November, 2013 arh?vs

Nov 28 2013

Ziemassvētku kūka

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

Ziemassvētku kūkai ir pietiekami sena vēsture un daudz dažādas variācijas — gan angļu Christmas cake, gan vācu Weichnachststollen un vēl citas versijas. Neskatoties, ka jau kūkas nosaukums norāda, ka tas būs Ziemassvētku kārums, tās gatavošanas process pats par sevi ir ievērības cienīgs un aizraujošs notikums. Es ar šo konditorejas izstrādājumu saskāros pirms gadiem pieciem — kūka vēl bija procesā, bet jau laistīšanas stadijā, tā ka tiku pie gabaliņa ievērtēšanai. Pirms diviem gadiem paši izlēmām pamēģināt pagatavot — sanāca ļoti laba, pagājšgad arī, un izskatās, ka šogad arī būs. Kā jau sākumā minēju, tad pati kūka ir viena liela improvizācija, un katru reizi tā būs savādāka — galvenokārt tapēc, ka kūkas recepte katru gadu tiek meklēta no jauna, un tad no vairākām atrastajām receptēm tiek salikta viena, ņēmot vērā pieejamās sastāvdaļas, izejmateriālus un tehniku.
Tātad secība ir sekojoša — dodamies uz veikalu un pērkam sastāvdaļas — dažādus žāvētos augļus, rozīnes, plūmes, riekstus u.t.t. Apmēram pa 200 g no katra veida, jo visam pārējam vajadzētu būt mājās — miltiem, olām un tamlīdzīgi. Protams svarīga procesa un kūkas sastāvdaļa ir rums. Vai brendijs. Vai šerijs. Kas nu kuram labāk patīk. Atzīšos, ka kūka uz šerija bāzes man garšoja labāk, nekā pagājušā gada kalvadosa kūka. Bet nepamēģināsi, neuzzināsi.

Pagatavošana, pirmā daļa.
Ņemam 250g mandeles, 180g lazdu riekstus, 300g rozīnes, 420g žāvētas aprikozes, 190g dzērveņu sukādes, 100g ruma, kādu pusglāzi brūkleņu ievārījuma, sarīvētu puscitrona miziņu, pustējkarote vanļas, otra pustējkarote kanēļa. Ieraujam malku ruma, sasmalcinām aprikozes un lielās rozīnes, vēl viens malks ruma un sasmalcinām arī riekstus. Ne pārāk smalki, apmēram uz pusēm. Visus augstāk minētos ingredientus saberam vienā bļodā, aplaistām ar rumu (vai ar citu izvēlēto dzērienu), rūpīgi samaisām, un atkārtoti pielejam glāzes. Ingredientu maisījumu nosedz un liek uz diennakti ievilkties, paši turpinām baudīt vakaru.

Otrā daļa.
Nākamajā dienā (vai aiznākamajā, atkarīgs, kad atcerās par žāvēto augļu bļodu un kūkas pagatavošanu) ņem divas glāzes miltu, tējkaroti kanēļa, glāzi ruma, tējkaroti muskatriekstu, pustējkaroti maltas krustnagliņas, tējkaroti cepamā pulvera un pustējkaroti sāls. Visas sastāvdaļas, izņemot rumu, rūpīgi samaisa vienā bļodā. Rumu dzer.
Otrā bļodā saputo paciņu sviesta (250g) un glāzi cukura, rūpīgi sakuļ un pa vienai pievieno sešas olas. Tā kā ledusskapī ir tikai četras, tad neko darīt, fiksi jāaizskrien uz tuvējo bodi vēl pēc olām. Kad visas olas veiksmīgi pievienotas un masa rūpīgi sakulta, pieber pirmās bļodas saturu un rūpīgi samaisa. Neaizmirstam par malku ruma!
Tam visam šajā brīdī būtu jāpieber arī iepriekšējās dienas žāvēto augļu maisījums, tikai izskatās, ka bļodā nebūs tik daudz vietas, tāpēc sameklējam lielāku bļodu, kurā var ērti pārbērt mīklu un žāvētos augļus. Tomēr arī šoreiz acumērs mūs ir pievīlis, un pāris saujas žāvēto augļu tomēr paliek pāri (malks ruma). Ņemam vislielāko bļodu, beram visu tajā, noslaukam galdu un rūpīgi maisām bļodas saturu.
Salejam kūku formā un šaujam līdz 120°C uzkarsētā krāsnī. Cepj kamēr gatavs, jeb kādas 2 — 3 stundas, līdz pie sērkociņa nelīp mīkla.
Svarīgi! Tā kā kūka cepjas gana ilgi, tad būtu vēlams uzmanīt pulksteni, lai tukšā ruma pudele jūs nepārsteigu nesagatavotus pēc desmitiem vakarā.
Kad kūka atdzisusi, to pārklāj ar rumā mērcētu marli, ietin folijā un liek vēsā vietā nogatavoties vismaz uz četrām nedēļām, ik pārdienas aplaistot ar rumu. Ieplānojiet gatavošanās laiku laicīgi, nu jau pēdējais brīdis — līdz Z-svētkiem jau mazāk par mēnesi.

3 koment?ri

Nov 20 2013

Polijas vēju pilsēta Gdaņska.

Danzig HBf
Ja neskaita vienu vakaru Varšavā un vēl vienu vakaru Krakovā, tad parasti Poliju redzēju pa auto logu ātri tai traucoties cauri, un burkšķot par nekārtībām uz ceļiem. Itkā tepat blakus, bet tomēr diezgan sveša — tāpēc šogad par rudens ceļojuma mērķi tika izvēlēta senā prūšu pilsēta Danciga, jeb kā poļi viņu dēvē — Gdaņska. Nokļūšana Gdaņskā ar auto prasīja vienpadsmit stundas — tomēr astoņsimts kilometri ne pārāk taisnu ceļu. Sākotnēji gan googlemaps piedāvāja 700 kilometrus desmit stundās (vai caur Kaļiņingradu vēl ātrāk, tik tur tās vīzas), bet beigās tomēr saskrēja visi astoņi simti. Tā kā no Rīgas izbraucām sestdien trijos pēcpusdienā, tad par laimi pa Polijas līkumainajiem ceļiem sanāca braukt pa nakti, kas ir vislabākais laiks autobraukšanai Polijā — ceļi ir praktiski tukši, atšķirībā no pārslogotās satiksmes dienas laikā. Bet jāatzīmē, ka kaut arī poļi nemāk būvēt taisnus ceļus, tie tomēr ir bez bedrēm un ar relatīvi labu asfaltu.
Tātad Gdaņsku sasniedzām tādā pavēlā vakarā, ap vieniem pēc vietējā laika, un ātri atraduši airbnb rezervētās naktsmājas devāmies pie miera. Šoreiz no daudzajiem airbnb piedāvājumiem palaimējās rezervēt veselu vienistabas dzīvokli, nevis tikai atsevišķu istabu, tā ka varējām šiki uzdzīvot netraucējot saimniekus.
Divās dienās paviesojāmies dažados pilsētas nostūros — Vesterplatē pie jūras, vecpilsētā, vecajos nocietinājumu bastionos, jaunajos rajonos, piepilsētas mežā. Kā parasti šādos gadījumos galvenais ceļvedis bija geoslēpņi — interesantās, un ne pārāk interesantās vietās. Jāatzīst, ka poļi slēpņot nemāk, un no Gdaņskā atrastajiem slēpņiem tā īsti atmiņā nav palicis neviens. Bet pilsēta patika — vecpilsēta ar vecajām noliktavām mazliet pat atgādināja Hamburgu. Gdaņskas dzelzceļa stacija ir viena no skaistākajām stacijas ēkām, kādas esmu redzējis, un peroni ar koka jumtiņiem… vilcieni gan bija nesmuki. Tad vēl bija daudz ostas un kuģi visās malās, labi organizēta moderna tramvaju satiksme un visur ļoti daudz cilvēku. Un smieklīgas izkārtnes un ceļazīmes. Protams, ievērtējām arī veikalu piedāvajumu — nekas īpašs, sortiments apmēram tāds pats, tikai pārtika mazliet lētāka. Un par pārsteigumu, pārtikas veikalos gozējās arī Latvijas jogurti. Diemžēl ne tik daudz, cik Latvijā ir poļu jogurti, bet tomēr patīkami. Tad vēl poļiem ir dīvaina izpratne par beķerejām, kuras viņi sauc par “piekarnia” un “cukernia” — vitrīnas pilnas ar šķebīgi saldām un pārcukurotam smalkmaizītēm, neviena speķa pīrādziņa, ne vienas siera bulciņas… Toties poļu/krievu/kaukāza nacionālajā restorānā skanēja dzīvā mūzika, un bija tāda ~trīsdesmito gadu atmosfēra, un interesanta ēdienkarte.
Ar divām dienām Gdaņskā pietika, taču vēl neapskatītas palika Sopota un Gdiņa, ne velti šīs trīs pilsētas sauc par Trojmiesto. Būs jāatgriežas.

koment?ru nav