka mosties, un arī mēs gājām meklēt kuģa biļešu kasi. Pārāk tālu jāiet nebija — biļetes varēja nopirkt mazā ceļojumu birojā tieši blakus kafejnīcai. Līdz kuģa atiešanai vēl bija pusotra stunda laika, tāpēc nesteidzīgi ieņēmām vietas ērtos salona sēdekļos, un centāmies aizmigt. Īsti nesanāca, jo ik brīdi cilvēku plūsma kļuva arvien intensīvāka, un aizdomīgi likās, ka viņi skatās savās biļetēs un meklē noteiktus sēdvietu numurus. Informācijas centrā noskaidroju, ka ar mūsu biļetēm mēs varam izvēlēties jebkuras nenumurētās vietas, respektīvi tur, kur jau bija pilns un kādu brīvu vietu atrast bija pagrūti. Tomēr atradām vienu brīvu galdiņu, pie kura arī apmetāmies. Grūti aprakstīt to kņadu, kas notika apkārt — atgādināšu, ka tas bija sestdienas rīts nedēļu pirms lieldienām, un neskaitot pārdesmit ārzemju tūristus, pasažieri bija visu gadagājumu grieķi, kuri, acīmredzot, devās “uz laukiem”. Kamēr vēl kuģī notika iekāpšana, visapkārt notika cīņa par brīviem krēsliem, dažādu izmēru suņi rēja, bērni bļāva un vecākas tantiņas spieķus naidīgi vicinot kautko skandalējās. Līdzīgu ainu varēja novērot arī krastā, kur ne pārāk organizēts ļaužu pūlis un automašīnas plūda uz kuģi. Brīnumainā kārtā kuģis startēja precīzi laikā, un kā milzīgs skudru pūznis uzņēma kursu uz salām. Trokšņainajā salonā pagulēt bija neiespējami, no izklaides iespējām arī bija tik cik iziet nelielā ekskursijā pa kuģa klājiem un veikaliem. Vienreiz ar Patrīciju, sekojot citiem pasažieriem uzkāpām uz augšējā klāja, varētu pat teikt — jumta, kur atradās arī helikoptera nolaišanās laukums, visvisādas antenas, radari un kas tik vēl ne. Mazliet nobrīnījos, ka šādas vietas ir tik brīvi pieejamas, mazliet pafotogrāfējāmies un jau devāmies uz trepēm, lai kāptu lejā, kad pretī aizelsies skrēja kāds virsnieks, un diezgan nepārprotami aicināja visus pamest šo klāju.
Laiciņš bija jauks, apkārt dažādu izmēru salas, kuģīši un tā. Skaisti. Pirmā pietura bija Parosa, tur izlaidām daļu pasažieru, bet nevarētu teikt, ka kļuva daudz brīvāks. Un vēl pēc brīža bijām klāt arī Naksā, kur līdz ar skaļo pūli izvēlāmies krastā.
v
Pirmais darbs bija atrast rezervēto viesnīcu, kas pateicoties Gārminam vedās visai raiti, turklāt pati Naksa arī nav nekāda lielpilsēta. Izgājuši cauri pilsētiņas centra šaurajām ieliņām, nonācam tādā kā gandrīz pilsētas nomalē, kur arī atradām mūsu Rena Valetta — neliela, trīsstāvu viesnīciņa ar gādīgu saimnieku Jāni, kurš ierādījis numuriņu aicināja piesēst un pacienāja ar vīnu. Ar šo varēja uzskatīt, ka nometne bija veiksmīgi iekārtota, un varējām doties izpētīt pilsētu. Izgājām līkumiņu pa pilnīgi tukšu pludmali ar pamestām kafejnīcām un klubiņiem — atgādināšu, ka sezona Naksā sākas maija beigās, bet mēs bijām aprīlī — nav tūristu, viss ir ciet. Nopētījām promenādes restorānu piedāvājumu, uzkāpām kalnā pie senā tempļa drupām, izstaigājām vecpilsētas ieliņu labirintu un atradām visus pilsētā pieejamos slēpņus (trīs). Vēl pirmajā vakarā bija jāiet sarunāt transportlīdzekļus nākamajām dienām — pirms brauciena veicām nelielu izpēti internetā, un no visiem iespējamajiem piedāvājumiem izvēlējāmies “Motofalcon Naxos” — vienīgā noma, kura atbildēja uz ēpastiem. Sākumā bija mazliet kļūda navigācijā, un nomas kantori meklējām ar pāris kvartālu nobīdi, taču pēc nelielas koordināšu korekcijas atradām arī īsto adresi. Nomas saimnieks mūs jau gaidīja, un ar pārsteidzošu entuziasmu un viesmīlību izrādīja un izstāstīju visu par pieejamajiem braucamrīkiem un apvaicājies, vai mums ir kādi konkrēti plāni, kurp braukt un ko skatīties, operatīvi sastādīja trīs dienu plānu ar ievērojamākajiem apskates objektiem un vietām, kuras jāredz. Vakara noslēgumā ievērtējām tuvējo ēdamlietu veikalu un apgādājāmies ar vakariņām un vīnu. Viesnīcas numurā bija tāds kā virtuves stūrītis, kur pagatavot maltīti, un balkons, uz kura saulrietā ieturēties. Viesnīcas saimnieks, kad lūdzu viņam korķuviļķi, paninteresējies ko mēs plānojam dzert, dusmīgi kautko nobubināja zem deguna, un nozuda pagrabā. Pēc brīža atgriezās smaidīgs kā saulīte, un izsniedza karafi ar mājas vīnu, un ieteica veikalā pirkto pudeli izliet podā. Neskatoties uz diezgan pieticīgajām laika prognozēm un aprīļa sākumu, laiks tomēr bija lielisks, saulains un ar saviem +22 grādiem, kas pāris stundu laikā rezultējās ar sarkaniem deguniem un rokām, jo nevienam pat prātā neienāca, ka būtu nepieciešams uzsmērēt kādu krēmu.

13.aprīlis, svētdiena
Svētdienas rītā pabrokastojuši uz saulainā balkona, devāmies pēc sarunātā transporta — kvadracikla un bagija (tas tāds kā kartings ar jumtu). Gādīgais autoparka saimnieks vēlreiz visu parādīja un novēlēja jauku ceļojumu. Pirmais uzdevums bija ar godu tikt ārā no pilsētas šauro vienvirziena ieliņu labirinta un atrast svētdienā strādājošu benzīntanku. Pirmais, kurā iebraucām, protams, nestrādāja, taču atsaucīgie vietējie norādīja virzienu uz strādājošo. Diezgan nepatīkams pārsteigums bija beznīna cena — EUR 1.80 litrā, bet ko padarīsi, braukt taču gribās. Salējām pilnas bākas, un aidā uz ziemeļiem. Atgādināšu, ka sala nav diez cik liela, un tālākais cik tālu no pilsētas var aizbraukt, ir kādi 35 kilometri. Taisnē, protams, mazāk, bet tā kā kalni ar serpentīniem, tad tā sanāk. Mūsu mērķis bija Apollona ciems salas ziemeļos, bet pa ceļam vēl piestājām apskatīt senu, nezinu īsti, kā lai nosauc — cietoksnīti — Agijas torni, kalnu strautu un neatrast slēpni. Pie strauta stikām divus vietējos vīrus, kuri bija atnākuši pasmelt ūdeni un papiknikot olīvkoku ēnā. Īsā sarunā kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka šajzemē Latviju zin ļoti labi, droši vien tiek rādīta visās ziņās kā paraugs cīņai ar krīzi.
Izložņājuši torņa drupas, turpinājām ceļu uz ziemeļiem un pilnīgi negaidīti attapāmies Apollonā, es jau minēju, ka sala ir maziņa. Nolikām braucamos un gājām pastaigā, pirmkārt jau apskatīt arhaisku, marmorā cirstu 6 gs.p.m.ē. Apollona skulptūru, atrast slēpni un kādā krastmalas restorāniņā uzēst pusdienas. Kā par spīti, visi kebabi un girosi bija beigušies, tā arī nesanāca nobaudīt grieķu nacionālo virtuvi. Turklāt, kāds brīnums — arī ar karti norēķināties nebija iespējams — knapi sakasījām vajadzīgo summu skaidrā naudā, daudz netrūka, lai paliktu parādā. Ceļu turpinājām pa līkločainu kalnu šoseju arvien augstāk un augstāk, un ar katru brīdi pavērās jauni apvāršņi. Mazliet arī lija, bet tas pie lietas. Nākamā pieturvieta bija Lionas ciemats pie jūras, uz kuru veda šaurs, stāvs un līkumains serpentīns. Ciemats maziņš un diezgan patukšs — sadzirdot mūsu ierašanos, triju māju durvīs parādājās pa kādam viesmīlīgam cilvēkam, kurš mūs aicināja nākt pusdienās. Tā kā tikko kā bijām ieturējušies, nācās atteikt. Pa mazu ieliņu, kura nemanāmi pārtapa par bruģētu celiņu, un pēc tam par vienkārši iemītu taku, apgājām līcītim vienu malu, nedaudz pakāpelējām pa klintīm un atradām slēpni. Ļoti skaista, mierīga vieta. Atceļā vēlreiz sarūgtinājām viesmīlīgos traktierniekus, ka tomēr pie viņiem neēdīsim, un braucām atpakaļ kalnā. Vietām kalnā varēja manīt pamestus šmirģeļa raktuvju tuneļus, vietām pusaizgruvušus, vietām ar sliedēm un vagonetēm. Mazliet novirzījāmies no maršruta un nobraucām ielejā uz tādu kā šo raktuvju centrāli, kas, kā vēstīja saplēstais uzraksts, bija raktuvju muzejs, bet acīmredzot ar darba laiku tūrisma sezonā. Tāpēc izmantojām gadījumu, un netraucēti izstaigājām pārkraušanas staciju, strādnieku mājiņas, mašīntelpu un ielūkojāmies arī pāris tuneļos. Apskaužams objekts.
Tuvojās jau arī vakars, tā, ka atgriežoties pilsētā, vēl garāmbraucot apskatījām marmora zāģētavu — vietu, kur no kalna virsotnes izzāģē lielus marmora blokus, no kuriem pēc tam visi vietējie iedzīvotāji kaļ sfinksas, apollonus un venēras. Vai būvē tempļus.
Atgriezušies pilsētā atdevām braucamos saimniekam, un sekojot moto nomas saimnieka ieteikumam, nobaudījām lielisku girosu nelielā krodziņā “tepat aiz stūra” — Μάρω (Maro’s) . Vakaru pavadījām staigājot pa promenādi, uzēdot fantastisku saldējumu Milkato un visādi citādi baudot dzīvi.

14.aprīlis, pirmdiena
v
Pirmdienas plānā bija izbraukāt salas centrālo daļu, tomēr ekskursiju sākām ar atgriešanos ziemeļos — braucām meklēt pamestu Skeponi ciemu, kurā kādreiz dzīvojuši spitālīgie. Īsti nebija skaidrības par ciema atrašanās vietu, mums pieejamajās kartēs šī vieta nebija norādīta, un arī moto nomas čalis norādīja aptuvenu virzienu. Bet ko gan vairāk var vēlēties? Nogriežoties no šosejas nokļuvām uz akmeņaina, ielejas nogāzē izcirsta zemesceļa, kurš līkumaini uzvijās kalnā. Ceļš nebija pārāk plats, pārsvarā tāds, kur diviem normāliem auto samainīties būtu grūti, jo vienā pusē stāva nogāze uz augšu, un otrā pusē tikpat stāva nogāze uz leju, līdz sīkai kalnu upītei, tālu, tālu ielejā. Mazliet jocīgi bija izbraukt cauri “dzīvajiem” vārtiem — ceļa abās pusēs nikni suņi pie ķēdes, acīmredzot nelaiž cauri aitas un kazas, kuras zvanus zvanīdamas ganījās visapkārt. Vēl pēc kāda kilometra izbraucām cauri arī kādam lauku māju pagalmam, par laimi neviens mums uzmanību nepievērsa. Vietām ceļi sadalījās, te atkal kāds pienāca klāt, bet mums palaimējās iebraukt īstajā, un nonācām ielejā pie strauta. Strauta pretējā krastā pacēlās apaugusi klinšu siena, un tās augšā varēja saskatīt pāris mājeles, vēl tikai atlika atrast kādu taku vai daudz maz ērtu vietu, kur tajā klintī uzrāpties. Atradām taku, pa kuru varēja uzrāpties. Jāatzīst, ka ciematu tomēr biju iedomājies mazliet savādāku, bet nu nebija jau nekādas vainas arī šim. Izpētījām mājeles, pareizāk sakot, to, kas no tām palicis, pabiedējām kazas un ķirzakas. Ķirzakas sakarsušajos akmeņos bija neskaitāmi daudz, un visur, kur spērām kāju, nočabēja zāle un pērnās lapas. Izložņājuši ciemata drupas, strauta malā ieturējām pusdienas, vismaz man liekas, ka tās varēja būt pusdienas, launagam tā kā par agru un brokastis mēs ēdām mājās, un bijām jau gatavi doties tālāk, kad gadījās kas? Jā, Lauras bagijam salūza ātrumkloķis. Tas gan nebija nekāds lielais pārsteigums, jo tas jau iepriekš slēdzās ar pacietību un pierunāšanu, bet šoreiz palika neitrālajā pārnesumā un viss. Izmēģinot savus spēkus, es pārrāvu jau ieplīsušo ātrumpārslēga trosīti. Jauki ir attapties pilnīgā nekurienē, aiz trejdeviņiem kalniem ar salauztu auto un bez instrumentiem. Nē, viens instruments tomēr bija — bagija bardačokā bija krustiņskrūvgriezis, ar kuru varēja noskrūvēt mazu vāciņu, un pārliecināties, ka trosīte tiešām ir pušu. Turpmāko pusstundu veltījām tehnikas iepazīšanai un izpētei, kas nebija pārāk ērti, jo tur tā īsti nevarēja tikt klāt, kā gribētos, bet tomēr atradām vajadzīgās sviras, un iemānījām pareizajā robā. Tā nu atkal varējām turpināt ceļu, tikai ar niansi, ka pie apgriešanās vai vietās, kur jāpadod atpakaļ, bagiju nācās pastumt, visādi citādi nekādu problēmu. Sākumā bija doma šķērsot kalna virsotni, bet ceļš bagijam izrādījās pārāk skarbs, tāpēc šo plānu atmetām, un braucām atpakaļ uz šoseju. Otrs apskates objekts bija Halki — ciems ar mūžsenām un šaurām ieliņām, ar akmeņu krāvuma sētām un olīvkoku birzīm. Ieliņas gan bija tādas diezgan nosacītas, droši vien lielākais auto, ar kuru pa šīm ielām varētu braukt ir golfs, tieši tik platas tās bija. Izstaigājām ieliņu labirintu, pie senas bizantiešu baznīcas atradām slēpni, mazliet apmaldījāmies un devāmies tālāk uz Filoti. Filoti ciemam gan izbraucām cauri, lai uzbrauktu kalnā, no kura pavērās skats uz ieleju ar Filoti un Halki ciemiem. Un lai viss nebūtu tik vienkārši, izlauzāmies cauri ērkšķainiem krūmiem līdz kalna galam ar mazu baznīciņu, no kurienes skats bija vēl daiļāks, un protams, atradām vēl vienu slēpni. Ar šo tad arī nolēmām beigt šīs dienas izklaides, un ausīm vējā plīvojot traucāmies atpakaļ uz Naksu. Nomā nododod tehniku, palūdzām saimniekam, lai saremontē līdz rītam bagija ātrumkārbu, citādi diezgan neērti braukt tikai uz priekšu, reizēm gribās pabraukt arī atpakaļ. Vakaru atkal pavadījām vazājoties pa pilsētas centru, ieturoties un tamlīdzīgi. Noslēgumā vienā iestādījumā gājām nogaršot Naksas lepnumu — citronu liķieri Kitro, jaatzīst, ka tiešām bija labs, un klāt paņēmām karstu šokolādi, kas tiešām bija bieza karsta šokolāde, nevis parasts neskvik vai kas tamlīdzīgs.

15.aprīlis, otrdiena
c
Kā pēdējo bijām atstājuši salas dienvidrietumu daļu. Dienas pirmais mērķis bija Kaloritsa alas un baznīcas drupas Prophitis Ilias kalnā. Sekojot gārmina norādēm, meklējām ērtāko piebraukšanu kalnam, un pamanījām jauku lauku ceļu ar norādi uz alu, kurā arī diezgan droši griezām iekšā. Brīnumainā kārtā, ceļš turpat aiz pirmā līkuma beidzās lauku mājas pagalma vidū, un mūs ielenca dažādu izmēru suņi, bērni un aitas. Mājas durvīs parādījās saimnieks, mazliet līzīgs Žanam Reno, tāds liels, varētu pat teikt dūšīgs. Gāju sasveicināties, un izklāstīt iemeslu, kāpēc šeit esam ieradušies. Diemžēl kungs runāja tikai grieķu valodā, un nekāda prātīgā saruna mums nesanāca, līdz kamēr palīgā nāca saimniece — tāda sīka sievietīte, vīram knapi līdz pleciem. Ar viņu mierīgi izskaidrojāmies, uzzināju, ka neesam pirmie, te regulāri iegriežas kādi tūristi, un ka taka uz alu ejot tepat gar viņu žogu, lai transportu atstājam uz šosejas, tālāk būs jāiet kājām. Vēlreiz atvainojos par traucējumu, un novietojuši braucamos ielas malā, gājām meklēt taku. Kā no pieredzes zināms, tad tās kalnu takas ir diezgan imagināras un nenoteiktas, tā arī šoreiz kautkas samisējās, un takas sākumu pat tā īsti nepamanījām. Tāpat arī alu un baznīcas drupas no kalna piekājes nevarēja redzēt, tāpēc maldīgi pieņēmām, ka tās atrodas kalna galā, un nolēmām kāpt nevis azimutā, bet gan pa kori. Šķērsojām pāris kazu aplokus, un sākām kāpt kalnā, ik pa brīdim izspraucoties cauri ērkšķainiem krūmiem, kas noteikti nav tā patīkamākā nodarbe t-kreklā un šortos. Necik tālu netikuši ievērojām, ka gārmins tomēr nerāda uz kalna virsotni, bet gan uz kalna vidusdaļu, tā, ka piekoriģējām kursu un azimutējām uz mērķi. Vietām iet bija ērti — kazas bija ieminušas takas, citur varēja lēkāt pa klinšu bluķiem, citur atkal sanāca spraukties cauri ērkšķainiem krūmiem, starp kuriem resnie zirnekļi bija savilkuši savus tīklus un gaidīja medījumu. Vienā brīdī nonācam gandrīz strupceļā — vienā pusē pacēlās vertikāla klints siena, otrā nogāze ar slīpumu uz nepareizo pusi. Lai tiktu tālāk, nācās četrrāpus līst pa kazu izstaigātu tuneli zem ērkšķainajiem krūmiem. Tā arī nepagāja ne stunda, kā mēs jau bijām pie baznīcas drupām un varējām ērti izpētīt visas šķirbas un klinšu iedobes, lai atrastu slēpni. Protams, turpat bija arī slavenā taka, gana ērta un plata, bez ērkšķiem un citiem šķēršļiem, kas tieši, kā māju saimniece teica, gar akmeņu krāvuma sētu mūs aizveda līdz šosejai.
Turpat netālu bija arī Dēmetras templis, viena no retajām senlaiku liecībām. Nevar gluži teikt, ka sengrieķu tempļi, kolonnas un agoras būtu uz katra stūra. Palīkumojām pa šauriem lauku celiņiem, templi atradām, slēpni gan, diemžēl, nē. Tālāk plāns bija aizbraukt līdz rietumu piekrastei un pabradāt pa jūru. Mēģinājām atrast taisnāko ceļu pāri kalnam, bet īsti nesanāca, visos atzaros bija priekšā sēta, nācās braukt ar līkumu pa šoseju.
d
Ieradāmies Mikri Viglia — pilnīgi izmiris ciems, reti kur kādu dzīvību varēja manīt, noparkojām transportu, un gājām pastaigā — sākumā pa klintīm, pēc tam pa pludmali. Ūdens fantastiski dzidrs, bet arī vēl auksts — pat Patrīcijai pietika ar minūti, un bija ārā. Tātad tiešām auksts. Atradām arī pāris slēpnīšus, un lēnām sākām taisīties uz māju pusi. Pa ceļam uz Naksu mazliet apmaldījāmies kautkādās pļavās, galvenais ceļš remonta dēl bija slēgts, nācās meklēt apkārtceļus, mazliet iebraucām ne tur, kur vajadzētu. Tā jau nebūtu nekas īpašs, tikai benzīna līmenis bija tuvu nullei, gribējās tomēr iebraukt pilsētā ar godu. Atdevām braucamos un devāmies vakariņās. Šoreiz bijām nobrieduši izbaudīt jūras veltes, tāpēc devāmies uz vietējo ieteikto Meze Meze restorānu. Tas tiešām bija to vērts — grillēti astoņkāji, garneles, gliemeži, kalmāri, zivis un kas tik vēl tur nebija! Un beigās gādīgais saimnieks vēl uzsauca desertu ar glāzi rakijas ar medu. Principā, ar to tad arī varam uzskatīt, ka mūsu viesošanās Naksas salā arī beidzās, tik vien, kā nākamajā rītā bija jāpacenšas nenokavēt kuģi — par to apsolīja parūpēties viesnīcas saimnieks, piedāvājot mūs ar auto nogādāt ostā.

16.aprīlis, trešdiena
No rīta paēdām brokastis, norēķinājāmies ar viesnīcnieku Jāni, savācām mantiņas, un viņš mūs aizveda uz ostu. Sirsnīgi atvadījāmies no patīkamā kunga, un ieņēmām vietu rindā uz iekāpšanu. Vēl bija iespēja noskatīties kuģa pietauvvošanās paraugdemonstrējumu, kas lielā sānu vēja dēļ izdevās tikai ar otro reizi. Kuģī iekārtojāmies salona stūrī, bet ne uz ilgu laiku, jo kā jau minēju, pūta diezgan stiprs vējš un kuģi jūtami šūpoja. Pirmā uz ārējo klāju pārvācās Laura, un pēc kādas stundas viņai pievienojās arī Patrīcija. Man arī nekas cits neatlika, kā iet gulēt svaigā gaisā. Pēc sešu stundu brauciena izkāpām Atēnās, un, tā kā vēl bija laiks, jo bijām sarunājuši tikties ar mūsu airbnb hostu vakarā, tad nesteidzīgi iepazināmies ar Atēnu sabiedriskā transporta shēmu un nesteidzīgi devāmies uz centru. Diemžēl kautkas bija pazudis tulkojumā, kā arī es nebiju dzirdējis viņa zvanus — gādīgais grieķis bija aizskrējis uz ostu mūs sagaidīt, bet mēs jau bijām vecpilsētā. Vienojāmies, ka kamēr gaidīsim, iesim turpat vecpilsētā paēst, un viņš mums pievienosies pēc brīža. Iekārtojāmies restorānā, pasūtījām pāris vieglas uzkodas un salātus. Viesmīlis vēl knapi bija paspējis atnest dzērienus, kad mums, protams, vispirms pajautājis mūsu piekrišanu, pievienojās Džims — mūsu noīrētā dzīvokļa saimnieks. Pēc skata diezgan līdzīgs Džonam Klūnijam, ļoti atraktīvs un draudzīgs kungs, vecumā ap čēesmitpieci. Apsēdies pie galda, apvaicājās, kā mums iet, kā mēs tik ātri paspējām tikt uz centru un atrast īsto vietu, vai mēs esam izsalkuši un tamlīdzīgi. Tad pasauca viesmīli, nopratināja par mūsu pasūtījumu, diezgan dusmīgi sarāja, un pasūtīja vēl kaudzi ar dažādiem “grieķu nacionālajiem ēdieniem, kuri mums jāpagaršo”, kas rezultējās bagātīgi apkrautā galdā ar dažādiem cepešiem, sacepumiem, mērcēm un desertiem. Respektīvi katram sanāca vismaz divas porcijas un vēl mazliet. Lai arī kā man nepatīk atstāt pusizēstu šķīvi, tad šoreiz vienkārši fiziski nebija iespējams apēst visu, kas bija sakrāmēts uz galda. Protams, Džims arī aizliedza maksāt — tas bija tāds kā neliels pārsteigums, jo rēķins par pusdienām bija apmēram tikpat liels, cik mēs bijām samaksājuši Džimam par naktsmājām. Pie reizes Džims arī atvainojās, ka mūsu rezervētais dzīvoklis nebūs pieejams dēļ gāzes noplūdes, bet tā vietā viņš mums uz vienu nakti ir rezervējis numuru viesnīcā turpat blakus, un otru nakti mēs mierīgi varēsim pārlaist dzīvoklī, jo gan jau problēmas tiks novērstas. Pavadījis mūs uz viesnīcu (viesnīca bija tīri laba, turpat, pašā vecpilsētas centrā), un pārliecinājies, ka mums viss labi, gribam atpūsties, atvadījās līdz nākamajam rītam. Mēs arī jutāmies diezgan noguruši un uz stundiņu atlūzām, lai pēc tam vēl izskrietu līkumiņu pa pilsētas centru, galvenokārt ar mērķi atrast kādu ēdamlietu veikalu. Diemžēl gājām pa nepareizajām ielām, jo neko prātīgāku par kiosku neatradām. Noguruši atgriezāmies viesnīcā.

17.aprīlis, ceturtdiena.
Labi atpūtušies, viesnīcas jumta terases restorānā ar skatu uz Akropoli paēdām brokastis, un mēģinājām dabūt rokā Džimu. Tas neizdevās uzreiz, bet tomēr beigās sazvanījām, un noskaidrojām, ka arī otru nakti būs vien jāpaliek viesnīcā. Neko darīt, ne jau naktsmājas ir galvenais, nolikām somas, un gājām pārgājienā pa pilsētu. Izstaigājām ievērojamākās Atēnu centra vietas, uzkāpām Akropolē, izstaigājām Monastiraki tirdziņu un vēl pabijām dažādās vietās, kopā sanāca 20 kilometru pastaiga. Un nav nekāds noslēpums, ka pastaigas maršrutu galvenokārt noteica slēpņu izvietojums. Vakarā diezgan noguruši atgriezāmies viesnīcā.

18.aprīlis, piektdiena.
d
No rīta atkal sakontaktējām Džimu, un sarunājām, ka viņš mūs no viesnīcas savāc vienos, un tad domājam, ko darīt tālāk. Atstājām somas viesnīcas recepcijā, un atkal gājām klejot pa pilsētu. Tā kā bija Lielā piktdiena, tad viss bija diezgan ciet, izņemot tradicionālos apskates objektus, kuros šajā dienā ieeja bija brīva. Izstaigājām Agoru, vēlreiz Monastiraki, mazliet ielūkojāmies sānu ieliņās, un ap vieniem atgriezāmies pie viesnīcas. Nebiju pārāk pārsteigts, kad vienos Džims neieradās. Tāpat viņs neieradās pusdivos, un arī divos turpināja neierasties. Situācija bija diezgan muļķīga, tikšanās sarunāta, bet tu sēdi kā muļķis. Varējām jau itkā samaksāt par viesnīcu, un iet savu ceļu, bet lidmašīna tāpat tikai četros no rīta, tā ka nebja kur steigties. Nolēmām izmest vēl vienu līkumiņu pa centru un apēst kādu saldējumu, līdz ap trijiem zvanīja Džims, un teica, ka gaidot mūs viesnīcā. Jā, tiešam tur viņš arī bija, smaidīgs un laipns, nokārtojis visus rēķinus ar viesnīcu, pavadīja mūs līdz savam birojam, kurš atradās turpat kvartāla attālumā. Tur atstājām somas, un gājām pusdienās. Šoreiz bijām uzmanīgāki ar vēlmēm, un uz jautājumu, vai esam izsalkuši, atbildējām, ka ne pārāk. Ieturējušies un papļāpājuši, gājām vēlreiz paklejot pa Atēnām, jo Džimam vēl bija jāpastrādā — sarunājām, ka viņš pados ziņu, kad būs gatavs, un tad arī tiksimies. Šoreiz novirzījāmies no centrālajām ielām, un iekļuvām dīvainās sānu šķērsielās uz ķīniešu lielveikaliem, izdemolētām automašīnām un ne pārāk iedvesmojošu apkārtni. Ap astoņiem Džims bija ticis galā ar saviem darbiem, un sagaidījis pie sava biroja, ar savu mikroskopisko auto veda mūs pie sevis uz mājām. Izlīkumojuši pa lielākām un mazākām ieliņām nonācām kādā no Atēnu guļamrajoniem. Noparkojis auto, Džims mūs sākumā aicināja iet skatīties Lielās piektdienas krusta gājienu, kurā piedalīšoties arī viņa meita. Cik varēja saprast, tad rajona iedzīvotāji bija sanākuši pie vietējās baznīciņas, un ar svecēm rokās bija gatavi doties krusta ceļā. Pēc brīža no baznīcas iznāca arī mācītājs ar garu bārdu, aiz viņa puiši ar ziediem noklātām nestuvēm un mazas meitenītes ar svecēm. Procesija lēnām virzījās apkārt kvartālam, ik pa laikam apstājoties, no gājiena beigām īsti nevarēja saprast, bet droši vien mācītājs noteiktās vietās lasīja pātarus. Apgājuši kvartālam, daļa dalībnieku sagāja baznīcā, daļa palika diezgan skaļā burzmā uz ielas, vēl citi, mūs ieskaitot, devās prom. Atgriezušies Džima dzīvoklī (braucām ar liftu, kurā skanēja nomierinoša mūzika ! ), piekritām kārtējam Džima piedāvājumam paēst, bet diemžēl jebkādi mēģinājumi sazvanīt kādu no ēdienu piegādātājiem, pat ne picēriju izrādījās neveiksmīgi — acīmredzot to darīja visi izsalkušie grieķi. Džims jau sāka uzvilkties un kļuva dusmīgs, un noraidīja mūsu lūgumus likties mierā, un neatlaidīgi operēja ar diviem telefoniem. Galu galā tika sazvanīta vietējā burgernīca, un vakariņās dabūjām īsteni veselīgus hamburgerus ar frī kartupeļiem. Tā vēl nesteidzīgi nosēdējām līdz kādiem vieniem naktī, un lūdzām, lai Džims mūs aizved uz lidostu — nevar tak arī cilvēku tā mocīt, jāļauj arī atpūsties. Pēc četrdesmit minūšu brauciena pa naksnīgi tukšo pilsētu tikām nogādāti lidostā, atvadījāmies no Džima, un gājām nīkt patukšajā lidostā reiss uz Varšavu bija 4:55. Tā kā poļu lidsabiedrība nepiedāvāja reģistrāciju internetā, tad nīkšanu varējām jauki sadalīt divās daļās — līdz reģistrācijai, kura sākās ap četriem, un nīkšanu līdz lidmašīnai. Tāpat arī reģistrēties varējām tikai uz reisu līdz Varšavai, uz nākamo tās pašas lidsabiedrības reisu reģistrēties mums neļāva, kas radīja nelielu uztraukumu, jo šoreiz Varšavā starp ielidošanu un izlidošanu bija apmēram stunda. Galu galā lidmašīnu sagaidījām, un pēc īsa brīža jau pamodāmies Varšavā, kur sākās interesantākā daļa — zibenīgi izskriet no lidostas, atrast iečekošanās automātu — vismaz tas Varšavā darbojās — un tikpat fiksi iziet drošības kontroli, ziņkārīgajam drošībniekam par prieku ieslēdzot fotoaparātu (droši vien domāja, ka bumba). Tas viss mums kopā aizņēma apmēram 15 minūtes, tā, ka atkal varējām turpināt iesākto — kvalitatīvi garlaikoties, līdz tikām ielaisti atpakaļ tajā pašā lidmašīnā, ar kuru atlidojām no Atēnām, un kura pusdesmitos piezemējās Stokholmā. Mums, par laimi, bija tikai rokas bagāža, nezinu, kā veicās tiem, kuri lidoja ar kravu — droši vien vairāk stresa :)

koment?ru nav