July, 2014 arh?vs

Jul 22 2014

Kā festivālā iepazīties ar amerikāņiem un citiem dīvaiņiem.

ierakst?ja kategorij? hronika

karogs
Protams, šis ir stāsts par Positivus, kuru šad tad mēdzu apmeklēt, pārsvarā kā skatītājs. Iepriekšējās reizes bija vairāk tādu grupu, ko gribēju redzēt, šoreiz gan tikai Kraftwerk un Karali Čārlzu, pārējie bija man nezināmi vārdi. Piektdienas vakarā paspējām nedaudz ievērtēt K-remontu, bija kautkā savādāk palicis atmiņā, kam sekoja lielisks Lauras Mvulas priekšnesums, pēc tam nedaudz palūkojāmies uz the Elbow — diezgan garlaicīga un iemidzinoša uzstāšanās. Vēl bija plāns noslēgt vakaru ar The Sound Poets, bet tā kā šī lieliskā grupa bija iebāzta pārpildītajā, pūļa ielenktajā mazajā Palladium teltī, tad diemžēl šo plānu nācās svītrot. Toties, kamēr gaidījām Sound Poets sākumu, Bālzāmbārā varējām ievērtēt jautru Freda disko ballīti. Ar to tad arī vakars beidzās.
Sestdienas lēnais rīts, kafija ar tekilu brokastīs, un diena var sākties. Kamēr citi uz jūru, mēs ar Lauru aizstaigājām līdz pilsētas centram, nu es īsti nezinu, kur Salacgrīvai centrs, bet nu pāri tiltam, uz to pusi, cerībā satikt senu paziņu. Diemžēl nesatikām, bet tas nekas, pastaigāties arī vajag. Sestdienas muzikālajā plānā bija Carnival Youth, līdz kuriem vēl bija laiks, ko visnotaļ slinki pavadījām pludmalē — šī ir viena no Positivus lielākajām vērtībām, jūra, turklāt silta. Nu lūk, pavāļājāmies pludmalē, paskatījāmies Carnival Youth… nu tāds nasingspešals, tad atkal uz pludmali un vēl pa ceļam paēst, ar vienu ausi dzirdējām arī Daugter — bija ok, un pie skatuves atgriezāmies, kad tur ģitāras stīgas aizrautīgi raustīja Anna Calvi. Tas bija skaisti, man patika. Pēc tam man patika arī King Charles, un mazliet arī Ellija Goldinga — viņu mēs pielīdzinājām Britnijai Spīrsai, bet ar labāku pavadošo mūziku. Un tad jau vairs tikai stunda līdz vakara naglai — Kraftwerk, kurus vismaz radioreklāmās mēģināja izrunāt kā “krftwrk”, jā tieši tā, bez patskaņiem. Ar to Kraftwerku ir tā — neesmu īsti elektroniskās mūzikas fans, ir pāris viņu kompozīcijas, kas diezgan labi iet pie sirds, pārējās nu tā, bet tā kā šoreiz (pieļauju, ka viņi, kā progresīvi un mzikas avangarda pārstāvji vienmēr ir uzstājušies ar kvalitatīvu šovu) bija efektīgs 3D priekšnesums, tad atdodu viņiem visas desmit balles no desmit. Ļoti patika, un ar to arī šoreiz festivālu beidzām.
Ā, par galveno — tā kā telšu pilsētiņa ir bezgalīgi liela, un tajā atrast savu telti ir grūti (īpaši, ja to ir uzslējis labs draugs, kurš ieradies pus dienu agrāk), tad ne pirmo reizi savu telts vietu marķējam ar vējā plīvojošu, smuku krāsainu auduma gabalu, kuram nejaušas sagadīšanās pēc ir zināma līdzība ar Amerikas Konfederātu kara flotes karogu, kuru savukārt arī mēdz interpretēt dažādi. Un lūk, ieraugot šo karogu, jebkurš amerikānis uzskata par savu pienākumu pienākt un parunāties, pajautāt, vai mēs atbalstām verdzību, esam rasisti, vai zinām ko šis karogs nozīmē un tamlīdzīgi. Jā, pirms diviem gadiem, pēc sarunas ar pirmo sensitīvo čali, palasīju internetus un nedaudz izglītojos Ziemeļamerikas vēsturē un pilsoņu karu un karogiem. Bet kā jau minēju, tad tā ir tikai nejauša sagadīšanās, ka mūsu izmantotais auduma gabals ir nedaudz līdzīgs kādam karogam.

viens koment?ts